Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Krievijas karagājiens (1812.g.), Napoleona I

Napoleona I Bonaparta karagājiens uz Krieviju 1812.gadā, kura laikā franču karaspēkam izdevās sagrābt Maskavu, tomēr galu galā tas cieta sakāvi aukstuma un bada dēļ.

Galvenais Napoleona I mērķis Krievijā bija Maskava. Napoleons I, runājot par Maskavas ieņemšanu, mēdza teikt, ka "satrieks Krieviju tieši sirdī." 

Politiskā un militārā situācija pirms karagājiena. Imperatoram Aleksandram I un viņa galmam nebija nekāds noslēpums, ka 1807.gadā Tilzītē noslēgtais miers nebūs ilgs. Pēc tā neilgi Francija un Krievija bija sabiedrotās. Tieši tobrīd Krievijas impērija atkaroja Zviedrijai Somiju.

Krievu aizsardzības plāns. Pēc tam no 1810.gada Pēterpilī sāka aktīvi izstrādāt plānu kara gadījumam ar Napoleonu I. Ne tuvu visi izstrādātie dokumenti bija detalizēti, daudzi no tiem bija vien vispārīgas skices. No tādiem, kas bija vairāk izstrādāti, varēja izdarīt secinājumus: 
      -  krievi bija plānojuši uzbrukumu, lai ieņemtu Var'davas hercogistes teritoriju, kā arī Silēziju un, iespējams, pat Prūsiju (tā gan vēl nesen bija Krievijas sabiedrotā, bet nu savienībā ar Franciju);
      -  atkāpšanās, te bija vairāki varianti. Piemēram, Ludviķa fon Volcogena plāns paredzēja krievu armijai atkāpties, izmantojot atbalsta punktus. Saskaņā ar šo plānu armijām bija jāatkāpjas izklīstošā veidā, bet nevis savienoties vienai ar otru. Citu atkāpšanās plānu izstrādāja prūšu kara teorētiķis Karls Pfuls, kas dienēja par ģenerāli pie krieviem. Saskaņā ar to viena krievu armija būs sakoncentreta Drisas nocietinātajā nometnē, bet otra dos triecienus pa franču armijas aizmuguri. No šī plāna atteicās jau kara gaitā, jo tā realizācijas gadījumā franči sakautu krievu armijas pēc kārtas atsevišķi.
Galu galā Aleksandrs I nosliecās uz atkāpšanos. Tās mērķis bija saglabāt krievu armiju un nokausēt frančus. Pie tam šis plāns nekā netika slēpts. Vienā no sarunām ar franču sūtni Armānu Kolenkūru 1811.gada maijā viņš tieši paziņoja, ka gatavs atkāpties kaut līdz Kamčatkai, bet Krievijas vietā karos "mūsu klimats un mūsu ziema." Protams, ka Napoleonam I bija zināms šīs sarunas saturs, tomēr laikam jau nepiešķīra pietiekamu nozīmi, nospriežot, ka krievu imperators blefo.
Savu plānu piedāvāja arī 2.Rieteņu armijas ģenerālis Pjotrs Bagrations, kas aicināja 1812.gada pavasarī sākt uzbrukumu un sagrābt Varšavu. Aleksandrs I šo plānu noraidīja, jo bija jau zināms, ka austreņu robežās Napoleons I tobrīd bija jau savācis 200 000 vīru lielu armiju, kas visu laiku vēl tika papildināta. Bagrations to nebija ņēmis vērā.

Karagājiena sākums. Franču armija pārcēlas Nemūnas upei 1812.gada 24.jūnijā, kas nozīmēja kara sākumu ar krieviem.

