Aliens

Piena ceļš

Latīniski – Via Lattea.
Franciski – Voi Lactee.

Piena ceļa galaktika, saukta arī vienkārši par Piena ceļu, ir spirālveida galaktika, kas skaidrās naktīs no Zemes redzama kā gaišāka josla debesīs. Galaktikas gaišo krāsu veido zvaigžņu blāvā gaisma. Tieši tās izskats ir iedvesmojis cilvēkus to nodēvēt par Piena ceļu.

Izpētes vēsture. Senie ēģiptieši to uzlūkoja kā Nīlas debesu analogu. Pēc nāves faraona dvēsele Saules barkā gar to devās uz paradīzi – Sehet-Āru („Niedru laukiem”).
Saskaņā ar sengrieķu mitoloģiju Zevs savu dēlu Hēraklu noguldījis līdzās dusošajai dievei Hērai, lai tas iepazītu dievietes krūti. Tomēr Hēra pamostoties atgrūdusi svešo bērnu - vairākas lāses uzšļakstījās debesīs un radīja mūsu galaktiku - Piena ceļu (gala - "piens").
Senie indieši Piena ceļu uzlūkoja kā Zemes upes Sarasvatu (šodien tās vairs nav) debesu analogu.
1609.gadā itāļu astronoms pirmo reiz pavērsa pret debesīm teleskopu un atklāja, ka Piena ceļš sastāv no atsevišķu zvaigžņu sakopojumiem.
Angļu astronoms Viljams Heršels (1738.-1822.g.) pētīja Piena ceļa zvaigžņu sakopojumus, grupēja tos pēc lieluma (t.i. spožuma), lai noteiktu, kurā vietā ir vislielākais zvaigžņu blīvums. Tas dotu iespēju netiešā veidā noteikt galaktikas virzienu.
No astronoma E.Habla 1920. un 1930.gadu sākumā veiktajiem atklājumiem tapa zināms, ka Visumā bez Piena Ceļa ir vēl daudz citu galaktiku.
2000.gadā astronomi atklāja pundurgalaktikas atliekas, ko pirms apmēram 10 miljardiem gadu "apēdis" mūsu Piena ceļš.

PIena ceļa galaktikas centrs. Tas atrodas kaut kur Piena ceļā. Iespējams, ka tas ir melnais caurums. Ap to riņķo gandrīz visas zvaigznes gravitācijas spēka ietekmē.
Kaut kādā nezināmā veidā par to ir zinājuši jau senie ēģiptieši.
Galaktikas cents ik pa brīdim izverd spēcīgu daļiņu un elektromagnētiskā starojuma plūsmu. Viena tāda izvirduma kulminācija bijusi ap 12 200.g.pmē. Senie ļaudis šai apgabalā, kur mēs neredzam neko, varēja ieraudzīt spēcīgu starojumu (fiziķis Pols la Violets, „Zeme zem uguns,” 1997.g.). 
Tā kā mūsu Saules sistēma atrodas vienā no Piena ceļa perifērajiem atzarojumiem, tad ar tradicionālo novērošanas instrumentu palīdzību nav iespējams novērot procesus, kas notiek mūsu galaktikas centrālajā daļā (sakta par baldžu) un tālāk aiz tās pretējā Piena ceļa pusē. Lielus jautājumus rada atsevišķu zvaigžņu lielie kustību ātrumi ar kādiem tās ielido un izlido no baldža. Tādēļ izteikta hipotēze, ka Piena ceļa centrā atrodas milzīgs melnais caurums (vai arī daudz mazu melno caurumu). Tādejādi Piena ceļa centra noslēpums vēl joprojām nav atklāts.

Apraksts. Piena ceļa galaktikā ietilpst 200–400 miljardi zvaigžņu, un tiek uzskatīts, ka tajā varētu būt vismaz 100 miljardi planētu. Līdz pat XX gadsimta 20.gadiem astronomi uzskatīja, ka visas visuma zvaigznes ietilpst Piena ceļa galaktikā, taču vēlāk, pēc karstām debatēm starp slavenajiem astronomiem Harlovu Šeipliju (Harlow Shapley) un Herberu Kurtisu (Herber Curtis) un Edvina Habla novērojumiem, astronomi nonāca pie secinājuma, ka Piena ceļš ir tikai viena no daudzām galaktikām (šobrīd zinātnieki lēš, ka to skaits varētu sasniegt 200 miljardus).

Piena ceļa galaktikas diametrs ir ap 100 000–120 000 gaismas gadu (dažviet minēts arī 150 000–180 000 gaismas gadu diametrs).

Galaktikas pretējais punkts. Tas atrodas Vērša zvaigznājā pie Alnatas zvaigznes.

Piena ceļa masa. Mūsu galaktikas masa ir visai iespaidīga - 200 miljardu reižu smagāka par Sauli.

No Zemes Piena ceļš vislabāk novērojams jūnijā un jūlijā.
Piena Ceļam ir pārrāvums.  

Piena ceļa gals. Ir zināms, ka pēc 4,5 miljardiem gadu mūsu Piena ceļa galaktika saplkūdīs ar Andromedas miglāja galaktiku un notiks lēna, miljoniem dadu ilga kosmiska katastrofa.

Raksti.
Gaismas piesārņojuma karte parāda, ka 1/3 cilvēces, iespējams, nekad nav redzējusi Piena ceļu.

Saites.
Galaktikas.