Aliens

Otrais Pasaules karš (1939.-1945.g.)

Visasiņainākais karš cilvēces vēsturē, kurā tā vai citādi piedalījās 80% valstu.

Dalībnieki. No 73 tolaik pasaulē esošajām valstīm karā piedalījās 62, karadarbība notika 40 valstu teritorijās.
Karam tika mobilizēti ap 111 miljoniem cilvēku. Tādu karojošu cilvēku skaitu planēta Zeme vēl nebija redzējusi.

Laiks. Pēc būtības karš turpinājās 7 gadus - no 1939. līdz 1945.gadam, beidzās 1945.gada 2.augustā.

Vācija, Itālija un Japāna noslēdza savstarpēju militāru savienību - Berlīnes paktu.

Kara nobriešana (1936.-1939.g.). Kara draudi sāka samilzt kopš 1936.gada, kad Hitlers realizēja savu pirmo lielo avantūru - ieņēma Reinas demilitarizēto zonu. Lai gan tobrīd Francija varēja sakaut Vērmahtu lupatās, Anglija un Francija attiecībā pret Vāciju konsekventi ieņēma samiernieciskas pozīcijas - saglabāt mieru par katru cenu. Vēl svaigas bija atmiņas par I Pasaules karu, un šīs valstis nebija gatavas jaunam karam ne morāli, ne fiziski.
Tas nenoliedzami iedrošināja fīreru jaunām avantūrām - sekoja Austrijas pievienošana (Anschluss) 1938. gada martā, tam sekoja Minhenes vienošanās un Sudetu apgabala aneksija ar sekojošu Čehijas okupāciju 1939. gada martā.
1939.gada 15.martā Hitlera armija iebruka Prāgā un piespieda čehu prezidentu Dr.Emīlu Hahu parakstīt tā saukto protektoriāta līgumu, kas čehu provinces Bohēmiju un Morāviju (Čehiju un Morāviju) pārvērta par vācu protektoriātu un Slovākiju par valsti, kas atrastos „vācu aizsardzībā.”
Tad bija pienākusi kārta Polijai. Vācija izvirza Polijai teritoriālas prasības attiecībā uz Dancigu (Gdaņska) un tā saucamo „Polijas koridoru” - Polijas teritoriju 30 - 200 km platumā ar izeju uz Baltijas jūru, kas atdala Vāciju no tai vēsturiski piederīga apgabala - Austrumprūsijas. 25.01.1939 Ribentrops tikās ar Polijas ārlietu ministru Beku un piedāvāja darījumu - militāra savienība ar Vāciju pret PSRS apmaiņā pret Dancigu ar miglainu solījumu kompensēt to ar teritorijām Austrumos uz PSRS rēķina. Beks piedāvājumu noraidīja. Vāciešu prasības pakāpeniski pieņēma ultimāta formu.
Šajos apstākļos Čemberlens beidzot nolēma parādīt raksturu - 31.martā Anglijas un Francijas vārdā deva Polijai garantijas tās teritorijas neaizskaramībai. Tomēr tas vairs nespēja apturēt Hitleru. Pirmkārt, viņš lāgā neticēja, ka rietumvalstis pildīs savas garantijas. Otrkārt, viņš vēlējās karu ar Poliju, lai parādītu pasaulei Vērmahta ieroču spēku. Tomēr viņš arī saprata, ka, lai izrēķinātos ar Poliju, un gadījumā, ja Anglija un Francija karu tomēr pieteiktu, ir jānodrošina aizmugure. Tāpat viņš bija labi informēts par to, ka kopš 10.aprīļa Maskavā norisēja sarunas starp PSRS, Angliju un Franciju par savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanu, militāro konvenciju un garantijām valstīm, kas var pakļauties agresijai no Vācijas puses. Tika paredzēts, ka pakts stājas spēkā ar vienu no sekojošiem nosacījumiem:
      - ja kāda no līgumslēdzējpusēm pakļaujas agresijai no citas valsts puses (domāta Vācija);
      - Vācijas agresijas gadījuma pret Beļģiju, Grieķiju, Turciju, Rumāniju, Poliju, Latviju, Igauniju un Somiju (visām šīm valstīm tiek piešķirtas aizsardzības garantijas);
      - gadījumā, ja kāda no pusēm tiks iesaistīta karā, sniedzot palīdzību pēc citas Eiropas valsts lūguma.
Gandrīz 2 mēnešu ilgušās pārrunās angļu - franču puse piekrita praktiski visām PSRS prasībām. Bet pastāvēja viena grūti pārvarama problēma, ko precīzi formulēja V.Čerčils:
„Šķērslis šāda līguma slēgšanai bija šausmas, kuras pārņēma pierobežas valstis pie domas, ka viņiem nāksies izlaist caur savu teritoriju Sarkano armiju, kas viņus aizsargās, pa ceļam iekļaujot padomju-komunistiskajā sistēmā. Polija, Rumānija, Somija un Baltijas valstis nezināja, ko vairāk baidīties - vācu agresiju vai krievu glābējus. Tomēr pat tagad nav šaubu par to, ka vajadzēja pieņemt Krievijas nosacījumus” (Churchill W.S. The Second World War. — London-Toronto, Cassell and Co Ltd., 1950.)
07.09.1939, jau pēc Vācijas iebrukuma Polijā, Staļins pieņēma pie sevis Kominternes (Starptautiska komunistu organizācija, izveidota pēc Ļeņina iniciatīvas) vadītāju G.Dimitrovu, lai skaidrotu partijas (savu) pozīciju jaunajos apstākļos: „Karš iet starp divām kapitālistisko valstu grupām par pasaules pārdali. Mēs nebūt neesam pret to, lai viņi kārtīgi sakaujas savā starpā un novājina viens otru.”
Tiek uzskatīts, ka pagrieziena punktu attiecību uzlabošanai starp Vāciju un PSRS iezīmēja Staļina runa partijas XVIII kongresā 10.03.1939. Savā referātā vadonis apvainoja angļus un frančus kara provocēšanā un paziņoja par gatavību uzsākt „miera politiku” attiecībās ar Vāciju. Runā Staļins paziņoja, ka nepieļaus, lai PSRS tiktu ievilkta konfliktos, ko izprovocē tie, kas pieraduši vākt kastaņus no uguns ar svešam rokām, tādēļ vēsturē šis referāts iegāja ar nosaukumu „runa par ceptiem kastaņiem”. Precīzs izvilkums: „Соблюдать осторожность и не давать втянуть в конфликты нашу страну провокаторам войны, привыкшим загребать жар чужими руками.”
Pēc 1939.gada 23.augustā Padomju Savienība un Vācija parakstīja neuzbrukšanas līgumu un vēlāk parakstīja papildvienošanās, tā saucamos slepenos Molotova-Ribentropa protokolus - Latvija, Lietuva un Igaunija nonāca Padomju Savienības interešu sfērā. 

