Aliens

Lielā šizma (1054.g.)

Kristīgās baznīcas sadalīšanās par Austreņu pareizticīgo un Rieteņu katoļu baznīcu 1054.gadā.

Kristietība pirms Lielās šizmas. Pēc kristietības kļūšanas par Romas valsts reliģiju 313.gadā izveidojās teoloģiskas un liturģiskas atšķirības. Stāvokli pastiprināja arī Romas pāvestu politiskās neatkarības vēlme. Kā pirms baznīcu sadalīšanās Lielajā šizmā (1054.g.), tā arī pēc tās katra baznīca uzskatīja sevi par īsteno, ortodoksālo, īstticīgo jeb pareizticīgo, no vienas puses, un, no otras puses, par katolisko, tas ir, par vispārējo, par vispasaules baznīcu.
Pēc Romas impērijas sadalīšanās Rietumu un Austrumu (Bizantijas) impērijās separācijas process pastiprinājās. Ar laiku katoliskās baznīcas nosaukums nostiprinājās Rietumu baznīcai un to sāka saukt par Romas katoļu jeb katoļu baznīcu, bet pareizticīgo nosaukumu pieņēma Austrumu baznīcas piekritēji, lai uzsvērtu savu noraidošo attieksmi pret Rietumu baznīcā pieļautajiem dogmu un rituāla jauninājumiem. Austrumu baznīcu sāka saukt par Grieķu katoļu jeb Pareizticīgo baznīcu. Romas katoļu jeb latīņu baznīca formāli saglabāja vienotību ar Konstantinopoles baznīcu līdz pat 1054.gada Lielajai šizmai.

Dalīšanās iemesli. reliģioza, ekonomiska un administratīva rīvēšanās starp abiem lielajiem reliģiskajiem līderiem bija pastāvīga lieta.
1. Konstantinopoles patriarhs Fotijs 860.gados izvirzīja vairākas nenozīmīgas rituālas apsūdzības Rietumu katoļu baznīcai - par bārdu dzīšanu, sestdienas gavēņa ievērošanu, dievmaizes sastāvu un to, ka rietumnieki neuzticīgi izturas pret austrumnieku garīdzniekiem ar sievām. Pēc šiem izlēcieniem Fotijs pašnosaucās par "Vispasaules patriarhu." Protams, ka baznīca Romā uzņēma tādu Fotija rīcību kā atklātu tiekšanos pēc vadošās lomas kristiešu pasaulē. Pēc laika gan šis strīds norima, tomēr mieles palika.
2. Ekonomiski Romas garīdznieki uzskatīja savus austreņu kolēģus kā pārticības izlutinātus cilvēkus, kas pilnībā aizmirsuši savu misiju un nonākuši laicīgās varas pakļautībā. Līdz ar šādu lietu kārtību austrumnieki šūpoja visas kristīgās Baznīcas pamatus.
3. Austrumnieki savos rieteņu kolēģos savukārt saskatīja barbarus, kuru karaļi pārlieku aktīvi un pat agresīvi iestājās par ticības jautājumiem, mēģinot ar spēku noteikt savu kārtību pēc savas saprašanas.
4. Par iemeslu daļēji bija Romas kūrijas mēģinājumi pakļaut savai ietekmei Dienviditālijas baznīcas, kas tolaik atradās Bizantijas sastāvā.
5. Par galveno iemeslu pamatā tiek uzskatīts Konstantinopoles patriarha tīkojumi pēc vadošās lomas kristīgajā pasaulē.
6. Romas pāvests atklāti pazinoja, ka ikkatra Baznīca, kas kādā nebūt jautājumā nepiekrīt katoļu baznīcai, pārstāj par tādu būt. Romas baznīcas galvenā loma ceļas no tā, ka tieši šeit apustulis Pēteris, kuram Jēzus iedevis "debesu atslēgas," miris mocekļa nāvē.
7. Tiešs šizmas iemesls bija rieteņu baznīcu slēgšana Konstantinopolē 1053.gadā. Vēl svarīgi bija arī tas, ka patriarhs Mihails Kerulārijs pavēlēja aizvākt no mantu glabātuves Svētās dāvanas, kas bija sagatavotas pēc rietumnieku modes no neraudzētas maizes. pie tam viens no patriarha pārstāvjiem tās mīdīja kājām.

Notikumu gaita. Līdz XI gs. vidum kristīgā baznīca bija vienota. Taču Rietumeiropā tā bija pakļauta Romas pāvestam, bet Bizantijas baznīcas galva bija Konstantinopoles patriarhs. 
No Bizantijas kristietību bija pieņēmušas Austrumeiropas tautas. Taču Romas pāvests gribēja pakļaut šīs tautas savai varai. Bizantijas baznīca tam pretojās, starp pāvestu un patriarhu notika asa cīņa par varu un ienākumu sadali.
Par ieganstu tam noderēja tas, ka pāvests Leons IX pieprasīja Bizantijas imperatoram un Konstantinopoles patriarham Mihailam Kerulārijam teritoriju Dienviditālijā, ko pāvestam it kā esot dāvinājis jau imperators Konstantīns I. Pāvesta legāti, kas bija ieradušies Konstantinopolē, lai vestu sarunas, 16.jūlijā Sv.Sofijas katedrālē saņēmuši noraidošu atbildi, nolādēja patriarhu ar baznīcas lāstiem, atcēla to no amata un atstāja galvaspilsētu. Par atbildi uz to Bizantijas imperators 20.jūlijā sasauca baznīcas koncilu, kas nolādēja pāvesta pārstāvjus un apsūdzēja pāvestu ķecerībā. Koncils nolēma pārtraukt visus sakarus ar pāvesta troni un ar Rieteņu baznīcu. 
Rezultātā 1054.gadā baznīca galīgi sadalījās Rietumu (katoļu – „vispasaules”) un Austrumu (pareizticīgo – „pareizās ticības”) baznīcās. Tās bija pilnīgi patstāvīgas un tāds stāvoklis ir saglabājies līdz pat mūsu dienām.

Tālāk kopēja Kristīgās baznīcas vēsture beidzas un turpinās kā atsevišķu Romas katoļu un Pareizticīgo baznīcu vēstures. Galīgi abu baznīcu nošķiršanās nostiprinājās Ceturtā krusta kara laikā, kad 1204.gadā Konstantinopoli sagrāba un izlaupīja venēciešu uzkūdītie krustneši. Mūsdienās šis stāvoklis saglabājies, lai gan 1965.gadā pāvests Pāvils VI un patriarhs Atēnagors abpusēji atcēla uzliktās anatēmas.

Saites.
Kristietība un kristieši.