Mēness
Zemes vienīgais dabiskais pavadonis.
Raksturlielumi.
Masa - 7,3 x 1019 tonnu.
Radiuss - 1738 km.
Vidējais blīvums - 3340 kg/kubm. Kodola blīvums patlaban nav zināms.
Vidējais brīvās krišanas paātrinājums uz Mēness virsmas - 1,62 m/s.
Attālums līdz Zemei - no 406 800 km (maksimālais) līdz 356 400 km (minimālais). Vidējais - 384 401 km.
Vidējais kustības ātrums pa orbītu - 1 km/s.
Rotācijas periods ap Zemi - 27 diennaktis 7 stundas 43 minūtes un 11,47 sekundes.
Bieži vien Mēness tiek saistīts ar Gulbja simbolu (precīzāk - Mēness dievs). Ir konstatēta lingvistiska paralēle: kuknos - "gulbis" (grieķu val.) un kuu - "mēness," tā to sauca senie Itālijas un Grieķijas iedzīvotāji (kādi?) un pat igauņu vārds kukene - "mazais mēness."
Vecums. 4527 miljoni gadu. Tas radies, kad Marsa izmēra planēta satriekusies ar Zemes priekšteci (Tiamata, pēc šumeru mitoloģijas). Trieciena ietekmē ap Zemi radies disks, no kura izveidojies Mēness. Minsteres, Oksfordas un Ķelnes zinātnieki nonākuši pie tāda secinājuma, izpētot Apollo misijas atvestos akmeņus. Iepriekšējie mērījumi rādīja, ka Mēness radies kaut kad pirmajos simts tūkstošos gadu pēc Saules sistēmas rašanās.
Mēness ģeoloģija. Mēness virsmas ainavai raksturīgi vulkāniski veidojumi - cirki un krāteri. Cirki ir gredzenveida kalnu grēdas, kas ietver sevī visai līdzenas virsmas gabaliņu. Krāteriem raksturīgi ir vairāki asi padziļinājumi centrā.
"Mēness jūras." Kad Mēness vēl bijis jauns, šķidra lava Mēness garozā ieplūdusi lielākajos meteorītu izsistajos krāteros, kā rezultātā radušās "Mēness jūras" - tumšie plankumi uz Mēness virsmas.
Mēness Dienvidpola jūra ir lielākais krāteris visā Saules sistēmā - tā diametrs ir 2240 km, bet dziļums - 13 km.
Amerikāņi no Mēness atveda ap 400 kg iežu, krievi - dažus simtus gramu. Mēness iežu atšķirība no Zemes iežiem ir labi izpētīta daudzās laboratorijās.
Atmosfēra. Kā tādas, Mēnesim atmosfēras nav, ir tikai neliels gāzu sabiezējums pie tā virsmas - ne vairāk kā 10**-12 no Zemes atmosfēras blīvuma jūras līmenī.
Mēness rašanās teorijas.
Katastrofisms. Ilgu laiku bijui vaošāteorja. Marsa izmēra kosmiskais objekts ietriecās Zemē īsi pēc Saules sistēmas izveidošanās (pirms ~4,5 miljardi gadu) un Mēness radies no šī objekta. teorija sākta kritizēt, kad tapi zināms, ka mēnesim un Zemei ir kopēji elementu izotopi (tie nosaukti par "izotopiskajiem dvīņiem")
Mēness izsists no Zemes. Atbalstu šādai teorijai sniegusi arī Hārvarda universitātes pētnieku grupa - Sāra Stjuarte un Matija Čuka. Pētījums publicēts Science oktobrī. Līdz tam Zeme arī griezusies ātrāk, bet palēninājusies pēc Mēnss un Zemes saskaņošanās jaunajā situācijā.Šī teorija izskaidrotu kāpēc Zemei un Mēnesim ir kopīgi elmentu izotopi.
1997.gada septembrī amerikāņu pētniekiem ar datormodelēšanas palīdzību pirmo reizi izdevās pierādīt, ka Mēness varētu būt radies no Zemes kodola pēc masīva kosmiska ķermeņa (nelielas planētas izmēros) trāpījuma mūsu planētai.
Piesaistīts vēlāk.
Mākslīgas izcelsmes.
Mēness loma dzīvības evolūcijā uz Zemes. Evolucionisti uzskata, ka tieši Mēness izsauktajai plūdmaiņai (paisumi un bēgumi) senajā Pirmokeānā izveidojušies dzīvības aizmetņi nonākuši uz sauszemes.
Mēness skats pie debesīm. Mēness diametrs ir 800 reižu mazāks nekā Saulei, bet daba apbrīnojami precīzi izkārtojusi tā, ka pie debesīm tie izskatās gluži vienādi lieli. Tomēr Mēness ir 500 000 reižu blāvāks par Sauli.
Mēness izpēte. Pētnieki atzīmē, ka jau paleolītā cilvēki piešķīra lielu nozīmi Mēness cikliem. Par to liecina daudzie tā attēlojumi uz šā perioda sīkajiem artefaktiem.
1999.gadā doktors Filips Stouks no Rieteņu Ontārijas universitātes (Kanāda) uzgāja slaveno "Mēness karti" Knoutas kompleksā Īrijā. Līdz tam par senākajiem Mēness virsmas un fāžu attēliem tika uzskatīti ap 1505.gadu Vinčas Leonarda zīmētie.
Mēness pētniecība antīkajos laikos. Senākie teksti par Mēnesi sarakstīti krietni pirms mūsu ēras. Senākie astronomi bija Divupē, un tie pētīja Mēnesi jau apmēram pirm 6000 gadiem.
Senie ķīnieši uzskatīja, ka uz Mēness dzīvo trusis un piestā gatavo dzīvības eliksīru.
