Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Leiši, lietuvieši

Pašnosaukums - lietuviai.

Viena no baltu tautām, Lietuvas pamatiedzīvotāji.

Skaits. Pēc PSRS 1970.gada tautas skaitīšanas datiem leišu skaits PSRS bijis 2 665 000, no kuriem 2 507 000 mita Lietuvā (tolaik krievu okupētajā Lietuvas PSR). Procentuāli leiši sastādīja 80,1% no tā laika Lietuvas iedzīvotājiem.

Izcelšanās. Cēlušies no baltu lopkopju un zemkopju ciltīm, kuru senči II g.tk.pmē. sākumā ienaca Nemunas un Daugavas baseinā no DR, līdzi nesdami attīstītu neolīta slīpēto kaujas cirvju kultūru. Galvenās no šīm ciltīm bija augštaiši un žemaiši, ar kurām saplūda arī vēl citas baltu ciltis - jātvingu, kuršu, zemgaļu un sēļu grupas.

Vēsture.
Pirmā Lietuvas pieminēšana.
Pirmo reizi Lietuvas vārds pieminēts 1009.gada „Kvēdlinburgas hronikā,” kurā minēts, ka Sv.Bruno un viņa 18 biedri tikuši nogalināti uz Krievijas un Lietuvas (Lituae) robežas.
Viļņas dibināšana. Tā notika 1127.gadā, par valdnieku tajā kļuva galindu vadonis Daumants.
Liellietuvas valsts izveidošanās (XIII gs. 1.puse). Lietuvas valsts izveidošanās veicināla etnisko konsolidāciju un leišu tautas izveidošanos.
XIII gs. šai valstī iekļāvās Polockas kņaziste un tās sastāvā atradās līdz pat XVIII gs. Lietuvas valsts dižkunigaiši bija sakši un lietuviski nemaz nerunāja.
Lietuvas valsts atzīšana. Tā notika līdz ar karaļa Mindauga kronēšanu 1253.gada 6.jūlijā. Tāds lēmums tika pieņemts no Romas pāvesta.
Cīņa pret vācu feodāļu agresiju notika no XIII-XV gs. 
Lietuva paplašināja savu valsti uz Krievijas rēķina, kas bija sadalīta un vāja. Livonijas pierobežā ar Krieviju un Lietuvu laiku pa laikam izcēlās nelielas sadursmes, kuras ātri varēja likvidēt.
Algirda karagājiens uz Livoniju 1343.gadā.
Pirmais kristīšanās mēģinājums. XIV gs. otrajā pusē izplatījās baumas, ka leiši ir gatavi kristīties. Uz Viļņu no pāvesta ieradās vesela delegācija, bet leiši no vāciem par to paprasīja visas zemes līdz Daugavai un Lubānam, un vēl lai iet cīnīties uz Krieviju pret tatāriem. Vācieši atteicās un tā šīs plāns izgāzās.
Leiši sakauj Vācu ordeni. Pēc smagās sakāves, ko cieta Vācu ordeņa karaspēks 1410.gadā kaujā pret poļu-lietuviešu spēkiem pie Tannenbergas Prūsijā, sākās ordeņa norieta periods. Pēc Livonijas ordeņa sakāves kaujā pret Lietuvu 1435.gadā, tika nolemts, ka karu drīkst uzsākt tikai tad, kad landtāgs devis tam savu piekrišanu.
Savienībā ar Lietuvu Pletenbergs 1501. un 1502.gadā uzvarēja krievus un noslēdza mieru uz 6 gadiem.
Vēlāk, būdami citu tautu - vācu un poļu, pakļautībā, leiši saglabāja savu valodu un nacionālo kultūru.
Lietuva Livonijas karā (1558.–1573.g.). Militārā pakta noslēgšana pret Maskaviju deva krieviem iemeslu tā saucamā Livonijas kara sākšanai.
