Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Hruščovs, Ņikita (1953.-1964.g.)

Krieviski - Никитa Хрущев.
PSRS vadītājs no 1953. līdz 1964.gadam.

Radniecība. Tēvs - Sergejs.
Sieva - Ņina Hruščova (1900.-1984.g.), meitas uzvārdā Kuharčuka.
5 bērni: Rada,
      -  Sergejs Hruščovs (Сергей Хрущев), miris 84 gadu vecumā. Bija zinātnieks, dažādos gados strādāja PSRS, Krievija un ASV. Pirmo reizi apmeklēja ASV 1991.gadā, kur bija uzaicināts lasīt lekcijas Brauna universitātē. Miris ASV 2020.gadā 84 gadu vecumā. Viņa sieva Gaļina Šumova (Галинa Шумовa) mira 2020.gada janvārī Maskavā.



Dzīvesgājums. Dzimis 1894.gada 5.(17.)aprīlī Kaļinovkas ciemā Kurskas guberņā ogļrača ģimenē.
No 1908.gada strādājis par atslēdznieku Donbasa šahtās un rūpnīcās.
Piedalījies I Pasaules karā  (1918.-1920.g.), pēc tam saimnieciskā un partijas darbā Donbasā un Kijevā. Pamazām izvirzījās no „kolektīvās vadības.”
1929.gadā mācījās Rūpniecības akadēmijā Maskavā.
No 1931.gada bija partijas darbā Maskavā.
1935.-1938.gados Ministru kabineta un MGKVKB (krievu burti!) 1.sekretārs.
No 1938.gada janvāra bija Centrālās komitejas Politbiroja locekļa kandidāts.



1939.-1952.gados bija Centrālās komitejas Politbiroja loceklis.
1938.gada janvāris - 1947.gada marts - Ukrainas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1.sekretārs.
II Pasaules kara gados (1941.-1945.g.) bija Dienvidrietumu virziena, Dienvidrietumu, Staļingradas, Dienvidu, Voroņežas kara padomju loceklis, 1.Ukrainas frontes kara padomes loceklis.
1943.gadā Ņ.Hruščovam piešķirta ģenerālleitnanta dienesta pakāpe.
1944.-1947.gados Ukrainas CHK (krievu burti!) (no 1946.gada Ministru kabinets) priekšsēdētājs.
1947.gada decembrī no jauna Ukrainas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1.sekretārs.
No 1949.gada decembra - Centrālās komitejas sekretārs un Vissavienības komunistiskās partijas MK 1.sekretārs.
XIV, XV, XVII-XXII paftijas kongresu delegāts.
XVII-XXII kongresos tika izvēlēts par Centrālās komitejas locekli.
No 1952.gada PSKP CK Prezidija loceklis.
Sākumā viņš atbalstīja valsts ekonomikas daļēju decentralizēšanu. Izveidoja vietējās ekonomikas pārvaldes aparātu un sāka runāt par vietējo plānošanas resursu plašāku izmantošanu.

Hruščova līdzdalība Staļina laika represijās. Par poļu iznīcināšanas (runa ir par Katiņas slepkavībām) troikas protokoliem 1959.gada 3.martā VDK ziņoja toreizējam PSRS līderim Ņikitam Hruščovam, ierosinot iznīcināt visas gūstekņu izmeklēšanas lietas, bet saglabāt troiku protokolus. Hruščovs telefoniski esot pavēlējis sadedzināt visu, ieskaitot protokolus, jo viņš pats 1940.gadā vadīja Ukrainas kompartiju un bija iesaistīts Ukrainas rietumu apgabalu cietumu „attīrīšanas operācijā.” Hruščova lomas precizēšana varētu notikt tikai pēc VDK arhīvu atvēršanas.

Stāšanās valsts galvgalī. Ņikita Hruščovs kļuva par Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmo sekretāru un lielās valsts faktisko vadītāju 1953.gada martā: no 14.marta bija sekretārs, bet no septembra - Padomju Savienības Komunistiskās partijas 1.sekretārs.
1958.-1964.gados vienlaicīgi pilda arī PSRS Ministru kabineta priekšsēdētāja amata pienākumus.