Par lidojumiem uz Mēnesi liecina jau senā literatūra – piemēram, indiešu eposs „Mahābhārata.”
Sengrieķi par Mēness dievi noteica Selēnu. Sengrieķu zinātnieki III-II gs.pmē. spēja noteikt Mēness kustības likumsakarības. Samosas Aristarhs III gs.pmē. pirmo reizi mēģināja noteikt attālumu no Zemes līdz Mēnesim. Samosas Lukiāna grāmata laikam ir senākais zināmais „Mēneša ceļojuma” apraksts. Tās nosaukums - „Patiesīgs stāsts. Ceļojums uz Mēnesi, Sauli un Gaismekļiem, kas atrodas starp Plejādēm un Hiādēm.”
Seno maiju astronomi bija aprēķinājuši, ka Mēness ap Zemi apriņķo 29 dienas un 12 stundas, kļūdoties tikai par minūtēm.
Astrologi Mēnesi uzlūkoja kā planētu, kā ietekme piešķir indivīdam sievišķīgas īpašības.
Mēness nav apiets arī latviešu folklorā. Kādā pasakā meita pēc pirts lielījusies, ka viņas "pakaļiņa spožāka par mēnestiņu" līdz tikusi uzrauta augšā. Iespējams, liecība par Nolaupīšanu.
Viduslaiki.
Ap 1505.gadu Mēness virsmas un fāžu attēlu zīmējis Leonards no Vinčas, kas ilgu laiku tika uzskatīti par tādiem senākajiem pasaulē.
Galileo Galilejs. Tās ir pirmās vēsturiski drošās ziņas, ka cilvēks aplūkojis Mēnesi teleskopā. Tas notika 1609.gadā, un Galilejs bija pārsteigts, cik ļoti tas līdzinājies Zemei. Uz Mēness bija kalni un līdzenumi, jūras un kontinenti, pat vulkānu krāteri. Galilejs, ar teleskopu pētot Mēnesi, ievēroja tā grubuļaino virsmu. Saskatīto viņš uzzīmēja, un šis zīmējums uzskatāms par pirmo liecību „Mēness sejai,” kādu mēs to zinām šobrīd – nelīdzenai, nevis gludai kā tika domāts līdz tam. Nākamo 18 dienu laikā pēc atklājuma Galileo Galilejs ar ūdenskrāsām izveidoja vēl vismaz 5 Mēness virsmas skices. Baznīcas reakcija bija pasludināt Mēness kalnu un ieleju eksistenci pasludināt par pretrunīgu Bībeles tekstiem, un tātad neeksistējošiem.
Neregularitātes Mēness kustībā atklāja dāņu astronoms T.Brāge.
Precīzu Mēness kustības teoriju izdevās radīt Johanam Kepleram, kas debess ķermeņu kustības likumus izstrādāja balstoties uz Ņūtona vispasaules gravitācijas spēku.
Ap to laiku Mēness tematikai sāka pievērsties fantastikas rakstnieki, ieskaitot pat slaveno astronomu Kepleru. Tuvāk par to esejā Ceļojumi uz Mēnesi zinātniskās fantstikas literatūrā.
Jaunie laiki. Daudz Mēnesi ir pētījis arī slavenais angļu astronoms Viljams Heršels (1738.- 1822.g.).
Džona Heršela afēra. 1835.gadā New York Sun publicēja vairākus fantastiskus rakstus par dzīvi uz Mēness, aizsedzoties ar slavenā astronoma Heršela vārdu. Raksti iznāca sērijā ar nosaukumu „Lielie astronomiskie atklājumi, kurus veicis sers Džons Heršels Labās Cerības ragā.” Slavenā astronoma pieminēšana viesa cilvēkos pārliecību, ka stāstījums ir patiess. Pats astronoms nepaguva noprotestēt šo viltojumu, jo par to uzzināja tikai iznākot jau ceturtajam stāstam. Žurnāla tirāža rakstu dēļ pieauga par vairāk nekā 650 %.
Vēl pēc laika žurnāls šos stāstus izdeva atsevišķā grāmatā, kas nesa labu peļņu. Izteikumus rakstos piedēvēja Heršelam, lai gan īstenais to autors bija kāds Ričards Loks no The Sun. Tur bija teikts, ka 7 t smagais teleskops, kas uzstādīts Labās Cerības ragā, sniedzot 42 000 reižu palielinājumu, un Mēness virsmu spēts aplūkot 8 km attālumā. Tādējādi sers Džons esot varējis izšķirt dažādus dzīvniekus uz Mēness virsmas: daži no tiem izskatījušies kā Amerikas bifeļi, citi bijuši līdzīgi lāčiem. Bez tam tur esot bijušas vienragainas zilas zosis, lielas dzērves un citi putni, kas lidinoties virs ametista iežu kalniem. Pie jūrām atrodoties lielas pludmales, viena no tām esot 400 km garumā. Tur esot arī spārnotas cilvēkveidīgas būtnes, kas varot lidot un staigāt. To sejas līdzinoties orangutāniem, bet augums esot ap 1,2 m.
Lasītāji gan bija neizpratnē, kā gan no 8 km attāluma spēts saskatīt tik sīkas detaļas. Tad nu stāstnieki safleitēja, ka galu galā teleskops pievilcis objektus līdz pat 72 m. Tādēļ varēts izšķirt pat nelielus dzīvniekus un koku sugas.
Neviens tā īpaši šos pasaku teicējus arī nemetās atmaskot. Visbeidzot Loks kādam citam žurnālistam izstāstīja patiesību, un tas par blēdību uzrakstīja izdevumā Journal of Commerce. Sers Džons labsirdīgi visu uztvēra kā joku. Bet tūkstošiem lasītāju, kas visam tam bija ticējuši, jutās vīlušies.
