Aliens

Nolaupīšanas

Viena no tā saucamo "citplanētiešu" kontaktēšanās metodēm ar Zemes iedzīvotājiem, kas izpaužas kā cilvēku, vai retāk - cilvēku grupu, Nolaupīšanas.

Liecinieki sistemātiski ziņo par nonākšanu uz NLO klāja, ķirurģiskām izmeklēšanām un manipulācijām ar viņiem. Sievietes Nolaupīšanu laikā var tikt pakļautas dažādām ginekoloģiskām darbībām, pat mākslīgai apaugļošanai. Pēc tam cilvēki tiek nogādāti atpakaļ tai pat vietā, ļoti reti var būt nobīdes laikā vai telpā.

Visbiežāk Nolaupītie notikušo neatceras vai atceras ļoti neskaidri - dīvainas skaņas vai gaismas. Kā notikušā materiālās liecības dažkārt kalpo rētas vai brūces uz ķermeņa, pat implanti. Atgriezt notikušo atmiņā iespējams ar tā saucamo retrogrādo hipnozi.

Slavenākais Nolaupīšanas gadījums, kas pievērsa pasaules uzmanību, notika 1952.gadā, kad tika nolaupīts Hilu laulātais pāris ASV, lai gan bijušas arī agrākas liecības, piemēram, ar brazīlieti Viljasboašu. Pētnieki atzīmē fenomena līdzību ar viduslaikos populārajām feju nolaupīšanām.

Fenomens pētīts arī strikti zinātniski. Pazīstamākie un nopietnākie pētījumi Džeikobam un Dž.Makam, kas par to samaksāja ar savu zinātnisko reputāciju.

---------------------------------------------------------------------

Eseja NLO cilvēku Nolaupīšanas no aliens.lv iepriekšējās versijas (01.09.2011.).

Termins. Latviešu rakstu valodā pārsvarā, runājot par NLO un citplanētiešu veiktajām cilvēku Nolaupīšanām, izmantots angliskas izcelsmes vārds "abdukcija" (abduction). Mēs pārsvarā gan šai rakstā, un arī turpmāk, centīsimies pieturēties pie latviešu vārda "nolaupīšana," lietotu gan ar lielo burtu.

Kas ir Nolaupīšanas? XX gs. 60.gadi ufoloģijā raksturojās ar daudziem jauniem kontaktiem ar Atnācējiem, pie kam krietni biežāki kļuva stāsti par cilvēku Nolaupīšanām, kurās varētu būt vainojami NLO un citplanētieši.
Ticiet vai neticiet, taču pilnīgi reālie bet loģiski tomēr it kā nekādi neiespējamie notikumi risinās pēc visai līdzīgas shēmas - tie ir ārkārtīgi tipiski, un arvien vairāk publiski kļūst zināmi stāsti par to kā kaut kādas nezināmas radības reguāri nolaupa cilvēkus. 
Parasti pirmā tāda Nolaupīšana notiek jau bērnībā un pēc tam turpinās visu mūžu ar regulāriem vairāku gadu intervāliem. Pašiem šiem ļaudīm Nolaupīšanas notikumi liekas pilnīgi reāli, tomēr citiem liekas gluži neticami. Nolaupītāji cilvēkus paceļ augšup uz kādu vietu, ko Nolaupītie raksturo kā kosmosa kuģi (reizēm nolaižas zem zemes vai ienirst ūdenī). Tur ar Nolaupītajiem tiek veiktas reti riebīgas, sāpīgas un pazemojošas medicīniska rakstura operācijas, pēc kam tie tiek atgriezti pierastajā vidē. 
Retu reizi cilvēki atceras šos notikumus, bet pamatā tie atminas tikai to, ka ar viņiem kaut kas ir noticis. Hipnozes laikā parasti tie pilnībā atceras un izstāsta šos notikumus. Slēptākos gadījumos cilvēki kaut ko sāk atcerēties tikai hipnozē.

Amerikāņu Roper anketēšana. Viena no amerikāņu ufologu grupām pētīja neparastus personālus gadījumus pēc ufologu Bada Hopkinsa un Deivida Džekoba iniciatīvas, un 1991.gadā izstrādāja īpašu aptaujas cirkulāru Roper (pēc šī cirkulāra nosaukuma arī darba grupas jeb organizācijas nosaukums). Aptaujas norisi uzmanīja doktors Džons Maks (psihiatrijas profesors, pasniedza Hārvarda universitātes Medicīnas fakultātē), D.Džeikbs (vēstures profesors no Templa universitātes, arī ufologs), Džons Kārpenters (psihiatrs no Springfīldas, Misūrijas pavalstī), doktors Rons Vestrems (socioloģijas profesors no Austreņu Mičiganas universitātes), B.Hopkinss (rakstnieks no Ņujorkas, ufologs, labi orientējas Nolaupīšanu tematikā).
Aptaujas organizētājiem interesēja statistika - cik bieži cilvēki sastapušies ar NLO, citplanētiešiem un tml. fenomeniem. Sakarā ar to, ka mūsdienu sabiedrībā stāsti par Nolaupīšanām un cipīšiem tiek uzķlausīti ļoti aizspriedumaini, pat ar izsmieklu, un par stāstītājiem spriež kā par dīvaiņiem, tad anketas jautājumi bija formulēti visai netieši.
Anketas aizpildīja vairāk kā 6000 cilvēku. Paši akcijas organizētāji bija arī intervētāji. 
Rezultāti lika secināt, ka katrs 50.amerikānis (2%, 1991.gadā tas bija 4 000 000 cilvēku!) ir nonācis, iespējams, sakarā ar Nolaupīšanu, jo - "kaut reizi dzīvē modās no sajūtas, ka istabā ir kaut kāda dīvaina persona" vai vienkārši kaut kas neparasts. 
Bez tam: 
- katram 8. bijis stundu vai vairāk ilgs periods, kas it kā izkritis no cilvēka dzīves. Cilvēks nav varējis atcerēties, kas ar viņu šai laikā noticis;
- katrs 10. jutis, ka viņš patiesi lidojis pa gaisu, nesaprotot kāpēc un kā tas notiek;
- katrs 12. redzējis istabā neparastas ugunis vai gaismas bumbas. Gaismošanās avots nav bijis izprotams;
- katrs 12. savā miesā uzgājis neparastus skrāpējumus, un nav varējis atcerēties to izcelsmi.
Aptaujas organizatori nolēma, ka, ja cilvēks devis apstiprinošu jautājumu uz vismaz četriem no šiem 5 jautājumiem, tad viņš nonācis riska grupā un pieskaitāms Nolaupīšanu potenciālajiem upuriem. Atkārtosim, ka veseli 2% aptaujāto amerikāņu iekļuva šai kategorijā, jo tieši tik daudz amerikāņu bija izjutuši uz sevis Nolaupīšanas fenomenam ralsturīgas pazīmes!
Tas nozīmē vairāk kā 4500 Nolaupīšanas dienā pēdējo 70 gadu laikā! Kaut kāds pilnīgs trakums!
Ziņojumam gan uzmetās kritiķi no visām pusēm un skaidroja šos datus ar „miega paralīzi” un „tematiskām halucinācijām.” 
Ja mēs kaut uz brīdi pieļaujam, ka tas būtu iespējams, tad cita izskaidrojuma nav, kā vienīgi tas, ka Kāds Ārpuscilvēcisks Spēks veic masīvus eksperimentus ar visu cilvēku dzimumu!
Amerikāņi šādu intervēšanu ir veikuši, Mazajam Zaļajam trūkst tādu datu par citām pasaules daļām, tostarp arī par Latviju.

Nolaupīšanu gadījumi vēsturē. „Nolaupīšanas fenomens” ir tūkstošiem gadu vecs, gandrīz tikpat sens kā cilvēce. Visdrīzāk, Atnācēji cilvēkus Nolaupīja jau akmens laikmetā, taču saprotamu iemeslu dēļ par šo laika periodu konkrētu liecību nav. Līdz ar rakstības izgudrošanu, šie Nolaupīšanas incidenti tika fiksēti rakstiski. 
Pēdējā laikā izgaismojusies fenomenāli interesanta sakarība starp tā saucamajām "NLO Nolaupīšanām" un pirmtautu šamaņu ezotērisko pieredzi izmainītas apziņas stāvokļos (IAS).

Senā Mezopotāmija. Iespējams, ka eposa par Gilgamešu 3.plāksnīte vēstī par Nolaupīšanu. Tajā vēstīts par putekļu mākoni, kas nācis no tālienes. Debesis dārdēja un zeme drebēja un beidzot ieradās Saules dievs. Tas satvēris Enkidu ar varenajiem spārniem un nagiem. Enkidu ķermeni pārņēma svina smagums.

Senā Izraēla. Vācu teologs Valters Jergs Langbeins grāmatā "Sfinksas sindroms" raksta, ka Ādams bija pirmais cilvēks, kas nokļuva kosmosa kuģī. Kā stāstīts senžīdu apokrifiskajā tekstā "Ādama un Ievas dzīve," reiz Ādams pie debesjuma ieraudzīja kosmosa kuģi: "Tad es redzēju ratus līdzīgus vējam un to riteņi bija ugunīgi." Tālak senžīdu teksts vēsta, ka Ādams tika aizvests kosmosa kuģī: "Es tiku aizvests."
Ādams no lidojuma kosmosa kuģī atcerējās tikai to, ka redzējis kosmosa kuģa komandieri: "Es redzēju to Kungu... tur sēžam." Neko vairāk Ādams neatcerējās. Svešie Ādamu nogādāja atpakaļ vietā, no kurienes viņš bija paņemts: "Viņš mani atveda tai vietā no kurienes viņš mani aizveda." Tātad Ādams neko neatcerējās no tā, kas notika lidojuma laikā kosmosa kuģī. Te jau parādās "nozagtā laika" fenomens.

