Sofronistīrs

"Apskaidrojošais."
Sengrieķu mitoloģijā akmens, ar kuru Hēraklam metusi Atēna, lai atturētu viņu no vēlmes niknuma lēkmē nogalināt Amtitrionu.

Mūsdienās šis milzīgais akmens ir viena no Tēbu slavenākajām vietām. Pie tā, kas esot dziedinošs, dodas daudz svētceļnieku. 

Saites.
Tiotijas Tēbas.
Sengrieķu mitoloģija.

Spoguļu paranormālās īpašības

Gan senatnē, gan arī vēl tagad spoguļi tikuši uzskatīti par paranormāliem priekšmetiem, enerģētiski neparastiem - par tādiem, kas atrodas uz robežas ar Citpasauli, uz robežas ar citām realitātēm par kurām, saprotams, mums nav gandrīz nekāda priekšstata.

Vēsture. Senatnē cilvēki uzskatīja, ka spoguļi ir priekšmeti ar neparastu enerģētiku, tajos ir kas neparasts. Līdz ar to pret spoguļiem izturējās ar piesardzību un pietāti.
Eiropas pagānu dievībām spoguļi bija nepieciešams atribūts, lai ielūkotos nākotnē. Interesanti, ka pagānu tradīciju iespaidā kristieī šādi attēloja arī savu svēto Valpurģi, kura bieži vien rokā turēja trīsstūrainu spoguli. 
Šādu spoguļa īpašību meistarīgi aprakstījs Luīss Kerols savā darbā "Alise Aizspogulijā." Alise ierāpjas spoguļa atstarotajā pasaulē, vienlaikus runājot ar savu kaķi: "Spēlēsimies it kā mēs varētu turpu nokļūt!" 
Mūsdienās bez spoguļiem neiztiek gandrīz jebkurš dzīvoklis, veikals vai birojs, bet pat vēl šodien cilvēki piesardzīgi izturas pre spoguļiem. 

Spoguļu enerģētika. Ar spoguļiem saistīta virkne aizspriedumu, mistifikāciju un leģendu, kas cilvēkus tiem gan piesaista, gan baida.
Nereti novērots, ka astrālās ainas atspīd no kreisās uz labo pusi, tāpat kā tas notiek spoguļa atspīdumā.
Visu šo spoguļa dīvainību dēļ tiek piekodināts pie spoguļa nedarīt vairākas lietas: ilgi nelūkoties savā attēlā spogulī, neskatīties spogulī nakts laikā, neskatīties spogulī diviem cilvēkiem vienlaicīgi, neraudāt spoguļa priekšā, nesasist tos. Katrai no šīm darbībām ir pamatojums.
    Lūkošanās spogulī. To nevajagot darīt ilgi un cieši, jo spogulis paņemot enerģiju. Jo ilgāk skatīsieties, jo vairāk enerģijas aizies. Esot iespējams sevi ieraudzīt vecu, antikvārā spogulī esot iespējams ieraudzīt sevi kādā no iepriekšējām dzīvēm, var ieraudzīt tajos citus cilvēkus, sen dzīvojušus cilvēkus vai vispār jebko. Gadījumā, ja spogulī pamana kaut ko neparastu, iesaka tūdaļ no tā iet prom. Vienisprātis šai jautājumā esot arī akadēmiskie zinātnieki - bioenerģētiķi uzskata, ka ilga un cieša sava attēla aplūkošana spogulī nogurdina, tā pasliktinot noskaņojumu un darbaspējas.
    Lūkošanās spogulī naktī. Tiek uzskatīts, ka laikā no 24:00-3:00 spogulī var ieraudzīt Nelabo. Un vispār, pēc saulrieta pasaulē sāk valdīt tumsas spēki, kas pārtiek no cilvēku enerģētikas, tādēļ naktī no spoguļa labāk izvairīties vispār. Ļaunie gari parasti spoguļos parādoties kā pleķi vai neskaidri silueti. Ja ierauga ko tādu, mazie spoguļi ir jāapgriež otrādi, bet lielie jāaizklāj. Vislabāk tūdaļ no tādiem spoguļiem vispār atbrīvoties.
    Nelūkoties spogulī vairākiem reizē. Uzskata, ka tad tas, kura enerģētika ir stiprāka, barosies no vājākā enerģētikas, paņems tam veiksmi un laimi. Ja spogulī skatīsies divas meitenes reizē, tad vinām palielinoties iespēja stipri sabārties savā starpā kāda vīrieša dēļ un palikt sāncensēm visu mūžu. Ja tomēr gadās spoguļa priekšā nonākt reizē vēl ar kādu, tad iesaka uzpūst savam attēlam, tā dzēšot un mazinot negatīvo efektu.
    Par raudāšanu. Uzskata, ka viena no spoguļa neparastajām īpašībām ir spēja akumulēt emocijas un noskaņojumu, to pārvadīt uz citām realitātēm. Tādēļ raudāšanas enerģētiku, kas parasti saistīta ar bēdām un izmisumu, nebūtu prātīgi saglabāt un kaut kur transportēt. Iespējams, spogulis šo bēdpilno enerģētiku spēj nodot citiem cilvēkiem, kas lūkosies spogulī. Saglabātā negatīvā enerģija var radīt sadzīviskus sarežģījumus - grūtības darbā, nesaprašanos ar priekšniecību un kolēģiem, sievietes var zaudēt pievilcību un vīriešu uzmanību.
    Nesasist spoguļus. Iesprādzis vai sasists spogulis sola nelaimi. Pa sasisto spoguli šai pasaulē varot iekļūt Citpasaules radības, kas nepavisam var nebūt cilvēkiem labvēlīgas. Spoguļa sasišanas gadījumā lauskas ir jāietin baltā matērijā un jātiek no tām vaļā. Slikti esot skatīties uz sasistu vai iesprāgušu spoguli - tas pievelkot slimības vai naudas trūkumu.
Pastāv vēl arī citi tradicionāli ierobežojumi attiecībā uz spoguļiem - to priekšā neēst, nelamāties, nefotografēties, neuzstādīt tos iepretim durvīm.

Zīlēšana spogulī. Mistiķi uzskata, ka spoguļi savos dziļumos spēj ģenerēt astrālos tēlus. Pie tam tie ir veidoti no sudraba un stikla - tā saucamajiem "Mēness materiāliem." Mistiķi spoguļus izmanto zīlēšanai un kā astrālos portālus: "Spogulīt, spogulīt, pasaki man..." Lai gan fiziskā nozīmē astrālā migla spoguļa virsmu nekā nemīkstinās, tomēr astrālajam ķermenim tā būs "mīksta." Sievieši bieži vien zīlē sev nolemto vīrieti. Parasti tas notiek naktī un ir sevišķi bīstami. Esot bijuši gadījumi, kad zīlēšanas laikā sieviete no spoguļa saņem pļauku. Tādēļ pret zīlēšanu spoguļos uzstājas praktiski visas reliģijas. 
Latvijā savāktā folklora arī liecina, ka tāds zīlēšanas ir plaši izplatītas.

Melnie spoguļi. Maģijā izmanto melnos spoguļus. Senatnē tādus gatavoja no obsidiāna vai no hahāta (oglei līdzīgs materiāls). Mazs melns obsidiāna spogulītis bija Džonam Dī, tagad zinātnieki noskaidrojuši, ka tas agrāk piederējis actekiem un atvests no Jaunās pasaules. Iespējams, E.Kellijs un Dž.Dī to iesākumā lietojuši kādiem mērķiem, tomēr tie deva priekšroku skraingam. Melnajiem spoguļiem maģijā ir nelaba reputācija - tos izmantojot nekromantijai.
Tāda melnās krāsas interpretācija gan ir stiprs vienkāršojums. Īstenībā melnā krāsa ir nevis ļaunuma krāsa, bet gan nolieguma krāsa. Tādēļ melnie spoguļi labi izmantojami astrālajiem ceļojumiem, ja ir vēlme nonākt tieši astrāla zemākajos līmeņos.

Ūdens virsma kā spogulis. Ūdens spogulī var veikt ar astrālu saistītas darbības,tādēļ antīkajā pasaulē bija slaveni svētie avoti. Astrālās vīzijas bieži iestājās, ja cilvēks skatījās ūdens traukā, bieži gatavotā no sudraba. Nostradams tādiem mērķiem lietoja ūdes trauku, apmaisāmu ar zizli. Tieši kā - tas gan nav zināms.

Kritika. Akadēmiskā zinātne noraida jebkādas mistiskas spoguļu īpašības.

Saites.
Spoguļi.

Svētlaimīgā uguns

Viens no Pareizticīgās baznīcas brīnumiem - uguns parādīšanās mistiskā veidā Tā Kunga kapa baznīcas mazā kapelā Jeruzālemē katru gadu Lieldienās.

Tā katru gadu Austrumu rita kristiešu Lieldienu priekšvakarā pati parādās mazajā grieķu kapelā - Kuvuklijā. kristīgajā mitoloģijā uzskata, ka šī kapela esot izvietota virs Jēzus Kristus kapa - tās vietas, kur Jēzus ķermeni ievietojuši zārkā. Kuvuklija atrodas Jeruzālemes Tā Kunga kapa baznīcā.
 

Sagatavošanās pirms ceremonijas. Sagatavošanās ceremonijai notiek diennakti pirms pareizticīgo Lieldienām, un tā notiek vietējās valdības stingrā uzraudzībā. Visi gaismekļi policijas uzraudzībā tiek apdzēsti un iznesti no Kristus kapenēm jau iepriekšējā dienā, Lielajā piektdienā. Dievlūdzēji paliek stāvam tumsā, kas simbolizē krustā sišanas tumsību.Kunga kapa telpa tiek stingri apsekota. 
Lielajā sestdienā divi mūki iemīca palielu vaska rituli, ar kuru tiks apzīmogots Kristus kaps. Viss notiekošais ir stingrā saskaņā ar svētajiem rakstiem: “Bet otrā dienā, kas nāk pēc sataisāmās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: “Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā.” Pilāts sacīja uz tiem: “Jums ir sargi, eita un apsargait to, kā paši zināt.” Un tie aizgāja un pielika kapam sargus un aizzīmogoja akmeni.” (Mat.ev. 27., 63.-68.) Vaska zīmotne tiek pielipināta pie kuvuklijas vārtiem. Dievnama sargi uzliek uz vaska savus zīmogus.
Tuvāk un tuvāk tuvojas izšķirošais brīdis. Tiek atnesta liela lampāda, kas, aizdedzināta no Svētlaimīgās uguns, turpmāk visu gadu stāvēs uz Kristus kapa akmens.
Katru gadu Lieldienu priekšvakarā Jeruzālemes patriarhs vada īpašu lūgšanu - litāniju. 

