Aliens

Dievmātes josta

Vienīgā Dievmātes relikvija, kas piederējusi Marijai tās Zemes dzīves laikā.

Atrašanās vieta. Grieķija, Atona, Vatopēda klosteris.

Vēsture. Pirmo reizi tā minēta IX gs. beigās. Baznīcas nostāsts vēsta, ka Marija noaudusi šo jostu no kamieļa vilnas un nēsājusi to līdz pat savas Zemes dzīves beigām.
Pirmajos gadsimtos pēc Marijas nāves josta tika glabāta Jeruzālemē. Nostāsts vēsta arī, ka IV gs. josta atradusies Zelas pilsētā Kapadokijā. Pēc tam, tai pašā IV gs. imperators Teodosijs Lielais atkal to nosūtīja uz Jeruzālemi. No turienes vēlāk tā nonāca Konstantinopolē.
Sākumā relikviju ievietoja Halkoprātijas baznīcā. 458.gadā imperators Leons I lika Dievmātes jostu nogādāt Vlahernas klosterī.
Leona VI Gudrā valdīšanas laikā 886.-912.gados relikviju pārcēla uz imperatora pili. šai laikā josta esot sākusi demonstrēt savu brīnumdarību - ar tās palīdzību izdziedinājusies imperatora sieva Zoja, kura bijusi psihiski slima. Reiz viņu apmeklējusi vīzija, ka viņa izārstēsies, ja viņai virsū uzliks Dievmātes jostu. Kad to izdarīja, tā arī noticis. Par pateicību Zoja cauršuvusi jostu ar zelta diegiem. Tā josta ieguvusi to izskatu, kāds tai ir šodien.
Jostu glabāja Konstantinopolē līdz pat XII gs. beigām.
1185.gadā relikviju nogādāja Bulgārijā, bet pēc tam tā nonāca Serbijā. Serbu kņaza un lielmocekļa Lāzara I Hlebeljanoviča valdīšanas laikā 1329.-1388.gados grieķu zaudētā jostas daļa līdz ar Jēzus krusta gabaliņu tika uzdāvināta Vatopēdas klosterim Atonā, kur relikviju sadalīja vēl divās daļās. Vienu no tām uzlika krusta gabaliņam, bet otru ievietoja šķirstā. Epidēmiju laikā šo daļu nesa ārā pie tautas.
kad Grieķiju, tātad arī Atonu, iekaroja turki, mūki pameta Atonu un līdzi paņēma arī Jostu. To viņi darīja, lai paceltu pakļauto grieķu cīņas garu un pasargātu tos no iespējamām epidēmijām - tās tolaik atgadījās visai bieži.
Viens no ar Jostu saistītiem brīnumiem bijis tāds, ka turku pilsētas Ēnosas iedzīvotāji vērsās pie klostera ar lūgumu, lai Jostu atved pie viņiem. Relikviju pavadošie mūki apmetās vietējā garīdznieka mājā. Viņa sieva slepus no Jostas nogrieza strēmelīti. kad mūki ar Jostu iekāpa kuģī, lai dotos uz Atonu, kuģis nekustēja no vietas, lai gan jūrā bija ceļavējš. Tad garīdznieka sieva atzinās nodarītajā un atdeva nogriezto Jostas fragmentu. Kuģis devās ceļā.
1864.gadā notika vēl kāds brīnums.Tolaik Konstantinopol[e plosījās holēra. Tomēr, kad Jostu nogādāja Konstantinopolē, epidēmija visai drīz beidzās. Vēl vairāk - neviens no saslimušajiem nenomira.
Mūsdienās Votopēdas klostera mūki pin nelielas jostiņas un iesvēta tās pie Dievmātes jostas. Runā, ka arī tās spējot veikt brīnumus.

