Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Ēģiptes karagājiens (1798.-1801.g.), Napoleona I

Napoleona I Bonaparta organizēts karagājiens uz osmaņu turku pārvaldīto Ēģipti ar mērķi vājināt Lielbritānijas koloniālo impēriju.

Politiskā situācija pirms karagājiena. 1798.gadā franču revolucionārie kari Eiropā sasniedza stāvokli, kad Francijas un tās ienaidnieku spēki atradās miera stāvoklī. Francija vēl joprojām centās kļūt par galveno spēku Eiropā, tamdēļ bija jāuzvar Lielbritānija.
Jaunais Francijas imperators Napoleons I Bonaparts, kas nupat bija kļuvis par kara varoni Itālijā un nu bija nozīmēts komandēt sagatavošanās pasākumus iebrukumam Britānijā, tomēr visai labi saprata, ka tāds iebrukums nevar būt sekmīgs - britu Karaliskā flote tomēr ir pārāk stipra. 
Toties Naoleons saskatīja citu veidu kā vājināt Lielbritāniju - caur tās koloniālās sistēmas apdraudēšanu. Napoleons I jau sen vēlējās izplatīt Francijas ietekmi Sarkanās jūras reģionā vai pat radīt koloniālu impēriju. Lai gan Ēģipte tolaik atradās Osmaņu impērijas varā (to pārvaldīja mameluki), tomēr tās sagrābšana radītu militāri stratēģiskos priekšnosacījumus britu Indijas koloniju apdraudēšanai. Arī viņa pašapziņai šis karagājiens bija ļoti nozīmīgs, jo tas viņu ierindotu tādu slavenu karavadoņu pulkā kā Maķedonijas Aleksandrs vai Jūlijs Cēzars, un pašu Franciju – lielvaras statusā.
Franciju pārvaldošā direktorija bija ieinteresāta nosūtīt Napoleonu I laimes  meklējumos uz Ēģipti, tā izvairoties no viņa varas uzurpācijas tieksmēm.
1798.gada pavasarī Napoleons Institut de France lielajā sēžu zālē savāca zinātniekus un pirmoreiz pastāstīja par saviem plāniem Ēģiptes sakarā. Bez tam bija arī neliela cerība, ka Ēģiptē franči varētu atkārtot Itālijas militāros brīnumus. 

Ceļš uz Ēģipti. 1798.gada 19.maijā viņš ar floti – 328 kuģiem (4 fregates, 13 līnijkuģi, pārējie – transportkuģi) un 38 000 vīru lielu karaspēku no Tulonas ostas devās karagājienā pret Ēģipti. Pa ceļam viņš kaut kā veikli aizlavījās garām britu flotei ar admirāli Horāciju Nelsonu priekšgalā un ieņēma Maltas salu. Franču floti komandēja admirālis Briē.
Napoleons I veda sev līdzi arī daudz zinātnieku

Karadarbība Ēģiptē. 1798.gada 30.jūlijā viņš ar desantu izcēlās malā Ēģiptē pie Aleksandrijas un ieņēma to triecienā.
Pēc grūta pārgājiena kareivji izpeldējās Nīlā, un 21.jūlijā ieraudzīja Kairu.
Te 21.jūlijā notika tā saucamā Kauja pie Piramīdām. Tā bija laikmetu sadursme - frančiem pretī nostājās 10 000 mameluku jātnieki, kurus vadīja Ēģiptes valdnieks Murads un 23 viņa beji. Franči uzvarēja un 25.jūlijā tie iesoļoja Kairā. Napoleons I iecēla Ēģiptē jaunu valdību, tā darīdams te galu feodālismam, dzimtbūtniecībai un ieviesdams franču tipa administrāciju.
Napoleonam bija miesassargs mameluks Rustams Raza.
3 nedēļu laika ieņēma Ēģipti - tolaik Osmaņu Turcijas provinci. Tas notika tamdēļ, ka Napoleons tādējādi plānoja vājināt Anglijas varenību un caur Ēģipti un Sarkano jūru tikt uz britu kolonijām Indijā.

Abukīras kauja. Britu admirālis Horācijs Nelsons, sūtīts palīgā Osmaņu impērijai, beidzot sastapa franču floti Abukīras līcī pie Kairas un 1798.gada 7.augustā kaujā franču floti praktiski iznīcināja. Līdz ar to bija pārtraukta Napoleona I ekspedīcijas korpusa apgāde, sakari ar Franciju vispār un karagājiens kopumā nolemts neveiksmei.

1798.gada septembrī Osmaņu impērija pieteica karu Francijai un 1799.gada janvārī noslēdza savienību ar Lielbritāniju un Krieviju. Napoleons I iedibināja okupācijas pārvaldi, pret kuru vairākkārt sacēlās vietējie iedzīvotāji.

