Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Kristietība, kristieši

Lielākā pasaules reliģija, kas uztver kā mesiju Jēzu Kristu un radusies mūsu ēras I gs. otrajā pusē Romas impērijas austreņu provincēs.

Pārējās senās reliģijas, nespēja apmierināt visu cilvēku, īpaši zemāko slāņu pārstāvju, garīgās vēlmes. Šo mērķi sasniedza pavisam jauna reliģija – kristietība, kas, apvienodama sevī vairāku seno Austrumu reliģiju elementus un stoicisma principus, vienlaikus sludināja arī jaunas, vēl nebijušas idejas.

Kristietība izveidojusies uz radikālu jūdu sektu - zelotu, esēņu u.c. bāzes, kas bija saikne starp judaismu un agrīno kristietību. Kristietības noformēšanā liela loma bija grieķu-romiešu filozofijai un Austrumu reliģiju (ēģiptiešu, irāņu un pat indiešu) tradīcijām un ticējumiem. Saskaņā ar Bībeles Jauno derību, kristietībai vajadzētu būt tikai žīdu reliģijai:  "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm." (Matveja ev., 15:24)   

Kristietības avoti. Austrumu misticisms, judaisms, Aleksandrijas Filona filozofija, esēņu ideoloģija - Kumranas raksti.

Austrumu misticisms kristietībā. Teiksmas par Jēzu Kristu nākušas no senēģiptiešu un citu seno tautu mītiem par dievu bojāeju un atdzimšanu. Dievu–pestītāju kulti jau senlaikos bija izplatīti Austrumu zemēs. Tie izpaudās kā ticība dieviem, kas paši cietuši no ļaunuma, nonāvēti, bet pēc nāves atkal augšāmcēlušies un reiz nāks atpestīt no ļaunuma varas arī cilvēkus. Pazīstamākie no šiem dieviem bija ēģiptiešu Ozīriss, grieķu Dionīss, feniķiešu Adonīss. Ticība šādiem dieviem bija saistīta ar dabas norisēm – rudeņos it kā nomirušās augu valsts atmodu pavasaros; viņu ciešanas, nāve, apbedīšana un augšāmcelšanās simbolizēja labības pļaušanu, kulšanu, sēklas graudu guldīšanu augsnē un uzdīgšanu. Līdztekus šiem dieviem tika godinātas arī viņu mātes, māsas vai sievas – dievišķīgās auglības aizgādnes, dzīvības devējas. Tādas bija, piemēram, Mazāzijā pielūgtā Lielā Māte Kibele, feniķiešu un rietumsemītu Astarte, ēģiptiešu Izīda (Ozīrisa sieva), kā arī citas dažādu tautu dievietes.

Kristietības judaisma saknes. Visvairāk kristietība aizguvusi tieši no judaisma. Tā pilnīgi pārņēmusi žīdu svēto grāmatu kanonu - Veco derību. Pats šis nosaukums radies tikai kā pretstats tīri kristietiskajam rakstu sakopojumam - Jaunajai derībai. Līdz ar Veco derību kristietība pieņēmusi arī judaisko kosmogoniju. Jēzus dzīves apraksts evaņģēlijos, viņa vārds, ģenealoģija, dzimšanas un darbības vietas un apstākļi, viņam piedēvētie izteicieni - tas viss ir sakompilēts vienā dzīves stāstā no Vecās derības praviešu grāmatām par mesijas atnākšanu.
Jaunā reliģija ne tikai daudz aizguva no judaisma, bet arī radās tieši žīdu vidū. Vissenākā kristīgā sacerējuma Jāņa Atklāsmes grāmatas autors uzskata savus ticības brāļus par īstenticīgiem jūdiem no 12 Izraēļa ciltīm. Kristieši ilgu laiku sauca sevi par "patieso Izraēli" vēl pēc galīgās sakaru saraušanas ar judaismu. Tikai 100 gadus pēc kristietības izcelšanās, ap 150.g.mē. apoloģēts Justīns Moceklis varēja paziņot, ka "kristīgo no pagāniem ir daudz vairāk nekā kristīgo no jūdiem." 
Žīdu apmešanās plašā lokā Romas impērijas teritorijā un īpaši lielajās pilsētās (Aleksandrijā vien to bija ap 40% no pilsētas iedzīvotājiem, Roma vairāki desmiti tūkstošu) ievērojami atviegloja kristietības izplatīšanos, sevišķi sākuma posmā. Izkliedēto žīdu diasporas vidū likumsakarīgi attīstījās helēnisma un judaisma kultūru mijiedarbības un saplūšanas process. Agrīno kristiešu priekšstatu loks veidojās jau helenizētā judaisma ietekmē, kas pats bija pakļauts spēcīgai grieķu-romiešu pasaules ietekmei.

Aleksandrijas Filona judeokristīgā filozofija. Ticīgais jūds Filons centās judaisma priekšstatus saskaņot ar helēnistisko filozofiju. Viņš mācīja, ka Dieva gudrība vienlīdz izpaužas svētajos rakstos un filozofu sacerējumos. Svarīgākais elements Filona filozofijā bija mācība par Logosu - pasaules augstāko priesteri, starpnieku starp Dievu un cilvēkiem, mesiju un cilvēku dzimuma pestītāju. Visus šos priekšstatus attīstīja tālāk mācība par Kristu. Pie tam jāievēro, ka kristietība radās nevis tieši no Filona filozofijas, bet gan no viņa popularizētajiem priekšstatiem, kas bija guvuši panākumus žīdu sektu vidū.

Kumranas rokraksti. Pravieša Abakūma grāmatas komentējuma veidā (rokraksts atrasts slaveno Kumranas rokrakstu skaitā) kādā no tīstokļiem aprakstīta kādas jūdu sektas vajāšana un, starp citu, stāstīts kā vajāts un notiesāts uz nāvi tās vadonis, kas dēvēts par "patiesības skolotāju." Rokrakstā teikts, ka viņš pēc nāves atgriezies "tiesāt Izraēli un visas tautas" un ka tikai tie, kas viņam tic, tiks glābti.

Pirmās kristiešu kopienas, kas pielūdza jauno glābēju Kristu, radās Mazāzijā - Efesā, Smirnā, Pergāmā, Sardās, Tiatīrā, FiladelfijāLaodiķejā un Ēģiptes Aleksandrijā. Lai gan citi pētnieki uzskata, ka pirmās kristiešu kopienas tomēr radušās Palestīnā

Mīts par Jēzu Kristu. I gs. radās teika par Jēzu Kristu: Palestīnā esot dzīvojis kāds vīrs, kas bijis Dieva dēls cilvēka izskatā. Romieši par to viņu piesituši krustā, tā viņš gājis bojā izpirkdams cilvēku grēkus. Pēcāk Jēzus esot augšāmcēlies un uzkāpis debesīs, taču apsolījis atgriezties un tiesāt cilvēci Pastarā tiesā. Tos, kuri dzīvē nepretodamies pacietuši visas grūtības un atzinuši viņu kā dievu, Jēzus apsolījis atalgot „aizkapa dzīvē” nodrošinot „mūžīgu dzīvošanu” Paradīzē. Pārējos sodīšot ar mūžīgām mokām ellē.