Darbība Staļina kulta nosodīšanā. PSKP XX kongress, kas notika 1956.gada 14.-25.februārī, iegāja vēsturē ar Hruščova runu par Staļina noziegumiem un atstāja dziļu iespaidu visā sabiedrībā. Sākās destaļinizācija, daudzus agrāk notiesātos un sodītos partijas darbiniekus reabilitēja. Pēc viņa rīkojuma 1957.gada 31.oktobra vakarā no mauzoleja iznesa Staļina līķi un apglabāja pie Kremļa sienas - tieši Helovīnā!

Ņ.Hruščovs ārvalstu vizītēs. Atšķirībā no Staļina, kas visas savas valdīšanas laikā tikai 2 reizes bija izbraucis uz ārzemēm, Hruščovs braukāja bieži, kas prasīja viņa apsardzes pūliņus. Ārvalstu vizītes sekoja cita citai, un pēc partijas lēmuma un pirmo reizi PSRS vēsturē valsts līderis uz tām ņēma līdzi arī sievu. Hruščovs devās iekarot rietumvalstis un ASV, un galu galā panāca tik saspīlētas attiecības ar oponentiem, ka kodolkara briesmas tolaik bija reālākas nekā jebkad iepriekš. Ārpolitika nebija Hruščova stiprā puse, un viņš cieta vairākas sakāves. 4 reizes ticies ar ASV prezidentiem.

1955.gada novembrī viesojās Indijā, apmeklēja Tadžmahalas mauzoleju. Pamanījis Kalkūtas laukumā savus sveicējus, Hruščovs pavēlēja vadītājam apstāties, izkāpa no auto un PSRS Aizsardzības ministra Nikolaja Bulgaņina (Николай Булганин) pavadībā devās pie pūļa. Iepriecinātie indieši tūdaļ pārrāva policistu ķēdi un aplenca Hruščovu gredzenā, sākās spiešanās, tikai ar grūtībām līdz 1.sekretāram izdevās izlauzties apsargiem. Tiem nekas neatlika kā Hruščovu un Bulgaņinu iznest no pūļa uz rokām virs galvām atpakaļ pie auto.




Vizīte Lielbritānijā (1956.g.). Kad Hruščovs apmeklēja Lielbritāniju uz jaunākā kreisera "Ordženikidze" klāja divu mīnu kuģu pavadībā un 1956.gada aprīlī ieradās Portsmutas ostā.
Vienā no naktīm uz kreisera klāja dežūrējušais matrozis ūdenī pamanīja siluetu, par ko uzreiz ziņoja priekšniecībai. Izlūkot nosūtīja akvalangistu Eduardu Koļcovu (Эдуард Кольцов), kas visai ātri atklāja svešinieku - britu "kolēģi." Tālāk versijas dalās: pēc britu puses ziņotā viņu izlūka funkcija bijusi izpētīt jaunuzbūvētā krievu kuģa dzenskrūves un dibenu, tomēr Koļcovs apgalvoja, ka britu izlūks grasījies pie kuģa dibena piestiprināt mīnu. Pie tam spiegs bija izvēlējies visai efektīvu vietu - tieši zem vietas, kurā atradās artiklērijas lādiņi. Ņemot vērā, ka tikai pusi gada pirms Hruščova vizītes bija uzsprādzis krievu līnijkuģis "Novorosijska" («Новороссийск»), kad bojā gāja 500 jūrnieki, un viena no versijām bija diversija - krievi bija visai uzmanīgi. Ne mirkli nekavējoties, Koļcovs deva komandu veikt vienu dzenskrūves apgriezienu, kā rezultātā britu izlūks gāja bojā.
Ļoti interesanti, ka spiegs izrādījās ļoti pieredzējušais Mi-8 darbinieks Laionels Krebss, kas kapojis par prototpu filmām par aģentu 007. Hruščovs, uzzinājis par notikušo, deva rīkojumu krievu akvalangistu apbalvot ar Sarkanās Zvaigznes ordeni.