Pirmās Mēness fotografēšanas. 1840.gada 23.martā Ņujorkas universitātes ķīmijas profesors, anglis Džons Viljams Dreipers, izmantojot 12 collu teleskopu un 20 minūšu garu ekspozīcijas laiku, uzņem pirmo Mēness attēlu, kas ir pietiekami labs, lai varētu izšķirt detaļas. Uzņēmums izdarīts dagerotipijas tehnikā, taču līdz mūsdienām nav saglabājies. Gadu iepriekš Mēnesi fotografējis pats Dagers, taču viņa uzņēmums neesot bijis kvalitatīvs, turklāt plate gāja bojā ugunsgrēkā, kas 1839.gada 8.martā pilnībā iznīcināja francūža laboratoriju.
Senākais, šobrīd zināmais, saglabājušais Mēness uzņēmums ir cits, 1851.gadā uzņemts dagerotips.
Kosmiskās izpētes sākums. Sacensība "aukstā kara" ietvaros sākās no II Pasaules kara beigām līdz pat padomju bloka sabrukumam. Līdz XX gs. 60.gadiem nevienam tā īsti Mēness izpēte neinteresēja. Viss mainījās, kad lielvalstis (galvenokārt ASV un PSRS) sajuta vajadzību pēc droša un pretiniekam neaizsniedzama stratēģisko raķešu placdarma, kas varētu būt Mēness. Tā sākās abu tā laika sacensība par Mēnesi, kurā galu galā virsroku tomēr ņēma jeņķi.
1958.gads. 7 neveiksmīgas misijas.
1959.gads. 4 veiksmīgas un 3 neveiksmīgas misijas.
Luna-2. (vai Luna -24?!). Pirmais cilvēka radītais objekts, kas sasniedza Mēness virsmu pēc 6 neveiksmīgiem iepriekšējiem mēģinājumiem bija krievpadomju kosmiskais aparāts Luna-2. Tas tika palaists 1959.gada 12.septembrī no Baikonūras kosmodroma. Zonde ietriecās Mēness virsmā uz austreņiem no Skaidrības jūras starp Aristīda, Arhimēda un Autolika (Autolycus) krāteriem un atstāja tur piecstūrainu vimpeli ar PSRS ģērboni.
1960.gads. 4 neveiksmīgas misijas.
1961.gads. Nav misiju. Sakarā ar pirmā amerikāņa Alana Šeparda uzšaušanu kosmosā 5.maijā Kenedijs 1961.gada 25.maijā uzrunā kongresam teica: "...esmu pārliecināts, ka šai valstij vajadzētu apņemties (...), pirms šī desmitgade ir beigusies, nogādāt cilvēku uz Mēness un droši atvest atpakaļ uz Zemes."
1962.gads. 3 neveiksmīgas misijas.
1963.gads. 3 neveiksmīgas misijas.
1964.gads. 1 veiksmīga un 3 neveiksmīgas misijas.
Reindžers-7 bija pirmais NASA-s kosmiskais aparāts, kas spēja noraidīt uz Zemi Mēness virsmas attēlus - 4308 gabalus.
Luna-3. Pirmā nofotografēja Mēness neredzamo pusi.
1965.gads. 3 veiksmīgas un 6 neveiksmīgas misijas.
1966.gads. 8 veiksmīgas un 2 neveiksmīgas misijas.
1967.gads. 6 veiksmīgas un 1 neveiksmīga misija.
1968.gads. 5 veiksmīgas un 1 neveiksmīga misija.
Divas pirmās dzīvās būtnes, kas apriņķoja Mēnesi, bija divi Vidusāzijas bruņurupuči 1968.gadā. Tie sekmīgi atgriezās uz Zemes, tomēr vienam no viņiem pārslodzes dēļ acis bija izsprāgušas no dobumiem.
1969.gads. 4 veiksmīgas un 5 neveiksmīgas misijas (Apolons-12). Šai gadā darbu uzsāka amerikāņu "Apolona" programma. Tās ietvaros ceļojumā uz Mēnesi devušies 24 cilvēki - visi no tiem amerikāņi, bet ne visu uz Mēness virsmas nolaidušies - nolaidās 12. Apollo-10 pirmo reizi aplidoja apkārt Mēnesim.
Apollo programma (1969.-1972.g.). Laikā no 1969.-1972.gadam kopumā uz Mēness izsēdās 6 amerikāņu Apollo ekspedīcijas un 12 astronauti, kas kopumā uz pavadoņa pavadīja 80 stundas un nobrauca 100 km. Apollo-11 uz Mēness izsēdināja pirmos cilvēkus - Nilu Ārmstrongu un Bazu Oldrinu. Pie viena - pārsteigums un citplanētu saprāta sastapšana uz pavadoņa.
17 misiju laikā savākts diezgan liels faktoloģiskais materiāls par ārpuszemes civilizāciju darbību uz Mēness - fotogrāfijas, filmas, astronautu liecības. NASA gan nodarbojas ar šīs informācijas slēpšanu un cenzēšanu.
1970.gads. 3 veiksmīgas un 2 neveiksmīgas misijas.
1971.gads. 3 veiksmīgas un 1 neveiksmīga misija. 1971.gadā ar elektrību darbināts visurgājējs pirmo reizi pārvietojās pa Mēness virsmu.
1972.gads. 3 veiksmīgas misijas. "Apolona" programma noslēdzās ar 6. un pēdējo pilotējamo nosēšanos uz Mēness.
1973.gads. 1 veiksmīga misija.
1974.gads. 2 veiksmīgas misijas.
1974.gadā PSRS slēdza savu Mēness programmu.
1975.gads. Nav misiju.
1976.gads. 1 veiksmīga misija (Luna-24).
Pēdējā PSRS Mēness programma noslēdzas ar to, ka Luna-24 ieguva Mēness augsnes paraugus.
