Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Ivans IV Briesmīgais (1533.-1584.g.)

Krieviski - Иоанн Васильевич.
Krievijas pirmais ķeizars no 1533. līdz 1584.gadam, jo pirmais 1547.gada 16.janvārī pieņēma sev titulu "Visas Krievzemes ķeizars."

Radniecība. Uz Lietuvu aizbēgušā hana Mamaja dēla Mansura mazmeitas pēctecis.
Tēvs - Vasīlijs.
Ivana IV Briesmīgā sievas. Tādas viņam bija četras laulātas.
1.sieva - Anastasija (Анастасия Романовна Захарьина-Юрьева). Viņa tika noindēta ar dzīvsudraba savienojumiem. To noskaidroja mūsdienās, kad izpētīja viņas atliekas sarkofāgā, kas bija paglābts no nojauktā Debesbraukšanas klostera Kremlī. Jau pašam Jānim IV bija tādas aizdomas, un viņš nežēlīgi atriebās bajāriem, nogalinot pat to ģimenes locekļus, par mīļotās sievas nāvi.
2.sieva - Marija. Kabardiešu kņaza Temruka meita, pirms kristīšanas - kņaziene Kučeņeja (княжна Кученей).
3.sieva - Marfa Sobakina (Марфа Васильевна Собакина). Viņa trešās sievas izvēlei tika organizēts vesels skaistuma konkurss - uz Maskavu bija jāsūta visas skaistās meitenes no augstmaņu ģimenēm. Tādu tika savākts vesels pusotrs tūkstotis, un cars izvēlējās Marfu Sobakinu - ļoti skaistu, taču ne pārāk augstdzimušs cilmes. Laime tomēr nevilkās ilgi. Jau pirms kāzām viņa slimoja, un nodzīvoja tikai 2 nedēļas carienes godā (raksta arī - 15 dienas), kad nomira. Visai iespējams, ka arī tika noindēta - pie tam bija saindēta jau pirms kāzām. Interesanti, ka Marfa attēlota krievpadomju komēdijfilmā "Ivans Ivanovičs maina profesiju" (Mosfiļm, kur tā piedalās dzīrēs, kas protams realitātē nebūtu varējis notikt viņas slimīguma dēļ.
4.sieva - Anna (Анна Алексеевна Колтовская). Ceturtajai laulībai, ko aizliedza pareizticīgās baznīcas kanoni, Ivans IV saņēma īpašu Padomes (Собор) piekrišanu. Beigās viņa ar varu tika piespiesta aiziet klosterī (krieviski - пострижена в монахини).
Dēls - Dmitrijs, kurš slimoja ar epilepsiju. Pēc leģendas, savu dēlu niknuma uzplūdā nogalinājis.
Brālēns - Vladimirs Andrejevičs (1533.-1569.g.). Viens no pēdējiem patstāvīgajiem kņaziem. Pēc viņa tēva Andreja Ivanoviča saceltā dumpja 1537.gadā kopā ar māti pavadīja 3 gadus ieslodzījumā. Vēlāk kopā ar Ivanu IV piedalījās vairākos karagājienos. 1566.gadā krita nežēlastībā, kopā ar sievu un bērniem tika sodīts ar nāvi.
Tēvocis - Mihails Gļinskis.
Pats cars bija biseksuāls, viņa mīļākie vēsturniekiem ir zināmi.

Dzīvesgājums. Dzimis 1530.gadā.

Ārpolitika. Krievu cars 1522.gadā(!?) uzsāka četrgadīgu kampaņu, kuras rezultātā krievu valstij iekaroja Kazaņas un Astrahaņas hanistes (atdalījušās no mongoļu valsts). Pievolga tika pievienota Krievijas impērijai un par krievu cara pavalstniekiem pirmo reizi kļuva musulmaņi.
Burtu galīgā izkaušana, jaunu teritoriju okupācija, lielkņaza Ivana IV pasludināšana par Viskrievijas caru. Jebkuras brīvdomības asiņaina izskaušana, visbriesmīgākā ingru izkaušana, kāda nebija pieredzēta kopš kņaza Svjatoslava laikiem. Kopš tā laika visi nākamie valdnieki tika saukti par Krievijas impērijas cariem.
Iekaroja Novgorodu.
1547.gada 16.janvārī kļuva par Krievijas ķeizaru.
Astrahaņas hanistes pakļaušana.
1550.gada oktobrī Ivans IV izdeva pavēli (ukaz) par tūkstošiem dienastā esošu cilvēku izmitināšanu maskavas un kaimiņos esošajos pagastos. Šo brīdi uzskata par regulārās armijas iedibināšanu Krievijā - tie bija strēļi. 
1552.gadā Kazaņas un Volgas Bulgārijas okupācija.
Pievienoja Sibīriju.

