Aliens

Platons (~429./427.-347.g.pmē.)

Sengrieķu filozofs, objektīvā ideālisma dibinātājs.

Dzīvesgājums. Rakstīja un mācīja Atēnās līdz pat nāvei 80 gadu vecumā. Platons ir apmeklējis Krētas salu, lai dibinātu tur kopienu.

Zinātniskā darbība. Solona skolnieks. Filozofs. Pimais pavēstīja pasaulei mītu par Atlantīdu. Lai pavēstītu savas idejas, parasti izvēlējās dialogu formu, t.i. aprakstīja diskusijas ar draugiem un kolēģiem. Tādējādi viņš laidis pasaulē daudz mītu un vēsturisku teiksmu, taču nevaram būt līdz galam pārliecināti, ka viņš tos nav izdomājis, lai gan tas būtu mazticami. Uz Atlantīdu balstās viņa "mācība par valsti."
Uzskatīja un mācīja, ka cilvēkā izšķir divas dvēseles jeb „dabas,” racionālā un tīri dzīvnieciskā.
Rakstīja par dēmoniem: „Dēmoni ir rase, ka pārspēj cilvēkus, bet pakļaujas dieviem; viņi tika radīti lai novērotu cilvēkus un viņu darbus.”
Pasaulē izgājis jēdziens – „Platoniskā mīlestība.” Tajā Platons esot izmantojis mītu par pirmcilvēkiem – hermofrodītiem.
Par ideālu valsts pārvaldes formu Platons uzskatīja republikānisku aristokrātijas režīmu, kritizēja demokrātiju.

Platona kosmoloģiskie uzskati. Astronomijā Platons nebija diez ko saprotošs. Plūtarha darbā „Platoniskie jautājumi” uzskatāmi atklājas, ka pēc ilgstošām pārdomām Platons visbeidzot tomēr ir noliedzis heliocentrisko pasaules modeli. Teofrasts raksta, ka dzīves nogalē Platons tomēr nožēlojis, ka novietojis Zemi Visuma centrā, jo tā tur tomēr neatrodas. Mūsdienu zinātnieki gan atļaujas ignorēt Teofrasta versiju un uzskata, ka Platons līdz galam ignorējis heliocentrisko pasaules uzbūvi.
Astronomiskā ziņā Platons bija tīrākais babiloņu skolas pārņēmējs (iespējams, pitagoriešu iespaidā). Tiesa gan, viņa astroloģiskie/astronomiskie prātuļojumi bija augsti garīgi, un nekad viņš nenolaidās līdz konkrētai nākotnes pareģošanai.

Skolnieki. Krantors, Aristotelis, Ksenokrāts, Eiklīds.

Neoplatonisms. Dominē ideālistiska dialektika. Bībeles teksti tiek skaidroti uz alegorijas pamata, pieļaujot izdarīt neparedzamus secinājumus to skaidrošanas gaitā. Pārstāvji: Ārijs un ariānisms.
Platona akadēmija eksistēja Atēnās 9 gadsimtus (gandrīz 916.g.) līdz to slēdza romiešu imperators Justiniāns. Par Platona akadēmiju gan sauc tikai Seno Akadēmiju, kas bija no 385.- 265.g.pmē. Pat pēc Justiniāna aizlieguma Akadēmija turpināja pastāvēt Persijā un citās zemēs. Platona tradīcijas sekotāji bija arī vēlīnie eiropieši – Džordano Bruno, Marsīlio Fičīno, Džons Dī, sers Filips Sidnejs un Leičesteras grāfs kā arī albiģieši, templieši un Dante.

Darbi. Darbi sarakstīti ap 400.g.pmē. Vecākās kopijas ap 900.g. Saglabājušies septiņi manuskripti. Pirmais angliski Platona dialogus pārtulkoja Tomass Teilors. Kopumā Platona darbi līdz mūsdienām saglabājušies labi, taču arī tie cietuši no daudzkārtējas pārrakstīšanas. Vislabāk tie tikuši saglabāti platoniķu Atēnu Akadēmijā.

„Fedrs” un „Fīlebs” – dialogi, kuros stāstīts par dievu vai dievcilvēku Tevtu (būtībā Totu) Ēģiptē, kurš deva cilvēkiem un faraoniem rakstību, matemātiku un astronomiju.

"Valsts." Vienā no 2.grāmatas visneskaidrākiem fragmentiem (361 E-362A) runāts par kādu „taisnprātīgo, krustā sisto.”

