Aliens

Atlantīda, atlantoloģija

Grieķiski - Ἀτλαντὶς νῆσος.
Atlantīdas nosaukums radies no titāna Atlanta vārda.

Ar Atlantīdu kopš sengrieķu Solona un Platona laikiem saprot tūkstošiem gadu senu augsti attīstītu civilizāciju, kas atradusies Atlantijas okeānā aiz Gibraltāra (Hērakla stabiem) un gājusi bojā pēkšņā un briesmīgā katastrofā nogrimstot okeānā. 

Pirmo reizi Atlantīdu pieminējs Platons savos dialogos "Tīmajs" un "Krītijs. Kopš tā laika strīdi par to nenorimst. Šim stāstam neticēja un to apstrīdēja jau Platona skolnieks Aristotelis un Strabons. Atlantīdas teorijas piekritēji senatnē bija Sicīlijas Diodors un Plīnijs Vecākais.

Pēc Šlīmaņa atrastās Homēra mītiskās Trojas, arī zinātnieki sāka uzmanīgāk izturēties pret ziņām par Atlantīdu. Ir izvirzītas milzum daudz teorijas par šīs mītiskās zemes atrašanās vietu sākot ar Krievijas ziemeļiem un beidzot ar Brazīliju, lai gan Platons precīzi norādījis vietu - Atlantijas okeānā aiz Gibraltāra. Vesela gūzma ezotēriķu-pajoliņu atlantiem piedēvē zilus brīnumus - telepātiju, milzīgu augumu, modernas tehnoloģijas, lidaparātus un trešo aci.

Līdz pat šai dienai zinātniekiem nav izdevies apstiprināt tādas Atlantīdas pastāvēšanu, lai gan ne mazums pasaulē ir senatnē apdzīvotu vietu, kas tagad atrodas zem ūdens.

Antīkās liecības par Atlantīdu.

Solons. Pirmais, kas bija runājis par grimušo Atlantīdas kontinentu savā darbā Atlantis, bija Solons. Taču viņa darbs nav saglabājies līdz mūsdienām. Par to mēs zinām tikai pateicoties vēlākajiem Platona darbiem. Pats Solons ziņas par to esot ieguvis no Saīsas Amona priesteriem Ēģiptē, kad devās ceļojumā pēc politisko reformu organizēšanas Atēnās.

Hērodots. Vēl pusgadsimtu pirms paša Platona Hērodots piemin atlantus - tautu, kas apdzīvojusi plašus Āfrikas apgabalus, no Atlasa kalniem līdz Atlantijas okeāna piekrastei.
Tomēr vārdu "Atlantīda" viņš nav lietojis, bet atstājis vairākas norādes uz Atlantīdai līdzīgu vārdu, kurā dēvēta noslēpumaina feniķiešu pilsēta Atlantijas okeānā – Tartēsa.

Platons. Par Atlantīdas mītisko salu pasaule pirmo reizi uzzināja tieši no viņa, kura dialogos „Tīmajā” un nepabeigtajā „Krītijā” 360.g.pmē. pirmo reizi to aprakstīja. Šajos dialogos pierakstīta Atēnu politiķa Solona sniegtā informācija, iegūta no ēģiptiešu Amona priesteriem Saīsā. Tieši no Platona pirmo reizi mes izdzirdam vārdu "Atlantīda." Platona Atlantīdas apraksts - šeit.
Uz Atlantīdas teorijas bāzes Platons pamatoja savu mācību par valsti savā dialogā "Valsts."
Diemžēl dialoga "Krītijs" beigas ir pazaudētas, citur gan teikts, ka tas ir nebabeigts. Domājams, tajā tika aprakstīta Atlantīdas bojāeja. Teksts apraujas ar frāzi, kurā teikts, ka pār nelaimīgo salu gāzušās dievu dusmas. Par bojāeju minēts arī dialoga sākumā - dēļ lielās salas nogrimšanas okeāns aiz Hērakla stabiem kļuvis nekuģojams lielā platībā sekluma un dūņu dēļ.
Daudzi Platona laikabiedri viņam neticēja, pat viņa tuvākais skolnieks Aristotelis. Arī vēlāko laiku pētnieki skaitļus un datus nosauca par fantastiskiem. Pats Platons pilnībā apzinājās sava stāstītā neticamību un tamdēļ vairākkārt no jauna atkal apliecināja, ka viss rakstītais nav viņa izdomāts, bet atreferēts tā, kā to stāstīja Solons.
Daudz faktu no dialogiem liecina par labu Platonam. Atlantīdā dzīvojušo dzīvnieku un augošo augu apraksti saskan ar Amerikā esošajiem un grieķiem nepazīstamiem. Tāpat tajos parādās tādas zināšanas ģeogrāfijā un astronomijā, kādas grieķiem tā kā nebija vis. Darbā ir apraksts, kurā Platons tēlo Atēnai iedalīto zemju ģeoloģiju Ledus laikmetā, kas visai labi saskan ar mūsdienu priekšstatiem par to.

Aristotelis. Lai gan ir Platona skolnieks, viņš ir agrīns Atlantīdas teorijas kritiķis (esot noliedzis Atlantīdas pastāvēšanu), taču raksta par plašu salu Atlantijas okeānā. "Platons ir mans draugs, bet patiesība tomēr ir dārgāka," - šos vārdus Aristotelis esot teicis Atlantīdas sakarā.

Krantors. Platona skolnieks, kurš apgalvo, ka 310.g.pmē. pats redzējis kolonnas ar Atlantīdas vēsturi Saīsā. Mazajam Zaļajam nav zināms par to nekas sīkāk.

Plūtarhs. Rakstījis par kontinentu Saturniju un salu Ogigiju okeānā, aptuveni 5 dienu jūras brauciena attālumā no Britānijas.

Homērs, Viņš piemin salu Ogigiju, kurā mitusi nimfa Kalipso.

Marcelīns, Rakstīja, ka Aleksandrijas inteliģence Atlantīdas bojāeju uzskatījusi par notikušu faktu.

Prokls. Raksta, ka netālu no Eiropas krastiem okeānā bijušas salas, kas vēlāk nogrimušas.

Sicīlijas Diodors. Stāsta par amazoņu un atlantu karu, mītu par Atlantiju. Sniedz jauku Atlantijas salas aprakstu.

Teopomps. Atstāsta ķēniņa Mida un satīra Silēna sarunu par plašu ārkontinentu.

Tertuliāns. Piemin Atlantīdas nogrimšanu, runājot par zemes virsmas pārmaiņām.