Senā Grieķija. Sengrieķu mitoloģijā ir sižeti, kurus varētu traktēt kā Nolaupīšanas gadījumu aprakstus, kā piemēram, Eiropas vai Ganimēda nolaupīšanas.
Ganimēds bija trojiešu valdnieka Troja un nimfas Kallirojas dēls. Viņš bija ļoti skaists zēns, šī skaistuma dēļ Zevs viņu nolaupīja. Ganimēds pie Idas kalna ganīja sava tēva lopus, kad no debesīm nolaidās ērglis un uznesa Ganimēdu Olimpā. Zevs Ganimēdu padarīja par savu mīļāko un pie reizes uzticēja jauneklim dievu dzīrēs pildīt kausos nektāru, agrāk šo pienākumu veica Hēfests. Zevs kā kompensāciju Ganimēda tēvam uzdāvināja lieliskus zirgus vai Hēfesta darinātu vīnkoka stīgu. 

Senā Amerika. Lakandomu cilts (Meksika, Čjapas pavalsts) leģenda vēsta, ka dievu vēstnesis Akinkobs nolaupījis viņu cilts sentēvu un aizvedis viņu uz debesīm. Pēc kāda laika dievu vēstnesis sentēvam jautājis, cik ilgu laiku viņš debesīs esot pavadījis, tas atbildējis, ka viņš prom no savām mājām esot vienu dienu. Dīvaina bija Akinkoba atbilde: „Nē, mans dēls. Tas ilgst dienu un nakti, un šo dienu, un divas naktis. Tur tavās mājas, kur tu dzīvo, tur tas ilgst tik ilgi, mans dēls. Tikai tu to nemani.”
Klasisks Nolaupīšanas gadījums, iespējams, minēts arī kiče maiju eposā Popol Vuh, kur galvenos varoņus dvīņus Huhnapu un Kebalanki Nolaupa pazemes valstības Ksibalbas sūtņi, kuru "baisās sejas biedē ļaudis."

Viduslaiku hronikas par Nolaupīšanām. Viduslaiku Eiropas debesīs Franku valsts karaļa Pipina laikā (marjodoms - 741.-751.g., karalis - 751.-768.g.) gaisa gari silfi nolaupījuši cilvēkus un savos gaisakuģos nogādājuši savā pasaulē - Magonijā. Silfi nolaupītajiem cilvēkiem rādījuši savas pilsētas un atklājuši arī citas savas dzīves jomas. Pēc tam silfi nolaupītos cilvēkus nogādājuši daudzās Eiropas pilsētās, lai viņi pastāstītu par redzēto un piedzīvoto citiem. Taču māņticīgie tā laika Eiropas cilvēki Nolaupīto stāstiem nav ticējuši un kā burvjus un raganas sadedzināja sārtos.
1670.gadā franču abats M.de Vilārs par šiem notikumiem Pipina valdīšanas laikā sarakstīja izsmeļošu vēstījumu. Šajā hronikā ir aprakstīti NLO un cilvēku Nolaupīšanas gadījumi: "Pipina valdīšanas laikā kabalistam Cedekijam iešāvās prātā doma piemuļķot pasauli - tās elementus apdzīvojot tautas, kuru dabu es jums attēloju. Viņš silfiem ieteica, lai tie visiem cilvēkiem parādītos gaisā. Viņi to izdarīja krāšņi: šie radījumi cilvēku izskatā bija redzami gaisā, gan pārvietojoties kaujas ierindā, gan ar ieročiem rokā stāvot sardzē vai atpūšoties greznās teltīs, gan apbrīnojami būvētos gaisakuģos, kuru buras piepūta pēc zefīru pavēles."
Cilvēki, kuri noskatījās šo izrādi, silfus noturēja par burvjiem, kuri pārņēmuši savā varā gaisu, lai izraisītu vētru un krusu un nopostītu ražu. Gan garīdznieki, gan valdnieki pievienojas pūļa domām. Franku karaļi Kārlis Lielais un Ludviķis Dievbijīgais silfiem uzlika smagus sodus par parādīšanos debesīs. Smieklīgi! Abats M.de Vilārs tā laika cilvēkiem pārmet pat to, ka viņi nav pietiekami pārdomājuši un izpratuši šo fenomenu. Tālāk silfi redzēja pret sevi vērstus - pūli, sīkmaņus un pat kronētas personas... Lai kliedētu cilvēku sliktās domas, kādas tiem bija par silfu nevainīgo bruņojumu, tie nolēma nolaupīt dažādus cilvēkus, parādīt tiem savas skaistās sievietes, savu valsti, savu valdīšanas formu, un tad tos nolaist zemē dažādās vietās pasaulē... Tauta, redzot, ka cilvēki nolaidās zemē, saskrēja no visām pusēm, turēja viņus par burvjiem, kuri izkāpuši no saviem lidaparātiem, lai saindētu puķes un avotus, un saniknoti veda nevainīgos nāvē. Grūti iedomāties, cik daudzi no viņiem šai zemē gājuši bojā ugunī un ūdenī."
Tālāk abats de Vilārs raksta par četriem silfu Nolaupītajiem cilvēkiem, kuri kā par brīnumu netika sodīti ar nāvi: "Starp citu, reiz netālu no Lionas trīs vīrieši un viena sieviete redzēti izkāpjam no šiem gaisakuģiem: visa pilsēta sapulcējās ap viņiem un sauca: "Tie ir burvji, tos sūta Beneventas hercogs Grimoalds, Kārļa ienaidnieks, lai izpostītu franku valsti!" Četri nevainīgie taisnojās, ka viņi paši esot no šās zemes, ka viņus nesen nolaupījuši savādi ļaudis, kuri viņiem parādījuši nedzirdētus brīnumus un lūguši pastāstīt citiem. Ietiepīgie lionieši neklausījās viņu taisnošanos un jau grasījās viņus mest ugunī, kad taisnīgais Agobārs, Lionas bīskaps, kurš kā mūks šeit bija guvis lielu cieņu, atsteidzās uz troksni, noklausījās tautasapsūdzību un apsūdzēto aizstāvēšanos un nopietni izlēma, ka abām grupām nav taisnība. Tā nav taisnība, ka šie cilvēki ir nolaidušies no gaisa, un neiespējami ir tas, ko viņi stāsta esam redzējuši. Ļaudis sava labā tēva Agobāra runām noticēja vairāk nekā savām acīm, nomierinājās, četrus silfu vēstnešus palaida atkal brīvībā un ar apmierinājumu lasīja dokumentu, kurā Agobārs savus vārdus apstiprina, un četru liecinieku liecība ir veltīga. Tomēr tie, kuri bija izbēguši nāvei, pretēji aizliegumam savus piedzīvojumus stāstīja tālāk. Šādā veidā radušās visas feju pasakas."
Tādi stāsti ir arī Ziemeļamerikas indiāņiem.

Nolaupīšanas mūsdienās. Antonio Viljasboaša Nolaupīšanas gadījums 1957.gadā un Hilu Nolaupīšanas gadījums 1961.gadā tiek uzskatīti par pirmajiem NLO Nolaupīšanas gadījumiem, kas izpelnījušies plašāku izmanību, lai gan daži tādi fiksēti notikuši arī mazliet agrāk. Psihologa Džona Maka veiktās regresīvās hipnozes parādīja, ka, iespējams, Nolaupīšanas sākušās cietušo personu bērnībā uz XX gs. 40./50.gadu robežas.

Betijas Eho Nolaupīšana. Humanoīdi viņu nolaupīja 1950.gada rudenī. Betija Nolaupītājus aprakstīja kā 3 pēdu garus radījumus ar "bumbierveida galvām" un lielām nemirkšķinošām acīm. Tālāk sekoja dramatiski notikumi. NLO "ienira ezerā, pēc kam iznira no jauna. Tad tas iekļuva lielā kristāla alā, kas pamazām paplašinājās līdz pazemes pasaules apmēriem."
Tad Betiju novietoja uz galda: "Viņa sajuta, ka burtiski pieaugusi pie tā [galda]. Šai brīdī radījumi izņēma viņai labo aci un ielika tai galvā niecīgu priekšmetu, tam izmantodami spīdošu adatu. Radījuma roka uz betijas pieres nedaudz mīkstināja viņas sāpes. Tad... viņi implantēja priekšmetus sievietes mugurā un pēdās. Radījumi padeva savus instrumentus virs viņas muguras, operējot ar pagalam tieviem, adatām līdzīgiem pielāgojumiem. Visu šp laiku Betija varēja just sev iekšā viņu implantus."

