Protestantisms, protestanti
- Detaļas
- Publicēts 15 Aprīlis 2017
- Autors Redaktors
Protestants (latīņu val.) - "tāds, kas iebilst."
Kopnosaukums dažādām kristīgajām konfesijām, kas radās XVI gs. reformācijas laikā kā protests pret Romas Katoļu baznīcu.
Vēsture. Protestantisms sāka izplatīties reformācijas rezultātā. Galvenās protestantiskās zemes bija Vācija, Šveice, Dānija, Zviedrija, Norvēģija, Somija, Anglija, Holande, Čehija un Ungārija. Ar XVII gs. protestantisms sāka izplatīties arī Ziemeļamerikas eiropiešu kolonijās, kurpu, glābdamies novajāšanām, atbēga visdažādāko protestantisma virzienu pārstāvji.
Ar laiku protestantisms izplatījās arī citās kolonijās.
Protestantisma galvenās īpatnības. Reformācijas principi bija tādi, ka tā atzina Bībeli par vienīgo dievišķās atklāsmes avotu un noraidīja uzskatu, ka vajadzīgi īpaši starpnieki starp Dievu un cilvēkiem garīdzniecības, katoļu baznīcas, Romas pāvesta personā. Garīdzniecībai protestantismā nav tā svētuma, ko tai piedēvē katolicisms un pareizticība. Protestantisms atcēla cilvēku iedalījumu parastajos mirstīgajos un priesteros, kas apveltīti ar sevišķu mistisku spēku.
Saskaņā ar protestantisma mācību cilvēks tiek pestīts tikai ar ticību, ka Kristus izpirks grēkus. Tikai no personīgās, individuālās ticības, nevis no baznīcas ir atkarīga cilvēka petīšana. princips, ka pestīšana nāk no ticības vien, nozīmēja noliegt barī lielum lielo daļu katoļu ceremoniju: izbeigt svētbilžu, svēto, relikviju un jaunavas Marijas pielūgšanu.
Reliģijas tuvināšanās laicīgai dzīvei izpaudās garīdzniecības bezlaulības noliegšanā, tai apstāklī, ka tika nosodīta bēgšana no pasaules, un mācībā par to, ka cilvēkam jāmeklē pestīšana laicīgā, praktiskā darbībā. Piemēram, kalvinismā sekmes darbā uzskata par pazīmi, ka Dievs attiecīgo cilvēku jau iepriekš izvēlējies pestīšanai.
Tāpat protestantisms neatzīst katoļu baznīcas nemaldību, neuzskata to par vienīgo, kas var pestīt, noraida pāvesta virsvadību, šķīstītavu, mācību "par labajiem darbiem" - gavēni, obligātu baznīcas apmeklēšanu, ceremoniju pildīšanu. Protestantisms noraida lielāko daļu katoļu sakramentu - piecus no septiņiem: svaidīšanu, laulību kā sakramentu, priesterību, iesvaidīšanu, grēku piedošanu, kā arī viu katolicisma nebiblisko simboliku. Protestantisms atzīst tikai kristību un svētā vakarēdiena sakramentu, pie tam protestantismā svētā vakarēdienā sniedz tikai maizi un vīnu visiem ticīgajiem, bet katoļu baznīcā vīnu sniedz tikai garīdzniekiem.
Tēze, ka galvenais ir nevis akla ceremoniju pildīšana, bet personiskā ticība, bija saistīta ar dzimstošo buržuāzijas individuālismu, kas ticīgā cilvēka pestīšanu sāka uzlūkot ka atkarīgu no viņa paša.
Pie reizes protestantisms radīja arī lētu baznīcu, kas atbilda buržuāzijas prasībām kapitāla pirmatnējās uzkrāšanas laikmetā.
Kalvinisms.
Luterānisms.
Metodisms.
Prezbiteriānisms.
Saites.
Kristietība un kristieši.