Rihtera papirusi. Ļoti diskutabla ir šo papirusu oriģināla izcelsme. Tos itkā uzgājis vācu pētnieks Rihters 1935.gadā kādā šodien nezināmā senēģiptiešu pilsētā Rietumsahāras teritorijā. Pats gāja bojā II Pasaules karā, bet papirusi un to kopijas esot tikuši savākti (daļēji?) no viņa radiniekiem.
Papirusos gāja runa par kādas Karhas valsts vēsturi - tā atlanti paši esot saukuši savu zemi? Ziņas papirusos vēstīja, ka Atlantīda nav bijusi neko liela, bet stipri izstiepta A-R virzienā. Atradās starp 25. un 40.ziemeļu platuma grādu - tātad Vidusjūras, Ēģiptes un ASV dienvidu daļas līmenī. No Ziemeļamerikas krastiem to šķīra kādi 1000 km.
Salas rieteņu daļa bija pārsvarā kalnaina, visaugstākie bija Šakaba kalni (iespējams, ap 3000 m augstumā). Salas DA daļā atradās divas nelielas kalnu grēdas - Mahaša un Arvada kalni. Atlantīdas DA atradās izstiepta pussala, kas tiecās uz Āfriku un līdz tai palika tikai kādi 250 km. Visu centrālo daļu un arī austreņu daļu salā aizņēma līdzenums (tā rakstīja arī Platons). Labvēlīgs klimats un auglīga augsne ļāva Karhas iedzīvotājiem ievākt divas ražas gadā.
Salā bija liela upe - Šastra, kas iztecēja no Šakaba kalniem, šķērsoja centrālo daļu no rieteņiem uz austreņiem, pēc tam pagriezās uz dienvidiem un ietecēja Atlantijas okeānā. Pašā zemākajā salas daļā, gandrīz centrā, upe izpletās, veidojot tāda paša nosaukuma ezeru. Šai ezerā atradās paliela sala, kurā izvietojās Karhas galvaspilsēta - Liagora. Papirusos aprakstītā Liagora apmēram atbilst Platona aprakstītajai Poseidonijai. Tā bija ne tikai administratīvais centrs, bet arī liela tirdzniecības osta. Līdz tai uz augšu pa Šastru spēja atbraukt jūras kuģi. Abos ezera krastos atradās divas mazākas pilsētas - Alaša un Mahanarta.
Liagoras centrā patiesi atradās liela svētnīca, tikai ne Poseidona (pēc Platona), bet gan Amona. Karhas iedzīvotāji pielūguši sauli. Svētnīca bija liela pakāpju piramīda kanāla ielenkumā, un tā bija visas valsts centrs.
Politiski Karha bija teokrātiska valsts - tai nebija laicīga valdnieka, bet valsti pārvaldīja Amona priesteri. Tie sevi uzskatīja par Amona dēliem un to dinastija bija nepārtraukta. Rihtera papirusos esot detalizēts vārdisks visu šo priesterķēniņu saraksts. Pirmais no tiem bijis kāds Sogars, kura laikā arī izveidojusies šī valsts. Viņa laikā: "...dievi nokāpa uz zemes, iemācīja mūs art zemi un rakstīt hieroglifus, iemācīja iegūt metālus un būvēt kuģus, iemācīja pielūgt Amonu un godāt tā kalpotāju varu. Pēc tam dievi pacēlās augšup debesīs."
Apmēram 1000 gadu pēc savas vēstures sākuma atlanti sāka doties tālos jūrasbraucienos un izpētīt pasauli. Pirmām kārtām tie devās Āfrikas virzienā, kuras piekrastē tika dibināta Amenemfas pilsēta - iespējams, tā pati, kurā arī tika uzieti Rihtera papirusi. Nākošajā tūkstošgadē atlantu apmetnes Āfrikā stiepās no Senegālas ietekai līdz Britānijai un no Orinoko grīvas līdz Floridai. Praktiski visur tie tikās ar barbariem, kam nebija nekādas kultūras. Reizēm ar tiem karoja, reizēm tirgojās. Iekarot jaunas teritorijas atlanti īpaši necentās.
Ja ticēt Rihtera papirusiem, tad kopš tiem laikiem līdz papirusa sarakstīšanas dienai pagājuši 3000 gadi. Ja pieņemt, ka papirusa vecums ir ap 5000 gadu, tad atlantu civilizācija sanāk ap 8000 gadu veca. Nekas nav teikts par Karhas zemes nogrimšanu, jo šāds notikums nebija vēl noticis.
Vēl papiruss min atlantu kolonijas, kas dibinātas Vidusjūras austreņu daļā. No tām galvenās bija Troja Mazāzijā un Knosa Krētas salā.

Maiju raksti. Maiju sakarā ir trīs tādi rakstu avoti, kas varētu liecināt par Atlantīdas eksistenci:
1. Popol-Vuh. Maiju kičes cilts hronika, pierakstīta tagad ar latīņu burtiem. Tā vēsta par trim varoņiem, kas devušies uz austreņiem pie kāda varena ķēniņa zvērēt uzticību.
2. Čilam balam. Vienā no tās grāmatām - "Jaguāra pravieša grāmatā," tiek aprakstīta iespējamās Atlantīdas bojāeja: "negaidīti uznāca milzīgs gāziens, gāja lietus, kad trīspadsmit dievu pazaudēja savus zižļus, nogāzās debeši, krita uz zemes, kad četri dievi, četri bakaba sagrāva to."
3. Bīskapa Landas liecība. "Ziņojumā par lietu stāvokli Jukatānā" viņš raksta, ka daži indiāņu sirmgalvji stāsta, ka viņu zeme bijusi tādas tautas apdzīvota, kas nākusi no austreņiem. Šo tautu izglābis kāds dievs, kas tai parādījis 12 ceļus pāri jūrai.
Tādējādi, iespējams, ka vēl pirms Atlantīdas bojāejas viens no kultūrtautas atzariem to pametis (Čilam Balam liecība), pa 12 ceļiem pametuši dzimteni (Landas ziņojums) un vēl pēc tam uzturējuši kontaktus ar dzimteni (Popolvuha liecība). 

Nogrimušas Atlantijas okeāna salu valsts liecības tautu folklorā.
Guanči. Kanāriju salu pirmiedzīvotāji nogrimušo zemi sauca par Atāliju, un sevi uzskatīja par vienīgiem izglābušamies cilvēkiem pēc katastrofas. Bija visai izbrīnīti, kad XIV gs. turpu aizburāja spāņi – tātad pasaulē bez viņiem vēl bija cilvēki.

Vikingi. Nogrimušo zemi sauca par Atli.

Berberi. Šie Ziemeļāfrikas pamatiedzīvotāji apraksta nogrimušo zemi kā kareivīgu valsti ar bagātīgiem zelta un sudraba krājumiem.

Acteki. Sauca savu pirmdzimteni par Actlānu.

Indiāņi Mičigana ezera apkaimē. Senču jūrā nogrimušo kontinentu saukuši par Acaltanu.

