Aliens

Romiešu ceļi

Senās Romas ceļu tīklu, ko veidoja 372 ar akmens materiāliem un kaļķu javu nostiprināti gari ceļi, no kuriem 29 veda uz Romu.

Gan antīkajā laikmetā, gan mūsdienās romiešu ceļi tiek uzlūkots kā viens no Romas valsts ievērojamākajiem sasniegumiem un varenības simboliem. Kurš gan nav dzirdējis sakāmvārdu “Visi ceļi ved uz Romu” (latīniski - Omnes viae Romam ducunt)?

Vēsture. Pirmo nozīmīgāko militāro lielceļu, kas tā izbūves iesācēja, Romas cenzora Āpija Klaudija Ceka vārdā nosaukts par Āpija ceļu, uzbūvēja romieši 312.gadā pirms mūsu ēras, lai Samnītu karu laikā (326.–304.g.pmē.) varētu ātri pārvietot karaspēku uz Dienviditāliju.
Romiešu ceļi auga un attīstījās līdz ar Romas valsti, savu plašāko aptvērumu sasniedzot impērijas posmā ap mūsu ēras 150.gadu, kad pa tiem ērti, nešķērsojot nevienu svešu robežu, varēja nokļūt no Britānijas ziemeļos līdz Persijas līcim austrumos. Romas impērijas ziedu laikos no galvaspilsētas uz visām pusēm izgāja ne mazāk kā 29 militārie lielceļi, bet 113 provinces savstarpēji savienoja 372 galvenie ceļi.

Ceļu funkcija. Galvenais ceļu ierīkošanas mērķis bija nodrošināt ātru leģionu vienību un karamateriālu piegāžu pārvietošanos karadarbības apstākļos, taču vienlīdz labi tie kalpoja arī pārvaldes, saimnieciskām un vispārējām satiksmes vajadzībām, cita starpā veicinot ideju un kultūras izplatību. Par ceļu kvalitāti liecina fakts, ka Romas valsts kurjeru un pasta dienesta (Cursus publicus) ziņneši ar svarīgām militārām ziņām dienā varēja pārvarēt līdz pat 170 jūdžu (270 km), bet īpašos gadījumos vēl lielāku attālumu, savukārt parasts ceļojums no Romas līdz Bizantei ilga 13 dienas.

Ceļu satiksmes organizācija. Pie romiešu ceļiem bija uzstādīti attāluma un ceļu krustojumu rādītāji. Ceļu segas kārtu kopējais biezums sasniedza 1 m. Ceļu platums parasti nodrošināja vienas ekipāžas pārvietošanos. Jātnieku kustībai bija paredzētas grunts nomales.
Romiešu ceļus iedalīja publiskajos (viae publicae – galvenie, vislabākās kvalitātes, parasti bruģēti ar plakaniem akmeņiem, apgādāti ar jūdžu un attālumu stabiem, tika ierīkoti un uzturēti uz valsts zemes par valsts naudu), privātajos (viae privatae – būvēja un uzturēja bagātas privātpersonas uz sev piederošas zemes, savienoja pilsētas un miestus ar lieliem lauku īpašumiem, bija grantēti vai bruģēti ar nelīdzinātiem akmeņiem, daļu no privātajiem ceļiem impērijas laikā pārņēma valsts) un ciemu jeb lauku ceļos (viae vicinales), kas parasti bija apvidū iebraukti vienkārši zemes ceļi bez kāda seguma. Lauku ceļus kā nu varēja, uzturēja paši ciemu iedzīvotāji.
Ierēdņu, politiķu, ziņnešu un armijas virsnieku ērtībām pie Romas galvenajiem ceļiem bija ierīkotas atpūtas un zirgu maiņas vietas jeb stacijas (mansiones un mutationes). Tās bija izvietotas vidēji ik pēc 30 kilometriem, kas atbilda vienas dienas kājnieka gājumam vai vērša pajūga braukumam.
Atpūtas vietas un maiņas stacijas tika uzturētas uz valsts rēķina. Mansiones bija plašas, ērtas un grezni iekārtotas villas tipa celtnes ar atsevišķām istabām un mazgājamām telpām nozīmīgākiem viesiem un kopējo pirti pārējiem. Stacijas bija apsargātas un tajās varēja saņemt kalēja, zirgkopja un veterinārārsta pakalpojumus. Pie stacijām mēdza atrasties barakas parasto karavīru izmitināšanai un armijas noliktavas. Apkārt atpūtas vietām un stacijām nereti izauga plašākas militāras apmetnes, kas reizēm ar laiku pārvērtās par pilsētām.
Parastie ceļotāji mansiones un valsts ceļa stacijas izmantot nevarēja. Priekš viņiem turpat blakus pie mansiones parasti bija pieejami privāti krogi (cauponae) un tavernas (tabernae), kur varēja iegādāties labāku vai sliktāku ēdienu, dzērienu un izīrēt vienkāršāku vai greznāku nakstmītni. Krogi un tavernas atradās arī starpposmos starp mansionēm.