Ceremonija. Lieldienu rītā katrā pareizticīgo baznīcā notiek krusta gājiens - trijkārt apiet baznīcu. Jeruzālemē krusta gājiens trijkārt apiet Kuvukliju - Kristus kapeni. Pēc tam Jeruzālemes grieķu patriarhs noģērbjas līdz apakšveļai un izraēliešu policisti to rūpīgi pārbauda, lai tam nebūtu nekā tāda, ar ko iedegt uguni. Lai gan visi labi saprot, ka patriarham nekā tāda nav, tomēr šī tradīcija tiek saglabāta. Agrākos otomaņu turku laikos patriarhu un kapelu pārmeklēja janičāri.
Pusdienas laikā baznīca piepildās ar tik lielu cilvēku skaitu, ka nav vietas, kur ābolam nokrist. Daudzi ir palikuši dievnamā visu iepriekšējo nakti no piektdienas. Ne tikai dievnama apakšējā daļa, bet arī visi tā stāvi, galerijas, logi, durvis, visas vietas, kur tik var nostāties, ir aizņemtas. Ticīgie atrodas pat uz kupoliem un baznīcas jumta. Dievnamā var manīt grieķus, krievus, bulgārus, serbus, koptus, sīriešus, rumāņus, albāņus, beduīnus, frančus, armēņus, gruzīnus, angļus, poļus un daudzas citas nācijas. Netrūkst arī pārliecinātu musulmaņu, sastapsiet arī žīdus. Visu skatieni pievērsti kuvuklijai.
Sevišķi emocionāli šo notikumu sagaida pareizticīgie arābi. Viņi nekādi nevar apslāpēt savu līksmi. Uzvedas kā mazi bērni. Pareizticīgajam, kas audzināts grieķu, slāvu vai citās tradīcijās no sākuma šķiet nepieņemami redzot, kā arābi uzvedas – sit bungas, sēž viens otram uz pleciem, dejo, kliedz un dzied. Tikai tad, kad kāds dziedāto pārtulko, kļūst silti ap sirdi. Izrādās, ka arābu jaunatne skandina: “Mūsu ticība ir pareiza, mūsu ticība ir Pareizticība.” Stāstīja, ka vienu gadu Jeruzalemes patriarhs pareizticīgos arābus viņu skaļās uzvedības dēļ pat negribēja ielaist baznīcā, taču tas zīmīgi atsaucās uz Svētās Uguns nonākšanu – tā nonāca ar lielu aizkavēšanos. Kopš tā laika pareizticīgajiem arābiem neviens vairs necenšas pārmest un ļauj izpaust savu prieku pa savam.
Tieši pirms patriarha parādīšanās īpašs baznīcas kalpotājs - podrizņičij (krievu val.) kapelā ienes lampadu, kurā tad arī būtu jāparādās Svētlaimīgajai ugunij. Bez tam kapelā ienes arī 33 sveces - to skaits vienādas ar Jēzus Kristus cilvēku pasaulē nodzīvoto gadu skaitu.
Mūsdienās Svētlaimīgās uguns saņemšanas laiks pārvērties par īpašu Svētā kapa litāniju. Apmēram vienos dienā no Kristus Augšāmcelšanās baznīcas altāra Jeruzālemes un visas Palestīnas patriarhs ar saviem klīriķiem svinīgi dodas uz Svētā kapa baznīcu. Viņi ir tērpti baltās drēbēs. Notiek krusta gājiens. Tiek nesti karogi, svētbildes. Kuvuklija tiek apieta trīs reizes. Grieķu un arābu valodās dzied Kristus Augšāmcelšanās tropārus: “Tavu Augšāmcelšanos, Kristus Pestītāj, eņģeļi teic debesīs, iecienī arī mūs virs zemes šķīstām sirdīm Tevi slavēt.” Pareizticīgajam patriarham seko armēņu patriarhs ar savu klīru, koptu un jakobīņu klīrs, kuri aizņem dievnamā viņiem piederošās vietas. Arī pārējās konfesijas ieņem baznīcā paredzēto vietu. No armēņu patriarha svītas atdalās viens bīskaps – patriarha dragomans ar diviem klīriķiem, tāpat divus klīriķus izvirza gan kopti, gan jakobīņi – viņi visi pienāk pie pareizticīgā patriarha un skūpsta tam roku. Tādā veidā viņi parāda godu pareizticīgajiem kā priviliģētai un galvenai ticībai Kunga Kapa baznīcā.
Krusta gājiens beidzas pie Kristus kapa vārtiem. Tiek dziedāta vakara dievkalpojuma himna: “Jēzu Kristu, Tu nemirstīgā, svētā, svētīgā debesu Tēva svētās godības lēnā Gaisma. Mēs, saules noiešanu piedzīvojuši, vakara gaismu ieraudzījuši, teicam Tēvu, Dēlu un Svēto garu. Dieva dēls, dzīvības devēj! Tu esi cienīgs, lai visos laikos Tevi teiktu svētām dziesmām, tādēļ arī pasaule Tevi godā.” Himna Dievam dēlam atgādina, ka šī litānija kādreiz bija vakara dievkalpojuma sastāvdaļa. Tai beidzoties pareizticīgā garīdzniecība atgriežas Kristus augšāmcelšanas dievnama altārī atstājot patriarhu vienu svētā kapa vārtu priekšā. Piekalpotāji palīdz patriarham novilkt svētku drēbes un visu “patriarha godību” – mitru, sakosu, omoforu un palicu. Virsgans paliek vienā talārā ar epitrahilu, jostu un aprocēm. Viņš paņem rokās saišķus ar svecēm, armēņu dragomans noņem vaska zīmogu no svētā Kapa vārtiem. To uzreiz sadala simtos un simtos gabaliņu, kas nonāk pie ticīgajiem. Patriarhs ieiet kapā. Viņam pēc tradīcijas arī ar sveču saišķiem seko armēņu bīskaps, kurš kā liecinieks novēro visu notiekošo. Pēc viņu ieiešanas Svētajā Kapā durvis tūdaļ tiek aizvērtas, armēņu bīskaps paliek Eņģeļa altārī, savukārt pareizticīgo patriarhs iet tālāk un pie Kunga kapa nokrīt ceļos un lasa īpašas lūgšanas. Šis moments savā ziņā ir ārkārtējs – baznīcā uz brīdi beidzot iestājas klusums. Visi aizturējuši elpu gaida brīnumu.
Pēc tam pareizticīgo patriarhs un armēņu patriarhs (to arī pārmeklē!) ar sveču saišķīšiem rokās kopā ieiet Kuvuklijā (Lieldienu rīta lūgšanas laikā?). Pēc tam kapelas durvis tiek aizzīmogotas ar zaļu vasku.
Patriarhs uz ceļiem kapelā intensīvi lūdzas par Svētlaimīgās uguns nākšanu tik ilgi, līdz tā tiešām ir klāt (kur palika un ko dara armēnis?). Pēc kāda laika, parasti pēc kādām 10-15 minūtēm, brīnums notiek - viņa svece tieši 12:00 iedegas no uguns, kas nonākot no Debesīm. Uguns svecēs iedegas no spoža, zibenim līdzīga, uzplaiksnījuma mazajā grieķu kapelā, visā lielajā baznīcā ieskanas daudzi zvaniņi. Tiek uzskatīts, ka uguns nonāk lejā no debesīm caur atveri Tā Kunga Kapa baznīcas kupolā.

Uguns parādīšanās. Eņģeļa altāra sienās ziemeļu un dienvidu pusēs ir pa vienam lodziņam. Tie domāti Svētlaimīgās uguns ātrākai nodošanai tautai. Caur ziemeļu lodziņu Uguni nodod pareizticīgo patriarhs, caur dienvidu – armēņu bīskaps, kurš pirmām kārtām to pasniedz savam armēņu patriarham. Neilgi pirms Svētlaimīgās uguns nonākšanas baznīca sāk mirguļot no debesu gaismas. Tā ļauj sevi aptvert dažādi – viens to pamana ugunīgu lodveidīgu bumbu veidā, cits – zibens, cits – krusta veidā. Kā liecina vēsture, Svētlaimīgā uguns katru gadu nonāk savādāk. Visos smalkumos aprakstīt to nav iespējams, var tikai ieskicēt aptuvenās kontūras, kas iezīmē šo Dieva žēlastības brīnumu. Dažreiz Svētlaimīgā gaisma nonāk uzreiz, dažreiz Jeruzālemes patriarhs pavada lūgšanās 10, 15, 20 minūtes, dažreiz vairākas stundas.
Gaidot sekundes pārvēršas minūtēs, bet minūtes stundās, tāpēc, kad iezvanās Kristus Augšāmcelšanās baznīcas zvani un caur kuvuklijas ziemeļu un dienvidu lodziņiem parādās pirmās liesmojošās gaismiņas, dievlūdzēju dvēseles iegavilējas neizsakāmā priekā. Neaprakstāmo pacēlumu nav iespējams attēlot. Cilvēki piepildās ar lielu līksmi, tiem gribas gandrīz vai lidot. Beidzot atveras arī Svētā kapa durvis, iznāk patriarhs ar liesmojošām svecēm. Svētlaimīgā gaisma acumirklī izlīst pa visu baznīcu. Gaisma bez ēnas. Tās liesma no sākuma ir zilganā krāsā un sasniedz 10-15 cm garumu. Ļaudis mazgājas gaismā, un viens otrs nespēj noticēt, ka tas ir iespējams, ka Uguns nededzina, pēc kāda laika notiek pārvērtība – mainās liesmas krāsa, gaisma pārvēršas ugunī – sāk dedzināt. Katrs no svētceļniekiem tur rokā sveču saišķīti ar 33 svecēm, kas simbolizē Kristus zemes dzīves gadus un cenšas iededzināt tās no pirmavota – Jeruzalemes patriarha, pareizticīgo un armēņu garīdzniekiem, kas stāv sarkanos tērpos pie kuvuklijas ziemeļu un dienvidu lodziņiem.
Uguns parādās uzreiz Kuvuklijas iekšpusē, tieši uz zārka vāka. taču nereti pirms tam ārpus kapelas var redzēt neparastus gaismas efektus. Mēdz būt tā, ka Svētlaimīgā uguns spilgtu uzliesmojumu veidā pārvietojas pa baznīcu. Reizēm tā nolaižas kā mākonis vai kā sienās sperošs zibenis. ir vēl arī citi varianti - zilganas gaismas straume, kā tīstoklis, kā zigzagi, kā tādas čūskiņas.
Aculiecinieki stāsta arī, ka Svētlaimīgā uguns vēl tikai pa ceļam uz kapelu iedzedz lampādas un sveces, tai skaitā arī uz altāra, kas atrodas baznīcas otrā galā. Tāpat lampādas, kas novietotas uz zārka vāka un arī tās, kas iekārtas virs tā, var aizdegties vēl pirms patriarha došanās kapelā. Agrāk patriarhs pat īpaši gaidījis šo brīdi.