Avalona-Atlantīda. Ķeltu mitoloģijā Viņpasaule, paradīzes analogs. Vairākas detaļas - Avalonu (Avallahu) dēvēja par "brīnumainajām salām," "Lielo zemi," "Dzīvības un sieviešu zemi," varētu likt secināt, ka īstenībā šī vieta atrodas okeānā uz rieteņiem no Eiropas. Tādejādi, iespējams, ka priekšstats par Avalonu un sens priekšstats par Atlantīdu.

Atlantīdas kartes.
Atanāsija Kirhnera karte. Šis XVII gs. vācu katogrāfs karti uzzīmējis sekojot Platona aprakstam. Nezin kādēļ, bet autors karti attēlojis pretēji mūsdienu veidam - ar dienvidiem augšā. Tātad Amērika ir pa labi.
Pirī Reisa karte. Šī turku admirāļa karte attēlo mums šodien nezināmu sauszemi Atlantijas okeānā.
Oroteja Fīnneja karte. Šī 1531.gada karte attēlo Anterktīdu bez ledus segas.

Atlantīdas apraksts. To ir sniedzis pats Platons dialogos "Tīmajs" un "Krītijs" (nepabeigts vai nozaudētas beigas) pēc noklausītā Solona stāsta. Apraksts ir precīzs un detalizēts.