1939.gads. 
Vācijas uzbrukums Polijai (1.septembris). 1939.gada 1.septembrī Vācija uzbruka Polijai - sākās vācu-poļu karš. Sākumā briti un franči grasījās sasaukt vēl vienu preses konferenci, kurā varētu tikt apspriesti "sarežģījumi," kas saistīti ar I Pasaules kara rezultātā noslēgto Versaļas mieru. Kā starpnieku vēlējās iesaistīt Musolīni, taču no tā nekas nesanāca.
Pasaules kara sākums (3.septembris). Un tā Lielbritānija un Francija 3.septembrī pieteica Vācijai karu. Ar sajūsmu šo ziņu uzņēma Varšavā. 4.septembrī Francija ar Poliju noslēdza līgumu par savstarpējo palīdzību, kas gan praktiski Polijai neko nedeva. 
Savādais karš (1939.g. 4.sept.-1940.g. 10.maijs). Šo kara posmu Rieteņu frontē franču žurnālists Rolāns Dorželess nosaucis par "savādo karu." Jau 4.septembrī franči pabeidza  armijas mobilizāciju, to izvēršot kaujas pozīcijās. Britu aviācija veica pirmo uzlidojumu Vācijai - Ķīlei. Aviācijas reids gan bija visai nesekmīgs - tajā piedalījās vien 10 bumbvedēji, no kuriem puse tika zaudēta. Pēc šīs neveiksmes briti pārtrauca uzlidojumus uz ilgu laiku, aprobežojoties vien ar propagandas lapiņu izmētāšanu virs vērmahta pozīcijām.
Sabiedroto spēku pamatkodolu tobrīd veidoja franču armija, kuras rindās 10.septembrī bija gandrīz 5 miljoni cilvēku. Franči pārgāja Vācijas robežu un sāka iebrukumu valsts dziļumos. Vācieši neizrādīja pretestību, izvairoties no karadarbības. Tādejādi franči dažās dienās ieņēma 12 apdzīvotas vietas. Tomēr 12.septembrī pienāca pavēle apturēt uzbrukumu - situācija Polijā strauji mainījās. Pēc tam, ka poļu armija bija beigusi pretestību vāciešiem, tie sāka pārdislocēt savus spēkus no Polijas uz franču fronti - tie, savukārt, atstājo okupēto Vācijas teritoriju un atkāpās uz Franciju. Vācu virsnieki esot brīnījušies, cik slikti sagatavotas bijušas franču aizsardzības pozīcijas.
Tā šis "savādais karš" turpinājās līdz 1940.gada 10.maijam, kad vērmahts sāka uzbrukumu Sabiedroto armijai. Jau Nīnbergas procesa laikā vērmahta bijušais virspavēlnieks Alfrēds Jodls paziņoja, ka visa II Pasaules kara gaita varēja izvērsties savādāk, ja vēl 1939.gadā 110 Sabiedroto divīzijas nenīktu bezdarbībā pret 23 vācu divīzijām. 