Svētlaimīgās uguns izplatīšana. Patriarhs no brīnumainās uguns aizdedz daudzas sveces un izdala tās dievlūdzējiem.
Savas sveces aizdedz arī īpaši tam norīkoti baznīcas kalpotāji, kas iznēsā to pa visu Tā Kunga kapa baznīcu.
Tad notiek nākamais brīnums - kādas 10-15 minūtes pēc tam, kad sākta uguns izdalīšana, Tā Kunga kapa baznīcas telpu caururbj zibenīgs gaismas zigzags, kas nāk virzienā no augšas uz leju. Tam blakus izkaisās mazas spilgti gaišzilas uguntiņas. Ticīgie šo norisi pavada ar sajūsmas saucieniem.
Uguns tiek izdalīta dievlūdzējiem, kas gaida ārpusē un izplatīta pa visu pasauli. Pirmie gan uguni saņemot grieķu pareizticīgie. To kā lielu dārgumu ved svētceļnieki uz savām baznīcām, kur tā savukārt nonāk pie tiem, kas klātbūtnē brīnumu nav piedzīvojuši.
Tai pašā laikā no kapelas uz rokām iznes spēkus zaudējušo patriarhu, pats viņš iet nevarot.

Uguns nozīme kristīgajā mitoloģijā. Svarīgs ir fakts, ka Svētā gaisma apspīd Kristus kapu ne tikai Ciešanu nedēļas Lielajā sestdienā. Svētais Damaskas Jānis liecina, ka Svētā gaisma Kristus kapu apspīd katru dienu. Ja parastā laikā ikdienā Svētā gaisma šad tad uzplaiksnī un iemirgojas un to ne visi pat pamana, tad Lielajā sestdienā šo gaismu redz visi, tā pārtop dedzinošā Ugunī un to redz un izjūt gan ticīgie, gan neticīgie. Svētā gaisma liecina, ka Kristus patiesi ir augšāmcēlies.

Uguns īpašības. Tai ir kāda dīvaina īpašība - apmēram pirmās 15-20 minūtes tā nededzina. Tādēļ svētceļnieki ar to brauka pa slimajām vietām, tā cerot izārstēties. Ūsaini un bārdaini mūki "apmazgājas" tās liesmās un to apmatojums nekur neaizdegas.
Kāds knauzerīgs XIX gs. aculiecinieks personīgi pārliecinājies, ka arī uz sveci pārdegta uguns sakumā neapdedzina ādu, no tās neaizdegas mati un apģērbs. daudzi aculiecinieki atzīmē, ka viņi paši un līdzās esošie bjurtiski "apmazgā" ar uguni no svecēm savas sejas. Uguns paliekot dedzinoša pēc kādām 10-15 minūtēm.
Svētceļnieki raksturo Svētlaimīgo uguni kā atšķirīgu no parastās arī pēc skata - "tas nav tāds kā zemes [uguns], spīd savādāk, tā liesma ir sarkana kā kinovarj (krievu val.)." Bieži vien ticīgie vērš uzmanību uz to, ka Uguns līdzinās izkausēta sudraba pilieniem, kas sedz Kristus zārka vāku kapelā. Uz vāka "mirdzoša gaisma, līdzīga izkaisītam smalkam biseru (krievu val.) baltā, gaiši zilā, sārtā un citās krāsās, kas vēlāk sārtojās un pārvērtās par ugunīgu substanci."

