Mohendžodara - aizvēstures Hirošima?

Detaļas: Publicēts 27 Novembris 2017; Skatīts: 7100

Vairāki t.s. alternatīvie pētnieki - Deivids Hetčers Čaildress, Deivids Devenports, u.c., - par Indas ielejas bronzas laikmeta civilizācijas centru Mohendžodaras (sk.:"Mohendžodaro - Indas ielejas civilizācijas pērle", aliens.lv, 01.05.2013.) un Hārapas bojāejas cēloni uzskata aizvēsturiskas kodolkatastrofas izraisītu ugunsgrēku. Indijā dzimušais itāļu rakstnieks Deivids Devenports apgalvo: "Mohendžodara, viena no vecākajām pilsētām pasaulē, iznīcināta atomsprādzienā."

Skatīt Indijas subkontinenta civilizācijas un kultūras lielākā kartē

Hipotēze

Pēc šo un virknes citu autoru pārliecības, daudzas pazīmes Mohendžodarā liecina par pēkšņas un varenas iedarbības izraisītiem postījumiem - tie ir cieši saistīti ar augstas temperatūras iedarbību:
1. Kilometra radiusā no pilsētas centra atrasti akmens sakusumi, stiklā pārvērtušies ķieģeļi un pat sienas. Nomalēs eksplozijas sekas bija vājākas;
2. Arheologi pilsētas centrā atraduši tūkstošiem māla traukus, kas bija sakusuši melnās pikās. Tatad tie bija pakļauti augstas temperatūras iedarbībai (D.Devenports aprēķinājis 2000 grādus);
3. Daudzas ēkas iznīcinājis no augšas nācis kodolsprādziena triecienvilnis;
4. Skeleti, kuri, kā raksta Filips Kopēns, izrakumiem sasniedzot ielas līmeni, atrasti it visur pilsētā, bija līdz nepazīšanai sakropļoti. Bieži tie gulēja roku rokā uz zemes - it kā saspiesti plakani. Elēna Loida grāmatā "Voices from Legendary Times: We are a Bridge Between Past and Future" nosauc atrasto skeletu skaitu 30 000. "Izskatījās tā, it kā nebūtu bijis neviena, kas varētu apbedīt mirušos."
5. Padomju pētnieku ar Geigera skaitītāju izmērītais radioaktīvais starojums, kā minēts Aleksandra Gorbovska 1966.g. izdotajā grāmatā “Riddles of Ancient History,” 50 reižu pārsniedzis normālo līmeni. Mērījumu rezultāti bijuši līdzīgi tiem, kas konstatēti mirušajiem Hirosimā un Nagasakā.

Kas gan varēja radīt tādu pekles karstumu? Tas nebija vulkāna izvirdums, jo nekur netika atrasta ne lava, ne vulkāniskie pelni.

H.Verners Zahmans secina: "Viss minētais norāda uz to, ka šajā vietā zeme burtiski kvēlojusi un Mohendžodaru drupās pārvērtusi varena eksplozija, pie tam iedzīvotāji tikuši nogalināti dažu sekunžu laikā."

Lars A.Fišingers izdara tādu pašu secinājumu: "Drausmīgie skeletu sakropļojumi noteikti radušies no kāda dievu ieroča."

Kritika

Mahābhāratas ziņas. Pētot, kurš pirmais izteicis hipotēzi par senindiešu eposā it kā aprakstīto Indas ielejas civilizācijas pilsētu Mohedžodaras un Hārapas iznīcināšanu ar atomieročiem, Džeisons Kolavito, brošūras "Ancient Atom Bombs: Fact, Fraud, and the Myth of Prehistoric Nuclear Warfare" autors, nonāca pie aliens.lv lasītājiem jau pazīstamā darba - divu franču ezotēriķu Ž. Beržjē un L. Pauela 1959. gadā izdotās grāmatas „Burvju rīts.” Francūžu sniegto citātu grāmatā "Dievu rati" (Chariots of the Gods?) 1969.gadā, savukārt, pārpublicēja Ērihs for Dēnikens:

"Tas bija tā, it kā elementi būtu palaisti savā vaļā. Saule apgriezās uz riņķi. Apsvilusi no ieroča aizdedzinošā karstuma, pasaule grīļojās uztraukumā. Karstums aizdedzināja ziloņus, kuri skrēja šurp un turp meklēdami glābiņu. Ūdens uzvārījās, dzīvnieki nomira un ienaidnieks tika iznīcināts, bet liesmas plosīšanās nogāza kokus rindās kā meža ugunsgrēkā. Ziloņi biedējoši ietaurējās un tālu visapkārt nokrita beigti. Kaujas rati un zirgi aizdegās un viss izskatījās kā pēc liela ugunsgrēka. Tūkstošiem ratu gāja bojā un tad dziļš klusums nogūlās uz jūras. Vēji sāka pūst un zeme kļuva gaiša. Skatam pavērās briesmīga aina. Šausmīgais karstums tā bija izkropļojis kritušo ķermeņus, ka tie vairs neizskatījās pēc cilvēkiem. Nekad pirms tam mēs nebijām ne redzējuši, ne dzirdējuši par tik drausmīgu ieroci." (59-60)

Šīs rindas patiešām varētu būt daļa no atomsprādziena apraksta. Taču, vai senindiešu bramīni patiešām ko tādu ir rakstījuši? Ne "Burvju rītā," ne "Dievu ratos" atsauces uz izmantoto avotu nebija. Džeisons Kolavito nolēma to pārbaudīt un, izmantojot XIX gs. beigās angļu valodā publicētu Mahābhāratas tulkojumu, 1,8 miljonus vārdu garajā eposā mēģināja atrast vietu, no kuras šis fragments būtu ņemts. 7.grāmatā Kolavito uzgāja oriģinālo tekstu:

"Likās, ka elementi ir kļuvuši nemierīgi. Šķita, ka Saule apgriežas riņķī. Visums, karstuma apdedzināts, kļuva uzbudināts. Ziloņi un citas zemes radības, šī ieroča apdedzināti, smagi elpodami bēga lielās bailēs, meklēdami patvērumu no briesmīgā spēka. Ūdens uzkarsa un radības, kas tajā dzīvoja, ak Bhārata, kļuva ārkārtīgi nemierīgas. Šķita, ka tās vārās. No visām debesu pusēm, no augšas un no apakšas ar Garudas (hindu dievība - ērglim līdzīgs putns, Višnu transporta līdzeklis - red.) lidojuma vai vēja straujumu gāzās asu un niknu bultu lietus. Akvatāmana (Açwatthāman) trakojošam negaisam līdzīgo šautru satriekti un sadedzināti, ienaidnieka karavīri krita kā niknā ugunī sadegoši koki. Visapkārt, mežonīgi kliedzot, gāzās zemē milzīgi ziloņi, kurus šis ierocis sadedzināja. Tie, kurus liesma bija tikai aizskārusi, izbailēs skaļi taurējot, skrēja uz vienu un otru pusi, kā tie dara, kad nokļuvuši meža ugunsgrēka vidū. Zirgi, ak kungs, un arī rati, ieroča apdedzināti, izskatījās kā meža ugunsgrēkā apdegušo koku galotnes. (...) Akvatāmana ieroča spēka sadedzināti, kritušie bija tā sakropļoti, ka tos nevarēja pazīt." (Ganguili Vol. 7, 678-679)

Kā redzam, "Burvju rīta" autori bija pārveidojuši senindiešu tekstu, izņemot no tā laukā norādes par aprakstītā ieroča veidu. Izrādās, tā nav bumba, kas uzsprāgst, veidojot pazīstamo gāzu un putekļu sēni, iztvaicējot visu dzīvo, kas atrodas epicentrā un veidojot uz visām pusēm vienmērīgi izplatošos triecienvilni. Ierocis, raksta Kolavito, ir līdzīgs kādam debesu lielgabalam, no kura ar ugunīgām bultām šauj viens atsevišķs strēlnieks (Akvatāmana).

Deivids Čaildress, kuru uzskata par vienu no redzamākajiem aizvēsturiskā atomkara teorijas aizstāvjiem un popularizētājiem, TV kanāla "History Chanel" veidotajā raidījumā "Ancient aliens" citē vēl vienu, Mahābhāratai piedēvētu un neskaitāmās "seno astronautu" tēmai veltītās publikācijās un interneta lapās bieži tiražētu fragmentu:

"Kareivis, lidojot ar ātru un spēcīgu vimanu,
izmeta vienu vienīgu šautru,
kas bija pielādēta ar visu Visuma spēku.
Gaišs kā tūkstoš Sauļu, visā savā krāšņumā pacēlās kvēlojošs dūmu un liesmu stabs.
Tas bija nezināms ierocis un dzelzs pērkonlode, milzīgs nāves vēstnesis, kas pārvērta pelnos visu Vrišnu un Andaku dzimumu.
Līķi bija tā apdeguši, ka tos nevarēja atpazīt.
Viņu mati un nagi izkrita.
Podi saplaisāja bez kāda redzama iemesla un putni kļuva balti.
(..) Pēc dažām stundām visa pārtika bija saindēta (..)
(..) lai izbēgtu no šīs uguns,
karavīri metās strautos,
lai nomazgātu sevi un savu ekipējumu
(Childress Lost 72-73)

Atšķirībā no iepriekšējā citāta, šīs rindas, neiztrūkstot pat sprādziena stabam (bet ne "sēnei") jau ir daudz tuvākas precīzam kodolsprādziena aprakstam. Tomēr arī tās, izrādās, ir bezceremoniāli rediģēta kompilācija no vairākiem Mahābhāratas fragmentiem. Kolavito atrada īstos tekstus.

"Apmierināts ar Utanku, svētais tad parādīja viņam to mūžīgo vaišnavas formu, ko bija redzējis gudrais Dananjaja. Utanka ieraudzīja Vasudevu tā universālajā formā, apveltītu ar varenajām rokām. Šī veidola spozme bija kā tūkstoš sauļu liesmojošs uguns. Tas stāvēja viņa priekšā, piepildot visu telpu. Katrā pusē tam bija seja. Vērodams šo augsto un brīnišķo Višnu vaišnavas formu, patiesībā redzēdams Augstāko Kungu (šajā izskatā), bramīns Utanka kļuva aizgrābts no redzētā."
Acwamedha Parva, Section LV (Ganguili Vol. 16)

Kā redzam, "tūkstoš saules" ir patētisks veids, kā raksturot dieva Višnas parādīšanos. Ne šajā vietā, ne arī citviet Mahābhāratā, kur šis epitets vairākkārt izmantots dievību aprakstīšanai, ar to netiek apzīmēts ne sprādziens, ne kāda bumba, raksta Kolavito, ja vien neiedomājamies, ka dievi uzsprāgst.

"Nākošajā dienā Kamva paņēma dzelzs bultu un ar to pārvērta pelnos visus Vrišni un Andakas klana piederīgos. Patiešām (..) liesmojošā bulta izskatījās kā milzīgs nāves vēstnesis. Par notikušo pienācīgi tika ziņots valdniekam. Lielās bēdās valdnieks (Ugrasena) pavēlēja, lai dzelzs bulta tiktu samalta smalkā pulverī.
Mausala Parva, Section 1. (Ganguili Vol. 16)

Šeit pilnīgi nepārprotami ir pateikts, ka sadedzinošais ierocis ir nevis bumba, bet sava veida ugunsspļāvējs zizlis, līdzīgs vienkāršam liesmu metējam vai, ja vēlamies kādas "citplanētiešu" paralēles, tam, ko amerikāņu fantastikas seriālā "Stargate" kā standarta apbruņojumu izmanto gouldu armija. Taču, kas ir vissvarīgākais, Kolavito norāda, šeit nav aprakstīts tas, kas jau ir noticis, bet drīzāk pareģojums par iespējamo lietu pavērsienu. Īstā Vrišni klana iznīcināšana notiek trīsdesmit gadus vēlāk, kad Gandāras princeses lāsta ietekmē kādu reizi tie piedzērušies sajūk prātā un apsit viens otru ar pannām un katliem:

"Dienu pēc dienas pūta stipri vēji un viena pēc otras parādījās biedējošas, ļaunas zīmes, kas pareģoja Vrišni un Andaku klana iznīcināšanu. Ielās čumēja žurkas un peles. Māla podi saplaisāja vai saplīsa bez kāda redzama iemesla. Naktīs žurkas un peles guļošiem cilvēkiem nograuza matus un nagus. (...) Tiesnesis noteica, ka Vrišni pārstāvjiem jādodas svētceļojumā uz kādiem svētiem ūdeņiem. Ziņneši Kecavas vārdā nekavējoties pasludināja, ka Vrišni jādodas uz jūras krastu un jānomazgājas okeāna svētajos ūdeņos.
Mausala Parva, Section 2 (Ganguili Vol. 16)

