Aliens

Irāka

Arābu un kurdu apdzīvots valstisks veidojums Tuvajos Austrumos, kas tagad atrodas iziršanas un latenta pilsoņu kara stāvoklī.

Galvaspilsēta - Bagdāde.
Karogs. Irākas karogs ar 3 zvaigznēm tika apstiprināts 1963.gadā - pēc tam, kad partija Ba'ath gāza monarhiju. Tas ir nedaudz modificēts Arābu atbrīvošanās kustības karogs. Sākotnēji 3 zvaigznes simbolizēja 3 arābu valstu (Sīrijas, Irākas, Ēģiptes) vienotību, 1986.gadā toreizējais Irākas prezidents S.Huseins nolēma, ka turpmāk tām jāatgādina par Ba'ath partijas devīzē iekļauto vienotību, brīvību un sociālismu.

Vēsture. 1639.gadā Murada IV osmaņi ar sefevīdiem noslēdza Zuhābas miera līgumu. Tādējādi tika ielikti pamati ilgstošam mieram starp abām lielajām impērijām un noteikta robeža, kas līdz pat mūsdienām palikusi pamatā kā robeža starp Irāku un Irānu.
Karaļu valdīšanas laiks (1921.-1958.g.). Irākā valdīja divi Hašemītu dinastijas karaļi - Feisals I un Feisals II, kuru valdīšana tika iedibināta ar Lielbritānijas palīdzību.
Neatkarības iegūšana. 1932.gadā beidzās Lielbritānijai deleģētais Tautas Savienības mandāts un Irāka de iure kļuva suverēna un tas ir Irākas valsts sākums.
Republikas laiks (1958.-1979.g.).1958.gada maijā Irākā notika valsts apvērsums Abdela Kerima Kasema vadībā. Karalis Feisals II un premjerministrs Nuri al Saīds tika sodīti ar nāvi. Irākā nodibināja republiku.
Kasems sarāva Irākas saites ar Lielbritāniju un paziņoja par Ēģiptes atbalstīšanu.
1959.gadā vadošos Baas partijas līderus, Sadamu Huseinu to starpā, padzina no Irākas pēc neizdevušās atentāta pret premjerministru Kasemu.
Kad Kuveitai 1961.gadā sāka draudēt iebrukums no Irākas, tās emīrs tūdaļ pat vērsās pie Lielbritānijas ar lūgumu pēc militārās palīdzības.
Irākiešu šiītu ajatolla Bakirs al Sadrs publicēja „Mūsu ekonomika” (Iktisadduna), kas bija islāmisku banku sistēmas radīšanas plāns. Tā neparedzēja procentu likmes un augļošanu vispār, ienākumus gūtu tikai no dividenžu sadales.

Monarhijas gāšana (1963.g.). 1963.gadā Kerims Kasems tika padzīts no varas militāra apvērsuma rezultātā. Jauno valdību formēja panarābiskās Baas partijas līderis Ahmeds Hasans al Bakrs.
1966.gadā žīdu slependienests Mossad realizēja operāciju "Briljants" - pierunāja irākiešu lidotāju pārdzīt pie žīdiem tolaik moderno krievu iznīcinātāju MIG-21. 
1968.gadā savu varu nostiprināja partija Baas, organizējot soda ekspedīcijas pret kurdu iedzīvotājiem Irākas ziemeļos.
Līdz ar Lielbritānijas aiziešanu no Persijas līča (neatkarību ieguva Bahreina un Katara, nodibinājās AAE) 1971.gadā Irāna sagrāba Abu-Musas un citas stratēģiski svarīgas salas līcī. Irāka atbildēja ar to, ka slēdza kugu pieeju irāņu Horamšahras ostai caur Šatelarabas upi. Irāna tikām palielināja atbalstu kurdu neatkarības cīnītājiem Irākas ziemeļos.
1972.gadā, sekojot Lībijas piemēram, arī Irāka nacionalizēja savas naftas iegulas, tā kaitējot Rietumu naftas kompānijām.
