Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Pirmo mūmiju izgatavošanu, iespējams, iespaidoja ainava ar lielu daudzumu mirušo

Pasaulē senākās mūmijas pirms 7-8 tūkstošiem gadu sāka izgatavot Činčoras kultūrai piederīgie indiāņi, kas dzīvoja Atakamas tuksneša rietumu malā Klusā okeāna piekrastē, mūsdienu Ziemeļčīles un Dienvidperu teritorijā. Tikai aptuveni 2000 gadus vēlāk (ap 3000.g.pmē.) mumificēšanu sāka praktizēt ēģiptieši. Jauns, žurnālā PNAS publicēts čīliešu un franču zinātnieku pētījums izvirza hipotēzi, ka mirušo mumificēšanu činčoru indiāņi uzsāka klimatiski labvēlīgā periodā, kad līdz ar iedzīvotāju pieaugumu radās priekšnoteikumi kultūras jauninājumu ieviešanai un tehnoloģiju attīstībai.


Skatīt Dienvidamerikas civilizācijas un kultūras lielākā kartē

Kopš vācu arheologs Makss Ūle 1917.gadā Činčoras pludmalē Arikā atklāja senās mūmijas, daudzi zinātnieki pētījuši to izgatavošanas tehnoloģiju. Izdalīti vairāki, laika gaitā pilnveidoti mumificēšanas veidi - melnās, sarkanās, dubļiem klātās un aptītās mūmijas.

Pirmajā, melno mūmiju periodā (5000.-3000.g.pmē.), mirušajiem novilka ādu, notīrīja un izžāvēja kaulus, pēc tam tos lika atkal kopā, ķermeni pildot ar zariem, mālu masu, kaltētiem augiem. Ja paša mirušā āda pēc kaltēšanas vairs nebija pietiekama visa ķermeņa apvilkšanai, izmantoja arī jūras lauvu ādu. Pēc tam ķermeni krāsoja melnu, galvaskausu pārklāja ar māla masku un tam piestiprināja garu matu parūku. Vēlāk, sarkano mūmiju periodā (3000.-2500.g.pmē.), tradīcijas mainījās un mirušos mumificēšanas procesā vairs pilnībā nesadalīja - tiem tikai izņēma orgānus, kuru vietā ievietoja organisku vielu pildījumu. Ķermeni tagad krāsoja sarkanu, melnu atstājot tikai galvu.

Tomēr joprojām nav skaidrs, kāpēc šāda paraža radusies nosacīti vienkāršā zvejnieku un jūras velšu vācēju kopienā, kuru materiālajā kultūrā nebija ne keramika, ne tekstīlijas un kuri nepazina lauksaimniecību. Līdz šim galvenokārt tika izteiktas divas versijas - viena pieļāva, ka mumificēšana pārņemta no Amazones baseina tropiskās zemienes iedzīvotājiem, otra saskatīja tradīcijas vietēju attīstību.

Hipotēze

Raksta autori izvirzīja hipotēzi, ka činčoru indiāņu kultūras dažādošanās (sarežģīšanās), kā arī pēc ilgāka laika posma sekojošā vienkāršošanās ir skaidrojama ar vides un demogrāfijas faktoriem, kā to paredz nesen izstrādātie agrīno cilvēku grupu kultūras un tehnoloģiju attīstības modeļi. Hipotēzi pētnieki sadalīja divās daļās.

Pirmkārt viņi pieņēma, ka arheoloģiski konstatētā kultūras un tehnoloģiju attīstība činčoru grupā ir saistīta ar labvēlīgu klimata izmaiņu rezultātā pieaugošu iztikas līdzekļu un piemērotu dzīves vietu pieejamību reģionā. Lielāks resursu apjoms veicina demogrāfisko pieaugumu, bet, kā noskaidrots augstāk minētajos attīstības modeļu pētījumos, jaunu inovāciju ieviešana vai arī prasmju un iemaņu zaudēšana pirmsrakstības sabiedrībās ir tieši atkarīga no populācijas lieluma. Ja cilvēku kļūst pārāk maz, zināšanas un tehnoloģijas var tikt aizmirstas.