1558.gadā krievu spēki pārgāja Livonijas robežu, un, nesastopot nekādu pretestību, ieņēma Narvu un Tērbatu, jo Livonijā neviens uzbrukumu nebija gaidījis. Ordeņa mestrs un pēc tam arī arhibīskaps lūdza palīdzību Lietuvā, bet par leišu palīdzību bija spiesti ieķīlāt visas savas pilis.
Lietuva, kas bija apvienota personālūnijā ar Poliju, bet citādi rīkojās pilnīgi patstāvīgi, konfliktā ar Jāni IV Briesmīgo iznesa galveno militāro nastu.
Sigismunds II Augusts bija Polijas karalis un Lietuvas lielkungs (lielhercogs). Lietuvas kanclers Nikolajs Radzivils (lietuviski Radvilas, poliski Radziwill) veda sarunas ar Livonijas vadītajiem. Tādējādi 1559.gadā Viļņā tika parakstīts aizsardzības līgums - Pacta Protectionis, kas paredzēja Lietuvas iesaistīšanos karā. Leišu vienības ātri apturēja moskoviešu krievus un ieņēma visu Livoniju, tikai Tērbatu ne. Sarunas tika turpinātas un 1561.gada beigās parakstīja jaunu - Padošanās līgumu (Pacta Subiectionis). Līdz ar šo līgumu beidza pastāvēt Livonijas konfederācija, gan bīskapi, gan pēdējais Vācu ordeņa mestrs Livonijā Gothards Ketlers nodeva zvērestu "Livonijas atbrīvotajam, Sigismundam II Augustam."
Livoniju sadalīja Kurzemes un Zemgales hercogistē (Ducatus Curlandiae et Semigalliae), par kuras pirmo hercogu kļuva Vācu ordeņa Livonijas mestrs Gothards Ketlers. Ketlers formāli izstājas no ordeņa un 1562.gada kļuva par hercogu un poļu-lietuviešu karaļa vasali. Vienlaikus tika izstrādātas arī strīdīgās Sigismunda II Augusta privilēijas, kas ordeņa vasaļiem deva paplašinātas mantošanas tiesības.
Pārējo Livonijas daļu iekļāva Lietuvas sastāvā kā Pārdaugavas hercogisti (Ducatus Transdunensis). Pret šādu risinājumu iebilda Polija. Pēc tikšanās Ļubļinā 1569.gadā šī Livonijas daļa kļuva par abu valstu kopīgi parvaldītu apgabalu (condominium). Tajā pašā gadā Lietuva un Polija apvienojās reālūnijā.
Livonijā tomēr domas par Padošanās līgumu dalījās. Pilsētas baidījās no Polijas-Lietuvas ne mazāk kā no Maskavijas. Rīgas pilsēta atteicās nodot sevi "neticīgo pavestiešu" varā un noturējas līdz pat 1581.gadam kā brīvpilsēta. Kurzemes un Sāmsalas bīskaps Johans fon Minhauzens (Johann von Mūnchhausen) 1559.gadā meklēja patvērumu Dānijā un pēc vienošanās ar Fredriku II pārdeva Sāmsalu dāņu karaļa brālim Magnusam.
1561.gadā Ziemeļigaunijā ieradās zviedru karaļa Ērika XIV karaspēks Klāsa Kristersona Hūrna (Klas Kristerson Horn) vadībā un padzina lietuviešu spēkus no Tallinas.
Lietuvas-Polijas dalība Ziemeļvalstu septiņgadu karā (1563.g.). Zviedrijas iejaukšanās Livonijā padarīja citas Baltijas jūrai piegulošās valstis nemierīgas, tās baidījās par savām militārajām pozīcijām un tirdzniecības interesēm. Tāpēc Zviedrijai 1563.gadā vajadzēja karot ar Dāniju, Lībeku un Poliju-Lietuvu. Karadarbība norisinājās Livonijā, tādējādi vēl vairāk veicinot zemes izpostīšanu.
Reālūnija ar Poliju (1569.-?.g.). 1569.gadā Lietuva un Polija apvienojās reālūnijā.
