Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Burvestības, maģija un māņticība Zimbabvē

Māņticība jeb ticība burvjiem, raganām, velniem un gariem XXI gadsimtā nebūt nav tik reta parādība, kā mums gribētos domāt. Tā joprojām zeļ un plaukst daudzās pasaules vietās, kuras civilizācijas elpa skārusi tikai virspusēji, būtiski neizmainot primitīvo sabiedrību mūžsenos priekšstatus par pārdabisku spēku pastāvēšanu, to nozīmīgo lomu dažādās dzīves norisēs un atsevišķu, īpašām spējām apveltītu cilvēku spēku un prasmi šos spēkus ietekmēt sev vēlamajā veidā.

Ja eiropiešu vairākums, pateicoties izglītībai, šodien vairs netic, ka patiešām pastāv raganas, kas ar pārdabiskām metodēm var uzsūtīt citiem cilvēkiem slimības, izsaukt negaisu vai izdarīt kādu citu kaitējumu, tad daudzviet Āfrikā tas nav nekāds retums. Šī gada maijā Zimbabves ziņu dienests „New Zimbabwe” vēstīja, ka policija par divu sieviešu noindēšanu meklē kādu vietējo burvi.

Tiesāšana ar buršanu

Burvis, vārdā Maksvels Pira, ticis uzaicināts, lai izdzītu rūķīšus (rakstā - goblinus) no 83 gadus vecās Džersijas Mutero un 73 gadus vecās Eritas Bhebhes, kuras radinieki vainoja bērnu saslimšanā Mangisi ciemā, Midlandes provincē. Vecās sievietes, raksta ibtimes.co.uk, mirušas pēc tam, kad īpašas ceremonijas laikā iedzērušas burvja sagatavotu brūvējumu.

Midlandes policijas priekšnieks, inspektors Emanuels Mahako apraksta savādo rituālu, kas beidzās ar Mutero un Bhebhes nāvi.

Viņš stāstīja: „Pira sapulcināja visus ģimenes locekļus un sāka par tiem lūgties. Viņš skaitīja lūgšanas arī par šķidrumu, kuru pats dēvēja par „svēto ūdeni”.”

“Viņš licis visiem ģimenes locekļiem dzert kausā ielietu ūdeni, kas nodots apkārt no rokas rokā, taču brīdinājis, ka tiem, kas atbildīgi par jaunas meitenes saslimšanu, brūvējumu labāk nedzert, jo viņi tad miršot.”

„Divas vecās sievietes izdzēra šķidrumu, bet jau nākamajā mirklī sabruka. Viņas uzlika uz ratiem, taču tās nomira ceļā uz slimnīcu.”

Šeit būtiski atzīmēt, ka burvja Pira vadītā norise jau no paša sākuma netika plānota kā nezināmu, ļaunu būtņu izdzīšana no veco sieviešu ķermeņiem. Tas nebija kristīgajās baznīcās pazīstamais eksorcisms, kura mērķis ir panākt personas atbrīvošanu no to apsēdušās substances – Mangisi ciemā notika tiesa ar vienlaicīgu sprieduma izpildi. Vairākus līdzīgus gadījumus savā grāmatā “Burvestību liecinieks” ir aprakstījis amerikāņu ortodonts un ceļotājs H.Raits, kurš XX gs. vidū, interesējoties par iezemiešu maģiju, līdzās citām eksotiskām valstīm, apmeklējis toreiz vēl koloniālo Rietumāfriku un Centrālāfriku.

Viesojoties beļģu Kongo, kurienes burvji, kā redzēsim, izmantojuši tādus pašus paņēmienus kā Zimbabvē, H.Raits iepazinās ar plašā apkārtnē slavenu Bapendes ielejas cilšu burvi Lusungu. Kādu dienu Lusunga “baltajam doktoram” piedāvāja doties viņai līdzi uz blakus ciemu. Šī ciema virsaitis vietējam burvim bija pavēlējis ar buršanu atrast zagli, kurš apgabala komisāra mājā nozadzis vairākas rotas lietas. Lusunga šajā improvizētajā tiesas sēdē tikusi aicināta kā profesionāla konsultante.

Zaglis mirst pēc viruma izdzeršanas

“Tā šķita lieliska izdevība tiešā tuvumā novērot Āfrikas burvja veiktās procedūras,” - raksta Raits. “Kopā ar Lusungu mēs džipā braucām uz minēto ciemu.”