Hipotēzes otrā daļa mākslīgās mirušo mumificēšanas kā ideoloģiskas inovācijas izcelšanos činčoru kultūrā saista ar unikālajām īpaši sausās tuksneša vides īpašībām. Zemais ūdens saturs augsnē un gaisā aizkavēja mirušo sadalīšanos, ļaujot tiem dabiski mumificēties un, iespējams, šādu daļēji vai pilnībā erozijas atsegtu mūmiju skaitam vairāku tūkstošu gadu gaitā kļūstot arvien lielākam, izveidojās ainava, kas iedvesmoja (jeb tomēr piespieda?) indiāņus sākt mākslīgu mumifikāciju.

Klimats

Lai hipotēzi pārbaudītu, pētnieki savāca ziņas par paleoklimata izmaiņām Andu reģionā. Atakamas tuksneša centrālā daļa ir nemainīgi sausa jau miljoniem gadu, taču pleistocēnā un holocēnā tā austrumu un dienvidu nomalēs veģetācija brīžiem atkāpusies un brīžiem, līdz ar mitrākiem periodiem, ienākusi dziļāk.

Zinātnieki izmantoja datus no urbuma Bolīvijas augstkalnu ledājā, ko salīdzināja ar gruntsūdens līmeņa izmaiņām un kādreizējo ezeru nogulumiem, kuros meklēja slāņus ar mitrākiem apgabaliem raksturīgiem augiem. Rezultātā izdevās sastādīt paleohidrogrāfisko tabulu, kas liecināja, ka Atakamas tuksneša malās ievērojami mitrāks klimats valdījis pleistocēna beigās, periodos starp 17,5-14,2 un 13,8-10 tūkstošiem gadu pirms mūsdienām. Kopā šīs fāzes sauc par Andu pluviālo notikumu un to pēdējā posmā centrālajā Atakamā konstatētas daudzas paleoindiāņu apmetnes. Savukārt, holocēna sākumā, apmēram pirms 9,5 tūkstošiem gadu pēkšņi iestājies īpaši sauss periods, kas cilvēkiem lika pamest Atakamas iekšējos rajonus un doties gan augstāk kalnos, gan uz piejūras ielejām. Mitrāks klimats Andu augstkalnē atkal atgriezās starp 7,8 un 6,7 tūkstošiem gadu pirms mūsdienām, kad vietās, kur pirms un pēc šī perioda valdīja tuksnesis ieviesās ilggadīgie augi.

Iedzīvotāju skaita novērtējums

460 radioaktīvā oglekļa datējumi no dažādām arheoloģiskām vietām Dienvidperu un Ziemeļčīles piekrastē rādīja, ka visblīvākā apdzīvotība Atakamas tuksnesī bijusi periodā no 7 līdz 4 tūkstošiem gadu pirms mūsdienām. Straujš iedzīvotāju skaita pieaugums sācies pirms 7 tūkstošiem gadu, maksimumu sasniedzot pirms 6000 gadiem. Pirms aptuveni 4,9 tūkst. gadu iedzīvotāju skaits ievērojami sarucis, tad, pirms 4,2 tūkst. gadu atkal palielinājies, lai drīz vien neatgriezeniski turpinātu samazināties.

Apkopojot klimatiskos un paleodemogrāfiskos datus, raksta autori secina, ka kultūras dažādošanās Atakamas piekrastes reģionā sākusies periodā, kad tur nav trūcis saldūdens un bijis liels iedzīvotāju blīvums. Pārtikas avots tiem bijusi jūra, kurā nav trūkušas zivis, gliemeži un jūras zīdītāji.

Apmetnes činčoru zvejnieki un mednieki-vācēji galvenokārt ierīkojuši pie upju un kanjonu strautu ietekām jūrā, kā arī pie avotiem un mitrzemēs, kas šajā laikā pastāvējušas piekrastē uz dienvidiem no 17 dienvidu platuma grāda. Šajās vietās, kā piemēram Arikā, Kamaronā (Camarones) un Pisakā arī parasti atrod činčoro mūmijas.

Pieaugošais iedzīvotāju skaits un iztikas avotu dažādošanās veicināja lielāku vietsēdību un tehnoloģiju attīstību. Īpaši labi tas parādās činčoru zvejas un medību rīku klāstā, kur ienāk jauna tipa āķi, harpūnas un tīklu svari. Vietsēdību pierāda arī paleopatoloģiskajos pētījumos konstatētais infekcijas slimību īpatsvars činčoru kopienās. Tradicionālajās, mobīlajās nomadu sabiedrībās tā ir reta parādība.

