Valpurģe, svētā (~710.-777.g.)
- Detaļas
- Publicēts Sestdiena, 13 Aprīlis 2024 09:59
- Autors Redaktors
Kristiešu svētā.
Arī Valtrūde, Valburga, Vabūra, Falbūra, Buga, Hodurža.
Radniecība. Tēvs - Ričards, viens no Rieteņu Saksijas karaļiem.
Māte - Vinna, svētā Bonifācija (Vācijas apustulis) māsa.
Brāļi - Vilibalds un Vinibalds, tos arī kanonizējusi katoļu baznīca.
Dzīvesgājums. Dzimusi ap 710.gadu Devonšīrā, sakšu karaļa ģimenē.
Kļuvusi par mūķeni. Nonākusi Vācijā, kur kļuvusi par kāda Bavārijas klostera abati.
Nodarbojās ar labdarību. viņai pieraksta daudz un dažādus brīnumus, kas atnesa tai lielu slavu.
Mirusi 777.gadā.
Pēc abates nāves slava par viņu pakāpeniski pagaisa un viņa gandrīz pilnīgi tika aizmirsta. Tomēr viņas draudīgais spoks esot parādījies bīskapam pēc 100 gadiem, un tas apņēmies atjaunot Valpurģijas klosteri. Būvdarbu laikā strādnieki esot iztraucējuši mūķenes pīšļus. Uzreiz pēc tam - 1.maijā Valpurģijas pīšļi tika pārvesti uz Aištati, ieguldīti kādas klints dobumā. No klints tūdaļ eso sākusi tecēt dziedinoša eļļa. Tad Valpurģiju pasludināja par svēto (kanonizēja).
Nezināmais. Vēsturnieki un pētnieki nākuši pie aizdomām, ka Valpurģijas tēls aizsedz kādu senāku.
Valpurģija bieži attēlota uz koku (pāsvarā liepu) un pakalnu fona. Pagāniskajā pasaules skatījuma liepa bija skandināvu dieves Frigas svētais koks. Savukārt kalni un pakalni - mājvieta Holdai, raganu večai, kas Jaunā gada naktī nesās pa debesīm mežonīgu medību priekšgalā.
Bieži vien kopā ar svēto attēloti arī suņi, lai gan svētās dzīves aprakstā tie nav minēti. Vācu un skandināvu pagāniskajām dievībām suņi visai bieži spēlē biedru un palīgu lomu. Suņi bijuši tai pašai Frigai. Vēl suņu tēls saistīts ar auglību un veselību. Piemēram, labu ražu gaidot, ģermāņi "cienāja" vindhaundu ("vēja suni"). Ķeltiem suņi bija zirgu un medību dieves Eponas pavadoņi. Savukārt melnus suņus senajā Eiropā uzskatīja par raganu un burvji pavadoņiem.
Vēl Valpurģijas rokās redzams trijstūra formas spieģelis. Kristiešu svētajai tāds nebūtu vajadzīgs, jo saistāms ar vienu no 7 nāves grēkiem - lepnību. Toties tas ir ļoti piemērots pagānu dievēm - kā prieksmets, ar kura palīdzību ielūkoties nākotnē.
Arī Sv.Valpurģijas diena - 1.maijs, pagānu rituālos to dēvēja par Maija kanonu, kas bija pavasara sākums.
Secinājums ir visai tipisks. Senus pagānu svētkus visai maigi un neuzkrītoši pārveidoja par kristīgiem svētkiem, kuri saglabāja sevī pagānisko mantojumu un, iespējams, pat turpināja seno rituālu prakstizēšanu. No šejienes arī nostāsti par raganu salidojumiem Valpurģu naktī.
Saites.
Valpurģu nakts.
Kristiešu svētie.
Volnejs, Konstantīns Fransuā (1757.-1820.g.)
- Detaļas
- Publicēts Ceturtdiena, 11 Aprīlis 2024 09:40
- Autors Redaktors
"Nevis dievs radījis cilvēku, bet cilvēks radījis dievu pēc sava ģīmja un līdzības. Cilvēks devis dievam savu saprātu, piešķīris viņam savas tieksmes, piedēvējis viņam savus spriedumus... Un viņam pašam piemītošo pretrunu satriekts, viņš lielulīgā pazemībā pasludina savu saprātu par bezspēcīgu, nosaukdams par dievišķiem noslēpumiem savu paša izdomu nejēdzīgās blēņas. Cilvēks apgalvo, ka dievam raksturīga nemainība, un vēršas pie viņa ar lūgšanām grozīt uzskatus. Viņš uzskata to par neizprotamu un pastāvīgi to izskaidro."
"Dieva ideja sagrāvusi cilvēka spējas spriest, izkropļojusi tuikumiskos jēdzienus un aptumšojusi prātus."
"Garīdzniecība paaugstinājusi valdnieku varu un pasludinājusi valdnieku personu par svētu, lai nodrošinātu viņu labvēlību un dalītos ar tiem viņu varenībā."
"Nepieciesams uzcelt nesagraujamu mūri, kas atdala fantastisko būtņu pasauli no reālās pasaules. Bet tas nozīmē, ka nepieciešams aizvākt no sabiedrības dzīves jebkurus teoloģiskus un reliģiskus uzskatus."
Versaļas pils
- Detaļas
- Publicēts Svētdiena, 31 Marts 2024 13:25
- Autors Redaktors
Francijas galma pastāvīgā rezidence no 1682.-1789.gadam un politiskais centrs absolūtisma laikā.
