Ķīnas imperatori (III g.tk.pmē. sākums-1917.g.)
Saskaņā ar senu ķīniešu tradīciju pirmie imperatori Ķīnā bija tieši cēlušies no Debesu Dēliem, kas savulaik atlidojuši no Visuma dzīlēm ugunīgā metāla Drakonā. Tādēļ tiem arī bija Debesu Dēlu (Tjaņ Czi) tituls. Klosteru pierakstos minēti Šaņ huaņ – "trīs apgaismotie," un vu di – "pieci pirmķēniņi," ar kuriem aizsākusies ķēniņu valdīšana Senajā Ķīnā. No vēstures viedokļa šīs personības ir nekonkrētas un ar tam saistītie apstākļi rādās nenoskaidrojami. Vēsturiski fiksējama ķīniešu ķēniņu ģeneoloģija sākas tikai ar valdnieku Jū, kas ir bijis pirmais pēc Lielajiem plūdiem.
Ķīniešu ķēniņu Debesu sūtība. Senie ķīniešu ķēniņi dzīvoja pēc Tjaņ-miņ – „debesu mandāta” jeb "svētības" (de), ko no Debesīm saņem ķēniņš un izplata pār savu zemi un padotajiem.- tā rezultātā valsts uzplauka. Ja kādu iemeslu dēļ ķēniņš nebija spējīgs translēt debesu svētību pār savu valdāmo zemi ("debesis laupīja viņam mandātu"), tad tajā iestājās haoss. Reālajā un materiālajā Ķīnas dzīvē šo "svētību" uztvēra kā kultūru - pamatā konfuciānismu. Tādejādi ķīnieši uzskatīja, ka valsti sekmīgāk var pārvaldīt valdnieki, kas ievēro ķīniešu kultūru, paražas un izmanto paaudzēm uzkrātās zināšanas. Tādi valdnieki arī vairāk sliecas ievērot taisnīguma un cilvēkmīlestības (žeņ) principus.
Neviens nezina cik senā pagātnē iesniedzas šī tradīcija, bet senie valdnieki devās uz „dievu altāra” runāt ar dieviem, jo tika uzskatīti par vidutājiem starp Dieviem un cilvēkiem. Tādus altārus arheologi patiesi arī uzgājuši - pa vienam Pekinā un Siaņā.
Ķīniešu imperatori kā augstākie reliģiskie priesteri. Valsts reliģijai (konfuciānismam) nebija īpašas priesteru kastas. Augstākā priestera funkcijas pildīja ķeizars. Tikai viņam bija tiesības vērties pie "debesīm" ar lūgšanām un upuriem. Viņš bija starpnieks starp tautu un dievu. Reizi gadā, ziemas saulgriežu dienā ķeizars svinīgos apstākļos nesa upurus "debesīm" par zīmi tam, ka vīrišķais, gaišais, aktīvais pirmsākums - spēks Jaņ guvis virsroku pār tumšo, sievišķo, pasīvo pirmsākumu - Iņ. Šim nolūkam bija uzcelta diženā Debesu svētnīca, kur atradās "Augstākā valdoņa" Šandi un ķeizara senču tabulas.
Mītiskie Pirmsplūdu ķēniņi.
Nuva (Nūwa, 女媧) – valdīšanas laiks nezināms.
Johao (Youchao, 有巢) – valdīšanas nezināms.
Suirens (Suiren, 燧人) – valdīšanas laiks nezināms.
Fuši (2852.–2738.g.pmē.).
Šenungs (~2732.g.pmē.). Tējas dzeršanas tradīcija aizsākās 2732.g.pmē. Proti, saskaņā ar leģendu, Ķīnas imperators Šenungs (Shen Nung) atklāja, ka karstam ūdenim ievērojami uzlabojās garša, kad viņa krūzē iekrita sažuvusi auga lapa. Kopš tā laika tējas baudīšana kļuvusi populāra visā pasaulē.
Nu Kua (2338.-?g.pmē.).
Šuņs (~2233.–2184.g.pmē.).
Tad kaut kur jāiebāž trīs šitie ķēniņi, kas arī esot no senajiem:
Čžuaņ Sujs (kaut kad pirms 2356.g.pmē.). Viņa mazmazdēls esot bijis leģendārais ķīniešu ilgdzīvotājs Pen Czu (jeb Ken Czjaņ). Mītisks ķīniešu ķēniņš, valdījis kaut kad pirms 2356.g.pmē.
Jao (2356.-2255.g.pmē.). Visgudrs ķīniešu senķēniņš. Pēc tradicionālās ķīniešu hronoloģijas valdījis 2356.-2255.g.pmē. Lai gan ķēniņš ar tādu vārdu parādās šaņu dinastijā krietni vēlāk.
Huandi (2698.-2598.g.pmē.).