Vēsture. Šur tur mēdz rakstīt, ka ziņas par Svēto uguni nākot no pirmkristiešu laikiem, taču Aliens.lv neko konkrētu nav redzējis.
Šai vietā, saskaņā ar kristiešu mitoloģiju, apglabāts pats Jēzus - no tā arī lielās bazilikas nosaukums - Tā Kunga kapa baznīca. Tepat bija arī Golgāta - Jēzus soda vieta. Pēc noņemšanas no krusta Jēzus miesas tika apglabātas šeit alā. Tagad šajā vietā ir marmora kapliča, grieķiski kuvuklija. Kuvukliju iedala divās daļās – pirmā ir Eņģeļa altāris, otrā pats Kristus kaps.
Pirmo reizi rakstu avotos ziņas par neparastām darbībām ar uguni (bet vēl ne Svētlaimīgo!) sniedzis baznīcas vēsturnieks Eisēbijs (~260.-340.g.). Viņš stāsta kādu epizodi, kas norisinājusies II gs. patriarha Narkisa laikā: "Lieldienu dievkalpojuma laikā kādā brīdī lampādā aptrūkās eļļas. Tās vietā ielēja ūdeni no Siloāmas avota [ūdens avots Jeruzālemē, Aliens.lv]. Negaidīti baznīcu apgaismoja spilgta gaisma, un lampadā no jauna uzliesmoja uguns (to aizdedzināja debesu uguns?), kas dega līdz dievkalpojuma beigām."
Pirmo reizi Uguns esot parādījusies IV gs. Jeruzālemes patriarha Teofīla lūgšanas laikā. Kopš tā laika tā kļuvusi par pareizticīgo kristiešu visvairāk daudzināto brīnumu. 
Par Svēto uguni liecina Nisas Gregors (333.-394.g.).
Damaskas Jānis (675.-749.g.) savos sastādītajos baznīcas dziedājumos, kurus dzied vēl šobaltdien, bieži piemin gaismu, kas apgaismo svēto kapu.
Latīņu mūks Bernards (IX gs.) Svētās uguns brīnumu apraksta tā: “Pashas priekšvakarā, Lielajā sestdienā, rīta dievkalpojuma laikā, Tā Kunga kapa baznīcā, pēc Kirie eleison ("Kungs, apžēlojies") nodziedāšanas, nonāk eņģelis un aizdedzina lampādas, kas karājas virs Tā Kunga kapa. Patriarhs nodod šo uguni bīskapam un beidzot visai tautai, lai katrs var šo uguni ienest savās mājās. Tagadējo patriarhu sauc Teodosijs (863.-879.g.), šo posteni viņš ieņēma savas svētbijīgās dzīves dēļ.”
Skeptiķi gan apgalvo, ka uguns nenākot vis no debesīm, bet to aizdedz vietējais patriarhs ar iepriekš nišā paslēptu lampu. Visai daudz "atmaskojumu" nāk no arābu vēsturniekiem, kuri, iespējams, reliģiskas greizsirdības vadīti centās mazināt šī reliģiskā fenomena nozīmīgumu.
Al Džahīzs (miris 868.g.) rakstīja, ka "baznīcas glabātāji nepaguruši rīkoja tautai dažādas viltības, kā piemēram mūki no Augšāmcelšanās baznīcas Jeruzālemē, kas apgalvoja, ka eļļa lampās viņiem kādos svētkos iedegas naktī bez uguns." 
Al Biruni ap 1000.gadu ir viens no nedaudzajiem musulmaņiem, kas apgalvo, ka stāstiem par "svēto uguni" būtu jāuzskata kā ticami. Citi viņa laikabiedri gan domāja, ka tas ir cilvēku roku darbs.
Romas pāvests Urbāns II (1088.-1099.g.) nespēja noslēpt savu sajūsmu un Klermontā milzīgu tautas masu priekšā izsaucās: “Patiešām šajā baznīcā (Tā Kunga kapa baznīcā, Aliens.lv) atrodas Dievs: šajā dievnamā Viņš par mums nomira un tika apbedīts. Līdz pat šim laikam Viņš nepārstāj tur rādīt savus brīnumus, jo savu ciešanu dienās, kad visi uguņi tiek apdzēsti virs Viņa kapa un dievnamā, apdzēstās lampādas pēkšņi aizdegas. Kura gan sirds, lai cik cieta arī būtu, netaps mīkstāka piedzīvojusi tādu parādību.”
Gadījums ar krustnešiem. Svētlaimīgā uguns nenonāca 1101.gada Lieldienās, kad dievkalpojumā klāt bijuši franku bruņinieki krustneši.
1099.gadā Jeruzālemi iekaroja krustneši. Katoļu garīdzniecība brālīgi nolēma iegūt Svēto Uguni kopā ar pareizticīgajiem. No cilvēciskā viedokļa – kas tur slikts. Tikai apsveicami. Taču, lai arī kā grieķu un katoļu garīdzniecība kopā lūdzās, no Uguns nebija ne vēsts. Visā Jeruzalemē sākās jezga un satraukums. Nedabiskā situācija liecināja, ka kaut kas nav kārtībā. Svētlaimīgā uguns nonāca tikai tad, kad katoļu garīdzniecība pameta Kristus kapu un ar kailām kājām devās uz Zālamana templi. Uguns nonāca nevis kā parasti Lielajā Sestdienā, bet tikai nākamajā dienā, pašos Kristus Augšāmcelšanās svētkos.
Te jāatzīmē fakts, ka 1054.gadā notika lielā Baznīcas šķelšanās. Oficiāli tiek pieņemts, ka no šī brīža Baznīca sadalījās divās daļās – Pareizticīgajā Baznīcā un Romas Katoļu Baznīcā.
1104.-1106.gados pa Palestīnu ceļoja krievu svētceļnieks Daniēls, kurš pirmais no krieviem pastāstījis par svēto uguni Tā Kunga kapa baznīcā.
Ibn al Kalanisī (miris 1162.g.) skaidroja lampu "pašiedegšanos" ar to, ka kristieši starp lampām nostiepjot dzelzs stiepli, iesmērējot to ar balzāmeļļu, kas savienojumā ar jasmīna eļļu pašaizdegas. Pēc tam pietiek tikai tuvināt uguni šim diegam, lai tā pārmestos uz citām lampām.
Al Džaubars (miris 1242.g.) ziņo papildus detaļas: zem kupola esot dzelzs lādīte, kurā sestdienas vakarā īpaši apmācīts mūks ievieto sēru un sakur tajā uguni. Tās degšanas ilgums pielāgots tā, lai tā turpinātos līdz pat "uguns nonākšanai." Ķēde, kurā iekārta dzelzs lādīte, sasmērēta ar balzāmeļļu. Vajadzīgajā brīdī uguns no sēra aizdedzina eļļu, kas tek pa ķēdi uz lampadu - tā arī rodas "svētlaimīgā uguns."
Arābu rakstnieks Ibnaldžaūzs (miris 1256.g.) ziņo par marmora nišā kapelā paslēptu nedzēstu degošu lampadu, no kuras arī tiek iedegta Svētlaimīgā uguns. Šī liecība sakrīt ar vēlāko bīskapa Porfīrija Uspenska versiju.
Par zīda diegiem, kas ieziesti ar balzāmeļļu un ierīvēti ar sēru ziņo arī Mudžiradīns ap 1496.gadu.
Jeruzāleme otomaņu turku varā (1516.g.). Grūti laiki pienāca, kad Jeruzāleme pēc Palestīnas iekarošanas 1516.gadā sultāna Suleimana I valdīšanas laikā nonāca turku rokās. Lai pareizticīgie piekļūtu savam svētumam, musulmaņi prasīja ieejas maksu. Ir saglabājies kāds 1593.-1594.gada Maskavas tirgotāju ceļojuma apraksts, kur viņi liecina, ka lai iekļūtu baznīcā turki no katra pareizticīgā pieprasīja 4 monētas zeltā, bet no pārējiem, tai skaitā no katoļiem, 10 monētas zeltā. No mūkiem turki naudu neņēma. Daudzi kristieši no dažādām zemēm tā arī netika ielaisti, bet raudādami lūkojās caur šauru lodziņu baznīcas vārtos, lai kaut nedaudz ieraudzītu Tā Kunga godību, kad Svētais Gars nāks pār Tā Kunga kapu.
Otomaņu turki izrādīja īpašu uzcītību Svētlaimīgās uguns brīnuma atmaskošanā. Šai laikā musulmaņu varasvīri ļoti rūpīgi pārbaudīja Svētlaimīgās uguns procesa norisi. Tieši no šī laika līdz pat mūsdienām saglabājies patriarha pārmeklēšanas process, tā virsdrēbju novilkšana un Kuvuklijas aizzīmogošana. Lai cik rūpīgi viss tika pārmeklēts, vēsture tā arī nav mums saglabājusi ziņas par kādu pieķeršanu blēdībās.
Reiz no Bagdādes ieradās kāds Amīrs (kas tas tāds?). Viņš izvirzīja savus noteikumus, pēc kuriem pareizticīgajiem, lai noturētu dievkalpojumu pie Kristus kapa, bija jāsavāc 7000 zeltā. Patriarham tādas summas nebija, un atlika vienīgi cerēt uz Dieva žēlastību. Patriarhs ar tautu cītīgi lūdza Dievu, un patiesi - noticis brīnums. Amīra acu priekšā baznīcas lielie vārti atvērušies bez cilvēka roku līdzdalības un virs Tā Kunga kapa, Golgātas un citās vietās atrodošie gaismekļi iedegušies paši no sevis. Redzot notiekošo, Amīrs bijis tā iespaidots, ka ļāvis pareizticīgajiem noturēt svētkus.
Notikums ar armēņiem. Savā laikā bija mēģinājumi izolēt pareizticīgos un iegūt Svētlaimīgo uguni pašu spēkiem, jo tika uzskatīts, ka visa pamatā ir fakts, kura pārziņā ir Kristus kaps. Kas ir Tā Kunga kapa saimnieks, tas ir arī Uguns saimnieks. Tā XVII gs. turku kundzības laikā, kad valdīja sultāns Murats Taisnais, notika sekojošais.
Bagātie armēņi ar savas baznīcas vadītāju ziņu piekukuļoja turku ierēdņus un saņēma atļauju un piekrišanu saņemt Svētlaimīgo uguni pašiem. Viņiem izdevās pārliecināt turkus, ka Svētlaimīgā uguns nonāk nevis pareizticīgo grieķu dēļ, bet visu kristiešu dēļ un, ja armēņi būs tur, tad dabiski notiks tas pats, kas vienmēr. Un tā - Jeruzālemē valdošie otomāņu turki piešķīra tiesības tiesības Svētlaimīgo uguni iegūt un izplatīt armēņu gregoriāņu kopienai (armēņiem Jeruzālemē vēl tagad ir vesels kvartāls!).
Pareizticīgie tika pilnīgi nobīdīti malā un netika pielaisti pat skatīt Kunga kapu, viņus kopā ar visu patriarhu izdzina arī no Kristus Augšāmcelšanās baznīcas. Tā Kunga kapa baznīcā palika tikai augstākie Armēņu apustuliskās baznīcas garīdznieki, ieskaitot katolikosu. Pareizticīgo grieķu patriarhs Sofronijs ar ticīgajiem noskumuši stāvēja baznīcas ārpusē, kamēr armēņi sava katolikosa vadībā cītīgi lūdzās.
Pagāja labs laika sprīdis, bet nekas nenotika – Uguns kā nenāca, tā nenāca. Armēņi (arī turki?) nobijās ne pa jokam, raudāja un lūdzās, lai jel Dievs arī viņiem sūta savu žēlastību. Taču Dievs negribēja uzklausīt armēņus. Pagāja vēl kāds brīdis. Atmosfēra ar katru brīdi kļuva saspīlētāka, nervozāka. Hronikas stāsta, ka šai sakarā noticis ļoti neparasti - notika brīnums, nogranda pērkons, un pie ieejas Kristus Augšāmcelšanās dievnamā gandrīz visā garumā kreisajā pusē sašķēlās vidējā marmora kolonna. Svētlaimīgā uguns nenonāca uz Kristus kapa kā parasti, bet izrāvās caur kolonnu pie pareizticīgajiem, tieši tajā vietā, kur baznīcas ārpusē stāvēja patriarhs. Patriarhs aizdedzināja no Svētlaimīgās uguns šalts pie kolonnas savas sveces un pasniedza Uguni tālāk pārējiem pareizticīgajiem un citiem, kas bija šeit sanākuši. Sevišķā sajūsmā bija pareizticīgie arābi, kas no prieka skrēja, lēkāja un kliedza. (Jāsaka, ka šī neapvaldītā arābu līksmošana šajos svētkos ir kļuvusi par tradīciju.)
Kad turki to redzēja, viņi atvēra pareizticīgajiem baznīcas vārtus. Gavilējot ar aizdegtām svecēm grieķi ienāca dievnamā. Turki no sākuma gribēja visus armēņus sakapāt ar zobeniem, taču apdomājās, sodīja un ar kaunu padzina. Kopš tā brīža neviens vairs necenšas apstrīdēt pareizticīgo tiesības iegūt Svētlaimīgo uguni. Mūsdienās ieejot dievnamā katrs dievlūdzējs godbijīgi noskūpsta šo Svētlaimīgās uguns iededzināto zīmi kolonnā. Līdz pat šai dienai slavenajai kolonnai pieskaras ticīgie, pirms ieiešanas baznīcā.
Skeptiķi gan apgalvo, ka uguns nenākot vis no debesīm, bet to aizdedz vietējais patriarhs ar iepriekš nišā paslēptu lampu. Šādu versiju jau XIX gs. vidū paudis krievu bīskaps Porfīrijs (Порфирий Успенский, 1804.-1885.g.). Kad Porfīrijs apjautājies savam Jeruzālemes kolēģim, kamdēļ tas nesaka taisnību par Svētlaimīgās uguns nonākšanu, tas atbildējis: "Mēs nedrīkstam sākt šo apvērsumu prātos, mūs saplosīs pie paša Tā Kunga kapa zvanu torņa."
Akadēmikis Kračkovskis publicēja savu eseju I Pasaules kara gados, kad Krievijas impērija pretendēja uz daļu Turcijas teritorijas, kā arī vēlējās pārņemt kontroli pār Svēto zemi. A.Kračkovskis bija Krievijas ZA īstenais loceklis no 1921.gada, pārtulkojis Korānu, viens no padomju orientalistikas un arābistikas skolas dibinātājiem. Viņa eseja "Svētlaimīgā uguns - pēc Al Biruni un citu musulmaņu rakstnieku stāstītā X-XIII gs. («Благодатный огонь – по рассказу Ал-Бируни и других мусульманских писателей Х-ХIII вв.») tika publicēta 1914.gadā.
Nikolaja Uspenska ziņojums. Garīgās akadēmijas profesors Nikolajs Uspenskis (Николай Успенский, 1900.-1987.g.) un akadēmiķis Ignātijs Kračkovskis (Игнатий Крачковский, (1883.-1951.g.) arī rakstīja, ka tā ir gluži parasta uguns, ko mācītājs iededzina uz Lieldienām, un tikai ar laiku tā tika uztverta kā brīnums. Šie abi pētījumi par Svētlaimīgā uguns rituālu Tā Kunga Kapa baznīcā Jeruzālemē 2007.gadā tika publicēti vēstures zinātņu doktora Sergeja Bičkova (Сергей Бычков) un vēstures zinātņu doktora, dievvārdu kandidāta diakona Aleksandra Musina (Александр Мусин) grāmatā "Svētlaimīgā uguns: mīts vai realitāte?" («Благодатный огонь: миф или реальность?») Autori atzīst, ka patiesība par Svētlaimīgo uguni parādījusies katru reizi svarīgā vēstures pagriezienā. Grāmatas autori domā, ka senākie arābu autori, visdrīzāk, mēģināja "brīnumu" skaidrot ar viņiem zināmajiem paņēmieniem spontānai lampadas iedegšanai un iedomāties nevarēja, ka tas notika pavisam vienkārši - ar sveci.
Mūsdienās katolikosa pārmeklēšana kļuvusi formāla, tādēl principā viņš varētu kapelā ienest šķiltavas.

Vai Uguns nonāk tikai pie pareizticīgajiem? Saprātīgam cilvēkam, pat tādam, kas gatavs atzīt Svētlaimīgās uguns brīnumu, būtu grūti pieņemt un apzināties to, ka Uguns nonāk tikai pie pareizticīgajiem un tikai pēc vecā kalendāra. Visi kristieši taču pielūdz vienu vienīgu Dievu, arī vecais kalendāra stils, pie kura pieturas lielākā pareizticīgo daļa mūsdienās, tiek uzskatīts par ietiepīgu sava īpaša viedokļa demonstrāciju. Tad kāpēc gan, ja varam spriest pēc vēsturiskās pieredzes, Svētlaimīgā uguns nedodas rokā nevienai citai konfesijai? Kas tur vispār varētu būt par lietu?

Ticējumi. Tiek uzskatīts, ja uguns reiz neparādīsies, tad tās būs visu laiku beigas - varbūt pat parādīsies Dieva pretmets Antikrists. Tomēr tādi gadījumi bijuši vairākkārt, piemēram, 1101.gada Lieldienās, kad dievkalpojumā klāt bijuši franku bruņinieki krustneši, tomēr nekāds Antikrists tā arī neparādījās.

Kolonna baznīcas ārpusē. Šeit svētceļniekiem rāda caurumu kolonnā (pa kreisi no ieejas baznīcā), kur esot tā Uguns izšāvusies laukā pie baznīcas ārpusē stāvošajiem grieķu pareizticīgajiem, kurus armēņi nelaiduši iekšā. Tas esot noticis agrīnajos viduslaikos pirms islāma rašanās, kad Armēnijas lielvalsts aizņēma visu Mazāzijas pussalu un stiepās līdz pat Palestīnai. Tādejādi uguni vienalga pirmie saņēmuši grieķi.

Profesors Uspenskis teica savu runu 1949.gadā, gadu iepriekš grieķu baznīcas bija atteikušās atzīt Staļina KPB līderības pretenzijas pareizticīgajā pasaulē un neieradās Maskavā uz koncilu. Abos gadījumos tas bija trieciens grieķu pareizticības autoritātei.