Vizīte ASV (1959.g.). Uz ASV kopā ar ģimeni PSRS līderis devās 1959.gadā, lai tiktos ar toreizējo Valsts prezidentu Dvaitu Eizenhaueru. 1959.gada septembrī krieviem bija izdevies uz Mēness nosēdināt aparātu Luna-2, tādēļ N.Hruščovs uzdāvināja ASV prezidentam Dvaitam Eizenhaueram uz Mēness atstātā vimpeļa kopiju ar uzrakstu "СССР сентябрь 1959."

Slavenā "tupeles runa" ANO (1960.g.). 1960.gada runā ANO Ģenerālajā asamblejā viņš piesolīja ASV parādīt "Kuzkina māti." Vēsturē šī runa palikusi ar to, ka iekarsušais Hruščovs runas laikā novilka no kājas kurpi un sita ar to pa tribīni.

Tikšanās Vīnē ar Kenediju (1961.g.). Sieva viņu pavadīja arī 1961.gadā uz Austrijas galvaspilsētu Vīni, kur bija tikšanās ar ASV prezidentu Džonu Ficdžeraldu Kenediju,.
Vīnes dzelzceļa stacijā Hruščovam pie kājām nometa cilindriskas formas priekšmetu. Miesassargs Soldatovs uzkrita tam virsū. Par laimi tas nebija sprudzeklis, bet tur iekšā bija kāda rumāņu emigranta vēstule, kurā tas lūdza Hruščovam palīdzēt viņam atgriezties dzimtenē.
Hruščovs vēlāk no Vīnes devās uz Skandināviju.

Ārzemju braucieni padomju delegācijai bija nedrošības, neziņas un neizpratnes pilni, jo tie nesaprata pārējo pasauli un nezināja kā tajā uzvesties. Tādēļ Hruščovu un citus padomju darboņus pavadošai apsardzei rūpju bija gana.

Hruščovs Kubas raķešu krīzes laikā (1962.g. oktobris-novembris). Satraukts par ASV aktīvo kodolbruņošanos (īpaši Maskavu satrauca amerikāņu kodolraķešu izvietošana Turcijā) un centieniem gāzt Maskavai draudzīgo Fidela Kastro režīmu Kubā, PSRS līderis Ņ.Hruščovs 1962.gada maijā nolēma nosūtīt uz salu Karību jūrā savus karavīrus un kodolraķetes. Tas notika slepenībā no ASV, kurām Hruščovs visu laiku meloja, ka Kubā netiks izvietoti uzbrukuma ieroči. Kopumā krievpadomju režīms sāka nosūtīt izvietošanai Kubā šādus spēkus:
      - ap 45 000 karavīru;
      - 24 raķešu palaišanas iekārtas un 36 vidējas darbības radiusa kodolraķetes SS-4 (spēj noklāt ASV DA daļu ieskaitot Vašingtonu);
      - 16 palaišanas iekārtas un 24 tālas darbības radiusa kodolraķetes SS-5 (noklāj gandrīz visu ASV izņemot ZR daļu);
      - iznīcinātāju MIG-21 eskadriļa;
      - 42 IL-28 bumbvedēji;
      - 180 pretgaisa aizsardzības raķetes.
1962.gada 14.oktobrī ASV izlūklidmašīna U-2 noskaidroja patiesos krievu darbības apstākļus. Par notikušo ārkārtīgi saniknotā ASV nosūtīja PSRS ultimātu raķetes nekavējoši aizvākt. Pretējā gadījumā piedraudēja uzsākt militāru ofensīvu pret Kubu, kas varētu pāraugt atomsadursmē.
22.oktobrī pēc prezidenta Kenedija pavēles sāka Kubas militāru jūras blokādi, lai novērstu jaunu padomju kuģu ierašanos ar militārām kravām. Hruščovs uz to paziņoja, ka notiekošais ir amerikāņu agresija un padomju spēki ignorēs blokādi. Padomju un Varšavas bloka līguma valstu bruņotajos spēkos izsludināja kaujas gatavību. Tomēr amerikāņu striktajām darbībām bija rezultāti un padomju pusē 26.oktobrī Hruščovs paziņoja, ka ir gatavs sarunām un piedāvāja izvest kodolieročus no Kubas apmaiņā pret neuzbrukšanas garantijām Kubas režīmam. Nākamajā dienā Hruščovs izvirzīja vēl papildus prasību - izvākt raķetes no Turcijas. Tai pašā dienā Kastro vēstulē Hruščovam aicināja veikt kodoluzbrukumu ASV, ja tā iebruks Kubā, ko Hruščovs tomēr uzskatīja par neprātu.
Kopumā Vašingtona un Maskava izrādīja pietiekamu savaldību, kā rezultātā 28.oktobrī tika panākta mutiska vienošanās par raķešu krīzes izbeigšanu. Novembrī Hruščovs pavēlēja padomju kara kuģiem doties atpakaļ uz PSRS, kā arī paziņoja par gatavību demontēt Kubā uzstādītās kodoliekārtas. Savukārt ASV nosolījās neiebrukt Kubā un izvākt kodolraķetes no Turcijas.

