Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Krievi

Izceļošana no Balkāniem. Otra daļa slāvu - drevļani devās uz austrumiem. No viņiem veidojās krievi un ukraiņi.

Kijevas Krievzemes nodibināšanās. Tas notika IX gs.

Bizantijas kultūras ietekme. Paši slāvi dikti ietekmējās no Bizantijas kultūras – īpaši dienvidu un austrumu slāvi. Tā krievi pieņēma bizantiešu kristietību un bizantiešu arhitekti uzcēla tiem pirmās mūra baznīcas.

Krievijas valsts apvienošana (XV gs. beigas). XV gs. beigās tika pabeigta austrumslāvu zemju apvienošana Krievijas valstī.

Novgorodas republikas pievienošana. 1478.gadā Maskavas lielkņazs Jānis III pakļāva sev Novgorodas Republiku un līdz ar to ieguva kontroli pār tirdzniecību uz Rietumeiropu.

Maskavas lielkņaziste pirms Livonijas kara. 1481.gadā krievu karaspēks negaidot uzbruka Livonijai, kam uzbrukumu izdevās atvairīt un noslēgt mieru uz 10 gadiem.
1483.gadā Ivans III lika uzcelt Ivangorodas cietoksni tieši iepretim ordeņa pilij Narvā.
1485.gadā okupēja Tveras kņazistes.
1497.gadā krievi vērsa spēcīgu uzbrukumu pret Vīpuriem (Viipuri/Viborg) un Nīslotei (Nyslott).
Savienībā ar Lietuvu Pletenbergs 1501. un 1502.gadā uzvarēja krievus un noslēdza mieru uz 6 gadiem. Pēc tam mieru pagarināja vēl vairākas reizes, bet Maskava ikreiz palielināja savas prasības. Tā krievi 1554.gadā pieprasīja, lai Livonija atsakās no savienības ar Lietuvu, bet 1557.gadā - lai Dorpatas (Tērbatas) bīskapija ik gadus maksā Maskavai 6000 marku lielu nodevu.
Neraugoties uz pieaugušo labklājību, nopirktā miera laikā nekas netika darīts, lai stiprinātu Livonijas aizsardzību. ordenis un arhibīskaps nemitējās apkarot viens otru.

Livonijas karš (1558.–1573.g.). Militārā pakta noslēgšana pret Maskaviju deva krieviem iemeslu tā saucamā Livonijas kara sākšanai.
1558.gadā krievu spēki pārgāja Livonijas robežu, un, nesastopot nekādu pretestību, ieņēma Narvu un Tērbatu, jo Livonijā neviens uzbrukumu nebija gaidījis. Lielā steigā tika izdots rīkojums, ka katram trešajam karam derīgajam zemniekam jāiet rekrūšos. Tomēr trūka ieroču, paši zemnieki vairs nemācēja ar tiem rīkoties, turklāt muižu īpašnieki baidījās tos apbruņot. Ordeņa kase bija tukša, arī vācu algotņiem nevarēja samaksāt. Ordeņa mestrs un pēc tam arī arhibīskaps lūdza palīdzību Lietuvā, bet par leišu palīdzību bija spiesti ieķīlāt visas savas pilis.
1560.gadā krievi atsāka uzbrukumu. Pie Ērģemes 1560.gada 2.augustā bija pēdējā reize, kad ordenis devās cīņā zem sava baltā karoga ar melno krustu. Krievi šai kaujā uzvarēja, ordeņa pilis krita viena pēc otras. Algotņi nodeva pilis krieviem pret brīvības garantiju, bieži vien neizrādot nekādu pretestību.

Livonijas "ķēniņš." Tādējādi Livonijas kaimiņi bija sadalījuši to bez karu sākušo krievu līdzdalības. Tad krievu karaspēks 1563.gadā ieņēma stratēģiski svarīgo leišu Polockas cietoksni. 1564.gada janvārī Radzvils ar mazākiem leišu spēkiem devās pretuzbrukumā un viņam izdevās krievus sakaut. Krievu virspavēlnieks kņazs Kurbskis aizbēga uz Lietuvu.
Tā kā krievu cara militārās akcijas cieta neveiksmi, tad Jānis IV Briesmīgais mainīja taktiku. Viņš uzskatīja, ka būs grūti ieinteresēt Livonijas muižniecību veidot savienību ar pareizticīgo un aziātisko Krieviju. Tāpēc viņš plānoja restaurēt Livonijas ordeņa valsti Maskavas protektoriātā. Bet abi pēdējie ordeņa mestri Firstenbergs (Fūrstenberg) un Ketlers nebija tajā ieinteresēti. Tad viņš 1570.gadā ielūdza dāņu hercogu Magnusu (viņš nopirka Sāmsalu) uz Maskavu, kur to izsludināja par "karali pār latviešu un igauņu zemi - Livoniju," iecēla par krievu karaspēka virspavēlnieku Livonijā un izprecināja sava brāļa meitu.
Magnusa pirmais uzdevums bija atkarot zviedriem Igauniju. 1570.gada augustā krievi aplenca Tallinu un bija ap to veselas 30 nedēļas. Tad bija spiesti atkāpties. Tikmēr pārējie krievu spēki turpināja laupīt un postīt, bet Jānis IV Briesmīgais jau sāka dalīt livoniešu muižas krievu bajāriem. 1577.gadā krievu armija paša cara Jāņa IV Briesmīgā vadībā stāvēja pie Tallinas un Rīgas vārtiem. "Livonijas karalis" Magnuss ievadīja slepenas sarunas ar jauno Polijas-Lietuvas karali Stefanu Batoriju. Krievi atklāja sazvērestību un sagūstīja Magnusu, bet kā cara radinieku apžēloja. Cars izlīga ar Magnusu, bet no savas valsts viņš varēja paturēt tikai nelielu daļu gar Rīgas jūras līci. Tur viņš nepalika, bet gan aizbēga uz Pilteni dāņu Kurzemē un padevās Batorija ļaudīm.