Kritika. Protams, ka tik slavens fenomens, kas prognozējami ar līdzīgiem rezultātiem notiek paredzamā dienā, izsauca aizdomas par iestudētību. Par to aizdomājās jau viduslaikos.
Al Džahīzs (miris 868.g.) rakstīja, ka "baznīcas glabātāji nepaguruši rīkoja tautai dažādas viltības, kā piemēram mūki no Augšāmcelšanās baznīcas Jeruzālemē, kas apgalvoja, ka eļļa lampās viņiem kādos svētkos iedegas naktī bez uguns."
Al Biruni ap 1000.gadu ir viens no nedaudzajiem, kas apgalvo, ka stāstiem par "svēto uguni" būtu jāuzskata kā ticami. Citi viņa laikabiedri gan domāja, ka tas ir cilvēku roku darbs. 
Ibn al Kalanisī (miris 1162.g.) skaidroja lampu "pašiedegšanos" ar to, ka kristieši starp lampām nostiepjot dzelzs stiepli, iesmērējot to ar balzāmeļļu, kas savienojumā ar jasmīna eļļu pašaizdegas. Pēc tam pietiek tikai tuvināt uguni šim diegam, lai tā pārmestos uz citām lampām.
Al Džaubars (miris 1242.g.) ziņo papildus detaļas: zem kupola esot dzelzs lādīte, kurā sestdienas vakarā īpaši apmācīts mūks ievieto sēru un sakur tajā uguni. Tās degšanas ilgums pielāgots tā, lai tā turpinātos līdz pat "uguns nonākšanai." Ķēde, kurā iekārta dzelzs lādīte, sasmērēta ar balzāmeļļu. Vajadzīgajā brīdī uguns no sēra aizdedzina eļļu, kas tek pa ķēdi uz lampadu - tā arī rodas "svētlaimīgā uguns."
Arābu rakstnieks Ibnaldžaūzs (miris 1256.g.) ziņo par marmora nišā kapelā paslēptu nedzēstu degošu lampadu, no kuras arī tiek iedegta Svētlaimīgā uguns. Šī liecība sakrīt ar vēlāko bīskapa Porfīrija Uspenska versiju.
Par zīda diegiem, kas ieziesti ar balzāmeļļu un ierīvēti ar sēru ziņo arī Mudžiradīns ap 1496.gadu.
Īpašu uzcītību Svētlaimīgās uguns brīnuma atmaskošanā izrādīja otomaņu turki pēc Palestīnas iekarošanas 1516.gadā. Šai laikā musulmaņu varasvīri ļoti rūpīgi pārbaudīja Svētlaimīgās uguns procesa norisi. No šī laika līdz pat mūsdienām saglabājies patriarha pārmeklēšanas process, tā virsdrēbju novilkšana un Kuvuklijas aizzīmogošana. Lai cik rūpīgi viss tika pārmeklēts, vēsture tā arī nav mums saglabājusi ziņas par kādu pieķeršanu blēdībās.
Katoļu teologs G.Klamets savā grāmatā "Uguns brīnums Svētajā sestdienā Augšāmcelšanās baznīcā": "Noslēpumainas degvielas izgudrošana XIII vai IX gadsimtā bija, iespējams, par iemeslu, lai izmainītu Lieldienu dievkalpojuma rituālu." Ar to autors laikam domājis lampadas nomaiņu ar vati un svecēm.
Ja atklātu sveces dakti samērcē baltā fosfora sēroglekļa šķīdumā, tad pēc kāda laika (empīriski to var viegli noteikt) svece pati no sevis iedegas. Sērogleklis aizkavē fosfora uzliesmošanu, tādēļ tā iedegas tikai tad, kad sērogleklis ir iztvaikojis.
Interesanti, ka krievu fiziķis Andrejs Volkovs baznīcā brīnumainā notikuma laikā veicis fizikas eksperimentu. Ar aparātu, kas fiksē elektromagnētisko starojumu viņš noteicis, ka dažas minūtes pirms Svētlaimīgās uguns iznešanas no kapelas baznīcā parādās jaudīgs garu viļņu impulss. Tāds rituāla laikā rodas tikai vienreiz un vairāk neatkārtojas. Izteikta doma, ka šādu mipulsu rada kopā savākušos ticīgo psihskā enerģija. Tomēr fenomena daba ta arī nav tapusi skaidra.

Saites.
Tā Kunga kapa baznīca.
Reliģiskie brīnumi.

Nikolaja Uspenska ziņojums. Garīgās akadēmijas profesors Nikolajs Uspenskis (Николай Дмитриевич Успенский, 1900.-1987.g.) un akadēmiķis Ignātijs Kračkovskis (Игнатий Крачковский, (1883.-1951.g.) arī rakstīja, ka tā ir gluži parasta uguns, ko mācītājs iededzina uz Lieldienām, un tikai ar laiku tā tika uztverta kā brīnums. Šie abi pētījumi par Svētlaimīgā uguns rituālu Tā Kunga Kapa baznīcā Jeruzālemē 2007.gadā tika publicēti vēstures zinātņu doktora Sergeja Bičkova (Сергей Бычков) un vēstures zinātņu doktora, dievvārdu kandidāta diakona Aleksandra Musina (Александр Мусин) grāmatā "Svētlaimīgā uguns: mīts vai realitāte?" («Благодатный огонь: миф или реальность?») Autori atzīst, ka patiesība par Svētlaimīgo uguni parādījusies katru reizi svarīgā vēstures pagriezienā. Grāmatas autori domā, ka senākie arābu autori, visdrīzāk, mēģināja "brīnumu" skaidrot ar viņiem zināmajiem paņēmieniem spontānai lampadas iedegšanai un iedomāties nevarēja, ka tas notika pavisam vienkārši - ar sveci.
Nikolajs Uspenskis dzimis 1900.gadā garīdznieka ģimenē. 1909.gadā viņš iestājās garīgajā skolā Starajarusā, bet, kad bija to beidzis - Novgorodas garīgajā seminārā. Pēc dienesta Sarkanajā Armijā viņš turpināja mācības Pēterpils Dievvārdības institūtā (Петроградский Богословский институт), 1925.gadā aizstāvēja kandidāta disertāciju.
Kad N.Uspenskis nevēlējās atteiktis no tēva-garīdznieka, ko ОГПУ bija atzinusi par "tautas ienaidnieku," viņš tika apsūdzēts "kulta priekšmetu zagšanā" un viņam tika atņemtas vēlēšanu tiesības. Pēc tam viņš tika ieslodzīts Pēterpils "Lielās mājas" kamerā. Tur, visdrīzāk, viņš tapa čekas savervēts un pēcāk reabilitēts.
1932.gadā, saņēmis reabilitāciju, iestājās Pēterpils Valsts konservatorijā (Ленинградскaя государственнaя консерватория) un 1937.gadā beidza tās Teorētiskās vēstures fakultāti. 1946.gadā aizst'vēja kandidāta disertāciju "Krievu Ziemeļu tikumi" («Лады русского Севера»). 1942.-1946.gados viņš vadīja Pēterpils Nikolo-Bogojavļenskas katedrāles kori (Ленинградский Николо-Богоявленский кафедральный собор).
1946.gadā, pēc Pēterpils garīgo skolu atdzimšanas, N.Uspenskis ar patriarha Aleksija I pavēli tika nozīmēts par Pēterpils Garīgās akadēmijas (Ленинградскaя Духовнaя академия) docentu. 1947.gadā viņam piešķirts profesora nosaukums. 1949.gadā aizstāvējis disertāciju par tēmu «Чин всенощного бдения в греческой и Русской Церкви», un viņam piešķirta dievvārža maģistra grāds. 1957.gadā aizstāējis disertāciju par tēmu «История богослужебного пения Русской Церкви (до середины XVII века)» un kļuva par baznīcas vēstures doktoru.

N.Uspenska ziņojums par Svētlaimīgo uguni nebija domāts presei. Tas tika nolasīts "ikgadējā aktā" Pēterpils Garīgajā akadēmijā un seminārā 1949.gadā. Ziņojuma tekstu apstiprināja Akadēmijas Padome 1949.gada 31.augusta sēdē. Vairāk kā 50 gadus šis ziņojums "gāja pa rokām," un tika kaismīgi apspriests. 
Galvenie N.Uspenska secinājumi:
      1)  visagrīnākie ziņojumi par "svēto uguni" nāk no IX gs., bet iepriekšējā laika baznīcas rakstos nekas par šo brīnumu nav uziets;
      2)  VIII-X gs. liturģisko rokrakstu dati ļauj izdarīt secinājumu, ja Jeruzālemes rituāls radies no Lielās sestdienas lampadu mazgāšanas paraduma, tajās tika iedekta Lieldienu uguns. Latīņu tradīcijā šis paradums saglabājies līdz mūsdienām.

Citāti no Uspenska ziņojuma. 

"Skaistā pavedienā cauri visai svētceļnieku literatūrai no IX gs. otrās puses piligrima Bernarda un līdz XX gs. iet doma par brīnumaino Sv.uguns parādīšanos... Līdzīgi svētceļnieku ziņojumi, paši sev pretrunīgi par uguns izcelsmes veidiem no augšas, un tiek apgalvota šīs izcelsmes acīmredzamība visiem ticīgajiem, tas drīzāk runā par autoru un Sv.uguns rituāla laikā apkārt esošā pūļa reliģisko eksaltāciju, nevis par paša rituāla nozīmību. Šeit tad arī tiek zaudēta tā zinātniskā vērtība jautājumā par rituāla izpēti."

"Literatūra par Sv.uguns rituālu, kvantitatīvi visai bagātīga, nesniedz mums stāstu par tās izcelsmi. Tā tikai apgalvo svēto uguni kā pārdabiskas izcelsmes, par ko neko nevēsta vispasaules baznīcas balss."

"Ne vispārējas ne vietējas nozīmes baznīcas rīkojumi, ne svēto tēvu literatūra nepazīst brīnumaino uguni."

"Prof. Oļesņickis izskaidro Sv.uguns rituāla izcelsmi ar Sv.Narcisa brīnumu. "...Saskaņā ar vēsturnieka Eisēbija liecību, par tā rašanās cēloni kalpojis brīnums, kas noticis patriarha Narcisa laikā, kad lampadā ielietās eļļas trūkuma dēļ ar no debesīm nonākušu brīnumainu uguni tika aizdedzināts Siloāmas avota ūdens un dega kā svaidāmā eļļa visa turpmākā Lieldienu dievkalpojuma laikā."
Šis prof. Oļesņicka apgalvojums liek mums apmulst. Lieta tā, ka Eisēbija neko nesaka līdzīgu tam, ko raksta par brīnumaino lampadu iedegšanos, uz viņu atsaucies prof. Oļesņickis. Eisēbijs stāsta tikai par brīnumu, kā Siloāmas ūdens pārvēršas par svaidāmo eļļu un nesniedz pat norādi par brīnumainas uguns nonākšanu no debesīm un lampadu aizdegšanu."