Pāris mēnešu pēc lidojuma kosmosā kucītei Strelkai piedzima 6 kucēni. Vienu no tiem - Pūciņu (pušinka) PSRS līderis Ņ.Hruščovs uzdāvināja Žaklīnai Kenedijai.

1963.gadā PSRS ieradās Fidels Kastro un tikās ar Ņ.Hruščovu.

Hruščovs un kukurūza. Hruščova aizraušanās ar kukurūzu kļuvusi par anekdošu un apsmiekla objektu. Tomēr viņa tieksmē palielināt kukurūzas lomu padomju lauksainiecībā bija arī racionālais grauds. Pirmkārt, kā pierādīja 1946.-1947.gadu notikumi, PSRS nebija nodrošināta pret neražas radītu postu. Bija redzams, ka pēckara postā nodrošināt impērijas iedzīvotājus ar pārtiku bija ārkārtīgi svarīgi. Otrais iemesls - padomju sistēma patiesi bija ieinteresēta iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanā. Tādēļ tika stādīts uzdevums krasi palielināt gaļas ražošanu, tādēļ bija nepieciešams radīt produktīvu lopu barošanas bāzi.
Līdz tam kukurūzu PSRS jau audzēja tāpat, tiesa, nelielos daudzumos. 1955.gadā Ņ.Hruščovs iepazinās ar amerikāņu fermeri Rouzvelu Harstu, kas audzēja kukurūzu. Tas ieinteresēja Hruščovu, viņš pabija vizītē ASV un konstatēja, ka kukurūzas ražība ir lielāka nekā tām kultūrām, ko audzēja PSRS. Tādēļ Hruščovs šai jautājumā iekarsa un nebija vairs apturams. Šī aizrautība nospēlēja nelāgu joku visumā derīgā pasākumā - kukurūzu spieda audzēt burtiski visus, neņemot vērā reģionu īpatnības un klimatiskos apstākļus. Tādus vadītājus, kam nesekmējās kukurūzas ieviešanā, noņēma no amatiem - uz vietām sākās viļņošanās, mānīšanās un pieraksti. Viss tas ieguva slidenas kampaņas raksturu. 
Rezultātā netika atrisināts neviens no stādītajiem uzdevumiem. 

Hruščovs un Kristus Glābēja katedrāle. Pēc Ņ.Hruščova iniciatīvas 1960.gadā Staļina pamestajā būvbedrē izbūvēja tolaik pasaulē lielākoatklāto peldbaseinu "Maskava" (Moskva). Dzestrā laikā virs apsildāmā baseina stāvēja migla, tas kļuva par populāru maskaviešu un pilsētas viesu atpūtas vietu.