Pētniecība Atlantīdas sakarā. Interese par grimušo kontinentu bijusi vienmēr ļoti liela - radusies pat vesela nozare atlantoloģija. Ar to nodarbojušies un vēl joprojām nodarbojas tūkstošiem zinātnieku. Pirmie tās meklējumi hronikās minēti mūsu ēras 50.gados.
Ēģiptiešu hronikas (kāds papiruss?) vēsta, ka viens no II dinastijas faraoniem sūtījis savu floti Atlantijas okeānā, lai pārliecinātos, ka Atlantīda tiešām zudusi. ekspedīcija esot atgriezusies pēc 5 gadiem neko neatklājusi. Vairāk Mazajam Zaļajam par to nekas nav zināms.
Interese par Atlantīdas leģendu no jauna aktivizējās renesanses laikā.
Pavisam nopietni to sāka pētīt XIX gs., kad parādījās milzum daudz literatūras par šo tematu. Tika izteiktas dažādas, pat visai fantastiskas hipotēzes, piemēram, ka Atlantīda esot tagadējā Špicbergena, to  meklēja Helgolandē, Bahamu salās, Austrumprūsijā un pat Mongolijā. Galu galā apmēram nostabilizējās 4 galvenie pieņēmumi: Atlantīda bija vai nu Atlantijas okeānā, vai nu Āfrikas rieteņu daļā, vai nu Rietumeiropā vai arī Vidusjūras austreņos.
Saskaņā ar savu radīto kontinenta dreifa teoriju Alfrēds Vegeners 1915.gadā apgalvoja, ka juras periodā bija tikai viens liels Pangejas kontinents. Paleozoja ērā tas sadalījās divos – Laurāzijā un Gondvānā. Tālāk šie divi sadalījās vēl sīkāk: Laurāzija – Ziemeļamerikā, Atlantīdā un Eiropā, bet Gondvāna – Dienvidamerikā, Āfrikā, Austrālijā, Indijā, Antarktīdā un Mu.
Planžona pētījumi. Franču pētnieks Ogists de Planžons meklēja Atlantīdas pēdas maiju kultūrā un bija pirmais (pēc grāfa Valdeka gan), kas ķērās pie maiju rakstības atminēšanas. Tā rezultātā viņš Tro-Korteziānas kodeksā (viens no trim maiju kodeksiem, atrodas Madridē) esot salasījis rindas, kas stāsta par Atlantīdas bojāeju - 6.Kana gadā saka mēnesī notika gigantiska zemestrīce, kas turpinājās līdz 13.Čuenam. Sekojoši, Atlantīda esot gājusi bojā pirms 8100 gadiem.
Pēc kāda laika Planžons publicēja pētījumu "Maiju un kiče svētās mistērijas pirms 11 500 gadiem un viņu attieksme pret Ēģiptes, Grieķijas, Haldejas un Indijas svētajām mistērijām." Šajā un nākamajos darbos viņš apgalvoja, ka starp Seno Grieķiju un maijiem bijusi intensīva saskare, apgalvoja, ka teju trešdaļai maiju vārdu ir grieķiska cilme. Nogāja pat tiktāl, ka pierakstīja maijiem metriskās sistēmas radīšanu un nodošanu eiropiešiem! viņaprāt pat masoni kopējuši maiju rituālus. Galu galā ar šiem gājieniem Planžons pats sevi izsvītroja no nopietni ņemamo maijologu saraksta, lai gan arī viņa panākumus nevar noliegt.
Šlīmaņu meklējumi. Slavenais Trojas atklājējs Heinrihs Šlīmanis nāca pie secinājumiem, ka Troja varētu būt bijusi Atlantīdas kolonija.
Visai drīz Planžona fantāziju stafeti Atlantīdas meklēšanā pārņēma slavenā H.Šlīmaņa mazdēls Pauls XX gs. sākumā. Misticisms, kas saistīts ar šo neizprotamo Šlīmaņa mantojumu iztirzāts esejā "Paula Šlīmaņa saceltā jezga."
Tomsona pētījumi. Čičenicas Upurakas slavenais izpētītājs Tompsons 1879.gadā savā rakstā "Atlantīda nav mīts" (žurnālā Popular saience monthly) mēģināja pamatot maiju kultūras izcelsmi no Atlantīdas. Bēgļi no Atlantīdas esot piestājuši Ziemeļamerikas austreņu piekrastē un apmetušies Augšezera rajonā. Tomēr vietējās mežonīgās ciltis esot piespiedušas maijus pamest šos rajonus un tā tie pakāpeniski nonākuši līdz Jukatānai. Arī pēc saviem pētījumiem Upurakā nonāca pie līdzīgiem secinājumiem - maiji tomēr nākuši no Atlantīdas.
Savulaik par Atlantīdas tēmu interesējās gan Žils Verns, gan Kirks Moriss, gan Marija Montess, gan Žans Luī Trentinjans.
Donelli grāmatas. Intereses atjaunošanās par Atlantīdas tēmu notika 1882.-1883.gados, kad amerikāņu zinātnieks I.Donelli uzrakstīja grāmatas "Atlantīda - pirmsplūdu pasaule" un "Ragnarjoks - uguns un nāves ēra." Viņš bija liels Atlantīdas mīta popularizētājs, kas to darīja ar salīdzinošās mitoloģijas un viltoriāņu ģeoloģijas palīdzību.
Īpaša interese par zudušo kontinentu radusies pēc I Pasaules kara. Zinātniski tehniskais progress ļāva pielietot arvien labāku tehniku. Daudzās valstīs tika dibinātas Atlantīdas pētīšanas biedrības.
Būtisks stimuls un apstiprinājums Atlantīdas teorijai gūts 1967.gadā, kad amerikāņu zemūdens arheologs Dimitris Ribikofs no lidmašīnas pie Androsas salas (lielākā sala Bahamu arhipelāgā) 10 m dziļumā pamanīja gandrīz 300 m garu akmens sienu. Turpmākie pētījumi pierādījuši, ka šai rajonā zem ūdens atrodas daudzu desmitu celtņu atliekas, un tā ir tikai aisberga "redzamā daļa" Bimini Atlantīda. Iespējams, tieši šī ir maiju un acteku pirmdzimtene Actlāna.
Konservatīvie zinātnieki gan Atlantīdu nemeklē, jo uzskata, ka ar šo stāstu Platons aicinājis laikabiedrus uzcelt ideālu valsti - sarakstījis pirmo utopiju.
Tomēr Atlantīdas problemātika, visdrīzāk, jāapskata vienlaikus arī ar Lemūrijas meklēšanu Klusā un Indijas okeāna rajonā. Šo zemju nogrimšana, iespējams, ir to pašu cēloņu izsaukta.
Problēmas pētnieki nosauc apmēram 50 vietas, kur senā sala varētu būt bijusi izvietojusies - Vidusjūra, Melnā jūra, Azoru salas, Brazīlija, Sibīrija un pat Kolas pussala un Antarktīda. Šveices arheologs Eberhards Cangers par Atlantīdu uzskata Troju.
Frīzu rokraksts. 1969.gadā Levardēna bibliotēkā (Frīzu zemes Nīderlandes ziemeļos) tika uziets sens rokraksts. Tūdaļ ap to iedegās asi strīdi. Rokrakstā tika apgalvots, ka šie pieraksti attiecas uz atlantu laikiem un tos sarakstijis nezināms autors 3449.gadā pēc briesmīgās katastrofas un "Atlānas zemes" applūsanas. Sanāk tā, ka līdz ar Platona apgalvojumu par to, ka katastrofa notikusi X g.tk.pmē. Tātad šim rokrakstam būtu ap 8 tūkstošiem gadu - t.i. vismaz par tūkstoti gadu senāks par senāko cilvēces rakstību. Tad Milānas universitātes profesors serbs Radivojs Pešičs stāvā Donvas krastā uzgāja etrusku rakstam līdzīgas rakstu zīmes. Izpētot arheologu atradumus šai reģionā, viņš sastādīja pasaulē vecāko ābeci ar 48 rakstu zīmēm. Savukārt rokrakstā aprakstīti tirdzniecības kuģi, kas kursē starp kontinentiem, par drosmīgiem kapteiņiem, kas devušies uz Atlantīdu un atpakaļ no tās (laikā, kad Eiropā vēl nebija pat primitīvu laivu?).
Frīzu rokraksts vēsta par šo katastrofu: "...Visu vasaru saule slēpās mākoņos, it kā tā vairs nevēlētos lūkoties uz Zemi. Uz Zemes valdīja klusums, mikla migla, kā slapja bura tā karājās pār mitekļiem un druvām. Gaiss bija smags un nospiedošs, bet āludis nepazina prieku un līksmi. Tad arī sākās zemestrīce, kā tāda pasaules gala pareģe. Kalni izverda liesmas - tie reizēm iebruka dzīlēs, bet citkārt izauga vēl augstāki. Zeme, kuru jūrasbraucēji sauc par Atlānu, pazuda, bet niknie viļņi pacēlās tik augstu virs kalniem, ka tos, kas glābās no uguns, aprija jūras bezdibenis. Zeme dega ne tikai Findas zemē, bet arī Tvisklandē. Meži gailēja, un, kad vējš pūta no turienes, visa zeme pārklājās ar pelniem. Upes mainīja savas gultnes, to iztekās veidojās jaunas salas no smiltīm un sanesām. Tā turpinajās trīs gadus..."
Daži atlantologi par Tvisklandi uzskata Vāciju. Tomēr vācieši/ģermāņi uz turieni atnāca krietni vēlāk par grāmatas uzrakstīšanas laiku, nemaz nerunājot par Atlantīdas bojāeju.
Vēl: "...Daudzas zemes pazuda zem ūdens, bet citviet radās jauni kontinenti, Tviksladē gāja bojā puse mežu; Findas tauta apmetās neapdzīvotās zemēs, bet vietējie iedzīvotāji tika iznīcināti vai paverdzināti."
Iespējams, grāmata vēsta par globļu tautu migrāciju pēc katastrofas. Tomēr no rokraksta palikuši tikai fragmenti. Rakstu darbā sastopami dīvaini vārdi. Piemēram, flotiles komandieris Naef-Tuna, kurakomandētā flotile atdalījās no kapteiņa vārdā Inka, kuģoja okeāna rieteņu daļā. Rokrakstā teikts, ka Naef-Tuna virzīja savus kuģus uz Vidusjūru pēc tam, kad Inka bija kuģojis pa Atlantijas okeānu uz nogrimušās zemes pusi. Var pieņemt, ka senais kuģtājs tika dievišķots Vidusjūras baseinā, jo Naef-Tuna vārds līdzinās Neptūna vārdam - to godāja romieši. varbūt dievišķoja arī Inku kā Inku civilizācijas dibinātāju.
Ž.Ī.Kusto. Viņš Atlantīdu meklēja Vidusjūrā. Ž.Ī.Kusto, kura ekspedīcijas pētīja Egejas jūru 1981.gadā, savā grāmatā "Atlantīdu meklējot" velk paralēles ar Krētu laikā no 2700.-1500.g.pmē. Patiešām, Santorini katastrofa varētu būt viens no izskaidrojumiem.
Ē. Fon Dēnikens to pat novietoja kosmosā.
Grimusī zeme Spānijas piekrastē (1973..g.).1973.gada 25.jūlijā amerikāņu zemūdene militāro manevru laikā pie Spānijas krastiem nejauši esot atklājusi nogrimušas pilsētas drupas. Par atradumu tūlīt ziņots augstākajām amatpersonām, taču ASV prezidenta R.Niksona administrācija šo ziņu noslēpa. Tikai tagad sākušas noskaidroties dažas pētījumu nianses.
Zinātnieks Džeimss Horviks laidis klajā grāmatu «Misija «Atlantīda»: ko zina jūrnieki par pazudušo kontinentu», kurā apraksta šo operāciju. Horviks rakstīto pamato ar atslepenotiem oficiāliem dokumentiem un intervijām ar zemūdenes bijušajiem jūrniekiem.
Atbilstoši jūrnieku stāstītajam, drupas atradās 1600 m dziļumā, aizņemot milzu platību - aptuveni 50 kvkm. Kopš tā laika ASV jūras spēku kuģi veikuši vismaz 4 ekspedīcijas šajā apvidū. Pēdējā ekspedīcija notikusi 1997.gadā. Horviks apgalvo, ka ar robotu palīdzību iegūti senākās kultūras priekšmeti, tomēr plašākai sabiedrībai tie neesot parādīti.
2008.gada augustā vācu zinātniekiem Rainera Kīnes vadībā Spānijas piekrastē Kadisas pil­sētas tuvumā esot izdevies atklāt liecības par leģendāro Atlantīdu. Satelīta fotouzņēmumi liecinot, ka Atlantīdas «sala» atradusies Spānijas dienvidu piekrastē, kas applūdināta plūdos starp 800. un 500.g.pmē.
Vācu zinātnieks apgalvo, ka satelīta fotouzņēmumos redzamas 2 kādreiz majestātisku celtņu — Poseidona un Kleito tempļu — drupas, kā arī no tiem izejošie koncentriskie apļi, kas it kā saskan ar Platona darbos atrodamo Atlantīdas aprakstu.
1980.gados uz vietu Atlantijas okeānā uz dienvidiem no ekvatora norādīja divi krievu rīkstnieki - A.Plužņikovs (А.И.Плужников) un Inženierbiolokācijas asociācijas prezidents V.Hlopkovs (В.Г.Хлопков).
Zemūdens piramīda Bermūda trijstūra centrā!!! 1992.gadā amerikāņu okeanogrāfiskās pētniecības kuģis, kas veica kartēšanu, esot Bermūdu trijstūra centrā uzgājis piramīdu, kas lielāka par Lielo piramīdu Ēģiptē. Hidroloģiskosignālu apstrāde likusi secināt, ka veidojuma virsma ir pilnīgi gluda - līdzinās stiklam.  Pētījumu rezultāti esot demonstrēti preses konferencē Floridā uzreiz pēc ekspedīcijas, tomēr nekādu citu ziņu nav. Izskatās pēc fufeļa. 
Mūsdienās sacerēts vesels lērums teoriju un hipotēžu par atlantiem un ar tiem saistītām norisēm. Par atlantu civiizācijas mantiniekiem tiek nosaukti gan senie ēģiptieši, gan Amerikas indiāņi un pat slāvi. Ir pat daži ukraiņu vēsturnieki, kas savu ģeneoloģiju ved no Atlantīdas laikiem: Kijeva vai nu stāvot nogrimušās Atlantīdas vietā vai arī uzbūvēta pēc tās līdzības. 
Ufologi ar Atlantīdu vai atlantu seno tehniku reizumis saista NLO novērojumus Atlantijā un bermūdu trijstūra rajonā.
Šur tur pasaulē atlantologi organizē arī savus saietus. Piemēram, 2003.gada maijā Maskavā noritēja II atlantologu kongress ar priekšsēdētāju Vladimiru Ščerbakovu (Владимир Иванович Щербaкoв) un almanaha "Atlantīda" galveno redaktoru Aleksandru Voroņinu (Александр Александрович Вoрoнин) vadībā. Kā vadošos krievu atlantologus var minēt A.Aleksejeviču (А.Н.Алексиевич) no Pēterpils, A.Voicehovski (А.И.Войцеховски) no organizācijas "Kosmopoisk," V.Djačkovs (В.Дьячков) no Kostromas, N.Žirovs (Н.Ф.Жиров) u.c.