Krievu reakcija. Pēc Napoleona I iebrukuma Krievijas kara ministrs no infantērijas Mihails Barklajs de Tolli pieņēma lēmumu atkāpties Krievijas iekšienē. Viņš komandēja 1.Rieteņu armiju un lieliski saprata, ka ar tiem spēkiem, kas bija viņa rīcībā, viņš nevar nopietni stāties ceļā frančiem. Barklaja prāt krieviem atlika tikai viens ceļš - atkāpties, izmantojot "izdedzinātās zemes" taktiku. Saprotams, arī viņš opats nebija sajūsmā par šādu pavērsienu, taču vēl vairāk ar to nebija mierā muižnieki un zemnieki - tie, caur kuru zemēm devās Barklaja un Napoleona I armijas. Šī neapmierinātība bija vērsta galvenokārt pret Barklaju kā 1.Rieteņu armijas komandieri. Sašutums bija tik liels, ka Barklaju sāka vainot apzinātā teritoriju nodošānā ienaidniekam.
Tomēr Barklajs paveica galveno - saglabāja armiju, kas spēja apvienoties ar Bagrationa komandēto 2.Rieteņu armiju pie Smoļenskas. Arī tas pats Bagrations asi kritizēja Barklaju de Tolli par atkāpšanos. Otrs nesaskaņu iemesls starp karavadoņiem bija jautājums par to, kas tad komandēs apvienoto armiju. Bagrations uzskatīja, ka viņam uz to ir dibinātas tiesības. Formāli Bagrationam bija jāpakļaujas Barklajam de Tolli, taču visai drīz, izmantojot vispārējo nepatiku pret "vācieti" ("немцем"), sāka runāt, ka vispār jau komandēt vajadzētu viņam. Kājnieku (infantērijas) ģenerāļu dienesta pakāpes abi bija saņēmuši 1809.gadā, taču bagrationa uzvārds šai sarakstā atradās augstāk, tātad formāli viņš savu pakāpi bija saņēmis agrāk nekā Barklajs de Tolli. protams, niecīga laika starpība, tomēr lecīgais Bagratons nekautrējās to izmantot. Tas, ka Barklajs de Tolli vadīja arī kara ministriju netika uzskatīts par svarīgu - tas bija administratīvs amats.
Pats Berklajs de Tolli aicināja Aleksandru I nozīmēt virspavēlnieku, taču tas kara ministra padomā neieklausījās. Vispār jau viņš vērtēja augstu savu kara ministru, taču sagādāja tam neērtības ar savu bezdarbību.
Un tā 1812.gada augusta beigās par krievu armijas virspavēlnieku iecēla Kutuzovu.

Franču karagājiens uz ziemeļiem un ziemeļrietumiem. Ziemeļu un ziemeļu-rietumu virzienā Krievijā Napoleons I nozīmēja doties diviem franču armijas korpusiem - maršalu Udino un Makdonalda korpusiem. Pirmajam vajadzēja doties uz Pēterpili, bet otrajam - ieņemt Rīgu un pēc tam doties palīgā Udino. Frančiem pretim atradās ģenerālleitnanta Pjotra Vitgenšteina (Петр Витгенштейн) komandētais 1.kājnieku korpuss, kā arī Rīgas ģenerālgubernatora Ivana Esēna (Иван Эссен) komandētie kareivji. Krievu karavadoņi savstarpēji viens otram palīdzēt nevarēja, jo tiem bija jāaizsargājas no vienlaicīgi uzbrūkošajiem diviem franču korpusiem, kas bija pārāki par krievu armiju arī skaitliskā ziņā. 
Udino kaujā pie Kļastičiem (Клястицы - mūsdienu Baltkrievijas Vitebskas apgabalā) 1812.gada jūlija beigās bija ap 28 000 kareivju, kamēr Vitgenšrtainam to bija tikai 17 000. Šī kauja ilga trīs diennaktis, īpaši no krievu puses izēlās huzāri ģenerālmajora  Jēkaba Kuļņova (Яков Кульнев) vadībā, kas gāja bojā trešajā cīņas dienā franču artilērijas apšaudē. Šī kauja bija piespiedu, jo Vigenšteins saprata, ka var tikt aplenkts un atgriezts no Pēterpils. Krievu karaspēks tomēr spēja apturēt franču uzbrukumu - maršals Udino bija spiests dot atkāpšanās pavēli.
Uzzinājis par notikušo, Napoleons I bija spiests pārsviest maršalam Udino papildspēkus no galvenās armijas. Tomēr uzbrukums Pēterpilij izgāzās, Vitgenšteins tika nosaukts par Pēterpils glābēju. Pie tam kauja pie Kļasičiem kļuva par pirmo krievu armijas uzvarēto kauju kopš Napoleona I karaspēka iebrukuma Krievijas impērijā.

