Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Saskvačs, Bigfūts, Lielpēdis

Tā Ziemeļamerikas indiāņi sauc Sniega cilvēku.
Sasquatch - vārds nāk no halkomelēmu valodas, tajā runā vairākas tautiņas Britu Kolumbijas ZR.
Big foot - "lielā pēda" (angļu val.), tātad "Lielpēdis" - tā Sniega cilvēku sauc Ziemeļamerikas baltie iedzīvotāji. 

Folklorā. Ziemeļamerikas indiāņu vidū klīst nostāsti par primātiem, kas mītmežos. Reizēm tie vairāk līdzinās pērtīķiem, citkārt -cilvēkiem. 
Kvakitulu mitoloģijā, kas savulaik dzīvojuši Britu Kolumbijas piekrastē, tiem minēta liela mātīte Dzunukwa (?), kas dzīvojusi grūti pieejamos kalnu mežos. Lielāko daļu laika viņa guļ vai sargā savus pēcnācējus, tādēļ to var redzēt reti.
Kalifornijā esot redzamas simtgadīgas piktogrammas, kuras zīmējuši vietējie indiāņi jokuti - tajos attēlota milzīgu garspalvainu būtņu ģimene. Mayak datat ļoti atgādina sniega cilvēku. 
Mivoki to uzskata par milzi-cilvēkēdāju, kuru labāk likt mierā.

Ziņas medijos. XIX gs. un XX gs. sākuma avīzēs bija veselas nodaļas, kas veltītas kalnračiem, traperiem, zeltračiem un mežacirtējiem,kas apgalvoja,ka redzējuši "mežonīgos ļaudis," "lāčus" un "pērtiķcilvēkus." 
Viens no skalākajiem notikumiem izskanējis 1924.gadā, meklētāju grupa, kas mitusi stratovulkāna Senthelēna nogāzē Vašingtonas pavalstī, paziņoja, ka reiz vēlu naktī tiem uzbrukusi "pērtiķveidīgu cilvēku" grupa. Pēcāk viens no grupas atzinās, ka iepriekš tai pat dienā šāvis uz šiem radījumiem.
Tomēr visai bieži ir gadījumi, kad par saskvačiem noturēti citi dzīvnieki. Piemēram, visai bieži par bigfūtiem dēvē īpašilielus un agresīvus grizli lāčus,kas saplosa liellopus,aitas un pat uzbrūk cilvēkiem.
1958.gadā Kalifornijas mehāniķis Džerijs Krū (Jerry Crew) it kā uzgājis vairākus milzīgus pēdu nospiedumus, līdzīgus lielu primātu pēdu nospiedumiem. 
Tai pat 1958.gadā arī Rejs Voless (Ray Wallace) paziņoja, ka atradis lielpēža pēdu nospiedumus. Tomēr pēc viņa nāves 2002.gadā noskaidrojās, ka tā ir izjokošana.

1961.gadā naturālists Aivens T.Sandersons (Ivan T. Sanderson) publicēja savu grāmatu "Sniega cilvēks: Atdzīvojušās leģendas" (Abominable Snowmen: Legend Come to Life). Tajā Sandersons min pierādījumus Sniega cilvēka eksistencei - pēdu nospiedumu fotogrāfijas, aculiecinieku stāstījumus un kaulu paraugus (gan saskvača,gan jetija) Sniega cilvēkam, kas mīt 5 kontinentos. Sandersona rakstu darbs izraisīja ineteresi biologā-evolucionistā Viljamā Strausā (William Straus) no Džona Hopkinsa universitātes, kas specializējās primātu izpētē.  Viņš paziņoja žurnālā Science Magazine, ka Sandersona piestādītais pierādījumu klāsts ir "neticami zema" līmeņa un tie ir "pavisam nepārliecinoši." Tomēr vienlaikus viņš atzina,ka būtu nepiedodami vieglprātīgi apgalvot, ka Sniega cilvēks neeksistē.

Rodžera Patersona kinolente. Šī tikšanās ar Sniega cilvēku kļuva par patiesu sensāciju. 1967.gada 20.oktobrī viņam izdevās uzņemt saskvaču kinolentē nomaļā vietā - Kalifornijas ziemeļos Blafkrīkas aizā.
Rodžers Patersons (Patterson) un Roberts Himlins (Gimlin) norādītajā apvidū sastapās ar milzīgu matainu sieviešu kārtas radījumu. Patersonam skrienot un apmēram no 40 m attāluma izdevās šo radījumu uzņemt kinolentē. Uzfilmētais materiāls ilgst mazliet mazāk par minūti.
Filma sacēla milzīgu ažiotāžu un par tās īstumu strīdi notiek līdz pat šai dienai. Tā piemēram, pazīstamais cilvēka anatomijas un kustību mehānikas speciālists profesors Džons Napjērs pēc ilgstošas filmētās būtnes izpētes paziņoja, ka tās kustības visdrīzāk raksturīgas aktierim, kas centies atdarināt pērtiķa gaitu. Pretējā nometne tūdaļ paziņoja, ka tā tas varētu būt, jo Sniega cilvēks ir drīzāk cilvēks nekā pērtiķis.
Maskavā filmētais materiāls nonāca 1971.gadā, kur to pētīja kinomatogrāfisti, biomehāniķi, kriminālisti, zoologi VDK uzdevumā un nonāca pie secinājuma, ka filma ir īsta.