Zivs kā agrīnās kristietības simbols. Grieķiski - ΙΧΘΥΣ (ichtus - "zivs"). Sv.Augustīns IV gs. to izskaidro ("Dievu pilsēta," XVIII grāmata, 23.nodaļa) kā akronīmu no 5 vārdu frāzes grieķu valodā - Iesous Christos Theou Uios Soter ("Jēzus Kristus, Dēls un Dievs, Glābējs"). 

Pirmkristieši. Romas impērijas apspiesto cilvēku vidū mīts par Jēzu Kristu guva visai lielu atsaucību.
I gs. beigās un II gs. sākumā šīs teikas tika pierakstītas liels daudzums evaņģēliju („priecas vēstis” grieķu val.). Šie raksti satur daudz pretrunu un neticamu lietu, taču guva visai lielu atsaucību iedzīvotājos. Mīta ticīgie sāka sevi dēvēt par kristiešiem, bet ticību sāka dēvēt par kristietību. Pirmie kristieši radās I gs. 2.pusē Romas austreņu provincēs, pārsvarā Mazāzijā.

Kristietības izcelsmes vieta. Saskaņā ar ortodoksālo tradīciju kristietība cēlusies Palestīnā, jo tās mītiskais dibinātājs Jēzus darbojās tieši tur, kā arī esot bijis žīdu ķēniņa Dāvida tiešs pēcnācējs. Arī apustuliskā draudze Jeruzālemē ilgu laiku bijusi jaunās reliģijas organizatoriskais un ideoloģiskais centrs.
Tomēr reliģijas pētnieki noliedz šādu agrīno kārtību. Jāņa Atklāsmes grāmatas autoram zināmas tikai 7 Mazāzijas draudzes. Pāvila pirmās vēstules nav adresētas Palestīnas kristīgajiem.  Tāpat ne Tacits, ne Plīnijs Jaunākais nepiemin kristiešu draudzes Jūdejā. Arī citi agrīnie darbi, kā DidaheIgnātija un Klēmenta vēstules, nemin ne vārda par Palestīnas kristiešiem. Tradicionālajai pirmo kristīgo lokalizācijai Palestīnā bijusi par iemeslu tikai cenšanās saskaņot mītiskā reliģijas dibinātāja dzīves aprakstu ar Vecās derības praviešu pareģojumiem par mesiju, kam katrā ziņā jāceļas no ķēniņu cilts un jādarbojas Jeruzālemē.
Kā jau iepriekš minēts, visagrīnākās mums zināmās kristiešu draudzes atradās Efēsā, Smirnā, Pergāmā, Tiatirā, Filadelfijā un Laodiķejā - Mazāzijas rieteņu daļas pilsētās. Šīs pilsētas bija tirdzniecības centri ar jauktu iedzīvotāju sastāvu. Turienes žīdu draudzēs - sinagogās, kas vētraini pārdzīvoja pēkšņās pārmaiņas sakarā ar Pirmo jūdu karu (66.-73.g.), valdīja ļoti spēcīgs pretromiešu noskaņojums. Eksaltētos ticīgos nomāca romiešu leģionu neatvairāmā virzīšanās dziļāk Palestīnā un jūdu dumpinieku sakāves, tie bija pakļauti pastāvīgām vajāšanām un arvien vairāk lika cerības uz debesu spēku iejaukšanos, kuriem lemts iznīcināt "Bābeles netikli" (Romu) kopā ar tai pakalpīgo jūdu aristokrātiju, "debesu Jeruzālemes" nodibināšanu. Par tādu kosmisko debesu spēku Jāņa Atklāsmes grāmatā bija iztēlots Jēzus, kas labajā rokā turēja  7 zvaigznes, no viņa mutes izgāja abpusēji griezīgs zobens, bet viņa acīs bija uguns liesmas. (I, 14.-16.) Šim Jēzum, upura jēram, kam 7 ragi un 7 acis, un tāpat arī citiem personāžiem, kas minēti grāmatā, ar evaņģēlija dievcilvēku ir kopīgs tikai vārds.

Agrīnās kristietības galvenās īpatnības. Aizguvumiem no citām tā laika reliģijām bija liela nozīme cīņā pret konkurējošām reliģijām, bet tomēr kristietība nesa sev līdzi arī daudz kā jauna, jo citādi tas nespētu aptvert masas un galu galā kļūt par valdošo reliģiju Vidusjūras zemēs. Par spīti neskaitāmajiem aizguvumiem, kristietība daudzējādā ziņā atšķīrās no citām senatnes reliģijām. Tā, vismaz savas pastāvēšanas sākuma posmā, pilnīgi atteicās ne tikai no upurēšanas, bet arī no jebkāda rituāla. Atšķirībā no citām reliģijām kristietība arī noteikti atmeta it visus etniskos ierobežojumus - vērsās pie visām tautām un ciltīm. Ne mazāk kategoriski kristietība noraidīja ticības jautājumos arī sociālos šķēršļus. Jēzus sludinātāji vērsās pie visiem cilvēkiem: žīdiem un grieķiem, vergiem un brīvajiem - neatkarīgi no viņu etniskās piederības vai sociālā stāvokļa.
Visbeidzot kristietība, izaugusi verdzības iekārtas pagrimuma apstākļos, krasi noraidīja antīko kultūru un antīko iekārtu kā "pagāniskas." Būdama protesta reliģija pret antīko pasauli, tā spēja izvairīties no citu senatnes reliģiju likteņa un pārdzīvoja vergturības formācijas bojāeju.