1977.-1989.gadi. Misiju nav.
1990.gads. 1 veiksmīga misija
1991.-1993.gadi. Misiju nav.
1994.gads. 1 veiksmīga misija (Klementīne).
NASA misija "Klementīne" atklāja plašus ledus klajumus Mēness dienvidpolā.
1995.-1997.gadi. Misiju nav.
1998.gads. 1 veiksmīga misija.
1999.-2002.gadi. Misiju nav. Pēc 2000.gada tomēr atdzima interese par mūsu pavadoni. Kā rezultātā jaunas Mēness programmas sāka attīstīt ASV, Krievija, Eiropas Savienība, Japāna, Ķīna un Indija.
2003.gads. 1 veiksmīga misija.
2004.-2006.gadi. Nav misiju.
2007.gads. 2 veiksmīgas misijas.
2008.gads. 1 veiksmīga misija.
2009.gads.1 veiksmīga misija.
2010.gads. 2 veiksmīgas misijas.
2011.gads. 1 veiksmīga misija.
2012.gads. Nav misiju.
2013.gads. 1 (???) veiksmīga misija.
2013.gada 7.septembrī startēja NASA kosmiskā zonde LADEE Mēness atmosfēras pētīšanai.
2014.gads. ???
2015.gads. ???
2019.gads. Ķīna kļuva par pirmo valsti, kas nosēdinājusi zondi Chang'e-4 ar robotu visurgājēju uz Mēness neredzamās puses. Tieša komunikācija starp Mēness neredzamo pusi un Zemi nav iespējama, tādēļ attēlus un informāciju pārsūtīs ar pavadoņa Xichang starpniecību. Pirmās bildes jau pienākušas. Misijas mērķis irizpētīt apgabalu, ko dēvē par Fon Karmāna krāteri. Tas atrodas milzīgā krāterī dienvidpola-Eitkena baseinā, kas ir ap 2500 km diametrā un 13 km dziļš (viensno lielākajiem iespiedumkrāteriem Saules sistēmā). Paredzēts veikt arī zemo frekvenču radioastronomijas eksperimentus, jo šajā Mēness pusē tiem netraucē radio trokšņi no Zemes.Zondē atrodas arī konteiners ar 3 kg kartupeļu un sīkplikstiņu augu sēklām un zīdtārpiņu oliņām.
2020.gads. Ķīna no Hainaņas kosmodroma 24,novembra rītā palaida kosisko aparātu Čana E-5, kam būs jāiegūst un uz Zemi jānogādā Mēness iežu paraugi. Ja ķīniešiem tas izdosies, tad Ķīna būs kļuvusi par trešo tādu valsti pēc ASV un PSRS.
Ķīnieši ir pirmie, kas Mēness orbītā paveica automatizētu divu kosmosa zonžu savienošanos.
Nākotnes plāni. Ķīna plāno līdz XXI gs. 30.gadiem kļūt arī par otro valsti aiz ASV, kas nogādājusi cilvēku uz Mēness.
Turki plāno 2023.gadā (Turcijas republikas 100.gadadienā) sasniegt Mēness virsmu, 2028.gadā plānots sākt zinātnisko darbību uz Mēness. Turki pēdējos 18 gados ieguldījuši ap 300 miljoniem dolāru savā kosmosa programmā.
Programma "Artemīda." 2019.gada martā ASV prezidents D.Tramps nāca klajā ar paziņojumu, ka amerikāņiem jānodrošina atkal izkāpšana uz Mēness jau 2024.gadā. Tam bija gan ģeopolitiski, gan arī iekšpolitiski iemesli. Amerikāņiem bija jānodemonstrē savs tehnoloģiskais pārākums pār Ķīnu un Krieviju. Bez tam Tramps visai pamatoti uzskatīja, ka šāda darbība būs labs ieguldījums viņa vēlēšanu kampaņā uz otro prezidentūras laiku. Mēness programmais tika dots nosaukums "Artemīda" (Artemis) Līdz ar demokrāta Dž.Baidena nākšanas pie varas programma iesākumā nonāca zem jautājuma zīmes, kongress samazināja arī tai iedalītos līdzekļus. Tas lika NASA-s vadībai 2021.gada sākumā nākt klajā ar paziņojumu, ka amerikāņu izkāpšana uz Mēness 2024.gadā tomēr ir nereāla - nepieciešamo 3,3 miljardu vietā Kongress piešķīra tikai 850 miljonus. Nelīdzēja pat politkorektais projekts, ka uz Mēness pavadoņa izkāps divi cilvēki - sieviete un nēģeris (amerikāņi teiktu - "afroamerikānis"). Beigu beigās amerikāņu vēlme padižoties tomēr ņēma virsroku un līdzekļi tika atrasti, pa daļai apsolīti. Tomēr 2021.gadāpaziņoja, ka šī msija nenotiks ātrāk par 2025.gadu.
NASA plāno, ka orbitālā stacija tiks nogādāta Mēness orbītā. Uz to, izmantojot SSL raķeti,dosies kosmosa kuģis Orion. Nosēšanās/pacelšanās modulim Starship HLS būs jānogādā astronauti no orbitālās stacijas uz Mēness virsmu un atpakaļ. Programmas "Artemīda" ietvaros 2021.gada novembra otrajā pusē arī paredzēts pirmais eksperimentālais bezapkalpes lidojums apkārt Mēnesim ar SSL un Orion piedalīšanos. Iespējamas dažādas tehniskas izmaiņas (par programmu pienāk dažādas pretrunīgas ziņas), piemēram, SSL nomaiņa ar SpaceX raķeti Super Heavy.
Speciālisti atzīmē, ka izsēšanās iespējā uz Mēness galveno lomu spēlēs supersmago raķešu esamība: amerikāņiem vienīgajiem ir tādas - Orion, Krievi savu raķeti Jeņisej plāno palaist tikai 2028.gadā, bet ķīniešiem tādu nav vispār.