Livonijas "ķēniņš." Tādējādi Livonijas kaimiņi bija sadalījuši to bez karu sākušo krievu līdzdalības. Tad krievu karaspēks 1563.gadā ieņēma stratēģiski svarīgo leišu Polockas cietoksni. 1564.gada janvārī Radzvils ar mazākiem leišu spēkiem devās pretuzbrukumā un viņam izdevās krievus sakaut. Krievu virspavēlnieks kņazs Kurbskis aizbēga uz Lietuvu.
Tā kā krievu cara militārās akcijas cieta neveiksmi, tad Jānis IV Briesmīgais mainīja taktiku. Viņš uzskatīja, ka būs grūti ieinteresēt Livonijas muižniecību veidot savienību ar pareizticīgo un aziātisko Krieviju. Tāpēc viņš plānoja restaurēt Livonijas ordeņa valsti Maskavas protektoriātā. Bet abi pēdējie ordeņa mestri Firstenbergs (Fūrstenberg) un Ketlers nebija tajā ieinteresēti. Tad viņš 1570.gadā ielūdza dāņu hercogu Magnusu (viņš nopirka Sāmsalu) uz Maskavu, kur to izsludināja par "karali pār latviešu un igauņu zemi - Livoniju," iecēla par krievu karaspēka virspavēlnieku Livonijā un izprecināja sava brāļa meitu.
Magnusa pirmais uzdevums bija atkarot zviedriem Igauniju. 1570.gada augustā krievi aplenca Tallinu un bija ap to veselas 30 nedēļas. Tad bija spiesti atkāpties. Tikmēr pārējie krievu spēki turpināja laupīt un postīt, bet Jānis IV Briesmīgais jau sāka dalīt livoniešu muižas krievu bajāriem. 1577.gadā krievu armija paša cara Jāņa IV Briesmīgā vadībā stāvēja pie Tallinas un Rīgas vārtiem. "Livonijas karalis" Magnuss ievadīja slepenas sarunas ar jauno Polijas-Lietuvas karali Stefanu Batoriju. Krievi atklāja sazvērestību un sagūstīja Magnusu, bet kā cara radinieku apžēloja. Cars izlīgfa ar Magnusu, bet no savas valsts viņš varēja paturēt tikai nelielu daļu gar Rīgas jūras līci. Tur viņš nepalika, bet gan aizbēga uz Pilteni dāņu Kurzemē un padevās Batorija ļaudīm.
Krievu-zviedru karš (1654.-1661.g.). 1654.gadā krievi ieņēma Latgali un ielauzās zviedru Vidzemē. Mieru ar Krieviju noslēdza 1661.gadā Kardisā (Kardis). Ar ko cars Aleksejs atkal atteicās no visām prasībām uz Livoniju.
Leišu/poļu-zviedru karš (1654.(?)-1660.g.).
Lietuvieši no savas puses centās sagrābt varu Rīgā, taču nesekmīgi. Mieru ar Poliju-Lietuvu noslēdza 1660.gadā Olīvā (Oliva – klosteris pie Gdaņskas).
Krievu varā. 1795. un 1815.gados polijas sadalīšanas rezultātā lielu daļu leišu etniskās teritorijas pievienoja Krievijas impērijai.
XIX gs. 2.pusē izveidojas lietuviešu nācija, bet ilgstoši saglabājās etnogrāfiskās grupas - augštaiši, žemaiši, dzūki.
I Pasaules karš. Pēc vairāku mēnešu ilgstošām saspringtām attiecībām 1914.gada 1.augustā Vācija pieteica karu Krievijai un divas dienas vēlāk arī Francijai. Pēc tam sekoja Lielbritānijas kara pieteikums Vācijai. Pasaules karš bija sācies. Tūlīt pēc kara sākuma Krievija veica sasteigtu un slikti izplānotu uzbrukumu Austrumprūsijā. Pēc sākotnējiem panākumiem krievu armiju pie Mazūru ezeriem apturēja pārgrupēti vācu spēki, kas ne tikai apturēja krievus, bet arī vairākās kaujās tos smagi sakāva un atsvieda pāri robežai. Vācieši turpināja savu uzbrukumu, un spiedās iekšā Lietuvā un Kurzemē. Fronte nostabilizējās tikai pie Daugavas.