Ģeologi par Atlantīdu. Ģeologi pilnībā noliedz seklu un dūņainu sēkļu esamību Atlantijas okeānā pretī Gibraltāram un uzskata tos par feniķiešu tirgotāju sadomājumiem, lai cīnītos ar tirdzniecības konkurentiem Atlantijas okeānā.
Visa Atlantijas okeāna garumā Z-D virzienā stiepjas zemūdens kalnu grēda. Tās virsotnēs tikuši uzieti floras un faunas paraugi, kas raksturīgi sauszemei. Tātad kalnu virsotnes kādreiz atradušās virs ūdens.
Tomēr ģeologi atzīst Atlantijas okeāna dibenu par visai jaunu. Daži tā apgabali, un tieši okeāna vidū, pēc struktūras atgādina šelfu. Bieži vien šo apgabalu dziļums arīdzan ir visai necils un okeānam neraksturīgs - tikai 200-250 m. Tādā dziļumā zeme spētu nolaisties vienas pašas zemestrīces laikā.
Seismiskās parādības. Pēdējā lielā zemestrīce šai okeāna rajonā fiksēta 1755.gadā. Parasti vulkānu izvirdumi ir pavisam bieži un parasti. Tā piemēram, 1957.gadā netālu no Azoru salām vulkāna izvirduma rezultātā parādījās jauna saliņa, ko gan dažos mēnešos noskaloja okeāna viļņi. Laikā no XVI-XVIII gs. Atlantijas okeānā tika atklātas vairāki desmiti līdz tam nezināmas salas. Ilgu laiku uzskatīja, ka jūrnieki pavisam parastā kārtā saputrojušies, kamēr saprata šo salu klejotājraksturu.
Koraļļi. Tie aug ne dziļāk par 40 m. Atlantijas okeānā tie uzieti 250 m dziļumā. Zemes nolaišanās par 200 m notikusi pēkšņi, jo citādi būtu konstatēts, ka koraļļi auguši uz augšu.
Azoru salas. Senos laikos, kad ūdens līmenis bija zemāks, vai arī pašas salas atradušās augstāk, tās trīs vulkāniskās smailes veidoja vienu kalnu ar trim virsotnē. Izteikta hipotēze, ka tieši šis "trejzaris" varētu būt kļuvis par Poseidona simbolu.

Biologi par Atlantīdu.
Azoru salu izcelsme ir vulkāniska. Visai interesanta ir salu flora un fauna. Te dzīvo ne tikai peles, žurkas un laski, bet arī gliemeži, kas nekādi nevarētu patstāvīgi pārvarēt sālsūdens barjeru. Salā sastopamās papardes ir identiskas Kanāriju salās, Venecuēlā un Īrijā augošajām.
Kanāriju salās augošās papardes ir identiskas Azoru salās, Venecuēlā un Īrijā augošajām.
Tātad bioloģiski Azoru un Kanāriju salas varētu ietilpt senajā Atlantīdas teritorijā.

Akadēmiskā zinātne par Atlantīdu. Visos laikos akadēmiskā zinātne noliegusi Atlantīdas eksistences iespēju. 
Šādu iespēju skarbi izsmēja jau Platona laikos. Aristotelis, kritizējot savu skolotāju šai jautājumā, teica: "Platons ir mans draugs, taču patiesība ir dārgāka." 
Savukārt kristieši principā neatzina,ka kaut kas būtu varējis eksistēt līdz pasaules radīšanai 5508.g.pmē.  