„Tīmajs” - darbs uzrakstīts mūža nogalē un filozofa slavas apogejā ap 360.g.pmē. Visgrūtāk izprotamais Platona teksts: tajā ir vairāk no Austrumu nevis grieķu filozofijas. Dialogi (arī „Krītijs”) Krītija (Platona vecākās paaudzes radinieks) personā stāsta par Solona viesošanos Ēģiptē. Ēģiptiešu priesteriem Saīsā ir rakstītas ziņas par salu kontinentu Atlantīdu, kas atrodas aiz Hērakla stabiem.
Lielāko daļu dialoga aizņem kāda Tīmaja garā runa par Visuma uzbūvi, kas gan īstenībā nepieder Platona spalvai. Daudzi pētnieki uzskata, ka šī teksta daļa ir pitagoriešu traktāta fragments, ar kuru Platons iepazinies kādā no ceļojumiem uz Sicīliju.
Pats Platons saprata, ka stāstītā neticamība ir milzīga, tādēļ daudzkārt uzskatīja par vajadzīgu apliecināt stāsta patiesīgumu. Tā piemēram „Tīmajā” viņš 4 reizes raksta, ka viss stāstītais atbilst patiesībai.
Uz vēlāko zinātnisko domu šis dialogs atstāja milzīgu iespaidu, diemžēl drīzāk negatīvu, jo daudzi zinātnieki pieņēma Platona prātuļojumus par tīru patiesību. Tā tas piebremzēja zinātnes progresu un kļuva par vienu no galvenajiem tumsonības un aizspriedumu avotiem.

„Krītijs” – darbs uzrakstīts mūža nogalē un filozofa slavas apogejā ap 360.g.pmē.
Dialogi (arī „Tīmajs”) Krītija (Platona vecākās paaudzes radinieks) personā stāsta par Solona viesošanos Ēģiptē. Ēģiptiešu priesteriem Saīsā ir rakstītas ziņas par salu kontinentu Atlantīdu, kas atrodas aiz Hērakla stabiem. Dialogs „Kritijs” jeb „Atlantīda” ir bez beigām un nav zināms, vai tas vispār ir ticis pabeigts. Tāpat nav zināms, vai ir bijis trešais dialogs.
Domājams, ka iesākumā Krītijs pats pastāstījis Platonam šo notikumu, kurš savukārt pārstrādāja to dialogā. Krītijs pats paskaidro, ka šī leģenda jau izsenis pazīstama viņa ģimenē; pirmoreiz to viņa vecvecvectēvam pastāstījis slavens atēnietis Solons. Kopā ar stāstu Solons uzrādījis arī savus pierakstus, kuri pēc pusotra gadsimta nonākuši Platona rīcībā.
Saskaņā ar šo dialogu ēģiptiešu priesteris Solonam 570.g.pmē. pastāsta par Atlantīdu. Priesteris pavēsta, ka viņu rīcībā ir pieraksti par 8000 gadu vecu vēsturi.
Dialogā „Tīmajs” ir kāds ārkārtīgi interesants citāts par Visuma uzbūvi: „Tādējādi, laiks uzradās reizē ar Visumu, tā ka viņi, vienlaikus radītie, vienlaicīgi arī pazudīs.”
Interesanti, ka vēlākais filozofs Prokls ir citējis pilnīgākus izvilkumus no šī dialoga, kā tas lasāms šodien. Tā kā Prokls ilgus gadus vija Atēnu Līkejas vadītājs, tad iespējams, ka viņa rīcībā bija kāds pilnīgāks šā darba rokraksts.

„Alkiviāds I.”
„Parmenīds.”
Platona dialogs "Eititrons." ("Par dievbijību") Tēlots Sokrāta dialogs ar savu draugu gaišreģi Eititronu.

Izplatība pasaulē.
Viņa darbus arābu valodā tulkojis arābu ārsts un nestoriānis Hunains ibn Ishāks (?-873.g.).

-------------------------

Platons (Πλάτων) - sengrieķu filozofs, matemātiķis, objektīvā ideālisma dibinātājs. Sokrāta māceklis un Aristoteļa skolotājs, rakstnieks un Atēnu akadēmijas dibinātājs. Platons ir uzskatāms par vienu no visietekmīgākajiem domātājiem Rietumu filozofijā.
Platona īstais vārds bija Aristokls. Vārdu "Platons" viņš ieguva sava diženā auguma dēļ. Tas tulkojumā nozīmē "Platais," kas vienlaicīgi raksturoja to, ka viņam ir plati pleci.