Antonio Viljasboaša Nolaupīšana. 1957.gada 14.oktobra naktī pulksten vienos 23 gadus vecais brazīlietis Antonio Viljasboašs apstrādāja savu mazo lauciņu (kāpēc viņš nebija devies pie miera, bet strādāja uz lauka?), kad „pēkšņi milzīgā ātrumā tuvojās spožs olveida lidojošs objekts.” Jau vairākas dienas iepriekš Antonio un viņa brālis bija redzējis debesīs spilgtu gaismu, kas visu apkārtni ietina sudrabainā gaismā. Šoreiz notika savādāk.
Kad objekts bija pielidojis pavisam tuvu, viņš redzēja, ka apakšpusē izvirzījās trīs nolaišanās balsti. Tajā pašā mirklī Antonio traktoram izdzisa visi uguņi un apklusa motors. Antonio mēģināja aizbēgt, taču tālu viņš netika. Četras humanoīdas būtnes ķiverēs satvēra viņu aiz rokām un kājām un ievilka NLO. Lidaparāta iekšienē būtnes viņam no zoda noņēma asins paraugus, pēc tam ar varu izģērba un ierīvēja Antonio ķermeni ar nezināmu šķidrumu. Kā vēlāk Antonio stāstīja, citplanētieši visu laiku savā starpā sarunājās, it kā riedami. Kad citplanētieši neparasto procedūru bija pabeiguši, telpā ienāca pilnīgi kaila sieviete, kuras ķermenis „bija daudz skaistāks nekā visām sievietēm, kuras es jelkad biju redzējis,” - tā vēlāk izteicās Antonio. Sieviete, kurai bija rudi kaunuma mati, sāka Antonio glāstīt un apkampt, bet pārējās būtnes atstāja telpu. Antonio bija uzbudināts. Notika dzimumakts. Brazīlietis stāsta, ka tas bijis „normāls akts..., viņa vairāk vai mazāk izturējās tā, kā sievietes parasti to dara.” Daiļā rudmate rēja, kamēr kniebās ar Antonio. Kad dzimumakts bija novests līdz galam, sieviete parādīja vispirms uz savu vēderu, tad uz Antonio un visbeidzot uz debesīm dienvidu virzienā.
Pēc patīkamās nodarbes Antonio tika uzaicināts mazā pastaigā pa NLO un visbeidzot nogādāts vietā, no kurienes tika Nolaupīts.
Var jautāt, vai Viljaboašam patiešām bija dzimumakts ar citplanētiešu sievieti, vai arī šī norise bijusi tikai suģestija, lai atvieglotu iespējamo spermas analīzes iegūšanu. Šodien droši to apgalvot vairs nav iespējams. Iespējams, ka tā bijusi suģestija. Šķiet, ka citplanētiešiem, kā tas izriet no daudzām liecībām, ir pavisam neparastas spējas ietekmēt cilvēka garu (spējas lasīt domas, apturēt sāpes, uzliekot rokas, vai telepātiskas spējas).
Antonio pēc šī notikuma izmeklējis ārsts O.Fontess. Izmeklēšanā tika konstatēts, ka Viljaboašs ticis apstarots - viņš atradies spēcīga starojuma vai enerģijas laukā. Ārsts atradis arī divas nelielas rētas uz zoda tai vietā, kur pēc Antonio teiktā, citplanētieši viņam noņēmuši asinis.
Pie rētām Antonio varēja tikt jebkādā veidā, bet, kur viņš ticis apstarots? Jādomā, ka šis notikums ir patiess.
Antonio nolaupīšanas gadījums pirmoreiz tika publicēts 1965.gadā.

Bārnija un Betijas Hillu nolaupīšana (19.09.1961.). Gadījums, kas kļuvis par klasiku pēc pirmās notikuma publicēšanas 1966.gadā. Ufoloģijā tas bija praktiski pirmais zināmais gadījums, kas NLO lidotāji Nolaupīja cilvēkus un veica ar viņiem medicīnas eksperimentus. Tas gadījās 1961.gada septembrī, taču publiski par to paziņoja tikai pēc ilgstošas abu laulāto rehabilitācijas.
Ģimene. Hilli bija jaukts rasu pāris (vīrs nēģeris, bet sieva – baltā). Dzīvoja Portsmutā (Ņūhempšīra). Bārnijs (39) strādāja pastā, bet Betija (41) – sociālā darbiniece.
Notikuma norise. 1961.gada 19.septembrī viņi atgriezās mājup ar auto no atvaļinājuma. Piepeši Balto kalnu rajonā viņi pamanīja debesīs spožu uguni. Piebraucot tuvāk Bārnijs saprata, ka spožā gaisma patiesībā ir gaisakuģis, kas ātri tuvojas. Viņš pat paspēja samanīt humanoīdu tipa būtnes - mazus pelēkus radījumus, kas pa „iluminatoriem” skatījās uz tiem. Bārnijs, burtiski kratoties aiz šausmām, metās atpakaļ pie mašīnas (tātad bija izkāpis?) un steidzīgi aizbrauca sliktā pašsajūtā – ausīs dunēja un kaut kas pīkstēja. Kamēr tie tika līdz Portsmutai, bija jau pieci no rīta – tātad par divām stundām vairāk, nekā vajadzētu būt.
Notikumi regresīvajā hipnozē. No tās reizes abi sāka mocīties ar nakts murgiem, kuros tos laupīja citplanētieši. Bārnijam parādījās skaidri nervu stresa simptomi. Viņš tika pakļauts regresīvajai hipnozei, un lūk, kas atklājās: humanoīdi nobloķēja ceļu un Hillus Nolaupīja. Uz kuģa tos abus izšķīra.
Medicīniskā izmeklēšana. Tos abus rūpīgi medicīniski izmeklēja. Betijai izmeklēšanas laikā nabā iedūra garu adatu, kas esot bijis ārkārtīgi sāpīgi.
Betijai parādīja karti, kas atgādināja Zeta Retīkulas zvaigžņu sistēmu (gandrīz 40 gg. attālumā no Zemes). Hipnozes seansa laikā Betija Hilla uzmeta vairākas skices ar redzēto – humanoīdus un zvaigžņu karti. Hipnozes seansa laikā Hils arī atcerējās, ka redzējis cilvēkus II Pasaules kara laika vācu formās. "Cilvēkam bija ļauna seja. Viņš izskatījās kā nacists. Viņa acis! Milzīgas cietsirdīgas acis!" — tā Nolaupītais stāstīja par personu, kura atradās vienā kompānijā ar pelēkajiem radījumiem.
Betija hipnozē stāstīja, ka tos Nolaupījuši radījumi "...ar neparastu galvas formu - platu galvaskausu, kas būtiski sašaurinās virzienā uz zodu. To acis novietojās sejas pusēs... Āda bija pelēcīga, kaut kāda metāliska atspīduma... matus uz tās es nepamanīju... Es nepamanīju arī kaut cik būtisku degunu - tikai divas atveres, kas tiem aizstāja nāsis."
Galvenais no Nolaupītājiem iedevis sievietei lielu grāmatu. Tomēr Betijai tā bija jāatdod pirms pameta gaisakuģi.
Tomēr ne viss bija tik vienkārši. Pēc notikušā Bārnijs aizrāvās ar ufoloģisko literatūru, tā ka, iespējams, no šādas literatūras arī bija ietekmējies. Zvaigžņu karti izbrāķēja daudzi astronomi. Pie tam tolaik regresīvās hipnozes metode bija vēl maz izpētīta.
Nākamajā laika periodā pēc Hillu Nolaupīšanas daudz ļaudis sāka ziņot par līdzīgiem Nolaupīšanas gadījumiem. Sakrita daudzas detaļas.
Materiāls jūtubā: https://www.youtube.com/watch?v=zEduivobup4

Karla Higdona Nolaupīšana (1974.g.). Medību laikā Vaiomingas pavalsts Valsts dabas parkā Karls Higdons ieraudzīja pļaviņā piecus aļņus. Izšāva uz tiem no medību bises. Taču, tikko to bija izdarījis, visa apkaime ap viņu kļuva stipri savāda. Šāviena troksnis likās tāds kā neticami tāls. Laiks likās palēninājies tik ļoti, ka Higdons spēja skaidri redzēt savas izšautās lodes lidojumu. Tā lēnām nolidoja pa gaisu tikai kadas 60 pēdas tālu - "saspiesta un saburzīta it kā cimds." Higdons devās pie lodes, lai to paceltu. Tad viņā priekšā uzradās cilvēkveidīga figūra - visa melnā. Humanoīds iedeva Higdonam "tableti," sacīdams, ka pateicoties tam viņš 4 dienas nejutīšoties izsalcis. Tad viņu uzņēma lidaparātā, kuru pats Higdons nosauca par kosmisko kugi. Kad pēcāk viņu atgrieza tai pašā vietā parkā, Higdons jutās pilnīgi dezorientēts, viņa ķermeni klāja dziļi skrāpējumi.

Travisa Voltona Nolaupīšana, Arizona (1975.gada 5.novembris). Viņš redzēja cilvēcisku būtni, vīrieti, kas bija sešas pēdas, divas collas garš. Viņš bija muskuļains un proporcionāls. Viņš valkāja pieguļošu spilgti zila materiāla uzvalku, kas izskatījās līdzīgs mīkstam velūram.

Nolaupīts ticis arī Deivids Hovards, kas sirga ar narkolepsiju – miega traucējumi, kuru laikā reālā dzīve sajaucas ar fantāzijām.

Sendijas Larsonas Nolaupīšana (1975.g.). Visskaistākais skats esot bijis kā "Zeme peld kosmosā," ko Sendija ieraudzījusi gaismas tuneļa galā. Pēc tam sekoja dīvainā un nepatīkamā medicīniskā izmeklēšana, kuras laikā radījumi Sendijai izņēma smadzenes un nolika tās blakām.

Filiberta Kardēna Nolaupīšana (1979.g.). F.Kardēnu no Floridas Nolaupīja humanoīdi, kas, pēc viņa paša vārdiem, bija tērpti baltos pieguļošos kostīmos. Tie pārnesa viņu uz pludmali, atvēra "durvis" vienā no lielajiem akmeņiem, bet pēc tam devās pa tuneli, kas gāja "pa jūras dibenu."