Krancs - Lielpēža mednieks. Grūvers Krancs (Grover Krantz) bija vadošais speciālists hominīdu evolūcijas un primātu kaulu uzbūves jomā no Vašingtonas pavalsts universitātes. Viņš cieši ticēja Lielpēža eksistencei un viņa uzskati pamatojās uz aculiecinieku stāstījumiem, primāta gaitu Patersona filmiņā un uzieto pēdu anatomisko struktūru. 
Viņš izvirzīja vesrsiju, ka saskvačs pieder hominīdu dzimtai - tai pašai, kurā bija pērtiķi un cilvēki.Iesējams saskvači bija sen izmirušo gigantisko primārtu', kas kādreiz mituši Āzjā - gigantopiteku, pēcteči. Pirms miljoniem gadu tie pa Beringa zemes šaurumu nonākuši Amerikā un palikuši te uz dzīvi.
Kranca kolēģi pasteidzās visos nāves grēkos un viņam nācās šķirties no akadēmiskās karjeras, jo nesaņēma pienācīgu amatu Vašingtonas pavalstī. Krancs ņēmās meklēt fizisku Sniega cilvēka ķermeni. Viņš dienu un nakti pavadīja reliktajos mežos Klusā okeāna ZR piekrastē, ar ieroci rokās medījot nenotveramo hominīdu: "Kamēr nav noskaidrots, ka saskvačs eksistē, likumu pieņemšanai pret ļaunuma nodarīšanu saskvačam ir tikpat daudz jēgas, kā vienradžu aizsardzībai."
Tā 2002.gadā mirušais Krancs tika augstu vērtēts zinātniskajā sabiedrībā par primātu evolūcijai veltītajiem darbiem, bet tika izsmiets par ticību Sniega cilvēkam. Tomēr jau Kranca dzīves laikā un vēl vairāk pēc viņa nāves parādījās arvien vairāk aculiecinieku liecību, filmu un grāmatu par Sniega cilveku - dažas no tām bija uzrakstījuši ļoti autoratīvi pētnieki.

Džoržijas viltojums. Džordžijas pavalsts Kleitonas apgabala policists Metjū Vitons (Matthew Whitton) un bijušais kārtībnieks Riks Daijers (Rick Dyer) jūlijā paziņoja, ka atraduši bigfūta līķi mežā Džordžijas dienvidos. Viņu acu priekšā Sniega cilvēks miris no daudzajām brūcēm.
Visai ātri tika noskaidrots, ka šīs atradums ir apmāns.

Edvarda Bileka liecība. Šis amerikānis pargājiena laika vakara pastaigā nogājis mazliet patālāk prom no nometnes, un mežmalā starp kokiem pamanījis spalvainu stāvu, kas lēni tuvojās. Vispirms iedomājies, ka tas ir lācis, un zinādams, ka nedrīkst glābties skriešus, sastindzis uz vietas. Bet tad ar šausmām atskārtis, ka tas ir radījums, kas atgādina vienlaikus gan pērtiķi, gan cilvēku. Visdīvainākais ir bijis šīs būtnes skatiens, saprātīgs un pētošs, kas nekādi nevarētu piederēt mežonīgam zvēram. Tad, izdzirdis vēl citu cilvēku balsis un soļus, viņš aizgājis.
Edvardu Bileku šī sastapšanās ietekmēja tik ļoti, ka turpmāko savu dzīvi viņš veltīja bigfūta problemātikas pētījumiem un savāca daudz liecību par to. Viņš arī izvirzījis hipotēzi par Sniega cilvēka ārpuszemes izcelsmi, pamatojoties uz novēroto bigfūta saistību ar NLO. 

Mičiganā uzņemtā filma (1992.g.). 1992.gada 4.februārī Mičiganā nofilmējuši lielu divkājainu un spalvām klātu radījumu, kas soļo pa piesnigušu mežu. Lai gan radījums izskatās satraukts, tomēr tas neslēpjas no kameras.

2006.gadā nāca klajā Čada Armenta (Chad Arment) grāmata "Vēsturiskais Sniega cilvēks," kas gan ļoti piesardzīgi izturējā  spret aculiecinieku stāstījumiem kā apšaubāmiem.

Saskvaču ferma Misūrijā. Amerikāņu pētnieki Misūrijas pavalstī uzgājuši fermu, ko apmeklē Lielpēži. Viņi bijuši visai draudzīgi, rādījušies ļaudīm un pat sapinuši bizītes fermas zirgu krēpēs. Sācies tā, ka ķēves krēpēs kāds pa naktīm sapinis bizītes. Ferms iedzīvotāji sākuši sekot notiekošajam, līdz izrādījās, ka fermu ap meklē matainas divkājainas un gigantiskas būtnes.

Saskvača iespējamās mitināšanās vietas:
   - Blafkrīkas ieleja. Mežains apvidus Kalifornijas pavalsts ziemeļos, kur, saskaņā ar daudziem aculiecinieku stāstījumiem, mīt saskvačs. 1967.gadā slavens Sniega cilvēka "mednieks" Rodžers Patersons te uzņēma savu slaveno videorullīti ar Lielpēža mātīti.

Raksti.
Ar bezpilota lidaparātu ASV meklēs Sniega cilvēku.


Saites.
Sniega cilvēks.