"Kristīgā apziņa nespēj pieļaut brīnumainu uguns parādīšanos noteiktā dienā, stundā un minūtē, jo tāda lietu kārtība nonivelētu pašu kristietības reliģiju tā saucamo dabisko reliģiju līmenī." /Aliens.lv plati smaida - šai spriedumā manifestē biedra Uspenska čekistiskā daba!/

"Mums var uzdot jautājumu: ko tad īsti skatās Palestīnas hierarhi un pats Jeruzālemes patriarhs? Uz šo jautājumu mēs atrodam atbildi vissvētā bīskapa Porfīrija dienasgrāmatā. Atsaucties uz savu sarunu ar patriarha vietvaldi, Filadelfijas bīskapu Dionīsu (vēlākais Bētlemes metropolīts), kurā pēdējais runājis par veidu ka iedegt Sv.uguni, vissvētais Porfīrijs raksta: "Izstāstot visu to, metropolīts piebilda, ka tikai no viena Dieva tiek gaidīta svētlaimīgo melu pārtraukšana. Kā viņš pārvalda un var, tā arī ieskaidrot un nomierināt tautas, kas tagad tic Lielās sestdienas ugunīgajam brīnumam. Bet mēs pat nedrīkstam uzsākt šo apvērsumu prātos, mūs saplosīs pie pašas Sv.Kapa kapelas.""

"Acīmredzot, kaut kad, savlaicīgi sparīgi nesniedzot skaidrojumu savai draudzei par īsto Sv.uguns rituāla jēgu, turpmāk viņi izrādījās nespējīgi pacelt balsi objektīvu apstākļu dēļ pieaugošajam tumšo masu fanātismam. Tā ka tas netika izdarīts savlaicīgi, tad vēlāk tas kļuva neiespējami bez riska personīgai labklājībai un arī pašu svētvietu saglabāšanai. Tiem atlika - novadīt rituālu un klusēt, mierinot sevi ar to, ka Dievs "kā pārvalda un var, tā arī ieskaidrot un nomierināt tautas" (Uspenska oriģinālā - «как ведает и может, так и вразумит и успокоит народы»).

Strasbūras dejas

Angliski - dancing plague of 1518 vai dance epidemic of 1518.
Franciski - Épidémie dansante de 1518.
Neparasta Strasbūras iedzīvotāju uzvedība 1518.gadā, kas izpaudās kā dejošana līdz pilnīgam spēku izsīkumam.  

Notikumu gaita. 1518.gada vasarā Sv.Romas impērijas pilsētā Strasbūrā ielas vidū piepeši bez iemesla sāka dejot kāda sieviete - Trofeja. Dejoja viņa dikti aktīvi, kamēr pakrita no pārguruma gandrīz pēc nedēļas dejošanas. Bet dīvainākais bija tas, ka viņai pakāpeniski piebiedrojās citi pilsētnieki. Pēc nedēļas pilsētā dejoja 34 cilvēki, bet pēc mēneša augustā - jau 400. 
Nerodot skaidrojumu dīvainajai epidēmijai, vietējie ārsti vainoja “karstas asinis” un ieteica slimniekiem drudzi vienkārši izdejot.
Tāpēc tika uzcelta skatuve un pieaicināti profesionāli dejotāji. Pilsētas galvas pat nolīga vietējo ansambli, lai dejām būtu arī muzikāls pavadījums, tomēr nebija ilgi jāgaida, kad deju maratonam pievienojās arī nāve ar savu izkapti. Daudzi dejotāji pārgurumā vienkārši sabruka uz zemes, bet citi pat nomira no pārpūles un sirdstriekas. Ārsti tikai noplātīja rokas. Bezspēcīgi bija arī melnsvārči ar saviem pātariem. Galu galā tika nolemts dejotājus neaiztikt, un šī dejošanas lēkme pakāpeniski arī izbeidzās. 

Tā arī nekļuva skaidrs, kas to bija izsaucis. Minēja kādu saindēšanos, īpašu epilepsijas veidu un pat iepriekš slepeni organizētu sektantu rituālu. Interesanti, ka nekur citur pasaulē līdzīgi gadījumi nav reģistrēti.

Saites.
Strasbūra.

Šneiders, Ļevs (1925.-2016.g.)

Лев Иванович Шнейдер.
Krievu ufologs, kas, dzīvodams Latvijā, stāvējis pie vietējās ufoloģijas pirmsākumiem XX gs. 80.gadu beigās.

Dzīvesgājums. Dzimis 1925.gadā.
Visu dzīvi strādājis par konstruktoru Rīgas Dīzeļu rūpnīcā (РДЗ - Рижский дизельный завод). Bijis sava amata pratējs un 1965.gadā saņēmis Latvijas PSR Valsts prēmiju. Vienu no viņa izstrādājumiem - rezerves dīzeļa ģeneratoru, paņēma krievpadomju militāristi savam raķešu kompleksam "Topoļ-M" (Тополь–М).
Sākot no 1977.gada sācis aizrauties ar ufoloģiju. Tieši tobrīd padomju presē parādījās ziņas par tā saucamo Petrozavodskas fenomenu, un Ļ.Šneiders jau pirmajā atvaļinājumā izbrauca uz Karēliju, kur kādreiz bija mācījies. Viņam uzsmaidīja veiksme, jo fenomena aculiecinieku starpā bija arī viņa bijušās literatūras skolotājas dēls, Petrozavodskas universitātes profesors (teikts arī, ka Pēterpils universitātes). Tas saveda Šneideru kopā ar zinātniekiem no AP komisijas, kāda toreiz eksistēja PSRS ZA. Viņa rokās nonāca slēgtā ziņojuma pilns teksts, ko turpmākos gadus viņš glabāja pie sevis.
No tā laika Ļ.Šneiders sāka vākt visu informāciju par NLO, ne reizi vien ņēma dalību ufoloģiskajās ekspedīcijās, ufologu konferencēs.
Bija Latvijas Ufologu biedrības dalībnieks līdz pat 2003.gadam, pēc tā viņu ceļi šķīrās.
Bija aktīvs organizācijas UFOLats rīkoto semināru apmeklētājs.

Bijis aktīvs ЛАУФ organizēto ekspedīciju dalībnieks, darbojies kopā ar Pāvelu Muhortovu, Valēriju Paramonovu, Oļegu Buraku, saglabājot kritisku domāšanu un tehnisku pieeju jautājumiem.
Miris 2016.gada 22.jūlijā Rīgā, 91.gada vecumā. 

Ļ.Šneiders savas dzīves laikā savācis nozīmīgu arhīvu - ap 40 sējumu par tēmu. Tajā daudz ar viņa roku veiktu zīmējumu, kas veikti no AP piedzīvojušiem lieciniekiem.

Darbi. Tie nekad nav tulkoti latviski.
      Разумы материального мира. 2011.g.
      Интервью с Львом Шнейдером. 2011.g.
      Происхождение материального мира. 2009.g.
      Гипотеза Шнейдера. 2007.g.
      Боги тоже смертны. 2002.g.
      Откуда всё взялось? 2002.g.
      Контакт 3-го рода в Латвии, 1980. 2000.g.
      Контакт с звездной гостьей, 1972. 1996.g.  