1812.gada jūlija sākumā atamana Matveja Platova (Матвей Платов) komandētie kazaki sagājās kaujā ar uzbrūkošajiem frančiem pie Miras (Мир) tagadējā Baltkrievijā. Šai kaujai bija visai negaidītas sekas, kādas negaidīja ne M.Platovs, ne arī Otrās krievu armijas pavēlnieks Pjotrs Bagrations (Петр Багратион).
Lieta tā, ka Napoleons I visiem spēkiem centās nepieļaut abu krievu armiju apvienošanos un pieprasīja no saviem ģenerāļiem enerģisku rīcību, lai sakautu katru to atsevišķi un neļautu tām atkāpties Krievijas iekšienē. Pret Bagrationa armiju operēja Napoleona I brāļa un Vestfāles karaļa Žeroma Bonaparta komandētais franču korpuss. Kaujā pie Miras lielā mērā ņēma dalību arī Aleksandra Rožņecka komandētie poļu ulāni. Kauja bija ārkārtīgi sīva, par to liecina abas puses. Militārā veiksme bija Platova kazaku pusē, kas galu galā atsita Rožņecka ulānus. Tika saņemti ap 400 gūstekņu - gandrīz visi ievainoti (tā vēstīja Platovs savā ziņojumā Bagrationam).
Sekmes šai kaujā ļāva Bagrationa Otrajai armijai turpināt netraucēti atkāpties. Napoleons I stipri saniknojās, uzzinājis par neveiksmīgo apturēšanas mēģinājumu, jo saprata, ka krievi atkal vinnējuši laiku. Tā nu viņam nācās meklēt jaunu veidu kā apturēt Bagrationu no apvienošanās ar Barklaja de Tolli (Михаил Барклай-де-Толли) komandēto Pirmo krievu armiju. Napoleons I šai neveiksmē vainoja brāļa neizlēmību un neveiklību. Zināmā mērā tā arī bija taisnība, jo Žeroma karaspēks apstājās vienā un tai pat vietā uz vairākām dienām, kas nebūt nevairoja franču izredzes. Rezultātā Vestfāles karalis apvainojās, nolika karavadoņa pilnvaras un atgriezās savā karalistē, vairs nekādu lomu Krievijas karagājienā nespēlēja.
Visa tā rezultātā 1812.gada augusta vidū abas krievu armijas apvienojās pie Smoļenskas. Krievi to uzskata par lielu panākumu, jo Napoleona I plāns sakaut katru armiju atsevišķi nebija realizējies. Tālak krieviem izvirzijās jautājums - ko darīt? Barklajs de Tolli uzskatīja, ka atkāpšanās jāturpina, jo krievu karaspēks nav spējīgs pretoties Napoleona I armijai. Tomēr viņa uzskats bija ārkārtīgi nepopulārs ģeneralitātē un krievu virsniecības vidū. Virspavēlniekam jau sen pieprasīja doties izšķirošā kaujā ar frančiem. Nu vairs nebija spēkā arī galvenais Barklaja de Tolli arguments par to, ka armijām jāapvienojas, jo apvienošanās jau bija notikusi.