Karlosa Diasa Nolaupīšana (1981.g.). Meksikāņu fotogrāfs K.Diass NLO ieraudzīja tieši virs galvas. "Tas sastāvēja no miljoniem niecīgu gaismas punktiņu. Es mēgināju tam pieskarties, taču mana roka izgāja cauri dzeltenajai gaismai..." Fotografs apmulsa un tūdaļ pat pamanīja, ka kopā ar NLO atrodas "alā, kas bija pilna ar stalaktītiem un stalagmītiem... Un vēl tur bija ļoti dīvains apgaismojums... Gaisma bija it visur, bet tās avotu es neuzgāju."

Vitlija Šraibera nolaupīšana 1985.gada martā. Nolaupītam nācās būt arī Vitlijam Štraiberam (Whitley Strieber), kas, liekas, kļuva par pasaulē slavenāko „Nolaupīto” dēļ savas erudīcijas un rakstītā vārda pārvaldīšanas. Pēc notikuma Štrībers uzrakstīja grāmatu „Pievienošanās” (Communion), izdotu 1987.gadā, kurā viņš aprakstīja savu un daudzus citus līdzīgus gadījumus. Par to uzņemta tāda paša nosaukuma filma ar Kristoferu Vokenu galvenajā lomā. Nolaupītais Vitlijs Straibers atceras milzīgas un aizgrābjošas Pūces (sipuhi) acis, kas skatījušās uz viņu „caur logu stiklu.” Tad sekojusi pati Nolaupīšana, kuras laikā Atnācēji veikuši iegriezumu Vitlija rādītājpirkstā.

Ennes Stripas Nolaupīšana (1985.g.). Viens no Kanādas laikrakstiem 1985.gadā ziņoja par kādas mājsaimnieces Ennes Stripas piedzīvojumu. Enne bija pazudusi, un viņas radinieki vērsās policijā, lai tā sāktu meklējumus.
Sieviete bija pazudusi divas nedēļas. Kādā naktī sieviete pati atgriezās mājās, taču no kurienes viņa uzradās, neviens neredzēja. Vairākas dienas Enne neko nespēja atcerēties un līdz ar to arī izskaidrot, kur bijusi.
Pēc kāda laika atmiņa atgriezās un misis Stripa izstāstīja, ka dienā, kad vīrs bijis darbā un bērni skolā, pēkšņi parādījušās divas pelēkas būtnes ar lielām izstieptām galvām un milzīgām acīm. Svešinieki paņēmuši viņu uz lidojošā kuģa, kas bija piezemējies mājas iekšējā pagalmā. Enne stāsta, ka kuģis izskatījies kā apaļš metālisks objekts, kas stāvējis dažus metrus virs zemes. No objekta izvirzījušās kāpnes, un gūstekne ar abiem pelēkajiem humanoīdiem ir kāpusi pa to augšup. Pelēkās būtnes kontaktējās ar sievieti ar domās izteiktām pavēlēm.
Kad Enne izkāpusi no lidaparāta, izrādījās, ka tas atradās milzīgā angārā. Viņu sagaidījuši militārās formās tērpti cilvēki, kuri, pēc sievietes apgalvojuma, runājuši vāciski. Enne no dokumentālajām filmām atcerējās, ka šādu formu II Pasaules kara laikā nēsājuši nacisti. Enne ievēroja, ka visu komandējuši cilvēki formās, bet pelēkās būtnes viņiem pakļāvušās. Sievieti veda pa gariem gaiteņiem, kamēr viņa nokļuva istabā, kas atgādināja laboratoriju. Parādījās baltā uzsvārcī tērpies cilvēks, kurš angļu valodā ar akcentu paziņoja, ka sievietei nenodarīs nekādu ļaunumu, tikai izdarīs analīzes un paņems olšūnu. Divu nedēļu laikā nozagtā atradās medicīniskajā laboratorijā, kur tika pakļauta dažādiem medicīniskiem pētījumiem. Misis Stripa neatceras, kā viņai izdevās nokļūt atpakaļ.
Ufologa sensacionālais slēdziens. Par šo Kanādas preses paziņojumu ieinteresējās pazīstamais amerikāņu ufologs Mels Kreigs. Viņš satikās ar Nolaupīšanas upuri. Hipnozes stāvoklī sieviete spēja atcerēties vēl dažas detaļas. Ne reizes divu nedēļu laikā Enne neredzēja debesis — telpai nebija logu. Pēc tā Kreigs izteica sensacionālu slēdzienu: Ennu Stripu nolaupīja nacisti, kuri pēc II Pasaules kara bija izbēguši no soda. Viņi radījuši pazemes bāzi, varbūt pat ne vienu vien, kurā izstrādā augstvērtīgu kara tehniku. NLO, kas tiek redzēti dažādās zemeslodes vietās, ir lidaparāti, kas radīti šajās pazemes bāzēs. Kas saistās ar pelēkajām būtnēm, tad Kreigam ir divas versijas. Tie ir vai nu roboti, ko pazemes bāzēs radījuši nacisti, vai attālu galaktiku iedzīvotāji, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir apvienojušies ar nacistiem.

Lūsijas Nolaupīšana (1992.g.). 1992.gada oktobrī Lūsiju nolaupīja kādi, ko pati Lūsija nosauca par "citplanētiešiem," lai gan nekāda NLO tuvumā nebija. Pamodusies nakts vidū, Lūsija sajuta nepārvaramu vēlmi doties ārā no mājas un sēsties mašīnā. Sieviete brauca uz kalniem austreņu virzienā no Vašingtonas. Tur viņa apstājās vientulīgā ceļa posmā, no tā pa labi bija stāva nogāze, kas "veda uz ieleju, pilnu ar ļaudīm naktskreklos un pidžamās." Lūsija atskārta, ka planē gaisā šīs neparastās kompānijas virzienā. Tad neredzams spēks ievilka viņus atverē, kas atradās pakalna nogāzē: "Šeit bija stāva noeja. Tā veda caur kaļķa iezi pakalna dziļumos. Galu galā visi Nolaupītie atradās lielā istabā ar augstiem griestiem, kur viņus ar nesatricināmu izskatu novēroja citplanētieši."

Ričarda Tomsona aprakstītais gadījums. Doktors Ričards Tomsons savā grāmatā "Atnācēji, skats no gadsimtu dziļumiem" apraksta šādu sievietes Nolaupīšanas gadījumu.
Tas notika Ņūmeksikas pavalstī ASV, kad 28 gadus vecā sieviete ar savu sešgadīgo dēlu naktī mašīnā atgriezās mājās. Pēkšņi virs viņiem parādījas 5 NLO, kuri nolaidās ganībās. par tālāko notikumu gaitu sieviete spēja izstāstīt tikai pēc vairākiem regresīvās hipnozes seansiem.
Pirmais, ko viņa atminējās, bija spilgtā gaisma, kas žilbināja acis, turpat atradās bars humanoīdu, no kuriem viens ar smailu, garu dunci iedūra govij krūtīs un vēl pusdzīvai izgrieza ģenitālijas. Citi sagrāba viņu ar dēlu un aizveda uz lidojošo šķīvīti. Pirmajā brīdī viņa nespēja pretoties, jo rokas bija sažņaugtas ciešā tvērienā, tomēr viņa spēra tiem ar kāju un kliedza. Atnācēji bija tērpti tumši brūnās uniformās ar oranži gaišzilu emblēmu uz krūtīm. Tālāk viņa atcerējās, ka kaila gulējusi uz galda un viņu izmeklē. Viens no radījumiem pret viņu izturējies rupji, daži izrādīja lielu interesi par viņas matiem, jo pašiem bija lielas bezmatainas galvas, nebija ne skropstu, ne uzacu.
Pēc brīža ieradies kāds garš baltās drēbēs ģērbts humanoīds dzeltenu seju, kas nikni bļāvis, ka sievieti nevajadzējis šurp vest, un, pievērsies viņai, atvainojās par notikušo, jo dažreiz gadoties ne tā, kā bijis iecerēts. Lai par dēlu neuztraucoties, viņam nekas slikts netiks nodarīts. Visas sarunas notika telepātiski, bez balss skaņām. Pēc tam viņš laikam tos pārējos sodīja, jo viņa redzēja tos izģērbtus līdz jostas vietai, kaulainus, vājiņus, ar gariem mezglainiem pirkstiem. Viena laikam bija sieviete ar spilgti zaļu ādu.
Tad viņu veda pa kuģa telpām, kur bija milzīgi ekrāni, pultis, lifti. No jauna viņa atjēdzās krēslā, un visā ķermenī sajuta lielu smagumu, acīmredzot, kuģis startēja. Visapkārt zvaigznes, iespaids satriecošs, brīnišķīgs. Aiz loga laikam kaut kāda planēta baltā un melnā krāsā. Tad ienāca kāds baltās drēbēs ģērbts, ļoti vecs cilvēkam līdzīgs tips, kurš izskatījās ļoti samulsis, jo izrādījās, ka viņi nezina, ko ar sievieti iesākt. Ienāca vēl 5, varbūt tie bija zinātnieki. "Viņi paziņoja, ka nogādāšot mani atpakaļ uz Zemi, bet es nevarēšot par redzēto nevienam pastāstīt. Nākošā mirklī es atrados kaut kādā pazemes kompleksā, kur bija ļoti daudz visādu dīvainu būtņu. Ieklīdu kādā telpā, kur milzīgās tvertnēs cirkulējošā šķidrumā peldēja cilvēku ķermeņu daļas. Kad viņi mani atrada, es gulēju kaktā un raudāju. Pēc tam mani kopā ar dēlu pieslēdza pie vadiem un ar diezgan sāpīgu procedūru izdzēsa no atmiņas visu redzēto."

Skota Nolaupīšana. Viņš atceras kā laidies lejup ar eskalatoru "lielā pazemes alā."