Krievu-zviedru karš (?-1582.g.). Zviedru karaspēkam Igaunijā iecēla jaunu virspavēlnieku Pontusu Delagardiju (Pontus de la Gardie), kas ievadīja veiksmīgu uzbrukumu pret krieviem. 1581.gadā krita krievu turētā Narva un uzbrukums turpinajās Nēteborgas (Nõteborg) virzienā. Ap 1581.gadu Stefans Batorijs kara ar krieviem bija pārņēmis iniciatīvu Livonijā. Kad Batorija karapulki jau stāvēja pie Pleskavas, Ivans IV Bargais saprata, ka kara turpināšana nekādus panākumus nenesīs. Ar pāvesta Gregora XIII starpniecību 1582.gada 15.janvārī Zapoļjē tika noslēgts miers uz 10 gadiem. Krievija atkal atteicās no visām pretenzijām uz Livoniju.
Krievi bija atraduši jaunu tirdzniecības ceļu caur Arhangeļsku pie Baltās jūras. 1595.gadā Teisenē (Teusina) noslēdza mieru, noteica zviedru-somu valsts robežu: tā gāja no Saimas dienvidos taisni uz ziemeļiem, uz Ledus okeānu.

Krievu-zviedru karš (1609.-?). 1609.gadā izcēlās karš ar Zviedriju, un kara darbība pārsviedās uz Ingriju. Pēc dažu gadu sekmīgas karošanas karalis Kārlis IX Stolbovā noslēdza mieru ar Krieviju, pēc kā Zviedrija paturēja Keksholmas lēni Somijā un Ingrijā.

Tautas karš pret poļiem. 1611.gadā Ņižņijnovgorodā divi krievu zemnieki Kuzma Miņins un Dmitrijs Požarskis pulcēja zemessardzi cīņai pret poļu iebrucējiem. 1612.gadā tā atbrīvoja Maskavu.
Tam par godu 4.novembrī Krievijā svinēja svētkus līdz pat lielinieku apvērsumam 1917.gadā. nav arī nekāds brīnums, jo ar to laiku pie varas nāca Romānovu dinastija.

Krievu-zviedru karš (1614.-1617.g.).

Krievu-zviedru karš (1654.-1661.g.). 1654.gadā krievi ieņēma Latgali un ielauzās zviedru Vidzemē.
1656.gada vasarā krievi sāka uzbrukumu Zviedrijai.
1656.gada 31.jūlijā krievu-zviedru kara laikā krievi ieņem Dinaburgu.
Mieru ar Krieviju noslēdza 1661.gadā Kardisā (Kardis). Ar to cars Aleksejs I Romānovs atkal atteicās no visām prasībām uz Livoniju.

Krievi iespiežas Sibīrijā. 17.gs. krievu mednieki un kazaki iespiedās neizpētītajās Ziemeļāzijas zemēs un nonāca līdz pat Klusajam okeānam.

Krievu-turku karš (1768.-1774.g.).

Latgale Krievijas sastāvā (1772.-?). Krievija dabūja Baltkrieviju un Latgali pirmajā Polijas-Lietuvas dalīšanā 1772.g. Vispirms tā veidoja atsevišķu provinci.
1796.gadā (minēts arī 1802.gads!?) to pievienoja Vitebskas guberņai.
1861.gadā Krievijā, līdz ar to arī Latgalē, atcēla dzimtbūšanu.

Krievu –turku karš (1788.-1791.g.).

Polijas trešā dalīšana. 1795.gadā Kurzemes hercogiste pēc trešās Polijas dalīšanas un bez lielas pretestības no baltvācu muižniecības puses tā tika iekļauta Krievijas impērijā.

Napoleons Maskavā. Franči iegāja Maskavā 1812.gada 26.septembrī. Pilsēta bija gandrīz tukša, tajā bija tikai ap 6000 iedzīvotāju. Napoleons velti gaidīja iedzīvotāju delegāciju Poklonnaja kalnā. Viņš to gaidīja tik ilgi, ka viens no viņa virsniekiem no 5 vai 6 klaidoņiem tādu delegāciju noorganizēja.
Jau pirmajā vakarā Maskavā sāka izcelties ugunsgrēki. Tie pieņēmās tādā spēkā, ka imperators ar visu svītu Kremlī gandrīz vai tika atgriezts no visiem. Franču armijā sākās dzeršana, tā degradējās. Turpretī krieviem visu laiku pienāca papildspēki.
Tā, krievu kapitulāciju tā arī nesagaidījis, Napoleons 19. oktobrī dod pavēli pilsētu atstāt. Pirms aiziešanas pavēl uzspridzināt Kremli, to uzticot maršalam Eduāram Mortjē. Tas tomēr palika neizdarīts, iespējams pasākumu iztraucēja krievu jātnieku patruļas.

Persiešu-krievu karš (1826.-1828.g.). Karš beidzās ar Turkmančajas miera līgumu. Saskaņā ar tā noteikumiem Persija zaudēja Austrumarmēniju, Erivānas un Nahičevānas hanistes. Tāpat Persija apņēmās nelikt šķēršļus armēņu izceļošanai uz Krievijas teritoriju..