Katastrofas notikšanas laiks. Leģenda vēstot, ka tas noticis pirms 6000 (9000-?) gadiem. Šis laiks labi sasaucas ar pēdējās civilizācijas dzimšanas laiku Divupē ap 3800.g.pmē., kas ir drīz pēc katastrofas, kas varētu būt iegājusi vēsturē kā Lielie plūdi. Kaut gan tikpat labi Atlantīdas nogrimšana un Lielie plūdi ir divi dažādi notikumi.
Katastrofas pēdas atrodamas visā pasaulē. Piemēram Jakūtijā tiek uzieti simtiem mamutu, kas gājuši bojā pēkšņi - apmēram 10-12 000 gadu atpakaļ. Nāves cēlonis esot bijis nosmakšana.
Tomēr arheologs Eberhards Cangers (tas pats, kurš par Atlantīdas prototipu uzskata Troju) piedāvā interesantu risinājumu katastrofas laika jautājumam. Senajā Ēģiptē III g.tk.pmē. vidū apgrozībā bija 3 kalendāri - viens bija valsts Saules kalendārs un divi citi - reliģiskie Mēness kalendāri. Pilnīgi iespējams, ka kolonnas tekstā bijis domāts Mēness ciklu skaits un tad 9000 būtu jādala ar 12,37. Tādejādi katastrpfas laiks ir 1207.g.pmē. grieķu hronika "Marmor parium" min Trojas ieņemšanas laiku - 1209.g.pmē.

Teorijas par katastrofas cēloņiem.

12.planēta – saskaņā ar šumeru kosmogoniju, šī planēta ar nosaukumu Nibiru reizi 3600 gados virzas cauri Saules sistēmai pa orbītu, kas šķērso ekliptiku zem šaura leņķa. Tādējādi tā mijiedarbojas ar visu sistēmas ķermeņu gravitācijas laukiem. Konkrētā gadīumā tā izsaukusi katastrofiskas izmaiņas uz Zemes, kas bija par cēloni Atlantīdas bojāejai.

Ledāju kušanas rezultātā.

Vulkāni un zemestrīces - vulkanologi esot noskaidrojuši, ka vienā laikā esot atmodušies vulkāni dažādās planētas vietās.

Kontinentu dreifs – šī dreifa rezultātā varēja notikt kontinentālās plāksnes šķelšanās tagadējās Atlantijas rajonā. Kā rezultāts – plašu teritoriju nogrimšana. Ja visi Zemes kontinenti kādreiz bijuši savienoti vienā veselā, tad pēcāk tie ir sadalījušies un dreifē prom viens no otra uz Klusā okeāna samazināšanās rēķina. Vēl tagad tie tīri labi saliekami kopā kā puzles gabaliņi. Vienīgais izņēmums ir savienojums starp Eiropu un Ziemeļameriku. Šķiet, ka trūkstošajam gabalam ir tādi paši izmēri kā Atlantijas okeāna zemūdens plato. Pastāv iespēja, ka tas kādreiz var būt bijis izdaudzinātais Atlantīdas kontinents.

Sadursme ar meteorītu - Atlantīdai esot trāpijis liels asteroīds un tā tai pienācis gals. Tādā gadījumā lielais akmenis no kosmosa noteikti pārsistu samērā plāno okeāna garozu un šai vietā izplūstu magma. Tā sajauktos ar ūdeni, radītu sprādzienu, bet kvēpi un garaiņi paceltos augšējos atmosfēras slāņos. Tādējādi pār planētu iestātos ja nu ne gluži tumsa, tad mijkrēslis gan.

Ūdens līmeņa celšanās. Interesantu teoriju izvirzījis franču atlantologu virsaitis, pazīstamais ģeologs un vēsturnieks Žaks Kolina-Žirārs no Vidusjūras universitātes Provansā. Viņš nolēmis pārbaudīt Platona klasisko versiju, kas vēsta, ka Atlantīda atradusies aiz Herkulesa Stabiem (Atlantijas okeānā netālu no Gibraltāra jūras šauruma).
Franču pētnieks tāpat ņēmis vērā, ko Platons vēstījis par atlantu bojāejas laiku. Pēc mūsdienu laika skaitīšanas metodēm tas noticis ap IX g.tk.pmē.
«Lai pārbaudītu šo versiju, mēs studējām Pasaules okeāna svārstības pēdējos 19-20 tūkstošus gadu. Salīdzinājām cilvēku migrāciju paleolīta laikmetā saistībā ar okeāna līmeņa svārstībām. Izrādījās, pirms 19 000 gadu okeāna līmenis bija par 130 m zemāks nekā šobrīd. Ap IX-X g.tk.pmē. sākās pastiprināta ledāju kušana un Pasaules okeāna līmeņa celšanās.
Pētot koraļļu rifus, secinājām, ka tolaik 100 gadu laikā ūdens līmenis pieau­ga apmēram par 2 metriem, tādēļ nav nekā neparasta, ka sala nozuda zem ūdens Platona aprakstītajā laikā. No tā izriet, ka starp Ziemeļāfriku un Eiropu eksistējis lielu salu arhipelags.
Arī Gibraltāra jūras šaurums bija daudz šaurāks un garāks. Praktiski tāds jūras šaurums arī bija «iekšējā jūra», par ko stāstīja Platons. Senā «šauruma-jūras» rietumu daļā atradām no rietumiem uz austrumiem izstieptu salu, kurā, iespējams, dzīvojuši atlanti. Mūs­dienās tā ir Spartela sala, kuras garums 14 km, bet platums — 5 km», - stāsta Ž.Kollins-Žerārs.
Nogrimušās būves. Pastāv ļoti daudz nogrimušu būvju Atlantijas okeāna krastos: Bimini piramīdas pie Floridas, Zaļā Raga salu, Kanāriju salu, Kubas, Venecuēlas un Puertorikas apkaimē. Tās visas liecina par kādu senu katastrofu un ūdens līmeņa celšanos. Tās visas mēģinām uzskaitīt esejā "Zemūdens būves visā pasaulē."
Okeāna dibens. Atlantijas okeāna dibenā atrastai lavai ir bijusi tāda struktūra, ka tā varējusi izveidoties tikai gaisā. Taču iespējams, ka lava izveidojusies uz salas, kas mierīgi vēlāk nogrimusi, tādi gadījumi ir zināmi visai daudz.
Ar radaru un citu specializētu ierīču palīdzību esot izdevies uztaustīt zemūdens salas ar saldūdens avotiem okeāna vidū - uz šīm salām atklāta arī bagātīga augu valsts.
Okeanogrāfijas dati liecina, ka Platona aprakstītajā laikā Ziemeļatlantijas kalnu grēda varēja pacelties virs ūdens, tādējādi atklājot salas. taču tikpat iespējams arī esot, ka Azoru salu plato virs ūdens tomēr nekad nav pacēlies.
Bimini zemūdens komplekss. Daudz argumentu Atlantīdas teorijas piekritējiem devusi zemūdens celtņu kompleksa atklāšana pie Bimini Bahamu arhipelāga rajonā XX gs. 60.gados. Interesanti, ka tādējādi Atlantīda atradusies bēdīgi slavenā Bermuda trijstūra rajonā.
Žaks Īvs Kusto. Slavenais okeānu pētnieks to visai sparīgi meklējis.
Tūrs Heijerdāls. Uzgājis daudzus faktus, kas liecina vai nu par kopēju dažādu kultūru izcelsmi, vai arī par pietiekami ciešiem kultūras sakariem starp civilizācijām. Viens no pirmajiem pētniekiem, kas akcentēja dažādo kultūru līdzību, un tātad arī to kopējo izcelsmi, bija Donelli.
Pēdējie jaunumi. 2009.gada februārī atklātībā nonāca ar datoru apstrādāti fotouzņēmumi no apvidus, kas atrodas uz austrumiem no Kanāriju salām un 620 jūdžu attālumā no Āfrikas krasta (precīzas koordinātes - 31o15`15.53Z un 24o15`30.53R). Tajā redzama taisnstūrveida tīklota struktūra ar malas garumu 180 km, t.i. Velsas lielumā. Šīs "rievas" okeāna dibenā kļuva redzamas pateicoties tam, ka okeāna dibena attēli, kas iegūti, fotografējot gan no kosmiskajiem pavadoņiem gan no kuģiem, tika sakombinēti ar datorprogrammām Google Ocean un Google Earth. Neparasto veidojumu pirmais pamanījis aviācijas inženieris Bērnijs Bamfords (38) no Česteras Google Ocean programmā. Pats Guglis ar secinājumiem ir uzmanīgs, un norāda, ka kartē ir vēl daudz "balto plankumu."

