Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Naskas kultūra (200.g.pmē.-400.g.mē.)

Viena no daudzajām augsti attīstītajām Dienvidamerikas pirmsinku kultūrām, kas pazīstama ar slavenajiem ģeoglifiem Naskas plakankalnē, stipri ietekmējusi visu Andu kultūru.

Oficiāli tās uzplaukums attiecināms uz laiku no 200.g.pmē.-400.g.mē. Daži revizionisti šo laiku nosaka kā I gs.sākumu-750.g.

Vēsture. Naskas kultūra radās ap IV gs.pmē. Naskiešu izcelšanās ir nezināma. Arheologi un vēsturnieki šodien pamatoti uzskata, ka Naskas kultūra daļēji izaugusi no senākās Parakasas kultūras. 
Naskas indiāņi apmetās nevis piekrastē, bet vairākās Dienvidperu ielejās. Galvenie Naskas kultūras centri bija Ika, Pisko un Naska. Šie centri atrodas tālāk Peru dienvidos nekā Parakasas pussala ar savu nekropoli.
Nav tiešu pierādījumu tam, ka naskieši bija radījuši vienotu valsti. Iespējams, ka sākotnēji viņus vienoja tikai kopīga valoda un kopīga (hipotētiski) reliģija.
Naskieši bija labi zemkopji. Raža bija atkarīga no ūdens daudzuma, taču tieši tā Naskas plato visvairāk pietrūka. Lai nodrošinātu savus laukus ar valgmi, naskieši būvēja milzīgas ūdenskrātuves. Šīs ūdenskrātuves arī mūsdienās lieliski kalpo Ahas, Koparas, Bisambras oāžu iedzīvotājiem. Naskieši ierīkoja arī virszemes ūdensvadus, kas ūdeni aizvadīja tieši līdz laukam. Tāpat viņi kala klintīs akveduktus, kuru sienas viņi nostiprināja ar akmens blokiem un Jāņa maizes kokiem.
Itāliešu ģeogrāfs Antonio Raimondi savulaik atklāja daudzus naskiešu pazemes kanālus. Šie kanāli parasti sniedzās lielos attālumos un to diametrs bija tik liels, ka pieaudzis vīrietis tajos mierīgi varēja izslieties visā augumā. Raimondi uzgāja arī īpatnējas atveres zemē. Pa šīm atverēm varēja nokāpt kanālos, kad bija vajadzība tos iztīrīt. Šīs atveres arī nodrošināja Naskas pazemes kanāliem labu ventilāciju.
Tieši nepieciešamība pēc ūdens resursiem bija viens no naskiešu karu un militārās ekspansijas dzinuļiem. Naskieši karoja par tiesībām pievadīt ūdeni no upes, par pieeju citām upēm un citu upju ielejām.
Ar laiku naskiešu sabiedrība zaudēja savu reliģiozo raksturu un arvien vairāk militarizējās. Naskas vēstures vēlākajā posmā naskieši bija iekarojuši plašas teritorijas. Jaunākajos laikos Naskas karotāji okupējuši lielu daļu agrāk neatkarīgās Akari ielejas Peru dienvidos.
VI gs. zemestrīce līdz pamatiem sagrāva galveno naskiešu pilsētu Kavači. Kultūra panīka līdz VII gs. izzuda pavisam.
Tomēr par naskiešu kultūras izzušanu arī nav skaidrības.

Naskas indiāņu pilsētas. Tajā pašā Akari ielejā arheologs Dž.H.Rovs uzgāja 1000 m garas un 500 m platas, akmens mūru ieskautas pilsētas drupas (mūsdienās, netālu no nule minētajām drupām atrodas Akari pilsēta). Akari ielejas augšgalā tika atrastas arī citu nocietinātu pilsētu drupas: Lielākā ir Čovanenta: jau mazākas ir Amatas un Varatas drupas. Profesors Rovs šīs pilsētu drupas piedēvēja iekarotājiem no Naskas.
Tomēr Rovs nebija pirmais Naskas pilsētu atklājējs. Pirmās Naskas pilsētas atklājēju gods pieder R.Šēpijam un Dž.R.Džonsonam. Viņi 1931.gadā Peru organizēja avioarheoloģisku ekspedīciju ar mērķi atklāt un dokumentēt peruāņu senatnes pieminekļus. Un šie amerikāņu puiši patiešām paveica daudz.
Pateicoties vienai R.Šēpija un Dž.R.Džonsona aerofotogrāfijai, kāds cits amerikānis Dvaits Volless, Pisko ielejā atrada lielu Naskas indiāņu pilsētu. Tajā gar daudzajām ielām un ap pieciem lieliem laukumiem reiz bija stāvējušas māju rindas. Jau minētais arheologs Džons Houlends Rovs Ikas ielejā atrada divas naskiešu pilsētas - Korderoalta un Serosalāda kopienās.
Pilsētas Ikas ielejā rodas drīz pēc Naskas kultūras rašanās. Savukārt naskiešu pilsētas Akari ielejā parādās tikai pēc tās iekarošanas, tātad tur nevarēja atrasties Naskas metropole.
Tā atradās Naskas ielejā, Riograndes Naskas krastos, mūsdienu Kavačiasjendes teritorijā. Tādēļ senajai naskiešu galvaspilsētai dots šīs asjendes nosaukums.