Radniecība. Platona tēvs bija Aristons. Saskaņā ar apstrīdētu tradīciju, Diogēns Laertietis (Diogenes Laertius) rakstīja, ka Aristona izcelsme ir izsekojama no Atēnu ķēniņa Kodra (Codrus) un Mesēnijas ķēniņa Melanta (Melanthus). Platona māsas dēls Speusips uzskatīja, ka Platona tēvs bija nevis Aristons, bet gan dievs Apollons. Aristons centās iekarot Periktones sirdi, bet bez rezultātiem; tad viņam sapnī parādījies Apollons un tā rezultātā Aristons pārstāja uzmākties Periktonei.
Platona māte bija Periktone, kuras ģimene lepojās ar radniecību ar slaveno Atēnu likumdevēju un lirisko poētu Solonu. Periktone bija Harmīda (Charmide) māsīca un Kritija māsa, abas minētas personas ietilpa Trīsdesmitu tirānijā, īslaicīgā oligarhu režīmā, kas valdīja pēc Atēnu sakāves Peloponēsas karā (404.-403.g.pmē.).
Bez Platona paša, Aristonam un Periktonei bija vēl trīs bērni: divi dēli (abi vecāki par Platonu) - Adeimants (Adeimantus) un Glaukons (Glaucon) un viena meita Potone, Speusipa (Speusippus) māte (masas dēls bija Platona pēctecis, kas pēc filozofa nāves pārņēma Akadēmijas vadīšanu). Pēc „Republikas”(Republic) Adeimants un Glaukons bija Platona vecākie brāļi. Tomēr, savā Memorabilia Ksenofonts apgalvo, ka Glaukons bija jaunāks par Platonu.

Biogrāfija.
Dzimšana. Noteikta Platona dzimšanas vieta un laiks nav zināms, bet neapšaubāmi ir tas, ka viņš piederēja aristokrātiskai un ietekmīgai dzimtai. Pamatojoties uz senajiem avotiem daudzi mūsdienu zinātnieki uzskatā, ka viņš dzimis Atēnās vai Eiginā (Aegina) starp 429. un 423.g.pmē., varbūt 427.g.pmē.
Speusips uzskatīja, ka Platons esot dzimis Apollona dzimšanas dienā. Citā leģenda stāstīja, ka tajā laikā, kamēr jaundzimušais filozofs gulējis uz viņa lūpām nolaidusies bite.
Aristons, šķiet, nomira Platona bērnībā, lai gan precīzi noteikt viņa nāves laiku ir grūti. Pēc tam Periktone apprecējās ar Pīrilampu (Pyrilampes), savas mātes brāli, kas ilgu laiku bija kalpojis persiešu tiesā par vēstnesi un bija Perikla, Atēnu demokrātu līdera draugs. Pīrilampam no iepriekšējās laulības bija dēls Demuss, kas bija slavens ar savu skaistumu. No Pīrilamapa Periktonei piedzima dēls Antifons, Platona pusbrālis; viņš darbojās Platona dialogā “Parmenidā.”
Par sevi pašu Platons maz runā, savukārt visai bieži savos dialogos stāda priekšā savus slavenos radiniekus, piemēram "Krītijā" - par Harmīdu un Protagoru, bet "Republikā" - par Adeimantu un Glaukonu.

Izglītība. Platonam gramatiku, mūziku un vingrošanu mācīja izcilākie viņa laika skolotāji. Platons pat esot piedalījies Istmas spēlēs. Platons apmeklējis arī filozofijas kursus: pirms satikās ar Sokrātu, viņš tapa iepazīstināts ar Kratila (Herāklīta sekotāja un ievērojama pirms Sokrāta grieķu filozofa) un Heraklītu doktrīnām.

Tālākās dzīves gaitas. Platons apmeklējis Itāliju, Sicīliju, Ēģipti un Kirēni. Platons ir apmeklējis Krētas salu, lai dibinātu tur kopienu. 40 gadu vecumā atgriezies Atēnās, Platons nodibināja vienu no senākajām zināmākajām organizētajām skolām Rietumu civilizācijā - Akadēmiju. Akadēmija bija „plašs iežogots laukums, kas reiz bija Atēnu pilsoņa, kuru sauca par Akadēms (Academus), īpašums... daži, lai kā, teica, ka tā dabūjusi savu nosaukumu "no sena varoņa,” un tā darbojās līdz mūsu ēras 529.g., kad Bizantijas imperators Justiāns I to slēdza, jo viņš Akadēmijas pastāvēšanā saskatīja draudus kristietības propagandai. Daudzi inteliģenti cilvēki bija mācījušies Akadēmijā, visslavenākais no tiem bija Aristotelis.
Vēlākajā savas dzīves laikā Platons iesaistījās Sirakūzu pilsētas politiskajā dzīvē. Saskaņā ar Diogenu Laertu, Platons ieradās Sirakūzās tajā laikā, kad tā atradās Dionīsija varā. Šā pirmā ceļojuma laikā Sirakūzu tirāna Dionīsija Vecākā svainis Dions kļuva par vienu no Platona skolotājiem, bet tirāns sāka izjust nepatiku pret Platonu. Platons tika pārdots verdzībā un gandrīz gāja bojā Kirēnes pilsētā, kad tā karoja ar Atēnām, pirms viņu no verdzības atsvabināja kāds Platona cienītājs un ļāva atgriezties dzimtenē. Pēc Dionīsija nāves, saskaņā ar Platona septīto vēstuli, Dions lūdza Platonu atgriezties Sirakūzās, mācīt filozofiju Dionīsijam II un panākt to, ka viņš kļūst par filozofu ķēniņu. Dionīsijs II, šķiet, pieņēma Platona mācību, bet viņš kļuva aizdomīgs dēļ sava tēvoča Diona. Dionīsijs II izraidīja Dionu, bet Platonu paturēja savā dienestā pret viņa paša gribu. Galu galā Platons tomēr aizbrauca no Sirakūzam un atgriezās Atēnās. Dions atgriezās Sirakūzās un gāza Dionīsiju II, taču viņa valdīšanas laiks bija īss. Varu uzurpēja Kalips (Calippus), Platona skolnieks.
Platona akadēmija eksistēja Atēnās 9 gadsimtus (gandrīz 916 gadus) līdz to slēdza romiešu imperators Justiniāns. Par Platona akadēmiju gan sauc tikai Seno Akadēmiju, kas bija no 385.-265.g.pmē.
Rakstīja un mācīja Atēnu Akadēmijā līdz pat nāvei 80 gadu vecumā.