Šuņs. Leģendārs ķēniņš.
Pēc ķīniešu hronikām tad nākuši Lielie plūdi un laiks no 2184.-2070.g.pmē. raksturots kā sajukuma laiks.
Senās dinastijas - Sjā, Šaņu, Ču un Čžou. Šīs senās dinastijas (līdz Ciņu dinastijas dibināšanai 221.g.pmē.) bija teokrātiskas - ķēniņi ne tikai pārvaldīja valsti, bet arī vadīja svarīgas reliģiskas ceremonijas. Tādu ceremoniju laikā tikai ķēniņš varēja sazināties ar senčiem - valsts dibinātājiem. Interesanti, ka daudzi no šiem rituāliem saglabājās arī impērijas laikā. Ķīniešu ķēniņi, atrazdamies sarežģītas hierarhijas augšgalā, kā dzīvas svētbildes sēdēja tronī ar seju uz dienvidiem. Pat XX gs. Ķīnas diktatora Mao Czeduna milzīgā portreta Tjananmiņas laukumā Pekinā aizmugure bija stingri vērsta pret ziemeļiem.
Sjā (Xia) dinastija (2070.–1600.g.pmē.). Pirmā ķīniešu ķēniņu dinastija pēc Lielajiem plūdiem, ko dibinājis leģendārais ķēniņš Jū, un ar to aizsākās Ķīnas vēsturiskās dinastijas. Dinastijas nosaukums esot cēlies no svētā Šunšaņas kalna Viduszemes centrā.
Jū (2205.-2197.g.pmē.).
Hvang Ti (~2637.g.pmē.).
Šaņu (Shang) dinastija (1600.–1046.g.pmē.). Dēnikens saka, ka ilgi pirms „lielā Jū” bijušas Šaņu un Ciņu (Iņu) dinastijas, kuras arheologi ilgu laiku uzskatija par nereālām. 23 Šanu dinastijas valdnieku vārdi visai negaidīti tapa zināmi „orākulu kauliņu” uzrakstu atšifrēšanas, kurus atrada 1922.gadā. Tas bija Šaņu dinastijas arhīvs.
Šanu dinastija II g.tk.pmē. radīja nelielu, taču visai spēcīgu valsti Dzeltenās (Huanhe) upes vidusteces rajonā, kur tās vara izplatījās nozīmīgā "Ķīnas vidusszemju" teritorijā. Šaņu dinastija parādījās pēkšņi, bija visai attīstīta.
Tjans (~1760.g.pmē.).
Jao (~1500.g.pmē.).
Iņ U Dins (1238.-1180.g.pmē.).
Džidžou (?–1122.g.pmē.).
Ču dinastija.
Čens (1115.-1077.g.pmē.).
Džou dinastija (1027.-772.g.pmē.). Dinastija un laikmets senajā Ķīnā. Tā nāca pie varas uzvarot Šaņu dinastijas pēdējo ķēniņu, dinastiju nodibināja džou cilts vadītājs U Vans, kas 1027.gadā sagrāva Iņas valsti un apvienoja Ziemeļķīnas ciltis.
Džou laikmetā no VI gs.pmē. ķīnieši sāka lietot dzelzi, uzlabojās zemes apstrāde. Izveidojās dažādas filozofijas skolas, attīstījās literatūra un māksla. Valsts turpināja dzīvot pēc „debesu mandāta” (Tjaņ-miņ). Katrs ķēniņš sevi sauca par tjanci – „debesu dēlu.” Valdniekus, kuri nevēlējās dzīvot pēc „debesu mandāta,” nogalināja, tādējādi izbeidzot nelikumīgu valdīšanu.
Dalienu cīņa ar centrālo varu un ķildas starp dalienām mazināja dinastijas ietekmi, radās jaunas neatkarīgas un pusneatkarīgas valstiņas (VIII-VI gs.pmē.). Džango periodā (V-III gs.pmē.) izvirzījās 7 spēcīgākās valstiņas, kas cīnījās par kundzību valstī. Džou dinastija zaudēja varu, saglabājot to tikai savos dzimtīpašumos.
256.-249.g.pmē. tos iekaroja Ciņu valsts
Lī Vans (?-842.g.pmē).
Jū Vans (?-711.g.pmē.).
Pin Vans (~772.g.pmē.). Radniecība. Tēvs - Jū Vans. Biogrāfija. Klejotāju uzbrukuma draudu dēļ pārnesa galvaspilsētu uz Loji (tagadējā Lojana Henaņas provincē) austreņos. No šī brīža sākās Čžou valsts 2.periods.
Pavasara un rudens periods (Džango periods?) (春秋 Chunqiu) (770.-476.g.pmē.). Laikam šis ir tas Čžou valsts 2.periods, kura laikā žoviešu ķēniņi zaudēja teritorijas rieteņos, un vēlāk viņu valdījumi samazinājās arī austreņos.
