Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Noteikta precīzāka Stounhendžas zilo akmeņu izcelsmes vieta

Vissarežģītākās megalītu laikmeta būves ir kromlehi. Pats iespaidīgākais no tiem ir Stounhendža, kas atrodas Solsberijas līdzenumā, Viltšīras grāfistē, Anglijas dienvidos. Līdztekus daudzām teorijām par akmens apļa izmantošanas patiesajiem mērķiem arheologi ilgu laiku bija diskutējuši arī par to, kādā veidā tas būvēts, ņemot vērā, ka daļa no Stounhendžas celtniecībā izmantotajiem klints bluķiem - tā sauktie zilie akmeņi - uz Solsberijas līdzenumu nogādāti, pārvarot 222 kilometru lielu attālumu, no Preslija (Preseli) kalniem Velsas rietumos.

Jauns, žurnālā Archeology Science šī gada februāra mēneša numurā publicēts pētījums norāda precīzāku šo akmeņu izcelsmes vietu, pievedot kādu soli tuvāk pasaulslavenā megalītu kompleksa noslēpuma atrisinājumam. Saskaņā ar šo pētījumu, 55% akmeņu nākuši no iežu atseguma, kas atrodas 3 km tālāk uz ziemeļiem no klintīm, kuras par Stounhendžas zilo akmeņu (bluestones) izcelsmes vietu 1923.gadā atzina britu ģeologs Herberts Henrijs Tomass. 

Noslēpumainie megalīti

Senākās liecības par cilvēku aktivitātēm Stounhendžā ir priežu stabu paliekas, kas datējamas ar 10 500 gadu pmē. (pēc vikipēdijas - 8000 gadu pmē.). Pirmie megalīti Stounhendžā uzslieti pirms apmēram 5000 gadiem, un sen zudusī kultūra vēl vismaz tūkstoš gadus turpināja celt monumentu, periodiski to papildinot un pilnveidojot.

Megalītu kompleksu veido masīvi, 30 tonnas smagi monolīti, kā arī, izmēros mazāki, 2-4 tonnas smagi, plankumaini zilie akmeņi, kas tā nosaukti savas zilganās nokrāsas dēļ.

Stounhendžas kompleksa patiesās funkcijas vēl arvien ir noslēpums. Šis apstāklis rada labvēlīgu augsni dažādu gan zinātnisku, gan pavisam fantastisku teoriju izvirzīšanai:

Varbūt Stounhendža bija saliedētības un vienotības simbols, kā daži pētnieki sliecas domāt, bet varbūt - piemineklis, mednieku svētā vieta, vai pat skaņu ilūziju avots. Tamlīdzīgus prātojumus varētu izteikt vēl un vēl, bet tuvāk mīklas atminējumam vienalga nenonākt.

Vecā teorija par Stounhendžas zilo akmeņu izcelsmes vietu

1923.gadā britu ģeologs Herberts Henrijs Tomass (Herbert Henry Thomas) kā zilo akmeņu (dolerītu) izcelsmes vietu noteica Karnmenīna (Carn Menyn) kalna atsegumu Preslija kalnos Velsas rietumdaļā.

Saskaņā ar Tomasa teoriju, neolīta laikmetā, apmēram, pirms 5000 gadiem, cilvēki no šīm klintīm izlauza 80 zilo akmeņu monolītus, katrs no kuriem vidēji svēra 3 tonnas. Tad senie cilvēki šos akmeņus transportēja uz 222 kilometrus attālo Stounhendžu Viltšīras grāfistē. Šķietami prātam neaptverams pasākums, ko vēl neticamāku padara fakts, ka neolīta Anglijas iedzīvotājiem, pārvietojot 3 tonnas smagus milzeņus, nācās šķērsot Bristoles līci. Tātad viņiem vajadzēja būvēt plostus, lai akmeņus pārvestu pāri ūdeņiem. Pēc tam atkal akmeņi tika vilkti pa sauszemi.

Saprotams, ka daudziem zinātniekiem šī teorija nešķita pārāk ticama. XX gadsimta 80.gados ģeologi izvirzīja teoriju, ka zilos akmeņus uz Stounhendžu leduslaikmetā pirms 20 000 gadiem atnesa šļūdonis (ticamākais kandidāts - Īru jūras šļūdonis) un, kad neolītā sākās megalītu kompleksa celtniecība, tie jau bija pieejami uz vietas.