Livonijas karā (1558.-?). Ivans IV Briesmīgais izraisīja šo karu un pats to arī zaudēja.
1558.gadā krievu spēki pārgāja Livonijas robežu, un, nesastopot nekādu pretestību, ieņēma Narvu un Tērbatu, jo Livonijā neviens uzbrukumu nebija gaidījis. Ordeņa mestrs un pēc tam arī arhibīskaps lūdza palīdzību Lietuvā, bet par leišu palīdzību bija spiesti ieķīlāt visas savas pilis. Lietuva, kas bija apvienota personālūnijā ar Poliju, bet citādi rīkojās pilnīgi patstāvīgi, konfliktā ar Ivanu IV iznesa galveno militāro nastu. Leiši visai ātri atspieda Ivana IV Briesmīgā maskovītus un ieņēma visu Livoniju, izņemot Tērbatu.
1563.gadā Polockas Republikas okupācija (A.Balodis saka - lietuviešu cietoksnis Polocka).
Livonijas kaimiņi bija sadalījuši to bez karu sākušo krievu līdzdalības. Tad krievu karaspēks 1563.gadā ieņēma startēģiski svarīgo leišu Polockas cietoksni. 1564.gada janvārī Radzvils ar mazākiem leišu spēkiem devās pretuzbrukumā un viņam izdevās krievus sakaut. Krievu virspavēlnieks kņazs Kurbskis aizbēga uz Lietuvu.
Tā kā krievu cara militārās akcijas cieta neveiksmi, tad Ivans IV Briesmīgais mainīja taktiku. Viņš uzskatīja, ka būs grūti ieinteresēt Livonijas muižniecību veidot savienību ar pareizticīgo un aziātisko Krieviju. Tāpēc viņš plānoja retaurēt Livonijas ordeņa valsti Maskavas protektoriātā. Bet abi pēdējie ordeņa mestri Firstenbergs (Fūrstenberg) un Ketlers nebija tajā ieinteresēti. Tad viņš 1570.gadā ielūdza dāņu hercogu Magnusu (viņš nopirka Sāmsalu) uz Maskavu, kur to izsludināja par "karali pār latviešu un igauņu zemi - Livoniju," iecēla par krievu karaspēka virspavēlnieku Livonijā un izprecināja tam sava brāļa meitu.
Ivana IV Novgorodas nopostīšana (1570.g.). 1570.gada janvāra sākumā Ivana IV karaspēks aplenca Novgorodu. Pilsētnieki labi apzinājās, kāds liktenis tos gaida, jo 15 000 opričņiku vienību karagājienu pavadīja vardarbība un laupīšanas. Jau bija cietušas Tvera, Torža u.c. pilsētas ceļā no Maskavas uz Novgorodu. Tverā, Otročas klosterī (Отроче монастырь) Ivana IV rokaspuisis Maļuta Skuratovs (Малюта Скуратов) personīgi nogalināja metropolītu Filipu. Un nebija spēka, kas pētu apturēt Novgorodas grautiņu.
Uz tilta pār Volhovu pretim Ivanam IV iznāca novgorodiešu delegācija ar arhibīskapu Pimenu priekšgalā. Maskavietis nemaz neuzklausīja garīdznieku, tam nepalīdzēja arī tas, ka Pimens savulaik bija atbalstījis Ivanu IV viņa cīkstiņā ar metropolītu Filipu. Pēc pazemojošas ņirgāšanās arhibīskapu atcēla no amata un nosūtīja uz klosteri pie Tulas.
Pēc izrēķināšanās ar Pimenu opričņiki pēc ķeizara pavēles metās postīt bajāru un djaku mājas. Pirmās dienas izrēķinājās tikai ar augstdzimušajiem ļaudīm un to ģimenēm pēc tam arī vienkāršo novgorodiešu mājokļus, bet piepils iedzīvotāju mājokļus neaiztika. Pēc tam opričņiki metās arī uz piepili. Upuru skaits jau bija mērāms tūkstošos, nesaudzēja ne sirmgalvjus, ne sievietes, ne bērnus.
Šāda nežēlība liekas neizskaidrojama. Pats maskaviešu ķeizars paziņoja, ka tādā veidā viņš esot "sodījis" nodevējus. Pāris mēnešus pirms uzbrukuma Novgorodai Ivans IV esot saņēmis sūdzību no kāda Pjotra, ko par pārkāpumu esot sodījis Pimens. No Pjotra ziņojuma izrietēja, ka Novgorodas bajāri grasās Novgorodas tronī nosēdināt kņazu Vladimiru Staricki (Владимир Андреевич Старицкий), kā arī nodot pilsētu Polijas karalim Sigizmundam II Augustam. Lai gan Vladimirs Starickis tobrīd pēc Ivana IV pavēles jau bija sodīts ar nāvi, tāda nesaderība tekstā Ivanu IV un tā piekritējus nemaz nesamulsināja. Tātad bija nepieciešams iegansts - un šis derēja labi... Ivans IV bija izglītots cilvēks un visai labi zināja, ka 100 gadu atpakaļ novgorodieši tiešām taisījās nodoties leišu rokās, tomēr nu jau pilsētā bija 1570.gads un noskaņojums bija pavisam cits.
Galu galā pilsēta tika briesmīgi sagrauta - šausmas turpinājās līdz februāra vidum. Sekas vēl pastiprināja sekojošs mēris un bads. Ivans IV ar opričņikiem tikām devās uz Pleskavu, kur grasījās atkārtot savu "pedogoģiju."
Ivana IV karagājiens un Pleskavu (1570.g.). Pēc briesmīgās Novgorodas sagraušanas un izslepkavošanas, kas turpinājās līdz 1570.gada februāra vidum, Ivans IV ar opričņikiem devās uz Pleskavu, kur grasījās atkārtot savu "pedogoģiju." Pilsētu izglāba āksts Nikola Saloss (Никола Салос), kas pareģoja ķeizaram nelaimi, ja neliks Pleskavai mieru. Pēc šī pareģojuma krita labākais ķeizara zirgs un Ivans IV Briesmīgais steigšus devās prom no pilsētas. 
Magnusa pirmais uzdevums bija atkarot zviedriem Igauniju. 1570.gada augustā krievi aplenca Tallinu un bija ap to veselas 30 nedēļas. Tad bija spiesti atkāpties. Tikmēr pārējie krievu spēki turpināja laupīt un postīt, bet Jānis IV Briesmīgais jau sāka dalīt livoniešu muižas krievu bajāriem. 1577.gadā krievu armija paša cara Jāņa IV Briesmīgā vadībā stāvēja pie Tallinas un Rīgas vārtiem. "Livonijas karalis" Magnuss ievadīja slepenas sarunas ar jauno Polijas-Lietuvas karali Stefanu Batoriju. Krievi atklāja sazvērestību un sagūstīja Magnusu, bet kā cara radinieku apžēloja. Cars izlīga ar Magnusu, bet no savas valsts viņš varēja paturēt tikai nelielu daļu gar Rīgas jūras līci. Tur viņš nepalika, bet gan aizbēga uz Pilteni dāņu Kurzemē un padevās Batorija ļaudīm.