Czin Huņs (547.-490.g.pmē.).
Karojošo Ķēniņvalstu periods (475.-221.g.pmē.). Šai laikā nepastāvēja vienota vara, bet gan vairākas valstis ar saviem ķēniņiem - Ci, Ču, Ciņa, Cziņa un Suna, kuru pakļautībā atradās liels daudzums sīku valdījumu. Karš starp konkurējošajām valstiņām norisa ar mainīgām sekmēm, spēki pārgrupējās, izvirzījās jaunas valstiņas - U un Juza. Savstarpējie kari beidzās ar Ciņu valsts uzvaru, kuras ķēniņš Ši Huandi 221.g.pmē. izveidota centralizētu Ciņu impēriju.
Ciņu dinastija (221.-207.g.pmē.). Pēc sadrumstalotības perioda vadībā izvirzījās Ciņu valsts ķēniņš un dinastijas dibinātājs Ši Huandi, kas militāri pakļāva konkurējošās valstiņas un 221.g.pmē. apvienodams zemes nodibināja pirmo centralizēto valsti Ķīnas vēsturē - Ciņu valsti un dinastiju, ar visai nozīmīgu teritoriju. Galvaspilsēta - Siaņa.
Dinastijas valdnieki neatzina Konfūcija morāli, jo uzskatīja, ka valsts jāpārvalda balstoties uz likumiem - valsts ideoloģija bija leģizms. Valsts tika iedalīta 36 apriņķos, ko vadīja imperatora iecelti ierēdņi. Administratīvā aparāta raksturīga iezīme bija savstarpējā izsekošana un kontrole.
Nepārtrauktie kari valsts ziemeļos un dienvidos, Lielā Ķīnas mūra, maģistrālo ceļu un daudzo piļu celtniecība noveda pie nodokļu sloga palielināšanās un karaklausības paildzināšanās.
Dinastija gāja bojā dēļ zemnieku sacelšanās - tās Čeņ Šeņa, U Guana, Ljū Bana u.c. vadībā izcēlās 209.g.pmē. beigās un 208.g.pmē. sākumā. 207.g.pmē. oktobrī Ljū Bana dumpinieku armija sagrāba Siaņu un dinastija pārstāja būt. Lai gan dinastija izzuda, tomēr Ciņu nodibinātā centralizētā Ķīnas valsts saglabājās līdz pat 1912.gadam.
Ši Huandi (221.-210.g.pmē.).
Er Ši Huandi (209.–207.g.pmē.).
Sān Ši Huandi (207.g.pmē.).
Haņu dinastijas (207./206.g.pmē.–220.g.mē.). Ķīnas imperatoru dinastija, kas valdīja Senajā Ķīnā no 206.g.pmē. līdz 220.g.mē. Tā tiek iedalīta Agrīnajā Haņu dinastijā (206.g.pmē.-25.g.mē.) un Vēlīnajā Haņu dinastijā (25.-220.g.). Ķīniešu historiogrāfi kā atsevišķu vēsturisku periodu izdala arī imperatora Van Mana (9.-23.g.) valdīšanas laiku un tam sekojošos Lū Sjuaņa (23.-25.g.) 2 valdīšanas gadus, tādā gadījumā datējot Agrīno Haņu dinastiju ar laiku no 206.g.pmē. līdz 8.g.mē.
Agīnās Haņu dinastijas dibinātājs Ljū Bans realizēja tādu politiku, kurā plašus zemes īpašumus dāvināja saviem radiem vai domubiedriem, ar to likdams pamatu valsts šķelšanās riskiem. Tādejādi izveidojās zemes īpašumi, kuru īpašnieki uzvedās kā neatkarīgi valdnieciņi (vani) ar saviem karaspēkiem, administrāciju, finansēm. Pamazām tie izauga par spēku, kas spēja stāties pretim imperatora varai. Mēģinājums ieobežot šo feodāļu varu izsauca 7 vanu valstiņu dumpi 154.g.pmē. Pēc sacelšanās apspiešanas imperatoru Cindi (156.-141.g.pmē.) un it īpaši Udi (140.-87.g.pmē.) valdīšanu laikā centrālās varas nostiprināšanas un aristikrātijas valdījumu vājināšanas nolūkos vaniem tika aizliegts nozīmēt ierēdņus un turēt armijas; tika likvidēta majorāta sistēma, lielie īpašumi tika saskaldīti īpašnieka radu starpā utml.
Haņu dinastijas vajadzībām tika pakārtots konfuciānisms, kas Udi valdīšanas laikā kļuva par valsts reliģiju.