Zinātniskā darbība. Sokrāta skolnieks, filozofs.
Pimais pavēstīja pasaulei mītu par Atlantīdu.
Lai pavēstītu savas idejas, parasti izvēlējās dialogu formu, t.i. aprakstīja diskusijas ar draugiem un kolēģiem. Tādējādi viņš laidis pasaulē daudz mītu un vēsturisku teiksmu, taču nevaram būt līdz galam pārliecināti, ka viņš tos nav izdomājis, lai gan tas būtu mazticami.
Uz Atlantīdu balstās viņa mācība par valsti. Par ideālu valsts pārvaldes formu Platons uzskatīja republikānisku aristokrātijas režīmu, kritizēja demokrātiju.
Uzskatīja un mācīja, ka cilvēkā izšķir divas dvēseles jeb „dabas,” racionālā un tīri dzīvnieciskā.

Platona skolnieki. Krantors, Aristotelis, Ksenokrāts.

Platona filozofija. Platons savā filozofijā aplūko plašu jautājumu loku: jautājumu par esamību, par pasauli un tās izcelšanos, par dvēseli un par izziņu, arī matemātisko izziņu, par sabiedrību, par darba dalīšanu, par audzināšanu, par mākslu utt.
Pasaulē izgājis jēdziens – „Platoniskā mīlestība.” Tajā Platons esot izmantojis mītu par pirmcilvēkiem – hermofrodītiem.

Mācība par idejām. Platons uzskata, ka juteklisko lietu pasaule nav pasaule, kas aptver patiesi esošo: jutekliskās lietas nepārtraukti rodas un iznīkst, mainās un kustās. Jutekliskajās lietas nav nekā patiesa. Juteklisko lietu būtība, cēloņi ir nemateriālas, nejutekliskas lietas, kuras var izprast tikai ar prātu. Šis nejutekliskās formas ir veidi (eidosi) jeb idejas. Katram materiālam ķermenim, priekšmetam, bezķermeniskajā, nejutekliskajā pasaulē atbilst zināms veids jeb ideja. Attiecībā pret jutekliskajām lietām „veidi”/”idejas” vienlaikus ir to cēloņi, kā arī modeļi, pēc kuriem tikušas radītas šis lietas, mērķi, kurus cenšas sasniegt jutekliski uztveramās pasaules būtnes, un jēdzieni par katras kategorijas lietu kopējo pamatu. Taču ar „veidu”/”ideju” eksistenci vien nepietiek, lai izskaidrotu jutekliski uztveramās pasaules lietas, jo lietas ir pārejošas, mainīgas. Tāpēc šo lietu priekšnoteikumam jābūt ne tikai „esamībai,” bet arī „neesamībai.” Šī neesamība Platona filozofijā tiek identificēta ar „matēriju,” kas ir nepārtrauktas kustības, tapšanas un mainīšanās sfēra. „Veidi”/”Idejas” projicējās uz „matērijas,” kas katru „veidu” pārvērš daudzās jutekliskās lietās, kuras cita no citas nošķirtas ieņemamas vietas ziņā.
Atomistu mācībās par ķermeniskiem uzskatīja atomus, bet tukšumu pielīdzināja neesamībai. Savukārt Platons saka, ka neesamība ir „matērija” un esamība ir bezķermeniskie „veidi.” Platona filozofija ir objektīvais ideālisms, pēc tās matērija ir atvasināta no nemateriāliem, pirms matērijas dotiem veidiem/idejām, kas eksistē ārpus cilvēka apziņas un neatkarīgi no tās. Šī esamības un neesamības izpratne ir pamatā Platona mācībai par jutekliski uztveramo lietu pasauli, kas atrodas pa starp bezķermenisko veidu/ideju pasauli un neesamību/matēriju. Viss, kas jutekliskajās lietās ir no esamības, nāk no „veidiem,” kas ir lietu cēloņi un paraugi, tajā paša laikā jutekliskās lietas ir pārejošas, mainīgas, kas liecina par to sakaru ar neesamību/matēriju.
„Veidu” jeb „ideju” sfēra veido piramīdai līdzīgu sistēmu, kuras virsotnē atrodas labā „ideja.” Labā „ideja” nosaka lietu izzināmību, eksistenci un no tās lietas iegūst savu būtību. Tādējādi tēze par labā „ideju” dod Platona ideālismam teoloģisku raksturu. Padara to par mācību par mērķtiecību, jo labais tiek postulēts par esamības augstāko cēloni un reizē arī par mērķi. „Veidi” ir mūžīgi, tie nerodas un neiet bojā, tie ir nemainīgi un identiski. Tāpat „veidi” nav atkarīgi no telpas un laika nosacījumiem. Savukārt juteklisko lieto pasaule ir mūžīgās rašanās un iznīkšanas, kustības un mainīguma pasaule. Lietas un to īpašības ir relatīvas, pārejošas, plūstošas. Tās ir telpas un laika nosacījumu ierobežotas.