Krimas karš (1853.-1856.g.). Francija, Lielbritānija, Osmaņu impērija un Sardīnijas karaliste karoja pret Krieviju Krimā, Kamčatkā, Kaukāzā, Tuvajos Austrumos un Solovcu salās (Baltajā jūrā). Ap miljonu kritušo. Satricināja veco kārtību Krievijas impērijā un parādīja reformu nepieciešamību.

Dzimtbūšanas atcelšana (1861.g.). Krievija atradās uz lielu pārmaiņu sliekšņa. Pēc sakāves Krimas karā Aleksandrs II jutās spiests 1861.gadā atcelt dzimtbūšanu arī Krievijā. Jaunais zemnieku likums noteica, ka zemniekam ir tiesības paturēt sev dārzuun noteiktu daļu kopienu tīrumu, kurus periodiski pārdalīja sādžas pilngadīgiem locekļiem. Likums bija liberālāks nekā atbilstoši likumi Baltijā.

Politiskie strāvojumi Krievijā 19.gs. 60.gados. Nikolaja I valdīšanas gados Krievijā izcēlās divi galvenie politiski filozofiskie strāvojumi: rietumnieki un slavofili.
„Rietumnieki” bija liberālu ideju ietekmēti, uzskatīja, ka Krievijai jābūt Rietumu civilizācijas sastāvdaļai, jābūt gan kulturāli, gan idejiski ar to vienotai. Šādas idejas piekritēji bija jau Krievijas agrākie valdnieki, piemēram, Pēteris I. Tomēr tā saucamo „rietumnieku” uzskati vairāk izpaudās teorētiski un filozofiski, nevis praktiski. Īpaši jau ne tautu pašnoteikšanās jautājumā, un liberālu pieeju pret nekrieviem no viņiem nevarēja sagaidīt.
Savukārt slavofili vēlējās redzēt Krieviju kā mononacionālu valsti. Viņi uzskatīja, ka Krievijai ir un ir jāmeklē pašai savs attīstības ceļš un nevis jāpieņem, bet gan jāatbrīvojas no citu tautu ietekmes. Tādēļ slavofili izcēla visu krievisko un bija dedzīgi „panslāvisma” aizstāvji. Slavofīliem bija daudz piekritēju visos krievu sabiedrības slāņos un to izteica ar principu: „Viena ticība, viens cars, viena tauta.” No tā skaidri bija redzams, ka nekrievu tautām Krievijā vietas nav. Krievijas valdībā pieauga slavofilu ietekme.

1891.gadā sāka būvēt Sibīrijas tranzītceļu.

1905.gada revolūcija. 1905.gada 9.janvārī vairāki desmiti tūkstoši Pēterpils strādnieku ar baznīcas karogiem un svētbildēm priestera Gapona vadībā devās uz ķeizara pili, lai iesniegtu petīciju. Strādnieku delegāciju nelaida pils tuvumā, un, kad demonstranti spiedās tālāk, karaspēks uz viņiem atklāja uguni. Krita vairāk kā 100 demonstrantu, un vairākus simtus ievainoja.
Oktobrī stāvoklis visā impērijā kļuva draudīgs. Sākās dzelzceļnieku streiks, kas izvērsās strādnieku un ierēdņu ģenerālstreikā. Šādā situācijā ķeizars Nikolajs II neredzēja citu izeju, kā parakstīt manifestu, kas apsolīja Krievijas pavalstniekiem konstitūciju un pilsoniskās brīvības.
Revolūcija beidzās tādēļ, ka to neatbalstīja zemniecība – krievu zemnieks bija pasīvs. Visplašāk tā norisa tieši nekrievu apdzīvotajās teritorijās, īpaši spēcīga tā bija Baltijā.
Lai arī Krievijas impērija likās liela un varena, 1905.gada revolūcija visai pasaulei parādīja pretējo. Revolūcija izvērsās tik plaša un dziļa, ka sašķobīja impērijas pamatus. Īpaši plaši tā norisa Baltijā, krietni plašāk nekā pašā Krievijā. Revolūcijas satricināja veco impērisko kārtību līdz pašiem pamatiem.

Krievu-japāņu karš (1905.g.).

1909.gadā Nikolajs II noslēdza līgumus ar virkni Eiropas valstu.

1912.gadā krievu sociāldemokrāti sašķēlās meņševikos un boļševikos.

Pirmais pasaules karš. Pēc vairāku mēnešu ilgstošām saspringtām attiecībām 1914.gada 1.augustā Vācija pieteica karu Krievijai un divas dienas vēlāk arī Francijai. Pēc tam sekoja Lielbritānijas kara pieteikums Vācijai. Pasaules karš bija sācies. Tūlīt pēc kara sākuma Krievija veica sasteigtu un slikti izplānotu uzbrukumu Austrumprūsijā. Pēc sākotnējiem panākumiem krievu armiju pie Mazūru ezeriem apturēja pārgrupēti vācu spēki, kas ne tikai apturēja krievus, bet arī vairākās kaujās tos smagi sakāva un atsvieda pāri robežai. Vācieši turpināja savu uzbrukumu, un spiedās iekšā Lietuvā un Kurzemē. Fronte nostabilizējās tikai pie Daugavas.
Vācija visādi mēģināja vājināt Krieviju, ar ievērojamām naudas summām atbalstot gan ekstrēmos revolucionārus – kā Ļeņina boļševikus, gan pievērsās arī nacionālajām kustībām, sevišķi Somijā un Ukrainā.
Franču armijai klājās grūti pie Verdenas. Tādēļ krievi savā frontē 1916.gada martā mēģināja sākt uzbrukumu. Tajā piedalījās arī latviešu strēlnieku bataljoni, tomēr tas apsīka.
Nākamais uzbrukums frontes ziemeļu sektorā bija 1916.gada jūlijā, lai saistītu vācu spēkus un neļautu tos pārmest uz frontes dienvidu sektoru, kur bija paredzēts galvenais lielais uzbrukums. Bet arī tad stereotipie un masīvie sibīriešu strēlnieku uzbrukumi ziemeļos beidzās ar neveiksmi.
1917.gada 1.septembrī vācieši uzsāka jaunu ofensīvu ziemeļu frontē. Vispārējo sajukumu izmantoja admirālis Korņilovs un savukārt mēģināja gāzt pagaidu valdību. Visa uzmanība tika pievērsta Korņilovam, un lieliniekiem izdevās sagatavoties jaunam apvērsumam – Lielajai oktobra sociālistiskajai revolūcijai.