Haņu dinastijas veda iekarošanas karus: ziemeļu un ZR virzienā ar huņņu cilšu savienību, kas ar pārtraukumiem turpinājās 150 gadu; dienvidu virzienā; DR virzienā; austreņu un ZA virzienā - tādejādi valsts robežas tika nozīmīgi paplašinātas. Dienvidos Haņu Ķīnas robežas sasniedza mūsdienu Vjetnamas teritorijas, ziemeļos - Gobi tuksnesi, bet austreņos - jūru. Haņu impērijas ietekmes zonā ietilpa daļa mūsdienu Siņczjanas.
Haņu dinastiju valdīšanas laikā tika nodibināti tirdzniecības un kultūras sakari ar Vidusāzijas un Indijas valstīm.
Galu galā Agrīnā Haņu dinastijas valsts krita zemnieku dumpju rezultātā - "Sarkano uzacu" un "Zaļo mežu iedzīvotāju" sacelšanās.
Vēlīnās Haņu dinastijas valdīšana tika iedragāta ar varenu tautas nepakļaušanās kustību - "Dzelteno apsēju sacelšanos" (184.-204.g.), bet galīgi sagrauta militāri-feodālo grupējumu savstarpējās cīņās. Pēdējais šīs dinastijas imperators Sjaņ Di (189.-220.g.) kļuva par karavadoņa Cao Cao marioneti, bet vēlāk to 220.gadā gāza karavadoņa dēls Cao Pejs.
Avots: "Haņu dinastijas vēsture" (Haņ Šu) vai "Agrīnās Haņu dinastijas vēsture" (Cjaņ Haņ Šu), kas bija ķīniešu Agrīnās Haņu dinastijas (206.g.pmē.-25.g.mē.) dinastiskā vēsture.
Agrīnā (Pirmā, Rieteņu, Vecākā) Haņu dinastija (206.g.pmē.-25.g.mē.).
Ljū Bans (206.-195.g.pmē.).
174.g.pmē. Haņu dinastijas imperators apmeklēja Konfūcija kapu un tur upurēja, ar to aizsākdams Konfūcija godināšanu.
Cindi (156.-141.g.pmē.). Iespējams, tas pats Jings (~144.g.pmē.).
Udi (140.-87.g.pmē.).
Van Mans (9.-23.g.).
Lū Sjuaņs (23.-25.g.).
Vēlīnā (Austreņu, Jaunākā) Haņu dinastija (25.-220.g.).
Lū Sjū (25.-27.g.). Vēlīnās (Austreņu) Haņu dinastijas dibinātājs. Pēc imperatora Hi (kas tas tāds?) nāves vara nonāca imperatrisu, to radinieku, intrigantu un einuhu rokās. Plauka korupcija un ierēdņu vietu tirdzniecība līdz pat pašiem augstākajiem amatiem.
Sjaņ Di (~190.g.).
Triju ķēniņvalstu periods (220.–265.g.). Šis periods iestājās pēc Vēlīnās (Austreņu) Haņu valsts sabrukuma, izvirzoties trim valstīm - Veja, Šu un U. 263.gadā Šu valsts teritorija tika pievienota Vejas valstij.
Vejas dinastija (220.-?). To 220.gadā nodibināja ķīniešu karavadonis un dzejnieks Cao Cao, izmantojot Haņu dinastijas vājumu.
Cao Cao (220.g.).
Cao Pejs (220.-?). Cao Cao dēls.
Cziņu (Jin) dinastija (265.-420.g.). Šo ķīniešu ķēniņu dinastiju iedala Rieteņu (265.-316.g.) un Austreņu (317.-420.g.) Cziņu dinastijās. Šai dinastijai ir sava hronika.
Rietumu Cziņu dinastija (265.-316.g.). 265.gadā Sima dzimta dibināja jaunu - Cziņu valsti un dinastiju. 280.gadā Cziņu valstij militāri pievienoja U valsts teritoriju un uz īsu laiku apvienoja Ķīnas teritoriju - tātad bija pirmā dinastija, kas valdīja visā Ķīnas teritorijā, taču ne uz ilgu laiku. Galvaspilsēta - Lojana. Savstarpējo feodāļu cīņu rezulltātā III gs.beigās - IV gs. sākumā (tā saucamais "astoņu kņazu dumpis") valsts novājinājās. To izmantoja huņņi u.c. klejotājciltis, kas sagrāba Ziemeļķīnu. 316.gadā pēdējo dinastijas imperatoru Min-di saņēma gūstā huņņu klejotājciltis, kas ieņēma Ziemeļķīnu, līdz ar to beidza pastāvēt Rietumu Ciņu dinastija.
Sims Jans (265.-?).
Mins-di (?-316.g.).