1975.gadā spriedze Irānas un Irākas starpā rimās līdz ar Alžīras vienošanās noslēgšanu. Tā paredzēja, ka Irāna pārstāj atbalstīt kurdu neatkarības cīnītājus, bet Irāka piekrīt robežai Šatelarabas upē pa talvega(?) līniju. Tādējādi izeja uz jūru bija abu valstu lietošanā.
Sadama Huseina nākšana pie varas 1979.g. 1979.gada 11.jūlijā sacelšanās rezultātā tika gāzts pastāvošais militārais režīms. Sadams Huseins ieņēma partijas Baas līdera amatu Al Bakra vietā un kļuva par Irākas prezidentu. Viņš tūdaļ pat novāca visus savus pretiniekus, to starpā arī šiītu klīriķus. Irāņu ajatollam Homeini tuvo Muhamadu al Sadru ieslodzīja cietumā un pēc gada sodīja ar nāvi.
No 1980.gadiem Huseins labi apkalpoja Rietumu intereses, līdzēja pretimstāvēt Homeini islāma revolūcijai. Huseins bija ārkārtīgi nežēlīgs – reiz apšāva visu savu ministru kabinetu, kas bija ieradies apspriesties.
Bija Baas partijas sekulārais līderis un Homeini pretimstāvētājs.
Vēlāk Huseins izmainījās. Viņš stingri nostājās palestīniešu pusē pret Izraēlu, runās parādījās reliģiska retorika.
Irākas–Irānas karš (1980.-1988.g.). 
Kara nobriešana. 1980.gada aprīlī Huseins izsūtīja no valsts visus irāņu izcelsmes šiītus un vienlaicīgi atbalstīja irāņu dumpiniekus Huzistānā.
1980.gada 30.aprīlī 6 irākieši no brīvības kustības „Arabistāna” sagrāba Irānas vēstniecību Londonā. Pēc 5 dienām britu drošībnieki vēstniecību sturmēja. 5 no 6 kaujiniekiem tika nogalināti un 23 n o 26 ķīlniekiem atbrīvoti sveiki un veseli (3 laikam gāja bojā?).
Baidoties, ka viņa valstī dzīvojošais šiītu vairākums var turpināt Irānas Homeini revolūciju, Sadams sāka karu ar Irānu. Tiešais kara sākšanās iemesls bija tiesības pārvaldīt Šatelarabas upi, kas veidojas satekot Tigrai un Eifratai.
Vēlāk konflikts pieņēma plaša mēroga kara izmērus. Šeit par pamatu kalpoja mūžsenais naids starp irāņu-persiešu šiītiem un irākiešu sunītu režīmu. Šīs pretrunas bija radušās jau abasīdu laikos, bet pretrunas pastiprinājās irāņu sefevīdu laikos. 1979.gada islāma revolūcija vēl spilgtāk pasvītroja persiešu islāma atzara sevišķumu.
Tomēr vairums arābu valstu, arī ASV, Rietumeiropa un pat PSRS iestājās par Homeini režīma ierobežošanu. Tamdēļ Huseins ar šo karu nostiprināja savas pozīcijas Tuvajos Austrumos un pasaulē. Viņš saņēma palīdzību no Saūda Arābijas un Persijas līča emirātiem.
Irānai atbalsts bija daudz mazāks, lai gan tā varēja iepirkt ieročus Ķīnā, Ziemeļkrejā un pat Izraēlā.
Kara gaita. 22.septembrī Irāka apsūdzēja Irānu pārrobežu artilērijas apšaudēs un sāka plaša mēroga iebrukumu, kas izvērtās 8 gadus ilgā irākiešu-irāņu karā 450 km garā frontē. Kara laikā nozīmīga metode bija naftas urbumu iznīcināšana visā ienaidnieka teritorijā.