Hruščova apsardze. Tieši Hruščova laikā nodibināja VDK 9.pārvaldi - struktūru, kas atbildēja par PSRS pirmo personu apsardzi. Baumoja, ka skaitlis "9" neesot izvēlēts nejauši, jo tieši tik daudz sargu gādāja par Staļina drošību Piemaskavas vasarnīcā. Pats Hruščovs esot sevi uzskatījis par neievainojamu un visai augstprā tīgi izturējies pret čekistu apsardzi.
1954.gada martā visu valsts drošības sfēru kopā ar 9.pārvaldi iekļāva nule dibinātajā Valsts drošības komitejā un pakļāva PSRS Ministru padomei. Pirmo personu apsardze tika uzticēta Pārvaldes 1.nodaļai - Hruščova personisko apsardzi vadīja VDK kapteinis Ivans Stoļarovs (Иван Столяров).
Piemēram, Hruščovs neuzticējās gados jauniem šoferiem, tādēļ pieprasīja, lai tie būtu tikai padzīvojušos gados ar lielu braukšanas stāžu. Pats vinš vienmēr nosēdās automobīļa aizmugurējā sēdeklī, tam blakus vienmēr apsēdās personiskās apsardzes priekšnieks.
1956.gadā pār Hruščova gaisa lidojumiem kontroli pārņēma īpašas nozīmes aviācijas vienība (no 1959.gada aviācijas vienība Nr.235), kas bāzējās Vnukovas lidostā un sastāvēja no divām Ил-14 eskadriļām. Kā piloti tajās bija iesaistīti valsts labākie lidotāji.
Hruščova jūras ceļojumos bija iesaistīti ne tikai 9.pārvaldes darbinieki, bet arī militārie akvalangisti no Īpašās nozīmes zemūdens darbu ekspedīcijas (krieviski - Экспедиция подводных работ особого назначения, ЭПРОН). Tie, iespējams, izglāba Hruščova dzīvību laikā, kad viņa kreiseris atradās Portsmutas ostā.
Aliens.lv īsti nav pārliecināts, tomēr krievu avotos var atrasta apgalvojumus, ka īpašo uzdevumu akvalangisti āķējuši arī zivis uz godkārīgā padomju darboņa makšķerāķiem, kad tas bija nolēmis copēt. Viņš bijis ļoti greizsirdīgs, ja kādam makšķerēšanā veicies labāk nekā viņam.
1957.gadā Stoļarovu nomainīja VDK pulkvedis Ņikifors Ļitovčenko (Никифор Литовченко).
Kopumā Hruščovs bijis noskaņots visu laiku samazināt savu apsargātāju skaitu, jo saskatījies stingrās apsardzes pārspīlējumus Staļina laikā uzskatīja, ka tādas prasības ir slimīgas - "slimu smadzeņu darbības rezultāts."
Viņš patiesi uzskatīja, ka ir tautas mīlulis un viņam bīties nav par ko. Tā, vadoties no šāda sava priekšstata, viņš reiz pavēlējis pilnībā noņemt viņa vasarnīcas apsardzi Livādijā (Krima). Visai amizanti, bet to izmantoja kāds vietējs laulāts pāris, kas pārlīda pāri vasarnīcas žogam, paslēpās krūmos un brīdī, kad Hruščovs devās uz pludmali bez apsardzes, pieskrēja pie viņa. Nekas ļauna jau tiem padomā nebija -tādejādi tie vienkārši mēģināja izlūgties atsevišķa dzīvokļa piešķiršanu. Šis gadījums n epalika bez sekām Hruščova apsardzei. Neskatoties uz ģenerālsekretāra doto rīkojumu, no Maskavas Krimā steidzami ieradās VDK 9.pārvaldes vadītājs Nikolajs Zaharovs (Николай Захаров) un veica kārtīgu "tīrīšanu" Hruščova apsardzes rindās.
Reiz savu tuvo atrašanos Hruščovam nolēma izmantot kād aktrise - Baltkrievijā notiekošā pasākuma laikā viņa izvilka no ņiebura iepriekš sagatavotu savu rakstisku lūgumu un sniedza to Hruščovam. Miesassargs Mihails Soldatovs (Михаил Солдатов) satvēra aktrises roku, taču neveiksmīgā kārtā pārplīsa viņas kleitas augšdaļa un atkailinājās krūtis. Neskatoties uz to, hruščovs bija apmierināts ar apsarga rīcību.
1961.gada beigās lauksaimniecības darbinieku apspriedē Kijevā vietējā KP CK bufetniece ar nazi centās izlauzties līdz Hruščovam, ko apsargi viņai neļāva gan. Tai pašā 1961.gadā vizītes laikā Tbilisi valdības automobīlim uzbruka sadusmotie gruzīni, kas bija sašutuši par Hruščova rīkojumu demontēt Staļina pieminekli. Viņi apmētāja auto kortežu ar akmeņiem. Līdzīgi sadusmotā "padomju tauta" rīkojās arī Novosibirskā, Karagandā, Gorkijā u.c. pilsētās, kurās viesojās Hruščovs. neskatoties uz to, Hruščovs turpināja pārvietoties automašīnās bez jumta.
Acīmredzot, šādu soli Hruščovs bija izvēlējies, lai pretnostatītu sevi Staļinam, kurš braukāja bruņu automobīļos. Hruščovs nelikās ne zinis arī tad, kad čekisti 1961.gadā aizturēja Maskavas Valsts universitātes studentu grupu, kas gatavoja pret viņu atentātu. Viens no sazvērniekiem - Valērijs Remņikovs (Валерий Ремников), kas vēlāk tika atzīts par psihiski nepieskaitāmu, plānoja nošaut Hruščovu ar snaipera šauteni, kad tas brauks garām kabrioletā. Hruščovs izbijās tikai tad, kad 1963.gadā Lī Hārvijs Osvalsds tieši tādā veidā kabrioletā nošāva Kenediju.
Tomēr arī tad ārzemju vizītēs hruščovs turpināja atklāti sveicināt pūli, piemēram, 1964.gadā maija-jūlija vizītēs Ēģiptē, Zviedrijā, Čehoslovākijā, Dānijā un Norvēģijā. Tad miesassargi aizsedza ģenerālsekretāru tieši viņa mašīnā.
Pats Hruščovs pret miesassargiem izturējās visai nevērīgi, pat rupji. Soldatovam gan viņš bija labvēlīgs. Drošībniekiem Hruščovs palicis atmiņā kā cilvēks, kas visu laiku ar kaut ko nebija apmierināts. VDK ģenerālis Mikails Dokučajevs (Михаил Докучаев) atceras, ka hruščovu tracinājuši miesassargi, kas mīņājušies turpat līdzās. Tādejādi tiem nācies turēties tālāk, kas, sa vukart, apgrūtināja viņu pienākumu pildīšanu. Bieži vien Hruščovs apsardzei par saviem plāniem pavēstījis beidzamā brīdī.
Sabiedrisku pasākumu laikā apsargi pildīja sakarnieku lomu, nemanāmi apkārtējiem piegādājot Hruščovam nepieciešamo informāciju no dažādiem avotiem. Reizēm viņiem nācās būt par vešariem, ārzemju komandējos bija jāmazgā lielo priekšnieku, tai skaitā Hruščova,  apakšveļa. Pirmkārt, tas bija drošības interesēs, otrkārt, padomju ražojuma veļu ar striķīšiem un podziņām bija kauns rādīt ārzemniekiem.
Vēl viens apsardzes pienākums bija sekot Hruščova dzeršanai. Ja svinēšana notika PSRS, tad ģenerālsekretāram atnesa glāzītes ar biezām sienām, lai tajās mazāk var ieliet. Ārzemēs izmantoja citu paņēmienu - pēc iepriekšējas saskaņošanas ar Hruščovu viņam glāzītē ielēja parastu tēju un jokodamies viņš to sauca par "tējas konjaku." Lai gan kopumā Hruščovs ar alkoholu neaizrvās, tomēr reizēm situācija izgāja no kontroles. Reizēm vakarēšana ieilga, kā tas, piemēram, notika ar Somijas prezidentu Urko Kekonenu Zavīdovas rezidencē mežmalā.

