Aliens

Seno ķīniešu filozofija, filozofi

Filozofiskās domas gājiens Senajā Ķīnā un tā pārstāvji.

Vēsture.
Filozofiskais daoisms. Tas radās uz VI un V gs.pmē. robežas. Par tā dibinātāju daudzi zinātnieki uzskata Laodzi, pa pusei leģendāro senās Ķīnas domātāju, tomēr ķīniešu literatūras vēsturiskajos pieminekļos gandrīz nemaz nav drošu ziņu par šo cilvēku.
Daoisma galvenās idejas paustas traktātos "Laodzi" un "Džuandzi," kas sarakstīti ap 300.g.pmē. Filozofiskā daoisma galvenais darbs ir grāmata "Grāmata par dao un de" (Dao-de-czin). Grāmatā izklāstītā filozofiskā mācība satur naiva materiālisma un stihiskas dialektikas elementus. Dao ir pasaules pastāvēšanas pirmpamats un visu lietu un dabas parādību daudzveidības avots, tā ir "visu lietu māte," to "dziļākais pirmsākums," "debesu un zemes sakne, tas ir "pirms debess un zemes pastāvējušais." Reālā pasaule un cilvēku sabiedriskā dzīve pakļauta dao dabiskajam ceķlam un nav atkarīga no "dievišķās gribas" vai kādiem citiem pārdabiskiem spēkiem. Saskaņā ar daoismu, visas lietas rodas un mainās, dabiskā ceļā (dao) pāiedamas pretstatos. "Cilvēks seko zemei. Zeme seko debesīm. Debesis seko dao, bet dao seko dabiskumam." Filozofiskais daoisms tādējādi noraida pasaules dievišķo izcelšanos un apstiprina tās materiālo dabu. "Grāmatas par dao un de" stihiskā dialektika izpaužas atzinumā, ka dabā lietas atrodas pastāvīgā kustībā un pārmaiņās, pie kam pats dao paliek nemainīgs. "Visas būtnes un augi dzimstot ir maigi un vārgi, bet, bojā ejot, cieti un stipri. Cietais un stiprais ir tas, kas iet bojā, bet maigais un vārgais ir tas, kas sāk dzīvot."
Filozofiskā daoisma otra galvenā kategorija ir de princips - dao eksistences forma, tā izpausme konkrētās lietās un parādībās. De ir arī dao izpausme cilvēkā, tā nozīmē personības tikumisko pilnveidošanos, kas sasniedzama, nelokāmi virzoties pa dao ceļu. De tādejādi ir arī galvenais daoisma ētiskais pamats.
Filozofiskā daoisma mācībā blakus progresīvām tēzēm ir arī daudz kā nekonsekventa un pretrunīga. Aplūkodams pasaules attīstību kā nepārtrauktas kustības procesu ar tam piemītošajām pretrunām, filozofiskais daoisms tomēr pirmajā vietā liek parādību vienotību un harmoniju, nevis pretstatu cīņu, uzskatot ka "miera stāvoklis ir galvenais kustībā." Daoisms apgalvo, ka cilvēka spēkos nav grozīt lietu dabisko kārtību un tāpēc viņam tikai pasīvi jāvēro pārmaiņbu dabiskā gaita un jācenšas izzināt dao, novirzoties no konkrētiem priekšmetiem un parādībām.
Ievērojamākie daoisma filozofijas pārstāvji IV-III gs.pmē. bija Jans Džu, Suns Dzjans, Iņs Vens, Džuandzi. 

Likumnieku filozofija. IV gs.pmē. vidū Senajā ķīnā radās filozofiskā un politiskā faczjas ("likumnieku") kustība. Tās galvenie pārstāvji Šans Jans, Haņs Fei u.c. vērsās pret ģints iekārtas paliekām, cīnījās par Ķīnas apvienošanu un izveidoja tās varas sistēmu. Viņi atzina, ka bez dabas likumiem (dao) sabiedrībā jābūt valsts likumiem (fa): despotiskai varai, tās apbalvojumu un galvenokārt sodu sistēmai, kas pilnīgi paklauj cilvēku un, kļūstot par to rīcības kritēriju, palīdz nostiprināt valsti.
Faczjas antidemokrātiskās un agresīvās programmas realizācija pēc Ķīnas apvienošanas III gs.pmē. beigās - cīņa pret konfūcismu, grāmatu iznīcināšana un tautas pakļaušanas politika gan diskreditēja valdošo faczjas mācību, taču tās ietekmē radītie Ķīnas valsts varas institūti pastāvēja līdz pat XX gs. sākumam.
Pazīstams ķīniešu filozofs Faņ Čžeņs, kas dzīvoja pirms 1500 gadiem, bija ateists. "Jūs neticat karmai," - sacīja viņam princis Sjao Czi-ļans, kas bija nokļuvis budistu mūku ietekmē. "Bet ar ko tad izskaidrot bagātību un dižciltību, nabadzību un zemu stāvokli?" Uz šo jautājums Čžeņs atbildēja tiem laikiem visai pārdroši, uzsvērdams dabas likumu objektīvo raksturu: "Cilvēku dzīvi var pielīdzināt kokam. Tā ziedi vienādi attīstās uz vieniem un tiem pašiem zariem un atveras uz vieniem un tiem pašiem kātiem. Vējš tos norauj un nes sev līdzi. Vieni atsitas pret visādiem aizkariem un krīt uz paklājiem un mašām; citi krīt pie sētām un sienām uz atkritumiem, mēslos. Tie, kas krīt uz paklājiem un mašām, ir līdzīgi jūsu augstībai; bet tie, kas krīt uz atkritumiem, mēslos, ir līdzīgi kalpiem - ierēdņiem. Dižciltība un zems stāvoklis - tie taču ir dažādi ceļi, kāda tad te var būt karma?"
Tamlīdzīgi filozofa izteicieni nepalika nesodīti. Ļoti drīz Faņ Čžeņu atcēla no visiem amatiem, apcietināja un izsūtīja uz pašiem Ķīnas dienvidiem.

Ķīniešu filozofi uzskatīja, ka pirmmatērijas ci daļiņu sablīvējums un izkliede veido lietu un parādību pasauli. Ci vieglā, tīrā daļa janci ceļas augšup un rada debesis, bet smagā, duļķainā daļa iņci grimst un veido zemi. Tātad iņ un jaņ un pieci ci (dabas stihijas: ūdens, uguns, koks, metāls, zeme) ir reālās pasaules pirmpamats. Ci jēdzienu plaši lieto daoismā, konfūcismā un budismā.

      Dai Džeņs (1723.-1777.g.).
      Džuandzi. Daoists, IV-III gs.pmē.
      Faņ Čžeņs (VI-V gs.pmē.).
      Haņs Feijs (III gs.pmē.).
      Ins Vens. Daoists, IV-III gs.pmē.
      Jans Džu. Daoists, IV-III gs.pmē.
      Šans Jans. Daoists, IV-III gs.pmē.
      Sjuņczi (298.–238.g.pmē.). 
      Suns Dzjans. Daoists, IV-III gs.pmē.
      Van Čuns (27.~97.g.).

Saites.
Dao.
Senā Ķīna.