1981.gada maijā Saūda Arābija, Kuveita, Omāna, Katara un AAE nodibināja „Persijas līča valstu sadarbības padomi,” kuras uzdevums bija nodrošināt pret Irānas uzbrukumiem.
1981.gada jūnijā savu pozīciju nostiprināšanai Homeini ieviesa „labprātīgo mocekļu” (bassidži) kultu, kas krituši karā pret Irāku. To irāņiem turpmāk no varas kontrolētajiem mēdijiem pasniedza kā džīhādu.
1982.gadā irāņu armija atsita Irākas uzbrukumu un pati pārgāja pretuzbrukumā – iekaroja teritoriju Basras rajonā. Teherāna pasludināja Sadamu Huseinu par „jauno sātanu.”
1985.gadā Irāna sāka jaunu uzbrukumu un bloķēja maģistrāli Bagdāde – Basra. Irāka uz to atbildēja ar Teherānas, Širazas un citu irāņu pilsētu bombardēšanu. Ap šo laiku karš iegāja strupceļā, jo tika saraktas tranšeju sistēmas un karš kļuva pozicionāls.
Tā kā 1985.gadā rietumzemju pilsoņu skaits, kas gāja bojā no hisballahiešu rokām Libānā, strauji palielinājās, prezidenta Reigana administrācija sāka slepenas sarunas ar Irānu – „ieroču pārdošana apmaiņā pret ķīlniekiem,” kas ieguva „irāngeitas skandāla” nosaukumu. Skandāls sagrāva Reigana administrācijas reputāciju.
1986.gadā Irāna mēģināja internacionalizēt konfliktu, palielinot atbalstu kurdu neatkarības cīnītājiem irākiešu-turku robežas rajonā, un uzbrūkot kuveitiešu kuģiem Persijas jūras līcī. ASV prezidents Reigans nosūtīja uz līci kara kuģu eskadru kuveitiešu un citu kuģu aizsardzībai. Par atbildi irāņi līča akvatorijā uzstādīja ūdens mīnas. Augustā kara kuģus uz Persijas līci nosūtīja arī Lielbritānija un Francija, lai aizsargātu amerikāņu tirdzniecības kuģus.
1988.gada martā Sadama Huseina armija pret Irānas atbalstītajiem kurdu neatkarības cīnītājiem pielietoja ķīmiskos ieročus. Halabdžas pilsētā tika nogalināti vairāk kā 4000 kurdu iedzīvotāju. Aprīlī ANO komisija noteica, ka arī Irāna pielietojusi ķīmiskos ieročus pret Irāku. Pēc tam, kad irāņi apšaudīja amerikāņu karakuģi, ASV kara flote iznīcināja naftas pārstrādes bāzes Irānas piekrastē. Atraidījusi Sadama Huseina priekšlikumus par uguns pārtraukšanu uz 3 gadiem, Irāna jūlijā bez ierunām pieņēma ANO rezolūciju, kas prasīja uguns pārtraukšanu.
Drīz pēc tam ASV pretgaisa aizsardzības spēki notrieca irāņu pasažieru lidmašīnu, ko bija noturējuši par kara lidmašīnu. Bojā gāja 290 cilvēki.
20.augustā Irāna piekrita pamieram. 8 gadu ilgais asiņainais karš bija beidzies. Nākamajā nedēļā Ženēvā sākās miera sarunas. 1988.gada aprīlī Irāna pārtrauca attiecības ar saūda Arābiju dēļ tās atbalsta Irākai. Irāņiem tika aizliegts doties hadžā uz Meku.
Rezultāti. Karā krita vairāk nekā miljons cilvēku, pie kam Irānas zaudējumi bija krietni lielāki.
Karš nenoveda pie spilgti izteiktas uzvaras kādai no pusēm.
1981.gada 7.jūnijā Izraēlas bumbvedēji sabumboja rūpnīcu Bagdādes piepilsētā, kura bija aizdomas, ka ražo kodolieročus.