Austreņu Cziņu dinastija (317.-420.g.). Viens no Rietumu Cziņu valsts ķēniņa Sima Jaņa ierēdņiem - Žujs nodibināja 317.gadā Ķīnas dienvidos pēc Rietumu Cziņu dinastijas sagrāves. Galvaspilsēta - Czjankana (mūsdienu Nankina). Visu valsts pastāvēšanas laiku tajā par varu cīnījās divi feodāļu grupējumi - izceļotāji no Ziemeļķīnas (ieņēma valstī galvenos amatus) un vietējiem dienvidu aristokrātiem. Šī cīņa ne reizi vien izvērtās par bruņotiem dumpjiem. Iekšējās nekārtības turpinājās līdz pat 420.gadam, kad pēc tās sabrukuma 420.gadā pie varas nāca Sunu dinastija.
Žujs (317.-?).
Sunu dinastija (420.-478.g.). Tās vara izplētās pa Jancziczjanas un Jueczjanas upju baseiniem, galvaspilsēta Czjaņkana (tagadējā Nankina).
Sešpadsmit karaļvalstu periods (420.-535.g.). IV-VI gs. Ķīnā bija Ziemeļu un Dienvidu dinastiju periods.
Houļana dinastija (555.-587.g.). Hou-Ļan - "Vēlīnā Ļanu dinastija." Valsts un dinastija, kas valdīja Ķīnas dienvidos no 555.-587.gadam Ziemeļu un Dienvidu dinastiju valdīšanas laikā (IV-VI gs.). To dibinājis Čjao Ča (U-di mazdēls). Galvaspilsēta Czjanlina. Valsts teritorija sevī ietvēra mūsdienu Hubejas provinces daļu gar Janczi upi. 587.gadā šo valsti sagrāva Sui dinastija.
Ziemeļu daļā nostiprinājās Toba Veja karaļvalsts, kas 439.gadā savā varā apvienoja visu Ziemeļķīnu.
Ļanu dinastija (502.-557.g.).
Udi viens no šīs dinastijas imperatoriem.
Ziemeļu Ci dinastija (550.-577.g.). Vēsturnieks Lī Bojao sarakstījis šīs dinastijas vēsturi Bei Ci Šu laikā no 627.-636.gadam. Tā satur 50 nodaļas (czjuaņas).
Sui dinastija (581.-618.g.). To dibināja karavadonis Jan Czajs (imperatora vārds - Ven Dī), kas dienēja Ziemeļu Čžou ķēniņvalstī. Sui dinastija kļuva par par pirmo pēc Rietumu Cziņas dinastijas (265.-316.g.), kas valdīja visā Ķīnas teritorijā, kuru apvienoja 589.gadā.
Ven Dī (581.-604.g.).
Jan Huans (605.-617.g.).
Jan Jū (117.-?g.).
Tanu (Tang) dinastija (618.-690.g.) - pirmo reizi. Tanu dinastijas valdīšana pirmajā pusē līdz VIII gs. vidum raksturojās ar centrālās varas nostiprināšanos un impērijas varas pieaugumu. Tanu dinastijas laikā nostiprinājās lielās zemes īpašnieku muižas, arī baznīcu muižas. Galvenā pilsēta bija Čanaņa/Siaņa. 780.gadā tika veiktas reformas (t.s. Jan Jana reformas), kas padarīja likumīgus lielo muižnieku privātos zemes īpašumus.
No VIII gs. vidus centrālā vara sāka vājināties un pieaugt savstarpējās feodāļu nesaskaņas.
Tanu dinastijas valdīšana beidzās ar karu, kad Ķīnas teritorijā iebruka klejotāju tautas, īpaši kidaņi. Feodālās ekspluatācijas palielināšanās izraisīja sacelšanos un zemnieku karu (874.-884.g.) - to vadīja Van Sjaņčži, Huan Čao u.c., jo tauta bija novesta nabadzībā un badā. Feodāļi, kas apspieda zemnieku kustību, gāza Tanu dinastiju 907.gadā un Ķīnas terotorijā nodibināja vairākas valstis (Sk. - Piecu dinastiju laiks).
Lī Juaņs (618.-626.g.).
Taisongs (627.–649.g.).
Gaoczuns (650.-683.g.).
Čžou dinastija (690.-705.g.). Par tādu 690.gadā Tanu dinastiju pasludināja vienīgā sieviešu dzimtes ķīniešu imperatore U Cze Tjaņa, kas arī pati valdīja līdz 707.gadam kā vienīgā šīs dinastijas pārstāve.
U Cze Tjaņa (683.-705.g.).
Tanu dinastija (705.-907.g.) - otro reizi.
Sjuaņ Czuns (713.-756.g.).
De Czuns (780.-805.g.).
Aidi (?-907.g.).
Piecu dinastiju laiks (907.-960.g.).