Agrīnās kristietības rakstiskie avoti. Kristietības izcelšanās apstākļu noskaidrošanā liela nozīme ir avotu datējumiem. Katolicismā un pareizticībā tradiconāli pieņemtā shēma apgalvo, ka atsevišķās kristiešu grāmatas parādījušās tādā secībā, kādā tās sakārtotas kristiešu kanonā - Jaunajā derībā. Tātad, saskaņā ar to, pirmie parādījušies evaņģēliji, pēc tam Apustuļu darbi, vēstules un beigu beigās Jāņa Atklāsmes grāmata. Tomēr, kā parādījuši pētījumi, kristietības rakstīto avotu hronoloģiskā secība faktiski ir pretēja tai kārtībai, kādā tie sakārtoti Jaunajā derībā.
Pētnieciskjie datējumu apsvērumi ir šādi:
    1.  No agrīnās kristietības avotu lielā vairuma līdz pat Ireneja sacerējumam (ap 180.g.) precīzi datējami tikai divi: Jāņa Atklāsmes grāmata un Justīna "Apoloģija." Pirmās datējums izriet no "zvēra skaitļa" (666 vai 616), ar ko abos variantos jāsaprot imperators Nērons, bet Justīna sacerējums, kā viņš apliecina pats, sarakstīts ap 150.gadu. Pamatojoties uz šiem diviem datējumiem, var droši apgalvot, ka Tatiāna un Atēnagora darbi sastādīti II gs. 3.ceturksnī, jo abi šie apoloģēti bijusi Justīna skolnieki.
    2.  Justīns piemin tikai 3 kristīgus sacerējumus: "Jāņa Atklāsmes grāmatu," "Jēzus izteicienus" un "Apustuļu atmiņas," pie kam pēdējie divi nav iekļauti Jaunās derības kanonā. Tomēr Justīns nesaka ne vārda par evaņģēlijiem, lai gan viņam zināms evaņģēliskais mīts visos sīkumos. No tā izriet, ka gan "Jēzus izteicieni," gan "Apustuļu atmiņas" bijuši kanonisko evaņģēliju galvenie avoti. Šie evaņģēliji viegli iedalāmi šajās divās daļās. Četrus Jaunās derības evaņģēlijus pirmie piemin Tatiāns un Irenejs.
    3.  Evaņģēliji un to turpinājums - "Apustuļu darbi," sastādīti daudz vēlāk nekā vēstules - tas izriet arī no tā, ka vēstulēs nav neviena no Jēzum piedēvētajiem izteicieniem, kas veido evaņģēliju galveno saturu. Neiespējami iedomāties, ka polemikā starp kristiešu dažādajiem virzieniem, ar ko pilnas vēstules, neviena puse par izšķirošo argumentu nebūtu izmantojusi "dieva vārdu." Tas, ka trūkst norādījumu uz Jēzus izteicieniem, pierāda, ka vēstules sastādītas agrāk nekā evaņģēliji.
    4.  Arī tas apstāklis, ka I gs. laicīgie rakstnieki nepiemin kristietību, pierāda, ka jaunā reliģija nevar būt cēlusies agrāk par I gs. vidu.
Līdz ar to varam pieņemt, ka kristietības rakstīto avotu hronoloģiskā secība ir šāda: vissenākais avots ir "Jāņa Atklāsmes grāmata" (tas, vismaz savā galvenajā daļā datēts ar 68.g.), tai seko visagrīnākās vēstules, kuras piedēvē apustulim Pāvilam (vēstules romiešiem, korintiešiem un galatiešiem datē ar I un II gs. miju). Nedaudz vēlāk īsi norādījumi par kristiešiem parādījušies visagrākajos laicīgos avotos: Tacita un Plīnija Jaunākā darbos. Uz II gs. 2.ceturksni attiecas Pāvila vēstuļu nākamā grupa (vēstules efesiešiem, filipiešiem, kolosiešiem un saloniķiešiem), Svetonija liecība un daži nelieli evaņģēliju fragmenti uz papirusa.
Acīmredzot, no II gs. pirmās puses nāk tādi agrīnās kristietības pieminekļi, kurus nav iespējams datēt precīzi: "Didahe" jeb "12 apustuļu mācība" (nav uzņemta Jaunās derības kanonā iespējams tādēļ, ka tajā nav pieminēta Jēzus Kristus dzīve virs Zemes), Jaunās derības vēstules, kuras piedēvē citiem apustuļiem, kā arī Ignātija vēstules un Klementa Pirmā vēstule.
Apmēram ar 150.gadu datē pirmā kristietības apoloģēta Justīna sacerējumus. Uz II gs. 3.ceturksni attiecas tā sauktās Pāvila gana vēstules (Timotejam, Titam un Filemonam), kanonisko evaņģēliju noformēšana un kristietības antīko kritiķu Lukiāna un Celza darbi. Ar tā paša II gs. pēdējo ceturksni datē "Apustuļu darbus," Ireneja sacerējumu "Pret ķecerībām," "Hermas ganu" un agrīnos Tertuliāna darbus.
Liels vairums kristietības rakstu avotu mūsu rīcībā ir no III gs. Tādi ir daudzie Tertuliāna un Aleksandrijas Klēmenta sacerējumi, visi Origēna un Kipriāna darbi, kā arī vairāki kristiešu kapu uzraksti.
Pirmā baznīcas vēsture, ko sastādījis Cēzarejas Eisēbijs, uzrakstīta IV gs. sākumā.

Laicīgie avoti par agrīno kristietību. Grieķu-romiešu un žīdu I gs. autori nesniedz absolūti nekādas ziņas par  kristietību, jo šā gadsimta otrajā pusē radusies reliģija maz ar ko atķīrās no judaisma. Savukārt visi Jēzus brīnumu nostāsti vairāk attiecas uz fantāzijas jomu nekā uz vēsturiskiem faktiem.
Savukārt par nākamā II gs. 1.pusi mūsu rīcībā ir tikai Plīnija Jaunākā, Tacita un Svetonija blakluspiezīmes. Ja abstrahējas no vēlākiem kristiešu iestarpinājumiem (interpolācijām) Plīnija sarakstē ar Trajānu, var sacīt, ka izglītoto romiešu acīs kristietība izskatījās pēc vienas no daudzajām austrumu sektām un no tām atšķīrās vienīgi ar nesaprotamu atteikšanos upurēt par godu valdošajam imperatoram. Dabiski, ka pēdējais apstāklis viesa aizdomas romiešu ierēdņos, ka kristieši ir politiski neuzticami.
Agrīno kristiešu dzīves un uzskatu plašāks raksturojums pirmo reizi sastopams Lukiāna ("Peregrīna nāve") un Celza darbos.
Celzs savā lielajā darbā "Patiesais vārds" (pilns teksts nav saglabājies) uzsver, ka, lai gan kristiešu vidū esot arī "viens otrs lietpratīgs cilvēks," tomēr viņu mācību "apguvuši tikai zemas kārtas cilvēki." (I, 26.) Pie visaktīvākajiem kristietības sludinātājiem piederot "vilnas irdinātāji, kurpnieki, vēlēji, visrupjākie tēviņi." (III, 55.) Viņš nevarēja saprast, ka tieši šai apstāklī slēpās agrīnās kristietības spēks, kas vēlāk galu galā lika atzīt šo reliģiju pat imperatoram.
Celza galvenā ideja, kuras dēļ viņš uzrakstīja savu grāmatu, bija tā, lai iesaistītu kristiešus valsts dienestā: "Kristiešiem jāaizstāv ķēniņš visiem spēkiem, jāsadala ar viņu taisnīgi darbs, jācīnās par viņu, jāpiedalās viņa karagājienos." (VIII, 73.) Ar šādiem noteikumiem tie varētu iegūt tiesības piekopt savu reliģiju. Tā Celza darbā impērijas valdošās aprindas izvirzīja domu par kompromisu ar kristietību.

Agrīno kristiešu draudzes. Tās lielākoties sastāvēja no vergiem, brīviem trūcīgajiem un citiem parastajiem darbaļaudīm. Saskaņā ar Celza rakstīto, vēl II gs. 2.pusē kristieši "cenšas izplatīt savu mācību tikai neizglītotu un nesaprātīgu cilvēku vidū, kam filozofija sveša. Par viņu sprediķošanas upuriem kļūst galvenokārt vergi, sievietes un bērni." (III, 44.-45.) Plīnijs Jaunākais min kristīgas verdzenes. Pirmajā vēstulē korintiešiem (I, 26.-28.) ir vesela teorija, ka "izredzēto" vidū "nav daudz gudru pēc miesas... ne daudz spēcīgu, ne daudz no augstas dzimtas," jo Dievs īpaši izvēlējies cilvēkus no zemākiem slāņiem, lai apkaunotu bagātniekus un augstmaņus.
Jāņa Atklāsmes grāmatā nav ne vārda par kristīšanu, ne par svēto vakarēdienu, ne par šķīstīšanos ar ticību, ne par kādu citu no kristietības pamata dogmām, jo tādu toreiz vēl nemaz nebija. Grāmatas autoram nebija zināma ne ekumēniskā baznīca, ne bīskapi, ne diakoni, ne vispār kāds baznīcas aparāts. Grieķu valodas vārds ekklēsiā, kam sinodālā tulkojumā atbilst vārds "baznīca," tanī laikā nozīmēja "tautas sapulci" vai "draudzi." Agrīno kristīgo draudžu vadība toreiz atradās vecajo - prezbiteru jeb harizmātiķu rokās - tās bija personas, kas "apveltītas ar svētību."
Agrīno kristiešu draudžu raksturīga īpašība bija cīņa starp dažādiem grupējumiem. Strīdi bija par to, kādai jābūt attieksmei pret Mozus bauslību, vai kristiešiem atļauts "baudīt elkiem ziedoto," t.i. ēst pagānu dieviem un imperatoriem upurēto dzīvnieku gaļu utt. Vienīgā pazīme, kas tolaik apvienoja visus kristiešus, bija gaidas, ka tuvākajā laikā nāks "Dieva valstība." Jāņa Atklāsmes grāmatā autors vairākkārt paziņo Jēzus vārdā - "tam būs notikt drīzumā," "tas laiks ir tuvu." (I, 1.; XXII, 12. u.c.) Tieši šis solījums par grēcinieku gaidāmo sodīšanu un atmaksu taisnīgajiem bija kristiešu sludināšanas visiedarbīgākais ierocis. Jāņa Atklāsmes grāmatas raksturīga iezīme bija arī tas, ka tā pasaules gala sludināšanu apvienoja ar atklātu naidu pret Romas impēriju.