1988.g. kurdu scelšanās. Anfal kampaņā ap 180 000 kurdu tika iznīcināti ar indīgu gāzi.
1988.g. kurdu scelšanās. Anfal kampaņā ap 180 000 kurdu tika iznīcināti ar indīgu gāzi. 
Iebrukums Kuveitā (1990.g. 2.aug.). 1990.gada jūlijā S.Huseins pasūdzējās „Arābu valstu līgā” par Kuveitas un AAE darbību, kas, pēc Huseina domām, kavēja Irākas saimniecības atjaunošanu pēc kara ar Irānu, jo palielināja naftas ražošanu un tai kritās cena. Irāka pieprasīja Kuveitai izmaksāt tai 2,4 miljardi ASV dolāru. Savukārt Kuveita apsūdzēja Irāku naftas pārpumpēšana no Kuveitas teritorijas.
Jūlija beigās Irāka sakoncentrēja savu karaspēku pie Kuveitas robežas. Starptautiskie mēģinajumi novērst briestoso konfliktu nebija sekmīgi.
Tikai 18 mēnešus pēc Irānas-Irākas kara beigām Sadams Huseins deva pavēli Kuveitas iekarošanai. S.Huseina irākiešu armija iebruka Kuveitā 1990.gada 2.augustā. Iesākuma tie okupēja naftas atradnes, bet pēc tam arī valsts galvaspilsētu Elkuveitu. Šī Huseina darbība ievilka islāma pasauli plašā militārā konfliktā ar tālu ejošām sekām.
Saūda Arābijai radās aizdomas, ka Huseins plāno iekarot plašāku reģionu. Tadēļ karalis Fahds vērsās pie ASV ar palīdzības lūgumu. ASV izmantoja ANO mehānismus - ANO Drošības padome pieņēma rezolūciju Nr.660, kas nosodīja Irākas darbības. Tās nostādnēm piekrita vairums arābu valstu ārlietu ministru – Huseinu atbalstīja tikai un vienīgi Lībija. Tālāk ar šo ANO rezolūciju pret Irāku piemēŗoja ekonomiskās sankcijas.
Līča karš (1991.g. 16.janv.-28.febr.). ASV prezidents Dzordžs Bušs, nobažījies par naftas piegādēm uz Rietumiem, organizēja starptautisku militāru koalīciju pret Sadamu. 7.augustā koalīcijai pievienojās arī Francija un Lielbritānija. Vēlāk – vēl citas arābu un musulmaņu valstis (Saūda Arābija, Sīrija, Ēģipte un Turcija). Koalīcijai atbalstu apliecināja arī PSRS pirmais un vienīgais prezidents Mihails Gorbačovs.
Pēc karaļa Fahda uzaicinājuma Sabiedroto spēki sāka ierasties Saūda Arābijā.
Par atbildi uz to Sadams Huseins 12.augustā paziņoja, ka izvedīs savu karaspēku no Kuveitas, ja Izraēla aizies no okupētajām palestīniešu teritorijām. Protams, ka šī iniciatīva tika noraidīta, un Huseins izdeva pavēli aizturēt visus ārzemniekus, kas atradās Irākā un Kuveitā.
Novembra beigās irākiešu karavīru skaits Kuveitā jau sasniedza 700 000 cilvēku.
Decembrī sakās tiešas sarunas starp ASV un Irāku, bet Huseins turpināja saistīt jautājuma noregulējumu ar prasību žīdiem pamest okupētās palestīniešu zemes, tādējādi visai veikli uzvedoties propagandas karā.
Pasaules sabiedrība bažījās, ka lieli naftas resursi nonāks viena tirāna rokās.
Irākiešu padzīšana no Kuveitas. 1991.gada sākumā amerikāņu karavīru skaits Saūda Arābijā un Persijas līča rajonā sasniedza jau 335 000 kareivju.
15.janvāra pusnaktī beidzās Sadamam izvirzītā ANO Drošības padomes ultimāta termiņš. Nākamajā – 16.janvāri sākās karadarbība Līcī.