1575.gadā notika nesaprotams gadījums - Ivans IV atteicās no troņa un nodeva to Kasimas hanam Simeonam (Симеон Бекбулатович) un pameta Kremli. Rakstu sūtījumos jaunajam ķeizaram Ivans IV sevi noniecinoši dēvēja par "Ivaņecu Vasiļjevu" (Иванец Васильев), ar to pasvītrodams savu jauno statusu. Formāqli valsts tika sadalīta divās daļās - Simeona Bekbulatoviča daļā un Maskavas Ivana (Ивана Московского) daļā. Tika gan apgalvots, ka Simeons bijis венчан на царство, tomēr viņu dēvēja par Krievijas lielkņazu, nevis caru, kā Ivanu IV. Laikabiedriem bijis acīmredzams, ka tā ir maskarāde un Simeonam nebija nekādas reālas varas, kas joprojām palika "Ivanca Vasiļjeva" rokās.
Kamdēļ kas tāds bija vajadzīgs? Maskavija veda smagu karu par Livoniju, dažus gadus iepriekš tika atsists smags Krimas tatāru uzbrukums, kuri vienā no karagājieniem pat nodedzināja Maskavu (tikai Kremli ne). Opričņina bija sagrāvusi arī valsts ekonomiku.
Visticamāko notikušā versiju piedāvāja angļu diplomāts Džils Flečers, kas gan pabijis Maskavā krietni vēlāk par aprakstīto notikumu - jau Ivana IV dēla Fjodora valdīšanas laikā. Viņa misija bija neveiksmīga, tādēļ arī nepamatoti slavēt krievu ķeizarus viņam iemesla nav. Pēc Flečera versijas Ivans IV uzdevis Simeonam atņemt dokumentus, kas apliecina baznīcas bīskapiju un klosteru tiesības uz zemi. Saskaņā ar angļa stāstīto, dokumenti tikuši iznīcināti, bet pēc tam notikumos iejaucies pats Ivans IV - padzina no varas Simeonu, atkal baznīcām izsniedza dokumentus par zemi, taču tieši tik daudz, cik pats uzskatīja par vajadzīgu. Flečeraprāt tā ķeizars visai jūtami papildinājis valsts kasi - tās bijušas milzīgas summas. Pie reizes cars arī nodemonstrējis, ka valdīšana var būt vēl sliktāka.
Tā arī pēc 11 mēnešiem Simeons zaudēja Krievijas lielkņaza titulu un viņa valdīšana beidzās. Par atalgojumu Ivans IV tam piešķīra Tveras lielkņaza titulu. Pēc Ivana IV nāves Simeons pat kādu laiku bija Borisa Godunova sāncensis cīņā par troni.