Atšķelšanās no judaisma. Kristietības attīstības nākamajai pakāpei viegli izsekot pēc agrīnajām Pāvila vēstulēm. To galvenais saturs ir pakāpeniska, kaut arī diezgan ātra atšķelšanās no  judaisma, reizē veidojoties tīri kristietiskai ideoloģijai. Kristietības judaistiskā izcelsme jau no paša sākuma izvirzīja jautājumu: vai tā paliks viena no judaisma daudzajām sektām, vai arī būs jauna, patstāvīga reliģija. Piederība judaismam prasīja atzīt tikai žīdus par "dieva izredzēto tautu," ievērot neskaitāmos jūdu rituālus un priekšrakstus, starp citu, arī apgraizīšanu. Tas viss apgrūtināja reliģijas izplatīšanu citu tautu un reliģiju starpā.
Jaunās derības rakstos atšķelšanās no judaisma saistās ar Pāvilu - "pagānu apustuļa" vārdu. Viņam piedēvētās vēstules attiecas uz I gs. beigām un II gs., tādēļ nav iespējams viņu atzīt par reālu vēsturisku personu, kurai, saskaņā ar baznīcas tradīciju, vajadzēja darboties I gs. vidū.
Romiešiem ralstītās vēstules autors atzīst, ka apgraizīšana kā simbols Jāves līgumam ar žīdiem nepieciešama, bet tikai kristiešiem, kas cēlušies no žīdiem. Turpretim pagāniem, pēc vēstules autora domām, pietiek ar "bauslības noteikumu" ievērošanu, t.i. judaistu rituālos priekšstatus, bet bez apgraizīšanas, kas pagānos sacēla izsmieklu. (II, 26.)
Vēlākajā vēstulē galatiešiem jūdu "bauslība" saukta jau par "kalpošanas jūgu," bet par apgraizīšanu teikts ļoti asi: "...ja jūs topat apgraizīti, tad Kristus jums neder nenieka." (V, 1.-4.) Turpat par vienīgo un galveno prasību ticīgajiem izvirzīta tēze: "...cilvēks netiek taisnots caur bauslības darbiem, bet caur ticību uz Jēzu Kristu." (II, 16.) Tāds apgalvojums krasi izbeidza sakarus  ne tikai ar judaismu, bet arī ar visām citām reliģijām pirms kristietības, jo tas atteicās no "darbiem," ar ko jāsaprot rituālo priekšstatu ievērošana. Aicinājums "Tur nav ne žīds, ne grieķis, tur nav ne kalps, ne svabadnieks" (III, 28.), kā jau minēts, daudzcilšu un daudzvalodu Romas impērijā bija spēcīgākais ierocis kristietības sludināšanai tautas masās. Šis izteiciens deva kristietības sludinātājiem visiedarbīgāko ieroci cīņā pret citām senatnes reliģijām.

Pirmkristiešu attieksme pret verdzību. Sevišķu uzmanību jaunās reliģijas sludinātāji pievērsa vergiem. Kristīgo draudzēs vergi jutās kā cilvēki, kuru grēki izpirkti ar Dieva dēla asinīm. Te viņi viegli panāca tādu stāvokli, kādu viņiem nebija iespējams sasniegt citās sabiedrības aprindās. Ne velti Romas draudžu leģendārajos pirmo bīskapu sarakstos sastopami daudzi vergu vārdi - Lins, Anaklits, Klements, Eleitērijs. (Eisēbijs, "Baznīcas vēsture," V, 6.) Tomēr, atzīstot vergu un brīvo cilvēku vienlīdzību Dieva priekšā, kristietība nekad neizvirzīja kategorisku prasību atbrīvot vergus un atcelt verdzību. Topošā kristietība no vergiem prasīja vienu - pazemību. Vergiem pavēl paklausīt kungiem "ar bijāšanu un drebēšanu, iekš sirds vientiesības, it kā Kristum." (Vēstule efeziešiem, VI, 5.) Šās vēstules autors prasa, lai vergi nekalpo kungiem "tikai acu priekšā," bet no visas sirds. Kalpība kungiem pilnībā tiek pielīdzināta kalpošanai Dievam. (sal. Vēstuli kolosiešiem, III, 22.) Tomēr arī kaut vai tikai tīri reliģiskā plāksnē domātās vergu un brīvo cilvēku vienlīdzības pasludināšana veicināja kristietības izplatīšanos starp apspiestajiem un grūtdieņiem, no kuriem ievērojama daļa bija vergi.

Attieksme pret Romas varu. Baznīcas literatūrā kristietība parasti attēlota ne tikai kā dedzīga cīnītāja par vergu brīvību, bet arī kā noziegumos iestigušās un ar kristīgo mocekļu asinīm aptraipītās imperatoru varas nesamierinama ienaidniece. Kristieši atzina tikai savu Dievu un atsacījās kā dievus pielūgt imperatorus. 
Tamdēļ Romas vara pirmkristiešus vajāja. Kristieši dibināja slepenas kopienas, palīdzēja cits citam tās ietvaros. Savas slepenās sapulces viņi rīkoja apakšzemes katakombās.
Daudzi Romas imperatori pielietoja represijas attiecībās ar kristiešiem.
Tomēr evaņģēlijs sludināja: "Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder." (Mat., XXII, 21.) To var tulkot divējādi - gan kā tiekšanos pēc kompromisa ar valsts varu, gan arī tieši otrādi - nekadas varas neatzīšanu. Tiešāk tas aprunāts Vēstulē romiešiem (XIII, 1.-5.): "...jo nekādas valdīšanas nav kā vien no Dieva... Tad nu, kas valdīšanai turas pretī, tas turas pretī Dieva likumam... Jo valdnieki nav bijājami labiem darbiem, bet ļauniem... Jo tā [valdīšana] ir Dieva kalpone... Tāpēc vajag paklausīt ne vien sodības dēļ, bet arī zināmas sirds dēļ." Tādi un analoģiski secinājumi atkārtojas gandrīz agrīnās kristietības rakstos, jo vienkāršo kristiešu vidū vēl ļoti ilgi bija dzīvs dumpīgais noskaņojums un tie cerības uz Dieva valstību saistīja ar nīstās Romas varas bojāeju.

