Zelta ordas hani (1266.-1459.g.)
Batijs (1208.-1255.g.). Batu, Sainhans.
Mongoļu hans.
Radniecība. Čingizhana mazdēls.
Brālis - Berke.
Dēls - Sartaks, nestoriāņu kristietis.
Pieņemtais dēls - Aleksandrs Ņevskis (avots - Gumiļovs, lai gan to apstrīd, jo nevienā hronikā tādu ziņu neesot).
Dzīvesgājums. Laikā no 1236.-1242.gadam vadīja karagājienus uz Austrumeiropu. Nodibināja Sarajbatu - Zelta Ordas galvaspilsētu netālu no Astrahaņas.
Orantimurs (?-1266.g.).
Dzīvesgājums. 1266.gadā dženovieši noslēdza līgumu ar hanu Orantimuru un apmaiņā pret nodevām saņēma tiesības dibināt tirdzniecības koloniju Krimas Kafā, antīkās Teodosijas vietā. Tieši šī pilsēta kļuva par galvaspilsētu dženoviešu valdījumiem Krimā.
Mengutimurs (1266.-1280.g.).
Tohts (~1293.g.).
Dzīvesgājums.1293.gadā Andrejs (Gorodecas un Kostromas kņazs) kopā ar Rostovas, Ugļičas, Jaroslavļas un Belozeras kņaziem sūdzējās Ordas hanam Tohtam par Dmitriju. Hans uz Krievzemi nosūtīja savu brāli Tudanu, ko krievu hronikās sauca par Cilvēkēdāju. Zelta Ordai karagājieniem bija savi mēŗki un krievu kņazu savstarpējās cīņas kalpoja tiem tikai par ieganstu. Īstie iemesli bija Nogajas hana ietekmes likvidēšana virknē krievu kņazistu un Sarajbatas hana ietekmes nostiprināšana tajās. Tudana karaspēks, saskaņā ar avotiem, sagrāva 14 krievu pilsētas - pēc vārdiem uzskaitītas gan tikai 11. Tas bija pats lielākais grautiņš Krievzemes ziemeļaustreņos kopš hana Batija laikiem, un šie notikumi būtiski pasliktināja kņaza Andreja reputāciju laikabiedru un pēcteču acīs.
Muhameds Uzbeks (1312.-1342.g.).
Džanibeks (~1353.g.). Ivans II Skaistais laiku netērēja un pēc iesakņojušās tradīcijas 1353.gadā (?) devās uz Ordu pēc Vladimiras lielvaldīšanas jarlika. Hans Džanibeks viņam tādu arī piešķīra un likās, ka valdīšana sākusies visai veiksmīgi.
Berdibeks (?-1359.g.). Hanu Berdibeku 1359.gadā nogalināja cits hans - vārdā Kuļpa.
Pēc Berdibeka nogalināšanas Zelta Orda iestiga asiņainos un iekšējos konfliktos uz daudziem gadiem. Tolaik viena no pirmajām personām Ordā bija Mamajs - valsts administrācijas galva (bekļarbeks). Tomēr viņš nevarēja kļūt par Ordas hanu, jo nebija čingizīdu izcelsmes, bet šis apstāklis nemazināja Mamaja ambīcijas un viņš kā bekļarbeks pieteica karu Kuļpam.
Abdullahs (1361.-?). 1361.gada augustā Mamajs pasludināja par Zelta Ordas valdnieku kādu Abdullahu. Tas bja cēlies no čingizīdiem un tas bija pietiekami, lai ieņemtu troni. Tomēr faktiskais valdnieks bija Mamajs.
Tomēr Mamajs nekad nebija visas Zelta Ordas faktiskais pavēlnieks. Pat savas varas kulminācijas brīdī viņš ieguva varā Zelta ordas rieteņu daļu - visu, kas ir uz rieteņiem no Volgas, no Krimas līdz Volgas labajam krastam. Tikai epizodiski viņš valdīja Sarajā, Ordas galvaspilsētā.Laikā no 1359. līdz 1370.gadam Mamajam nācās cīnīties pret saviem konkurentiem - vēl 9 citiem haniem, kas apstrīdēja viņa varu. Mamajs (?-1380.g.).
Pēc Toktamiša nāves Ordā sākās iekšējās cīņas. Temirkutlujs???
Jedigejs (~1408.g.). Krieviski - Едигей.
Radniecība. Nebija Čingizhana pēctecis (tāpat kā Mamajs).
Dzīvesgājums.
