Aliens

Okeanogrāfija, okeanogrāfi

Vairāk kā 2/3 mūsu planētas virsmas klāj ūdens un mēs to būtu varējuši nosaukt par Jūru, bet nosaucām par Zemi, jo paši dzīvojam uz sauszemes.
Mūsdienās nostiprinājies uzskats, ka pirmā dzīvība radusies ūdenī.
Okeāns darbojas kā milzu termostats, tamdēļ tam ir galvenā nozīme mūsu klimata un metereoloģisko apstākļu veidošanā.

Izpēte. Gadu simtiem cilvēks no jūras pazinis tikai virsmu. Tomēr pamazām vien tika konstatēts, ka tajā iekšā mīt dzīvas būtnes, ne tikai sekluma zivis. Radās daudz mītu par ūdeņos dzīvojošajiem briesmoņiem – pūķiem, milzu astoņkājiem u.c.
Jūru krastos radās civilizācijas, taču jūra tomēr vēl palika lineāra. Pirmie cilvēku ūdens transportlīdzekļi bija no koku stumbriem izdobtas laivas – vienkoči. Tie bija pirmie jūru un okeānu izpētes līdzekļi, no tā laika ūdens plašumi ieguva otru dimensiju.

Antīkie laiki. Hronikas ziņo, ka Maķedonijas Aleksandrs ieniris Persijas līča ūdeņos, kur „niknas, lielas zivis aprij nožēlojamos.”

Viduslaiki.

Jaunie laiki. Magelāns mērīja dziļumu ar 200 olekšu virvi un, nesasniedzis jūras dibenu, nosprieda, ka atklājis dziļāko vietu.

Klasiskās zondāžas ar virvi un smagumu tai galā ilgi palika vienīgās un bija ļoti neprecīzas. Hidrogrāfijas biroji saņēma daudzus ziņojumus par vietām, kas pārsniedz 15 km dziļumu.

Kāds astronoms (viņa vārds laikam tagad aizmirsts) aprēķinājis pēc paisuma spēka, ka jūras dibens ir 40 km dziļš.

XIX gs. sākumā daudzi bija pārliecināti, ka jūrai nav dibena. Mūsdienās kalnos vēl tagad var sastapt ļaudis, kas apgalvo, ka viņu kalnu ezeriņam nav dibena. Pirms gadsimta pieņēma arī, ka okeāna dziļumam jābūt līdzīgam lielo kalnu augstumam, kas, lielos vilcienos, arī bija tuvu patiesībai.
Maldīgi arī tika pieņemts, ka jūras dibens ir liels, tuksnesīgs līdzenums, līdzīgi Sahārai. Tagad zināms, ka jūras dibenā ir kalnu grēdas, virsotnes, vulkāni, ielejas un aizas – viss kā uz sauszemes kontinentiem.
XIX gs. valdīja pārliecība, ka jūras dziļumos dzīvība nepastāv. Skotu profesors Edvards Forbss tās eksistenci zem liela spiediena uzskatīja par tikpat neiespējamu kā bezgaisa telpā vai ūdenī. 1840.gadā viņš rakstīja, ka pēdējās dzīvības dzirkstelītes izdziest 500 m dziļumā.
Viņam piekrita pat Metjū Fonteins Morī – viens no amerikāņu okeanogrāfijas dibinātājiem, jo šī koncepcija „visvairāk atbilda Mozus baušļiem.”
1869.gadā angļu līnijkuģa „Porcupine” ekspedīcijā Vaivils Tomsons ar tīkliem izzvejoja dzīvas būtnes nodaudz lielākiem dziļumiem, nekā Forbs bija paredzējis. Taču vēl bija jāpierāda, ka dzīvība eksistē lielajās okeāna „bedrēs,” kuru dziļums pārsniedz 6000 metrus.

Zemūdens skafandrs. Ap 1866.gadu divi inženieri – Rukajrols un Denairūzs izgudroja autonomu skafandru, ar kuru varēja ienirt un strādāt zem ūdens tik ilgi, cik pietika gaisa rezerves. Šo aparātu, kas darbojās lieliski, vēlāk pilnveidoja dažādi konstruktori; starp viņiem bija kapteinis Leprijērs, kas ļoti rūpīgā darbā piemēroja šim principam visu, ko modernā tehnika šai jomā bija devusi kopš 1866.gada, un radīja skafandru, sava veida paraugmodeli. Autonomais skafandrs ļauj sasniegt 40–80 m dziļumu, atkarībā no nirēja trenētības un no viņa vēlēšanās riskēt.
Vēl mazliet vēlāk šveiciešu matemātiķis Hanss Kellers no Vintertūras izstrādāja radikāli uzlabotu autonomā skafandra sistēmu, kas viņam jau ļāvusi izturēt 300 m dziļuma spiedienu. Šā skafandra priekšrocība bija tā, ka nirējam vairs nav jāpakļaujas ilgstošiem dekompresijas periodiem, kas ir tik nepatīkami priekš brīvas niršanas. Žēl, bet Hanss Kellers gāja bojā 1964.gadā, mēģinot savam skafandram pakļaut vēl lielākus dziļumus.