Mirušie visapkārt

Ja vides un demogrāfijas faktori, nepieciešamība pielāgoties dzīvei jaunajos apstākļos ļauj pamatot sabiedrības struktūras sarežģīšanos un zvejas rīku tehnoloģisko attīstību činčoru grupās, tad tie nebūt neizskaidro, kāpēc jauninājumi, ieviešot līdz tam nebijušas metodes, skāra arī mirušo apstrādi pirms apbedīšanas.

Aplūkojamā raksta autori mākslīgās mumifikācijas ieviešanu piedāvā skaidrot ar cilvēka uztveres un vides elementu mijiedarbību. Pētnieki aplēsuši, ka laika posmā kopš činčoru senči pirms apmēram 10 tūkst. gadu apmetās Atakamas piekrastē līdz pirmo mākslīgo mūmiju izveidei 7-8 tūkst. gadu atpakaļ tuksnesī bija uzkrājies liels skaits dabīgi izveidojušos mūmiju. Balstoties uz analoģijām mūsdienu mednieku-vācēju grupās, vienas činčoru kopienas skaits varēja sasniegt vidēji 100 indivīdus. Šāda grupa 100 gadu laikā vidēji apbedī 400 mirušos. 2000 gadu laikā tas sastāda aptuveni 4000 mirušo. Ņemot vērā, ka visi atklātie kapulauki atrodas tuvu pie saldūdens avotiem - tātad bija daļa no činčoru dzīves telpas, kā arī to, ka mirušie tika aprakti visai sekli (50-60 cm dziļumā un seklāk) un cieši kopā ar iepriekš apbedītajiem, zinātnieki izvirza pieņēmumu, ka mākslīgās mumifikācijas izcelšanās laikā viens indivīds savas dzīves laikā, iespējams, redzēja vairākus tūkstošus dabīgo mūmiju. Protams, redzamo mūmiju skaits bija atkarīgs no kapulauka erozijas pakāpes un veida, kādā indiāņi attiecās pret senākajiem apbedījumiem - mēs nevaram noskaidrot vai vēja jeb cilvēka darbības atsegtās mūmijas tika atstātas neaiztiktas, tās pārvietoja jeb no jauna apbēra ar smiltīm. Taču, pat pieņemot, ka neviena no kapulauka(-u) dabīgajām mūmijām tūkstošiem gadu laikā vides procesu ietekmē netika atsegta - kas ir ļoti maziespējami - katrs 50-150 indivīdu lielās grupas loceklis sava mūža laikā pieredzēja kā nomirst vairāki desmiti (līdz 50% no grupas locekļu skaita) cilvēku. Apbedot tos kapulaukā ar blīvi novietotiem apbedījumiem tik un tā katru reizi gadītos atsegt un, iespējams, pārvietot vairākas dabīgās mūmijas.

Pētnieki, ilustrējot teikto ar piemēru no etnogrāfiskiem pierakstiem par Borneo zemkopju dajaku cilts uzskatiem, norāda, ka senajās, mūsdienu terminoloģijā par primitīvajām sauktajās kultūrās "nāve ir galīga tikai tad, kad ķermenis līdz galam sadalījies; tikai tad mirušais galīgi atraisās no šīs pasaules un ieiet citā dzīvē." Tādējādi mirušo pilnīga nesadalīšanās var dziļi iespaidot dzīvo cilvēku sabiedrību - mirušie nemitīgi atrodas ar tiem kopā, taču citādā eksistences stāvoklī. Autori domā, ka zemkopju dajaku uzskatus var attiecināt arī uz mednieku-vācēju sabiedrībām. Kā piemērus viņi min sarežģītās apbedīšanas tradīcijas pirmskeramikas neolīta mednieku-vācēju ciltīs Vidusjūras baseinā.

Turpinot attīstīt domu, autori atsaucas uz kognitīvā antropologa Paskāla Bojera darbu Religion Explained: The Evolutionary Origins of Religious Thought. Bojers uzskata, ka reliģija un reliģiskas idejas rodas, kad cilvēka apziņa piešķir skaidrojumus satraucošām vai zīmīgām sociālām un dabas parādībām, tai skaitā mirušo ķermeņiem.