Atstādināšana no varas. Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja Nikolaja Ignatova (Николай Игнатов) apsargs mēģināja Hruščovu brīdināt par gaidāmo viņa nobīdīšanu no varas, taču Hruščovs viņa sacītajam nenoticēja. 
1964.gada 14.oktobrī PSKP CK Plēnums atbrīvoja N.Hruščovu no abiem amatiem - PSKP 1.sekretāra amata un PSKP CK Prezidija locekļa amata. Komunistu propagondoni paziņoja, ka Ņ.Hruščova darbībā bijuši vērojami subjektīvisms un voluntārisms. Varu pārņēma L.Brežņevs kopā ar Kosiginu.
Dienās, kad Kremlī izlēma Hruščova likteni, pie viņa dzīvokļa durvīm diennaktīm nepārtraukti dežurēja apsardze, esot gatava jebkurai notikumu gaitai - arī vadoņa slepkavībai. 
Hruščovam bija jāpārbrauc uz Piemaskavas vasarnīcu Petrovā-Daļņajā (Петрово-Дальнеe), kur viņa apsardzi joprojām nodrošināja tā pati VDK 9.nodaļa - tomēr šai darā nozīmēja jau mazāk ieredzētos čekistus.
Pēc Hruščova atstādināšanas no amata viņam sākās drūms un depresīvs laiks. Agrākie darba kolēģi, paziņas un draugi no ģimenes norobežojās, jo baidījās no pēcteča L.Brežņeva represijām.
Pēc Hruščova nāves 1971.gadā Brežņevs līdz absurdam cīnījās ar sava priekšteča ēnu. Tūlīt pēc miršanas fakta apstiprināšanas drošības dienesti steidzās uz ģimenes māju, lai aizzīmogotu bijušā līdera istabu, izrakņāja personīgās mantas, konfiscēja visus pieejamos dokumentus, uzrakstītos memuārus un citas piemiņas lietas. Jebkurš no apsargiem varēja izsaukt ģenerālsekretāra dusmas, ja nebija uzvilcis tradicionālo balto kreklu. Brīvāku apģērbu ar īsām piedurknēm ļāva valkāt tikai stiprā svelmē.