ASV un tās sabiedrotie karu sāka ar masīvu irākiešu objektu – militāro, saimniecisko, sakaru – bumbošanu Irākas teritorijā. Nākamo dienu laikā TV skatītāji visā pasaulē varēja tiešraidēs vērot kā sabiedroto bumbvedēji veica ZMP koriģētus raķešu triecienus Bagdādei.
Sākās arī operācija „Tuksneša vairogs.” S.Huseins mēģināja apšaudīt Izraēlu ar PSRS ražotām raķetēm Scad. Viņa mērķis bija iesaistīt karā Izraēlu, internacionalizēt militāro konfliktu un galu galā padarīt to par karu starp žīdiem un musulmaņiem. Amerikāņiem ar savām Patriot raķetēm izdevās daļu no Huseina „sūtījumiem” pārtvert. Tikmēr koalīcijas dalībnieki pierunāja žīdus atturēties no atriebības akcijām.
Operācija „Tuksneša vairogs.” Tā sākās 24.janvārī. Amerikāņu jūras kājnieki ieņēma Kuveitai piederošo Kuras salu. Nākamajā dienā Huseins pavēlēja kuveitiešu naftu iepludināt Persijas līcī – izveidojās naftas lauks 15 km diametrā.
29.janvārī irākieši ieņēma Hafgi, taču tos no turienes padzina 48 stundu laikā.
13.februārī Huseins iesniedza protestu pret Bagdādes civilo objektu bombardēšanu.
24.februārī sabiedroto sauszemes karaspēks Normana Švarckopfa vadībā iegāja Kuveitā un Irākā no Saūda Arābijas robežas puses. Jau nākamajā dienā Huseins sāka karaspēka izvešanu no Kuveitas. Amerikāņu un britu karavīri atbrīvoja Elkuveitu un pilsētas lidostu.
Pienāca ziņas, ka atkāpjoties, irākiešu karavīri aizdedzinājuši vairāk kā 500 naftas urbumus.
Irākiešus tikām turpināja bumbot sabiedroto aviācija. Tie cieta lielus zaudējumus pie Mitlaridžas (uz ziemeļiem no Basras). Irākieši atstāja amunīciju, reizēm pat formas.
Kara beigas. Sasniedzis savus mērķus, ASV prezidents Bušs pasludināja uguns pārtraukšanu līdz pamiera sarunu sākšanai.
3.martā S.Huseins piekrita nesen pieņemtajai ANO rezolūcijai Nr.687. Kuveitas emīru As Sabahu dzimta atjaunoja savu varu valstī.
6.aprīlī Irāka pieņēma kārtējo ANO rezolūciju, kas prasīja ķīmisko un bioloģisko ieroču ražošanas programmu caurspīdīgumu. Tomēr turpmāk Huseins atteicās sadarboties ar ANO inspektoru grupām, kamdēļ ASV guva ieganstu ekonomisko sankciju turpināšanai un lidojumu liegumu noteikšanai valsts ziemeļos (kurdu aizsardzībai) un dienvidos (purvu arābu aizsardzībai).
Kara rezultāti. Sabiedroto zaudējumi – ap 200 cilvēkiem. Irākiešiem – no 250-600 tūkstošiem.
Pirmā brīdī raugoties Sadama Huseina agresijas sakāve bija spīdošs pasaules kārtības triumfs. Kuveitas suverenitāte bija atjaunota.
Lai gan Huseins cieta lielus zaudējumus, viņš tomēr palika pie varas.
Pie tam Huseins karu veikli izmantoja propagandas nolūkos – paziņoja, ka brīvprātīgi izvedīs karaspēku no Kuveitas, ja Izraēla aizies no okupētajām palestīniešu zemēm. Bez tam Huseins apsūdzēja saūdiešus, ka tie Svētajā zemē ieaicinājuši neticīgos – amerikāņu karavīrus, ko bija noliedzis pats pravietis Muhameds.