Kavači.
Atklāšana un izpēte. Senpilsētu atklāja itāļu arheologs Džuzepe Orefiči netālu no Naskas plato, un nosauca tuvējā Kavači ciema vārdā.
Kavači izpētīja arheologs Viljams Dankens Strongs.
Izrakumus veikusi Ilionoisas universitātes grupa ar Helēnu Silvermani priekšgalā.
Vēsture. Naskas kultūras uzplaukuma laikā no III-IV gs. Kavači bija galvenā Naskas kultūras pilsēta. VI gs. to līdz pamatiem nopostīja zemestrīce. Nobrukumi aizsprostoja upes un apgabalā sāka trūkt ūdens. Tad cilvēki pameta šīs vietas. Sakrājies ūdens pārrāva nobrukumu radītos aizsprostus un ūdens vilnis ģāzās pāri zemei.
Apraksts. Savulaik Kavači bija gan dzīvojamās ēkas, gan izteikti administratīva rakstura ēkas, tāpat arī būves, kas bija saistītas ar reliģisko kultu.
Pilsētas galvenā celtne bija galvenais templis. Tā bija 22 m augsta piramīda ar vairākām pakāpēm. Piramīdas virsotnē pacēlās neliela koka svētnīca. Ir saglabājušās arī Lielās pils drupas, kas bija šis hipotētiskās dienvidperuāņu valsts valdnieka rezidence.
Kavači pilsēta dalās sešos kvartālos. Atraktie dzīvojamie nami un ielas liecina, ka Kavači bija skaista pilsēta.
Daži zinātnieki domā, ka tieši Kavači bija pirmā īstā Peru pilsēta, nevis Čavina (tā gan visdrīzāk nav taisnība, jo Dienvidamerikā ir visai daudz iespējami vecāku pilsētu - Tiavanaka, Olainantamba u.c.).
Estakerija. Netālu no naskiešu galvaspilsētas Kavači ir saglabājusies pārsteidzoša būve, kurai bija sakars ar reliģisko kultu. Tas ir naskiešu arhitektūras šedevrs. Peruāņi svētnīcu sauc par Estakeriju. To sākotnēji veidoja simtiem izžāvētu ceratonijas-algarrobas stumbru. Koka kolonnu kompleksa centrā atrodas kvadrāts, ko veido 12 rindas pa 12 stabiem.
Arheologi šo veidojumu sauc par senperuāņu Stounhendžu. Daudzi no viņiem domā, ka Estakerija ir saistīta ar kalendāru. Tomēr šīs neparastās koka kolonādes patiesās funkcijas nav zināmas.
Diemžēl Estakerija ir stipri cietusi no naskiešu pēctečiem. Apvidū, kur ir maz ūdens un neaug koki, kurināmais ir akūta problēma. Tādēļ tempļa ceratoniju kolonnas vietējie iedzīvotāji izmantoja, lai kurinātu savas plītis.
1975.gadā tika saskaitīti 47 stabi. Šis skaitlis, protams, turpināja sarukt. Tomēr arheologiem ir izdevies atlikušo svētnīcas daļu izglābt no Naskas ielejas iedzīvotāju plītīm. Estakerija joprojām stāv savā vietā, lai arī stipri cietusi.

