Raudive, Konstantīns (1909.-1974.g.)
- Detaļas
- 4501 skatījumi
Latviešu profesors un rakstnieces Zentas Mauriņas vīrs, kas nopietni pievērsās mirušo balsu ierakstīšanas fenomenam, un guva vērā ņemamus panākumus. Liekas, viņš joprojām tiek uzskatīts par nozīmīgāko šīs problēmas pētnieku pasaulē.
Latviešu kultūras vēsturē pazīstams ar dziļu interesi par visu spānisko, kā intelektuālis, domātājs, rakstnieks un mirušo balsu meklētājs.
Radniecība.
4 brāļi un māsas.
1.sieva - Johana Raudive (dzimusi Kļaviņa).
2.sieva - Zenta Mauriņa.
Dzīvesgājums. Konstantīns Raudive dzimis 1909.gada 30.aprīlī Latgalē, Asūnes pagasta Mazo Baranauču sādžas "Slāņu" mājās, netālu no Dagdas, nabadzīgā zemnieku ģimenē, kurā bija viens no pieciem bērniem.
Bērnībā bija vārgs, kautrīgs un savrups puika, par kuru mamma viņa slimošanas laikā mēdza aizdedzināt svecītes un kurš pat runāt īsti sāka tikai sešu gadu vecumā.
Studēja Krāslavas ģimnāzijā, kur ātri apliecināja to, ka viņam ir gaiša galva un ass prāts. Pēc ģimnāzijas viņš devās uz Rīgas Katoļu garīgo semināru – māte cerēja, ka no dēla sanāks priesteris, bet to nepabeidza, vairāki literatūras vēsturnieki pieļauj, ka kādas garīdzniekam nepiedienīgas vājības dēļ – Raudivem ļoti patika sievietes.
Caurkritušais seminārists bez naudas līdzekļiem nebūt neatgriezās dzimtajās mājās, bet gan devās plašajā pasaulē – vispirms viņš 1930.-1932.gados studēja Sorbonnas universitātē Parīzē, tad arī Madrides (1932.–1934.g.) un Edinburgas (1934.–1936.g.) universitātēs. Raudive apguva vairākas valodas, literatūras vēsturi un filosofiju, apmeklēja lekcijas pie analītiskās psiholoģijas skolas dibinātāja Karla Gustava Junga un spāņu domātāja Hosē Ortegas i Gaseta, iepazinās ar rakstnieku, filosofu Migelu de Unamuno un latviešu valodā tulkoja viņa un citu autoru darbus.
Latviešu literatūras vēsturē nav skaidras atbildes uz jautājumu, kā Raudive tika pie līdzekļiem, lai varētu studēt Eiropā un kāpēc tik bieži mainīja universitātes. Ir zināms, ka uz Parīzi viņš 1930.gadā devās ar Kultūras fonda atbalstu, dzīvodams Spānijā, Raudive vietējiem, kreisi noskaņotiem ļaudīm mācīja krievu valodu, bet Lielbritānijā strādāja kā spāņu žurnāla "Correspondencia Diplomatica" korespondents. Viņa pirmā sieva gan uzskata, ka naudas līdzekļus Raudive jau tolaik ieguva citādi – sadarbojoties ar komunistiem. 1935.gadā viņa par to uzrakstīja ziņojumu drošības policijai.
60.gados Konstantīna Raudives rokās nokļuva igauņa Fridriha Jurgensona sarakstītās grāmatas par šo tēmu. Sajūsmināts par šo atklājumu, viņš aizbrauca pie Jurgensona un apguva ieraksta tehniku. Kopā ar vācu psihologu Raudive pārbaudīja Jurgensona atklājuma ticamību, un tālākajā šīs problēmas risinājumā guva lielus panākumus. Tā kā Raudive pārvaldīja daudzas valodas, viņš varēja saprast garu izteiktās frāzes un vārdus un daudzmaz orientēties saklausītajos tekstos. Savās mājās Raudive uzkonstruēja īpašu aparatūru, ar kuras palīdzību gadu gaitā ierakstīja 72 000 balsu.
Skeptiķi apgalvoja, ka Raudive uztvēris parastus radioviļņus, jo frāžu saturs bija ļoti dīvains, tās atspoguļoja tēmas par mājas iekārtošanu vai par drēbju krāsu utt. Taču Raudivem bija viens neapgāžams pierādījums – garu balsis viņu bieži sauca kristītajā vārdā. Mirušo izteikumos nebija dziļas jēgas, Starp daudzajām valodām skanēja arī frāzes latviski. Sievietes balss sacīja: „Konsulīt, tā ir tava māte.” Citreiz: „Tu dzirdi mirušos,” vai „Te mirušie, mēs dzīvojam. Šeit nav nāves – pasaule, tā ir nāve.”
Gāmata "Pārrāvums." Apkopojis savu eksperimentu rezultātus, Raudive uzrakstīja grāmatu „Pārrāvums” (Breakhrough), kas simbolizē dzīvās un mirušās pasaules saplūšanu. Izdevējs, pie kura viņš aiznesa savu manuskriptu, izvirzīja nosacījumu, ka grāmata taps tikai tad, ja viņam tiks sniegti objektīvi pierādījumi par eksperimenta patiesīgumu.
Pirmā komisija, noklausījusies ierakstus, atzina, ka balsis eksistē, taču atkal izcēlās strīdi par šo ierakstu patiesumu. Sasauca neatkarīgu zinātnieku žūriju, tika uzstādīta vismodernākā ierakstu aparatūra, kuru ievietoja skaņu izolētā telpā. Pašam Raudivem eksperimentā piedalīties neļāva. Dziļā klusumā pārbaude ilga 18 minūtes. Kad ierakstus atskaņoja, bija dzirdamas daudzas balsis, dažas pat ļoti skaļas. Visus klātesošos dzirdētais satrieca. Raudives grāmata iznāca 1971.gadā.
2003.gadā „Zintnieks” grāmatu izdeva latviski – „Nedzirdamais kļūst dzirdams.”
Pats Raudive nekad nešaubījās, ka dzird mirušu cilvēku balsis, jo daudzi no viņiem stādījās priekšā, nosaucot savu vārdu un apliecinot, ka atrodas citā eksistences līmenī. Balsis ne vienmēr varēja skaidri saklausīt, jo tās atšķīrās no dzīvu cilvēku sacītā ar tembru, skaļumu un toņu augstumu. Raudive to skaidroja ar mehāniskā ieraksta aparāta nepilnībām.
Raudive nomira ar domu, ka viņa atklājums izrādījies par lielu, lai to aptvertu un tam līdz galam noticētu.
K.Raudives piemiņas istaba Asūnē. Krāslavas rajons. Asūne. Tajā izvietoti fotomateriāli, dažādi literārie darbi, kas stāsta par K.Raudives dzīvi un darbību. nezinām, vai vēl pastāv.
Saites.
Dzīve pēc nāves.
Spirituālisms.