Tādējādi S.Huseins tēmēja uz arābu līdera lomu, līdzīgu ēģiptiešu Naseram vai par Saladinam, un zināmā mērā tam tas arī izdevās.
Nemieri Irākā pēc „Līča kara.” Pēc Līča kara 1991.gada martā pret Huseinu un viņa Baas partiju sacēlās irākieši - īpaši šiīti Irākas dienvidos un kurdi ziemeļos. Huseins pret tām vērsās ļoti nežēlīgi raidot pret tiem izlases armijas vienības. Visai sekmīgi šiītus apspieda. Maijā un jūnijā dienvidos atkal eskalējās situācija, neskatoties uz šķelšanos pašu šiītu vidū – vieni atbalstīja Homeini, citi tikai vērsās pret Huseinu. Nu Huseins ņēmās susināt tur purvus un iznīcināt purvu arābu ražas. Kopumā bojā gāja ap 30 000 šiītu.
Tomēr kurdu nemierniekus uz ziemeļiem no Mosulas viņam neizdevās apspiest. Maijā – jūnijā ANO pieņēma pasākumus, lai aizsargātu kurdus (arī dienvidu purvu arābus) pret Huseina represijām – Irākā tika ieviestas „drošības zonas.” Tomēr tas nenovērsa humanitāro katastrofu – apmēram 2 miljon i cilvēku (ne tikai kurdi!) bija spiesti bēgt prom no valsts. Lai gan Huseins nu piekrita ierobežotai kurdu autonomijai, saspīlējums starp kurdu nemierniekiem un Huseina armiju saglabājās. „Kurdistānai” tā arī neizdevās kļūt par starptautisko sarunu objektu.
1999.g. genocīds pret šiītiem. Tos iznīcināja Bagdādē un šiītu svētajā pilsētā Nedžefā.
Irākas-ASV karš (2003.g. 20.marts-1.maijs). Sākot ar 2002.gada jūniju visu Buša enerģiju paņēma gatavošanas liela mēroga karam ar Sadamu Huseinu. Bušs vērsa savu sabiedroto uzmanību uz to, ka Huseins 1998.gada padzina ANO inspektorus no Irākas, viņam tomēr neizdevās pietiekami pamatot citu Rietumvalstu līderiem iebrukuma nepieciešamību, izņemot britu premjeru Toniju Blēru. Francijas prezidents Širaks atteicās piedalīties iebrukumā. Viņa padomnieki Baltajā namā pārliecināja Bušu nespert vienpusējus soļus, un amerikāņi sāka spiedienu uz ANO, lai tas spiestu Huseinu pakļauties jau izdotajām ANO rezolūcijām.
2002.gada 9.novembrī ASV spiediena rezultātā ANO Drošības padome vienbalsīgi pieņēma 1441.rezolūciju, kas saturēja prasību par pilnīgu un nekavētu ANO inspektoru pielaišanu visiem objektiem Irākā, ieskaitot daudzskaitlīgas Sadama Huseina pilis. Lai gan Huseins piekrita ANO inspektoru atgriešanai Irākā un pirmā inspektoru grupa Hansa Bliksa vadībā novembra beigas arī ieradās Bagdādē, tomēr rezolūcijas prasības bija tik striktas, ka gandrīz neviens nešaubījās – Bušs šo rezolūcijas neizpildi izmantos kā ieganstu karam.
2003.gada 20.martā amerikāņi iebruka Irākā: 150 000 amerikāņu karavīri un 46 000 britu kareivju.
2003.gada 1.maijā ASV prezidents Dž.Bušs pasludināja kara beigas.
Okupētā Irāka. 2005.gada 30.janvārī norisinājās pirmās parlamenta vēlēšanas Irākā.
2006.gada beigās Irākā atradās 165 000 kareivju un 30 000 atbalsta spēku. Šā gada 30.decembrī S.Huseinam izpildīja nāvessodu.