Līdzības senajās kultūrās.
Azoru salas. Krievu atlantologs N.Žirovs kaut ko tādu esot atklājis pētot Azoru salu seno tautību(!?) pēdas.
Guanči. Šī ļoti interesantā Kanāriju salu pirmiedzīvotāju tautiņa cēlusi savus mitekļus no sarkaniem, melniem un baltiem akmeņiem gluži kā Platona aprakstītajā Atlantīdā.

Interesanti atradumi Atlantīdas sakarā.
Metāla kaķis. 1898.gadā tādu aizķēra ar zemūdens telegrāfa kabeli un pacēla uz klāja. Tā atrašanās vieta Mazajam Zaļajam nav zināma.
Dāma no Elčes. Šī seno ibēru skulptūra uzieta Spānijas teritorijā, un redakcijai nav zināms kādēļ to piedēvē atlantīdiešiem.

Interesantas teorijas saistībā ar Atlantīdu.
Pēkšņā kromoņjoniešu parādīšanās Eiropas rietumu piekrastē. Pilnīgi mūsdienīgais un civilizētais cilvēku tips varētu būt parādījies Eiroopā pēc viņu mītnes zemes Atlantīdas nogrimšanas. Interesanti, ka viņiem bijis rakstūrīgs vēršu kults tāpat kā Atlantīdā, un šādus mākslinieciski ļoti augstvērtīgus zīmējumus tie atstājuši uz alu sienām (Altamira, Laska u.c. alas).

Zušu nārsts. Dažas upes zušu sugas dodas nārstot uz Atlantijas okeānu Amerikas un Eiropas piekrastēs. Iespējams, ka tie kādreiz ir dzīvojuši Atlantīdas upēs, bet nārstot devušies šo sazaroto deltu sāļajos ūdeņos. Tādējādi tie it kā nevarot aizmirst savu seno dzimteni.
Taču jāsaka, ka ir arī zuši, kas rīkojas tieši otrādi - no okeāna dodas nārstot tūkstošiem kilometru tālās upēs. Tā ka ar katastrofām zušu nārstam varētu arī sakara nebūt.

Grimaldi grota. Daži pētnieki uzskata, ka atradumi šeit apgāž Atlantīdas teoriju, jo tajā atrastie apglabātie kromoņjonieši bija ap 21 000 gadu veci.

Dalība Gīzas kompleksa būvē. Daži amerikāņu atlantologi uzskata, ka tieši atlanti likuši pamatus Gīzas kompleksa un Sfinksas būvei ap 10 450.g.pmē.

Saistība ar Lemūriju/Mu. Sengrieķu domātājs Eihēmers savā "Svētajā uzrakstā" sniedz ziņas, ka visi senie grieķu dievi - Urāns, Krons, Zevs un Poseidons, mituši tālā salu valstī - Panahejā, ar kuru mūsdienās saprot to pašu Lemūriju/Mu.

Troja un Knosas pils - atlantu kolonijas. Tādu informāciju sniedz Rihtera papiruss, kura īstums gan tiek stipri apšaubīts.

Iespējamās Atlantīdas atrašanās vietas.

Atlantijas okeānā aiz Gibraltāra jūras šauruma. Tā apgalvo Platons. TomērAtlantijas okeānā ģeologi nav atraduši plašus apgabalus,kas nolaidušies zem ūdens 10-15 000 gadu senā pagātnē.