Bobruiskas cietokšņa (Бобруйская крепость) aplenkums. Šis aplenkums netiek pieskaitīts nozīmīgākajiem Krievijas karagājiena notikumiem, tomēr šim notikumam bija visai liela nozīme priekš krievu karaspēka. 
Cietoksnis tika uzbūvēts Bobruiskā laikā no 1810.-1811.gadam un darbus vadīja inženieru korpusa ģenerālmajors Kārlis Opermans. Šī celtniecība bija daļa no plāna Krievijas impērijas rieteņu robežu nostiprināšanai, jo Pēterpilī nešaubījās par gaidāmo karu ar Napoleonu I un sāka laikus tam gatavoties. Cietoksnis bija labi nostiprināts un labi iekārtots aizsardzībai - tajā bija izvietoti ap 300 dižgabali.
Pēc Napoleona I karaspēka iebrukuma Krievijā tieši Bobruiskas cietoksnī apstājās atpūtai Pētera Bagrationa komandētā 2.Rieteņu armija un atradās te no 6.-8.jūlijam. Šeit Bagrations atstāja slimos un ievainotos, papildināja pārtikas krājumus un saņēma  pusotra tūkstoša vīru pastiprinājumu. Kā vēlāk novērtējuši vēsturnieki, tieši pietura Bobruiskas cietoksnī ļāva Bagrationa armijai turpmāk būtiski paātrināt marša tempu un savienoties pie Smoļenskas ar M.Barklaja de Tolli komandēto 1.Rieteņu armiju, tā neļaujot piepildīties Napoleona I plāniem sakaut katru armiju atsevišķi. Iespējams, ka pretējā gadījumā Bagrationa armija spētu apvienoties ar Barklaja armiju tikai jau pie Maskavas.
Pēc Bagrationa armijas aiziešanas Bobruisku aplenca franči - poļu ģenerāļa Jana Dombrovska komandētais korpuss. lai gan viņa rīcībā bija 12 000 vīru, viņš tā arī nesāka aktīvus mēģinājumus cietoksni ieņemt. Tādejādi aplenkums tika noņemtd tikai 1812.gada novembrī līdz ar Aleksandra Tormasova (Александр Тормасов) komandētās 3.Rieteņu armijas ierašanos.

Smoļenskas kauja. Spiediens uz krievu virspavēlnieku bija liels un Barklajs de Tolli tomēr piekrita galvenajam viedoklim doties kaujā pret frančiem pie Smoļenskas. Iepriekšējā nelielo sadursmju un kauju pieredze paradīja, ka franči ir ārkārtīgi stiprs militārs pretinieks. Pie tam karojuši vēl bija tikai viņa maršali, pats imperators savu kaujas mākslu vēl šai karagājienā nebija demonstrējis. Smoļenska tad arī kļuva par pirmo šādu vietu.
Straujajā uzbrukumā franči savas militārās vienības bija izkaisījuši visai lielā teritorijā. Napoleons I tādēļ veica apstāšanos Vitebskā, lai savāktu kopā karaspēku.
Tādejādi kaujā pie Smoļenskas piedalījās tikai 1/4 daļa karaspēku - pie kam gan frančiem, gan krieviem. Kauja bija sīva un ilga 3 dienas, abas puses cieta lielus zaudējumus. Galu galā Barklajs de Tolli deva pavēli atkāpties. Franču uzvara bija neapšaubāma.

Laikā līdz ģenerālkaujai Borodinas laukā abu karaspēku starpā norisinājās vairākas sadursmes.

Ievērojamākā bija kauja pie Ševardīnas (Шевардино) ciema. Te bija iekārtota redute - lauka nocietinājums, kurā tika izvietota artilērija un kājnieki. Tā kā tā brīža virspavēlnieks M.Kutuzovs lika uzsvaru uz aizstāvēšanās kaujām, tādiem nocietinajumiem tika pievērsta liela uzmanība. Ševardīnas reduti aizsargāja  ģenerālleitnanta Andreja Gorčakova (генерал-лейтенант Андрей Иванович Горчаков) komandētā vienība - 11 000 kareivju un 46 dižgabali. Napoleons I pret reduti virzīja 35 000 kareivju un 180 dižgabalu, uzbrukuma mērķis bija pavisam skaidrs - atgriezt redutes aizstāvjus no galvenajiem krievu armijas spēkiem un iznīcināt tos.
Kaujas laikā 1812.gada 5.septembrī franči divas reizes ieņēma reduti, bet krievi abas reizes izdzina tos atkal ārā. Trešais franču uzbrukums tika atsists jau vakara krēslā. Tādejādi sagrābt reduti un iznīcināt Gorčakova vienību vienas dienas laikā frančiem tomēr neizdevās. Naktī pienāca Kutuzova pavēle vienībai atkāpties pie armijas galvenajiem spēkiem.
Šī kauja deva krievu armijai mazliet vairāk laika aizsardzības pozīciju būvei galvenajā cīņu vietā - Borodinā.