Pārvācošanas process Lietuvā izsauca sašutuma vilni, kas nedaudz atvēsināja militārās pārvaldes īstenoto pārvācošanas degsmi. Tur stāvoklis bija labāks nekā Kurzemē, kur bija daudz vācu muižnieku.
Neatkarības pasludināšana. Sākoties jaunam vācu uzbrukumam Pēterpilij 1917.gada 9.februārī, politiskie notikumi guva jaunu ievirzi. 16.februārī Lietuva proklamēja savu patstāvību, tikai nevis uz šīs deklarācijas pamata, bet gan saskaņā ar agrāk – 1917.gada 11.decembrī – kādas provāciskas grupas izdotu dokumentu ar nolūku piesaistīt Lietuvu Vācijai.
Leišu palīdzība latviešu brīvības cīņās. Lietuva bija saņēmusi lielāku aizdevumu no Vācijas, un Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas valdībai slepeni nodeva 5 miljonus marku. Tas bija būtisks pienesums tukšajai latviešu valsts kasei.
Kopā ar lietuviešu armiju latvieši izdzina Golcu un Bermontu kā no Latvijas tā arī no Lietuvas. 1919.gada 22.novembrī Lietuvā pie Radvilišķiem galīgi tika sakauta bermontiešu armija. 1919.gada 15.decembrī sakautās bermontiešu armijas paliekas tiek aizdzītas pāri robežai uz Austrumprūsiju.
Parīzes miera konferencē. 16.martā informatīvā sēdē franču premjers Klemanss pieņēma Baltijas valstu, Ukrainas un Gruzijas delegātus.
Miera līgums ar Krieviju. Parīzē satikās baltiešu un somu delegāti, un šīs sadarbības rezultātā tā paša gada 30.septembrī Tērbatā sanāca šo valstu ārlietu ministri, lai izstrādātu kopīgu rīcības programmu attiecībās ar Krieviju. Tika nolemts miera sarunas vest kopīgi, lai neļautu krieviem uzkūdīt valstis citu citai.
Tomēr šī vienošanās nestājās spēkā: Antante draudēja ar blokādi, ja notiktu miera sarunas ar lieliniekiem.
Lietuvā miers tika noslēgts 1920.gada 12.jūlijā.
Antana Smetonas pirmās prezidentūras laiks (1919.-1923.g.).
Leišu delegācija piedalījās Bulduru konferencē, kas notika 1920.gada augustā. Tās mērķis bija tādas alianses izveidošana, kas ļautu izveidotu buferi starp Krieviju un Vāciju.
Leišu-poļu karš (1920.g.). 1920.gada 9.oktobrī poļu ģenerālis Lucjans Žeļigovskis „sadumpojās” un ar divām divīzijām iesoļoja Lietuvā. Viņš ieņēma seno leišu galvaspilsētu Viļņu un lauzās tālāk. Viņu izdevās apturēt tikai tad, kad poļi bija okupējuši jau lielu Lietuvas daļu. 1922.gadā iekarotā teritorija tika iekļauta Polijā.
Šī nepārprotamā agresija ne tikai iznīcināju ieceri Polijai būt par līderi Austrumeiropā, bet arī sagrāva pamatu uzticības pilnai sadarbībai un kļuva par iemeslu spīvam poļu un leišu naidam. Lietuva pilnīgi atteicās no sadarbības.
Latvija centās Lietuvai palīdzēt diplomātiski, bet bez rezultātiem. Latviešu nostāju Lietuvā uzņēma ar dziļu vilšanos.
1926.gadā PSRS jaunais ārlietu ministrs Maksims Ļitvinovs piedāvāja katrai Baltijas valstij atsevišķi noslēgt neitralitātes un neuzbrukšanas paktus. Lietuva steidzās piedāvājumu pieņemt, jo Maskava solīja atzīt poļu okupēto Viļņu par Lietuvas galvaspilsētu.