Februāra revolūcija. 1917.gada 23.februārī (8.martā) Pēterpilī sākas februāra revolūcija.
Kerenskis, tāpat kā iepriekšējā ķeizara valdība, aizstāvēja vienotu, centralizētu Krieviju, par spīti tam, ka vairāk nekā puse Krievijas iedzīvotāju bija nekrievi – pēc oficiāliem datiem – 57%.

Lielinieku apvērsums. To veica jevrejskije golovi, latišskije štiki i russkije duraki.
1917.gada jūlijā Ļeņina boļševikiem neizdevās iegūt varu.
Toties tas izdevās tā paša gada 7.novembrī.
Aleksandrs Kerenskis (1881.-1970.g.).
Jurists. Krievijas valdības galva 1917.gadā.

Ļeņina valdība vēl nebija tik stipra, lai atsauktu Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas. Ļeņins cerēja, ka šajās vēlēšanās tauta varētu akceptēt viņa valdību. Vēlēšanas notika 1917.gada novembra beigās, un tās bija vienīgās brīvās vēlēšanas Krievijas vēsturē. Taču vēlētāji liedza Ļeņinam kāroto uzticību: no 27 miljoniem nodoto balsu par lieliniekiem bija balsojuši tikai 9 miljoni. Lielinieki ieguva vairākumu vienīgi vāciešu neieņemtajā Vidzemes daļā.
Krievijas Satversmes sapulce sanāca tikai uz savu pirmo sesiju. Pēc tam latviešu strēlnieki Ļeņina uzdevumā izdzenāja tautas vēlētos pārstāvjus.

Brestļitovskas miers (1918.gada 3.marts). Vācu ofensīva Vidzemē, kā arī Rīgas krišana 1917.gada 3.septembrī pastiprināja prasību pēc separāta miera ar Vāciju. Kad pie varas nāca lielinieki, decembrī Brestļitovskā tika ievadītas miera sarunas. Vāciešu nepiekāpīgo prasību un krievu taktisko manevru dēļ tās ritēja smagi.
Krievu delegācijas vadītājs Ļevs Trockis (Bronšteins) novilcināja sarunas ar propagandiskām atrunām un liekuļotu patosu. 1918.gada februārī Trocka taktika vāciešiem apnika. 9.februārī tika noslēgts separāts miers ar ukraiņu valdību un vācu ģenerālštābs sāka jaunu uzbrukumu Pēterpilij (toreiz Petrograda).
Sākoties vācu uzbrukumam, politiskie notikumi guva jaunu ievirzi. 16.februārī Lietuva proklamēja savu patstāvību, tikai nevis uz šīs deklarācijas pamata, bet gan saskaņā ar agrāk – 1917.gada 11.decembrī – kādas provāciskas grupas izdotu dokumentu ar nolūku piesaistīt Lietuvu Vācijai. Vācu uzbrukuma laikā, pirms Tallinu bija ieņēmuši vācieši, arī Igaunija proklamēja savu patstāvību.
Pēc visas Latvijas un Igaunijas okupēšanas vācieši nosūtīja ultimātu Krievijas Tautas komisāru padomei, lai tā bez kavēšanās piekristu vācu diktētajiem miera noteikumiem. Ļeņins vēlējās panākt vienošanos, vienalga uz kādiem noteikumiem, un, neraugoties uz stipro opozīciju gan viņa paša partijā (Trockis un Buharins), gan no kreiso eseru puses, realizēja savu plānu.
3.martā tika parakstīts Brestļitovskas miera līgums.
Pēc šā miera līguma noteikumiem Latvija nonāca visgrūtākajā stāvoklī, jo bija sadalīta trijās daļās: Kurzemi un Rīgu ieguva Vācija, Vidzeme un Igaunija (ar visām salām) ieguva tiesības vācu kontrolē pašas noteikt savu likteni (tajās uz nenoteiktu laiku palika vācu karaspēks), bet Latgale palika Krievijai.
Latviešu Nacionālā padome protestēja un prasīja pašnoteikšanās tiesības visai Latvijai, bet šie protesti tika ignorēti. Saskaņā ar 27.augusta papildprotokolu Vācijai bija jāiegūst arī Vidzeme un Igaunija.
Vācieši svinēja pilnīgu uzvaru, bet arī Krievijā bija izglābts Ļeņina režīms.
1918.gada 26.martā Krievijā tika izveidota latviešu padomju divīzija – pirmā Sarkanās armijas vienība.

