Senēģiptiešu māksla
Māksla Senajā Ēģiptē (arī arhitektūra) bija saistīta ar reliģiju, dievam pielīdzinātā faraona kultu. Tādēļ tajā tika ievēroti senatnē pieņemti kanoni, katrai formai bija nemainīgs, idejiski simbolisks raksturs.
Senēģiptiešu mākslas monumentāli dekoratīvais raksturs izpaudās mākslu sintēzē: glezniecība un tēlniecība bija cieši saistītas ar arhitektūru.
Mākslas attīstības vēsture. Senākie ēģiptiešu mākslas pieminekļi attiecas uz neolītu un eneolītu (V-IV g.tk.pmē.). Apbedījumos atrasti rotāti iedzīves priekšmeti un ar kultu saistītas cilvēku un dzīvnieku statuetes, ciļņiem dekorēti rituālie naži un šīfera plātnītes jeb t.s. paletes, māla trauki (senākie ar ģeometriskiem ornamentiem, vēlākie ar figurālām kompozīcijām), kapeņu sienu gleznojumi (piemēram, cilts vadoņa kapenēs Hierakonopolē). Sižetiskajām ainām raksturīga nosacītība, shematisms, brīvs kompozicionāls izkārtojums.
Pirmsdinastijas posma mākslas principi veidojās IV un III g.tk.pmē. mijā un Agrajā valstī (t.s. Ēģiptes arhaikas periodā) kļuva par kanonu, piemēram, faraona Narmera palete no Hierakonopoles.
Vecās valsts celtņu interjērā bija raksturīgs polihroms akmens plātņu apšuvums, ciļņi, sienu gleznojumi, skulptūras - "Rakstvedis Kaī," "Ķēniņa dēls Rashoteps un viņa sieva Nofrete," "Ķēniņa dēls Kāpers jeb Ciema vecākais."
Vidējās valsts laikā tēlotājā mākslā pastiprinājās reālisma tendences: sienu gleznojumos, īpaši sadzīviskajās ainās, kompozīcija kļuva brīvāka, kolorīts daudzveidīgāks (kapeņu gleznojumi Benhasanā, Beršā), tēlniecībā tēlu traktējums - smalkāks, plastiskāks (faraona Senuserta III galva).
Pēc pagrimuma, ko izraisīja hiksu iebrukums, māksla īpaši uzplauka Jaunās valsts laikā. Pastiprinājās tieksme pēc grandiozitātes, izsmalcinātības, dekoratīvisma, greznības. Milzīgās svētnīcas tika bagātīgi rotātas. Ciļņi un gleznojumi kļuva sižetiski daudzveidīgāki, lielu nozīmi ieguva dzīru ainas, ainavas. Kustību atveidojums tajos kļuva plastiskāks. Tēlniecībā populāri kļuva grupu portreti.
Nozīmīgas pārmaiņas mākslā norisinājās t.s. Amārnas periodā (XV-XIV gs. pmē.) sakarā ar Amenhotepa IV (Ehnatona) reliģiskajām reformām. Mākslā izpaudās spēcīgas reālisma tendences, mainījās faraona ikonogrāfija. Tika darināti ciļņi un gleznojumi, kuru sižetiem piemita intimitāte, liriska noskaņa ("Ehnatons ar ģimeni," "Faraons Tutanhamons un princese Anhesenamona"), reālistiski, psiholoģiski dziļi portreti (tēlnieka Tutmesa veidotie Ehnatona un viņa sievas Nofretetes portreti).
Amārnas perioda tradīcijas ietekmēja Jaunās valsts mākslas attīstību arī pēc Ehnatona reformu likvidēšanas (atradumi Tutanhamona kapenē Bībānalmulukā pie Tēbām). Joprojām cēla aizlūgumu svētnīcas (hipostils Karnakā, Ramzesa II klinšu svētnīca Abusimbelā) un to ciļņiem un skulptūrām ir iezīmīga idealizācija, akadēmisks vēsums.
Pēdējā Senās Ēģiptes uzplaukuma posmā Saīsas dinastijas valdīšanas laikā raksturīga pievēršanās dažādu laikmetu mākslas tradīcijām un eklektiska to apvienošana. IV gs.pmē. Senā Ēģipte iekļāvās helēnisma kultūras, bet I-IV gs.mē. - Senās Romas kultūras sfērā. Šā posma mākslai raksturīga antīko un Senās Ēģiptes māksliniecisko formu sintēze (Faijūmas portreti).
Pēc Senās Ēģiptes iekļaušanas Bizantijas sastāvā izveidojās savdabīgs kristīgās mākslas koptu variants.
VII gs. Ēģipte kļuva par vienu no arābu kultūras reģioniem.
Tēlotājmāksla. Tā kā pastāvēja faraonu un mirušo kults, tēlotājā mākslā īpašu nozīmi ieguva cilvēka tēls. Celtņu sienas rotāja ciļņi (izkrāsotie zemciļņi un iegrebtie ciļņi) un sienu gleznojumi ar reliģisku, vēsturisku un sadzīvisku tematiku. Tos darināja pēc noteiktiem principiem, kuru reglamentācija radīja "ēģiptisko kanonu." Aptverot tēlu ikonogrāfiju, attēlojuma komplicētību un paņēmienus, tas noteica t.s. ēģiptiskā stila savdabību. Šim stilam raksturīgs daudzfigūru kompozicionāli ritmisks izkārtojums horizontālās joslās, atšķirīgi figūru mērogi atbilstoši attēloto sociālajam stāvoklim, pretskata un profila apvienojums cilvēka atveidojumā, dažādi skata punkti vienā ainā, emocionālās izteiksmes izpaudums ar žestiem.
Sākot jau ar XIV gs.pmē. senēģiptieši svētnīcu fasāžu apgleznošanā izmantoja karsta vaska glezniecības metodi - enkaustiku.
Tēlniecība. Tēlniecībā plaši izplatīta ir apaļskulptūra. No prizmatiska akmens bluķa pa cilvēka figūras kontūrām, kas bija uzzīmētas uz tā 4 skaldnēm, tika izcirstas statujas, kam raksturīgas ģeometriskas formas, svinīgs sastingums un frontalitāte. Figūru pozas kanonizētas (galvenokārt stāvošas, sēdošas figūras), akcentēta cilvēka sociālā piederība, portretiskā līdzība apvienota ar idealizāciju. Dominēja memoriālā skulptūra, it īpaši skulpturāli portreti (simbolisks mirušā "dubultnieks"), ko ievietoja kapenēs (augstmaņu statujas, strādājošu vergu statuetes), un monumentālā skulptūra - valdošo faraonu un dievību atveidi svētnīcām un pilīm, kā arī sfinksas. Skulpūras bieži izkrāsotas (vīrieši - brūnā, sievietes - dzeltenā krāsā), inkrustētas (īpaši acis), rotātas.
Lietišķā māksla. Augsti attīstīta bija arī lietišķā māksla: tajā bieži izmantotas simboliskas augu un dzīvnieku valsts formas. Darināja māla un akmens (īpaši alabastra) traukus, necaurspīdīga stikla un fajansa izstrādājumus, smalkus audumus, griezumus kokā un ziloņkaulā, dārgmetālu rotaslietas ar emaljas inkrustācijām, rotātas mēbeles u.c. bija pazīstami arī emaljēti izstrādājumi.
Saites.
Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.).