Džo Nolaupīšana. Viņš attapās esam "lielā, akmenī izcirstā istabā," kas atradās zem zemes. Te viņu ielenca "mazi cilvēki ar apaļām galvām." Viņi novietoja Džo uz galda un iedūra tam kaklā adatu.

Virdžīnija Hortone sarunā ar ārstu atcerējās, ka pirms mirkli pirms pašas Nolaupīšanas viņa runājusi ar "saprātīgu alni." "Bet aļņa iekšienē bija kaut kāda būtne," - viņa piemetināja.

Betijas Andersones Nolaupīšana. Nolaupītā Betija Andersone saņēma „mazu gaiši zilu grāmatiņu ar četrdesmit zaigojošām lappaspusēm,” taču tā visai drīz izgaisa.

Parnela testēšana. Viņš 1988.gadā veica 223 Nolaupīto personu testēšanu (mazliet pirms Džona Maka, kurš to iesāka 1989.gadā) un neuzgāja "nekādas psihopatoloģijas pazīmes."

Džona Maka darbs ar Nolaupītajiem. Doktors Džons Maks (John Mack) no Hārvarda universitātes bija praktizējošs psihologs, kas 1989.gadā sāka piedāvāt savu profesionālo palīdzību Nolaupīšanā cietušiem cilvēkiem. Šiem pētījumiem viņš veltīja 15 savus dzīves un darba gadus, galu galā nospriežot, ka tas ir kāds grūti pētams realitāšu pārklāšanās gadījums, tacu nekadi ne kosmiskie atnācēji. Šo pētījumu dēļ Hārvardas universitātes kolēgi mēgināja izstumt to no zinātniskās sabiedrības.
Sīkāk par šiem pētījumiem esejā Džona Maka darbs ar Nolaupītajiem.

Elizabetes Sleiteres testu pētījumi. Šīs pieredzējušās psiholoģes vadībā veiktie testēšanas pētījumi notika pēc 9 parametriem. Pirms jebkādas kontaktēšanās ar Nolaupītajiem, viņa vispirms izanalizēja testu rezultātus. Lūk, ko viņa par to saka:
"Pirmais un vissvarīgākais jautājums šai gadījumā ir sekojošs: vai šo ļaužu stāstījumu var uzskatīt par kādas nebūt psihiskas novirzes rezultātu. Ar pārliecību atbildu - nē. Ja notikumi ar Nolaupīšanām būtu ne vairāk kā uzmācīgu fantāziju produkts, tad tādi varētu nākt no patoloģiskiem meļiem, paranoidāliem šizofrēniķiem, kā arī no tādiem neparasti retiem histēriskiem tipiem, kas cieš no pamatīgām nobīdēm psihē... Svarīgi atzīmēt, ka neviens no aptaujātajiem nav ierindojams nevienā no šīm kategorijām. Un lai gan pati testēšana nevar pierādīt šo stāstu patiesīgumu, mums ir pamats uzskatīt, ka testa rezultāti nav pretrunā iespējai, ka Nolaupīšanas patiesi ir bijušas."

Katrīnas Makleodas testu pētījumi. Dr.Maka kolēģe no tās pašas Hārvarda universitātes izmantoja veselu virkni personīgu un psihopatoloģisku raksturlielumu, un salīdzināja 40 Nolaupītos ar 40 kontrolpacientiem. Un atkal: "Nav nekādu liecību par to, ka Nolaupīšanas fenomens var tikt izskaidrots ar kādu nebūt psihisku saslimšanu."

Deivids Džeikobs. Arī pētījis šo fenomenu.

Psihologu/psihiatru secinājumi. Tika kontstatēts, ka Nolaupītie pilnīgi droši nav nekādi "psihiņi" vai patologiski meļi. Tiem visiem bijusi kāda tipiski līdzīga šokējoša pieredze, kuras rezultātā daļai no viņiem attīstījušies posttraumatiski simptomi - tadi pat kā karavīriem pēc atgriešanās no kaujas.

Citplanētiešu veikto medicīnisko izmeklēšanu līdzība ar norisēm šamaņu transu laikā. Līdzīgas manipulācijas ar šamaņiem veic Citpasaules gari, kad šamaņi izmainītas apziņas stāvokļos nonāk citā realitātē. Līdzība starp šīm divām parādībām ir acīmredzama. Aizvēsturiskajā alu mākslā šo fenomenu raksturo tā saucamā "Ievainotā cilvēka" motīvs.

Stāsta citplanētiešu nolaupītie.
Stāsta šamaņi etnogrāfiskajos pierakstos.

Džerija pastāstīja par to, kā "kaut kas ass, adatai līdzīgs" ieurbās viņai kaklā... Mazie radījumi iedūra "adatu apmēram pēdas garumā" Džo kaklā, mazliet zem auss, ar to pašu nodarot viņam briesmīgas sāpes... Katrīnas smadzenēs, caur vienu no viņas nāsīm iedūra metālisku "apmēram pēdu garu" instrumentu: "Tas caurdūra kaut ko, lai tiktu iekšā, lai tiktu manās smadzenēs..."

Jakūtu šamanis: "Trīs melli velli caurdūra viņa galvu ar šķēpu..."
Arunta no Austrālijas: "Gars meta viņam ar neredzamu šķēpu, kas no aizmugures caururba viņa kaklu, izgāja cauri mēlei, tajā izdurdams lielu caurumu, un izgāja ārā pa muti..."
Varamunga no Austrālijas: "Viņu galvās ieliek čūskas, bet to degunus caurdur ar maģiskiem objektiem." "Viņi izņēma Betijas labo aci, un ielika tai galvā niecīgu priekšmetu; citus tādus pat priekšmetus viņi implantēja tai mugurā un pēdās..."

Džo bija pārliecināts par to, ka viņa smadzenēs ieaudzējuši "mazu sudrabotu priekšmetu, kas pa daļai līdzinājies tabletei." Un viņš pats bija liecinieks arī tam, kā šie radījumi turēja "kristālus" pie viņa dēla galvas un "virzīja gaismas staru uz bērna acīm un rokām..." Kristāli tika izmantoti kā ķirurģiskie instrumenti arī tajā briesmīgi sāpīgajās operācijā, kuru veica ar Karlosu uz NLO klāja.

"Tie pāršķēla viņa galvu, izvilka no tās smadzenes, izskaloja un atjaunoja tās, lai ļautu to apziņai uzzināt noslēpumus... Viņa acīs tie ielika zelta putekļus." (Borneo salas dajaki)
"Tad atnāk cilvēks ar nūju. Viņš iedur to neofīta galvā, pēc kā brūcē ieliek burvju akmeni citrona lielumā. Tad parādās gari... lai apmācītu viņu dziedniecības mākslā." (Austrālijas votodžobaluki)
"Kobenu cilts šamanis ieliek kalnu kristālu iesvētāmā galvā. Akmeņi izēd tā acis un smadzenes, pēc kā ieņem šo orgānu vietu, un kļūst par cilvēka spēka avotu." (Dienvidamerika)
"Kā tikko viņi nonāk debesīs, skolotājs ieliek nākamā šamaņa ķermenī varavīkšņainas čūskiņas un kvarca kristālus. Tad iesvētāmo no jauna pārnes uz Zemi..." (Meža Upes cilts Austrālijā)

Divi radījumi operēja Evas muguru: "Tas bija līdzīgi kā ja viņi manu ķermeni būtu caurdūruši ar kaut kādiem asiem instrumentiem, iedurot tos starp ādu un miesu." Betijas Hillas nabā iedūra garu adatu, kas tai sagādāja mokošas sāpes.

"Es ieraudzīju cilvēka tēlu... kura galvu apņēma spoža spīdēšana... Viņš teica: "Pieņem bez baiļu visu, ko esmu nolēmis pateikt un izdarīt." Pēc tam es sajutu kā manā ķermenī ieduras asi instrumenti. Daži no tiem bija līdzīgi nažiem, citi - adatām..." (odžibvu cilts Ziemeļamerikā)
"Kuksu biedrībā iestāties gribošais tic, ka pats Kukss caururbj viņa nabu ar bultu un pīķi..." (riverpatvinas cilts Ziemeļamerikā)

Sandra Larsone tika nogādāta uz NLO klāja un tad: "radījumi izņēma tai smadzenes un nolika tai blakus..."

"Gari nocirta viņa galvu un nolika to blakus." (jakūtu šamanis)

Interesantas Nolaupīšanu un šamaņu pieredzes līdzības vērojamas arī jautājumā par "kaulu pārskaitīšanu," no kurām burtiski mudž šamaniskās pieredzes stāsti.

Deivids Džekobss no Templa Universitātes: "Mazie radījumi uzmanīgi izpētīja ribas un cilvēka krūšu kurvi. Reizēm [tie] veica nelielus iegriezumus nolaupītā kreisajā sānā... Viņi metodiski aizskāra katru mugurkaula skriemeli no kakla līdz astes kaulam... Tas viņiem prasīja daudz laika, jo tie detalizēti izpētīja katru kaulu."

Džona Maka paciente Katrīna tika nogādāta uz NLO un viņu lika uz galda, kur ar to veica to pašu dīvaino procedūru - "kaulu skaitīšanu:"
"Viņu mazie pirkstiņi slīdēja gar manu mugurkaulu it kā viņi vēlētos pārskaitīt tur visus skriemeļus. "Dieva dēļ, kamdēļ tas tiek darīts?" "Lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā," - atbildēja viens no viņiem.