Tagad bezapkalpes "Artemīda-1" paredzēta startam 2022.gada aprīlī - tas būs pirmais solis, lai 2024.gadā cilvēks atkal atgrieztos uz Mēness. Artemīda-1 lidojums ilgs 25 dienas, kosmosa kuģis lidos 100 km augstumā virs Mēness virsmas. Tad izmantos Mēness gravitāciju,lai 6 dienas pārvietotos orbītā ap to un apkopotu datus pirms atgriešanās. Artemīdas-I mērķis ir pārbaudīt raķetes un sistēmas pirms "Artemidas-II" - apkalpes misijas orbītā ap Mēnesi.
2022.gada 16.novembrī Orion misijas Artemis I ietvaros startēja no Zemes uz Mēnesi ar supersmagās nesējraķetes SLS palīdzību. Kuģis tika nosūtīts ar trim manekeniem uz borta. 21.novembrī kuģis Orion pārlidoja Mēness virsmu tikai 130 km augstumā, veicot dzinēja caurdedzi. NASA šo manevru atainoja tiešā translācijā, kas pārtraucās, kad kuģis aizlidoja Mēness otrā pusē un vairs nepienāca signāls. Aparāts veica neieciešamo manevru bez sakariem ar Zemi. Pēc 4 dienām Orion tika izvests attālinātā orbītā ap Mēnesi, pirms tas devās atceļā uz Zemi.
Luna-25. 2023.gada 20.augustā ietriecās Mēness virsmā un gāja bojā. Krievi tās izstrādē bija patērējuši 12,6 miljardus rubļu un ļoti cerēja apsteigt indiešus, kas savu zondi uz Mēnesi palaida nedēļu vēlāk.
Ja misija norisināsies veiksmīgi, tad misijas Artemis II laikā 2024.gadā ceļā dosies jau pilotējams Orion kuģis, bet 2025.gadā tiek plānota cilvēku izsēdināšana uz Mēness.
Pēc tam sekos "Artemīda-III" - pilotējama nosēšanās uz Mēness.
Tūrisma plāni uz Mēnesi - dearMoon. Japāņu uzņēmējs Jusaku Maezava par saviem plāniem lidot uz Mēnesi pirmo reizi paziņoja 2018.gada septembrī. 2021.gada sākumā izsludināja pieteikšanos lidojumam uz Mēnesi. paredzams, ka pirmais privātais lidojums uz Mēnesi varētu notikt 2023.gadā un to nodrošinās Ī.Maska uzņēmums Space X. Miljardieris meklē 8 cilvēkus, kas būs daļa no 10-12 cilvēku apkalpes projektā dearMoon. Lidojums varētu ilgt 6 dienas.
Mēness kartes. Automātiskās kosmiskās zondes skenēja un fotografēja Mēness virsmu visdažādākajos mērogos. Tagad ir sastādīta visai detalizēta Mēness karte, radīts Mēness globuss.
Mēness ieži. Aparatūra uz Zemi nogādājusi tik daudz Mēness grunts paraugu (22 kg savāca tikai Apollo-11 vien), ka daži amerikāņu uzņēmumi sākuši tirdzniecību ar šiem akmeņiem, pielīdzinot to cenu dārgakmeņiem (kopumā 400 kg). Viens no tādiem Mēness "gabaliņiem" glabājas Londonas Dabas vēstures muzejā ar uzrakstu: "ASV valdības īpašums."
Mēness un Citplanētieši. Bija paredzētas vēl Apollo-18, -19 un -20 ekspedīcijas. Tomēr darbi to sakarā pēkšņi tika pārtraukti ar motivāciju, ka "trūkst naudas."
Patlaban Mēness izpēte ir apgrūtināta, jo uz tā cilvēkiem izsēsties, domājams, noliegušas ārpuszemes civilizācijas. Tikai tā var izskaidrot faktu, ka kopš 1972.gada cilvēks uz Mēness vairs nav bijis (40 gadu!).
Sazvērstības teorijas par Mēnesi. Sazvērestības teoriju piekritēji, par spīti daudzajiem pierādījumiem, tomēr uzskata, ka uz Mēness neviens nav bijis. Fotogrāfijas un video esot viltojumi, kas tapuši paviljonā Arizonas tuksnesī. Savāktie ieži - meteorīti no Antarktīdas.
Cilvēki uz Mēness.
1. Ārmstrongs (1969.g., "Apolona-11" sastāvā).
2.
3.
4. Alans Bīns (1969.g.,"Apolona-12" sastāvā).
Lunohod. ASV bija apsteigusi PSRS cilvēku nogādē uz Mēness, tādēl Padomju valsts uz Mēness nosēdināja divus vannas lieluma pašgājējus Lunohod, kas uz Zemi nosūtīja tūkstošiem fotogrāfiju. Ierīces no Zemes vadīja 5 cilvēku komanda.
Klementīna. Kosmiskā zonde, kas fotografēja Mēness virsmu 1994.gadā.
Kaguja. Japāņu izpētes stacija, kuru palaida 2007.gada septembrī.
2009.gada 9.oktobrī NASA ietrieca divas zondes Mēness virsmā krāterī pie dienvidpola. To uzdevums ir noskaidrot varbūtējo ūdens daudzumu pavadoņa virsmā. Dienvidpols nav bijis miljardiem gadu Saules apspīdēts, tādēļ tur varētu būt lielāka iespēja uziet ūdeni. Kā vēlāk paziņoja NASA, ūdens lielos daudzumos tur arī tika atklāts.