Pils un dārzu kompleksu centās atdarināt lielākie Eiropas galmi. Pilī ir gleznotāja F.Bušē dekoratīvie panno un plafoni.
Vispasaules baznīcu padome
- Detaļas
- Publicēts Pirmdiena, 01 Aprīlis 2024 10:13
- Autors Redaktors
1957.gadā Anglikāņu baznīcas vadītājs Fišers, ka Vispasaules baznīcu padome apsveiktu Romas pāvestu kā vienu no saviem priekšsēdētājiem.
Saites.
Kristietība un kristieši.
Vasarsvētki
- Detaļas
- Publicēts Ceturtdiena, 18 Janvāris 2024 17:37
- Autors Redaktors
Arī Trīsvienības svētki.
Kristīgi svētki, kurus ticīgie svin 50.dienā pēc Lieldienām.
Šos svētkus pirmo reizi sāka svinēt senie žīdi Palestīnā, līdz ar pievēršanos zemkopībai. Sākumā to vienkārši sauca par pļauju, jo šie svētki bija saistīti ar kviešu pļaujas beigšanu un kvieši tur nogatavojās kā pēdējā no labībām. Pļauja Palestīnā sākās līdz ar miežu pļaušanu. Pļaijas sākums bija tā dēvētie "macu svētki," kas vēlāk saplūda ar Lieldienām. Lieldienas ilga vairākas nedēļas un beidzās ar kviešu nopļaušanu, ar pļaujas svētkiem, "septiņu nedēļu" svētkiem jeb Vasarsvētkiem. Vecajā derībā par to ir tiešs norādījums: "Septiņas nedēļas būs tevim sev skaitīt; kad ar sirpi nāk druvā, tad tev būs tās septiņas nedēļas iesākto skaitīt. Tad būs tev tos nedēļas svētkus turēt." (5.Mozus grāmata, XVI, 9.-10.)
Sākumā, daudzdievības laikā, šiem pļaujas beigu svētkiem bija sava rituāla nozīme - tajos notika jaunās labības ziedošana vietējiem lauku gariem un dievībām kā ražas devējiem un zemes saimniekiem. Pirmie kristīgie aizguva šos svētkus, bet pacentās dot tiem savu specifisku kristietības pamatojumu un saturu.
Baznīca apgalvo, ka vasarsvētkus un šo svētku 2.dienā svināmo Sv.Gara svētkus svinot tādēļ, ka it kā pirms vairāk kā 1900 gadiem Jeruzālemē pār Kristus mācekļiem - apustuļiem nācis Svētais gars, turklāt šai notikumā esot piedalījusies visa Svētā trīsvienība - Dievs tēvs, Dievs dēls un Svētais gars.
Izskaidrojuši, ka Kristus cēlies no jūdu dievības Jāves, kristīgā baznīca aizguva arī daudzus senžīdu svētkus, tai skaitā Vasarsvētkus.
Vasarsvētki Krievijā. Krievijā Vasarsvētku nozīme vēlreiz mainījās. Kad kristietība sāka ieviesties Krievzemē, Trīsvienības svētki jeb vasarsvētki saplūda ar senslāvu vietējiem semiku svētkiem un aizguva tā saturu. Senslāvu semikam bija daudzpusīgs raksturs. Tas bija pavasara darbu nobeigums un tika svinēts sakarā ar rūpēm par labību tās ziedēšanas un vārpošanas svarīgajā laikā. Ar īpašu rituālu palidzību slāvi centās, no vienas puses, ietekmēt labības un zāles augšanu, no otras puses - pasargāt to no ļauniem gariem, izdzīt šos garus no sevis, mājokļiem utt.
Otra slāvu semika rituālu grupa bija tieši saistīta ar mirušo kultu. Pastāvēja uzskats, ka ģimenes senču un vispār mirušo gari var nodrošināt virs zemes dzīvojošo cilvēku saiimniecisko un personīgo labklājību: labības ražu, lopu pieaugumu, cilvēku veselību un pat dzīvību. Slāvi ticēja, ka pavasarī, atdzīvojoties dabai un sākoties svarīgiem saimnieciskajiem darbiem, zemes virsū iznākot mirušo gari, labie gari, kas var palīdzēt dzīvajiem, vai otrādi, ļaunie gari, kas spējīgi kaitēt. Tāpēc slāvi savas saimnieciskās dzīves izšķirošos brīžos pievērsās "vecākiem,""vectēviem" un centās ar ziedojumiem uz kapiem viņus apmierināt, pielabināt, labvēlīgi noskaņot. Šis paradums saglabājies līdz pat mūsu dienām. Ticīgie atceras mirušos un godina viņus tā dēvētajā Mirušo piemiņas dienā, apmeklē savu mirušo vecāku, bērnu, radinieku kapus, izpušķo tos ar bērzu zariem un ziedeim, uzliek tur uzkožamos, piemin un apraud mirušos, mielojas paši, aicina nelaiķus piedalīties mielastā un cer, ka par to gari viņiem palīdzēs saimnieciskajos darbos.
Vasarsvētki vēl joprojām ieņem nozīmīgu vietu ticīgo dzīvē.
Vasarsvētku un Svētā gara dienas (tāpat kā Lieldienu) svinēšanas kalendāro datumu aprēķina iepriekš, jo šiem svētkiem kalendārā nav ierādīts noteikts mēnesis un datums, visbiežāk tie iekrīt maijā un jūnijā.