1.dinastija - Houļana (907.-923.g.) - Hou-Ļan - "Vēlā Ļan." Dinastija un valsts, kas eksistēja Ķīnas ziemeļos Udaja periodā. Dibinājis Čžu Vens (Čžu Cjuaņ-čžuns), kas 907.gadā gāza pēdējo Tanu dinastijas imperatoru Aidi. Sākumā galvaspilsēta bija Kaifēna, bet no 909.gada - Lojana. Valsts teritorija sevī ietvēra mūsdienu Henaņas provinci, kā arī daļu Hubejas un Šensī provinci. Šī dinastija/valsts visu laiku karoja ar tjurku cilti šato, kuras triecienu rezultātā 923.gadā arī krita.
2.dinastija - Hou Tan (923.-937.g.) - "Vēlīnā Tan." To dibinājis karavadonis Lī Cuņ-sjū, kas gāza Hou Ļan dinastiju. Šī dinastija izplatīja savu varu uz ziemeļu un centrālo Ķīnu. Tās galvaspilsēta bija Lojana. Dinastiju iznīcināja czeduši Ši Czin-tans, kas noslēdza savienību kidaniem, tie viņam palīdzēja cīņā par varu.
3.dinastija - Hou Czin (936.-947.g.) - "Vēlīnā Czin."
4.dinastija - Hou Haņ (947.-950.g.) - "Vēlīnā Haņ."
5.dinastija - Hou Čžou (951.-960.g.) - "Vēlīnā Čžou." Dibināja karavadonis Ho Vejs pēc tam, kad viņš bija gāzis no troņa Hau Haņ dinstijas imperatoru. Šīs dinastijas pārvaldītā teritorija pilnībā ietvēra mūsdienu Henaņas, Šaņdunas, Šensi, Haņsu, Hubejas provinces kā arī daļēji mūsdienu Hebejas un Aņhojas provinces. Galvaspilsēta - Kaifēna. Hou Čžou dinastiju no troņa gāza Sunu dinastijas dibinātājs karavadonis Čžao Kuaniņs.
Ma Žin. Viens no ķēniņiem, kas valdīja „Piecu dinastiju” laikā.
Sunu dinastija (960.-1279.g.). Turpinājās Ķīnas uzplaukums, šis laiks tiek saukts par „Zelta laikmetu” kāds līdzīgs nekad nav bijis Ķīnas vēsturē. Galvaspilsēta bija Kaifenā. Šai laikā tika veikti daudzi nozīmīgi atklājumi un izgudrojumi. Sunu dinastijas vadībā notika Ķīnas apvienošana.
Dinastijai galu darīja mongoļu iekarotāji 1279.gadā, kad hana Hubilaja karaspēks pabeidza Dienvidķīnas iekarošanu un iznīcināja Dienvidu Sunu dinastiju.
Aplūkojamie objekti.
Dienvidu Sunu dinastijas imperatoru kapenes. Atrodas Džedzjanas provincē.Tās bija iepriekš nezināmas 6 imperatoru kapenes, uzgājuši un izpētījuši ķīniešu arhelogi 1990.gados Džedzjanas provinces Šaosina pagastā. Kapenes tika uzietas tējas plantācijā, pirmie tām uzdūrās tējas audzētāji urbinot ārā no zemes vecus tējas krūmus. Lauksaimniecības darbus tūdaļ pat pārtrauca, par atradumu ziņoja Ķīnas Zinātņu akadēmijai. Drīzumā noskaidrojās, ka apbedījumi attiecas uz Dienvidu Sunu dinastijas laiku.
Izrakumos konstatēja, ka imperatori bija apbedīti kopā ar imperatorēm un piegulētājām. Vēstures hronikas vēsta, ka Džedzjanas provincē savulaik bijis pāri par 100 imperatoru apbedījumiem. Pēc Dienvidu Sunu dinastijas krišanas un mongoļu iebrukuma daudzas no tām tika iekarotāju izpostītas - tie nodibināja Juaņu dinastiju (1279.-1368.g.). Saskaņā ar tradīciju visus Ķīnas ķēniņus bija pieņemts apglabāt Centrālajā un Ziemeļu Ķīnā. Tomēr līdz ar mongoļu ierašanos nācās atteikties no pieņemtās kārtības. 1270.gados visa Ķīna atradās hana Hubilaja valdīšanā. Pēc Mandžūrijas Cinu dinastijas (1644.-1911.g.) nodibināšanās vēl palikušās kapenes Džedzjanas provincē atkal tika izlaupītas un sagrautas. Mūsdienās tika uzskatīts, ka galīgi no zemes virsas tās pazuda "kultūras revolūcijas" laikā, tomēr nu izrādījās, ka kaut kas no tām tomēr atlicis.
Čžao Kuaniņs (960.-975.g.). 960.gadā šis karavadonis gāza no troņa Piecu dinastijas laika pēdējās V dinastijas imperatoru - Hou Čžou pārstāvi.