Augustīns Voldemārs (?-1929.?g.).
Antana Smetonas otrās prezidentūras laiks (1926(29.?).-1940.g.). 1929.gadā no amata atstādināja Lietuvas diktatoru Augustinu Voldemaru un par prezidentu kļuva Antans Smetona. Latviešu-lietuviešu kontakti aktivizējās, un gadu vēlāk tika noslēgts tirdzniecības līgums. Uzlabotie sakari nepatika padomijai, un Pravda publicēja virkni uzbrukumu lietuviešu un latviešu politiķiem. Arī Vācijai un Polijai bija negatīva attieksme pret noslēgto līgumu.
Pirmā Lietuvas Republika. Leišiem bija gan 1922., gan 1929., gan 1938.gadu konstitūcijas, kas pamazām kļuva arvien mazāk demokrātiskas.
Pēdējā no tām atspoguļojās tā laika autoritārā Lietuvas vadītāja Antana Smetonas autoritārisms.
Tā kā PSRS attiecības ar Japānu arvien vairāk pasliktinājās, tad PSRS mēģināja uzlabot kontaktus ar kaimiņiem Rietumos. 1931.gadā padomija atjaunoja savu neuzbrukšanas līgumu ar Lietuvu. Līgumos tika norādīts, ka abas puses atturēsies no jebkādas agresīvas rīcības attiecībā uz līguma partnera teritoriju un ka partneri nepiedalīsies nekādās boikota akcijās viens pret otru.
Mēmeles atņemšana. 1939.gada 22.martā Lietuva bija spiesta atdot Vācijai Klaipēdas (Mēmeles) apgabalu.
1939.gada 28.septembrī PSRS ar Vāciju paraksta slepenu protokolu par teritoriju maiņu. Lietuva nu ietverta PSRS interešu zonā.
Sarunas ar krieviem par karabāzēm. Kad līdzīgi līgumi jau bija noslēgti ar Igauniju un Latviju, 2.oktobrī uz Maskavu aicināja arī Lietuvas ārlietu ministru. Te situācija bija daudz sarežģītāka, jo pastāvēja Viļņas jautājums un vāciešu interese Lietuvas DR daļā. Lietuva negribēja piekrist padomju bāzu klātbūtnei savā teritorijā, tomēr pēc dažu dienu sarunām kļuva skaidrs, ka vienīgā savstarpējās palīdzības pakta alternatīva ir karš.
10.oktobrī ar Lietuvu noslēdza tādu pat līgumu kā ar Igauniju un Latviju. Lietuvai nācās uzņemt 20 000 krievu karavīru un tā varēja pārņemt Viļņu un 6655 kvkm no Viļņas apgabala – viss kā tika paredzēts Rībentropa-Molotova slepenajā protokolā.
PSRS Lietuvas okupācija. Jūnija sākumā pastiprinājās ārējais spiediens. Brīdis bija ļoti piemērots Baltijas sovjetizācijai, jo pasaules sabiedrības uzmanību saistīja vācu uzvaras gājiens Francijā un tieši tai dienā krita Parīze.
Pirmais upuris Baltijā bija Lietuva. To vainoja padomju zaldātu nolaupīšanā. Molotovs ignorēja visus mēģinājumus objektīvi izmeklēt incidentu un 14.jūnijā Lietuvas valdībai iesniedza ultimātu. Maskava pieprasīja tādas valdības izveidošanu, „kura baudītu Padomju savienības uzticību” un neierobežotu padomju karaspēka ielaišanu Lietuvā.
15.jūnijā Lietuva pieņēma ultimātu. Lietuvā iegājies karaspēks tūlīt ieņēma pozīcijas pie Latvijas robežas.
1940.gada 15.jūlijā ASV bloķē Latvijas, Igaunijas un Lietuvas bankas operācijas ASV.
PSRS Lietuvu 1940.gada 3.augustā uzņēma savā sastāvā ar AP lēmumu.