"Viņi [gari] meta tam ar bultām tik ilgi, kamēr viņš zaudēja samaņu un viņš nogāzās gar zemi. Tad tie pāršķēla viņa ķermeni, izrāva kaulus un pārskaitīja tos. Un, ja kaut viena būtu pietrūcis, viņš nevarētu kļūt par šamani." (tungusu šamaņa stāsts)

Cits Sibīrijas šamanis Kuzlasovs stāstīja kā "divi melni un divi gaiši" radījumi "sacirta to gabalos uz melna galda," tad pēc sava vadoņa pavēles pārskaitīja cilvēka kaulus: "Starp ribām tie atrada kaulu, kurš iekšā izrādījās dobs. Tas bija liekais kauls. Tieši tas izlēma lietu manā labā. Jo tikai tie ļaudis var kļūt par šamaņiem, kuru ķermenī ir tāds kauls." 

Pēc vairuma stastiem, Nolaupītie gluzi vienkārši "izpeldējuši" no savām mājam vai mašīnām debesīs esošajos NLO. Tiešī tapat sava ezoteriskaja praksē "izpeld" šamaņi.

Nolaupīšanas. Bieži vien Atnācēji ierodas guļamistabā, kur guļ abi laulātie. Tie paņem vienu no tiem tā, ka otrs dusošais par to pat nenojauš. (Dž.Maks, Abduction, 277.lpp.) Laulātie vienkārši "guļ savu sievu vai vīru nolaupīšanu laikā. ja tie kādu brīd` pamostas, tos tūdaļ no jauna iemidzina." (D.Džeikobs, Secret Life, 55.lpp.).
Arī te Nolaupīšanas mehānisms ir stipri līdzīgs viduslaiku feju stāstiem.

Kontaktēšanās. Interesanti, ka bieži vien kontaktēšanās ar Nolaupītājiem notiek ar ķīmisku praparātu palīdzību. Cilvēkiem tādu dod iedzert. Atnācēji cenšas ievest cilvēkus izmainītas apziņas stāvoklī, lai kontakts varētu notikt.

Masveida nolaupīšanas. Nolaupīšanas mūsdienās notikušas arī lieciniekiem klātesot un pat masveidā (piemēram, esot tāds ciems Meksikā). Tādas varētu būt vēl vairākas - vesela eskimosu un pueblu indiāņu ciemu Nolaupīšanas.

Nolaupīšanas Latvijā. Mazajam Zaļajam ir zināms vismaz par vienu tādu gadījumu, kas gan bija tikai vairākkārtējs Nolaupīšanas mēģinājums, jo iesaistīta sieviete vairākkārt kategoriski gan domās, gan arī skaļi protestēja pret to un nepārprotami paziņoja par nevēlēšanos doties līdzi. Nolaupītāji - šai gadījumā Pelēči (vai tiem ļoti līdzīgi radījumi) tad nu arī atstājās. Iesākumā sieviete bija ar mieru mums visu rakstiski izlikt, taču tomēr pārdomāja un publicēt notikušo nevēlējās. Varbūt kādreiz vēlāk...
Bez tam mums arī zināms par divām personām, kurām varētu būt līdzīga pieredze, taču neesam ar tām runājuši par šiem incidentiem sīkāk.

Nolaupītāji. Parasti par tādiem figurē Pelēči. Kaut kas kaut kad ir izfunktierējis, ka Pelēči sirgst no kādas ģenētiskas kaites, kuras rezultatā tie nespēj normāli vairoties, tādēļ tiem regulāri nepieciešams cilvēku DNS.
Visai reti, bet par tādiem nedaudz gadījumos ir fiksēti arī Nordiskie citplanētieši.

Pētījumi.
Džona Maka pētījumi. Pie šī psihologa sāka nākt pacienti ar lūgumiem atjaunot garīgo līdzsvaru, kas radies pēc "nolaupīšanām." Sākumā viņš to uztvēra kā novirzi no normas, bet iedziļinājies lietas būtībā, saprata, ka tik vienkārši tas vis nav. Starp "cietušajiem" bija ļoti dažādi cilvēki - uzņēmēji, militāristi, skolotāji, mājsaimnieces u.c.
Hipnotizētie pacienti sāka atcerēties kā tos medicīniski izmeklējuši citplanētieši savos kosmosa kuģos. Dž.Makam uzkrājās daudz pierakstu un liecību, ko viņš apkopoja grāmatās, kas ieguva lielu popularitāti. Maka pētītie pacienti bieži atstāstīja, ka sarunās citplanētieši pārmetuši cilvēkiem noziedzīgu izturēšanos pret dabu un Zemes resursiem, ka arī pat draudējuši ar briesmīgām kataklizmām.

Psihologu viedoklis. 1977.gadā ufologs doktors Ervins Lousons pierādīja, ka regresīvās hipnozes laikā cilvēks spēj atcerēties „nolaupīšanu.” Iespējams, smago seku dēļ iztaujātājam vajag spēt vienlaicīgi būt par mierinātāju un uzticības personu. Pirmām kārtām nepieciešama cietušā psiholoģiskā stabilizācija. Regresīvā hipnoze nav jāpielieto bez īpašas nepieciešamības.
Doktors Tomass Ballards pētījis vairāk kā 250 tādu gadījumu, un centies uziet paralēles starp nolaupīšanām un folkloras darbiem. Viņš nācis pie slēdziena, ka, neskatoties uz kopējo līdzību, ir arī daudz pamatīgu atšķirību. Pirmām kārtām „nolaupīšanu” stāstiem nav kopēja avota, kā tas ir folklorai.
Nolaupīšanas gadījumu līdzība radīja teorijas par citplanētiešu kurētu sistēmu. Tomēr, iespējams, psiholoģiski nestabili cilvēki demonstrē vienus un tos pašus simptomus? Tā vai citādi, bet ufologi spējuši visu

Nolaupīšanas procesu iedalīt 8 pakāpēs.
1) sajūta par citplanētiešu esamību. Nākamā notikuma dalībnieki izjūt kā neparasta klātbūtni, neparastas skaņas vai gaismas. Nolaupāmais izjūt fizisku paralīzi. 
2) iekļūšana NLO. Šo stadiju cilvēki parasti neatceras, taču tādai vajadzētu būt. Tie, kuri atceras šo pakāpi, parasti saka, ka tas notiekot ar levitācijas vai īpaša „traktora stara” palīdzību. Nolaupāmais paralīzes stāvoklīkāda neizprotama spēka iespaidā tiek pārnests pa gaisu - pārsvarā horizontālā stāvoklī. Pēc vairuma stāstiem, Nolaupītie gluži vienkārši "izpeldējuši" no savām mājam vai mašīnām debesīs esošajos NLO.  Pārvietošanas laikāreizēm blakus atrodas humanoīdi, kas bieži iziet caur aizvērtām durvīm it kā to nemaz nebūtu. Cilvēki jūt kā tie itkā īzpeld" caur logu vai durvīm un paceļas gaisā. Ir izdalāmi 3 veidi, kādos cilvēki tiek nogādāti uz NLO un atpakaļ no tiem uz Zemes: planēšana
3) iekšējās telpas sajūta. Visiem citplanētiešu kuģiem iekšā ir praktiski vienāda dizaina telpas! Tīrība, vienkāršība un bagātīga gaisma. Šeit svarīgs ir jautājums par vietu, kurā pēc Nolaupīšanas nonākuši Nolaupītie - pazemes alas (tāpat kā šamaniskajās praksēs), ezeru vai citu ūdenstilpņu dzelmes (Betijas Eho Nolaupīšanas gadījums), gaisā esoši kosmosa kuģi (tādi daudzi);
4) kāda klātbūtnes sajūta. Nonākot kuģī, nolaupītie skaidri sāk redzēt savus Nolaupītājus. Tos parasti apraksta pelēcīgos toņos, iespējams, mūsu jau aprakstītie Pelēči. Radības bija dažādas, tām ir strikti izteikta hierarhija;
5) medicīniskā izmeklēšana. Nolaupītie parasti atceras, ka nonākuši guļam uz kāda galda, ka bijuši kaili un tikuši izmeklēti. Bieži piemin taustekļus, kas tikuši ievadīti kuņģī, pipelē vai dibena caurumā. Galvā var tikt ievadītas adatas, paņemtas asinis, sperma vai olšūnas. Dažās atverēs (visbiežāk degunā) vai zem ādas, tiek ievadīti implanti; daži Nolaupītie ir pārliecināti par metālisku vai silikona priekšmetu ievadīšanu savā ķermenī. Dažreiz cilvēki uz Nolaupītāju "kuģa" klāja tiek pakļauti vardarbībai, īpaši sievies, kuras it kā piespiež kopoties ar Atnācējiem. Vēlāk viņām rāda bērnus, kas audzināti silītēs vai īpašos inkubatoros, skaidrojot, ka tie ir cilvēku un Atnācēju hibrīdi. Reizēm sievietēm daeva "viņu bērnus" paturēt rokās, iespējams, lai izveidotu starp tiem kādu emocionālu saiti.
6) vēsts nodošana. Nolaupītie reizēm cenšas sazināties ar nolaupītājiem, reizēm telepātiski. Viņiem paziņo kāpēc tie tikuši nolaupīti, un nodod kādu nebūt ziņojumu, parasti konkrētam vēsturiskam laikmetam raksturīgu: 60.-70.gados par kodolarmagedonu, 80.-90.gados par ekoloģisku katastrofu;
7) atgriešana uz Zemes. Reizēm nolaupītajiem parāda kuģi. Jebkurā gadījumā tos nogādā atpakaļ tai pat vietā. Reizēm gadoties kļūmes, notiek nobīdes laikā un telpā. Nolaupītie lielākā vairumā gadījumu notikušo ir aizmirsuši, kaut kas uzaust viņu atmiņā tikai tad, kad tie konstatē laika iztrūkumu;
8) sekas. Cietušie parasti vēršas pēc palīdzības pie mediķiem. Reizēm tieši mediķiem rodas aizdomas par Nolaupīšanu. Sekas var būt visai smagas. Nolaupītie reizēm uz ķermeņa pamanīja zīmes, apdegumus un brūces (kalkla pamatnē u.c.), kādas nav bijušas nekad agrāk.