Galvu mednieki. Uz daudziem naskiešu traukiem ir attēlotas nocirstas, asiņojošas cilvēku galvas un paši trauki nereti ir nocirstas cilvēka galvas formā. Šie attēlojumi runā agresīvu valodu un liecina par savu radītāju kareivīgo dabu.
Naskieši savu noslieci uz ieročiem un karu pauda izteiksmīgi - viņu iemīļotākā kara trofeja un greznumlieta bija gūsteknim nocirsta galva.
Sākumā pētnieki, atraduši šīs liecības par naskiešu karotāju tieksmi pēc nocirstām ienaidnieku galvām, domāja, ka runa ir par kādu asiņainu reliģisku kultu. Tomēr galu, galā viņi nonāca pie slēdziena, ka uz keramikas attēlotās un trauka formā atveidotās cilvēku galvas visticamāk bija kara trofejas. Doma par to, ka naskieši būtu cirtuši cilvēkiem galvas nežēlīgos kulta rituālos tika atstumta malā.
Karā iegūtās trofejas Naskas karotājs parasti nēsāja sev līdzi, tā šūpojās siksnā, kura tika aplikta ap augšdelmu vai gurniem. Nocirstajām galvām vajadzēja liecināt par Naskas karotāju cīņas sparu. Ticēja, ka ar uzvarētā ienaidnieka nocirsto galvu pie karotāja pāriet arī pretinieka dvēsele - mana.
Protams, naskieši nebija pirmie, kas ieviesa senajā Peru galvu ciršanu cilvēkiem. Pirms viņiem to darīja gan čavinieši, gan parakasieši. Taču Naskas kultūrā šī asiņainā paraža sasniedza daudz lielākus mērogus.
99 % galvu, kas attēlotas uz Naskas keramikas, pieder vīriešiem.
Naskas ielejā ir arī atrastas īstas upurēto cilvēku galvas, kas nocirstas vīriešiem. Vienīgo sievietes galvu atrada un aprakstīja Hulio Sesars Teljo.
Nocirstās galvas no Naskas ielejām atrodas daudzos arheoloģijas un etnogrāfijas muzejos tālu aiz Peru robežām.
Viena šāda kaujas trofeja glabājas Gēteborgas etnogrāfijas muzejā, Zviedrijā. Šo nocirsto galvu pamatīgi izpētījis zviedru zinātnieks Pauls Rīdens. Viņš pat sastādija recepti, kā naskieši nocirstās cilvēku galvas apstrādājuši un balzamējuši.
Vispirms izkala upura pierē nelielu caurumu, caur kuru izdabūja mīksto smadzeņu vielu, muskuļaudus. Tad to vietā iebāza drēbes vīkšķi, pēc tam tika izņemtas abas acis, tukšos dobumus aizpildīja ar tamponiem, plakstiņus piešuva pie vaigiem. Ar saritinātām auduma strēlēm tika aizbāztas arī nāsis. Visbeidzot upura mute tika aizšūta ar tievu aukliņu vai aizprausta ar kaktusa dzelkšņiem. Seja tika nokrāsota zaļā vai sarkanā krāsa. Tā domāja Pauls Rīdens.
Vācu zinātnieks Edvarts Zēlers izteica pieņēmumu, ka naskieši uzvarēto ienaidnieku galvas laikam samazinājuši. Tomēr atradumi Zēlera hipotēzi neapstiprina.
Naskas karotājs uzvarētā ienaidnieka galvas preparēšanu pabeidza, nevis to samazinot, bet uzverot to auklā, kam galā bija iesiets mazs dēlītis. To iebāza pa caurumu pierē un pagrieza šķērsām, lai trofeja nenokristu. Tad auklu piesēja pie zižļa. Zizlis ar uzkarinātu cilvēka galvu naskiešiem bija tāda kā ordeņplāksne, kaujas nopelnu apliecinājums. Zizli varēja iemiet zemē mājas priekšā, nolikt istabā, vai iedurt tīrumā, lai augtu labāka raža.
Naskas keramikā ir atainotas vēl asiņainākas, vēl nežēlīgākas izdarības, piemēram, uzvarētā ienaidnieka saciršana gabalos. Tad naskieša auklā nekarājas tikai galva, bet arī citas ienaidnieka ķermeņa daļas.