1940.gads. 
11.februārī tika parakstīts Vācijas-PSRS saimnieciskais līgums, pēc kura gada laikā vāciešiem tika piegādāts milzīgs daudzums stratēģisko izejvielu un pārtikas.
1940.gada 9.aprīlī vācu nacisti bez cīņas ieņēma Kopenhāgenu.
1940.gada 9.aprīlī Vermahts sāka operāciju "Mācības Vezērā," kuras mērķis bija Norvēģijas sagrābšana un tai pašā dienā ieņēma Oslu.
1940.gada 10.maijā Vācijas armija sāka uzbrukumu Sabiedrotajiem, Francija noturējās tikai pusotru mēnesi. 
1940.gada 7.jūnijā Norvēģijas karalis Hokons VII un Juhana Nīgošvolla valdība bēga uz Lielbritāniju un 16.jūnijā vācu karaspēks bija jau ieņēmis visu Norvēģiju.
1940.gada 16.jūlijā tika apstiprināts uzbrukuma plāns Britu salām ar nosaukumu "Jūras lauva." Tas paredzēja 25 vērmahta divīziju izsēšanos Anglijas piekrastē starp Duvru un Portsmutu un sekojoša uzbrukuma attīstīšanu uz Londonu.

1941.gads. 
PSRS un Japāna paraksta Neitralitātes paktu. Divas militāras neveiksmes karā ar sarkankrieviem - kaujās pie Hasana ezera (1938.g.) un Halkingolas kaujā (1939.g.) lika Japānas varai nopietni aizdomāties. Tādēļ aprīlī tā parakstīja Neitralitātes paktu ar PSRS, kas nopietni atviegloja sarkankrievu ģeopolitisko stāvokli.
1941.gada martā Berlīnes paktam pievienojās Bulgārija.
Kauja par Britāniju. 1941.gada jūlja sākumā sākās aktīvas cīņas starp britu un vācu gaisa spēkiem, vācieši stādīja sev par mērķi pārsvara iegūšanu gaisā, kam sekotu sauszemes karaspēka izsēšanās Anglijā. Cīņas ieguva nosaukumu Kauja par Britāniju. Vācieši nespēja iegūt pārsvaru gaisā un bija spiesti atlikt operācijas "Jūras lauva" realizāciju. 1941.gada janvāra sākumā Hitlers deva pavēli atcelt vācu armijas izsēšanos Anglijas krastā, tomēr pilnībā neatteicās no plāna "Jūras lauva" realizēšanas. 
Kara sākums ar PSRS. 1941.gada 22.jūnijā nacistiskā Vācija bez kara pieteikuma uzbruka PSRS saskaņā ar izstrādāto zibenskara plānu Barbarosa. Kaut gan PSRS bija saņēmis jau atkārtotus brīdinājumus no Rietumiem, krievi nebija nopietni ticējuši iespējamajiem nacistu uzbrukumiem. PSRS karam nebija sagatavota.
Vāciešu plānos bija 1941.gada laikā sagraut lielo austreņu kaimiņu un tad izmantot tās resursus karadarbības veikšanai citās frontēs. Tomēr vāciešiem nebija īsti reālu ziņu par PSRS ekonomiku, jo tā bija slēgta valsts un daudzas lietas bija propagandas pārspīlētas, kamēr tikpat daudzas - noslepenotas.
Vācu karaspēks uzbrukumam bija iedalīts 3 grupējumos: Ziemeļu grupējums devās virzienā uz Ļeņingradu, Centrs - uz Maskavu, Dienvidu - caur Kijevu uz Donbasu. 22.jūnijā 4:00 no rīta pāri robežai bumbot krievu lidmašīnas lidlaukos devās vācu aviācija, diversantu grupas devās sagrābt tiltus un artilērija veica pierobežas karaspēka daļu apšaudi.
Jau 27.jūnijā - kara 5.dienā krita Baltkrievijas PSR galvaspilsēta Minska un tas bija šoks Sarkanās Armijas pavēlniecībai.