2009.gada 31.jūlijā noslēdzās britu armijas izvešana no Irākas.
2010.gada 31.jūlijā ASV beidza kaujas operācijas, palika tikai 50 000 karavīru.
Zaudējumi:
krituši 4408 amerikāņu (no tiem 3480 kaujās);
vairāk kā 300 citvalstu karavīru;
32 000 ievainoti.
Karadarbībā un terora aktos tiek lēsts, ka dzīvību zaudējuši vismaz 126 000 irākiešu civiliedzīvotāji;
20 000 karavīru un policistu;
Vairāk kā 19 000 islāmistu kaujinieku.
2011.gada 31.decembrī amerikāņu spēki atstāja Irāku. Pēc tā Irāka palika kā šiītu vairākuma pārvaldīta valsts, bet sunnīti ik pa brīdim pauda par to neapmierinātību, bieži vien vardarbīgu.
Karš ar Islāma valsti (2014.-2018.g.). 2014.gadā islāma valsts sagrāba atsevišķus reģionus Irākā. musulmaņi sagrāva kristiešu lūgšanu namus, nosita galvas reliģiskajām statujām, baznīcās atstāja maskētus spridzekļus. Desmitiem tūkstošu kristiešu bēga no islāmistu kontrolētajiem rajoniem, daļai palikušo nācās samierināties ar nodevu maksāšanu, īpašumu zaudēšanu, konvertāciju.
Pāvesta Franciska I vizīte. 2021.gada marta sākumā devās 4 dienu ilgā vizītē pa Irāku, kas ir pirmā tāda Irākas vēsturē. Trešajā dienā - 7.martā (svētdiena) devās braucienā pa valsts ziemeļiem, kas iepriekš stipri cietušui cīņās pret Islāma valsti. Mosulā uz baznīcu drupām aizlūdza par kritušajiem cīņā pret Islāma valsti, viesojās arī pie kristiešiem Karakošā un Erbīlā un novadīja masu dievkalpojumu stadionā.
Kadmī valdīšana (2020.-tagad). M. al Kadmī iepriekš bija ierēdnis un diplomāts. Kļuva par premjeru 2020.gada augustā kā kompromisa figūra starp šiītiem un sunnītiem, izjūtos spiedienu no abām pusēm. Irānas iespaidā šiīti rīkoja demonstrācijas un pieprasīja amerikāņu karavīru izvešanu, ko 2020.gadā iesāka Tramps un turpināja Baidens.

Aplūkojamie objekti.
Bagdāde. 
Samarra.
Mosula.

Erbīla. Galvenais templis. Par to jau 600 gadu rūpējas Al Mulla ģimene, no kuras cēlušies slaveni astronomi, dzejnieki un zinātnieki. Erbīlas apmetne esot senākā cilvēku nepārtraukti apdzīvotā vieta pasaulē (otrā - Tellafāras apmetne).

Nedžefa. Universitāšu un svētceļnieku pilsēta. 
      Alī mošeja. Kalīfa Ali (656.-661.g.) "svēto" kapu godina Nedžefā (Irāka) un Mazarišarifā (Afganistāna, kur Ali nav bijis).

Ktēsifona. Partiešu un sasanīdu senpilsētas drupas netālu no Bagdādes.
Tellafāras apmetne. Tā esot otra senākā cilvēku nepārtraukti apdzīvotā vieta pasaulē (pirmā - Irbilas apmetne).
Nimrūda (arī Kalha jeb Kalaha). Netālu no Mosulas. Asīrijas valsyts galvaspilsēta Jaunasīrijas periodā.
Nīnive.

Šanidāras ala. Ziemeļirākas Kurdistānā, Zagrosa kalnos. Te Mustjē kultūras neandertāļi esot iemitinājušies jau pirms 100 000 gadiem!
Duku. "Svētais pakalns." Mistiska/okulta vieta.
Bābeles tornis.
Jarimtepes apmetne.

Saites.
Arābi.
Kurdi.