Krievu-zviedru karš (?-1582.g.). Zviedru karaspēkam Igaunijā iecēla jaunu virspavēlnieku Pontusu Delagardiju (Pontus de la Gardie), kas ievadīja veiksmīgu uzbrukumu pret krieviem. 1581.gadā krita krievu turētā Narva un uzbrukums turpinajās Nēteborgas (Nõteborg) virzienā. Ap 1581.gadu Stefans Batorijs karā ar krieviem bija pārņēmis iniciatīvu Livonijā. Kad Batorija karapulki jau stāvēja pie Pleskavas, Ivans IV Bargais saprata, ka kara turpināšana nekādus panākumus nenesīs. Ar pāvesta strapniecību 1582.gada 15.janvārī Zapoļjē tika noslēgts miers uz 10 gadiem. Krievija atkal atteicās no visām pretenzijām uz Livoniju.

1581.gadā Jermaka karagājiens uz Sibīriju. Okupēta Perma, Jekaterīnburga, Baškīrija (tajā laikā Ufas haniste), Simbirska, Samāra, Sarātova, Carīcina, Novočerkaska, Harkova, Astrahaņa, Stauropole, atverot ceļu uz Kaukāza valstīm. Galīgā vepsu, valāgu, citu austreņa baltu iznīcināšana, Igaunijas, Latgales un Vidzemes okupācija.

Sākot ar Jāņa IV Briesmīgā laiku krievi sāka tīkot pēc Baltijas zemēm un jau tad mēgināja to pamatot ar "senu krievju zemju atgūšanu." Kopš tā laika krievu tīkojumi tā arī vairs nav beigušies.

Iekšpolitika. 1547.gada 16.janvārī pieņēma titulu "Visas Krievzemes ķeizars."
Veica virkni administratīas un baznīcas reformas.
Vaicis Ivana III 1550.gadā sastādītā tiesu nolikuma (Suģebņik) labojumus jaunā Šimtnodaļu" (Stoglav) baznīcas noteikumu krājumā. Vojevodu valsts pārvaldes sistēmu aizvietoja ar vietējās pašvaldības orgāniem.
Ārkārtīgi nežēlīgi apspiedis bajāru pretestību ar "opričņiku" palīdzību.
Pēc viņa pirmās sievas Anastasijas noindēšanas kļuva ļoti aizdomīgs un nežēlīgs. Mēdz pat stādīt caram diagnozi - paranoja. Izrēķinājās ar, viņaprāt, vainīgajiem bajāriem un to ģimenes locekļiem, pat maziem bērniem (Maša?). No šī laika tad arī iemantojis palamu "briesmīgais."

Nāve. Jānis IV Briesmīgais esot ticis noindēts, pasniedzot tam vīnu no svaigi grebta īves koka kausa.