Baltijas ieņemšana. Padomju okupantiem bija jābēg no Baltijas valstīm. 1.jūlijā krita Rīga, 17 dienas pēc iebrukuma vācieši iesoļoja Pleskavā – 480 km no Vācijas robežas. Tas bija ātrākais izrāviens, ko izdarīja vācu armija II Pasaules kara laikā.
6.-9.jūlijā vācieši sakāva sarkankrievus lielā tanku kaujā pie Senno (Baltkrievija) un ieņēma Vitebsku. Tālāk notika uzbrukums Smoļenskas virzienā.
1941.gada 12.jūlijā Maskavā tika noslēgta vienošanās starp Lielbritānijas un Padomju Savienības valdībām par kopēju darbību cīņā pret Trešo reihu. 1941.gada jūlija pirmspēdējā dienā britu lidmašīnas, kas bija pacēlušās no aviācijas bāzes kuģiem "Viktorija" un "Fjūresa," uzbruka Kirkenēsas un Petsamas (aiz Polārā loka) ostām. Tādejādi Lielbritānija pirmo reizi mēģināja militāri palīdzēt Padomju Savienībai.
Smoļenskas ieņemšana. To vācu vērmahts veica 15.-16.jūlijā, pārvarot visai neorganizēto krievu pretošanos, tādejādi "vārti uz Maskavu" bija vaļā. Krievi gan mēģināja veikt pretuzbrukumus, tomēr visai neveiksmīgi. Aplenkumā nokļuva un faktiski tika iznīcinātas 16., 19. un 20. Rieteņu frontes armijas.
Kijevas ieņemšana. Vācu karaspēks pirmo nopietno krievu aizsardzību sastapa ceļā uz Kijevu, kur steigšus bija iekārtota sena aizsardzības līnija. Tomēr vācieši ielenca Kijevu ar 4 padomju armijām un ieņēma to 19.septembrī.
Atlantijas hartas parakstīšana. 1941.gada 24.septembrī PSRS vēstnieks Lielbritānijā parakstīja tā saukto „Atlantijas hartu.” Viņš vienlaikus arī nolasīja deklarāciju, kurā liekulīgi tika vēstīts, ka Padomju Savienība savā ārpolitikā nekad nav pārkāpusi un nekad nepārkāps nevienas tautas pašnoteikšanās tiesības, nacionālo neatkarību un teritoriālo integritāti.
Arktisko konvoju sākums. 1941.gada septembrī sākās slavenie arktiskie konvoji - Lielbritānija un ASV piegādāja PSRS tehniku un iekārtas. Ja sākumā vācieši šiem konvojiem nepiešķīra lielu nozīmi, tad tomēr visai ātri viņi saprata to svarīgumu. Tad viņi nosūtīja uz ziemeļiem lielu savas flotes daļu.
Operācija "Taifūns." 1941.gada 30.septembrī Heinca Guderiāna komandētā vācu 2.tanku grupa pārgāja uzbrukumā virzienā Orla-Tula. Šīs operācijas mērķis bija padomju spēku sagrāve un Maskavas sagrābšana.
17.novembrī sāka pretuzbrukumu krievu Dienvidu frontes armijas, kas sadūrās ar vācu grupējuma "Dienvidi" uzbrukumu. Vācieši nesasniedza mēŗķi ieņemt Rostovu pie Donas un iziet pie Volgas, tālāk uz Kaukāzu. Fronte šai iecirknī nostabilizējās uz pusgadu.
1941.gada decembrī vācieši sāka uzbrukumu Maskavai, kas bija neveiksmīgs. Sīvās kaujas par Maskavu ļoti aukstajā ziemā risinājās no 1941.g.okt.-1942.g.apr., un vācieši tika atsisti. 5.decembrī Sarkanā Armija sāka pretuzbrukumu pie Maskavas. Par sakāvi pie Maskavas Guderiāns tika atstādināts no amata un šī bija pirmā nopietnā vācu nacistu karaspēka sakāve austreņu frontē.

