Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Amerikanistika

Vēstures un arheoloģijas novirziens, kura uzmanības centrā ir Amerikas senās civilizācijas un kultūras.

Notikumu gaita. Pirmo reizi saskarē ar Amerikas indiāņu kultūrām eiropieši noāca līdz ar straujo ģeogrāfisko atklājumu laikmeta iestāšanos. Kolumba, Kortesa, Pizarro un citu atklājumu un iekarojumu rezultātā Eiropā sāka nonākt pirmās liecības par Amerikas pamatiedzīvotāju kultūru un civilizāciju.

1519.gada 9.decembrī Seviļā ieradās pirmais Kortesa sūtītais kuģis ar acteku dārgumiem, kas izsauca milzīgu sensāciju. Ar to ieradās arī 4 krāšņi ģērbti totonaki. Bija grāmatas, "kādas lieto iezemieši" un milzīgs acteku zelta kalendāra ripulis. Lai arī Spānijas karali Kārli I svešādās un krāšņās lietas bija iespaidojušas, tomēr pragmatisms ņēma savu un tās tika pārkaltas zelta un sudraba monētās, lai segtu Kārļa I lielos parādus. 

Albrehts Djurērs, kas 1520.gadā Briselē vēl bija paspējis ieraudzīt acteku izstrādājumus savām acīm,  27.augustā raksta savā dienasgrāmatā: "Es nekad līdz šim neesmu redzējis neko, kas būtu tā iepriecinājis manu sirdi..." Kā nekā, viņš bija nācis no juvelieru dzimtas: "Es redzēju lietas, atvestas karalim no jaunās zelta zemes... saule pilnībā no zelta, veselu fatomu platumā; kā arī mēnesi pilnībā no sudraba, tikpat lielu... un vēl divas istabas, pilnas visvisādu ieroču, bruņu un citu apbrīnojamu bruņojumu, kas skaistāks oar jebkuru brīnumu... šīs lietas ir tik vērtīgas, ka tās novērtē par 100 000 guldeņiem. Es redzēju starp tām tādus pārsteidzošus mākslinieciskus izstrādājumus, ka biju pārsteigts par šīs tautas meistarību tālajās zemēs. Patiesi es nevaru atrast vārdus, lai aprakstītu lietas, ko redzēju..."

Itāļu humānists Petro Martīre d'Angjēra savukārt augsti novērtēja divas redzētās indiāņu grāmatas, bija "izbrīna pārņemts." "Zelta zemes indiāņi raksta grāmatas, kas gandrīz atgādina senēģiptiešu... cilvēku un dzīvnieku atveidojumu starpā ir ķēniņi un augstdzimuši ļaudis... tā ka var domāt, ka tie ziņo viens par otra darbiem."

Taču, kamēr juvelieri un humānisti brīnījās, nesaudzīgais vēstures rats mala savu maļamo. No zemes virsas tika noslaucīta aceku kultūra. Acteku dārgmetāla izstrādājumi tika turpināti pārkalt spāņu naudā, jo kari Eiropā prasīja prāvus līdzekļus. "Viena no skaistākajām pasaules pilsētām" (tā rakstīja pats Kortess) tika pilnībā nopostīta. palikušās celtnes tika nojauktas materiālos baznīcu un savrupmāju būvei, pārējo sagrāva laiks.

Smagi iedragāta tika arī maiju civilizācija. Maijiem, atšķirībā no actekiem, bija visai maz zelta, tādēļ par tiem Eiropā uzzināja mazāk. Arī maiju grāmatas Eiropa tā arī neieraudzīja. Jaunās spāņu pilsētas btika uzceltas uz maiju pilsētu drupām, kā piemēram jaunais Jukatanas administratīvais centrs merida tika uzcelta uz Tiho pilsētas paliekām tā, ka no pēdējās nepalika vairs nekas.

Tikmēr neizglītotais bet drosmīgais un nekaunīgais Pizarro sagūstīja inku ķēniņu Atavalpu, saņēma par tā izpirkumu veselu istabu ar dārgumiem un sagrāva viņa vadīto Inku impēriju. 1534.gada 9.janvārī Seviļas ostā pienāca lielākā dārgmetālu krava, kāda jebkad ienākusi Eiropas ostās - ekuru izmeta galeons Santa Maria del Campo. Un ar inku artefaktiem notika tas pats, kas ar iepriekšējiem acteku un maiju - šoreiz Kārlim I vajadzēja karot ar saracēņiem par Tunisiju. Tā sabruka Inku impērijas mantojums - netika vairs uzturēts ceļu un apūdeņošanas kanālu tīkls.