Apbedījumi. No naskas kultūras saglabājušies simtiem mūmiju.
Naskiešu apbedījumi ir atrasti pie kādas no Riograndesde Naskas upes pietekām, kur tie ietilpst plašā reliģiskā kompleksā. Apaļajā, centrālajā templī atrasti dzīvnieku (upuru) kauli un daudzi lieli akmens bluķi. Turpat līdzas pilsētas galvenajai svētnīcai bijuši priesteru mājokļi.
Arheologs Viljams Dankens Strongs arī naskiešu metropolē Kavači uzgājis viņu apbedījumus. Šiem kapiem bija sakars ar kulta centru - galveno piramīdu. Mirušie guļ, it kā saritinājušies kamolā, rokas sasietas kopā ar kājām un visi guldīti ar seju uz dienvidiem - pret tempļa piramīdu.
Reizēm Naskas apbedījumus sedz tikai plāna zemes kārtiņa, bet reizēm apbedījumi atrodas četru piecu metru dziļumā. Apbedījumiem ir vēderainas pudeles forma un ovāla vai apļa pamatnes aprise.
Augstmaņu kapenes iekārtotas ļoti rūpīgi. Griestus balsta ceratonijas vai citu koku dziedi (sijas), sienas ir no saulē kaltētiem ķieģeļiem. Mirušajiem līdzi kapā deva balzamētās uzvarēto ienaidnieku galvas, uzturu, seklās(piemēram, kinoja sēklas) un ieročus - šķēpus metamās ietaises, nažus ar pusapaļu asmeni gūstekņa galvas atdalīšanai no ķermeņa.
Protams, ka arī naskiešu kapenes apciemojuši laupītāji. Viņi naskiešu kapenēs meklēja galvenokārt zeltu. Zeltu gan viņi atrada tikai metāla vērtībā. Rotaslietu apdare ir nekvalitatīva. Naskieši bija slikti juvelieri. Viņu kapenes atrastas tikai dažas kaut cik vērtīgas diadēmas un greznumlietas. Bez zelta citus metālus naskieši laikam nepazina. Tomēr Akari kapos arheologi esot uzgājuši arī vara izstrādājumu atlūžņus.
Apbedījumos visbiežāk, kā kapu piedeva atrasta krāšņā naskiešu keramika. Dižciltīgie apglabāti lieliskos auduma apmetņos. Viņi guļ saritinājušies un gandrīz vienmēr ar seju uz dienvidiem. Daudziem naskiešiem galvaskausi ir mākslīgi deformēti.
Lielāko daļu naskiešu apbedījumu jau pirms gadsimtiem aplaupījuši profesionālie kapu aplaupītāji - vakerosi. Nezinu, kā ir tagad, bet 20. gadsimtā viņi vēl darbojās aktīvi.
Profesora Semjuēla Kērklenda Lotropa sieva Čavinjas ielejā atklāja neparastu apbedījumu, kur acīmredzot apbedīts izcils kāds naskiešu dižvīrs. Kapenes veidoja septiņas, savstarpēji savienotas istabas. Misis Lotropas uzietās kapenes atšķīrās no pārējām naskiešu kapenēm: parasti naskiešu kapenes veidoja tikai viena telpa.
Nelielā pazemes labirinta vidū bija plašāka telpa. Tajā misis Lotropa atrada grezni ģērbta un bagātīgi rotāta sēdoša vīrieša ķermeni. Istaba pa kreisi viņa atrada vīrieša un sievietes līķi, kā arī žurkas galvaskausu. Savukārt telpā pa labi bija upuržurkas skelets bez galvas. Tur atradās arī vīrieša skelets arī bez galvas. Galvas vietā ķermenim bija pielikts ķirbis ar dienvidperuāņu tradicionālo galvassegu - turbānu. Īpašā urnā bija ievietotas varmācīgā nāve miruša bērna mirstīgās atliekas. Šajās kapenēs (tās tiek sauktas par Čavinjas septiņtelpu kapenēm) tika uzieti arī naskiešu keramikas darinājumi.
Vēl uzietas mūmijas Čaučiljas kapsētā.