Secinājumi, kas izriet no šī fragmenta ir vienkārši - Vrišni apsēdušajām žurkām un pelēm nav nekāda sakara ar radiācijas izraisītu saindēšanos, bet rituālā pelde ir pavisam kas cits nekā centieni ūdenī nomazgāt radioaktīvās daļiņas. Kontekstā ar visu pārējo, iepriekš minēto varam secināt, ka Mahābhāratā nav ne mazāko liecību par kādu aizvēsturisku kodolsprādzienu senās Indijas teritorijā. Savukārt tie, kas par to rakstījuši apgalvojuma formā - minot kaut vai Dēnikenu un Čaildresu - nav papūlējušies pārbaudīt pašu citētos avotus vai pat apzināti krāpuši lasītāju, kā to droši varam teikt par "Burvju rīta" autoriem.

Materiālās liecības. Ja, runājot par iespējamā kodolsprādziena liecībām, atsauces uz Mahābhāratu no pierādījumu loka jāizņem, tad kā ir ar materiālajām liecībām, kuras pilsētā it kā pamanījuši alternatīvo teoriju izvirzītāji?

Vispirms jāatzīmē, ka Mohendžodarā, kura aizņem aptuveni 250 hektāru lielu laukumu, nav atrodams nekāds sprādziena epicentrs, kā nereti tiek apgalvots. Pretēji tam - daudzas māla un dubļu ķieģeļu ēkas un aku šahtu torņi saglabājušies līdz pat 15 pēdu (5 metru) augstumam. Salīdzinājumam vērts aplūkot, kā pēc kodolsprādziena izskatījās Hirosima.

Nav arī nekāda vitrifikācijas epicentra un neviens Mohendžodaras apmeklētājs gribēdams neatradīs stiklā pārvērtušos ķieģeļus vai akmeņus, par kuriem stāsta Devenports. Toties, varam pieļaut, ka vitrifikācijas leģenda cēlusies no podnieka krāsnīs un to apkārtnē atrastajiem glazētās keramikas lausku sakusumiem, kādi pilsētu arheoloģiski pētot patiešām atrasti. Mohendžodarā glazētā keramika ir viena no senākajām antīkajā pasaulē. Devenporta atomsprādziena versiju savā 1985.g. publicētajā rakstā par jaunākajiem pētījumiem Mohendžodarā piemin arī arheologs M.Jansens, kurš norāda, ka rakstnieks šādi interpretējis lielo daudzumu apdedzināto māla lausku, kas atrastas atsevišķā Citadeles (Mohendžodaras augšpilsēta) teritorijā, kur vēlās Hārapas kultūras laikā intensīvi strādājuši podnieki.

Jautājumu par pilsētā atrastajiem skeletiem mēs jau plaši aplūkojām, runājot par āriešu iebrukuma hipotēzi (sk. ŠEIT). Nav īsti saprotams, kā iespējams, nepārkāpjot labākā gadījumā naivu izdomu, bet sliktākajā - apzinātas melošanas peļņas gūšanas nolūkos robežu, balstoties uz dažiem (apmēram 40), atsevišķos gadījumos pat simtiem gadu laikā atdalītiem mirstīgo atlieku atradumiem, uzbūvēt "dokumentālu" stāstu par visā pilsētā uz ielām guļošiem desmitiem tūkstošu līķu...

Attiecībā uz palielināto radiācijas līmeni, kas vietām esot konstatēts Mohendžodarā, jāsaka, ka tas vispār nav uzlūkojams par nopietnu argumentu, jo neviens no arheologiem, kas pētījis šo seno pilsētu nekad nav darbojies ar Geigera skaitītāju. Un arī paši šī apgalvojuma izteicēji nav norādījuši avotu, ar konkrētu atsauci, kur šo informāciju smēlušies (mistiskos "padomju" pētniekus atļausimies vērā neņemt). Turklāt, ja arī šeit pirms 4000 gadiem patiešām būtu uzsprāgusi atombumba, tad šādā veidā to nevarētu noteikt. Hirosimā, piemēram, jau 60 gadus pēc sprādziena radiācijas līmenis bija atgriezies normas robežās.

Augšējā attēlā: 1976.g. Pakistānā izdota pastmarku sērija "Glābsim Mohedžodaru."

Avoti un literatūra:
ancientaliensdebunked.com
cayodagyo.blogspot.com
thinkdigit.com
palaeoseti.de
jasoncolavito.com