Batiskafi. 1905.gadā profesors Ogists Pikārs izgudroja batiskafu ar tā pamatkomponentiem – slēgtu gondolu un peldķermeni, kas piepildīts ar vieglu ogļūdeņradi. Toreiz viņš bija vēl tikai Cīrihes politehniskās skolas students un nevarēja savu izgudrojumu realizēt dzīvē. O.Pikārs toreiz aizrāvās ar radioaktivitāti – vēl pavisam jaunu zinātnes nozari, kas viņu 1931. un 1932.gadā aizveda gandrīz 17 000 m augstu stratosfērā.
Tai pašā laikā divi citi amerikāņu zemūdens pētījumu pionieri – Bībs un Bārtons uzbūvēja kaut ko līdzīgu zemūdens balonam un, ļoti vīrišķīgi pārvarēdami daudzās briesmas, nolaidās līdz 904 m dziļi jūras dzelmē. Kā savā grāmatā „900 metru dziļumā” apraksta Bībs, jau no paša sākuma viņus piemeklējusi vesela sērija tehnisku neveiksmju – plīsušas rūtis, savienojumi nav bijuši hermētiski, elektrības vadi sakrituši kabīnē un spiediena dzīti, kā milzu čūskas locījušies ap novērotājiem. Tomēr viņi pirmie sasniedza tādu dziļumu, kurā neielaužas saules gaisma, un ieguva milzumu zinātnieku datu.
Tikmēr O.Pikārs savu gaisa balonu visai viegli pārveidoja par zemūdens balonu – vieglā alumīnija gondola pārvērtās par smagu tērauda kabīni; milzu balons, kas bija pildīts ar 14 000 kubikmetru ogļūdeņraža, kļuva par peldķermeni, kas saturēja dažus desmitus kubikmetru viegla benzīna; korda tauva kļuva par tērauda trosi; noslēgtos iluminatorus nostiprināja; gaisa reģenerācija palika tāda pati. Tā piedzima batiskafs.
1948.gada novembrī „FNRS-2” – pirmais batiskafs ienira pirmo reizinu sasniedza 1380 m dziļumu.

XX gs. sākumā Monako princis Alberts izcēla zivi, vairākas jūras zvaigznes un dažus citus mazus dzīvniekus no 6000 m liela dziļuma.
Bija vajadzīgs pusgadsimts, lai šo rekordu pārspētu un tas notika 1951.gadā, kad vienā no skaistākajiem okeanogrāfiskajiem ceļojumiem apkārt pasaulei Filipīnu ieplakā dāņu zinātnieki ar „Galathea” no 10 000 m dziļuma izzvejoja brīnumainu lomu – 26 jūras anemones, 75 jūras gurķus, 5 divvāku gliemjus, vienu vēžveidīgo, vienu daudzsaru tārpu un vairākus citus dzīvniekus. Daudz bezmugurkaulnieku atrada arī citās ieplakās; Sandra ieplakā „Galathea” no vairāk kā 7000 m dziļuma izvilka zivi, kas gandrīz 10 gadu palika visdziļākajos ūdeņos notvertā zivs.
I Pasaules kara sākumā vācu kuģis „Emden” (nosaukums no vācu korsāra vārda) veica pirmos precīzos mērījumus Filipīnu ieplakā. Ilgi visās grāmatās tā tika aprakstīta kā visdziļākā pasaulē.
II Pasaules kara laikā šī ieplaka izpelnījās godu tikt vēl padziļināta. Šoreiz to izdarīja amerikāņu transportkuģis „Cape Johnson,” kura apkalpe noteica 10 200 m dziļumu. Tās novērojumus pārtrauca japāņu lidmašīnu uzlidojums.
Cits amerikāņu kuģis „Horizon” no Skripsa okeanogrāfijas institūta „gāza no troņa” Filipīnu ieplaku par labu Tongas ieplakai, kuras dziļums sasniedza gandrīz 10 600 metru.
Beidzot, 1951.gadā angļu kuģis „Challenger II” konstatēja 10 800 m dziļumu Mariānu ieplakā, 400 km uz austreņiem no Guamas. Šie mērījumi bija gandrīz precīzi un tos vēlāk apstiprināja britu un krievpadomju okeanogrāfi. Tā par pasaules okeāna dziļāko ieplaku tika atzīta Mariānu ieplaka.

Eholots. Abu pasaules karu starplaikā parādījās eholots – akustiskā zonde un virvei ar sagumu galā varēja teikt ardievas. Tas raida uz jūras dibenu skaņu vilni ar ātrumu 1500 m/s un gaida tā atgriešanos – tā ir jūras dibena atbilde. Laiks tiek sarēķināts attālumā. Pamazām ar eholotiem tika izzondēts viss jūras dibens. Akustiskās zondes deva precīzus datus par jūras dibena raksturu, par to, cik biezs nogulu slānis sedz klintis; viegli var novērtēt dibena slīpumu. Ar eholotiem precīzi varēja izzondēt visdziļākās ieplakas.
Tika konstatēts, ka lielākie jūras dziļumi nemaz neatrodas okeānu vidū, bet gan kontinentu piekrastē vai pie salām.

Batiskafs „Trieste” novēroja dzīvu zivi 10 900 m dziļumā Mariānu ieplakas dibenā.