Borodinas kauja. Krievi turpināja atkāpties un tas noveda pie ģenerālkaujas Borodinas laukā pēc mēneša. 

1812.gada vidū Napoleonam I un arīviņa armijas karavīriem kļuva skaidrs, ka kaut kas jādara. Tuvojās ziema, ko pārtikas trūkuma dēļ pārlaist Maskavā būtu graujoši. Visi krievu ķeizaram Aleksandram I nosūtītie miera piedāvājumi palika bez atbildes. Tādejādi kļuva skaidrs, ka frančiem Maskava jāpamet. 
Bija divi atkāpšanās ceļi - pa to pašu kā franči uz Maskavu atnāca vai arī DR virzienā. Pirmāiespēja nebija īpaši laba, jo Krievijas impērijas rieteņu apgabali bija izpostīti. Saprātīgāka bija atkāpšanās Kalugas virzienā, kura teritorijas nebija skāris karš. Tomēr tai virzienā ceļu frančiem aizšķērsoja krievu armija, kas bija izvietojusies nometnē pie Tarutinas ciema (Тарутино - mūsdienu Kalugas apgabalā). 
Krievu armijas darbības novēroja maršala Joahima Mirata komandētā vienība. Miratam nebija iespēju operatīvi iegūt papildspēkus no franču pamatspēkiem Maskavā unto zināja krievi. Tādēļ tika nolemts sakaut Miratu ātrāk iekāms tam spēs palīdzēt Napoleons I. Tomēr virspavēlnieks M.Kutuzovs īpaši netiecās pēc militāra risinājuma, jo visai pamatoti uzskatīja, ka laiks un ziema darbojas krievu pusē. Vajadzēja tikai pagaidīt, kad bada dēļ franču armija demoralizēsies.

1812.gada vidū Napoleonam I un arī viņa armijas karavīriem kļuva skaidrs, ka kaut kas jādara. Tuvojās ziema, ko pārtikas trūkuma dēļ pārlaist Maskavā būtu graujoši. Visi krievu ķeizaram Aleksandram I nosūtītie miera piedāvājumi palika bez atbildes. Tādejādi kļuva skaidrs, ka frančiem Maskava jāpamet. 
Bija divi atkāpšanās ceļi - pa to pašu kā franči uz Maskavu atnāca vai arī DR virzienā. Pirmā iespēja nebija īpaši laba, jo Krievijas impērijas rieteņu apgabali bija izpostīti. Saprātīgāka bija atkāpšanās Kalugas virzienā, kura teritorijas nebija skāris karš. Tomēr tai virzienā ceļu frančiem aizšķērsoja krievu armija, kas bija izvietojusies nometnē pie Tarutinas ciema (Тарутино - mūsdienu Kalugas apgabalā). 
Krievu armijas darbības novēroja maršala Joahima Mirata komandētā vienība. Miratam nebija iespēju operatīvi iegūt papildspēkus no franču pamatspēkiem Maskavā un to zināja krievi. Tādēļ tika nolemts sakaut Miratu ātrāk iekāms tam spēs palīdzēt Napoleons I. Tomēr virspavēlnieks M.Kutuzovs īpaši netiecās pēc militāra risinājuma, jo visai pamatoti uzskatīja, ka laiks un ziema darbojas krievu pusē. Vajadzēja tikai pagaidīt, kad bada dēļ franču armija demoralizēsies.
Galu galā krievi uzbruka Mirata komandētajai armijas vienībai kaujā pie Tarutinas. Lai gan franči tika skauti, tomēr krievu neorganizētības dēļ galvenais uzdevums pilnīgi sakaut Miratu netika sasniegts. Tomēr kaujas rezultāts bija tāds, ka Mirats ar atlikušajiem spēkiem atkāpās uz Maskavu, bet Napoleona I armijai atlika atkāpties no Maskavas tikai pa to ceļu, pa kuru franči tika atnākuši. Respetīvi, pa kara izpostītiem apgabaliem, kur grūti rast pārtiku.

