Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Dzintars

Pārakmeņojušies skujkoku sveķi.

Vēsture. Viena no senākajām dzintara pieminēšanām ir šumeru tekstā „Visu valstību valdnieks” jeb „Poēma par mēra dievību Erru.” Eposā vairākārt minēts „akmens no koka,” kuru saņem valdniece Balbja. Minēts pat dzintara spiedogs.
Dzintars var tikt uzlūkots kā pirmais atribūts, kas saista Baltijas jūru ar antīko Eiropu. Jau senatnē satiksmes ceļu sistēmā bija apvienoti upju, jūras un sauszemes ceļi - III g.t.pmē. beigās izveidojās Dzintara ceļš, kas no Baltijas piekrastes veda caur Viduseiropu uz Dienvideiropu. 
Vēl II-I g.tk.pmē. sauszemes ceļi parasti bija bez seguma.
Senie grieķi uzlūkkoja dzintaru kā "saules meitu asaras," jo pēc tam, kad Zevs bija no debesīm notriecis Saules dieva Hēlija dēlu Faetonu, tā raudošās māsas pārvērtās par papelēm, bet viņu asaras - par dzintaru.
Dzintara atradumi sastopami Metsamoras senpilsētā Armēnijā (nav veikti pētījumi no kuras pasaules malas tas nācis), Stounhendžā udc.

Dzintara vēsture Latvijā. Vecākie apstrādātie dzintari Latvijas teritorijā ir ap 7000 gadu veci.
Arheoloģiskie atradumi liecina, ka pirms 3500 gadiem dzintara apstrāde bijusi attīstīta pie Lubāna ezera (Īdeņā). Akmens laikmeta Zvejnieku kapulaukā ir daudzi dzintara atradumi, tā, ka iespējams par rekonstruēt senās sievietes tērpu ar tiem.
Kad mūsdienu Latvijas teritorijā ienāca baltu ciltis, tās te priekšā sastapa jau esošu dzintara apstrādes kultūru. Latviešu tautasdziesmās daudz minēts dzintars, var atrast pat "dzintara zārku."
„Germania.” 98.g. De Germania. Ģermāņu cilšu sabiedriskās iekārtas, reliģijas un sadzīves apraksts.
Romiešu vēsturnieks Tacita darba "Ģermānija" (98.g.) 45.nodaļas fragments, kurā stāstīts par aistiem (baltiem), kuri vāc dzintaru:
"Viņi mēdz pārmeklēt jūru un ir vienīgā tauta, kas vāc dzintaru seklumos un liedagā. Dzintaru viņi sauc par “glaesum.” Kā īsti barbari, viņi nekad nav jautājuši vai noskaidrojuši, kas dzintars ir un kā tas rodas. Patiesi ilgu laiku dzintars gulēja neaiztikts krastmalā, iekams romiešu greznumkāre nebija radījusi pēc tā pieprasījumu. Aisti paši dzintaru nelieto. Viņi to savāc un neapstrādātā veidā pārdod, brīnoties par augsto cenu, ko par to iegūst. Dzintars, bez šaubām, ir koku sveķi, ko rāda tas, ka rāpojoši un pat spārnoti insekti bieži redzami mirdzam ieslēgti dzintarā. Domāju, ka gluži kā slepenās vietās austrumos aug koki, kas izsvīst vīraku un balzāmu, tā arī rietumos ir salas un zeme, kur kuplo neparastā auglībā meži un gāršas. Šo koku sveķus izvelk saule, kas te tik tuva, un tie šķidrā veidā ieplūst jūra, lai beidzot tos niknas vētras izskalotu pretēja krastā."
/Avots: Dunsdorfs, E. "Senie stāsti: Latvijas vēstures lasāmgrāmata." Melburna: Austrālijas Latvietis, 1955., 13.-14.lpp./