Kristiešu rakstu kanonizēšana. Četri Jaunās derības evaņģēliji tika kanonizēti II gs. pēdējā ceturksnī. Pirmo reizi tos nosauc Irenejs ap 180.gadu. Apmēram tai pašā laikā Justīna Mocekļa skolnieks Tatiāns uz 4 kanonizēto evaņģēliju pamata sastādīja kopevaņģēliju "Diatesarons" ("Pa četriem"). Visbeidzot, ap 200.gadu t.s. "Muratorija kanons" nosauca par "Dieva iedvesmotiem" 22 no 27 Jaunās derības rakstiem. 
Kanona nodibināšanai bija liela nozīme kristietības kā ideoloģijas tālākā attīstībā. Tā pamatos nobeidza mītu radīšanas procesu, ciktāl runa bija par evaņģēlisko dievcilvēku, bet tai pašā laikā baznīcas aparātam, kas vēl bija veidošanās stadijā, deva ieroci cīņai pret ķeceriem.

Kristietības sociāli politiskā pozicionēšanās. Kristīgā baznīca uzskata 4 sinoptiskos evaņģēlijus par vissvarīgāko kristīgo reliģisko tekstu daļu, jo tajos ne tikai stāstīts par mītiskā kristietības pravieša dzīvi, bet arī minēts liels daudzums viņam piedēvēto izteicienu. Tieši tie sniedz visvairāk materiāla, lai raksturotu kristietības ideologu sociāli politiskos uzskaus II gs. 2.pusē. Šiem uzskatiem, kā jau var gaidīt, uzspiests kompromisa zīmogs. Un tomēr, kaut arī evaņģēliju tekstos ir daudz pretrunu, var noteikt pietiekami skaidru kristietības tālākās attīstības līniju šai laikā attiecībā pret verdzību un laicīgās varas orgāniem.
Pirmajā jautājumā visvairāk materiāla dod līdzības. Tajās kungi, parasti ļoti bagāti, attēloti kā cilvēki, kas taisnīgi izturas pret saviem vergiem. Pēdējie vien līdzībās bieži traktēti kā sliņķi un nevīžīgi kalpi. Par ideālu vergu līdzībās tiek uzskatīts tāds vergs, kas nesaudzē spēkus sava kunga labā. Ja vēstulēs tomēr vēl ieteikts kungiem saudzīgi izturēties pret vergiem, tad evaņģēlijos tādu pamācību vairs nav nemaz.
Vairs evaņģēlijos nav atrodami arī izteicieni, kas vērsti pret romiešu varu. Vaina par Jēzus krustā sišanu pilnībā tiek uzvelta žīdiem, bet pārvaldniekam Poncijam Pilātam tiek vien sekundāra novērotāja loma. Turklāt vēlīnajā Lūkas evaņģēlijā Pilāts attēlots maigāk nekā pirmajos divos evaņģēlijos. Aicinājums pagriezt kreiso vaigu tam, kas sitis tev pa labo (Mat.ev., V, 39.), lieliski atbilda imperatora varas orgānu prasībām attiecībā pret pavalstniekiem. Nākamās debesu valstības sludināšana evaņģēlijos galīgi zaudē savu agrāko, pret romiešiem vērsto ievirzi.

Kristīgās baznīcas izcelšanās. Saskaņā ar teologu mācīto baznīca kā "Kristus miesa" pastāvējusi kopš pasaules radīšanas. Vēsturiski, pēc to pašu teologu domām, radusies no apustuļu pirmo ticīgo pulciņa Jeruzālemē. No apgalvojuma par baznīcas mūžseno pastāvēšanu izdarāms secinājums, ka kristietības ticības mācība ir nemainīga un "Kristus vietnieki" virs zemes - nemaldīgi.
Patiesībā kristīgā baznīca radusies ievērojami vēlāk nekā kristietība. Visu pirmo savas pastāvēšanas gadsimtu kristiešu draudzēm nebija īpašā pārvaldes aparāta. No visām Jaunās derības vēstulēm, izņemot Gana vēstules, tikai Vēstulē filipiešiem runāts par bīskapiem; turklāt arī šo pieminējumu vispār pieņemts uzskatīt par vēlāku laiku iespraudumu.
Baznīcas izcelšanās ir svarīgs posms agrīnās kristietības evolūcijā. Kamēr ticīgo draudzes dzīvoja norobežoti, kamēr cīņa starp sektām notika brīvi katras draudzes iekšienē, kamēr nebija izstrādāta kristietības dogmātika, kas nostiprināta par "Dieva iedvesmotiem" pasludinātajos rakstos, tikmēr nebija jūtama nekāda vajadzība pēc centralizēta autoritāra orgāna, kurš varētu dekretēt ticības mācības principus un atšķelt ķecerus no "Dieva ganāmpulka." Baznīcas tapšanas process risinājās paralēli svēto rakstu kopojuma radīšanai un ticības mācības kanonizācijai.

Bīskapu rašanās un darbība. Visu pirmo savas pastāvēšanas gadsimtu kristiešu draudzēm nebija īpašā pārvaldes aparāta. Sociālā plāksnē viss baznīcas aparāta rašanās un pakāpeniskas nostiprināšanās process iezīmējās ar svarīgām pārmaiņām agrīno kristiešu draudžu sastāvā. Sākumā tās sastāvēja gandrīz tikai no trūcīgajiem. Tomēr, draudzēm pieaugot, tajās arvien lielāka kļuva iedzīvotāju mantīgo aprindu loma. Pamazām draudzes šo to iegādājās savā īpašumā. Pirmajām kristiešu draudzēm paplašinoties II gs., tika izraudzīti draudzes pārvaldītāji – bīskapi, kas sākumā bija draudzes īpašuma uzraugi - pamatā no turīgo kristiešu vidus. Iesākumā draudzēs visi amati, arī bīskapa, tika vēlēti.
No visām Jaunās derības vēstulēm, izņemot Gana vēstules, tikai Vēstulē filipiešiem runāts par bīskapiem; turklāt arī šo pieminējumu vispār pieņemts uzskatīt par vēlāku laiku iespraudumu.
Interesanti izsekot, kā mainījās attieksme pret bīskapiem. "Didahe" (XV, 1.) norādīts, ka bīskapi (vēl ievēlētie, ne iesvētītie) "jāgodina tāpat kā pravieši un mācītāji." Šā rakstu darba autors gan izturas pret bīskapiem bez sevišķas cienības un brīdina viņus no mantkārības grēka. Tā pati pieskaņa jūtama arī Gana vēstulēs. Bīskapiem un diakoniem pavēlēts neiekārot ne mantu, ne sudrabu (Pirmā vēstule Timotejam, III, 3. un 8.; Vēstule Titam , I, 7.)
Kā svarīgākais norādījums bīskapiem tika likts pie sirds, "lai tie nebaras vārdu dēļ; jo tas nekam neder, kā vien klausītājus sajaukt" (Otrā vēstule Timotejam, II, 14., sal. turpat 23., un Pirmā vēstule Timotejam, I, 4.; IV, 2., Vi, 4.). Bet jau Ignātija vēstulēs prasīts nespert ne soļa bez bīskapa ziņas (Vēstule magnēziešiem, 7.) un sacīts, ka cilvēki, kas nepaklausa bīskapam, nav cienīgi būt kristiešu draudzes locekļi (Vēstule tralliešiem, 3. un 7.).
Jau II gs. beigās bīskapu rokās pārgāja un koncentrējās garīgā un laicīgā vara. Viņi jau pārzināja ne vien mantiskās, bet vispār visas draudzes lietas. II gadsimtā bīskapus jau vairs nevēlēja visa draudze, bet tikai kleriķu kolēģija, kuras lēmuma apstiprināšana draudzē bija tīrs formālisms. Par bīskapu galveno uzdevumu kļuva cīņa pret ķecerībam.
Visu tālāko kristietības attīstību pavadīja un ievērojamā mērā noteica baznicas hierarhijas attīstību. III gs. parādījās jau apgabalu bīskapi, kurus vēlāk sāka saukt par arhibīskapiem. Lielu pilsētu bīskapus sāka saukt par metropolītiem.
Līdz ar draudžu paplašināšanos, pieauga arī bīskapu ietekme. IV gs. izveidojās episkopālā hierarhija - bīskapi, arhibīskapi, metropolīti, patriarhi. Romas impērijas atsevišķo provinču galveno pilsētu bīskapi kļuva par vadošajiem visā provincē, gūstot apzīmējumu “pāvests” (no grieķu valodas pappas – "tēvs"). Visas šīs baznīcas amatpersonas veidoja spēcīgu centralizētu klēra korporāciju, kas arvien noteiktāk uzstājās pret sākotnējo kristietības demokrātisko noskaņojumu un atklāti centās samierināties ar pagānisko imperatora varu. 