Tā tas turpinājās, līdz beidzot Eiropā parādījās saprāta balss burbona personā - Kārlis IV Neapoles, kas itāļi inženierim 1748.gadā uzdeva atrakt vulkānisko pelnu klātās Pompejas. pamazām no pagātnes ieradās vesela antīkā pilsēta, karaļa muzejs pildījās ar antīkiem priekšmetiem. Neapole kā magnēts sāka pievilkt izglītotus ļaudis.

Senatnes lietu pētīšana kļuva par Neapoles karaļa aizraušanos - viņš kļuva par arheoloģijas un botānikas aizbildni. Kad viņš kļuva par Spānijas karali Kārli III, savu interesi sāka vērst arī uz aizokeāna teritorijām. 1773.gadā tika atklātas Palenkes drupas, un viņš saviem ierēdņiem pavēlēja rūpīgi apsekot drupas, uzzīmēt visu, kas zīmējams un saglabāt senatnes pieminekļus. Viņš taisījās uzrakstīt "Amerikas seno vēsturi." Itāļu zinātnieki no Spānijas tika nosūtīti uz Meksiku meklēt senus dokumentus tādas vēstures sarakstīšanai.

Aleksandra fon Humbolta ieguldījums. 1803.gada 18.aprīlī ieradās Mehikā. Humboltam bija Spānijas karaļa atbalsts. Viņu uzņēma Meksikas vicekaralis Hosē de Iturrigarajs - viss, ko Humbolts gribēšot Meksikā redzēt, tikšot tūdaļ pat parādīts.
Vērsqa rietumu zinātniskās domas uzmanību uz Amerikas indiāņu kultūrām, Amerikā esošie kolekcionāri labprāt viņam demonstrēja savas kolekcijas.
Atgriezies Eiropā, Humbolts strādāja Vatikāna, Berlīnes, Parīzes, Vīnes un Drēzdenes bibliotēkās. galu galā viņš apmetās Parīzē un sāka darbu pie sava slavenā darba "Ceļojums pa Jaunās pasaules tropiskajiem apgabaliem, veikts 1799.-1804.gados." Humbolts pirmo reizi pasaulei stādīja priekšā senās Amerikas panorāmu: grāmatas zīmējumos bija attēlotas inku celtnes, Kolumbijas akmens kalendāri, acteku skulpturālie bareljefi, maiju Drēzdenes kodeksa piktogrāfiskie attēli, daudzskaitlīgas acteku, micteku, sapoteku rokrakstu ilustrācijas ar komentāriem.
Tādas autoritātes spiediena rezultātā Rietumu pasaule sāka ievērot Amerikas civilizāciju sasniegumus un novietot tās starp pasaules ievērojamākajām civilizācijām.
Darbi:
"Ceļojums pa Jaunās pasaules tropiskajiem apgabaliem, veikts 1799.-1804.gados." (Voyage aux regions equinoxiales du nouveau continent) Darbs 30 sējumos, kas ilustrēti ar 1424 vara gravīrām. 5 gadu pētījumu darbs.
Sējums, kas tika veltīts Amerikas arheoloģijai, tika publicēts Parīzē 1810.gadā ar nosaukumu Vues des Cordilleres et Monuments des Peuples Indigenes de l’Amerique. Humbolts pirmo reizi pasaulei stādīja priekšā senās Amerikas panorāmu: grāmatas zīmējumos bija attēlotas inku celtnes, Kolumbijas akmens kalendāri, acteku skulpturālie bareljefi, maiju Drēzdenes kodeksa piktogrāfiskie attēli, daudzskaitlīgas acteku, micteku, sapoteku rokrakstu ilustrācijas ar komentāriem. Šo sējumu 8 gadu laikā atkārtoti izdeva vēl 4 reizes.