Dzintara artefakti Latvijā:
  -  2006.gadā kāds vidzemnieks Varis netālu no Pļaviņām savām vajadzībām raka dīķi. To darot viņš uzgāja akmens laikmeta liecības: krama uzgali, akmens cirvja fragmentu un dzintarā darinātu cilvēka galvu;
      -  aļņa galvas figūriņa - uzieta Sārnates neolīta apmetnē, un tiek uzskatīta par par izcilāko reālistisko akmens laikmeta mākslas darbu Baltijā (viena no 100 Latvijas vēstures relikvijām);
      -  lielākais Latvijā uzietais neapstrādātā dzintara depozīts ir 25,69 kg smags dzintaru maiss, kas ticis noglabāts XII gs. pie Ikšķiles pagrabā Kābeļu ciemā. Uzrakts ar buldozeru Rīgas HES būvdarbu laikā.

Padomjlaika dzintarmānija. XX gs. 70.gados Latvijā tāda patiesi valdīja, bija dzintara apstrādes zelta laikmets. Dzintars Latvijā bija populārākā greznumlieta – kuloni un krelles bija teju katrai latviešu sievietei.
Jaundzimušajiem deva vārdus Dzintars un Dzintra. Baltijas jūru sauca par Dzintarjūru, vissavienības kūrortus par Jantarnij bereg un tml. Dzintara vārdā sauca deju kopas un korus, bija pat estrādes mūzikas festivāls „Liepājas dzintars.”
Dziedāja dziesmas par „dzintara latviešiem,” kas „krogos sēž.”
Notika plaša dzintara apstrāde, ko galvenokārt ieveda no Karalauču raktuvēm. To pēc vētras varēja un var salasīt arī Kurzemes jūrmalā. Ar apstrādi nodarbojās kombināts „Daiļrade,” kas apvienoja gandrīz tūkstoti mājražotāju. Produkcijas noieta tirgus bija viss PSRS un arī dažas ārvalstis, piemēram, Japāna.
Latviešiem krievpadomju okupācijas laikā dzintars kalpoja par nacionālās atšķirības zīmi. Plaši lietoja nosaukumus "Dzintarjūra" un "Dzintarzeme."

Šodien. Šobrīd galvenā tirdzniecība notiek uz ielas un gadatirgos, bet lielākie dzintara gabali tur parasti nav dabīgi, bet gan pārkausēti, līmēti un presēti.
Latvijā dzintara kolekcijas ir trīs muzejos: Dabas muzejā (dzintars kā dabas objekts), Medicīnas vēstures muzejā (dzintara izmantošana dziedniecībā) un Vēstures muzejā, kura kolekcija ir vislielākā (ap 20 000 objektu, kas nekad kopā visi nav izstādīti).

Kukaiņi dzintarā. Tie esot sastopami visai bieži sateču dzintarā un tos pamana dzintaru slīpējot. Jūra sateču dzintaru izskalo samērā reti, galvenokārt tas nāk no Karalauču raktuvēm.

Baltijas dzintara atradumi pasaulē.
Vairāki atradumi senajās mikēniešu kapenēs Grieķijā, Pīlas apkārtnē - lasīt šeit.

Rekordi. XX gs. 70.gados pie Pāvilostas uziets ap 800 g smags dzintara gabals.
2009.gada oktobrī pie Pāvilostas uziets 336 g smags dzintara gabals.  
Pasaulē garākās dzintara krelles aplūkojamas Liepājā, Amatnieku namā (Dārza iela 4/8). Tās ir 123 m garas un 19,5 kg smagas.

Dzintara muzeji.
Jantarnajas muzejs. Krievu okupētajā Austrumprūsijā, Jantarnijas pilsētiņā pie dzintara raktuvēm.
Muzejs grāfu Tiškēviču pilī pie Palangas.
Ribnica-Damgartena. Lielākais dzintara muzejs Vācijā, Rīgenes salā ar iespaidīgu kolekciju.

Raksti.
Tirgū izliktā dzintarā atrod spalvainu dinozaura asti.
Polijas ziemeļos atklāts unikāls XII gs. apbedījums ar diviem dzintara gredzeniem.

Saites.
Dzintara ceļš.
Ģeoloģija un ģeologi.