Stāvoklis Krievijā pēc lielinieku apvērsuma. Notikumi pašā Krievijā attīstījās arvien haotiskāk. 1918.gada jūlijā kreisie eseri Maskavā veica apvērsuma mēģinājumu, kuru apspieda latviešu strēlnieki pulkveža Jukuma Vācieša vadībā. Demokrātiskie spēki no Satversmes sapulces mēģināja nodibināt alternatīvu valdību un organizēt bruņotu pretošanos lieliniekiem. Tomēr 1918.gada decembrī šīs valdības spēki sacēlās un daudzi pārgāja cara admirāļa Aleksandra Kolčaka pusē, kurš ap sevi pulcināja vecā režīma piekritējus. Krievijā izcēlās asiņains pilsoņu karš starp galēji kreisajiem lieliniekiem un galēji labējiem monarhistiem.
Latviešu strēlnieki necieta neko un nevienu, kas atbalstīja veco režīmu, un tādēļ kļuva par uzticamiem Ļeņina sabiedrotajiem. Vairumam strēlnieku jautājums bija pilnīgi skaidrs: kamēr Ļeņins latviešiem solīja brīvību un pašnoteikšanos, Kolčaks un viņa ģenerāļi ar lozungu „Par vienotu un nedalāmu Krieviju” pretojās jebkādiem pārveidojumiem vecās Krievijas politiskajā struktūrā. Sākumā arī nacionālās valdības prestižs strēlnieku vidū bija ļoti zems – viņi to uzskatīja par vācu marioneti.

Pilsoņu karš. 1919.gada vasarā tika sarauti Antantes un padomju varas kontakti. Krievijā sākās militārā intervence, kuras sekas bija asiņains pilsoņu karš.
1919.gada 14.novembrī Judeniča armija bija gandrīz iznīcināta pie Pēterpils. Kopš 31.decembra tika noslēgts pamiers starp Krieviju un Igauniju.

Miera noslēgšana ar jaunajām Baltijas valstīm. Parīzē satikās baltiešu un somu delegāti, un šīs sadarbības rezultātā tā paša gada 30.septembrī Tērbatā sanāca šo valstu ārlietu ministri, lai izstrādātu kopīgu rīcības programmu attiecībās ar Krieviju. Tika nolemts miera sarunas vest kopīgi, lai neļautu krieviem uzkūdīt valstis citu citai.
Tomēr šī vienošanās nestājās spēkā: Antante draudēja ar blokādi, ja notiktu miera sarunas ar lieliniekiem. Sevišķi liels spiediens tika izdarīts uz Igauniju, jo Antante vēlējās, lai igauņi piedalītos Judeniča uzbrukumā Pēterpilij.
Savukārt Latvijai vajadzēja palīdzību pret „krievu rietumarmiju” – bermontiešiem.
Tā Igaunija noslēdza pamieru ar lieliniekiem 1919.gada 31.decembrī, bet mieru – 1920.gada 2.februārī.
Lietuvā miers tika noslēgts 1920.gada 12.jūlijā.
Pamieru ar Latviju noslēdza 1920.gada 1.februārī, bet miera sarunas ievilkās. Lielinieki cerēja uz sev labvēlīgāku situāciju sarunās, kad baltās armijas būs sagrautas. Visbeidzot 1920.gada 11.augustā Rīgā noslēdza miera līgumu ar Padomju Krieviju. Tajā krieviu apņēmās „bez ierunām atzīt Latvijas patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atteikties no jebkādām suverēnām tiesībām, ādas Krievijai bijušas uz Latvijas zemi un tautu.”
Latvija jau 1920.gadā dabūja visus trīs vēsturiskos Vitebskas guberņas latviešu apriņķus: Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils. Bez tam Latvijai referenduma rezultātā tika pievienoti arī divi Drisas apriņķa pagasti. Plus vēl Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa rietumu daļa (tā sauktais Abrenes novads), kurā tajā laikā latvieši vispār vairs nedzīvoja. Tā kā Latvija 1920.gadā, slēdzot miera līgumu, jau pa maksimumu izspieda no Padomju Krievijas visu, ko gribēja.
Stučkas valdība tika atlaista, un tādejādi Padomju Krievija bija pirmā valsts, kas atzina Latviju de jure. Apmēram 250 000 bēgļu atgriezās mājās, bet no materiālajām vērtībām, kuras bija aizvestas uz Krieviju, Latvija saņēma atpakaļ tikai nelielu daļu.

KPFSR dibināšana. To veic Petrogradā 1918.gada 18.janvārī.

Latviešu-krievu karš (?-1920.g.). Noslēdzot miera līgumu ar Latviju, 1920.gada 11.augustā Padomju Krievija atteicās no Latgales.

Lielinieku režīma sākums. Krievijā lietoja teicienu, ka "padomju vara balstās uz žīdu galvām, latviešu durkļiem un krievu muļķiem."
Stāvoklis, ka žīdiem (un arī latviešiem) bija pārmērīga ietekme lielinieku Krievijas varas struktūrās nevarēja turpināties ilgi. Jau 20.gs. 20.gados Krievijā pastiprinājās pretžīdiski noskaņojumi. Pie varas nākušais Staļins izmantoja lielkrievu šovinismu.

Kolektivizācija. 20.gs. 20.gadu beigās sākās lauksaimniecības kolektivizācija, kas tika veikta ar necilvēcīgu brutalitāti, sekojošu badu, kas paņēma daudzu miljonu zemnieku dzīvību. Tādejādi Staļinam izdevās atbrīvoties no zemniekiem – zemes īpašniekiem un likvidēt Padomju Savienībā lielāko ekonomiski neatkarīgo šķiru. Šī nozieguma pamatā bija nevis ekonomiski apsvērumi, bet gan skaidri izteikti politiskie motīvi.

