Daisona sfēra kā ārpuszemes civilizāciju astroinženieriskās darbības rezultāts
- Detaļas
- Publicēts 26 Novembris 2014
- Skatīts: 4008
Senām, hipotētiskām citplanētu civilizācijām, kuru eksistences ilgums mērāms miljonos vai pat miljardos gadu, savas homeostāzes nodrošināšanai nepieciešami prātam neaptverami enerģijas resursi. Teorētiski, ja netiek atklāts kaut kas līdzīgs vakuuma enerģijas ģeneratoram vai cita veida perpetuum mobile, visi enerģijas avoti tādas civilizācijas apdzīvotā planetārā sistēmā ar laiku izsīkst. Vienīgais pieejamais un neizsīkstošais resurss, kas paliek ir attiecīgās saules gaisma. Radot satelītu spietu, kas sfēriskā čaulā aptvertu centrālo spīdekli, šīs, domājams, ļoti vecās kosmiskās civilizācijas varētu pilnībā izmantot savas zvaigznes enerģijas jaudu.
Jau 1937.gadā iznākušajā romānā „Star Maker” zinātniskās fantastikas autors Olafs Stepledons attēloja sfēriskas, enerģiju akumulējošas citplanētu civilizāciju veidotas struktūras.
Daisona sfēra
1960.gadā žurnālā „Science” publicētajā zinātniskajā rakstā „Search for Artificial Stellar Sources of Infra-Red Radiation” amerikāņu fiziķis Frīmens Daisons apgalvoja, ka visas tehnoloģiski attīstītas citplanētu civilizācijas nemitīgi palielina savu enerģijas patēriņu. Kāda noteiktā tehnoloģiskās attīstības posmā ārpuszemes civilizācijas, iespējams, jau ir pārveidojušas savu sauļu sistēmas tādā mērā, ka to centrālo zvaigzni ietver demontētu planētu un planetoīdu apvalks, kas ļauj tām efektīgāk izmantot savas saules enerģiju.
Šīs citplanētu civilizāciju radītās megastruktūras, kuras zinātniskajā un fantastiskajā literatūrā dēvē par „Daisona sfērām,” mūsu astronomi varētu atklāt, reģistrējot pārveidotu gaismas starojumu, kā arī palielinātu infrasarkano starojumu citu, Saulei līdzīgu zvaigžņu spektrā.
SETI projektā iesaistītie pētnieki, protams, ir ņēmuši vērā Daisona koncepciju un meklējuši „infrasarkanos uzbangojumus” Saulei analogu zvaigžņu spektros. 1985.gadā krievu astrofiziķis V.I.Šlišs IAU (Starptautiskā astronomu apvienība) speciālizlaidumā paziņoja par pieciem objektiem, kuru pēdas ar infrasarkano uzņēmumu palīdzību uztaustījuši IRAS (Infrared Astronomical Satelite) satelīti. Visi pieci infrasarkanā starojuma avoti uzvedās tieši tā, kā to bija paredzējis Daisons. Šie objekti atrodas nepilnu 3 līdz 60 gaismas gadu attālumā no Zemes.
No 2005.gada IRAS satelītu iegūtos infrasarkanā spektra datus analizē pētniecības projekts „Fermilab,” kura mērķis ir atklāt potenciālās „Daisona sfēras.” Lai no daudzajiem infrasarkanā starojuma avotiem kādu identificētu kā „Daisona sfēru” būtu nepieciešama uzlabota tehnika, kas spētu atšķirt mākslīgus infrasarkanā starojuma avotus no dabiskajiem. "Fermilab" ir atklājis 17 iespējamos „Daisona sfēru” kandidātus, no kuriem četri raksturoti kā savādi, bet vēl arvien šaubas raisoši.
Daisona burbulis
Cieta, zvaigzni ietveroša lodveida struktūra būtu gravitācijas ziņā nestabila un prasītu daudz vairāk izejmateriālu, nekā to spētu nodrošināt solārā sistēma. Praktiskāk „Daisona sfēru” būtu veidot no miljoniem atsevišķu, saules enerģiju uzsūcošu satelītu.
Šiem satelītiem būtu uzvilktas milzīgas saules buras, kuras līdzsvarotu Saules gaismas spiediena un gravitācijas spēku iedarbību. Satelītiem nebūtu savas orbītas, faktiski tie lidinātos uz vietas kosmosā. Šādus satelītus sauktu par statītiem (statite). Statisko satelītu gredzens veidotu mākoni vai burbuli ap zvaigzni, savācot tās enerģiju un atstarojot to atpakaļ uz planētu, kuru apdzīvotu hipotētiskā ārpuszemes civilizācija.
Kosmisko civilizāciju tipi
1962.gadā astrofiziķis Nikolajs Kardašovs nāca klajā ar priekšlikumu, ka ļoti vecas un attīstītas civilizācijas varētu iedalīt trīs tipos:
I tips. Civilizācija, kura izmanto visus savas planētas resursus;
II tips. Civilizācija, kura jau izmanto visus savas zvaigznes resursus;
III tips. Civilizācija, kura izmanto visus galaktikas resursus.
Laiks, kas būtu nepieciešams, lai izveidotos pirmā tipa civilizācija, pie kuras pieder arī Zemes civilizācija, mērāms miljardos gados, savukārt pāreja uz otrā tipa civilizāciju notiktu dažu tūkstošu gadu laikā. Turpretī pāreja uz trešo civilizācijas tipu prasītu desmit un vairāk miljonus gadus.
Ja Kardašova modelis atbilstu realitātei, tad katrai galaktikai būtu sava supercivilizācija un astronomi zvaigžņotajās debesīs bez grūtībām novērotu šo civilizāciju astroinženieriskās darbības izpausmes. Taču tas, ka nekas tāds līdz šim nedz mūsu galaktikā, nedz kaut kur citur nav novērojams, liecina vai nu par to, ka tehnoloģiskās civilizācijas Visumā rodas ļoti reti, varbūt tikai atsevišķās galaktikas, kas, savukārt, varētu nozīmētu to, ka mēs mūsu Galaktikā esam vientuļi, vai arī par to, ka ārpuszemes civilizāciju enerģētisko attīstību bremzē dažādi iedomājami un arī neiedomājami šķēršļi. Un galu galā, kāpēc citplanētu civilizācijām būtu jālīdzinās Zemes civilizācijai?
Attēls: blogspot.com
Avoti:
space.com
en.wikipedia.org/wiki/Dyson_sphere
Lems, Staņislavs. 1987. Summa Technologiae. Rīga: Zinātne.
Dēnikens, Ērihs. 2006. Sensacionāli senās astronautikas atklājumi. Rīga: Avots.
© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.