“Vietējais burvis bija gara auguma, plecīgs, viņa krūtis šķērsoja neskaitāmas rētas ar rituāla nozīmi. Viņa seja bija robusta, stūraina, lūpas biezas, atkārušās, piere – šaura un pastāvīgi drūmi saraukta. Burvja seja bija notriepta ar baltiem pelniem. Salīcis, neveiklā gaitā viņš slāja uz laukumu, kur bija paredzēta “atmaskošana.” Viss viņa stāvs it kā vēstīja ļaunu. (...) Viņš paņēma kaulus, sakratīja tos un pasvieda gaisā. Šis kaulu sviešanas vai citā variantā “nūjiņu buršanas” rituāls ir pamatā lielajam vairumam afrikāņu buršanas procedūru.

Ciema iedzimtie, kas bija sapulcējušies ap burvi, izrādīja pilnīgi neizprotamu mieru, lai gan ikviens no viņiem taču varēja tikt atzīts par “vainīgo.” Burvis novilka līniju no katra kaula – pavisam to bija seši – un norādīja uz rindas galā stāvošo vīrieti.

Visi seši iedzimtie tika izgrūsti apļa vidū. Burvis pagriezās pret virsaiti un sacīja:
Viens no šiem cilvēkiem ir zaglis!
Aizdomās turētos nostādīja aplī. Vecais virsaitis bija manāmi saniknots, acīmredzot tāpēc, ka starp šiem sešiem bija arī viņa radinieki. Viņš izvilka nazi, kas tam bija aizbāzts aiz jostas, un vicināja to virs aizdomās turēto galvām.

Virsaitis izkliedza vairākus vārdus, kurus es nesapratu; Roijals (beļģu administrācijas pārstāvis, kas pavadīja Raitu pie Lusungas – red.) paskaidroja, ka vainīgais uzaicināts atzīties un samaksāt sodu. Visi seši drūmi nokāra galvas, bet neviens nebilda ne vārda.

Virsaitis likās no dusmām vai prātu zaudējis. Viņš kliedza, žestikulēja, beidzot pagriezās pret burvi un pavēloši pamāja ar roku.

Zaglis tiks atklāts un mirs! - viņš norēca.

Tagad priekšā iznāca burvis. Es ievēroju aiz viņa Lusungu, un man kļuva skaidrs, ka viņa ir iesaistījusies notikumos un dod burvim padomus kā rīkoties. Viņa tieši nepiedalījās ceremonijā, bet likās vērojam sešus aizdomās turētos ar neatslābstošu uzmanību, melnajām acīm degot tumšajā sejā.

Burvis sniedza tuvākajam no apsūdzētajiem nelielu putna olu. Tās čaumala bija tik trausla, ka šķita caurspīdīga, un bija skaidrs, ka, pat nedaudz uzspiežot, tā sašķīdīs. Viņš lika laist olu no rokas rokā – vainīgais olu saspiedīs un tā atklās savu vainu. Iedzimtie panācās tuvāk – tagad, kad aizdomas krita tikai uz šiem sešiem apļa vidū, visi izjuta atvieglojumu.

Kad olu paņēma piektais, viņa seju pēkšņi izķēmoja bailes, un brīdi vēlāk nodevīgais dzeltenums jau sūcās starp viņa pirkstiem. Nelaimīgais izstiepa roku un ļāva saspiestajai čaumalai nokrist zemē. Viņa acis izvalbījās un pavērstās lūpas sāka drebēt, acīmredzot murminot atzīšanos.

Tad viņš izslējās un norādīja uz ngombo (tā Kongo sauc burvjus – red.) ar robusto seju.

Šis cilvēks un viņa brālis Kambula palīdzēja man zagt! - viņš sacīja.

Lusungu bija nemanot apgājusi apkārt pūlim un stāvēja mums blakus. Viņa aizskāra Roijala plecu un sāka viņam kaut ko ātri stāstīt kisuahelu izloksnē. Roijals pagriezās pret mani.

Viņa saka, ka veco ngombo pārbaudīšot ar indi un viņš miršot. (...)

Ceremonijas vadīšanai tika ataicināts cits ngombo. Bija nolemts aizdomās turētos pārbaudīt ar indi. Svešais ngombo bija kalsns, mežonīga izskata cilvēks. Uz ķermeņa viņam bija uzkrāsots cilvēka skelets un rokā – neiztrūkstošais antilopes rags. Viņš piegāja pie vecā burvja, norādīja uz viņu ar pirkstu un norunāja bapendes izloksnē veselu tirādi, apsūdzot viņu slimības ievazāšanā ciemā.