Mācība par zināšanām. Esamības sfēru atšķirībai atbilst zināšanu veidu atšķirība. Zināšanās ir atcerēšanās. Pirms iemiesošanās fiziskajā ķermenī dvēsele uzturējušies debesīs un redzējusi tur patiesi eksistējošo. Zemes virsu iemiesojoties fiziskajā ķermenī dvēsele aizmirst to, ko zinājusi pirms nonākšanas uz Zemes. Tomēr tā savās dzīlēs saglabā atmiņas par redzēto pirms nonākšanas šai pasaulē. Uztverot materiālos objektus, dvēsele atceras savas aizmirstās zināšanas, „idejas.”
Mācība par zināšanām kā atcerēšanos vēlāk kļuva par izejas punktu ideālistiskajām apriorismam - mācībai, pēc kuras cilvēka prātam piemīt zināmas formas un dažas dvēselei iedzimtas zināšanas, kas nav atkarīgas no pieredzes. Veidus vai idejas var izzināt ar prāta intuīciju, kas nav atkarīga no ārējās pasaules jutekliskās uztveršanas. Materiālas (jutekliskās)lietas atspoguļojās uzskatos (daļēji iztēlē), kas nedod patiesas zināšanas. Vidu starp uzskatiem un patiesajām zināšanām atrodās matemātiskie priekšmeti, kurus var izprast ar domāšanu. Matemātisko zināšanu priekšmetiem ir kaut kas kopējs gan ar jutekliskajām lietām, gan ar „veidiem” (idejām). Lai arī sekodams eleātiem, mācībā par „idejām” Platons patieso esamību definē kā identisku un nemainīgu, tomēr, dialogos „Sofists” un „Parmenīds” viņš izdara secinājumu, ka esošā augstākās kategorijas - esamība, kustība, miera stāvoklis, identitāte un mainīšanās- domājamas tikai tādējādi, ka ikviena no tām tiklab ir, kā arī nav, tiklab ir vienlīdzīga sev, kā arī nav, tiklab ir identiska ar sevi, kā arī pariet savā „citā.” Esamība, aplūkota pati par sevi, ir vienota, mūžīga, identiska, nemainīga un nekustīga. Tā pati esamība, aplūkota attiecībā pret savu „citu”, satur atšķirību, ir mainīga un kustīga. Esamība sevī ietver pretrunas: tā ir gan vienota, gan daudzējāda, gan mūžīga, gan pārejoša, gan nemainīga, gan mainīga, tā tiklab atrodas miera stāvoklī, kā arī kustas.
Platons saka, ka pretrunas var šķist savienotas tikai uzskatiem, kas rodas dvēseles zemākajā daļā. Tomēr, pretruna ir nepieciešams priekšnoteikums, kas dod impulsu dvēselei domāt. Māksla, kas mudina domāt, atsedzot pretrunas, kas slēpjas ikdienišķajos priekšstatos jeb uzskatos, ir „dialektikas” māksla.

Kosmoloģija.