Otrā pasaules kara sākums Lietuvā. 1940.gada 22.jūnijā Vācija uzbruka PSRS, un tā kara sākumā cieta lielus zaudējumus. Lietuvā sākās plaša pretpadomju pretestība, un jau pirms vāciešu ienākšanas lielākā Lietuvas daļa bija iztīrīta no padomju vienībām. Lietuvā tika pasludināta sava nacionālā valdība.
Nacistu okupācija Lietuvā. Patiesībā vāciešiem nebija viennozīmīga un pārdomāta rīcības un reorganizācijas plāna iekarotajiem apgabaliem. Bija pierasts uzskatīt, ka no jauna sagrābtajos apgabalos, ko apdzīvo bezveidīga, pelēka masa, nepastāsv politiska rakstura problēmas. Doma, ka Austrumeiropas tautām, kas pēc nacistu ideoloģijas ir mazvērtīgas, vajadzīgi savi valstiski veidojumiu, Hitleram bija sveša. Viņam nebija īpašu plānu arī par Baltijas nākotni, tomēr viņš bija vienisprātis ar savu „austrumu ministru” Alfrēdu Rozenbergu, ka Latvija, un arī Baltija vispār, karam beidzoties iekļausies vienotā Lielvācijā. Apgabalu lielā stingrībā pārvaldīs vācieši.
SS šefs Heinrihs Himlers savā ģenerālplānā Ost ierosināja Baltijas vietējos iedzīvotājus sadalīt pēc „rases vērtības” principa: daļā, ko ir vērts ģermanizēt, un „mazvērtīgajā” daļā, kas būtu jāsūta uz Krieviju.”Antropoloģiskā komisija bija aprēķinājusi, ka no bijušajām Baltijas provincēm Kurzemes, Līvzemes un Igaunijas 50% iedzīvotāju jādeportē, bet no Latgales jāizraida visi tās iedzīvotāji, savukārt no Lietuvas – 85%. Viņu vietā jānāk vāciešiem un citiem ģermāņiem, šie apgabali jākolonizē. Kolonizācijas plānos ievērojama vieta tika ierādīta Igaunijā pāri palikušajiem zviedriem. Turpretī latviešu inteliģenci Rozenbergs uzskatīja par bīstamu un nevēlamu, tāpēc to bija paredzēts deportēt un izklīdināt. Šai jautājumā nacistu un komunistu pieeja sakrita.
Lietuvas robeža pēc II Pasaules kara. Lietuvai tika pievienots Viļņas reģions (jau pirms kara!), kuru Polija bija anektējusi 20.gadu sākumā. Potsdamas konferencei 1945.gada jūlijā Cecilienhofas pilī Potsdamā (ārpus Berlīnes) vajadzēja sagatavot jauno pēckara kārtību Eiropā. Tajā neizdevās novērst Eiropas sadalīšanu. Baltijas valstu nosaukumi pavīdēja konferences protokolos. Austrumprūsiju sadalīja poļu un lietuviešu daļā, tomēr pēdējo pievienoja Krievijas KPFSR (tagadējais Kaļiņingradas apgabals).
Leišu cīņa pret sarkankrievu okupantiem. 1972.gadā, protestējot pret krievu okupācijas režīmu, publiski sadedzinājās Roms Kalanta. Viņa bēres kluva par protesta akciju divu dienu garumā, kuras izdevās apspiest tikai Iekšlietu ministrijas karaspēkam. Par atbalstu akcijām amatu zaudēja divu oficiālu laikrakstu Nemunas un Kultūros barai galvenie redaktori.
1979.gadā visu trīs okupēto Baltijas valstu dididenti izplatīja aicinājumu nosodīt Rībentropa-Molotova paktu un tā sekas.
Neatkarības atjaunošana. 1989.gada decembrī A.Brazausks (toreizējais Lietuvas PSR KP pirmais sekretārs) paziņoja, ka Lietuvas KP atdalās no PSRS KP. Vēlāk šis spēks pārveidojās par Lietuvas demokrātisko darba partiju.