Nākšana pie varas. Pēc tam, kad 1395.gadā Timurs bija sakāvis hanu Toktamišu, Zelta Ordā sākas iekšējās cīņas. Toktamiša varu apdraudēja Aizvolgas ordas hans Timurkutlugs, ko atbalstīja emīrs Jedigejs. Pēc vairākiem gadiem visai niknas cīņas sabiedrotie uzvarēja Toktamišu, un kļuva skaidrs, ka priekšplānā izvirzījies temniks Jedigejs - viņš kļuva par faktisko Zelta Ordas vadītāju.. Tā kā viņš nebija čingizīds (tāpat kā Mamajs iepriekš), tam nebija tiesību kļūt par Ordas hanu. Šo apstākli jau bija iemanījušies apiet, nosēdinot Ordas tronī čingizīdu marioneti, kuru nepaklausības gadījumā nomainīja. Tieši tā arī rīkojās Jedigejs.
Jedigejs bija talantīgs valstsvīrs, tam nācās valdīt pār valsti, kas bruka acīmredzami.
Karš ar leišiem (1399.g.). Jedigeja karaspēks pilnīgi sakāva leišu armiju kaujā pie Vorsklas upes 1399.gadā, tā praktiski izglābdams Zelta Ordu, jo leišu ķēniņš Vītauts jau nopietni pārdomāja kā Ordu pārvērst par savu vasali.
Jedigejs labi saprata, ka Ordai ar katru gadu aizvien grūtāk kļūst cīnīties ar Maskaviju un Lietuvu.Viņš gan bijasakāvisleišus pie Vorkslas upes, tomēr iekšējās nesaskaņas vājināja Ordu, tamdēļviņš centās sastrīdināt Lietuvu ar Maskaviju.
Karagājiens uz Krievzemi (1408.g.). Jedigejam izdevās arī Maskavas lielkņazu sastrīdināt ar Vītautu, kā rezultātā izvērtās postošs karš. Karadarbība gan tika vesta ne pārāk aktīvi un līdz lielām kaujām nenonāca.TadJedigejs nosprieda, ka diplomātiskās spēlītes jābeidz un jāatjauno sava vara pār Maskaviju.
Tādēļ Jedigejs 1408.gadā kā faktiskais Zelta Ordas valdnieks negaidot uzbruka krievu zemēm, iepriekš izplatot baumas, ka zeltordieši uzbruks Lietuvai. Nopietnu pretestību Jedigeja karaspēks nesastapa un tādēļ izpostīja daudz ciemu un pilsētu, to skaitā Dmitrovu, Pereslavļu, Zaļeski, Ņižņijnovgorodu, Rjazaņu, Kolomnu, Lielo Rostovu u.c.
Maskavā Vasīlijs I negaidīja uzbrukumu un aizbēga - it kā ar mērķi vākt karaspēku viņš kopā ar ģimeni aizbrauca uz Kostromu, Atstājot Maskavu aizsargāt savu tēvoci Vladimiru Drosmīgo (Владимир Храбрый), kas komandēja pulku Kuļikovas kaujā, tā izšķirot kaujas laimi par labu krieviem.
1408.gada novembra beigās tatāri nonāca pie Maskavas. Uzbrukuma laikā Jedigejs pieprasīja Tveras kņazam Ivanam Mihailovičam (Иван Михайлович) atvest karaspēku un artilēriju pie Maskavas, taču tas atteicās. Jedigejs tur neko nevarēja mainīt. Maskavieši labi atcerējās 1382.gada sagrāvi, tādēļ pilsētā sākās panika. Tomēr no ordiešiem šoreiz izdevās atkauties. Tatāri gan pilsētai uzbruka, tomēr sturmēt Kremli neuzdrošinājās. Maskavas aplenkums turpinājās 3 nedēļas. Galu galā tatāri saņēma 3000 rubļu atpirkšanās naudu un atkāpās no Maskavas.
Jedigejam nācās pārtraukt savu karagājienu pa Krievzemi, jo pašā Ordā aktivizējās viņa pretinieki. Tomēr savu mērķi viņš sasniedza - uz laiku atjaunoja Ordas hanu varu pār krievu zemēm un novērsa iespējamo Maskavas un Lietuvas savienību. Jedigeja karagājiens bija pēdējais lielais Ordas karaspēka karagājiens uz Krievzemi, vairs Krievzemē Jedigejs neatgriezās.
Saites.
Zelta Orda (1266.-1459.g.).