Agrīnās ķecerības. Baznīcas aparāta veidošanās un kanona nodibināšanās procesā kristīgo draudžu vadītāji arvien noteiktāk atsacījās no agrīnās kristietības sociāli politiskās ievirzes. Tāda parmaiņa ievērojamā daļā kristiešu sacēla protestu, kas izpaudās dažādu ķecerību veidā. Dabiski, ka pirmie kristiešu ķeceri varēja rasties ap II gs. vidu, jo līdz tam laikam nebija ne baznīcas, ne pieņemtas ticības mācības. No daudzajām vēlākajām ķecerīgajām mācībām II gs. un daļēji arī III gs. ķecerības atšķīrās ar to, ka tās uzstājās pret nodibināmām, nevis jau nodibinātām kristīgās dogmatikas tēzēm.
Lai gan atsevišķu agrīno ķecerību raksturā bija būtiskas atšķirības, visām tām piemita kaut kas kopējs. Visas šīs ķecerības uzstājās pret bīskapa amatu. Lielākā daļa no tām vienā vai otrā veida aizstāvēja sākotnējās kristietības idejas. Masveidīgo ķeceru kustību sociālais balsts, ciktāl to var izsekot pēc trūcīgajiem līdz mūsu dienām nonākušajiem avotiem, bija kristīgo draudžu zemākie slāņi - vergi, brīvlaistie un brīvie ļaudis. Agrīnās ķecerības pienemts iedalīt trīs lielās grupās: montānisms, judeokristietība (ebionīti, nācarieši, eiksaīti) un gnosticisms. Pēdējās divas, savukārt, tiek iedalītas vēl daudzās apakšgrupās.
Oficiālai baznīcai un teologiem gnostiskie uzskati likās īpaši ķecerīgi, jo nesaskan ar utilizēto un vienkēršoto Baznīcas pieeju Kristus mācībai. Gnostiķu mācība, kas pārāk atklāti vērsās pret kristietības judaistiskajām saknēm, nesa sevī šķelšanās draudus laikā, kad topošā baznīca centās panākt kompromisu starp kristietības galvenajiem virzieniem. Apstāklis, ka gnostiķi kritizēja evaņģēlisko mītu par Dievcilvēku, grāvavisiedarbīgāko kristietības sludināšanas ieroci masās, kas bija absolūti vienaldzīgas pret gnostiķu filozofiskajām spekulācijām. Tāpēc arī baznīca, diezgan daudz aizgūdama no pašiem gnostiķiem, tomēr bija spiesta galu galā nososdīt šo mācību kā ķecerīgu.
II gs. galveno ķecerīgo virzienu apskats rāda, ka agrīnā kristietība nav vis cēlusies no  apustuļu draudzes, kā apgalvo baznīcas tradīcija, bet veidojusies šīvā daudzu sektu cīņā par eksistenci. II gs. ķecerības parasti nevis noliedza, bet tieši aizstāvēja savu priekšteču - Jāņa Atklāsmes grāmatas laiku vissenāko kristīgo draudžu ticējumus. No tiem atteicās topošā baznīca, kas centās samierināties ar imperatora varu.

Kristietības izplatība. Kristīgās reliģijas sludinātāji devās pa visu antīko pasauli ar stāstiem par jauno mācību. Iesākumā tie bija paši Jēzus apustuļi, kas visai bieži tika nogalināti mocekļu nāvēs. Tā mācība sāka izplatīties Romas impērijas zemēs.
Starp draudzēm pastāvēja samērā cieši savstarpējie kontakti, iedibinājās vairāk vai mazāk vienota reliģiskā sistēma, kas ieguva nosaukumu “Katoļu Baznīca” (no grieķu valodas katholikuss – "vispārējs," "uz visu attiecīgs"), kurā noteicošo lomu sāka ieņemt impērijas galvaspilsētas Romas pāvests. Pastāvēja uzskats, ka Romas kristiešu draudzi dibinājis pirmais apustulis Pēteris, kuram Jēzus esot uzticējis kristiešu vadību; iespējams, ka Pēteris, vienlaikus ar Pāvilu, 67.gadā Romā sodīts ar nāvi). Jāatzīmē, ka laika gaitā Romas bīskaps kļuva par vienīgo personu, kam bija tiesības saukties par pāvestu. Neskatoties uz šādiem Baznīcas vadības centralizācijas mēģinājumiem, tās vienotība vēl aizvien bija tikai nosacīta: turpināja pastāvēt dažādi uzskati par kristietības pamatprincipiem, kuros galvenie strīdi bija par Jēzus personību, viņa cilvēcisko un dievišķo būtību, kā arī par kristietības un judaisma kopējām iezīmēm un atšķirībām. Nereti atsevišķi bīskapi atteicās pakļauties Romas pāvestam, kurš, savukārt, šos nepaklausīgos izsludināja par atkritējiem no patiesās mācības, līdz ar to veidojot uzskatu, kam vēlākos laikos bija liela reliģiska un politiska nozīme, par pāvesta nemaldību ticības jautājumos.
Sākumā tai pieslējās tikai nabadzīgie iedzīvotāji, pie tam no dažādām tautām – žīdi, ēģiptieši, galli, romieši u.c.
Vēlāk mācībai sāka pieslieties arī turīgāki iedzīvotāju slāņi. Viņiem simpatizēja tas, ka mācība prasa pacietību un miermīlību. Bagātie kristieši deva naudu kopienu vajadzībām. Viņus parasti ievēlēja par kopienu vadītājiem – priesteriem un bīskapiem („uzraugs”).
Kopienu/draudžu skaits vairojās un izveidojās kristīgo iedzīvotāju slepena organizācija, ko pārvaldīja bīskapi – baznīca.