1990.gada 24.februāra parlamenta vēlēšanās uzvarēja Sajūdis (leišu analogs mūsu Tautas frontei). Līdz pat neatkarības pasludināšanai vadīja Lietuvas Augstāko padomi.
1990.gada 11.marta vakarā leiši pieņēma deklarāciju par Lietuvas neatkarības atjaunošanu. Tad atjaunoja arī 1938.gada konstitūciju, lai pierādītu valsts kontinuitāti. Taču to nebija iespējams ieviest pilnībā, tādēļ tā pastāvēja tikai 6 vai 7 minūtes. Pēc tam, kad uz laiku atjaunoja 1938.gada konstitūciju, Lietuvā stājās spēkā pagaidu Valsts pamatlikums, ar ko leiši iztika kādus 2,5 gadus.
Sadursme pei Viļņas televīzijas (13.01.1991.). 1991.gada 11.-13.janvārī krievu/padomju armija, iekšlietu ministrija un VDK centās gāzt Lietuvas valdību, kas bija pasludinājusi neatkarību no SPRS, un mēģināja ieņemt Viļņas televīzijas torni, kā arī citus objektus. Nogalināja 14 lietuviešus un ievainoja vairākus simtus cilvēku. Bojā gāja arī viens krievu specvienības karavīrs.
Krievpadomju okupantu vienību Alfa vadīja kāds Mihails Golovatovs. 2011.gadā pēc Lietuvas pieprasījuma viņš tika aizturēts Austrijā, tomēr austrie;si nobijās no krieva un leičiem bandītu neizdeva.
1991.gada 31.jūlijā PSRS OMON grupa uzbrūk Lietuvas muitas punktam Medininkos, nogalinot 7 muitniekus.
1992.gada oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās demokrātiskā darba partija izcīnīja uzvaru un A.Brazausks tika ievēlēts par Seima priekšsēdētāju.
1992.gadā pēc referenduma stājās spēkā jaunā Lietuvas Konstitūcija.
1993.gada 14.februārī Brazausks pārliecinoši tika ievēlēts par Lietuvas prezidentu, amatā atradās līdz pat 1998.gadam.
1997.gadā Lietuva parakstīja robežlīgumu ar Krieviju. Krievijas prezidents Boriss Jeļcins atsaucās uz Aļģirda Brazauska lūgumu. Taču Krievijas domē tas neizgāja cauri. Turklāt lietuvieši pieņēma likumu par okupācijas laika kompensācijām, un process apstājās pavisam. Tikai 2003.gadā Krievija ratificēja līgumu, galvenokārt Kaļiņingradas anklāva dēļ.
Etniskā situācija. Pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Lietuvā bija tikai 12,3% krievu. Tādējādi lietuvieši bez lielām problēmām varēja piešķirt tiem visiem pavalstniecību.
Valda Adamkusa laiks. Valds Adamkuss 1998.gadā prezidenta amatā nomainīja Aļģirdu Brazausku (1932.–2010.g.).
Tagad. Lietuva iestājusies ES un NATO. 

Leišu emigrācija. 
Krievijā - 77 000, no tiem 23 000 mita Kaļiņingradas apgabalā. (1970.g.)
Latvijā - 41 000. (1970.g.)
Baltkrievijā - 8000. (1970.g.)
Rietumos - vairāk kā 150 000 (ASV, Kanādā, Rietumeiropā, Polijā, dienvidamerikā, Austrālijā). (1970.g.)

Leišu etniskās grupas.
Augštaiši.
Žemaiši.
Dzūki. 
Lietuvas DR.

Nacionālie ēdieni.
Cepelīni.
Šakotis. "Saldās eglītes." Leišu tautas saldums.
Augštaitijas kulinārie ēdieni - vederay, didžkukuļai, šaltirbarščai.

Saites.
Baltu tautas.
Lietuvas dižkunigaitija (XIII.gs.1.puse-?).
Lietuva.