Lorda Kingsbora misticisma arheoloģija. Ar lielu aizrautību Amerikas seno civilizāciju mīklu minēšanā iesaistījās vikonts Kingsbors. Viņa reliģiski mistiskajā vēstures/arheoloģijas izpildījumā Amerikas indiāņu kultūrai tika atņemts tas, kas tai bija, un piešķirts tas, kas tai nekad nebija bijis. Kingsbors pasludināja indiāņu kultūru izcēlušos no Vecās pasaules Vidusjūras, proti, žīdisku. Amerikas celtnes neesot nekas cits kā gan zudušo Izraēļa bērnu cilšu roku darbs. Faktiski, šāda murgaina hipotēze tika apviļāta jau sen, jo gadsimtu laikā mīkla par Asīrijas Sargona 722.g.pmē. deportēto žīdu cilšu likteni nedeva mieru biblistiem un viņu aprindām tuviem zinātniekiem. Līdz ar Jaunās pasaules atklāšanu baznīcai vajadzēja sniegt vismaz kaut kādus paskaidrojumus indiāņu eksistences sakarā, tādēļ kā slīcējs tā pieķērās šai teorijai. Ņemšanās ap to bija visai nadzīga, ja pat tāds veselīgi domājošs cilvēks kā Viljams Penns, lūkojoties uz iezemiešiem, bija varējis pateikt: "Man likās, ka es atrodos Londonas žīdu kvartālā." 
Bet tieši Kingsbors no šīm blēņām centās izveidot zinātnisku faktu, tiesa gan, 1795.gadā vikonta galva bija jau "ar putniņiem." Studijas Oksfordā neizmainīja viņa mistisko noskaņojumu. Galu galā viņš atteicās no savas vietas lordu palātā un visu savu rocību notērēja Amerikas acteku un maiju kultūru pētīšanai.
Savas "Meksikas senatnes" pirmo sējumu publicēja 1830.gadā. Kad pēdējais no 8 sējumem nāca klajā 1848.gadā, tas bija jau pēcnāves izdevums. Vikonts Kingsbors, trešais Kingstonas grāfs, nomira parādu cietumā, nespējot samaksāt par papīru savām grāmatām. Grāmatu saturs - sengrieķu, ivrita, latīņu un sanskrita valodu jūklis. Jebkādas zinātniskās metodoloģijas trūkums, faktu pievilkšana savām teorijām. Absurdums mijās ar parastu muļķību. Nomira tā arī nekad nevienu Amerikas indiāni neredzējis, lai gan pēc tā arī īpaši netiecās.

Viljams H.Preskots. 1840.gadā viņš sāka rakstīt "Meksikas iekarošanas vēsturi." Preskots vērsās pie oriģināliem - vēl nepublicētiem dokumentiem, kas atradās spāņu arhīvos. Pierādījumi acteku civilizācijai bija apkopoti 1843.gadā izdotajā "Meksikas iekarošanā." Grāmatas izklāsts bija tik plašs un minētie fakti tik pārliecinoši, ka Preskots vienā mirklī "atgrieza Ameriku indiāņiem."

Loida Stīvena un Frederika Katervuda pētījumi. Ņujorkas jurists un iepriekšējs Vecās pasaues apceļotājs Loids Stīvens un zīmētājs Frederiks Katervuds kopā pētīja arī Centrālameriku. Stīvensam bija ass prāts un labs rakstīšanas stils. 33 gadu vecumā jau bija publicējis divas grāmatas par saviem ceļojumiem, ar kurām lika pamatu pilnvērtīgai amerikanistikai nākotnē. Viņa draugs un ceļojumu kompanjons bija arhitekts Frederikss Katervuds, kas pagatavoja izdoto grāmatu "Epizodes no Centrālamerikas ceļojuma." 1841.g. un "Epizodes no Jukatānas ceļojuma." 1843.g. ilustrācijas. Abi kopā viņi kļuva par publikāciju autoriem, kuras tolaik ar aizrautību tika lasītas un nu kļuvušas par arheoloģijas klasiku - tiek izdotas pat vēl šodien.
Vārdu sakot. Preskots atgrieza Ameriku indiāņiem.

Citi pētījumi. No tā laika neviena no tautām vairs nevarēja monopolizēt Jaunās pasaules vēstures pētīšanu. Ziemeļamerikāņi strādāja nepārtraukti - Žoržs Vaijans, Semjuēls Lotrops, Metjū Stirlings, Gordoms Ekholms; nevēlējās atpalikt briti - bez minētajiem Katervuda un E.P.Modslija tie bija arī Celijs Natols, T.E.Džonss, K.E.Berlands no Britu muzeja; aktīvi darbojās zviedri - barons Nils Erlands Herberts Beijers Nordenšelds, Sigvalds Linne.
Vācieši pētījumus sāka līdz ar Humbolta pirmās grāmatas uzrakstīšanu un pirmās indiāņu hieroglifiskās grāmatas atrādīšanu Berlīnē. No Eduarda Zēlera līdz Ernstam Fērstemanim, kas palīdzēja maiju hieroglifu atšifrēšanā, līdz Hermanim Beijeram un Paulam Kirghofam.
Franči savu pētniecisko interesi saglabāja no 1529.gada, kad Andrē Tevē (franču karaļa kosmogrāfs) sāka pētīt kāda pirāta nolaupīto lietu sarakstu no kuģu karavānas, kas tika sagrābta pie Verakrusas. No 1840.gadiem, kad grāfs Ādolfs de Sirkūrs sniedza palīdzību Viljamam Preskotam, līdz pat Žaka Sustela pētījumiem.