1942.gads. 1941.-1942.gadu mijas ziemas uzbrukumā krievpadomju spēki cieta smagus zaudējumus, nesasniedzot kaut cik jūtamus rezultātus. Vācieši spēja noturēt pamata pozīcijas centrālajā virzienā - Rževas-Vjazmas placdarmu kā arī pie Ļeņingradas un Ukrainā.
1942.gada 8.janvārī pret vācu karaspēka grupu "Centrs" Rjaževas-Vjazmas apvidū sarkankrievu armijas sāka lielu pretuzbrukumu. Tā bija viena no asiņainākām kaujām šī kara vēsturē, gāja bojā ap 1 miljonu cilvēku. Krievi atguva Maskavas un Tulas apgabalus, daļēji Smoļenskas un Kaļiņinas apgabalus.
Demjanskas ciema rajonā 1942.gada janvāra vidū sākās sarkankrievu Ziemeļrieteņu frontes liela uzbrukuma operācija. Tās rezultātā tai rajonā aplenkumā nonāca liels vācu karaspēka grupējums.
Tomēr 1942.gada pavasarī stratēģiskā iniciatīva Austreņu frontē sāka pārnāky vērmahta pusē.
1942.gada februārī Trešā reiha jūras kara flotes komandieris Ērihs Rēders spēja Hitleru pilnībā atrunāt no izcelšanās plāniem Britu salās.
Sabiedrošanās. 1942.gada maijā PSRS un Lielbritānija noslēdza alianses līgumu. Tam vajadzēja būt spēkā 20 gadus un abas valstis bija vienojušās pēc kara rīkoties „Atlantijas hartas” garā. 
Jūnijā vācieši ieņēma Sevastopoles cietoksni, ko bija turējuši aplenkumā veselus 7 mēnešus. Līdz ar Sevastopoles ieņemšanu tika pakļauta visa Krima.
1942.gada 19.novembrī sākas krievu Dienvidrieteņu, Staļingradas un Donas frontu pretuzbrukums Staļingradas rajonā. Operācijas "Urāns" mēŗķis bija vācu grupējuma aplenkšana pie Staļingradas, kas tiem arī izdevās.
12.-23.decembrī vācu grupējums Manšteina vadībā operācijā "Ziemas pērkons" neveiksmīgi mēģināja pārraut 6.armijas aplenkumu pie Staļingradas.
Tā bija milzīga vācu armijas sagrāve.