Naskas keramika. XIX gs. 80.gados dažos ķeizariskās Vācijas muzejos nonāca krāšņi, nezināmas izcelsmes māla trauki. Šos māla traukus dāvināja doktors Grafons.
Doktors Grafons bija slavens vācu acu ārsts. Viņš XIX gs. otrajā pusē apmetās Peru galvaspilsētā Limā, kur izveidoja praksi.
Daudziem pacientiem nebija naudas, ko maksāt, citi savukārt nezināja, ka lai pateicās ārstam par izglābto redzi. Tāpēc šie cilvēki, to vidū arī pacienti no Peru dienvidiem nesa doktoram Grafonam māla traukus. Tajā laikā par seno peruāņu keramiku reti kurš interesējās. Māla trauki mētājās it visur un no peruāņu viedokļa bija bez jebkādas vērtības.
Doktoram Grafonam nebija mākslinieciskas izglītības. Par podniecību viņš zināja maz. Taču pacientu dāvanas rosināja viņu pievērsties senperuāņu mākslai. Tā viņš pamazām sakrāja iespaidīgu Naskas keramikas kolekciju.
Ar laiku gan noskaidrojās, ka Grafona keramika, kuras radītāji bija naskieši, piederēja pie vērtīgākajām senperuāņu mākslas kolekcijām pasaulē. Doktora Grafona pēcnācēji lielu daļu naskiešu keramikas par daudziem tūkstošiem dolāru pārdeva Čikāgas muzejam.
Par doktora Grafona kolekciju bija informēts vācu arheologs profesors Maks Ūle, kurš uzskatāms par Naskas kultūras zinātnisko atklājēju; viņš tiek atzīts arī par Peru piekrastes arheoloģijas tēvu.
Maksa Ūles arheoloģiskie pētījumi divdesmitā gadsimta sākumā izcēla dienas gaismā naskiešu podniecību.
Naskas keramika tiek raksturota, ka skaistākā un kārdinošākā no Peru keramikām. Tā gan nesniedz tik detalizētu etnogrāfisku informāciju kā močiku keramika Peru ziemeļos. Naskas keramikai raksturīgi maigi pasteļtoņi. Naskas podnieki māla traukiem prata piešķirt vismaz vienpadsmit nokrāsas. Viņi pazina vairākus sarkanos [vīnkrāsas, asinssārtos, ķieģeļrudo], divus dzeltenos, brūno, pelēko, rozā, mēļo, okera un ziloņkaula toni. Krāsas kompozīcija vienmēr saderīgas, zīmējumam bieži ir melnas kontūras.Uz viena trauka viņi mācējuši pat uzklāt pat astoņus dažādus toņus! Naskieši zilo un zaļo krāsu gan nepazina. Taču Naskas keramika ir viskrāsaināka visā Peru. Naskas keramikai raksturīgi trauki ar divām mutītēm, ko savieno it kā tiltiņš. Reizēm viena no mutītēm veidota putna vai cilvēka galvas izskatā. Savukārt citi Naskas trauki ir vaļēju klaklu.
Naskiešu trauki ir rotāti ar zīmējumiem. Zīmējumi ir gan reālistiskas, gan mitoloģiskas dabas. Realistiskajos attēloti stilizēti augi dārzeņi: pupiņas, kukurūza, sarkanie un dzeltenie pipari. Ir attēlotas arī dzīvas radības: zivis un putni; kolibri un bezdelīgas.
Cilvēki uz Naskas traukiem parasti ir karotāji, taču ir attēloti arī zvejnieki, dejotāji, muzikanti. Visai bieži attēlots mūziķis, ko arheologi nosaukuši par „viena vīra kapelu.” Šim sēdošajām muzikantam pie mutes ir Pānflauta, ar ausi viņš pūš lielu trompeti, ko saņēmis vienā rokā, ar otru roku viņš krata ķirbja grabuli, kājstarpē iežmiedzis bungas, pa kurām vālē ar saslējušos dzimumlocekli.
Naskas keramiku grezno ne vien reālistiski un jutekliski zīmējumi, bet arī jau sarežģītāki tēli, piemēram, sfinksas, dēmoni ne īsti cilvēka, ne zvēra veidolā. Attēlotas kaķu dzimtas dievības, kurām reizēm ir dīvaina, masku atgādinoša cilvēka seja.
Ļoti bieži uz naskiešu traukiem attēlotas asiņojošas ienaidnieku galvas - naskiešu karotāju kaujas trofejas.
Mihaēls Tellenbahs ar saviem līdzstrādniekiem no Reisa-Engelhorna muzeja Manheimā, pētīja Naskas keramiku un konstatēja, ka māla trauki pirms 2000 gadiem izgatavoti, izmantojot podnieka ripu. Šis atklājums apgāž līdzšinējo uzskatu, ka podnieka ripu Dienvidamerikā XVI gs. ieviesa spāņu iekarotāji.
Naskas keramika ir pētīta ar oglekļa metodi, kas ļāva noteikt Naskas kultūras vecumu.

Naskas kultūras saistība ar Naskas plato ģeoglifiem. Tradicionāli arheoloģija par Naskas plato zīmējumu autoriem uzskata Naskas kultūras indiāņus, tos pašus, kas radījuši Naskas keramiku. 

Saites.
Naskas plato ģeoglifi.