Ceļu tehniskā ierīkošana. Ierīkojot savus ceļus, romieši, jādomā, cik varēja, izmantoja jau esošo taku un ceļu trases vai atsevišķus posmus, bet daudzviet ceļi tika veidoti no jauna, tos novelkot pēc iespējas taisnākās līnijās. Lai to panāktu, romiešu ceļu būvētāji gan klāja baļķu pamatnes purvājos, gan izcirta ejas klintīs un līdzināja pakalnu virsotnes, kur bija iespējams, cēla tiltus.
Galveno, vissvarīgāko ceļu ierīkošana sākās ar uzmērošanu un plānošanu. Romiešu ceļu inženieri, saukti par "zemes mērītājiem" (agrimensores) vispirms iezīmēja ceļu trases, izmantojot tādus instrumentus kā groma un čorobātes (chorobates), kas ļāva precīzi noteikt virzienus un veikt reljefa izlīdzināšanu.
Kad vajadzīgā trase bija nosprausta un iezīmēta, strādnieki noraka zemes virskārtu, izveidojot ceļa tranšeju jeb sēžu, kuras dziļums bija atkarīgs no attiecīgā apvidus zemes pamatnes īpatnībām. Sēžu veidoja tādu, lai gatavā ceļa seguma platums būtu 5,5–6 metri.
Tranšejā tika ieklāti vairāki slāņi:
  1) uz smiltīm lika pirmo, apmēram 20 cm biezu slāni, statumen, kas sastāvēja no lielākiem akmeņiem;
  2) virs šī slāņa klāja nākamo, rudus, ko veidoja ar cementa masu sajaukti mazāki akmeņi. Cementa masa veidoja betona slāni, kas bija īpaši svarīgs pamatnes stiprībai;
  3) trešais slānis, nucleus, sastāvēja no grants un šķembu maisījuma;
  4) virspusē tika klāts pavimentum – daudzstūrainas akmens bruģa plāksnes, kuras savienoja pēc iespējas ciešāk, apcērtot malas kā vajadzīgs. Bruģa klājumu veidoja ar pacēlumu vidusdaļā, kas lietus vai plūdu ūdenim lika notecēt uz ceļa malās izbūvētām akmens notekām no kurām ūdens tālāk notecēja nomalēs izraktos grāvjos.
Visbeidzot tika uzstādīti jūdžu stabi (miliarium), uz kuriem iekaltie uzraksti vēstīja par imperatoru, ierēdni vai kādu privātpersonu, kas bija finansējusi ceļa būvniecību.

Milzīgā ceļu tīkla uzturēšanai bija vajadzīgi arī milzīgi līdzekļi - tos ieguva gan no valsts kases, gan no privātiem ziedojumiem, kā arī no ceļu nomas maksas, ko iekasēja gan no apdzīvotajām vietām, kuras ceļi savienoja, gan no ceļa lietotājiem, kā arī laba pārvalde. Tāpēc likumsakarīgi, ka Romas impērijas pagrimuma posmā un vēlāk, agrajos viduslaikos, daļa Romas ceļu sabruka un zaudēja savu nozīmi. Citi tika pamesti, mainoties apdzīvotības struktūrai, veidojoties jauniem centriem, uz kuriem tika būvēti jauni ceļi. Tomēr liela daļa romiešu ceļu turpināja pastāvēt un daudzviet veidoja Eiropas ceļu tīkla pamatni līdz pat XVIII gadsimtam, kad, pārņemot un uzlabojot romiešu tehnoloģijas, ceļus sāka būvēt ar jaunām, modernā laikmeta metodēm. Taču arī tad romiešu ceļi pilnībā netika pamesti. Vēl tagad vairāki to posmi ir saglabājušies un aplūkojami dabā, bet vēl vairāki guļ zem lielākiem un mazākiem mūsdienu ceļiem.

Romiešu ceļu pētīšana. XVIII gadsimtā romiešu ceļus līdz ar pārējo romiešu kultūras mantojumu gan Itālijā, gan visā kādreizējā impērijas teritorijā savu interešu loka un izpētes teritorijas ietvaros sāka apzināt, dokumentēt un pētīt gan vēl nedaudzie vēsturnieki, gan tā dēvētie antikvāri – izglītoti un turīgi cilvēki, aristokrātijas un buržuāzijas pārstāvji, kas pievērsās savu valstu un tautas pagātnes izzināšanai. XIX gadsimtā stafeti pārņēma un tālāk līdz pat mūsdienām turpināja jau profesionāli vēsturnieki.
Tomēr, neskatoties uz nu jau vairākus gadsimtus ilgo un visai plašo pētniecību un apzināšanu, romiešu ceļu mūsdienīga kartografēšana joprojām ir visai nepilnīga. Droši lokalizēti ir tikai atsevišķi posmi no romiešu ceļu kopgaruma, kas sasniedz ap 300 000 kilometru (cietā seguma ceļu kopgarums bija ap 80 000 kilometru). Pārējie posmi, kurus redzam dažādās Romas ceļu tīkla rekonstrukcijās, iezīmēti kā vairāk vai mazāk ticamas versijas, kā avotus galvenokārt izmantojot tā saukto Antonīna ceļu sarakstu (Antonine Itinerary) un Peitingera karti (Tabula Peutingeriana). Gan viens, gan otrs avots līdz mums nonākuši kā viduslaiku kopijas ar iespējamiem vēlākiem labojumiem un papildinājumiem, taču visai droši, ka to oriģināli, kuru autori nav zināmi, sastādīti Romas impērijas laikā.

Saites.
Senā Roma (753.g.pmē.-476.g.mē.).
Ceļi.