Hruščovs Latvijā. Viņš Latviju apmeklēja divas reizes. Pirmo reizi tas bija tikai gadu pēc stāšanās amatā – 1954.gadā. Rīgā notika Baltijas Lauksaimnieku kongress, kurā viņš uzstājās ar bēdīgi slaveno runu par kukurūzas audzēšanu un ieteica Voroņež 76 šķirni.
Otro reizi apmeklēja Latviju kopā ar VDR līderi Valteru Ulbrihtu 1959.gadā. Spilves lidostā notika svinīga sagaidīšana un cilvēki māja ar karodziņiem. Mežaparkā Hruščovs uzrunāja iedzīvotājus. Viņš apmeklēja VEF rūpnīcu, Ķemeru kūrortu. Braucot uz lidostu, Hruščovu nejaušības dēļ MP priekšsēdētāja Viļa Lāča vietā pavadīja LKP CK otrais sekretārs Arvīds Pelše, kurš nekavējoties ziņoja par buržuāziskā nacionālisma atdzimšanu. Hruščovs noticēja, un tās bija beigas politiskajam atkusnim Latvijā – četrus gadus ātrāk nekā citur PSRS. 

Miris 1971.gada 11.septembrī.

Nospiedums civilizācijā.
Hruščovkas. N.Hruščovs centās kardināli atrisināt "padomju cilvēka" dzivokļu jautājumu. 1954.gada decembrī viņš vērsa iznīcinošu kritiku pret padomju arhitektiem un celtniekiem. Pēc viņa vārdiem nauda aiziet "nevienam nevajadzīgiem skaistumiem," kamēr darbaļaužiem trūkst dzīvojamās platības. Patiesi, tā saucamo " staļinku" mājas izmaksas bija vairākas reizes lielākas nekā pēc viņām sekojošās "hruščovkas," lai gan ērtību ziņā arī krietni atšķīrās.
1957.gada jūlijā tika pieņemts PSKP CK un PSRS Ministru kabineta lēmums "Par dzīvokļu celtniecības attīstīšanu PSRS" ("О развитии жилищного строительства в СССР"). Tā tika dots starts piecstāvu ķieģeļu un paneļu māju celtniecībai, kuras tautā iesauca par hruščovkām ("хрущевки"), bet tādu māju kvartālus par "хрущоби" (vārdu spēle krievu valodā ar vārdu "grausti"). Neskatoties uz ironisko attieksmi, tomēr jāatzīmē, ka tādā vīzē daudzi PSRS iedzīvotāji beidzot tomēr tika pie sava mitekļa.
Tādu māju rajoni parādījās arī Rīgā, piemēram, Grīvas masīvs Iļģuciemā vai Kuģu ielas rajons.

Saites.
Krievijas ķeizari (?-patlaban).
Kubas raķešu krīze (1962.g. oktobris).