Napoleona I armijas atkāpšanās. 1812.gada novembra vidū Napoleona armija sasniedza Smoļensku. Neattaisnojās franču cerības, ka šeit pietiekamā daudzumā būs iegūstama pārtika. Tieši šais dienās franču armijas stāvoklis kļuva pavisam smags. Tomēr M.Kutuzovs to negrasījās izmantot, lai veiktu militāru triecienu. Franči Smoļenskā neaizkavējās un no 12.novembra atsevišķi viņa armijas korpusi sāka to pamest. 14.novembrī Smoļensku kopā ar gvardi pameta arī pats imperators.
Vienlaikus sāka pasliktināties arī laika apstākļu - sniga sniegs, tādēļ karaspēka daļas varēja nakšņot tikai apdzīvotās vietās, kas izpostītajos apvidos nebūt nebija vienkārši. Tomēr stipru salu vēl nebija.
Lai gan krievu armija bija krietni labāk apgādāta nekā franču, tomēr tai pašā novembra vidū Kutuzovs bija pazaudējis pusi armijas, kas oktobra vidū bija iznākusi no Tarutinas. Daudzas vienības atpalika marša laikā, liels kareivju skaits tika zaudēts slimību dēļ. Militārās sadursmēs zaudēja 10 000 kareivju - tātad apmēram 1/5 daļu no visiem zaudējumiem.

Kauja pie Krasnojes. Franču armija atkāpās pa daļām un armijas priekšējās vienības sasniedza Krasnojes (Красное) pilsētu apmēram 45 km uz DR no Smoļenskas, kad galvenie spēki vēl tikai uzsāka maršu. Tādejādi Kutuzovam bija iespēja sakaut pretinieku pa daļām. 15.novembrī pie Krasnojes sākās kaujas, kas turpinājās 3 dienas. Rezultātā lielus zaudējumus cieta maršalu Davū un Neja korpusi, Bogarnē korpuss un Jaunā gvarde. Tomēr Napoleons I bija spējis saglabāt kaujas spējīgu armiju, ar kuru arī devās uz rieteņiem, lai gan bija zaudējis praktiski visu kavalēriju un lielu skaitu dižgabalu.
Pats Kutuzovs, ziņojot uz Pēterpili par panākumiem pie Krasnojas, neskopojās ar epitetiem: "Krievijas armija iemantoja nevīstošu slavu, jo šais dienās naidinieks cieta no stiprākajiem triecieniem visas kampaņas laikā" ("Российская армия покрылась неувядаемою славою, ибо в сии дни понес неприятель сильнейшие удары в течение всей кампании"). Kutuzova nelabvēlis ģenerālis Leontijs Bēnigsens (Леонтий Беннигсен) gan uzskatīja, ka šo kauju nozīme tika pārspīlēta. Daudzi ģenerāļi un virsnieki visai pamatoti uzskatīja, ka pie Krasnojes tika palaista garām iespēja pilnīgi sagraut Napoleona I armiju. Deniss Davidovs (Денис Давыдов) notikušo pie Krasnojes nosauca par "izsalkušo francūžu meklēšanu trīs dienu garumā" ("трехдневный поиск голодных французов"), bet nevis par grandiozu cīņu.
Kutuzovs paskaidroja, ka izvairījies no izsķirošās cīņas tādēļ, ka "viss tas [domāta Napoleona armija] sabruks arī bez manis." Tā krievu armijas virspavēlnieks palika uzticīgs savai piekoptajai taktikai necīnīties kaujās ar frančiem bez īpašas nepieciešamības.

Saites.
Napoleona kari.