Jauns pētījums liecina, ka zilie akmeņi nākuši no dažādām vietām

Jaunais Aberistvītas (Velsa) universitātes, Londonas Univesitātes koledžas un Velsas Valsts muzeja zinātnieku veiktais pētījums liecina, ka Stounhendžas zilie akmeņi tomēr nav ņemti no Carn Menyn atseguma. Pētnieki pārbaudīja H.H.Tomasa secinājumus, otrreiz analizējot, tikai ar modernākām metodēm, akmeņu minerālu ķīmisko sastāvu.

Šajā pētījumā tika ņemti vērā tādi nesavienojami elementi, kas agrākajos pētījumos netika aplūkoti, kā, piemēram, hroms, niķelis, magmas un dzelzs oksīdi, kas ir daļa no kristāliskajām struktūrām, kuras sākotnēji veidojās magmā. Izmantojot lāzera spektrometrijas analīzi, pētnieku komanda atklāja, ka ka 55% Stounhendžas plankumaino zilo akmeņu nāk no Karngeodoga (Carn Goedog) pacēluma, kas atrodas 225 kilometru attālumā no Stounhendžas, nepilnus 2 km tālāk uz ziemeļiem par Karnmeninas (Carn Menyn) klintīm.

Jau pirms dažiem gadiem viens no šī pētījuma vadītājiem, Velsas Valsts muzeja ģeologs Dr.Ričards Bevins kopā ar saviem kolēģiem konstatēja, ka vismaz daži Stounhendžas zilie akmeņi, iespējams, nākuši no atšķirīgas ainavas rajona, zemās Graigrosifelīnas (Graig Rhosyfeline) augstienes. Ja tā ir patiesība, tas nozīmē, ka aizvēsturiskie celtnieki akmeņus vilkuši pāri kalnu virsotnēm un lejup pa nogāzēm pirms tos iekrāva plostos un veda pāri jūrai, Bevins toreiz stāstīja žurnālistiem.

Akmeņu transportēšanas mīkla

Uz jautājumu - kādā veidā akmeņi tika sagatavoti transportēšanai uz Stounhendžu, jaunais pētījums tomēr sniedz mazāk atbilžu, nekā uzdod jaunus jautājumus.

Taču ieguvums no atklājuma ir nešaubāms - precīza akmeņu izcelsmes vietas noteikšana palīdzēs arheologiem to ieguves vietā meklēt vēl citas liecības par seno cilvēku roku darbu, kas, savukārt, varētu viest gaismu arī jautājumā par transportēšanas metodēm, atzina Bevins. Piemēram, turpināja ģeologs, ja mums izdotos pārliecinoši pierādīt, ka zilos akmeņus apstrādājis neolīta laikmeta cilvēks, tad šļūdoņu teorija atkristu pati par sevi.

Pagaidām zilo akmeņu transporta jautājums paliek neatrisināta mīkla. Iespējams, ka tie Viltšīrā patiešām nonākuši leduslaikmetā, šļūdoņiem tos pārvietojot no Preslija kalniem. Vienīgi jāatzīmē, ka šādā gadījumā Viltšīrā vajadzētu būt daudz vairāk neapstrādātiem zilajiem akmeņiem, bet līdzšinējie to meklējumi tuvākā un tālākā Stounhendžas apkaimē bijuši nesekmīgi. Iespējamība, ka ledājs atnesis tikai tik daudz bluķu, cik bija vajadzīgs Stounhendžas būvniecībai, ir vairāk nekā neticama. Tomēr, ja nu tiks pierādīts, ka akmeņus transportējuši cilvēki, tad mums nāksies daudz ko mainīt savos priekšstatos par neolīta laikmeta ziemeļrietumu Eiropas iedzīvotāju spējām.

Attēli: wikipedia.org, goista.com

Avoti:
history.com
livescience.com
en.wikipedia.org
en.wikipedia.org
1993. Alksne, Z. „Stounhendžas zilos akmeņus atnesa šļūdonis.” Zvaigžņotā debess.” Vasara (20.-21.lpp.)

Pirmo reizi publicēts 27.02.2014.