Jau sen klīda runas par sazarotu tuneļu sistēmu zem Mēness virsmas, bet tikai 2009.gadā ieeju tādā sistēmā izdevās pamanīt Japānas Kosmosa izpētes aģentūras komanda Džuniči Harajamas vadībā. Attēlus uzņēmusi japāņu kosmiskā zonde Kaguya. Ieejas atveres diametrs ir 65 m, tā varētu būt vismaz 80 m dziļa. Tā kā atvere ir pašā lavas tuneļa vidū, tad zinātnieki pieņem, ka tunelis varētu būt pat 370 m plats. Šādus tuneļus cilvēki nākotnē plāno izmantot par apmetnes vietām.
Džordžs Bušs apstiprināja programmu Constellation, kas paredzēja triumfālu amerikāņu atgriešanos uz Mēness. Nekas tur neiznāca, jo nākamais prezidents Baraks Obama 2010.gadā to pārtrauca (pavisam galīgi gan neatteicās) un aicināja vairāk orientēties uz tālākiem kosmosa nostūriem, piemēram Marsu.
GRAIL dvīņu zondes. 2011.gada 8.(10.?)septembrī tika palaistas 2 identiskas Mēness gravitācijas izpētes zondes: GRAIL-A un GRAIL-B. Misijas izmaksas - 496,2 miljoni ASV dolāru. 2011.gada 28.decembrī tās sāka ieiešanu Mēness orbītā un pētījumi varēja sākties.
Tuvākajos 2 mēnešos aparāti pakāpeniski "savilks" savas orbītas, lai tās maksimāli tuvotos aplim. Sākot ar 2012.gada martu aparāti 82 dienas riņķos ap Mēnesi 55 km attālumā no tā virsmas, sinhroni nosūtot uz Zemi pavadoņa telemetriskos datus.
Līdz šai dienai Mēness pētīts vairāk kā 100 kosmiskajās misijās (6 no tām piedalījušies cilvēki).
Avatāru metode. 2010.gadā Mēness kolonizācijas nolūkiem NASA izskatīja iespēju melnā darba veikšanai izmantot robotus, ko no Zemes vadītu cilvēki sensoru aprīkotos kostīmos.
Projekts "Mēness būdiņa" (Moon Hut). Tā mērķis ir panākt, lai uz Mēness tiktu izveidota patstāvīga cilvēku kolonija, kas varētu izdzīvot ar Zemes palīdzību.
Mēness kā kapsēta. Amerikāņu zinātnieks Jūdžins Šūmeikers ir pirmais cilvēks, kura pīšļi apglabāti uz Mēness.
Uzbūve. Mēness no Zemes atrodas 384 000 km attālumā.
Mēness atmosfēra. Mēness vājā atmosfēra saistīta ar tā mazo masu. Mēness atmosfēra ir reta - vairākas reizes plānāka par Zemes atmosfēru, un pašlaik mazispētīta. Tās blīvums uz pavadoņa virsmas: 100 000 - 10 000 000 molekulas/cm3. Mēness atmosfēru var salīdzināt ar to atmosfēru, kurā orbitē Starptautiskā kosmosa stacija. Kopš 2013.gada 7.septembra Mēness atmosfēru pēta kosmiskā zonde LADEE.
Mēness ģeoloģija. Mēness pašā centrā ir ciets kodols (240 km), tālāk šķidrs ārējais kodols (330 km), tālāk daļēji sakusis kodols (480 km), mantija. Tomēr kodolā nav metālu, dēļ kā Mēnesim nav magnētiskā lauka.
Zemes un Mēness ķīmiskais sastāvs ir stipri atšķirīgs, tas noraida teoriju, ka Mēness tālā senatnē izveidojies no Zemes (nupat tas ir sākts kritizēt, jo atklājušies Zemei un Mēnesim kopīgi elementu izotopi). Mēness sastāv no vairākiem slāņiem, kas liecina par pakāpenisku atdzišanu un šķidrās matērijas sastingšanu. Tāpat kā Zeme, Mēness izstaro siltumu, taču, atšķirībā no Zemes, radioaktīvie ieži atrodas tuvu virspusei. Tā ir vēl viena pretruna – šo iežu īpatnējais blīvums ir pārlieku liels, lai tie varētu „uzpeldēt” virspusē, kad Mēness vēl bija šķidrā veidā.
„Apollo – 16” kosmonauti uz Mēness atrada iežus, kuri radušies sabirstot un otrreizēji izkūstot pēkšņa ārēja karstuma ietekmē. Tāpat atrasti arī tādi K un P izotopi, kas uz Zemes atrodami tikai lielā dziļumā.
Ir doma, ka polu apkārtnes dziļo krāteru dibenā būtu atrodams ūdens.
Mēness virsma. Visa Mēness virsma ir nosēta ar krāteriem. Domā, ka tie varētu būt radušies no sadursmēm ar meteorītiem. Pēdējo gadu pētījumi ir pierādījuši, ka uz Mēness poliem ir ievērojami ledus krājumi.
Mēness kustības novērošana. Pavadoņa attālums līdz Zemei ir 384 399 km. Pētniecība ar lāzera stariem atklājusi, ka katru gadu Mēness no mums attālinās apmēram par 38 mm.
Mēness trajektorija neatkārtojas gadu no gada, bet pilnu ciklu iziet 19 gados, precīzāk - cikls ilgst 18,61 Zemes gadu. Šis pilnais cikls ietver sevī 8 „mirušos punktus” – četrius galvenos un četrus papildu. Mēness ekliptikas plakne atrodas nelielā leņķī attiecībā pret Zemes ekliptikas plakni – tie ir apmēram 5 grādi. Mēness šķērso Zemes orbītu divas reizes gadā, astronomi šos mezglu punktus dēvē par „N” un „N’„, tieši tajos notiek aptumsumi. Taču Zemes orbītas izmaiņu un precesijas dēļ šie mezglu punkti katru gadu nedaudz nobīdas, pilnu ciklu veicot 18,61 gados.