Platona kosmoloģiskie uzskati. Astronomiskā ziņā Platons bija tīrākais babiloņu skolas pārņēmējs (iespējams, pītagoriešu iespaidā). Tiesa gan, viņa astroloģiskie/astronomiskie prātuļojumi bija augsti garīgi, un nekad viņš nenolaidās līdz konkrētai nākotnes pareģošanai.
Platona mācībā par kosmoloģiju jūtama pītagoriešu ietekme. Tās ietekme izpaužas Platona apgalvojumos, ka visu lietu pēdējie elementi ir nedalāmi trīsstūri jeb ģeometriski bezķermeniski atomi. Platona kosmoloģijas centrā ir mistiskā mācība par pasaules dvēseli un par atsevišķu dvēseļu iemiesošanos citā veidā. Cilvēka dvēsele nav atkarīga no ķermeņa un ir nemirstīga. Jo ilgāku laiku dvēsele, pirms ierašanās uz Zemes, pavada ideju pasaule, jo vairāk zina indivīds, kura ķermenī tā ir iemiesojusies. Dvēsele sastāv no trim daļām:
1. Saprātīgā daļa, kuru radījis pats demiurgs.
2. Afektīvā daļa, kuru virza kaislības.
3. Iekarojošās daļas, kuras radījuši zemākie dievi.
Dvēseles saprātīgas daļas uzvara par kaislībām un jutekliskam iekārēm ir iespējam tikai tad, ja cilvēks ticis pareizi audzināts.

Zemes lodveidīgums un heliocentriskā Saules sistēma. Lai arī ideja par Zemes lodveidīgumu bija radusies pirms Platona, un atzinumu par antipodiem bija izteicis grieķu ģeniālais filozofs atomists Demokrīts, Platona nopelns bija tāds, ka viņš apvienoja abas idejas. Platons dialogā „Fēdons” raksta: „Un tā, draugi, tiek apgalvots, ka Zeme, ja to aplūko no augšas, līdzinās bumbai, kas sašūta no divpadsmit ādas gabaliņiem un koši izkrāsota... Starp daudzām dzīvām būtnēm, kas apdzīvo to [Zemi], ir arī cilvēki: vienas būtnes dzīvo Zemes iekšienē, citas - tuvāk gaisam... pārējās uz salām jūrā.”
Astronomijā Platons nebija diez ko saprotošs. Plūtarha darbā „Platoniskie jautājumi” uzskatāmi atklājas, ka pēc ilgstošām pārdomām Platons visbeidzot tomēr ir noliedzis heliocentrisko pasaules modeli. Teofrasts raksta, ka dzīves nogalē Platons tomēr nožēlojis, ka novietojis Zemi Visuma centrā, jo tā tur tomēr neatrodas. Mūsdienu zinātnieki gan atļaujas ignorēt Teofrasta versiju un uzskata, ka Platons līdz galam ignorējis heliocentrisko pasaules uzbūvi.

Par valsti un sabiedrību. Darbā "Valsts" pauda domu, ka vairākums cilvēku ar paša spēkiem nav spējīgi sasniegt pilnību. Tāpēc ir vajadzīga valsts un likumi. Valsts pamatā ir darba dalīšana starp brīvo pilsoņu kategorijām. Platona mācības par pilsoņu sadalījumu kategorijās pamatā bija viņa paša izstrādāta mācība par dvēseles daļu klasifikāciju. Saprātīgajai dvēseles daļai atbilst filozofi, kuri pārvalda valsti, afektīvajai dvēseles daļai atbilst karavīri, kas audzināti ievērot disciplīnu, kura nepieciešama, lai aizstāvētu valsti no tautas sacelšanās un ārējiem uzbrukumiem un iekārojošajai dvēseles daļai atbilst amatnieki, kuri apmācīti nevainojamai amata prasmei. Katras pilsoņu kategorijas darbības laukam jābūt norobežotam; katrai kategorijai jāveic savas funkcijas un nedrīkst iejaukties citas pilsoņu kategorijas funkcijās.
Platons privātīpašumu un ģimeni uzskatīja par pretēju interešu avotu, kas apdraud sabiedrības vienotību. Tāpēc Platons savas ideālas valsts projektā iekļāva plānu, pēc kura valdniekiem un karavīriem nedrīkstētu piederēt personīgais īpašums. Šās mācības ietvaros Platons ierosināja domu, ka sievām jābūt kopīgām un bērnu audzināšana valsts ir valsts pienākums.
Platona idejas lielā mērā savās politiskajās sistēmās mēģināja ieviest Ādolfs Hitlers Vacijā un Pols Pots Kampučijā.