1943.gads. Gads, kad vācu nacisti cieta sakāves pilnīgi visās frontēs un iezīmējās to sagrāve karā.
Janvāra sākumā pēc Staļingradas sakāves kritisks vācu tanku armijas stāvoklis izveidojās Ziemeļkaukāzā, kur tikai krievu armijas haotiskā uzbrukuma dēļ vācu tanku spēki nenonāca aplenkumā.
1943.gada 12.janvārī Ļeņingradas un Volhovas frontu karaspēki sāka uzbrukuma operāciju "Dzirkstele" (krieviski - "Искра"), kas pēc 6 dienu kaujām pārrāva Ļeņingradas blokādi. Krievi iespēja izveidot 8-11 km platu savienojumu ar iepriekš aplenkto Ļeņingradu, tomēr vācu revanša iespēja saglabājās. 
Janvārī Rūzvelts un Čērčils tikās Kasablankā, kur nolēma, ka Sabiedrotie cīnīsies līdz brīdim, kad Vācija paziņos par bezierunu kapitulāciju.
1943.gada martā vācu un itāļu armiju paliekas kapitulēja Tunisijā, un Sabiedrotajiem bija jālemj, ko darīt tālāk, kas nozīmēja kara pārnešanu uz Itālijas teritoriju.
Jūlijā britu-amerikāņu armijas veica desanta izsēšanās operāciju Sicīlijas salā ar nosaukumu "Haski" - vēsturē tā iegājusi kā viena no veiksmīgākajām Sabiedroto militārajām operācijām II Pasaules kara laikā.
3.septembrī sabiedrotie pārnesa karadarbību jau uz Eiropas kontinentālo daļu - Itāliju.
1943.gada septembra beigās krievpadomju armija veica Dņepras forsēšanu un sagrāba vairākus desmitus placdarmu Dņepras labajā krastā.
1943.gada decembrī vācu aviācijas uzlidojumā Bari ostai tika dots smags trieciens sabiedroto karaspēka apgādei Itālijā, kas noveda pie aktīva uzbrukuma apturēšanas.

1944.gads. Pavasarī krievi izplānoja un veica vērienīgu divu triecienu uzbrukuma operāciju Baltkrievijā, kuras rezultātā tika sagrauts vācu vērmahta grupējums "Centrs."
6.jūnijā Sabiedroto karaspēka desants izcēlās vāciešu okupētajā Normandijā, tā atklājot otro fronti. Divu nedēļu laikā kļuva skaidrs, ka tā ir sekmīga un Staļins sāka savu vasaras ofensīvu Baltkrievijā - „Bagrations.” Uzreiz tapa skaidrs, ko vāciešiem nozīmē karošana divās frontēs – faktiski sabruka vācu Austreņu fronte. Tika iznīcināta arī vācu radaru pretgaisa aizsardzības sistēma un kopš tā laika vācu pretiniekiem bija nedalīts pārsvars gaisā. Normandijas uzbrukums bija apturējis arī sintētiskās degvielas ražošanu, ko lietoja lielā mērā vācu Luftvafe. Normandijas kaujās arī tika iznīcināti vācu GKS un turpmāk sabiedrotajiem bija neapstrīdams pārsvars gaisā.
1944.gada 3.jūlijā operācijas "Bagrations" rezultātā sarkankrievi vāciešiem atņēma Minsku.
Normandijas desantam sekoja operācija "Kobra" - tā bija Sabiedroto izlaušanās no Normandijas.
Stratēģisko diskusiju rezultātā tika organizēta gaisa desanta operācija Market Garden no 17.-27.septembrim, kuras mērķis bija ar gaisa desantu palīdzību sagrābt tiltus pāri lielajām upēm. Galvenais mērķis bija tilts Ārnemas pilsētā. Šī operācija bija viena no pamatīgākajām Sabiedroto sakāvēm - tilti vairumā tika ieņemti, bet ne Ārnemas tilts.
5.septembrī PSRS pieteica karu Bulgārijai.
8.septembrī PSRS iebruka Bulgārijā un krita bulgāru provāciskā valdība.
Līdz septembra beigām un oktobrī notika cīņas Francijas-Vācijas pierobežā. Te rietumu Sabiedrotie pirmo reizi saskārās ar tā saucamo „Zigfrīda līniju.” Šī vācu līnija faktiski apturēja Sabiedroto uzbrukumu un kļuva skaidrs, ka turpmākie uzbrukumi jau būs jāplāno 1945.gada ziemā, kad Sabiedrotie būs nodrošinājuši savu aizmuguri.
1944.gada 28.oktobrī PSRS, ASV un Lielbritānija ar Bulgāriju parakstīja vienošanos par pamieru, bulgāru karaspēks sāka piedalīties Dienvidslāvijas, Ungārijas un Austrijas teritoriju atbrīvošanā no vācu spēkiem. 
1944.gada 29.oktobrī krievpadomju spēki sāka uzbrukumu Budapeštai.
1944.gada decembrī vācieši uzsāka operāciju "Sardze pie Reinas," un spēja atspiest sabiedrotos Rieteņu frontē.