Krievu un vācu sadarbība. Tai bija senas saknes. 20.gadu sākumā abas valstis atradās politiskā izolācijā, tāpēc abu savstarpējā sadarbība tām šķita vēlama.
Tā 1922.gada 16.aprīlī starp abām valstīm tika noslēgts Rapallo sadarbības līgums. Versaļas miera līguma nosacījumi kavēja Vācijai attīstīt savu aizsardzību, bet ar padomju palīdzību daļa militāro pētījumu tika pārcelti uz PSRS. Vācieši savukārt palīdzēja modernizēt padomju kara rūpniecību un armiju.
Vācu-krievu pieaugošo sadarbību Austrumeiropai vajadzēja uztvert kā brīdinājuma signālu, diemžēl tālākā attīstība rādīja, ka tas izpalika.

1927.gadā Francijas ārlietu ministrs Aristīds Briāns ierosināja, lai Francija un ASV noslēgtu vienošanos par aizliegumu lietot militāru spēku abu valstu savstarpēju konfliktu gadījumā. ASV ārlietu ministrs Franks Kellogs ierosināja šo vienošanos paplašināt, lai tā aptvertu visas valstis, kuras nosodīja „ķeršanos pie karadarbības starptautisku strīdu noregulēšanā, un kuras paziņoja, ka atturēsies no kara kā līdzekļa nacionālajā politikā.”
Paktu 1928.gada 27.augustā Parīzē parakstīja 15 valstis, bet vēlāk tam pievienojās vēl 48, arī Latvija. Padomju Savienība paktu ne tikai parakstīja, bet bija arī pirmā valsts, kas to ratificēja. Ļitvinovs to minēja kā pierādījumu PSRS miermīlīgajai ārpolitikai, bet vienlaicīgi mēģināja iedzīt ķīli starp Poliju un baltijas valstīm, noslēdzot „konfidenciālu vienošanos” ar vienu pusi – Poliju. Tas viss būtu jāskata saistībā ar Kominternes 6.kongresa 1928.gada novembra deklarāciju, ka kari tiks likvidēti tikai tad, ja būs sagrauts kapitālisms.
Kelloga pakts izvērsās par labi domātu, bet absolūti neefektīvu pacifistu deklarāciju, kas nespēja aizkavēt ne bruņošanos, ne karu.
Tā kā PSRS attiecības ar Japānu arvien vairāk pasliktinājās, tad PSRS mēģināja uzlabot kontaktus ar kaimiņiem Rietumos. 1931.gadā padomija atjaunoja savu neuzbrukšanas līgumu ar Lietuvu, un 1932.gadā līdzīgi līgumi tika noslēgti ar Latviju, Somiju, Igauniju, Poliju un Franciju. Līgumos tika norādīts, ka abas puses atturēsies no jebkādas agresīvas rīcības attiecībā uz līguma partnera teritoriju un ka partneri nepiedalīsies nekādās boikota akcijās viens pret otru.
Kad Vācijā pie varas nāca Hitlers, Padomju Savienībā pieauga satraukums. Taču Berlīne 1934.gadā noslēdza neuzbrukšanas paktu ar Poliju un pagarināja vācu-padomju neitralitātes līgumu. Maskava to uztvēra kā Rapallo gara apliecinājumu.
Ekonomiska rakstura konferencēļitvinovs nāca klajā ar savu plānoto papildinājumu Kelloga paktam par vispārēju agresijas definīciju. Saskaņā ar šo dokumentu ikviena valsts, kas uzbrūk citai, bloķē ostas, atbalsta pretošanās kustības attiecīgajā valstī utt., jākvalificē kā agresors. To parakstīja Turcija, Rumānija, Polija, Latvija, Lietuva, Somija un Padomju Savienība. Lielas nozīmes šai deklarācijai nav bijis, bet saskaņā ar šodienas situāciju PSRS daudzos gadījumos pēc tās var tikt kvalificēta kā agresors.