Platons par seno civilizāciju bojāeju. Dialogā „Likumi” Platons sarunājas ar kādu viesi no Atēnām, ar Kleiniju no Krētas un lakedemonieti Megilu. Viņi runā arī par seniem laikiem. Atēnietis saka: „Aplūkojot tuvāk, redzams, ka gleznas un izrotātās kolonnas, kas radītas pirms desmittūkstoš gadiem, ar to domājot tiešām desmittūkstoš gadus, nevis kādu aptuvenu, nenoteiktu skaitli, nav ne skaistākas, ne arī neglītākas...”
Šajās citētajās rindās grieķis īpaši akcentē, ka viņš desmittūkstoš gadus domājis vārda tiešajā nozīmē. Tas ir saprotams, jo senie grieķi visu, kas lielāks par skaitli 10 000 uzskatīja par kaut ko vidēju starp „lielu” un „bezgalīgu.”
Turpinājumā vīri pilnīgi nopietni pārrunā agrāko kultūru bojāeju. Viņi nerunāja par nelielām tautu grupām, kas cietušas no dabas kaprīzēm vai kara. Vīri runāja par globālu katastrofu, kuru izraisīja lieli plūdi. Platons raksta, ka tikušas iznīcinātas veselas zemes un pilsētas. Izdzīvojušas nelielas cilvēku grupas, kas bija patvērušās kalnos. Izdzīvojušie cilvēki pārvaldīja podnieka mākslu, prata medīt, izgatavot audumus un vienkāršos saimniecības priekšmetus, taču viņa neizmantoja metāla darbarīkus. Regress. Civilizācija bija gājusi bojā katastrofā un cilvēkiem vajadzēja visu sākt no jauna. Kāda dievība iemācīja cilvēkiem iegūt metālu, „lai grūtajos apstākļos, kādos atradās cilvēku dzimums, tas atkal iegūtu jaunu stimulu un augšanas spēku.
Platons detalizēti apraksta, kā pilsētas, kas atradās pie jūras un līdzenumos, nogrima, un visas metālu raktuves tika aizbērtas, kā dēļ metāla rūdu nebija vairs iespējams iegūt. Cilvēki zaudēja darbarīkus, zināšanas daudzās jomās, tai skaitā valsts pārvaldes mākslu. Nākamajām paaudzēm, kas nāca pēc šis katastrofas, nebija ne mazākās nojausmas, ka bija pagājuši daudzi jo daudzi tūkstoši gadu.
Par zudušajām civilizācijām Platons runa ne tikai dialogā „Likumi.” Dialogos „Tīmajs” un „Krītijs” Platons izklāsta Atlantīdas salas vēsturi, kas vienā ļauna naktī un dienā gāja bojā milzīgos plūdos un zemestrīcēs.
Dialogā „Politiķis” Platons raksta: „Tas bija saules un citu zvaigžņu lēkta un rieta apgriešanās brīnums. Proti, tur, kur tās tagad aust, pirms tam tās bija rietējušas un pretējā pusē atkal uzausa...”
Par ko ir runa? Par Zemes ass apgriešanos, tās virziena maiņu? Zemes ass nobīde tiešām būtu izraisījusi milzīgus plūdus.

Platons un citplanētieši. Rakstīja par dēmoniem: „Dēmoni ir rase, ka pārspēj cilvēkus, bet pakļaujas dieviem; viņi tika radīti lai novērotu cilvēkus un viņu darbus.” Iespējams ar Platona domatajiem dēmoniem mēs šodien saprotam citplanētiešus vai viesus no paralēlajam pasaulēm.

Darbi. Savas literārās darbības sākumā Platons rakstījis nelielus dialogus par dažādām ētikas kategorijām. Brieduma gados, tiesa ar pārtraukumiem, viņš uzrakstīja traktātu Valsts. Daudzos Platona dialogos saskatāma pitagoriešu ietekme.

Saglabājušās arī Platona vēstules.
Darbi lielākoties sarakstīti ap 400.g.pmē.
Vecākās kopijas ap 900.g. Saglabājušies septiņi manuskripti.
Kopumā Platona darbi līdz mūsdienām saglabājušies labi, taču arī tie cietuši no daudzkārtējas pārrakstīšanas. Vislabāk tie tikuši saglabāti platoniķu Atēnu Akadēmijā.