Troja - Atlantīda? Arheologs Eberhards Cangers savā grāmatā pamatojis to, ka stāsts par Atlantīdu ir izkropļota Trojas realitāte.
      1. Piemēram, Platons stāsta, ka Atlantīdai bijis "divpadsmit simti kuģu," bet Homēra Trojas flotē bijis 1185 kuģu.
      2. Atlantīdā pūšot stiprs "ziemeļu vējš," bet Trojā, netipiski Vidusjūras reģionam, pūš stipri vēji un nāk vētras no ieejas Melnajā jūrā.
      3. Atlantīdā atveras divi avoti - siltais un aukstais. Saskaņā ar Homēru, tādi pat bijuši Trojā.
      4. Atlan tīdā bijis pazīstams misiņš. Antīkajā pasaulē šo sakausējumu gatavoja tikai vienā pašā vietā - Edremitā, 80 km no Trojas.
      5. Atlantīdas galvaspilsētas centrālās daļas izmēri bija "pieci stadiji" (900 m), tieši tādi pat izmēri ir Trojas pilij.
E.Cangers piedāvā arī interesantu risinājumu katastrofas laika jautājumam. Senajā Ēģiptē III g.tk.pmē. vidū apgrozībā bija 3 kalendāri - viens bija valsts Saules kalendārs un divi citi - reliģiskie Mēness kalendāri. Pilnīgi iespējams, ka kolonnas tekstā bijis domāts Mēness ciklu skaits un tad 9000 būtu jādala ar 12,37. Tādejādi katastrpfas laiks ir 1207.g.pmē. grieķu hronika "Marmor parium" min Trojas ieņemšanas laiku - 1209.g.pmē.
Kolonnas hieroglifos bijis arī teikts, ka "nākamajā laikā" grieķu pilsētas tikušas dabas katastrofu nopostītas. Sabrukusi visa vadības struktūra, tika zaudēta pat rakstu māksla. Un arī Atlantīda nogrimusi "zemestrīces rezultātā."
Tas visai labi atbilst vēsturiskajiem notikumiem vēlīnajā bronzas laikmetā. Strauji gāja bojā Mikēnu kultūra (1600.-1100.g.pmē) ar plaukstošajiem kultūras centriem Mideju, Pilosu, Mikēnām un Tīrintu - 1204.g.pmē. Tīrinta tika sagrauta zemestrīcē un dubļu lavīnas aprakta. Apmēram tai pat laikā Pilosa, Mideja un Mikēnas cieta no zemestrīcēm vai ugunsgrēkiem. Smagi plūdi skāra Troju.
Tādejādi sabruka arī visa tirdzniecības sistēma Vidusjūras austreņos. Ap 1000.g.pmē. no ahajiešu pasaules nekas daudz pāri nebija palicis. 
Tikai 400 gadus pēc šī "tumšā laikmeta" savu balsi paceļ Homērs, kurš savu "Iliādu"uzrakstījis ar nesen sastādītu alfabētu.
E.Cangers, bez šaubām, ir visai drosmīgs savā pieņēmumā. Viņš skaidro arī Trojas neatbilstību Platona stāstam, jo Troja nekāi nevar tikt uzskatīta esam uz salas. To viņš skaidro ar kļūdu tulkojumā. Hieroglifs, kas grieķiski ticis tulkots kā "sala," īstenībā apzīmē piekrasti vai smilšu joslu un ir plaši izplatīts kā simbols, kas apzīmē svešas zemes otrā Nīlas deltas pusē (tā uzskata eģiptologs Riss Kārpenters). Otra kļūda bija uzskatīt Atlantīdu esam aiz Gibraltāra, jo ahajieši Atlantijā nekuģoja un par Hērakla stabiem tie uzskatīja Dardaneļus.

Santorīna - Atlantīda? Tā, iespējams,ir populārākā mūsdienu versija. Šī senais Krētas civilizācijas centrs gāja bojā spējā vulkāna izvirdumā. Tomēr Santorīnas sala savos izmēros nevelk līdz Atlantīdas salas lielumam pat aptuveni. Bez tam arī katastrofa te notikusi tikai II g.tk.pmē. vidū.

Melnās jūras piekrastē? Tāda versija izteikta, tomēr tā ir krasā pretrunā ar Platona pausto. 

Ap Marmora jūru? Tā nav sala un arī izmēri nekādi.

Antarktīda. Lai cik arī nebūtu dīvaini, bet baltais kontinents atbilst visiem trim Platona izvirzītajiem Atlantīdas kritērijiem: tas ir sala,platība solīda, kontinenta veidošanās ar ledus pārklāju sākās pirms apmēram 8-12 000 gadu, kad tur jau bija meži pilni ar dzīvniekiem. 
Iespējams, par to varētu liecināt arī 1531.gada Oroteja Finneja Antarktīdas karte bez ledus.
Kanādiešu pētnieki Rends un Roze Flemi-Ati uzskata, ka Atlantīda atradusies Antarktīdā. Viņu teorijas par Atlantīdas lokalizēšanos Antarktīdā pamatā ir Čārlza Hepguda teorija par Zemes garozas nobīdi. Kanādiešu pētnieki rūpīgi izanalizējuši arī Pirī Reisa,  Oronteja Fīneja u.c. kartes. Kanādiešu pētnieku teoriju par Atlantīdu Antarktīdā atbalsta arī tādi pētnieki kā Džons Entonijs Vests un Greiems Henkoks. 

Nelielas saliņas Gibraltārā. 2001.gada rudenī franču ģeologs u aizvēstures pētnieks Žaks Kollins-Žerārs akadēmiskai publikai piestādīja savu pētījumu rezultātus. Viņaprāt Atlantīdas civiizācija bijusi izvietojusies uz vienas vai vairākām nelielām saliņām mūsdienu Gibraltāra jūras šaurumā. Šodien tās ir šelfā starp Spāniju un Maroku. Pēdējā ledus laikmeta pašās beigās pirmskādiem 11 000 gadu kopumā 7 saliņas applūdušas. Tagad tā ir tikai šelfa joslu sērija 50-100m dziļumā. Pēc viņa domām ar laiku šis notikums transformējies par Atlantīdas leģendu, līdzīgi kā leģendas par Lielajiem plūdiem.

Grenlande. Iespējams, ka Hiperboreja, Atlantīde un Grenlande ir viens un tas pats. Tā uzskatīja vācu zinātnieks G.Virts laika periodā starp abiem pasaules kariem. Atlantīda atradusies Grenlandes ziemeļos, kur tolaik bijis daudz siltāks. Atlanti bijuši indoeiropiešu priekšteči (arī dažu Austrumāfrikas tautu) un tiem ap 8000.g.pmē. bijis jāpamet Atlantīda klimata izmaiņu dēļ. Protams, ka tādai versijai trūkst jebkādu arheoloģisku pierādījumu. 

Bahamu salas. 1970.gadā doktors rejs Brauns, nirdams pie vienas no Bahamu salām, esot uzgājis kaut kādu neparastu piramīdu - dikti gludu, kā spogulis. Īsti gan šis notikums nekādi nav apstiprināts. 

Nigērija. Kad 1910.gadā vācu etnogrāfs Leo Frobeniuss atklāja Ifes kultūru, viņš to salīdzināja ar Platona Atlantīdu. Sekoja daudzi izrakumi Ifē un tās apkārtnē. Tie atklāja visai attīstītas civikizācijas eksistenci. Daži pētnieki tajā saskatīja grieķu klasicisma ietekmi, tomēr viss salikās pa vietām, kad noskaidroja kultūras vecumu - tā pastāvēja starp XII un XVI gs.

Tuaregi - atlanti? Pjēra Bnuā omānā "Atlantīda" stāstīts par diviem franču virsniekiem, kas nonākuši gūstā pie tuaregu karalienes. Romānā tuaregi attēloti kā atlantu pēcteči. 6 gadus pēc romāna nākšanas klajā tika atklāta antīka celtne Abalesā - tā ilgu laiku kalpoja kā forts, pēc tam kļuva par mauzoleju. Te patiesi uziets iespējamas tuaregu karalienes skelets. Bet nekādu saistību ar Atlantīdu neuzgāja vis.

Tartēsa. Sena pilsēta Spānijā. Tā bija bagāta no tirdzniecības un rūdas raktuvēm. 

Krēta.
Debesbraukšanas sala.

Nospiedums kultūrā.
1921.gadā franču režisors Ž.Fedērs veica P.Benuā romāna ekranizāciju "Atlantīda," kurai bija arī scenārija autors.

Saites.
Nogrimušo celtņu saraksts.
Lemūrija/Mu.