Ļeva Šneidera teorija. Эти материалы привели его к выводу: за людьми на Земле наблюдают некие разумные сущности и даже иногда передают им дозированную информацию. Кстати, первую подсказку "оттуда" Лев Иванович получил в 1945 году. Приведем дословно его рассказ.
Откуда берутся ангелы–хранители
"Я был курсантом в летном училище в Бердске под Новосибирском. Нас должны были выпустить через три года лейтенантами, готовили к полетам на пикирующих бомбардировщиках. А я мечтал стать летчиком–истребителем. Война заканчивалась, морозы, плохая кормежка и нерадужные перспективы застрять в армии надолго. Думал, о высшем образовании придется забыть. И вот однажды ночью я слышу четкий голос: "Ты отсюда уедешь 27 февраля". Через три недели в Бердск прибыла группа офицеров, и из нескольких тысяч курсантов отобрали 30 счастливчиков, в число которых попал и я. И 27 февраля нас отправили в Мичуринск — летать в учебной эскадрилье двухмоторных истребителей, полученных по ленд–лизу".
Что ж, многие люди слышат "внутренний голос", видят вещие сны о грядущих событиях. Может, и в случае с курсантом Шнейдером включилась интуиция?
Но Лев Иванович объясняет иначе. По его версии, в юности почти всех людей просматривают на предмет их будущей жизнедеятельности. Тех, кто заслуживает интереса, начинают "курировать". Так и появляются у людей ангелы–хранители. Шнейдеру ангел–хранитель помог найти его подлинное призвание — плодотворную работу в машиностроении. Лев Иванович после четырех лет службы в авиации сумел демобилизоваться и поступил в Ленинградский политехнический институт, окончил его и по распределению приехал в Ригу.
Но вернемся к теме контактов. Шнейдер утверждает, что у него есть опробованная техника выхода на связь с внеземным разумом. Она довольно простая. По описанию — похоже на приемы работы психологов с подсознанием. Правда, как признался Лев Иванович, нужно проявить изрядную настойчивость, чтобы дождаться от адресата реакции на посланный запрос. Что важно: нельзя тревожить братьев по разуму по пустякам. И второе: надо заранее четко продумать, о чем спрашивать.
Научно–познавательные вопросы при контактах, увы, напрочь испаряются, внимание контактера рассеивается. А вот на вопросы личного характера Они отвечают — в виде образов. Лев Иванович рассказал о двух случаях, когда он рискнул побеспокоить посланцев чужой цивилизации.
Все, о чем вы хотели спросить…
У Льва Ивановича начались проблемы со здоровьем. После трех дней обращений к Ним за помощью ночью перед закрытыми глазами появилось четкое изображение пирамиды с проекцией больного органа. Правая сторона пирамиды была словно размыта. "Я разозлился: что за фигню мне показывают? Но утром понял: это предупреждение о болезни. Я немедленно побежал к нужному специалисту, и вовремя — мне сделали операцию и все наладилось.
А второй случай такой. "В начале 90–х питерский экстрасенс Николай Ходаев уговорил меня по-ехать в аномальную зону в Белоруссии, в 60 км от Минска, где происходило много странных явлений. В поездке мне было очень грустно: Ходаев сорил деньгами направо и налево — он только что вернулся из Америки, где хорошо заработал на лечении. А я, человек вдвое старше его, был на мели, на мою честно заработанную, но обесценившуюся пенсию я не мог свести концы с концами. И в зоне, видимо, "просканировали" мое убитое настроение. На первой же ночевке перед глазами вдруг стали равномерно высвечиваться золотые кубики. Лишь много позже до меня дошло: мне показывали мое будущее материальное положение. Через какое–то время мне даже сообщили сумму, которой я буду располагать. Я похихикал, но в тетрадку записал. И забыл на несколько лет. А потом наткнулся на эту запись — смотрю, все сбылось.
Мои дела действительно поправились. Долго думал, чем же мне заработать на жизнь. Мои инженерные познания Латвии были не нужны. Но когда–то отец, музыкант и дирижер, научил меня настраивать фортепиано, студентом я даже немножко подрабатывал таким способом. Я вернулся к этому ремеслу на старости лет, и оно меня очень неплохо кормит".
Однажды, когда Лев Иванович вместе с группой уфологов приехал на Сааремаа, на место падения метеорита Каали, с ним опять вышли на контакт. "Мне показали что–то похожее на Сатурн, а когда я спросил, кто с нами работает, появилось лицо с очень узким подобием подбородка и близко посаженными, почти сходящимися глазами. Внешность существа была крайне неприятной, я замотал головой, чтобы его убрали, и оно исчезло".
Зачем крестьянину яловая корова?
Заметив мое недоверие, Лев Иванович упредил возражение: "Это не было галлюцинацией или иным феноменом психики — как и в сотнях подобных случаев у других контактеров. Когда с тобой выходят на контакт — даже во сне, остается ясное ощущение, что Некто вторгается в твое мышление и о чем–то тебе сообщает". Люди церковные наверняка объяснят так: бес путает. Может, в таких случаях человеку надо просто в церковь сходить?
Когда я заикнулась об этом, Лев Иванович высказал еще более парадоксальную гипотезу:культовые здания, места паломничества представляют собой источники подпитки внеземного разума концентрированной психической энергией. Именно она и является объектом интереса других цивилизаций.
По мнению Шнейдера, человечество на Земле вообще "развели" для того, чтобы собирать через нас информацию о материальном мире. Ведь вся картина развивающегося мира заключена в наших головах. В процессе коллективных молений люди входят в особое состояние, и в этот момент удобно производить считку информации. Не случайно сильные экстрасенсы наблюдают в церквах образование светящихся столбов над группами молящихся. Это внеземной разум являет людям всякие чудеса — случаи исцеления, видения святых символов, мироточения икон и пр., дабы поддержать религиозные чувства и увеличить число прихожан в церквах. Шнейдер называет то, что с нами проделывают, прозаическим словом "дойка". "Плохо это или хорошо? Оставим в стороне морально–этическую сторону религиозности. Но с точки зрения уфолога — кому мы будем нужны, если перестанем поставлять информацию, то бишь "доиться"? Что делает крестьянин, когда его корова стала яловой?"
Единственный полезный продукт человека
Да, занятно. Впрочем, и люди Земли активно заняты тем, что извлекают для своих нужд энергию отовсюду, откуда могут, — тепловую, электрическую, биологическую и т. д. Научились выращивать скот и птицу на потоке, расщеплять атом — все ради той же цели. Если научатся, будут "доить" и пространство. И за психические источники возьмутся. Кое–кто уже это делает.
Боюсь, что люди верующие обвинят Шнейдера в богохульстве. Но он лишь ищет собственные объяснения необъяснимому. "В чем общность человека и Бога с точки зрения церковников? В построении мыслящих структур. Неважно, на какой основе эта структура — биологической или иной. Если во Вселенной достаточно долго взаимодействует достаточно много элементов, рано или поздно сами собой они начнут сорганизовываться, пока не дойдут до разумного состояния. И оно может быть во много раз больше и сильнее, чем наши человеческие головы. Так что едва ли человеческая цивилизация одинока в мироздании. И логично, что более развитые миры проявляют к нам интерес. Отсюда все эти НЛО, контакты и прочие необычные явления: с людьми нашей цивилизации на личностном и групповом уровнях работают разумные сущности, возможно, нескольких видов".
— Но почему тогда высокоразвитые цивилизации не допускают нас к своим знаниям?
— Потому что они нас используют — собирают ту информацию, которая им нужна, а если делятся своей, то в собственных целях. Вообще похоже, что человечество несколько раз заселялось на Землю и по каким–то причинам уничтожалось. В Казахстане, например, найдены следы динозавров, которым 150 миллионов лет, а пересекают их человеческие следы. Это факт.
Если человечество генетически выпестовано и пущено размножаться, то с какой целью, спросите вы. Человек вокруг себя успешно лишь портит среду обитания. Единственно полезным продуктом его жизнедеятельности, кроме известного конечного, являются психические наработки. Они нужны для эволюции материального мира, которая заключается в ускорении развития мыслящих полей.
Главный урожай с огорода "Земля"
— Вы привели случаи, когда иномиряне предсказывали землянам будущее. Значит, они его моделируют?
— Существует зависимость между прошлым, настоящим и будущим, завязанная через вилку между передачей информации со скоростью света и с почти мгновенной скоростью. Сие утверждение подтверждается опытами, проведенными астрономами. Знаменитый телескоп Хаббл с чувствительным приемным датчиком направляли на расчетное место неба, где сейчас находится далекая звезда. Датчик реагировал немедленно! Телескоп переводили на расчетную точку будущего положения этой звезды — и из этой точки, где звезды еще реально нет, приходил фантом сигнала! Это было ошеломляющим открытием! Оно показывает, что возможно прочтение будущего. То есть если мы находимся в протяженном информационном поле, то, образно говоря, можно "позвонить" достаточно удаленному "абоненту" по мгновенной связи и попросить "его" сообщить, что "он" видит в интересующем нас будущем.
— С позиции уфолога — как быть с верой в бессмертие души?
— Я бы поставил вопрос так: используются ли с пользой пожизненные наработки людей после их смерти? А может, это и есть "главный урожай", собираемый с человека? Замечено, что перед смертью иногда обостряется и даже восстанавливается память. Если принять, что нас окружает организованное разумное пространство и доступ в наш мозг для прочтения его информационного багажа при определенных условиях открыт, то тогда возможен и перенос пожизненных психических наработок людей в некую общую разумную структуру.
Тогда становится важным, как прожита жизнь, были в ней пьяное забытье, злоба, корысть и ложь или творческое созидание, любовь, доброта и осознание прекрасного. От того, что будет взято туда, и зависит, был ли смысл в вашей жизни.
P. S. Полный текст научной гипотезы Льва Ивановича Шнейдера о происхождении мироздания и разума выложен на www.google.lv в разделе "Статьи из Латвии" — "Боги тоже смертны". 

Saites.
Ufologi.

Sidorovs, Jevgēņijs

Latvijas krievu anomālistikas pētnieks, fiziķis, Latvijas anomālo parādību pētniecības centra UFOLats vadītājs un aktīvs dalībnieks. 2000.gadā dibinājis UFOLats organizāciju.

Pats J.Sidorovs redzējis NLO: "Viens ir klasiska NLO gadījums, kura liecinieks biju es pats: 2001.gada 30.jūnijā ar draugiem atpūtos Jūrmalas pludmalē. Bija apbrīnojami saulaina diena. Un pēkšņi no meža, pilnīgi bez trokšņa aptuveni 100-150 metru augstumā pacēlās kaut kas, kas atgādināja lielu vertikālu ūdens lāsi. Šis objekts apgriezās ap savu asi un ap tā perimetru iedegās ļoti spilgtas violetas un rozīgas uguntiņas. Pirmais iespaids – kāds ir palaidis bezpilota modeli, taču šis objekts pārliecinoši devās līča virzienā. Tālāk, pie horizonta, tas pagriezās pa kreisi un pazuda mākoņos! Tas ilga aptuveni 2-3 minūtes, lai gan laika izjūta šādos gadījumos ir ļoti sagrozīta."

Ja esat saskārušies ar kaut ko neparastu vai jums ir neparastas parādības foto vai video ieraksts, J.Sidorovs aicina Jūs sazināties ar viņu - 29493141;
                                                                                Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.. 

Saites.
Ufologi.

Sihirti

Senie Sibīrijas un Ziemeļu iedzīvotāji.

Krievi, kas kolonizēja Ziemeļus, vietējos iedzīvotājus nosauca par čudiem (krieviski - чудь). Atsevišķi tika izdalīti aborigēni, kas kalnos nodarbojās ar zelta un sudraba ietekmi - "baltacainie čudi" (krieviski - чудь белoглaзaя). Ilgu laiku senās Sibīrijas raktuves, kur ieguva zeltu, sudrabu un varu, tautā sauca par "čudu raktuvēm" (krieviski - чудскиe копя). 

Somugru tautas, piemēram, komi un permieši, arī mums vēsta nostāstus par čudiem, saucot tos par citu tautu. Pieurālu folklorā piemin čudu cietokšņus, pilskalnus un kapuvietas. Tas, iespējams attiecas uz noslēpumaino sihirtu (krieviski - Сихиртя) tautu, kas esot nogājusi dzīvošanai pazemē.

Sihirtus uzskata par zeno Ziemeļu aborigēniem, tie savulaik apdzīvojuši milzīgos ziemeļu plašumus no Kolas pussalas līdz Hidanas pussalai. Ņenci tos esot saukuši par sīrtiem (krieviski - сииртя). Antropoloģiski tie bijuši gaišmataini, gaišacaini, tomēr maza auguma. Tiem bijušas greznas drānas ar metāla piekariņiem. Tiem bijušas baltas acis, tāpat kā "baltacainajiem čudiem," runāja viegli stostoties. Sihirti dzīvojuši lielās uzkalniņu formas kūdras-velēnu mājās. Ieejas tajās bijušas augšpusē, nevis sānos - kā parasti. Tādēļ ņenciem, kas pirmo reizi ieraudzījuši sīrtus, radās iespaids, ka tie slēpjas, dzīvojot zem zemes.

Nostāsti par punduriem (krieviski - ульдры), kas mituši alās vai zem zemes bijuši visām Somijas tautām, no kurām senākie Ziemeļu iedzīvotāji ir lapi (sāmi, lopi, lopari). Lapi ir klejotāji. Uzslējuši savus vieglas konstrukcijas mitekļus, tie reizumis varējuši dzirdēt neskaidras balsis un dzelžu šķindoņu no pazemes. Tādā gadījumā mītnes tūdaļ tikušas pārnestas uz citu vietu, jo iepriekšējā vietā bija aizkrāmējušas ieeju pazemes punduru dzīvesvietā. Lapi izvairījās konfliktēt ar pazemē mītošo punduru tautu - tie bija vareni burvji, bet vairījās dienasgaismas un tādēļ negāja virszemē dienas laikā. Naktī satiekot pazemiešus, bija vēlams izturēties pec iespējas uzmanīgāk - kā nekā vareni burvji. 

Leģendas par mazajiem pazemes iedzīvotājiem, kas prot apstrādāt dzelzi un apveltīti ar pārdabiskām spējām, saglabājušās visām tautām, kas mīt mūsdienu Krievijas ziemeļos. Tā, piemēram, Pečoras lejtecē dzīvojošie komieši arī zin par mazu cilvēciņu eksistenci - tie darījuši brīnumus un pareģojuši nākotni. Punduri nākuši no ziemeļiem. Sākumā cilvēciņi nepratuši runāt komiešu valodā, vēlāk pamazām iemācījušies. Toties mazā tautiņa komiešiem iemācījusi apstrādāt dzelzi. Mazos cilvēciņus šeit dēvē par čudiem. Čudu burvestības bijušas varenas - pēc viņu pavēles aptumsuši Saule un Mēness, diena pārvērtusies naktī, bet nakts - dienā.