PSRS ļoti vērīgi turpināja sekot attīstībai Baltijas valstīs un izteica satraukumu par jebkurām pārmaiņām. Pēc dažiem avotiem, Ulmanis jau priekšlaikus slepeni esot informējis Maskavu par apvērsuma plāniem un apgalvojis, ka Latvijas ārpolitikā nekādu pārmaiņu nebūšot.
Ļitvinovs piedāvāja Polijai kopīgi ar PSRS garantēt Baltijas valstu un Somijas politisko un ekonomisko neatkarību. Sīkāk paskaidrojot, izrādījās, ka pēc Ļitvinova domām, pārmaiņas minēto valstu iekšējā un ārējā politikā var uzskatīt par draudiem to drošībai, un tādejādi garantētājas valstis gūst iejaukšanās tiesības. Latvija, Igaunija un Somija laipni atteicās, uzskatot to par atklātu iejaukšanās mēģinājumu savu valstu iekšējās lietās.
Padomija turpināja demonstrēt savu liekulīgi miermīlīgo attieksmi un 1934.gadā iestājās Tautu savienībā (kamēr Vācija un Japāna to atstāja). Tā kā Polija negribēja dot garantijas Baltijas valstīm kopā ar Padomju Savienību, Ļitvinovs mēģināj griezties pie Hitlera, bet saņēmis atteikumu. Tad viņš ierosināja pagarināt 1932.gada neusbrukšanas paktu līdz 1945.gadam. To parakstīja visas valstis no Somijas līdz Polijai. Ļitvinovs vēl aizvien nebija apmierināts.
1934.gada sākumā Ļitvinovs lika priekšā Francijai un Anglijai papildināt Lokarno paktu ar reģionālu austrumu paktu. Francijas ārlietu ministrs Luīss bartū bija šāda pakta dedzīgs piekritējs. Pēc viņa domām, pakts bija jāparaksta Padomju Savienībai, Vācijai, Polijai, Čehoslovākijai, Somijai un trim Baltijas valstīm. Taču ne Vācija, ne Polija neizrādīja ne mazāko interesi. Pat Latvijā valdīja šaubas: ja Vācija un Polija paktā nepiedalās, tad baltijas valstis pakta ietvaros bija atstātas PSRS varā. Bartū pēkšņi tika atrauts no austrumu pakta realizēšanas, jo 1934.gadā kļuva par atentāta upuri Marseļā. Tādejādi doma par austrumu paktu zaudēja aktualitāti.
1935.gadā Anglija un Francija par šo paktu mēģināja ieinteresēt Vāciju, bet Vācija tajā neredzēja nekāda politiskā izdevīguma. Oficiāli tika uzskatīts, ka austrumu pakts pārcelts uz vēlāku laiku, bet patiesībā tas grima aizmirstībā. Saglabāt status quo nebija ne Vācijas, ne PSRS interesēs.

Krievija/PSRS Otrā pasaules kara priekšvakarā. 1935.gadā Hitlers lauza Versaļas līgumu, 1938.gada 12.martā ieņēma Austriju, 29.septembrī ar rietumniekiem noslēdza Minhenes līgumu, 1939.gada 15.martā iebruka Prāgā un tā paša gada 22.martā Lietuva bija spiesta atteikties no Klaipēdas apgabala par labu nacistiem.
Notikumu attīstība uztrauca Padomju Savienību. 28.martā padomju ārlietu ministrs Maksims Ļitvinovs paziņoja, ka PSRS nekad nepieļaus, ka kāda trešā valsts ar šķietami brīvprātīgu vienošanos iznīcina Igaunijas un Latvijas patstāvību. Bija skaidrs, ka tas ir PSRS brīdinājums Vācijai un atgādinājums, ka Padomju Savienība vēlas saglabāt savas intereses Igaunijā un Latvijā.
Par spīti vārdu karam starp PSRS un Vāciju, Staļins vienmēr bija uzskatījis krievu-vācu sadarbību par savas ārpolitikas stūrakmeni. Tomēr Hitlera agresīvais antikomunisms tuvināšanos traucēja. PSRS iestājās tautu savienībā un paļāvās uz tā saukto kolektīvo drošību un zināmu sadarbību ar rietumvalstīm. Bet visu laiku Staļins atgādināja Hitleram, kas savstarpējā sadarbība, kāda pastāvēja Veimāras republikas laikos, var tikt atjaunota.
1939.gada 10.martā Staļins teica nozīmīgu runu partijas 18.kongresā.Tajā viņš apvainoja Rietumvalstis intrigās pret Vāciju un PSRS, kā arī apgalvoja, ka tās darbojoties pret kolektīvo drošību.
Dažas dienas vēlāk, kā ieganstu minot vāciešu ieiešanu Čehoslovākijā, Maskava Berlīnei nosūtīja „spēcīgi” formulētu notu. Taču, tuvāk iedziļinoties, tajā nevar saskatīt pat formālu protestu. 17.aprīlī PSRS vēstnieks apmeklēja Vācijas ārlietu ministra palīgu fon Veiczekeru un sacīja, ka ideoloģiskās pretrunas nav ietekmējušas PSRS un fašistiskās Itālijas attiecības. Līdzīga sadarbība būtu iespējama arī ar nacionālsociālistisko Vāciju. Interesanti, ka tikai dažas dienas agrāk - 11.aprīlī, Maskavā bija sākušās sarunas starp PSRS, Angliju un Franciju par garantijām un par vienotu fronti pret nacistu Vāciju.
Sākumā Hitlers neizrādīja interesi par krievu aktivitātēm. Viņa plānos bija ievilkt Poliju savā varas sfērā, lai pēc tam varētu vērsties pret PSRS. Tā kā Polija izturējās noraidoši, tad Hitlers izšķīrās par karu. Nu bija vajadzīga vienošanās ar PSRS. Tādēļ Hitlers pa diplomātiskiem kanāliem atbildēja apstiprinoši. Staļins reaģēja atbilstoši. Jau 1937.gadā viņš bija nomainījis žīdu tautības vēstnieku Berlīnē pret krievu. Nu bija pienākusi arī Ļitvinova kārta – 1939.gada 3.maijā viņu nomainīja pret krievu Vjačeslavu Molotovu (Skrjabinu), jo Hitleru nevarēja lieki kaitināt.

Potsdamas konference. Tā notika 1945.gada jūlijā Cecilienhofas pilī Potsdamā (ārpus Berlīnes). Tai vajadzēja sagatavot jauno pēckara kārtību Eiropā. Tajā neizdevās novērst Eiropas sadalīšanu. Baltijas valstu nosaukumi pavīdēja konferences protokolos. Austrumprūsiju sadalīja poļu un lietuviešu daļā, tomēr pēdējo pievienoja Krievijas KPFSR (tagadējais Kaļiņingradas apgabals).