Napoleons I un Lielā piramīda. 1799.gada 12.augustā viņš iegāja Lielās piramīdas iekšienē un saņēma tur Garīgu Mācību. Piramīdā iekšā viņš devās franču virsnieku grupas un musulmaņu garīdznieka pavadībā. Kad sasniedza Valdnieka kameru, palūdza lai viņu atstāj vienu ar savām domām. Pēc kāda laika viņš izmetās no kameras, trīcošs un bāls, nespēdams izdvest ne vārda. Kāds no viņa palīgiem mēģināja iztaujāt par notikušo, taču imperators tikai īsumā pavēstīja, ka viņam tikko kā ticis pavēstīts viņa turpmākais liktenis. Visas turpmākās valdīšanas laikā Napoleons spītīgi turpināja klusēt par Piramīdā notikušo.

Pēc Abukīras jūras kaujas kampaņa turpinājās vēl gadu.
Napoleons I vairs savus kareivjus nevarēja aizvest atpakaļ uz Franciju, tādēļ ar savu nelielo armiju devās iekšā Sīrijā. Karagājiena mērķis bija uzvarēt Osmaņu impēriju kā britu sabiedroto. Franču armija ieņēma Jafu, tur sodot ar nāvi 3000 karagūstekņu, aplenca Akru. Taču savus mērķus še Napoleons I nesasniedza, pat tad, kad sakāva osmaņu palīgā sūtīto armiju.
Ģenerālis Dezē uzvarēja Augšēģiptē, kur viņš vajāja bēgošo mameluku vadoni Muradu. Murads galīgi tika sakauts kaujā pie Sedimanas.
Tomēr franču korpusā sāka izplatīties slimības (mēris) un bads, Napoleons I bija spiests atgriezties Ēģiptē no Sīrijas. Tikko nezaudēja kauju pie Abukīras osmaņu turkiem, kas, izmantojot britu un krievu kuģus, 20 000 skaitā izcēlās malā pie Abukīras. Bonaparts izmantoja ašu manevru, lai uzbruktu desantam, pirms bija izsēdināta artilērija, kavalērija un elitārās vienības.

Napoleons I pamet Ēģipti. Būtībā neveiksmīgais karagājiens Sīrijā un nestabilā iekšpolitiskā situācija pašā Francijā spieda Napoleonu I atgriezties dzimtenē. 1799.gada 19.augustā Bonaparts patvaļīgi pameta savu armiju. 25.augustā aizpeldēja no Ēģiptes ar fregati Muiron, kas izvairījās no britu flotes un nonāca Francijā. Vadīt atlikušo franču armiju Ēģiptē bija atstāts ģenerālis Klebērs, viņš parakstīja līgumu ar osmaņiem El Arišā. Tam vajadzēja ļaut franču karavīriem atgriezties Francijā, tomēr briti vienalga neļāva to izdarīt. Tad Klebērs uzbruka un ieņēma Kairu. Ģenerāli Klebēru nogalināja pēc vairākām nedēļām. Tad briti izlēma nosūtīt savu karaspēku un desants izcēlās pie Abukīras. Drīz pēc tam briti un franči saķērās Aleksandrijā un, lai gan britu komandieris Aberkrombs tika nogalināts, franči tika izsisti no Kairas.
Indijā briti organizēja karaspēku, kas iebruka Ēģiptē no Sarkanās jūras. Franču karaspēks padevās angļiem. Nu briti atļāva frančiem atgriezties Francijā, un franču karaspēka atliekas pamerta Ēģipti 1801.gada septembrī. Arī franču karagūstekņi tika atdoti saskaņā ar 1802.gada vienošanos.

Tā beidzās Napoleona I Ēģiptes karagājiens.

Karagājiena nozīme. Napoleona I pašapziņai šis karagājiens bija ļoti nozīmīgs, jo tas viņu ierindoja tādu slavenu karavadoņu pulkā kā Maķedonijas Aleksandrs vai Jūlijs Cēzars, un pašu Franciju – lielvaras statusā.

Napoleons I un Lielā piramīda. 1799.gada 12.augustā viņš iegāja Lielās piramīdas iekšienē un saņēma tur Garīgu Mācību. Piramīdā iekšā viņš devās franču virsnieku grupas un musulmaņu garīdznieka pavadībā. Kad sasniedza Valdnieka kameru, palūdza lai viņu atstāj vienu ar savām domām. Pēc kāda laika viņš izmetās no kameras, trīcošs un bāls, nespēdams izdvest ne vārda. Kāds no viņa palīgiem mēģināja iztaujāt par notikušo, taču imperators tikai īsumā pavēstīja, ka viņam tikko kā ticis pavēstīts viņa turpmākais liktenis. Visas turpmākās valdīšanas laikā Napoleons spītīgi turpināja klusēt par Piramīdā notikušo.

Saites.
Napoleona kari.