Daudzu "daļēji" mirušo, iespējams arī dzīves laikā personīgi pazīstamu cilvēku, pastāvīgā klātbūtne apkārtējā vidē činčoru indiāņiem ilgstošā laika periodā - aptuveni 100 paaudžu laikā - varēja radīt kolektīvu psiholoģisko konfliktu, kura atrisinājums bija mākslīgas mumificēšanas un, domājams, arī atbilstošu rituālu un mītu ieviešana.

Interesanti, ka sākotnēji činčori mumificēja tikai mirušos bērnus, tādējādi atbalstot ideju, ka mednieku-vācēju grupās tie tika uzlūkoti par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, kā arī, liekot domāt, ka mumificēšana Atakamā, vismaz sākumā, nebija saistīta ar senču pielūgšanu.

Vēlāk, hronoloģiskā secībā ieviešot dažādas metodes, sāka mumificēt arī pieaugušos. Tomēr daļu mirušo tāpat kā agrāk joprojām apbedīja bez īpašas ķermeņa apstrādes, ļaujot tiem mumificēties dabīgā veidā. Tas, kā arī dažu mumificēšanas metožu vienlaicīga izmantošana, iespējams, norāda uz zināmu sociālo noslāņošanos.

Lai arī raksta autori atzīst, ka viņu izvirzītā hipotēze neizskaidro, kāpēc vispirms sākti mumificēt tieši bērni, taču ir ticami, ka jaunu mumificēšanas metožu ieviešanās atspoguļo vai nu periodiskas iedzīvotāju skaita izmaiņas vai arī selektīvu, kļūdu un eksperimentu ceļā iegūtu pieredzi kā kultūras evolūcijas dzinējspēku.

Zinātnieki nav arī atraduši nekādu saikni, kas mākslīgo mumificēšanu ļautu saistīt ar iespējamajām priekšrocībām, kuras iepretī kaimiņiem varētu iegūt grupas, kas to ievieš savā kultūrā. Apstiprinājumu neguva tādas iepriekš izvirzītas hipotēzes, kas mumificēšanas ieviešanu skaidroja ar hronisku arsēna saindēšanos, signalizēšanu par resursu kontroli, grupas sadarbības un saliedēšanas veicināšanu, identitātes stiprināšanu vai kā starpgrupu sacensības un karadarbības sekas.

Pirms 4,4 tūkst. gadu mākslīgā mumificēšana Atakamas tuksnesī izzuda - šajā laikā tā vairs nav novērojama arī lielākajā činčoru apmetnē Morro 1 Arikā. Pētnieki norāda, ka tas labi saistās ar reģiona paleohidrogrāfiskajiem datiem, kas rāda, ka šajā laikā Peru un Čīles piekrastē strauji samazinājās saldūdens krājumi un pieauga sausums. Turklāt, pastiprinoties el Nino un piekrastes ūdeņos ieplūstot siltāka ūdens straumēm, samazinājās arī činčoru iztikas pamatresursu - jūras velšu - apjoms. Tas viss kopumā ietekmēja apdzīvotības sarukumu, iedzīvotāju blīvumam nokrītoties līdz līmenim, kāds tas bija pirms vairāk nekā 7 tūkst. gadu kopš mūsdienām. Šādos apstākļos ir visai ticami, ka vāji strukturētā un skaitlisko nelielā pirmsrakstības sabiedrībā, kāda bija činčoru kultūra, mumificēšanas iemaņas varēja tikt zaudētas praktisko metožu un ideoloģisko priekšstatu nepilnīgas un kļūdainas nodošanas rezultātā.

Augšējā attēlā:
Arikas muzejā eksponētas mūmijas. Iespējams, ģimenes apbedījums. Pieaugušie mumificēti ar melno, bet bērns ar sarkano metodi. Muzeja publicitātes attēls.

Avots:
Pablo A.Marqueta, Calogero M.Santorod, Claudio Latorrea, Vivien G.Standene, Sebastián R.Abadesa, Marcelo M.Rivadeneiraa, Bernardo Arriazad, and Michael E.Hochbergc. Emergence of social complexity among coastal hunter-gatherers in the Atacama Desert of northern Chile // PNAS, September 11, 2012 vol. 109

Pirmo reizi publicēts 30.12.2012.