Atkusnis pēc Staļina nāves. Staļins nomira 1953.gada 5.aprīlī. Lielajā impērijā iestājās atslābums, gāja mazumā represijas un nakts aresti.
Presē sāka runāt par "sociālo taisnīgumu," kas neesot ticis ievērots Staļina laikā. Pieauga latviešu ietekme partijas vadībā.
1955.gada septembrī Savienības Augstākās padomes prezidijs izsludināja vispārēju amnestiju. Mājās varēja atgriezties apmēram 30 000 no vairāk nekā 200 000 izsūtīto.

Ņikitas Hruščova laiks. Pamazām no „kolektīvās vadības” izvirzījās Ņikita Hruščovs.
Sākumā viņš atbalstīja valsts ekonomikas daļēju decentralizēšanu. Izveidoja vietējās ekonomikas pārvaldes aparātu un sāka runāt par vietējo plānošanas resursu plašāku izmantošanu.

PSKP XX kongress, kas notika 1956.gada 14.-25.februārī, iegāja vēsturē ar Hruščova runu par Staļina noziegumiem un atstāja dziļu iespaidu visā sabiedrībā. Sākās destaļinizācija, daudzus agrāk notiesātos un sodītos partijas darbiniekus reabilitēja.

PSKP XXII kongresā 1961.gada 17.oktobrī sākas PSKP 22.kongress. Tas turpinās līdz pat 31.oktobrim, tajā pieņem jaunu komunistiskās partijas programmu.
1961.gada oktobrī pieņēma daudzus svarīgus lēmumus, arī jaunu partijas programmu, kurā bija runa par komunisma materiālo bāzi un kurai vajadzēja kļūt par realitāti 1980.gadā. ASV produkcijas kopapjomu bija paredzēts pārsniegt tuvākajos desmit gados. Šo mērķi varēja sasniegt vienīgi kāpinot industrializācijas apjomus.
Pēc saviem ārzemju braucieniem Hruščovs bija pārliecināts, ka Padomju savienībai nepieciešams attīstīt ķīmisko rūpniecību.
„Pieaugot PSRS sociālistisko nāciju un tautību vienotībai, tām savstarpēji attīstoties un tuvinoties, izveidojās padomju tauta – jauna vēsturiska sociāla un internacionāla cilvēku kopība, kuru vieno marksistiski ļeņiniskais pasaules uzskats un padomju dzīvesveids...” No XXII PSKP kongresa materiāliem 1961.gadā.

Krievu valoda. Tā pieder pie indoeiropiešu saimes slāvu grupas austrumslāvu apakšgrupas, tuva baltkrievu un ukraiņu valodām. 

Krievu ģenētika. Pēc plaša krievu genofonda pētījuma Krievijas zinātnieki nonākuši pie šokējoša secinājuma ka, pretēji plaši izplatītai pārliecībai, krievi nemaz nav austrumslāvi, bet gan viena no somugru tautām. Vairāku gadu garumā ar DNS sekvestrēšanas metodi pētot Krievijas titulnācijas gēnus, nonākuši pie secinājumiem, kas sagrauj mītu par austrumslāvu tautu grupu, kurā ietilpst krievi, ukraiņi un baltkrievi. Proti, veicot pētījumu atklājies, ka par slāviem, turklāt rietumu, nevis austrumu slāviem, uzskatāmi tikai baltkrievi, kuri ģenētiski esot gandrīz identiski poļiem.
Pētījums liecina, ka, spriežot pēc Y hromosomas, ģenētiskais "attālums" starp krieviem un Somijas somiem ir tikai 30 nosacītās vienības, kas liecina par tuvu radniecību. Savukārt ģenētiskais "attālums" starp krieviem un Krievijas Federācijas teritorijā dzīvojošajām somugru tautām, piemēram, mordoviešiem, ir vēl mazāks – vien nieka 2–3 nosacītās vienības, kas būtībā nozīmē, ka šādu gēnu nesēji ir vienas tautas pārstāvji.
Politiski diezgan jūtīgs fakts - rodas milzīga problēma, pašidentificējot sevi kā slāvus, jo ģenētiski tautai nav nekāda sakara ar slāviem. 

Krievu mentalitāte. Rietumnieki, pat neskatoties uz savu tā saukto toleranci, tomēr allaž krievusuzskatījuši par visai agresīviem, uzbāzīgiem un nekaunīgiem, tādēļ Krievija bieži daudzās aptaujās nosaukta par nedraudzīgu valsti. To lieku reizi apstiprinājusi V.Putina politika Krimas jautājumā un Donbasā.
Tomēr paši krievi tam iebilst, uzskatīdami, ka šis pārpratums ir saistīts ar dažādajiem kultūras kodiem. Krievijā bērniem māca nesmaidīt bez iemesla, uzskatot beziemesla smaidīšanu par vieglprātības, pat muļķības pazīmi. Patiesībā krievi esot labvēlīgi un vienmēr gatavi palīdzēt ārzemniekiem.
Iespējams, taču Krievija ie liela un nepatikšanas tajā iespējams nopelnīt krietni biežāk nekā vairumā pasaules valstu. 

Tradīcijas.
Matrjoškas. XIX gs. beigās beigās galdnieks Vasīlijs Zvjozdočkins un mākslinieks Segejs Maļutins, iedvesmoti no japāņu rotaļlietas - sirmgalvja Furukamas, izgatavoja pirmo matrjošku.
Patvāris. Krievu tējkannas versija. Tas darbojās ar oglēm, karsēja ūdeni karstajiem dzērieniem. 

Saites.
Austrumslāvi.

Krievu valoda.
Krievija.