Kad apsūdzētais apgalvoja, ka neesot uzsūtījis ciemam slimību, iejaucās virsaitis. Bija radusies laba izdevība sevi parādīt, un to viņš izdarīja ar vērienu. Viņš pavēlēja atnest ķeblīšus un mums aiz muguras norīkoja iedzimtos ar vēdekļiem. Šo cilvēku uzdevums bija atgaiņāt kukaiņus. Virsaitis gatavojās uzvest “baltajam doktoram” īstu izrādi – pārbaudi ar indi.

No žagariem tika sakrauts ugunskurs, un uz tā uzlika lielu katlu ar ūdeni. Lai pagatavotu “tiesai” nepieciešamo novārījumu, katlā iemeta gabalu muhongolokas koka mizas.

Pirms sākt procedūru, otrajam ngombo vēl bija jāpabeidz sava priekšteča nopratināšana. Tas bija pilnīgi nevajadzīgi, jo apsūdzētais jau bija nodots “tiesai,” bet tas palīdzēja radīt iedzimto pūlī satraukuma un gaidu pilnu atmosfēru. Sirmgalvis pat nepapūlējās atbildēt, bet sadrūmis klusēja.

Katlā muhongolokas mizai pievienoja kaut kādu sarkanīgu pulveri, lai iegūtu biezu, mīklai līdzīgu virumu. Kamēr tas tika maisīts, aplī, vienmuļi dziedot, ienāca grupa sieviešu. Dziesmai dobji un ritmiski piebalsoja vairākas bungas. Daži no blakus stāvošajiem sāka lēkāt un cits citam kaut ko kliegt. (...)

Otrs ngombo pielavījās pie katla, pablenza pretīgajā maisījumā, tad nedaudz pasmēla no tā ar kausu un ielēja citā traukā, lai atdziest. Katrā viņa kustībā jautās svinīgs svarīgums.

Vispirms maisījumu pasniedza vecajam ngombo. Viņš dzēra, neizrādot ne mazāko satraukumu, pēc katra malka nočāpstinādams lūpas. Pēc tam bija kārta viņa brālim un tad – zaglim. Viņi visi dzēra nepretodamies.

Inde visātrāk iedarbojās uz zagli. Viņš sāka rīstīties, tad pēkšņi nokrita zemē uz mutes un locīdamies palika guļam. Apkārt dejojošajā pūlī atskanēja saucieni, paužot neprātīgu sajūsmu par šādu “vainas” pierādījumu. Bungas ierībējās ar jaunu sparu, un sieviešu dziesma kļuva skaļāka. Iedzimtie no pūļa sāka nākt pie katla un maziem malkiem dzert indīgo brūvējumu, un jau pēc maza brītiņa visi vēma.

Tie, kuri drīz atguvās, pielēca kājās un atkal sāka dziedāt un griezīgi kliegt. Daži tā apreiba, ka sāka streipuļot un durstīt sevi ar nažiem. (...)

Satraukums tomēr drīz norima, un, kad pūlis bija daudzmaz nomierinājies, es vaicāju Lusungu, ar ko tas viss beigsies. Viņa pārsteigta pavērās manī un mierīgi atbildēja:

Ļaunais ngombo un zaglis mirs. Zagļa brālis dzīvos. Viņš nav vainīgs. Viņš kļūs par jauno ngombo.

Mēs palikām ciemā līdz nākamajai dienai, un no rīta, kā Lusungu bija pareģojusi, burvis un zaglis nomira. Viņu līķus sagatavoja apbedīšanas rituālam.

Pats dīvainākais visā šajā izrādē bija tas, ka vienu un to pašu brūvējumu bija dzēruši puse ciema iedzīvotāju, bet nomira tikai divi – tie, kuru nāvi bija pareģojusi Lusunga.

Vienīgais ticamais izskaidrojums, kādu es varēju iedomāties, man likās nereāls: abi nelaimīgie bija miruši vienkārši tāpēc, ka zināja, ka mirs. (...) Vienīgais secinājums, kādu es varēju izdarīt, bija tāds, ka šie ļaudis pazina un izmantoja psiholoģiskās iedvesmas spēku. Bez šaubām, sava nozīme bija arī zināšanām par to zāļu īpašībām, no kurām viņi gatavoja savus brūvējumus.”