Kristiešu skaits III gs. Apstākļos, kad juka un gruva Romas imērija, likās, ka tā ārdzīvo pēdējās dienas, radās ārkārtīgi pateicīgi apstākļi kristietības sludināšanai. Visas nelaimes, kas bija uzbrukušas impērijas iedzīvotājiem, jaunas reliģijas piekritēji skaidroja kā zīmes, kas norādot uz Pastaro tiesu un tik ilgi gaidīto Jēzus Kristus otro atnākšanu. Turklāt arī daudziem turīgo aprindu cilvēkiem, kas bija audzināti antīkās kultūras garā, kristietība likās vienīgais kārtības balsts un glābiņš anarhijas un haosa apstākļos. III gs. krīzes laikā kristīgā baznīca kļuva par tādu spēku, ar kuru nopietni sāka rēķināties impērijas valdošās aprindas.
Tomēr III gs. vidū kristiešu skaits bija daudz mazāks neka citu reliģiju piekritēju skaits. Liekas, visspēcīgākā tolaik bija Romas draudze - par tas lielumu ap 251.gadu (krīzes kulminācijas laikā) zinas sniedz Eisēbija "Baznīcas vēsture." Saskaņā ar to (VI, 43.) Romā tolaik bijuši 46 prezbiteri, 7 diakoni, 7 hipodiakoni, 42 kalpotāji, 52 ekzorcisti (būrēji), priekšā lasītāji un vārtsargi, vairāk nekā 1500 atraitņu un nespējnieku. Uz šiem datiem pamatots uzskats, ka impērijas galvaspilsētā ar gandrīz pusotru miljonu iedzīvotāju bijis 30-50 tūkstoši kristiešu. Tai pat laikā tādos ļoti lielos kristietības centros kā Kartāga un Aleksandrija, bijuši attiecīgi 8 un 6 prezbiteri.

Attiecības ar Romas varu - vajāšanas. Savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos kristietība nepavisam vienmēr nebija vajātas reliģijas stāvoklī. Impērijā valdīja visai liela iecietība reliģiskajās lietās un vajāšanām vienmēr bija politisks, nevis reliģisks raksturs un tās bija īslaicīgas.
Antonīnu dinastijas valdīšanas laikā (II gs.) Romā valdīja liela labklājība. Tomēr viss izmainījās līdz ar Sevēru dinastijas (193.-235.g.) nākšanu pie varas - no šās dinastijas 8 imperatoriem tikai 1 mira dabiskā nāvē. Tālāk sekoja pusi gadsimta ilgs politisko juku un impērijas vājuma periods karojošo imperatoru laikos, kad nomainījās ap 30 atzītajiem imperatoriem un vesels bars uzurpatoru.
Pirmās plašākās kristiešu vajāšanas notika 250.gadā. Tika pieprasīts, lai visi impērijas iedzīvotāji upurētu par godu romiešu dieviem. Atteikšanos upurēt romiešu varas iestādes uzskatīja par neljalitātes pazīmi, draudēja mantas konfiskācija un cietumsods. Bagātie kristieši parasti izpildīja varas iestāžu prasības. Tādi kristiešu klēra pārstāvji kā Kipriāns (Kartāgas bīskaps) parasti glābās bēgot. Tikai neliela daļa visnelokāmo kristiešu uzskatīja par labāku saņemt sodu, nekā atteikties no ticības. Kad šīs vajāšanas bija beigušās, kristieši, kas bija upurējuši (tos sauca par lapsī - "kritušie"), centās atgriezties savās draudzēs un klērs pret viņiem bija noskaņots samierinoši. Tas izraisīja jaunu ķecerību - novatiānismu, daudzējādā ziņā montānisma turpinājumu.
257.-260.gadu otrās vajāšanas.
Visbeidzot, ar milzīgām pūlēm Romas varu visā impērijā izdevās atjaunot Diokletiānam (284.-305.g.), kas sāka trešās un pēdējās kristiešu vajāšanas - īpaši cietsirdīgas un plānveidīgas. Diokletiāns restaurēja romiešu dzīves kārtību, tostarp arī romiešu reliģiju, un 303. un 304.gados izdevis pret kristiešiem vērstus ediktus. 303.gada ediktu saskaņoti izdeva Diokletiāns un Galērijs pēc ugunsgrēka galmā, par kuru vainu uzvēla kristiešiem. Vajāšanas ilga astoņus gadus līdz pat 311.gadam, visasiņainākās bija no 300.-305.gadam. Šajā laikā tika sodīti ar nāvi kristieši, atsavināti visi Baznīcas īpašumi, iznīcinātas kristiešu svētās grāmatas, apcietināti bīskapi un citi Baznīcas kalpotāji. Kristieši zaudēja visas tiesības un tika pielīdzināti vergiem, bet tos, kuri neatteicās no savas ticības, nosūtīja spaidu darbos vai sodīja ar nāvi. Tomēr arī šīs vajāšanas bija politiski nevis reliģiski motivētas, jo ro iešu vara centās restaurēties pēc III gs. vidus krīzes.
Tomēr Diokletiānam neizdevās iznīcināt kristietību. 305.gadā viņš atteicās no varas un kristiešu vajāšana no valsts puses izbeidzās. Kristiešu draudzes no jauna pārgāja puslegālā stāvoklī.

Romas bīskapu izvirzīšanās. Vatikāna pretenzijām uz vadošo stāvokli kristietības pasaulē par pamatu bija un ir baznīcas mīts par to, ka Romas bīskapi un arī pāvesti ir galvenā apustuļa Pētera tiešie pēcteči. Šis apgalvojums tā arī palicis mīta līmenī, jo arheoloģiskie izrakumi Romē zem Pētera un Pāvila katedrāles to nav spējuši apstiprināt. 10 gadu ilgušo izrakumu laikā līdz 1950.gadam vissenākais atradums bija neliels kristiešu altāris, kas datejams apmēram ap 140.gadu. Tika uzieti arī vairāki kristiešu apbedījumi no II gs. beigām un III gs. Tas vēlreiz netieši apstiprināja zinātnē pieņemto uzstādījumu, ka Ireneja sniegtais saraksts ir vēsturiski neapšaubāms tikai no II gs. vidus.
Romas bīskapi tikai no Ireneja laikiem sāka pretendēt uz sevišķu vietu kristietībā, tomē viņu centieniem stipri pretojās citi bīskapi. Kad 178.gadā Romas bīskaps Eleitērijs uzstājās pret montānistiem, gallu draudzes piespieda viņu samierināties. Tertuliāns zobgalīgi taujāja Romas bīskapam, vai tas neuzskata sevi par "augstāko priesteri un vai netaisās kā bīskaps pār bīskapiem dot pavēles pēdējiem."
Vienīgi ar imperatoru atbalstu Romas bīskapi pamazām sasniedza savu mērķi. Kad imperatora Aureliāna laikā (270.-275.g.) Antiohijā notika šķelšanās starp kristiešiem, imperators lika nodot baznīcas namu "tiem, ar kuriem Itālijas un Romas bīskapi sarakstās par ticības mācību." (Eisēbijs, "Baznīcas vēsture," VII, 30.) Tāda praksē bija baznīcas un impērija "nesamierināmība" vēl pirms Konstantīna I Lielā.

Kristietības nostiprināšanās. Pamazām sludinātāju ietekmē kristietībai pieslējās arvien vairāk cilvēku dažādās ģeogrāfiskās vietās.
Tā piemēram, Armēnija 301.gadā Grigorija Apgaismotāja darbības rezultātā kļuva par pirmo oficiālo kristiešu valsti.
327.gadā par otru kristiešu valsti kļuva Etiopija bīskapa Frūmentija darbības rezultātā.