Ziemeļu ledus okeāna piekrastē pundurīšu leģendu ziņā stafeti no komiešiem paŗņēmuši ņenci. "Sensenos laikos, kad mūsu ļauža šeit vēl nav bijis, te dzīvoja sīrti - maza auguma cilvēciņi. Kad mūsu cilvēku te kļuva daudz, viņi stāvus zemē aizgājuši." Šī neparastā tautiņa esot apdzīvojusi telpu no Kaņinanosa (Канин Нос) līdz Jeņisejai. 

Seno leģendu atbalss par sihirtiem krievu folklorā ir krievu pasakas, kurās ķēniņa dēlm Ivanam ar burvja kamolu palīdz atrast ceļu pie Kaščeja nolaupītās daiļavas, dāvina neredzamības cepuri un tad piepeši pazūd zem zemes. 

Domājams, ka sihirtu "noiešanu pazemē" izsauca lopkopju ņencu invāzija reģionā un starpetniskā konkurence. Iespējams, tautu starpā tika slēgtas laulības, gadījās pa bruņotai sadursmei, tirdzniecība. Ņencu un sihirtu  alodas bija līdzīgas, tādēļ to kontakti bija atviegloti. 

«Toreiz es mācījos vienā skolā ar ņenciem (klasē no 25 skolniekiem bija tikai 2 "krievi" - tā pie mums sauca visus, kam bija eiropeīdi acu loki sejā). Saskaņā ar nostāstiem, kurus es pats dzirdēju, sihirti bija starp cilvēkiem līdz pat XX gs. sākumam. Daži no maniem klasesbiedriem paši bija cēlušies no sihirtiem - tomēr nezin kādēļ visiem saknes bija pa sieviesu līniju (sihirti bija vecmāmiņa vai vecvecmāmiņa, bet es nekad neesmu sastapies ar sihirta-vectētina pieminējumu). Likumsakarīgi, ka šie puiši un meitenes atšķīrās o citiem ar mazu augumu un sejas pantu apaļumu, īpaši jauka tā bija meitenēm - tāda, ziniet, kardioīda - t.i. sejai ir sirds forma. Visu to es uztvēru kā pats par sevi saprotamu.»

Atšķirībā no mūsdienu vietējiem tundras iedzīvotājiem, kas klejo kopā ar briežu ganāmpulkiem un dzīvo čumos, senie iedzīvotāji dzīvoja pa pusei zemnīcās, kas platībā reizumis sasniedza 150 kvadrātmetrus. Mītņu ieejas bija veidotas kā krāšņu mutes, kas ļāva uturēt siltumu ziemā. Tātad tie piekopa nometnieku dzīvesveidu un saimniecība sastāvēja no medībām, zvejniecības un vākšanas. Glvenie medījumi bija ziemeļbrieži, bebri un aļņi. Neatņemams viņu pavadonis bija suns. 

Dzīvoja dzimtām, kurām bija stingri noteiktas zemju robežas. Tāda saimniecības sistēma nesekmēja iedzīvotāju savstarpējos kontaktus. Dzimtas bija savstarpēji izolētas, un pirmās bruņotās sadursmes fiksētas no I tk.g.pmē.  Lietoja māla un bronzas traukus, zināja kā iegūt un apstrādāt sudrabu. Arheoloģisko izrakumu laikā uzietas metalurģiskās ražošanas atliekas. Tas liecina par augstu kutūras līmeni salīdzinoši ar tā laika citām kultūrām, neko daudz neatpaliekot no eiropiešiem. 

Ņenci par sihirtiem. «Sihirti zvejoja zivis, medīja, tā arī dzīvoja. Neparasti, ka šīs tautas cilvēki dienā gulēja. Dzīvība viņiem mutuļoja naktī. Bet vēl runāja, ka sihirtiem piemītot pārdabiski spēki. Saskaņā ar nostāstiem, parastie cilvēki, ieraudzījuši sihirtus, drīzumā mira.  
Senos laikos mani tautieši kraujās vai nogruvumos uzgāja skaistu māla trauku lauskas, sieviešu rotaslietas no bronzas un citas krāšņas sadzīves lietas.

Kāds nostāsts vēsta, ka garām kādai augstai sopkai braucis argišs(???). Tas bijis vasarā un garāmbraucošie nolēmuši pie sopkas piestāt atpūtai. Nolēmuši sopku apsekot. Nefaidīti uzgājuši te guļam neliela auguma meiteni. Tā bijusi ļoti skaista. Bijusi tērpā ar izrakstītām pogām, sudraba karekļiem. Blakus meitenei bijis izšūšanai paredzēts maisiņš (krieviski - туча). Atbraucēji tādu skaistumu nekad nebija redzējuši. Maisiņš bijis izšūts zaiguļojošām un saulē dzirkstošām pērlītēm un krellēm. Ažūri bronzas piekariņi radīja smalku un melodisku skaņu. Tad piepeši meitene pamodās, strauji pielēca kājās un tūdaļ pa pazuda vietējos krūmos. Atrast viņu vairs nevarēja - bija kā zemē iekritusi. 
Nolēmuši paņemt sev līdzi meitenes maisiņu. Braukuši prom un dienas beigās nonākuši vajadzīgajā vietā, uzslējuši čumus. Jau pret nakti sākusi skanēt žēlabaina sievietes balss: "Kur mans maisiņš? Kur mans maisiņš?" Runā, ka balss kliegusi līdz pat rītam. Nevienam nav bijis dūšas iziet no čumas un iznest tundrā maisiņu. Ģimene, kura šo maisiņu glabāja, visai drīzi nomira. Bet tās radinieki viena alga maisiņu saglabājuši. Runa, ka līdz pat šai dienai maisiņš atrodas svētajā nartā (???) kādam Nahodkinas tundras iedzīvotājam. Slimības laikā šo maisiņu radinieki kāruši uz horeja (хорей), kamēr slimnieks atveseļojies.

Ņenciem saglabājušies dažādi nostāsti par sihirtiem, piemēram - "Sihirtu meitenes raudas" ("Плач девушки-сихиртя"). Ņencu folklora tad nu arī ir galvenais avots zināšanām par sihirtiem. Tajās veidots tēls par neliela auguma ļaudīm ar gaišām acīm, kas agrāk mituši Rietumsibīrijas un Pieurālu tundrā. Dzīvojuši augstās sopkās. Par ārdurvju rokturi tiem kaplojis "rags" - mamuta ilknis (я' хора - "земляного оленя"). Sihirtu apģērbs, īpaši sieviešu, bijuši ārkārtīgi skaisti, rotāti metāla piekariņiem, tādēļ par sihirtu tuvošanos jau iepriekš bieži liecinājusi šķindoša skaņa.
Jamalas ņencu vidū izplatīti daudzi stāsti par sastaptiem sihirtiem, kas dāvinājuši cilvēkiem dažādas mantas, kas darinātas no neparasta metāla - kausus, nažus, uzpirksteņus. Dažos nostāstos sihirti aprakstīti kā sudraba un zelt glabātāji vai arī kā kalēji, pēc kuriem virszemē un zem zemes paliek "dzelzīši." "mazo ļautiņu" tēls tik cieši saistīts ar metālu, ka to mājas pakalnos (sopkās) pat tika iztēlotas piesaitētas pie mūžīgi sasalušās zemes ar dzelzs virvēm. 
Paši mazie ļautiņi nodarbojās ar jūras zīdītāju medībām ziemeļu platumos un savvaļas briežu medīšanu milzīgajos plašumos no Jeņisejas līdz Kanīna degunam (Канин нос). Nostāstos apgalvots, ka visumā tie vairījušies no kontaktiem ar citiem cilvēkiem. Siharti esot jūguši nartās suņus, bet apģērbu šuvuši no suņu dzislām darinātiem diegiem. Reizēm tos attēlo kā medniekus, bet citkārt kā zvejniekus, kas lietojuši neparastus zvejas rīkus, piemēram, tīklus ar balberiem (pludiņiem) un akmens atsvariem. Visbiežāk ņencu tikšanās ar sihartiem notika tieši pie zvejošanai piemērotiem ezeriem, kur tie pārmaiņus piesavinājās viens otra lomus - pie tam ņenci zvejoja dienās, bet sihirti - naktīs. Ņencu atieksmē pret sihirtiem nebija naidīguma, reizēm tikšanis ar tiem iztulkoja kā laimes zīmi. 
Eksistē pat diezgan daudzi nostāsti par to, kā ņenci stājušies laulībā ar sihirtiem, par to sadarbību cīņā pret ienaidniekiem un ļauniem spēkiem. Citos stāstos sihirti zaguši bērnus, ja tie pavisam vēlu spēlējušies prom no čumiem, nolādējuši cilvēkus vai vienkārši tos nobiedējuši. Pieminētas arī bruņotas sadursmes starp ņenciem un sihirtiem, pie tam pēdējie izcēlušies ne tik daudz ar drošsirdību kā gan ar māku spēji pazust un negaidīti parādīties no jauna. Ņenci šādu mācēšanu pierakstīja sihirtu burvju spējām.

Saites.
Čudi.

Seno ķīniešu seismogrāfs

Pirmais pasaulē seismogrāfs, ko radījis Haņu dinastijas laika izgudrotājs Čžans Hens 132.gadā.

138.gadā ar šo ierīci izdevās reģistrēt zemestrīci, kas trīcēja 300 jūdzes uz ziemeļiem no toreizējās galvaspilsētas Lojanas. Mūsdienu pētniekiem nav izdevies pārbaudīt Hena seismoskopu (nav saglabājies?), tomēr pēc viņa atstātajiem rasējumiem izveidotās seismogrāfa kopijas gan. Tās darbojās tikpat precīzi ka mūsdienu seismogrāfi.

Saites.
Seismogrāfi.
Čžans Hens.
Senā Ķīna.

Samerss, Montegjū (1880.-1948.g.)

Raganu pētnieks.

Darbi.
„Burvestību vēsture.” Te šai sakarā rakstījis: „Gaiļa spārnu plandi atņem sparu dēmoniem un noņem spēku zintīm… Sātana rituāli beidzas rītausmā, jo tad sākas dievkalpojumi baznīcās. Sv.Benedikta laikā tika lasītas agrīnas lūgsnas, ko sauca par Gallicinum (gaiļa dziesmu).” 

Saites.
Raganas.

Saules akmeņi

Vikingu sāgās minēti "akmeņi," kas līdzējuši viņiem orientēties jūrā - norādījuši saules atrašanās vietu.

Nostāstos par Sv.Olafu citu burvju priekšmetu uzskaites vidū pieminēti arī kādi noslēpumaini kristāli. Ilgu laiku tie tikuši uzskatīti par izdomu, kamēr arheologi tādus esot uzgājuši (kur? kad?).

Saites.
Vikingi.