3.punkts. Atrašanās telpās NLO iekšienē. Bieži vien Nolaupītie nonākuši tā saucamajās "bērnistabās," kurās tie kontaktējuši ar bērniem-hibrīdiem.

5.punkts. Medicīniskā izmeklēšana. Šī izmeklēšana ir neparasti sāpīga. Pēc tās paliek nenosakāmas izcelsmes rētas, skrāpējumi un reizēm pat tiek atstāti implanti.
Literatūra: Džona Maka, Deivida Džekoba un Tomasa Bularda grāmata par šo tēmu. Tajā aprakstīti simtiem līdzīgi gadījumi.

Hipotēzes.
1. Nekādu Nolaupīšanu nav, viss tas ir murgi un blēņas.
2. Cilvēkus nolaupa citplanētieši ar mērķi izveidot jaunu rasi: citplanētiešu un cilvēku hibrīdrasi.
3. Deniņu daivas epilepsija. Dr.Maikls Persingers (Laurentiānas universitāte Sadberijā, Kanādā) uzskata, ka noteiktas smadzeņu darbības stimulē fantāzijas, no kurām viena varētu būt nolaupīšana. Kritiķi gan atzīmē, ka, ja pat tādu efektu var stimulēt, tas maz ko izskaidro.
4. Elektromagnētiskais starojums. Angļu pētnieks Alberts Bādens saista nolaupīšanas ar elektromagnētiskā starojuma avotiem: augstsprieguma elektrības līnijām un tektoniska sprieguma rajoniem. Tāds starojums izmainot apziņu un varot izraisīt jebkādas fantāzijas.
5. Dzemdību trauma. Uzskata, ka nolaupīšanas medicīniskās detaļas – ginekoloģiskā izmeklēšana, citplanētieši, kas atgādina embrijus, spermas paraugu ņemšana – tas viss runā par visu mūsu kopējo piedzimšanas pieredzi. No šejienes izriet, ka Nolaupīšanas ir dziļi mūsos apslēptas atmiņas par mūsu dzimšanu. Tomēr – kamdēļ gan tad visiem nav tādas pieredzes?
6. Viltus atmiņas sindroms. Saprātam piemīt spēja nomākt smagus pārdzīvojumus. Tomēr notikušā atsevišķi aspekti var izlauzties cauri apziņai vai parādīties hipnozes laikā. Ja tā, tad pētniekiem jādarbojas īpaši uzmanīgi.
7. Valdības sazvērestība. Valsts vara nolaupa pilsoņus, zombē un hipnotizē tos ar mērķi manipulēt un piespiest veikt kādus uzdevumus, piemēram, nozūmēt kādu! Tad, lai pilnībā dzēstu atmiņu, iedveš domu par citplanētiešu Nolaupīšanām ar aprēķinu, ka tieši šis variants uzpeldēs hipnozē. Laba sazvērestības teorija!
8. Folkoras izcelsmes. Pasaku tēli, kas atrodas mūsu pašu apziņā.
9. Narkotiskas izcelsmes vīzijas. Interesanti, ja izdalīt DMT, attīrīt, bet pēc tam to ieelpot kopā ar dūmiem, tad nokļūst gaišā slimnīcas palātā, kurā punduriem līdzīgi radījumi tūdaļ pat ķeras pie izmeklēšanas.
10. Ufologs Pols Deverjē uzskata, ka Nolaupīšanās vainojamas „ugunsbumbas” - tā saucamie šongi, kas izrāda saprāta pazīmes un vainojami arī Apļos laukos.
11. Astrālo projekciju hipotēze. Donalds Taisons savā grāmatā "Soul Flight: Astral Projection & The Magical Universe" raksta, ka viena no astrālās projekcijas jeb ceļojuma stadijām ir tāda, ka cilvēkam liekas - viņš nokļuvis astrālajā pasaulē, vienlaikus esot pats sava fiziskajā ķermenī. Un tieši tā jūtoties Nolaupītie, kuriem liekas, ka viņi ir Nolaupīti savā fiziskajā ķermenī un citplanētieši uz NLO klāja ar viniem veic eksperimentus. Nolaupītie nav spējīgi atšķirt ikdienas reālo pasauli no tai virsū uzslāņotās astrālās realitātes, tādēl ir pilnīgi skaidrs, ka viņi notiekošo uzskata par reālu. Fiziskās ķermeņa traumas (skrāpējumi).

Regresīvās hipnozes metodes pielietojums. Hipnoze Rietumu pasaulē kļuva vispārēji pazīstama 1784.gadā, par tādu gan to sāka saukt stipri vēlāk.
Pirmo reizi Nolaupītajiem šī metode tika izmantota Bārnijam un Betijai Hilliem, kad tie 1963.gadā vērsās pie daktera Bendžamina Saimona, lai mēģinātu tikt skaidrībā. B.Saimons novadīja vairākas hipnotiskās regresijas sesijas un tādējādi nokļuva pie pirmā klasiskā Nolaupīšanas prototipa.
Pēc tam to sāka uzlūkot par ļoti noderīgu, lai arī visai apšaubāmu, Nolaupīšanu gadījumos. Tomēr Nolaupīšanas prototips tika ņemts no šī gadījuma un izplatījās pa visu pasauli daudzas reizes atkārtojoties.
Šo metodi plaši sakuši lietot ufologi. „Tas ir labākais no veidiem kā iekļūt pašās tālāk noslēptajās cilvēku atmiņās par nolaupīšanām,” – tā apgalvo vēstures profesors Deivids Jakobss no Filadelfijas, arī ufologs, kas lieto regresīvās hipnozes metodi.
Plaši pazīstams arī mākslinieks Bads Hopkinss, kas pats pārdzīvoja saskari ar NLO 1964.gadā. Hopkinss sāka vākt materiālus par šo problēmu un 1974.gadā ņēmas pie savas pirmās lietas. Kopš tās reizes viņs konsultējis vairāk kā 2000 cilvēku ar regresīvās hipnozes metodes pielietošanu.
Metodes trūkumi. Noskaidrots, ka, diemžēl, arī atrodoties hipnotiskajā transā, cilvēki (apzināti vai neapzināti) ir spējīgi redzēto izskaistināt, papildināt ar piedomātam detaļām, vai pat izdomāt nebijušas lietas un notikumus.
Pats notikums un cietušā personība it kā dzēšas, kļūst neskaidra. Eksistē vairakas teorijas, kas mēģina to skaidrot:
1. Hipnozes laikā var uzpeldēt sapņi. Tā kā mūsdienu informatīvā telpa ir visai piesātināta ar ziņojumiem par NLO un citplanētiešiem, tad jebkurš no cilvēkiem var redzēt sapņus ar to piedalīšanos.
2. Nepieredzējis hipnotizētajs, pats to nemaz negribot, iespējams, var „uzrīkot” izmeklējamā tikšanos ar citplanētiešiem, uzdodot uzvedinošus jautājumus. Tamdēļ būtu jāpacenšas, lai izmeklējamais pats stāstītu pilnu notikuma stāstu, tikai retumis viņu pārtraucot ar tādiem jautājumiem kā – „Aprakstiet, lūdzu, ko jūs redzat!”
3. Zināmi gadījumi, kad hipnozes laikā izmeklējamie sākuši runāt „nolaupītāju” valodā. Tādu runu ieraksti parādījuši, ka runa iet par „valodu tipiem” (šito Mazais Zaļais nesaprot!) nevis par īstām valodām.
Metodes kritika. Par pilnīgu fufeli šo izmeklēšanas metodi, gan arī pašas Nolaupīšanas, sauc parapsiholoģe Dr.Sjūzana Blekmora, un, droši vien, ka ne jau viņa vienīgā.
1970.gadā ārstu un ufologu grupa novadīja eksperimentu kādā Kalifornijas slimnīcā. Viņi novāca „radošu personību” grupu, kas neko „nejēdza par NLO, un kuriem bija par to nospļauties.” No brīvprātīgajiem izvēlējās vairākas personas, kuras nohipnotizēja un iedvesa tām domu, ka viņi ir nolaupīti. Izpētāmajiem cilvēkiem sākusies „vārdiska caureja.” Tas pētniekiem licis nonākt pie viedokļa, ka „beigu beigās, citplanētiešu nolaupīšanas – tikai un vienīgi iztēles augļi.”
Eksperiments gan nav uzskatams par visai korektu: hipnozes iniciatīva nāca no eksperimenta organizētājiem un nebija izpētamo pārdzīvojumu rezultāts. Eksperimenta dalībnieki zināja eksperimenta būtību un bija uz to noskaņojušies. Bez tam īstie aculiecinieki parasti manāmi nervozēja regresīvās hipnozes laikā, kamēr neīstie uzvedās mierīgi.
Piemēram, Stīvs Kuks veicis NLO fotogrāfiju 1976.gadā. Regresīvās hipnozes laika viņš aprakstīja „lielu, šķīvja formas pelēku kuģi,” kas bija pārspīlējums, jo uz fotogrāfijas nekā tāda nebija.

