Aliens

Vecticībnieki

Austrumu pareizticīgās baznīcas atzars, kas atšķēlās no Krievu pareizticīgās baznīcas pēc patriarha Nikona uzsāktās reformas XVII gs. vidū.

Vecticībniekiem arī ir vairāki novirzieni – priesterības un bezpriesterības (lūgšanas un reliģiskos rituālus vada draudzes locekļi vai garīgie tēvi) virzieni.
Atšķirībā no pareizticīgajiem vecticībnieki saskaņā ar seno tradīciju joprojām pārkrustās ar diviem pirkstiem (nevis ar trim), atzīst vienīgi senās svētbildes, liturģiskās grāmatas un rituālus. Atteicās skūt bārdas un nogriezt krekliem piedurknes.

Vēsture. XVII gs. vidū pēc slāvu pareizticīgo baznīcas reformas sākās represijas pret tiem, kuri tās nepieņēma, proti, vecticībniekiem. Kristieši, kas palika uzticīgi vecajai ticībai, bēga gan uz Sibīriju uz ziemeļiem, gan uz ārzemēm - Poliju, Prūsiju, Zviedriju, Turciju.
1653.gadā Krievijas cara Alekseja I Romanova valdīšanas laikā patriarhs Nikons uzsāka pareizticīgās baznīcas ceremoniju reformu. Liela daļa Austrumu pareizticīgās baznīcas ticīgo nepieņēma jauninājumus, kas noveda pie baznīcas šķelšanās. Reformas noliedzējus sāka saukt par „šķeltniekiem” (raskoļņiki) un „vecticībniekiem” (staroobrjadci) – pareizticības senāko formu piekritējiem.
Par pretošanos cara uzspiestajai ticībai vecticībniekus sāka nesaudzīgi vajāt un pat iznīcināt. Gadījās, ka tos pat ieslodzīja viņu dievnamos un sadedzināja dzīvus. Glābiņu meklējot, staroveri devās daudzos virzienos, ieskaitot arī Latvijas teritoriju, kur tolaik valdīja zviedri un poļi.
Cariene Katrīna I Lielā nodomāja vecticībniekus izsūtīt labi tālu – no sākuma uz Poliju, bet tad uz Sibīrijas auglīgajām zemēm aiz Baikāla.
Viņus dažādi nīdēja un represiju stiprums visvairāk pieauga XIX gs., īpaši cara Nikolaja I (1825.–1855.g.) valdīšanas laikā. Tad viņiem tika atņemtas pilsoņu tiesības un ar to faktiski nostādīti ārpus likuma. Tomēr tie spēja izdzīvot līdz pat mūsdienām.
Vecticībnieki dzīvoja ļoti turīgi līdz pat lielinieku laikiem – ara ar vācu arkliem un šuva ar zingeriem. 1922.gadā plukatu režīms nonāca līdz Baikālam un vecticībniekiem nācās stipri ciest. Tarbagatajas ciemā vien līdz tam bijušas 5 baznīcas un vēl katedrāle. Tās visas tika iznīcinātas, katedrālē tika ierīkota slimnīca, no ikonām taisīja mēbeles. 216 mācītājus sadzina uz baržas un noslīcināja Jeņisejā. Ļoti daudz vecticībnieku aizbēga un izklīda pa visu pasauli.
Tomēr arī padomju laikā vecticībnieki stūrgalvīgi turpinājuši piekopt savus rituālus. Izplatīts paņēmiens bijis starp ikonām novietot Staļina bildi, tā izvairoties no „nostučīšanas.” Skolās publiski dedzināja ikonas un svētās grāmatas. Par aizliegto grāmatu glabāšanu piesprieda 8 gadus cietumā. Savas akas vecticībnieki atslēdza tikai perestroikas laikā.
Pēc PSRS sabrukuma vecticībnieki ātri nostājās uz kājām, jo bija strādīgi un nedzēra. Palīdzēja arī vecticībnieki no visas pasaules. Patreizējā Krievijas impērijas vara arī nesimpatizē vecticībniekiem, bet atbalsta oficiālo pareizticību.

Šodien. Patlaban pasaulē ir ap 3 miljoniem vecticībnieku.
Daudz vecticībnieku kolonijas pasaulē – visvairāk Krievijā – 270 000, Rumānijā – 90 000, Baltkrievijā, Ukrainā, Lietuvā – 27 000, Aļaskā – 25 000, Austrālijā – 10 000, Latvijā – 7 000, Igaunijā, Polijā, Čīlē, Argentīnā, Ķīnā, Vācijā.
Lielākā vecticībnieku kopiena Krievijas impērijā atrodas okupētajā Burjatijā – te to ir ap 270 000 cilvēku. Te viņus dēvē par „ģimeniskajiem” (семейные), jo ir ļoti lielas ģimenes un tās cieši turas kopā. Burjatijā vecticībnieku ciemi ir viens aiz otra (Tarbagataja u.c.).
Vecticībnieku skanīgos dziedājumus pasaules nemateriālā mantojuma sarakstā iekļāvusi UNESCO organizācija.