Kristietības atzīšana Romas impērijā. Pēc Diokletiāna, kas atkal savāca kopā irstošo impēriju, par imperatoru kļuva nežēlīgais un viltīgais Konstantīns I. Cīņa par varu bija novedusi viņu pie secinājuma, ka daudztautu impērijas kopā saturēšanai nepieciešama vienota ideoloģija un par tādu izvēlējās kristietību.
313.gadā viņš izdeva Milānas ediktu, kas kristiešus tiesībās pielīdzināja pārējiem, atļāva tiem pulcēties un celt baznīcas. Kristīgā baznīca no savas puses atbildēja ar īstu konformismu – parādījās tādas tēzes kā: „Imperatora varu ir radījis pats dievs,” „Vergi, esiet paklausīgi saviem kungiem” u.c.
Tāpat viņš 325.gadā organizēja Nikejā Pirmo kristīgo garīdzieku sapulci - Nīkejas koncilu, kurā piedalījās arī pats personiski, tiesa gan - vēl nekristīts. Tajā pieņēma pirmo kristiešu ticības simbolu. Ar visu savu autoritāti panāca, ka viņa izteiktā griba kļūst par baznīcas likumu. Lika nosodīt ariāņu mācību. Kristīgajā mācībā imperators neorientējās, sanāksme bija tīra politika. Pēc šīs sanāksmes lēnām iegājās, ka Kristus ir Dievs jeb Dieva dēls, jo līdz tam tas tā nebija.  
325.gadā, kad kristietību jau atzina impērijas līmenī, tas bija pārsvarā tikai Mazāzijā, Armēnijā un Trāķijā, bija populāra arī Sīrijā, Ēģiptē, ZR Āfrikā un dažos citos piejūras apgabalos. Tolaik vāji kristietība bija izplatīta Balkānu un Pireneju pussalas centrālajos apgabalos, Itālijā un Sicīlijā. Par citām provincēm vispār nav liecību, ka būtu pastāvējušas kristiešu draudzes. Tādejādi IV gs. sākumā kristiešu skaits Romas impērijā nav bijis lielāks par 10-15% no visiem iedzīvotājiem. kristīgās baznīcas priekšrocības attiecībā pret citām reliģijām nebija dalībnieku lielais skaits, bet gan tās organizētība un centralizācija, kas padarīja kristiešu draudzes par vērā ņemamu politisku spēku.

Baznīcas varenības pieaugums. Nīkejas koncila laikā tika nodibināta oficiāla savienība starp imperatora varu un baznīcu, no tā laika baznīca ar visu savu autoritāti atbalstīja bojā ejošo vergturu impēriju. Ar savu organizētību baznīcas kalpi ātri ieguva valdošo stāvokli imperatora galmā un drīz vien uzsāka citu reliģiju vajāšanu, izmantojot pie tam visu impērisko valsts aparāta spēku.
Romas varenie jaunajai baznīcai dāvināja naudu, mantu un īpašumus. Drīz vien baznīca pārvērtās par lielāko zemes īpašnieku un augļotāju. Pateicībā baznīca Konstantīnu I padarīja par svēto.
Tā kristietība no vajātas reliģijas kļuva par valdošo, sankcionējot visu to sociālo iekārtu, kas agrīnajos kristiešos sacēla sašutumu un naidu.

Kristiešu fanātisms iznīcina senās zināšanas. Izmantodami imperatora atbalstu, vēl nesen noliegtie kristieši sāka vajāt citas reliģijas. Sasita dievu statujas, sagrāva senās svētnīcas un/vai pārvērta tās par kristiešu baznīcām. Bojā gāja daudz ļoti vērtīgu mākslas darbu. IV gs. beigās imperators aizliedza rīkot Olimpiskās spēles, kas bija veltītas Zevam.
Kristieši apkaroja arī zinātni, jo pēc viņu uzskatiem tā nesaskanēja ar evaņģēliju pasakām. Kristieši sadedzināja daudzus izcilus Aleksandrijas bibliotēkas rokrakstus, iznīcināja tos arī citās pilsētās. Kristiešu fanātiķu pūlis Aleksandrijas ielās 415.gadā saplosīja gabalos zinātnieci Ipātiju.

Kristietības sadalīšanās katolismā un pareizticībā. Pēc kristietības kļūšanas par Romas valsts reliģiju 313.gadā izveidojās teoloģiskas un liturģiskas atšķirības. Stāvokli pastiprināja arī Romas pāvestu politiskās neatkarības vēlme. Kā pirms baznīcu sadalīšanās (Lielā šizma 1054.g.), tā arī pēc tās katra baznīca uzskatīja sevi par īsteno, ortodoksālo, īstticīgo jeb pareizticīgo, no vienas puses, un, no otras puses, par katolisko, tas ir, par vispārējo, par vispasaules baznīcu.
Pēc Romas impērijas sadalīšanās Rietumu un Austrumu (Bizantijas) impērijās separācijas process pastiprinājās. Ar laiku katoliskās baznīcas nosaukums nostiprinājās Rietumu baznīcai un to sāka saukt par Romas katoļu jeb katoļu baznīcu, bet pareizticīgo nosaukumu pieņēma Austrumu baznīcas piekritēji, lai uzsvērtu savu noraidošo attieksmi pret Rietumu baznīcā pieļautajiem dogmu un rituāla jauninājumiem. Austrumu baznīcu sāka saukt par Grieķu katoļu jeb Pareizticīgo baznīcu. Romas katoļu jeb latīņu baznīca formāli saglabāja vienotību ar Konstantinopoles baznīcu līdz pat 1054.gada Lielajai šizmai.

Lielā šizma (1054.g.). Līdz XI gs. vidum kristīgā baznīca bija vienota. Taču Rietumeiropā tā bija pakļauta Romas pāvestam, bet Bizantijas baznīcas galva bija Konstantinopoles patriarhs. 1054.gadā varas cīņu rezultātā Rietumu (katoļu) un Austrumu (pareizticīgajā) baznīcā. 
No Bizantijas kristietību bija pieņēmušas Austrumeiropas tautas. Taču Romas pāvests gribēja pakļaut šīs tautas savai varai. Bizantijas baznīca tam pretojās, starp pāvestu un patriarhu notika asa cīņa par varu un ienākumu sadali. Rezultātā pāvests Leons IX un Konstantinopoles patriarhs viens otru nolādēja un 1054.gadā baznīca sadalījās Rietumu (katoļu – „vispasaules”) un Austrumu (pareizticīgo – „pareizās ticības”) baznīcās. Tās bija pilnīgi patstāvīgas un tāds stāvoklis ir saglabājies līdz pat mūsu dienām.

Tālāk kopēja Kristīgās baznīcas vēsture beidzas un turpinās kā atsevišķu Romas katoļu un Pareizticīgo baznīcu vēstures.

Totēmisma paliekas kristietībā. Tie ir svēto attēli dzīvnieku veidā - Sv.Kristoforu attēloja ar suņa galvu, plaši izplatīts ir Svētā gara attēls dūjas veidolā. Kristiešu svētā vakarēdiena rituāla saknes meklējamas senajā totēma ēšanas rituālā.

Dati. 05.11.2022. 2.lpp. 6.vieta.

Raksti
Indulis Ķeniņš. Kristietības izcelšanās.
Indulis Ķeniņš. Kristietības izplatīšanās Eiropas zemēs līdz XII gs.

Saites.
Jēzus Kristus (6.g.pmē.-27.g.mē.).