Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Seiblas salas spokošanās

"Klejojošā."
Sala Ziemeļatlantijā, kas pārvietojas, jo uz kontinentālā sēkļa smilšu sakopojumu regulāri darbojas šaiviet satikušās siltā Golfa un aukstā Laboradoras straumes.

Atrašanās vieta. 110 jūdzes uz DA no Halifakasas (Kanāda).

Apraksts. Salas izmēri un atrašānās vieta uz kartes visai ātri "noveco," jo tie pastāvīgi mainās. Ja XVI gs. franču, angļu un itāļu kartēs salas izmēri variē no 278-370 km, tad pēc pēdējiem datiem Seibla ir iegarens sēklis 44x1,5 km izmēros.. Tā ir izstiepta virzienā no austreņiem uz rieteņiem un kustas austreņu virzienā ar vidējo ātrumu 230 m gadā. Sala pārvietojas lielāka dziļuma virzienā un XIX gs. nosprieda, ka Seibla, kas 3 gadsimtu laikā samazinājās desmitkārt, vispār pazudīs zem ūdens, tomēr, nesaprotamu iemeslu dēļ tas nav noticis un pēdējā gadsimtā tā atkal palielinājas par 2 jūdzēm. 
Salai ir gandrīz plakana virsma, tās maksimālais augstums ir 34 m. To ļoti grūti saskatīt no jūras, īpši jau šai reģionā parasto ziemas vētru laikā ar 15 m viļņu augstumu. Jūrnieki arī apgalvo, ka salas smiltis līdzīgi hameleonam iekrāsotas ietverošā okeāna krāsā vai arī klātas ar miglu, tādēļ kapteiņi pat skaidrā laikā nepamana briesmas līdz pat sadursmei.
Seiblas plūstošajām smiltīm ir vēl kāda bīstama īpašība - tās iesūc sevī jebkuru sēklī iesprūdušu vai krastā izmestu kuģi 2-3 mēnešu laikā. Precīzi zināms, ka šais smiltīs pazuduši kuģi ar 5000 t tilpumu, 120 m garumā. Īsti nav zināms, cik kuģu līdz šim atraduši te galu, bet jūrnieku vidū sala guvusi palamu "Kuģu rijēja." Pēdējo upuri - lielu amerikāņu tvaikoni "Manhassent"sala aprija 1947.gadā, pēc kā salā steidzīgi tika uzstādītas 2 bākas un radiobāka, pēc kā kuģu katastrofas šai rajonā, kas oiepriekš tika izludināts par kuģošanai bīstamu, pilnīgi izbeidzās.
Uz salas pastāvīgi dzīvo 15-25 cilvēki, kas apkalpo bākas un hidrometeopunktu. Tie dzīvo mājās, kas īpaši radītas pretoties plūstošajām smiltīm un vētrainajiem vējiem. Dzīvot salā-kapsētā uz tūkstošiem bojāgājušo jūrnieku kauliem ir liels psihisks pārbaudījums. Bāku pieskatītāji nereti stāsta par smiltīs iesūkto kuģu un jūrnieku spokiem naktīs, kas klaiņojot pa sēkli. XX gs. 50.gados nācās evakuēt uzraugu, kuru katru nakti vajāja spoki no bojāgājušā kuģa "Silvia Mosher," lūdzoties to pēc palīdzības.

Saites.
Atlantijas okeāns.
Spoki un spokošanās.