1016.gadā ķīniešu imperators dāvāja daosiešu priesterim plašus zemes apgabalus tagadējā Dzjansi provincē, kur kopš tā laika atrodas daosiešu "pāvestu" rezistence.
Juaņu dinastija (1279.-1368.g.). Da Juaņ - "Lielā Juaņa." Mongoļu iekarotāju dibināta dinastija Ķīnā, kas valdīja XIII un XIV gadsimtos. Ķīnas iekarošanu iesāka jau Čingizhans, bet viņa pēcteča hana Ugedeja valdīšanas laikā 1234.gadā visu Ziemeļķīnu bija pakļāvuši mongoļu feodāļi. XIII gs. 50.gadu beigās Mongoļu feodālā impērija faktiski sabruka virknē patstāvīgu valstu, viena no kurām bija hana Hubilaja (kāpa tronī 1260.gadā) valsts. Iesākumā šai valstī ietilpa Mongolija un Ziemeļķīna. 1271.gada 18.decembrī Hubilajhans mongoļu čingizīdu dinastijai piešķīra ķīniešu nosaukumu Da Juaņ (Juaņu dinastija). 1279.gadā Hubilaja karaspēks pabeidza Dienvidķīnas iekarošanu, tā iznīcinot Dienvidu Suņu ķīniešu imperatoru dinastiju.
Ķīnas iekarošanu pavadīja masveida cilvēku iznīcināšana, pilsētu sagraušana, materiālo un kultūras vērtību iznīcināšana. Lielu Ziemeļķīnas iedzīvotāju daļu mongoļi pārvērta vergos, daļu - personīgi atkarīgos zemniekos un klaušiniekos. Dienvidķīnā iedzīvotāji tika aplikti ar zemes nodokli tādā apmērā, kads tas bija noteikts Dienvidu Suņu dinastijas valdīšanas laikā. Daudzie papildus nodokļi, kas deva gandrīz vai galveno dienvisduņu kases ienākumu daļu, Juaņu dinastijas valdīšanas laikā tika atcelti. Ziemeļķīnas, kur atradās galvenie iekarotāju spēki, iedzīvotāju nežēlīgā ekspluatācija un daži ekonomiskie atvieglinājumi Dienvidķīnā, kuru mērķis bija turēt paklausībā iedzīvotājus - tās bija galvenās Juaņu dinastijas valdīšanas pamatlīnijas, kuras izstrādāja Hubilajs un tās mantoja viņa pēcteči.
Nevienādi mongoļi izturējās arī pret ziemeļu un dienvidu Ķīnas feodāļiem. Ekonomiski vājākos Ziemeļķīnas feodāļus viņi izmantoja kā palīgus valsts pārvaldē, tomēr nepielaižot tos galvenajiem centrālās varas amatiem. Ekonomiski varenākajiem Dienvidķīnas feodāļiem vispār tika liegta pieeja centrālajiem varas orgāniem. Kā ziemeļu un dienvidu Ķīnā veseli pagasti un apriņķi tika nodoti mongoļu augstmaņiem kā feodi (hubi). Ķņas iedzīvotāji cieta no daudzskaitlīgajām klaušām (darba, karavīru utt.) un haotiskajām rekvizīcijām (zirgu, transporta līdzekļu, lauksaimniecības produktu, amatnieku darinājumu u.c.). Mongoļu kundzības periods Ķīnā bija ekonomikas stagnācijas laikmets.
Hubilaja valdīšanas laikā tika veikti nesekmīgi karagājieni pret Vjetnamu, Birmu un Japānu. Pēc Temura, pirmā Hubilja pēcteča, sākās nežēlīga pretendentu cīņa par troni, kurā no 1308. līdz 1332.gadam nomainījās 6 imperatori. Togontemura valdīšanas laikā Ķīnā sākās tautas sacelšanās, lielākā no kurām pazīstama ar nosaukumu "Sarkanā karaspēka sacelšanās" (1351.-1366.g.). Ilgadējas ķīniešu cīņas rezultātā visbeidzot 1368.gadā Juaņu dinastija tika gāzta un nodibināta ķīniešu - Minu dinastija. Pēc Juaņu dinastijas gāšanas no troņa Ķīnā arī Mongolijā čingizīdu vara panīka un Mongoļu valsts sadalījās atsevišķos feodālos valdījumos.
Avoti: "Juaņu vēsture."
Hubilajs (1260.-1294.g.).
Temurs (1295.-1307.g.).
6 imperatori (1308.-1332.g.).
Togontemurs (1333.-1368.g.).
Minu (Ming) dinastija (1368.-1644.g.). Ilgstošas ķīniešu tautas cīņas rezultātā Čžu Juaņ Čžana vadībā 1368.gadā visbeidzot tika gāzta no troņa nīstā mongoļu iekarotāju Juaņu dinastija un nodibināta ķīniešu Minu dinastija. Pārnesa galvaspilsētu uz Pekinu.