Tādejādi bija radīta amerikanistikas zinātniskā bāze, jo tapa pierādīts, ka tieši Amerikas indiāņi arī bija savu brīnišķīgo pilsētu arhitekti un celtnieki. Preskots, pamatojoties uz dokumentiem, bija aprakstījis indiāņu vēsturi; Stīvenss sniedza vispārēju maiju civilizācijas apskatu.
Iespējams, tam varētu sekot pirmie sistēmiskie civilizāciju pētījumi, ja ne politiski vēsturiskie notikumi: 1845.gadā amerikāņi sagrāba meksikāņu Teksasu, karš ar Meksiku (1946.-1948.g.) un tam sekojošā milzīgas Meksikas daļas atņemšana (Kalifornija, Nevada, Jūra, Arizona, Kolorāda, Jaunmeksika). "Kamēr es aprakstīju Peru iekarošanu," - rakstīja Preskots, - "mana valdība veica Meksikas iekarošanu." Pēc tā visa sekoja vēl arī zelta drudzis, dzelzceļa kompāniju ekspansija un sapņi par kanālu, kas varētu savienot okeānus.
Pēc tam sekoja ASV Pilsoņu karš (1861.-1865.g.) ar visām savām sekām. Tad Eiropa iedomājās izveidot Meksikā monarhiju, un mēģināja nosēdināt tronī imperatoru Maksimiliānu no Hābsburgu dinastijas - 1861.-1867.gada notikumi. Maksimiliāna gāšanai un nogalēšanai sekoja pilsoņu karš Meksikā, kas nu uz ilgiem gadiem padarīja Meksiku par arheoloģijai nelabvēlīgu vietu.

Ja stāvoklis ar Centrālamerikas indiāņu civilizācijām to atzīšanas ziņā tomēr bija uzlabojies, tad ar inku civilizācijas ziņā tā vēl nebija vis. Krietnu ieguldījumu šai virzienā veica V.Preskota uzrakstītā "Peru iekarošanas vēsture." Spāņu vēsturnieki bijuši pārsteigti, ka pusakls Bostonas jurists, kas nekad nav bijis Peru, iespējis uzrakstīt tik pamatīgu darbu par inku civilizācijas vēsturi. Tomēr Peru atradās pašā pasaules malā, tālu no Eiropas un Ziemeļamerikas universitātēm.

Alfrēda Modslija veikums. Tieši viņš 1880.gadā aizsāka amerikāņu arheoloģijas mūsdienu posmu. Viņš bija pirmais no rietumniekiem, kas nonāca Jaščilānā. Viņa pētījumi, izrakumi un visu tolaik zināmo maiju uzrakstu pieraksti sniedza pārējai izglītotajai pasaulei iespēju sākt maiju hierogifu atšifrēšanu. Viņš kļuva par Džona Loida Stīvensa garīgo sekotāju. Pats bija ārkārtīgi pieticīgs un askētisks. Viņa ņemtie maiju uzrakstu ģipša nospiedumi ilgi nogulēja aizmirstībā, kamēr tos nu izvietoja Britu muzejā tā sauktajā Modslija zālē. Tikai 1925.gadā Kembridžas universitāte piešķīra viņam goda nosaukumu.

Pēc Modslija publikācijām stipri pieauga interese par acteku, maiju un inku civilizācijām. Avantūristi un zinātnieki no jauna atklāja pilsētu pēc pilsētas. Tad arī arheologi konstatēja, ka noņemot vienas civilizācijas slāni, parādās ieprekšējās - vēl senākās civilizācijas liecības. Kļuva skaidrs, ka civilizācijas, ar kurām Amerikā saskārās baltie ieceļotāj, bija daudzu gadsmitu kultūrvēsturiskās evolūcijas rezultāts. Amerikas pamatiedzīvotāju kultūras saknes hronoloģiski atbīdījās arvien tālāk senatnē.

Astronomi mēģināja noskaidrot kā maiji spēja novērot planētu kustības un radīt pasaulē precīzāko kalendāru bez optiskiem instrumentiem. Lauksaimniecības speciālisti pētīja kartupeļu, kukurūzas un citu kultūraugu izcelsmi. Ģeologi mēģināja noskaidrot atšķirību starp ķīniešu un indiāņu nefrītu. Antropologi mērīja un skaitļoja indiāņu fiziskos dotumus.

Radās vesela virkne jautājumu: kādēļ maiji pameta savas pilsētas? Kādēļ inki nepazina riteni? Kādēļ Maiji un inki nezināja viens par otru? Visu šo jautājumu noskaidrošanu stipri apgrūtināja fakts, ka Amerikas senie iedzīvotāji nebija atstājuši aiz sevis nekādus rakstu avotus.

Meksikāņu pētījumi. Bez šaubām, mūsdienās savas zemes vēsturi pēta meksikāņi - Manuēls Gamijo, Alfonso Kaso, Hosē Garsija Paijons, Eduardo Nogēra, Ignasio Markina udc.

Peru arheoloģija. Pirmais indiāņu izcelsmes arheologs Dienvidamerikā bija Dr.Hulio Sezārs Teljo.