Mēness neredzamā puse. Interesantas kinētikas rezultātā Mēness pret Zemi vienmēr pavērsis tikai vienu savu pusi, ļaujot mums aplūkot sevi vien par 59%.
Saules aptumsumi. Savā kustībā Mēness reizēm nonāk uz taisnās līnijas, kas savieno Sauli ar Zemi. Tādējādi tas nostājas ceļā Saules stariem un met uz Zemi ēnu, precīzāk - divas ēnas (vienu sašaurināta, bet otru paplašināta konusa veidā). Paplašinātā konusa rajonā Saules gaisma tomēr iespiežas un tas nav sevišķi tumšs. Šī pusēna aptver lielu Zemes apgabalu, kur vērojams daļējs aptumsums, kas bieži vien neprofesionālim nemaz nav īsti pamanāms.
Sašaurinātā konusa ēnas rādiuss ir tikai 120-125 km, un šajā rajonā vērojams pilns Saules aptumsums, jo viss Saules disks nostājas aiz Mēness. visa šī Zemes teritorija iegrimst tumsā. Pilns Saules aptumsums ir visai reta dabas parādība, kas vienā un tai pašā reizē notiek tikai reizi 300 gados un parasti ilgst 8 minūtes. debesis satumst, kļūst tumši zilas ar violetu nokrāsu, bet pie horizonta parādās intensīvi rozīga josliņa. Saules vietā redzams melns disks ar Saules staru vainagu, kas līdzinās spārniem.
Astronomiem nav nekkādu grūtību veikt aprēķinus un paredzēt aptumsumus. To darīja jau sirmā senatnē (ēģiptieši, mezopotāmieši, maiju "Drēzdenes kodekss").
Pirmais no senajiem (pēc vēstures ziņām) sengrieķu filozofs Anaksagors deklarēja, ka Saules aptumsumos nav nekā mistiska.
Gravitācijas lauks. Nevienmērīgs, it kā lieli smago iežu gabali nebūtu nosēdušies kodolā, bet gan haotiski izmētāti pa visu tilpumu. Mēness neregulārās virsmas un bīvuma dēļ tā gravitācijas lauks ir viens no visnevienmērīgākajiem mūsu saules sistēmā.
Zinātnieki uzgājuši, ka senie Mēness ieži bijuši uzmagnetizēti. Tāpat ir arī dati par magnētisko lauku izmaiņām un pat nomaiņu uz pretējo.
Un kā ar dobā Mēness teoriju?
Klimats. Uz mūsu pavadoņa vērojamas lielas diennakts temperatūras svārstības - no -115oC līdz + 160oC. Tik krasas svārstības tiek uzskatītas par lielu apgrūtinajumu Mēness kolonizācijai.
2009.gada septembrī NASA mērierīces uz Mēness fiksēja - 238oC. Tā patlaban ir viszemākā temperatūra, kādu cilvēks konstatējis Saules sistēmā. Tā konstatēta kādā Mēness Dienvidpola krāterī, kurā nekad neiespīd Saule.
Ūdens uz Mēness. 1971.gada 7.martā uz Mēness Vētru okeāna gala rajonā atrasts ūdens geizers, kas darbojies. Pēc rūpīgas pusgadu ilgušas pārbaudes zinātnieki to arī atzina. Tvaiki no tā izplatījušies 260 km2 platībā. Vienlaikus arī tika reģistrēta neliela "mēnestrīču" sērija.
Ūdeni esot atklājis Lunar Prospector - lielā daudzumā sasalušu ūdeni.
Divi Apollo-15 ekipāžas astronauti vairāk kā sešas stundas aplūkoja Hedlija grāvja krastus, kamēr trešais astronauts bija palicis bāzes kuģī Mēness orbītā. Šajā laikā Mēness moduļa kabīne athermetizējās un uz grīdas izlija ūdens (!?). Kad astronauti atgriezās modulī, tad ieraudzīja apmēram 10 litru ūdens peļķi, kas ne tikai neiztvaikoja, bet arī pat nesasala! Astronauti to izsmēluši ar produktu paciņu palīdzību.
2009.gada 13.novembrī NASA paziņoja, ka beidzot uz Mēness ir atklāti lieli ūdens krājumi. Tādus rezultātus pētnieki sasniedza oktobrī ietriecot Mēness virsmā divas kosmiskās zondes. Viena no raķetēm ietriecās krāterī Cabeus netālu no Dienvidpola ar ātrumu 9000 km/st. Pēc 4 minūtēm sekoja otrs, ar kamerām aprīkots lidaparāts, kas reģistrēja sprādzienā atbrīvoto iežu paraugus. Ūdens daļiņas pmanītas dienvidpola krāterī.
Tas rada cerības, ka ūdenī varētu būt iesalušas miljardiem senas liecības par pagātni.
Evolūcija. Sākotnēji Mēness un Zeme formējās no vienas matērijas un vienādos apstākļos. Pēcāk to evolūcijas ceļi šķīrās. Pirmos 500 miljonus gadu Mēness attīstījās normāli. 4 miljardu gadu apakaļ notika spēcīgas kataklizmas, kad debesu ķermeņi pilsētu lielumā krita uz Mēnesi un formēja uz tā virsmas ieplakas un kalnus. Liels radioaktīvā materiāla daudzums, kas palika pēc sadursmēm, sāka uzsildīt dziļākos iežu slāņus , lielu to daļu izkausējot. Rezultātā caur plaisām garozā izplūda lava. Šo kosmisko notikumu sekas bija vēl jūtamas 800 miljonu gadu, tādēļ pavadoņa ārējais izskats un virsma beidza veidoties tikai 3,2 miljardi gadu atpakaļ.