Čžu Juaņ Čžan (1368.-1398.g.).
Junlē (1405.g.).
Minu dinastijas kapenes. Sauktas par Ķīnas Ķēniņu ieleja. Uz to ved akmens skulptūru ieskauts Svētais ceļš un te atdusas 13 no 16 Minu dinastijas imperatoriem.
Minu dinastijas dibinātāja kapene atrodas Nankinā.
Cinu dinastija (1644.-1912.g.). Burtiski - "tīrā." Šo dinastiju nodibināja iekarotāji mandžūri, kas sagrāba varu Ķīnā garu gadu karā, ko sāka 1618.gadā un valdīja Ķīnā no 1644.gada. Ķīniešu feodāļi pasauca mandžūru karaspēku palīgā apspiest zemnieku sacelšanos Lī Czi-čena vadībā.
Cinu dinastijas valdīšanu var iedalīt 4 lielos periodos:
1. No mandžūru iebrukuma brīža Ķīnā līdz mandžūru varas nodibināšanai Minu Ķīnas robežās (1644.-1683.g.), Šunčži un Kansi valdīšana.
2. Relatīvs Cinu dinastijas iekšējās stabilitātes periods un iekarošanas karagājieni pret Halhas mongoļu kņazistēm, krievu apmetnēm pie Amūras, Džungārijas hanisti, Tibetu, Austreņu Turkestānu, Vjetnamu, Birmu, Nepālu u.c. (XVII gs. 80.gadiem līdz XVIII gs. 70.gadiem), Kansī, Junčžena un Ceņluņa valdīšana
XIX gs. haņu ķīnieši pret viņiem sacēlās. Pēdējā no Ķīnas imperatoru dinastijām, kas izbeidzās līdz ar Ķīnas Tautas republikas nodibināšanu 1911.gadā. Impērija krita pēc 2100 gadu pastāvēšanas.
3. Sākas Cinu monarhijas iekšējā trūdēšana un nepārtraukta novājināšanās ķīniešu zemnieku un neķīniešu tautību sacelšanos kā arī Rietumu imperiālistisko valstu agresijas rezultātā. Ceņluņa, Czjacina, Daoguana, Cjaņfina, Tunčži, Huansjuja valdīšanas.
4. No ķīniešu-japāņu kara (1894.-1895.g.) līdz Cinu atteikšanās no troņa, kad dinastija pildīja paklausīga ieroča lomu iekšējā mandžūru-ķīniešu feodālās kompradoru reakcijas un imperiālisko lielvalstu rokās. Šai posmā notika Cinu impērijas pārvēršanās process par puskoloniju - Huansjuja un Sjuaņtuna valdīšanas.
Cinu realizētā feodālās kārtības politika un pretošanās kapitālistiskās saimniekošanas metodēm, visu mazākumtautību nezēlīga apspiešana, teritoriālās piekāpšanās lielvalstīm - tas viss no veda pie tā, ka plašas ķīniešu tautas masas Cinu dinastiju uzlūkoja pē pirmiemeslu visām tautas nelaimēm un ciešanām. Siņhajas revolūcijas (1911.-1913.g.) rezultātā Cinu dinastija tika gāzta - pēdējais imperators Pi U oficiāli atteicās no troņa 1912.gada 12.februārī.
Šundži (1644.-1661.g.).
Kansī (1661.-1722.g.).
Jundžens (1722.-1736.g.).
Ceņluns (1736.-1796.g.).
Dzjacins (1796.-1820.g.).
Daoguans (1820.-1850.g.).
Mazo mogolu ķēniņš Džahangīrs 1815.gadā sacēla dumpi un pasludināja svēto karu (džihādu) pret ķīniešu Cinu dinastiju Kašgarā (Tarimas upes ielejā).1827.gadā Ķīnas imperatora armija apspieda sacelšanos Kašgarā. Džahangīrs krita ķīniešu gūstā, tika aizvests uz Pekinu, kur, visdrīzāk, sodīts ar nāvi.
Cjaņfins (1850.-1861.g.).
Tundži (1861.-1875.g.).
Huansjujs (1875.-1908.g.). Sieva Cisji. Nomira 1908.gada novembrī, neatstādams mantiniekus.
Pu I (1906.-1911.g. un 1917.g).
Līdz ar Ķīnas Tautas republikas nodibināšanu 1911.gadā beidzās ķīniešu "debesu dēlu" iedibinātā imperatoru valdīšana. Vēl gan Pu I nāca pie varas 1917.gadā dažas dienas, taču tam vairs nebija nekādas nozīmes. Impērija krita pēc 2100 gadu pastāvēšanas.
Saites.
Ķīnieši.