Lidojošās raganas un kanibālu kults

Par to, ka Zimbabvē ļaudis ne tikai bīstās no raganām (t.i. melnās maģijas veicējiem), bet daudzi cilvēki sevi par tādām arī uzskata un veic atbilstošas darbības, liecina vairāki gadījumi, par kuriem ik pa laikam ziņo prese. Piemēram, 2009.gadā tiesas sēdē tika izskatīta lieta pret kādu 21 gadus vecu sievieti, kas, pēc pašas apstiprinājuma, kopā ar vīratēvu un tanti pītā grozā bija atlidojusi no 120 km attālas vietas, lai nogalinātu savu svaini. Sievieti kailu, ārā pie svaiņa mājas bija pamanījuši kaimiņi. (Sk. vairāk “Svazilendas raganām noteikts lidojuma augstuma limits - 150 metri”, Aliens.lv, 17.06.2013.) Atliek vien zīlēt, cik bieži šādi incidenti neizskan tālāk par ciema vai pilsētas robežām.

Savukārt, šī gada aprīlī ibtimes.co.uk publicēja rakstu par divām, aptuveni 8 un 11 gadus vecām pusaudzēm, kas atzinušās, ka pa naktīm, kopā ar vecākajām raganām, kas esot apvienojušās kanibālistiskā kultā, dodoties uz kapsētām, kur atrokot kapus, dzerot mirušo asinos un ēdot to miesu.

Viena no Glendeilas pilsētiņā dzīvojošām meitenēm pastāstījusi “My Zimbabwe News,” ka “šī vecmāmiņa piecēla mani un mēs kopā gājām uz mežu vākt malku, kur viņa man vienmēr teica: “paskaties uz tām čūskām.”

“Tad es sāku naktī redzēt trīs cilvēkus, kuri man teica: “Iesim un ēdīsim cilvēkus.”” “Es izlavījos no mājas un gāju kopā ar viņiem.”

Kāda no meitenēm apgalvojusi, ka melnā maģija uz viņu iedarbojusies tādējādi, ka, kad vien viņa kopā ar raganām un burvi atstājusi savu māju, viņas ēna palikusi aiz mājas.

Tāpat ticis noskaidrots, ka raganas guvumā dalījušās atbilstoši statusam, kas noteikts īpašā nolikumā. Kamēr kāda ēdusi upura galvu, dažas rijušas zarnas, bet citas – rokas un kājas.

Kaut gan mazās meitenes piedāvāja pilsētniekiem pierādīt savu burvju mākslas prasmi, nevienam no iebaidītās kopienas nebija pietiekami drosmes pieņemt viņu piedāvājumu.

„Mēs visi bijām pārāk nobijušies. Neviens nevēlējās naktī iet kopā ar meiteni uz kapsētu. Viņa vēlējās mums paradīt asins trauku, kā arī to kādā veidā viņas maģiski atver kapus un ēd cilvēku gaļu,” - sacīja ciema vecākais Mudimu.

Kā uz pārējiem kanibālu grupas dalībniekiem, abas meitenes norādīja uz četrām sievietēm un vienu vīrieti, kuri visi dzīvo Kia-ora saimniecības teritorijā.

Visi pieci, kā ziņots, apsūdzības sākotnēji nolieguši, taču, kā stāstīja vietējās baznīcas galva, svētā ūdens un svētā zižļa ietekmē atzinušies četras stundas vēlāk.

„Gari, kas šos cilvēkus pārņēmuši, ir atšķirīgi. Daži darbojas naktīs, dažus apsēduši senču gari, bet, runājot par šo vīrieti (aizdomās turamo burvi), tas ir pavisam atšķirīgs gadījums. Viņš ir īsta ragana, par to nav šaubu,” stāstīja pravietis Gabriels.

Šī “kanibālu kulta” gadījuma analīze prasītu plašāku informāciju, lai gan visticamākā versija ir tāda, ka meitenes savu stāstu izdomājušas, iespaidojoties no vietējās folkloras un tradīcijām un kā vecākās raganas apsūdzējušas kādas “aizdomīgas” sievietes un vīrieti. Līdzīgi gadījumi, kad bērni uzrādījuši raganas, kas pēc šīm apsūdzībām notiesātas, ir zināmi jau no viduslaiku un jauno laiku Eiropas raganu medību vēstures. Tāpat ir redzams, ka “pravieša” Gabriela, kādas vietējās nēģeru kristiešu baznīcas priestera darbība faktiski ne ar ko neatšķiras no rūķīšu izdzinēja Maksvela Pira. Varbūt vienīgā atšķirība ir “svētā” ūdens izmantotāju ietērpā un regālijās.

Augšējā attēlā: Kikuju (Kenija) burvis. XX gs. 50.gadu foto.

Avoti:
ibtimes.co.uk
Raits, H. Burvestību liecinieks. Rīga: Zinātne, 1974. 

Pirmo reizi publicēts 17.09.2013.