Valsts. Uzrakstīts brieduma gados ar vairākiem pārtraukumiem.
„Fedrs” un „Fīlebs” – dialogi, kuros stāstīts par dievu vai dievcilvēku Tevtu (būtībā Totu) Ēģiptē, kurš deva cilvēkiem un faraoniem rakstību, matemātiku un astronomiju.
Valsts. Vienā no 2.grāmatas visneskaidrākiem fragmentiem (361 E-362A) runāts par kādu „taisnprātīgo, krustā sisto.”
„Tīmajs” - darbs uzrakstīts mūža nogalē un filozofa slavas apogejā ap 360.g.pmē. Visgrūtāk izprotamais Platona teksts: tajā ir vairāk no Austrumu nevis grieķu filozofijas. Dialogi (arī „Krītijs”) Krītija (Platona vecākās paaudzes radinieks) personā stāsta par Solona viesošanos Ēģiptē. Ēģiptiešu priesteriem Saisā ir rakstītas ziņas par salu kontinentu Atlantīdu, kas atrodas aiz Hērakla stabiem.
Lielāko daļu dialoga aizņem kāda Tīmaja garā runa par Visuma uzbūvi, kas gan īstenībā nepieder Platona spalvai. Daudzi pētnieki uzskata, ka šī teksta daļa ir pitagoriešu traktāta fragments, ar kuru Platons iepazinies kādā no ceļojumiem uz Sicīliju.
Pats Platons saprata, ka stāstītā neticamība ir milzīga, tādēļ daudzkārt uzskata par vajadzīgu apliecināt stāsta patiesīgumu. Tā piemēram „Tīmajā” viņš 4 reizes raksta, ka viss stāstītais atbilst patiesībai.
Uz vēlāko zinātnisko domu šis dialogs atstāja milzīgu iespaidu, diemžēl drīzāk negatīvu, jo daudzizinātnieki pieņēma Platona prātuļojumus par tīru patiesību. Tā tas piebremzēja zinātnes progresu un kļuva par vienu no galvenajiem tumsonības un aizspriedumu avotiem.
„Krītijs” – darbs uzrakstīts mūža nogalē un filozofa slavas apogejā ap 360.g.pmē.
Dialogi (arī „Tīmajs”) Krītija (Platona vecākās paaudzes radinieks) personā stāsta par Solona viesošanos Ēģiptē. Ēģiptiešu priesteriem Saisā ir rakstītas ziņas par salu kontinentu Atlantīdu, kas atrodas aiz Hērakla stabiem. Dialogs „Kritijs” jeb „Atlantīda” ir bez beigām un nav zināms, vai tas vispār ir ticis pabeigts. Tāpat nav zināms, vai ir bijis trešais dialogs.
Domājams, ka iesākumā Krītijs pats pastāstījis Platonam šo notikumu, kurš savukārt pārstrādāja to dialogā. Krītijs pats paskaidro, ka šī leģenda jau izsenis pazīstama viņa ģimenē; pirmoreiz to viņa vecvecvectēvam pastāstījis slavens atēnietis Solons. Kopā ar stāstu Solons uzrādījis arī savus pierakstus, kuri pēc pusotra gadsimta nonākuši Platona rīcībā.
Saskaņā ar šo dialogu ēģiptiešu priesteris Solonam 570.g.pmē. pastāsta par Atlantīdu. Priesteris pavēsta, ka viņu rīcībā ir pieraksti par 8000 gadu vecu vēsturi.
Dialogā „Tīmajs” ir kāds ārkārtīgi interesants citāts par Visuma uzbūvi: „Tādējādi, laiks uzradās reizē ar Visumu, tā ka viņi, vienlaikus radītie, vienlaicīgi arī pazudīs.”
Interesanti, ka vēlākais filozofs Prokls ir citējis pilnīgākus izvilkumus no šī dialoga, kā tas lasāms šodien. Tā kā Prokls ilgus gadus vija Atēnu Līkejas vadītājs, tad iespējams, ka viņa rīcībā bija kāds pilnīgāks šā darba rokraksts.
„Alkiviāds I.”
„Parmenīds.” Dialogs.
"Sofists." Dialogs.
„Likumi.” Plašs dialogs, pieder pie Platona vēlīnajiem darbiem.

Platona darbu izplatība pasaulē. Viņa darbus arābu valodā tulkojis arābu ārsts un nestoriānis Hunains ibn Ishāks (mir. 873.g.). Caur arābu tulkojumiem ar tiem iepazinās arī Eiropas skolotie prāti.
Pirmais angliski Platona dialogus pārtulkoja Tomass Teilors.

Neoplatonisms. Dominē ideālistiska dialektika. Bībeles teksti tiek skaidroti uz alegorijas pamata, pieļaujot izdarīt neparedzamus secinājumus to skaidrošanas gaitā. Pārstāvji: Ārijs un ariānisms.
Platona akadēmija eksistēja Atēnās 9 gadsimtus (gandrīz 916 gadus) līdz to slēdza romiešu imperators Justiniāns. Par Platona akadēmiju gan sauc tikai Seno Akadēmiju, kas bija no 385.-265.g.pmē. Pat pēc Justiniāna aizlieguma Akadēmija turpināja pastāvēt Persijā un citās zemēs. Platona tradīcijas sekotāji bija arī vēlīnie eiropieši – Džordano Bruno, Marsīlio Fičīno, Džons Dī, sers Filips Sidnejs un Leičesteras grāfs kā arī albiģieši, templieši un Dante.

Citāti.
Sengrieķu filozofs Platons apcerē „Dzīres” liek kādai personai (Diotīmai) sacīt: „Mirstīgajiem dzemdēt nozīmē iegūt nemirstību...Mirstīgā daba cenšas kā vien varēdama būt mūžīga un nemirstīga, bet viņa var to panākt tikai dzemdēdama, tikai atstādama kaut ko jaunu vecā vietā.” (Platons, 1980, 93, 94)

Saites.
Sengrieķu filozofi.