Vecticībnieki Latvijā. Pirmā vecticībnieku kopiena Latgalē radās 1659.gadā. 
Pirmais vecticībnieku dievnams Latvijā celts 1676.gadā Liginišķu ciemā netālu no Daugavpils. Vecticībnieku iesakņošanos šeit veicināja šejienes reliģiskā iecietība un pašu vecticībnieku labie tikumi. Ar laiku vecticībnieki tika pie ievērojamas turības.
Rīgā 1760.gadā tika uzcelts koka šķūnis Daugavas krastā ko nodēvēja par Maskavas lūgšanu namu. Tagad tas atrodas Mazajā Krasta ielā 73 un tiek saukts par Sv.Marijas aizmigšanas baznīcu. XIX gs. pirmajā pusē to nosauca Jelgavas tirgotāja un vecticībnieku sponsora Alekseja Grebenščikova vārdā.
Taču XIIX gs. sākumā Ziemeļu karā uzvarēja Krievija un Baltija tika pievienota Krievijas impērijai. Atkal vecticībniekus piemeklēja grūti laiki. Viņus dažādi nīdēja un represiju stiprums visvairāk pieauga XIX gs., īpaši cara Nikolaja I valdīšanas laikā. Tad viņiem tika atņemtas pilsoņu tiesības un ar to faktiski nostādīti ārpus likuma. Tomēr tie spēja izdzīvot līdz pat mūsdienām.
Pirmās Latvijas republikas laikā to bija 5,5%. Šo grupu veidoja tā sauktie krievu „vecticībnieki,” kuri izolējās no apkārtnes, precējās tikai grupas ietvaros un ignorēja visu, kam nebija sakara ar viņu reliģiju. Tie bija pārcēlušies uz Latviju jau XIIX gs. un 1935.gadā to bija 107 200 cilvēku (tas ir vairāk nekā puse no visiem Latvijā dzīvojošajiem krieviem!).
Latvijas Republikas laikā vecticībnieki bija pavisam lojāli Latvijas valstij. Tie prata un lietoja latviešu valodu, bērni mācījās latviešu skolās, bija ļoti noskaņoti pret komunistu režīmu Krievijā (vairāk nekā paši latvieši). Daži no tiem pat esot bijuši aizsargos. Daļa (daži) vecticībnieki Pirmā pasaules kara laikā bija aizbēguši uz Krieviju, bet atgriezās, jo tur tiem nepatika. Jāpiezīmē gan, ka šodien pamatā vecticībniekos valda visai līdzīgas proimperiālistiskas noskaņas, tāpat kā pārējā iepludināto padomju kolonistu daļā.
Tiek uzskatīts, ka patlaban Latvijā esot ap 70 000 kristītu vecticībnieku, un viņi te ir jau 300 gadu. Viņu reliktā kultūra ir daļa no Latvijas bagātības. Vairākums no tiem piederīgi Latvijas Pomoras vecticībnieku baznīcai - 39 vecticībnieku draudzes apvienojušās Pomoras baznīcas novirzienā.

Vecticībnieki Lietuvā. Vecticībnieki Lietuvā atrodas nu jau 300 gadu, kad iekārtoja pirmo vecticībnieku lūgšanu namu Roķišķu rajonā. Uz Lietuvu tie atbēga no vajāšanām XVII gs. beigās. Pašlaik Lietuvā ir aptuveni 27 000 vecticībnieku, kas apvienoti apmēram 60 kopienās, kuras izveidojušās galvenokārt lielajās pilsētās. Skaitliski tā ir trešā lielākā reliģiskā kopiena Lietuvā.

Igaunijas vecticībnieki.
Vēsture. Pirmie vecticībnieki uz Peipusa ezera rietumu krastu pārcēlās XVII gs.beigās, vairīdamies no baznīcas modernizācijas Krievijā. Vēlākos gados, pieaugot staroveru vajāšanai, arī bēgļu skaits šeit pieauga.
Tās ir četras sādžas – Kolkja, Varnja, Nina un Kasepā, pašā Peipusa milzu ezera krastā. Bez tām ir vēl vecticībnieki Mustves un Kallastes mazpilsētiņās. Pirisāri salā arī dzīvo ap 100 cilvēkiem. Veckrieviska vide ar koka baznīciņām, spilgti krāsotām mājelēm un sīpolu virtenēm pie vārtu stabiem. Visi ciemi ir viena taisna iela, abās ielas pusēs cieši sabūvētas koka un dažas akmens mājas. Visur esot bezvadu interneta zonas.
Kallastē ir sīpolu jarmarka – lielu apmēru. Te tikai 15 % iedzīvotāju ir igauņi.
Vietējie audzē sīpolus augstu veidotās dobēs. Tie ir kvalitatīvi.
Agrāk esot bijušas redzamas melnā tērptas sievietes un bārdaini vīri, bet tagad tas esot retums. Dievnami gan svētdienu rītos esot pilni. Kristību un bēru rituāli norisot diezgan autentiski. Ciemos pārsvarā ir mazas koka baznīciņas. Vienīgā akmens baznīca ir Ninā. Parsti tās ir slēgtas. Īstu batjušku arī vairs neesot, tādēļ ceremonijas vada kāds no sava vidus izraudzīts mužčina. Vecticībnieki panākuši, ka viņu ciemos sākumklasēs reizi nedēļā tiek mācītas senču reliģiskās tradīcijas un senslāvu valoda.
Kolkjas vecticībneku muzejs. Muzejā stāsta, ka esot ap 15 000 vecticībnieku, bet skaitlis ir pārspīlēts.
Ninas akmens baznīca.
Varnjas vecticībnieku baznīca. Pārsteidz ar krāšņajiem griestu gleznojumiem.
Kolkjas sīpolu un zivju restorāns. Te dabūnami mājas ēdieni šejieniešu gaumē. Veidots krieviski raibā kičā ar veciem patvāriem un saimniecēm tautas tērpos. Ir visai pieprasīts un ne vienmēr var iekļūt. Varētu būt nedaudz laipnāka apkalpošana. Ver vaļā 12.00, jābūt uzreiz uz to brīdi, jo pēc tam viss aizsists. 

Vecticībnieki Rumānijā. Dzīvo Donavas deltā, kur šobrīd ir arī Donavas Deltas rezervāts. Nodarbojas ar zveju un uztur viesu namus. Ciems - 23.jūdze (Mila 23).

Saites.
Konfesijas, kristīgās.
Kristietība.