Kopijas. Dievmātes jostai ir vairākas kopijas un tās atrodas dažādās vietās, piemēram, Sentursas un Lošas baznīcas Francijā, Dalbadas Dievmātes baznīca Beļģijā, Jaunavas Marijas bazilika Nīderlandē, Trodīta klosteris Kiprā, Elijas parastā Pravieša dievnams Maskavā u.c.
Dievmātes josta tiek glabāta arī Homsā (Sīrija) - noausta no kamieļa vilnas un cauršūta zelta diegiem. Baznīcas nostāsts vēsta, ka relikvija 400 gadus atradusies Indijā, bet 476.gadā tā tikusi atvesta uz Sīriju un noslēpta senās baznīcas altārī. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka svetlieta pazaudēta. Tomēr 1953.gadā tā tika atrasta un izstādīta ticīgo pielūgsmei.

Debesbraukšanas

Miradža leģendai daudz kopēja ar citu reliģiju teikām par to dievu un svēto neparastajiem ceļojumiem jeb debesbraukšanām, kā arī par brīnumainu Dieva "apspriešanos" ar saviem sūtņiem, praviešiem (Mozus saruna ar Jāvi Sinaja kalnā), Elijas kāpšana kalnā un sazināšanās ar Dievu, kristiešu teikas par Jēzus debesbraukšanu utt.).

Priekšstats par septītajām debesīm, kurās uzlidojis pravietis ar fantastisko Buraku, atspoguļoja cilvēku primitīvos uzskatus par apkārtējo pasauli. Šie uzskati radnieciski senās Babilonijas priekšstatiem un saskanēja ar Korāna mācību, ka Zeme ir plakana un virs tās atrodas 7 debesis.

      Elijas debesbraukšana.
      Jēzus debesbraukšana.
      Mozus Sinaja kalnā.
      Pravieša Muhameda debesbraukšana.

Nospiedums civilizācijā. 
      Debesbraukšanas sala.

Saites.
Izmainītas apziņas stāvoklis.

Deza, Jāzeps (1603.-1663.g.)

Kupertīnas Jāzeps.
Pats slavenākais levitants Eiropā.

Dzīvesgājums. Dzimis 1603.gadā.
Bērnībā bijis slimīgs un vārgs, bet jau tad izrādījis neparasti dievbijīgs.
17 gadu vecumā iestājās mūkos, bet 22 gadu vecumā kļuva par Franciskāņu ordeņa locekli.
Viņš bija tik fanātiski ticīgs, ka reizēm lūgšanas laikā krita ekstāzē. Reiz, būdams tieši tādā stāvoklī, viņš negaidīti pacēlās gaisā un nolidoja dažus metrus, nolaižoties uz klostera baznīcas altāra.
Mūki nolēma parādīt sava neparastā biedra spējas pāvestam Urbānam VIII. Kad J.Deza pirmo reizi sastapa pāvestu, tad krita neaprakstāmā sajūsmā un patiesi pacēlies gaisā. Tā uzkāries viņš bijis tik ilgi, kamēr pats pāvests to atgriezis īstenībā. Urbāns VIII nosprieda, ka Dezas spējas ir Dieva dāvana.
Savas spējas deza publiski demonstrējis vairāk kā 100 reizes zinātnieku klātbūtnē, kas to rakstiski apstiprinājuši. Piemēram, šo neparasto fenomenu pats savām acīm redzējis G.V.Leibnics.
Tā kā mūka lidojumi šokēja laikabiedrus, tad 1653.gadā viņam tomēr pavēlēja pārvākties uz kādu nomaļu klosteri. Tomēr ziņas par viņa ierašanos ātri izplatījās un ļaudis plūda turpu svētceļojumos. Tā viņam nācās mainīt vairākas dzīves vietas.
Beidzot viņš apmetās klosterī Ozimā. Te arī viņš 1663.gada vasarā negaidīti smagi saslima un pēc vairākām nedēļām 18.septembrī mira.

J.Dezu kanonizēja pēc 4 gadiem.

Saites.
Levitācija un levitanti.
Kristiešu svētie.

Dienvidu akmens

Viens no lielākajiem cilvēku apstrādātajiem akmens bluķiem.

Atrašanās vieta. Libāna, akmenslauztuves uz dienvidiem no Bālbekas.