1945.gads - kara beigas. No 12.janvāra līdz 3.februārim krievu karaspēks Vislas-Oderas uzbrukuma operācijā Polijas teritorijā nonāca pie Oderas un sāka gatavoties Berlīnes ieņemšanai.
1945.gada 13.februārī krievpadomju armija ieņēma Budapeštu, sagraudama te esošo vācu armijas grupējumu un tā pabeidzot Budapeštas operāciju.
1945.gadā notika Ivodzimas kauja - visu laiku lielākais jūras armādas iebrukums un visdārgākā kauja, kādu jebkad izcīnījuši ASV jūras kājnieki. Šajā kaujā krita vairāk nekā 22 000 japāņu karavīru un gandrīz 7000 amerikāņu, taču šī sadursme iezīmēju pagrieziena punktu karā, jo kontrole pār Ivodzimas salu ļāva sabiedroto armijai uzsākt bumbvedēju B-29 uzlidojumus pašai Japānas vidienei. 
1945.gada 25.aprīlī pie Elbas Torgavas pilsētā satikās krievu karavīri no austreņiem un amerikāņu karavīri no rieteņiem.
29.aprīlī padevās vācu karaspēks Itālijā.
30.aprīlī Hitlers Berlīnes bunkurā izdarīja pašnāvību.
2.maijā krievi ieņēma Berlīni, beidzās aktīva karadarbība.
7.maijā Reimsā nacistu ģenerālis Jodls paziņoja par Vācijas bezierunu kapitulāciju austreņu un rieteņu frontēs.
8.maijā krievu ieņemtajā Berlīnē maršala Žukova štābā tika parakstīts Vācijas bezierunu kapitulācijas akts.
6. un 9.augustā ASV veica Japānas atombombardēšanu, kas piespieda Japānu kapitulēt.
14.augustā arī Japāna parakstīja Potsdamas deklarāciju.
Pavisam II Pasaules karš beidzās 1945.gada 2.septembrī ar Japānas kapitulāciju - japāņi uz amerikāņu līnijkuģa "Misūri" klāja  Tokijas līcī parakstīja Kapitulācijas aktu. Lai gan "Uzlēcošās saules zeme" atzina savu sakāvi karā, tūkstošiem japāņu karavīru, kas bija izmētāti ļoti lielā platībā pa Klusā okeāna un Austrumāzijas salām, gūstā tā vienkārši vis nepadevās. Pazīstamākie tādi gadījumi bija ar kaprāli Soiči Jokoi Guamā, izlūkdienesta virsnieku Hiro Onodu Filipīnās un kareivi Teruo Nakamuru Indonēzijā.

Pēc kara. Tika sasaukta Potsdamas konference, kurā uzvarētājvalstis sprieda par jauno pasaules kārtību.

1946.gadā notika Nirnbergas process. ASV armijas seržants un bende Džons Klārens Vuds pakāra: Ribentropu, Keiteli, Rozenbergu, Kaltenbrunneru u.c. nacistu bonzas, kā arī japāņu kara noziedzniekus Kendzi Doiharu, Seisiro Itagaki un Heitaro Kumuru. 

Rezultāti. Visasiņainākais karš cilvēces vēsturē - aplēsts, ka bojā varētu būt gājuši ap 65 miljoni cilvēku.
26 miljonus zaudēja Padomju Savienība.
Vāciešu zaudējumi bija 7 miljoni, 75% bojāgājušo bija karā ar Padomju Savienību.
Šī kara laikā tā saucamajā holokaustā tika iznīcināta apmēram 3.daļa no žīdu tautas - mūsdienās min skaitli 6 miljoni, ko gan mēdz arī apšaubīt revizionisti.
Tas ir fakts, ka kara noslēgumā Japānas teritorijā  tika izmantoti kodolieroči, tādejādi šis karš ir uzskatāms arī par lokālu kodolkaru.
Daudzas valstis šī kara rezultātā ieguva neatkarību: Indonēzija, Īslande, Etiopija, Sīrija, Vjetnama, Libāna u.c. 

Nospiedums civilizācijā. Neskaitāmu grāmatu un kinofilmu pamatā.

Raksti.
Oskars Krīgers. "Padomju Savienības loma II Pasaules kara izraisīšanā."

Saites.
I Pasaules karš (1914.-1918.g.).