Ģeogrāfija. Lūk daži Mēness ģeogrāfiskie nosaukumi.
„Ciolkovska krāteris” – „Apollo-15” tur atrada osipj, kura sešas reizes pārsniedz vislielāko uz Zemes.
„Nektāra jūra” – „Apollo -16”
„Krīžu jūra”
„Iztvaikojumu jūra”
Aristīda krāteris.
Mēness izpētes plāni. Viskārotākie Mēness kolonizācijas rajoni ir lielajos platuma grādos, jo te augsnē ir liela saules vēja atomu koncentrācija – hēlijs3, kas ir potenciāla degviela kodolsintēzes reaktoram (iecerēta kā nākotnes enerģijas avots). Tādējādi šie Mēness rajoni var kļūt par bāzes uzpildes staciju starplanētu kosmosa kuģiem. Tāpat liela nozīme būtu ūdens atrašanai uz pavadoņa.
Ķīnas plāno te izveidot pastāvģi apdzīvojamu bāzi līdz 2025.gadam.
ASV. NASA paziņojusi, ka līdz 2020.gadam plāno uz pavadoņa atvērt pastāvīgu bāzi, kurā nepārtraukti uzturētos cilvēki. Mēnesi viņi uzskata par labu starta punktu ceļā uz Marsu. 2008.gada oktobrī plāno palaist aparātu LRO – Lunar Reconnaissance Orbiter, uz kura būs uzstādīts arī krievu aparāts LEND – neitronu detektors Mēness izpētei, būtībā teleskops
Indija. Palaista Mēness zonde Čandrajāna-1. Plāno bāzi līdz 2020.gadam.
Krievija. Gatavo projektu Luna-Glob. Tas nozīmē radīt orbitālu aparātu, uz kura būs arī nosēšanās modulis ar urbšanas iekārtām.
Mēness fāzes.
Mēness aptumsumi.
Tirdzniecība ar Mēness "zemi." Izmantojot Starptautiskā kosmiskā izplatījuma likuma nepilnības un bezkaunību, ar ASV tiesas lēmumu 1980.gadā par Mēness, kā arī citu Saules sistēmas planētu un to pavadoņu vienpersonisku īpašnieku ir atzīts amerikānis Deniss Houps.
Gruntsgabalus uz Mēness visā pasaulē iegādājušies nu jau vairāk kā 6 miljoni laimīgo īpašnieku. Houps esot tā nopelnījis vairāk kā 10 miljonus dolāru.
Interesantas hipotēzes Mēness sakarā.
Mēness - citplanētiešu kuģis. Te ņemts vērā tas, ka Mēness kā pavadonis Zemei ir par lielu - tātad varētu būt izveidots mākslīgi.
Mēness nokritīs uz Zemes. Attālums starp Mēnesi un Zemi pamazām samazinās, vēlāk tas notikšot jau lavīnveidīgi. Šo domu izteicis kāds pētnieks Herbigers. Viņš arī uzskata, ka Zemei iepriekš bijuši vēl 3 mazāki pavadoņi, kas jau nokrituši uz Zemes un izraisījuši visaptverošas katastrofas.
Dobais Mēness.
Mēness radies no kāda milzīga objekta, kas sen ietriecies Zemē. Tika pieņemta par galveno teoriju, līdz noskaidrojās, ka Zemei un Mēnesim ir līdzīgi izotopi.
Mēnesis radies no Zemes. Tādu hipotēzi 2012.gadā no jauna apstiprināja Hārvarda universitātes pētnieki Sāra Stjuarte un Matija Čuka. Viņuprāt Mēness atdalījies no Zemes pēc planētas sadursmes ar kādu milzīgu objektu. Iespējams, šī teorija ņem pārsvaru, jo noskaidrojies, ka Zemei un Mēnesim ir kopīgi izotopi.
Sazvērestības teorija sakarā ar Mēnesi. Ir cilvēki, kas uzskata, ka amerikāņi uz Mēness īstenībā nav bijuši. Visas fotogrāfijas un filmas esot viltojumi, bet atvestie iežu paraugi esot Antarktīdā salasīti meteori. Bez tam aizdomas izsaucis arī tas, ka amerikāņu pētnieki spēji pārtrauca Apollo Mēness izpētes programmu 1972.gadā. Ufologi izteikuši arī versiju, ka no Mēness cilvēkiem likuši aizvākties citplanētieši.
Mēness ieži. Pavisam uz Zemes kopā ar meteorītiem nonākuši 50 kg Mēness iežu. Arī rīgā kāds gabaliņš ir apskatāms - Latvijas universitātes Frīdriha Candera Kosmosa izpētes muzejā apskatāms Mēness meteorīts - Northwest Africa 8783. Tā svars ir 0,5 g, tas uziets 2014.gadā Ziemeļāfrikā. To var aplūkot piesakoties iepriekš pa tālruni 67034565 muzeja vadītājai Guntai Vilkai.
Objekti pasaulē.
Mēness. Moon. Apdzīvota vieta ASV Kentukijas pavalstī.
Mēness ieleja Bolīvijā. Pie Lapasas.
Moonlandscape. Apvidus Namībijā, kas tā iesaukts neparastajām Mēness ainavām līdzīgām esot.
Mēness ainavas Tenerifē. Paisaje Lunar. Vidējas grūtības pārgājiens 13 km, 5-6 stundas.
Mēness ieleja Argentīnā.
Mēness ieleja Čīlē. Atakamas tuksnesī. Te uzņemts daudzas(?) fantastikas filmas.
Raksti.
Jauna teorija par Mēness izcelsmi: Mēness veidojies no Zemes mantijas.
Pirmajam Mēness uzņēmumam - 170.
Saites.
Saules sistēma.
Mēness anomālijas.
Amerikāņi nav bijuši uz Mēness, sazvērestības teorija.