Avoti.
No svētītāja Filipa, Maskavas metropolīta, biogrāfijas (īsināti):
Cars Jānis IV sāka baidīties pat no saviem uzticamajiem kalpiem, tuviem radiniekiem un draugiem un ienīda bajārus, saskatīdams viņos savus ienaidniekus, dumpiniekus un nodevējus. Un tā viņš sadalīja valsti divās daļās, iegādādams sev īpašus miesassargus, sauktus opričņikus, kuri atradās cara personīgajā dienestā un veidoja īpašu pārvaldi. Opričņiki viņiem piešķirto varu izmantoja ļaunprātīgi, apspieda tautu, atņēma īpašumu; laupīšanu pavadīja slepkavības un spīdzināšanas. Taču cars ticēja viņu uzticamībai un padevībai, un tādēļ nebija, kas viņus savalda. (..)
Kad opričņiku zvērības sasniedza augstāko pakāpi, svētītais Filips sāka lūgt, lai cars pārtrauc opričņiku plosīšanos un pārmest caram viņa piespriestos sodus. Tad caru pārņēma liels niknums uz svēto, un viņš sāka tam draudēt ar mokām un trimdu. Taču viņš palika ciets kā dimants un, neņemot vērā cara draudus, turpināja runāt patiesību. Diemžēl arī starp garīdzniekiem atradās nodevēji, kas domāja tikai par to, kā izpatikt caram. (..)
No Solovkas atbraukušie apmelotāji lika caram priekšā vīstokļus ar savām viltus liecībām. Cars, izdzirdis par sev izdevīgām rakstiskām liecībām pret Filipu, lika tās publiski nolasīt un viltus liecinieki sāka skaļi izteikt savus apmelojumus par priesteri. Nākamajā dienā, kad svētais metropolīts Filips vadīja dievkalpojumu Debesbraukšanas katedrālē, cars uz turieni nosūtīja savu bajāru Alekseju Basmanovu ar lielu skaitu opričņiku. Pēc tam opričņiki kā plēsīgi zvēri metās svētajam virsū, norāva viņam priestera tērpu, ieģērba vienkāršās, saplēstās mūka drānās, ar negodu izdzina no baznīcas un, iesēdinājuši ragavās, lamādami un sizdami, aizveda uz Dieva Parādīšanās klosteri. Pēc tam Filips pēc cara pavēles tika nosūtīts uz Tveras Jaunavas klosteri, daudz ļaunuma izciezdams no apsardzes puses. (..)
Cars ceļā uz Novgorodu un tuvojoties Tverai atcerējās par svēto Filipu un nosūtīja pie viņa Maļutu Skuratovu. Iegājis svētā Filipa cellē, Maļuta Skuratovs ar liekuļotu bijību nokrita svētajam pie kājām un sacīja:
- Svētais pavēlniek, dod svētību cara gājienam uz lielo Novgorodu.
Bet svētais Maļutam atbildēja:
- Dari, kā gribi, bet ar krāpšanu Dieva dāvanas nesaņem.
Tad bezsirdīgais ļaundaris nosmacēja taisno vīru ar spilvenu...

Atradumi.
"Ivans Bargais un viņa dēls Ivans." Iļjas Repina glezna Tretjakova galerijā.  
Ivana IV bruņucepure. Tā izstādīta Astrahanas kaujas slavas muzejā (Музей боевой славы). Irānas ģenerālkonsuls iztulkoja uz tās esošo uzrakstu arābu valodā. 
Ivana IV valdīšanas laikā leģendu par Monomaha cepuri iemūžināja gravējumā Uspenskas katedrāles "cara vietā" Maskavas kremlī.

Aplūkojamie objekti.
Piemineklis Orlā. 2016. gada oktobrī ar Krievijas kultūras ministra Vladimira Medinska iedrošinājumu Orlā tika atklāts valstī pirmais piemineklis Ivanam Bargajam. Vispār tas ir rets gadījums, kad viduslaiku varmākām mūsdienās tiek uzsliets piemineklis.

Ivans IV Briesmīgais mūsdienu Krievijas politikā. Tas tur sāk iederēties. 2016.gada novembrī Krievijas liberāldemokrātiskās partijas līderis Vladimirs Žirinovskis aicināja Ļeņina avēniju Maskavā pārdēvēt par Ivana Bargā lielceļu. Un šā gada jūlijā prezidents Vladimirs Putins izrādīja godu šim tirānam arī no Maskavas puses, paziņojot, ka, "visticamāk, Ivans Bargais nekad nevienu nav nogalinājis, pat ne savu dēlu."

Ivana Bargā bibliotēka.

Saites.
Krievijas ķeizari (?-patlaban).