Miega paralīze. Slavenais „nolaupītais” Vitlijs Štrībers tā apraksta savu „nolaupīšanas” sākumu: „Mani pārņēma šausmas, tādas stipras un fiziski sajūtamas, ka likās vairāk bioloģiskas nekā psiholoģiskas. Mana asins, kauli un muskuļi bija vairāk pārbiedēti, nekā mans saprāts. Āda sāka niezēt, mati sacēlās stāvus kā no statiskā lādiņa. Viņu klātbūtnes sajūta istabā bija neizturami spēcīga un dīvaina. Es mēģināju pamodināt Annu [viņa sieva], taču nevarēju atvērt muti...”
Šāda visaptveroša paralīze ik pa brīdim ir sastopama.
Mediķi atzīmē, ka tie ir kādas visai retas slimības simptomi, ko sauc par „miega paralīzi.” Tā var notikt ar katru, pie tam paralīze var būt vāja un mazizteikta, bet arī biedējoši stipra.
Grūti pateikt, vai Štrībers kļuva par upuri „miega paralīzei,” jo viņa gadījums ir visai komplicēts.
Deivids Hafords grāmatā „Bailes, kas atnāk naktīs” bez skaita un gala apraksta dažādus „miega paralīzes” gadījumus. Tajos upuri izjūt smagumu, kas gulstas uz krūtīm, apgrūtinot elpošanu un sirdspukstus. Šos simptomus nereti pavada vīzijas, redzes un dzirdes halucinācijas. Reizēm cilvēki jūt spokainu pirkstu pieskaršanos.
Tādējādi, iespējams, daudzus Nolaupīšanas gadījumus var izskaidrot ar „miega paralīzi.” Tomēr pilnīgi nav skaidrs, kas tad tādu paralīzes stāvokli rada un vai pati šī paralīze nav daļa no Nolaupīšanas.
Ļaudis, kas cieš no „miega paralīzes,” apzinās savu stāvokli un spēj to kontrolēt. Kāds Jarno Lahtinens (soms laikam!), kas arī spēja saglabāt apziņu „miega paralīzes” laikā, veica eksperimentu. Kad uznāca „paralīze,” viņš iztēlojās, ka viņu taisās „nolaupīt.” „Tad sāka strādāt mana iztēle. Siena istabā sāka gaismoties un gaismas laukuma vidū saskatīju humanoīdu.” Tad nu Lahtinens tā sabijās, ka tagad savas toreizējās izjūtas uzskata par radniecīgām tām, kuras cilvēki reāli izjūt tiekoties ar citplanētiešiem.
Paralīzes stāvoklis rodas pārejā no nomoda uz miegu, un tam ir divi veidi – kad slimnieks aizmieg un kad tas mostas. Abos gadījumos problēma rodas no tā, ka smadzenes nepaspēj pāriet no miega stāvokļa uz nomodu (vai arī otrādi!). Ja mūsu smadzenes pamostas ātrāk nekā ķermenis, tad mēs varam sajust savādas izjūtas, to skaitā smagumu krūtīs. Pamošanās pārejas pazīmes ir arī lidojuma sajūta un arī halucinācijas gaismas pleķu veidā. Vai tik arī tas nav „citplanētiešu gaismas staru” izskaidrojums?

Mazajam Zaļajam ir vēl labāks izskaidrojums – ko tad, ja nu „miega paralīzes” fizioloģiskais stāvoklis ir „durvis” uz citām pasaulēm, kuras reizēm cilvēka spēkos ir patstāvīgi atvērt... pa atvērtajam arī ieiet! Tajās citās pasaulēs ieejot tad arī sastop Pelēčus, Iļģuciema vellu, rūķīšus un visu ko vēl citu...     

Hipotēzes.
Zemes versija.
Nolaupīšanas notiek astrālā plānā.

Alberta K.Bendera astrālās projekcijas eksperiments. Savā 1963.gada grāmatā "Lidojošie šķīvji un trīs cilvēki" viņš sīki apraksta savu Nolaupīšanu, kas notikusi 1953.gada 15.martā. Viņš iesaistījies entuziastu grupas Starptautiskais Lidojošos šķīvīšu birojs rīkotā eksperimentā.
Sešos vakarā iegūlās gultā savāmājā Bridžportā, Konektikutas pavalstī, un sāka projicēt jau iepriekš zināmu un norunātu ziņojumu, kurā bija lūgums pēc kontakta ar jebkuru citplanētieti, kas vien spētu to telepātiski pieņemt. Pa visu pasauli izmētātie citi entuziastu grupas dalībnieki darīja to pašu - šis eksperiments tika nosaukts par Pasaules kontakta dienu.
Pēc trešās kontakta ziņojuma mentālās projekcijas Benders sajuta, ka piepeši viņa ķermenis bija kļuvis ledaini auksts. Iesāpējās galva kā stipras migrēnas laikā, bet gaisā izplatījās smaka, kas atgādināja degošu sēru. Benders krita pusnemaņā un istaba ap viņu sāka izgaist. Apziņā parādījās mazas gaiši zilas mirgojošas uguntiņas. Deniņos pulsēja asinis, bet pieres apakšējā mala (uzreiz virs uzacīm) likās piepampusi. Aukstuma sajūta nepārgāja. Viņš atvēra acis un  izbrīnīts konstatēja, ka peld gaisā kādas trīs pēdas virs gultas. palūkojies lejup, viņš ieraudzīja savu ķermeni, kas joprojām gulēja gultā.
Bendera apziņā uzradās balss, kas viņam teicis, ka viņš izvēlēts īpašai misijai. Viņš telepātiski atbildējis un sabrucis atpakaļ gultā. Istaba bijusi pildīta ar dzeltenu miglu. Istabas stūrī viņš miglaini saskatījis figūru, taču kad mēģinājis tai tuvoties, figūra pazudusi. Pamazām migla izklīdusi, un Benders izdzirdējis, ka radio ieslēdzies uz frekvenci, kurā bijuši dzirdami vien fona trokšņi. Viss notikums aizņēmis ne vairāk kā 5 minūtes. kad Benders apsēdies, viņam iesāpējies kuņģis un palicis nelabi. Arī galvassāpes nepārgāja, piere joprojām likās piepampusi.
Notikums esot klasiska astrālā projekcija, iztrūka tikai sidrsabainais pavediens. Toties dzeltenā migla un aukstuma sajūta ir klasika. Radio visdrīzāk ieslēdzis Benders pats savas astrālās projekcijas laikā - tā kā to dara mēnessērdzīgie.
Kad Benders atgriezās mājās pēc divu nedēļu atvaļinājuma, viņš atrada, ka radio vēl joprojām uzgriezts uz to pašu trokšņaino frekvenci un istabā vēl joprojām jūtama degošā sēra smaka. Liekoties gulēt viņš sajutis durstīšanu kakla mugurpusē, sākušas asarot acis. Istabā sagriezās zilas uguntiņas. Vinam sareiba un sāka sāpēt galva, no jauna piepampa piere virs uzacīm. Ticis līdz gultai, viņš iekrita tajā, jūtot, ka ķermenis sāk atkal palikt auksts. Istabā satumsa, taču viņš joprojām spēja redzēt. Viņa priekšā uzradās trīs tumši saģērbti cilvēki, kas peldēja apmēram pēdu virs grīdas. benders sajuta, ka viņa ķermenis kļuva viegls un bailes pazuda.
Cilvēku acis piepeši iekvēlojās, un tie stājās telepātiskā kontaktā ar viņu. Tie paziņoja, ka Benders izvēlēts kā adresāts viņu atklāsmēm un iedeva tam metālagabalinu, ar kā palīdzību viņš tos varētu izsaukt, ja vien vēlētos. Benders ievietoja metāla gabaliņu slēgtā kastē - pulkstenis bija ap diviem naktī. Tas esot bijis smags, spīdošs un gaišs.
Pamodies no rīta, Benders pirmām kārtām pārbaudīja kastes saturu, taču kaste izrādījās tukša. Pēc divām dienām viņš atkal ieskatījās kastē un ieraudzīja metāla gabalu tieši tur,kur bija to nolicis. Benders nolēma izmantot to kontaktam, izpildīja instrikciju - pēc tās metāla gabals bija jāpaņem rokā un, jāieregulē radio uz jebkuru tukšu frekvenci un vairākas reizes jāatkārto burvju vārds (kā gan lai citādi to vispār nosauc?!) "Kazik."
Uzreiz pēc tam Bendera ķermenis sāka palikt auksts, sāka sāpēt galva. viņš apgūlās gultā un visai drīz pameta ķermeni: pagriezies ieraudzīja pats sevi guļam gultā. Likās, ka viņš peld tādā kā mākonī, tai pat laikā turpināja sāpēt pieres apakšmala. Pēc piepeša grūdiena izklīda tumsa, un Benderu ieskāva zeltaina zaigošana. Viņš attapās apaļā istabā ar metāliskām sienām un stikla kupolu. Virs kupola bija naksnīga debess, kas bija pilna ar zvaigznēm. Benders nekavējoši saprata, ka atrodas iekš lidojošā šķīvja.
Atnācējs ieslēdza apalu monitoru, uz kura Benders ieraudzīja krāsainu, kā viņam likās, trijdimensionālu attēlu. Atnācējs sāka Benderam rādītkaut ko līdzīgu dokumentālai filmai - ceļvedi par savu zemi. Stāstīja par dažādām savu ciltsbrāļu nodarbēm. Apaļais monitors esot interesants ar to, ka atgādina Olivera Foksa bērnības pieredzi.

Nolaupīšanu vietas.
      Surejdelta. ASV.

Saites.
Nolaupīšanas gadījumi viduslaikos.
Ufoloģija.