Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Staļins (1924.-1953.g.)

Īstā vārdā Jāzeps Džugašvili.
Josif Vissarionovic Džugašvili.
Padomju diktators no 1924. līdz 1953.gadam.

Radniecība. Tēvs - Visarions, kurpnieks no Gori (Gruzijā).
Pirmā sieva - Jekaterina Svanidze, ar to viņš nodzīvoja vien 3 gadus.
Otrā sieva - Svetlana Alilujeva, izdarīja pašnāvību 1932.gadā. Ir versija, ka Staļins viņu pašrocīgi nošāvis.
No S.Alilujevas 3 bērni: Jēkabs, Vasīlijs un Svetlana.
Jēkabs Staļins – krita vāciešu gūstā kā kara lidotājs II Pasaules karā. Staļins atteicās viņu apmainīt pret sagūstīto vācu ģenerāli Paulusu. Gāja bojā karagūstekņu nometnē.
Vasīlijs Staļins – nomira 40 gadu vecumā no alkoholisma.
Svetlana Alilujeva (1926.-2011.g.). Mazotnē Staļins to ļoti mīlēja, dēvēja par „mazo zvirbulēnu.” Ar laiku abu attiecības saasinājās: „Viņš bija ļoti vienkāršs cilvēks. Ļoti rupjš. Ļoti nežēlīgs. Viņš mani mīlēja un gribēja, lai esmu līdzās un kļūstu par izglītotu marksisti.” (no S.Alilujevas intervijas žurnālam Wisconsin State Journal). Svetlana iemīlējās vietējā žīdu kinorežisorā, taču Staļins to arestēja un izsūtīja uz gulaga nometni Sibīrijā.
1953.gadā pēc tēva nāves Svetlana paņēma mātes pirmslaulību uzvārdu. Viņa taisījās laulāties ar indiešu komunistu Briješu Singhu, bet tas tika noliegts. 1967.gadā devās uz Indiju izkaisīt sava mīļotā pelnus un vairs neatgriezās PSRS. Viņa patvērās ASV vēstniecībā Deli un sadedzināja savu PSRS pasi. Vēlāk devās uz ASV. PSRS viņa pameta meitu un dēlu no iepriekšējām 2 laulībām. Viņas aizbēgšana saniknoja Kremļa varasvīrus un to mēģināja iztēlot par garīgi nestabilu.
ASV viņa apprecējās ar arhitektu Viljamu Vesliju Pīteru, pieņemot Lanas Pīteras vārdu. Abiem piedzima meita Olga.
80.gados atgriezās PSRS, taču nespēja saprasties ar radiem un devās atpakaļ uz ASV, kur pieticīgi dzīvoja kopā ar meitu.
Viņa sarakstījusi vairākas grāmatas par savu sarežģīto dzīvi. Sievieti vajāja tēva-tirāna ēna.
Nomira ASV Viskonsīnas pavalstī 2011.gada 22.novembrī 85 gadu vecumā no resnās zarnas vēža.
Tagad dzīvs viņa mazdēls – Jevgēņijs Džugašvilli.

Dzīvesgājums. Jāzeps Džugašvilli (lielinieku kriminālā iesauka – Staļins) piedzima 1878.(1879.g.?) gada 21.decembrī Gori pilsētā Gruzijā, kurpnieka ģimenē. Citi avoti vēsta, ka tas ir bijis 1978.gada 18.decembrī.
Beidzis Garīgo semināru Gori pilsētā, mācījies arī Tfilisas Garīgajā seminārā.

Cara režīma laikā bijis ohrankas aģents un bieži cara drošībniekiem nodevis savus biedrus.

Staļins - Kaukāza laupītājs. 1905.gadā jaunais Džugašvilli (kriminālā iesauka Koba vai Rjaboi) ieradās Baku, kas tolaik bija "naftas paradīze" ar visām no tā izrietošajām sekām. Šeit viņš organizēja kriminālu reketa grupu, kas lika "jumtus" naftas uzņēmējiem, pat slavenajam Nobelim.
1908.gada 26.decembra rītā pie savas mājas durvīm tika nolaupīts Baku naftas oligarhs Musa Nagijevs. Viņu veda asfalta krāsas Faetonā. Pēc trim dienām nomocītais oligarhs bija gatavs piekāpties nolaupītāju prasībām. Tad viņš tikās ar Kobu, viņi runāja līdz vēlai naktij. No rīta oligarhu nogādāja mājās. Izspiestās naudas summmas daudzums tā arī nekad atklātībā nav tapis zināms.
Kobas banda Kaukāzā nodarbojās ar laupīšanām.
Viena no slavenākajām bija Azerbaidžānas bankas kuģa aplaupīšana Baku ostā, uz kura atradās milzīga bankas naudas summa. Uz kuģa ieradās policistu formās pārģērbušies bandīti, ar iemeslu kuģi pārbaudīt, un apšāva vairumu apsardzes. Tad naudas glabātuvē ienāca divi - slavens seifu atmūķētājs Ahmeds (krievu kriminālajā pasaulē seifu atmūķētājus sauca par medvežatņik) un Koba. Ahmeds dažās minūtēs tika galā ar "gudro" Šveices seifu. Nauda bija rokā - pēc mūsu mēriem tie bija apmēram 30 miljoni ASV dolāru.
Tomēr tobrīd bija kājās sacelta jau visa Baku policija. Kuģis un viss ostas rajons bija policijas bloķēts. Tad Ahmeds un Koba izgāja uz klāja paceltām rokām, bet, par pārsteigumu aplencējiem, nolēca uz piepeši piebraukuša kutera un pazuda Kaspijas jūrā.
Otra skaļākā bankas ekipāžas aplaupīšana notika Tbilisi centrālajā laukumā. Taču tur jau no paša sākuma viss negāja pēc plāna. Ekipāžas apsardze bez brīdinājuma atklāja uguni uz piebraukušajiem laupītājiem flotes virsnieku mundieros. Tad viens no viņiem - Simons Terpetrosjans, ar kliedzienu - "Nešaut!" izlēca no ratiem un ar granātām apmētāja aplaupāmos. Pirmais sprādziens iznīcināja ekipāžas kučierus un arī kasieri. Ar nākamām - kazaku apsardzi, nogalināti tika visi. Tik brutālu un asiņainu aplaupīšanu nebija pieredzējuši visā tā laika Krievijas impērijas teritorijā. Guvums - ap 100 miljoniem ASV dolāru ekvivalents.
Tomēr šī laupīšana nepalika bandītiem bez sekām. Krievu policija izsūtīja nolaupīto banknošu numurus uz visām Eiropas valstīm. Saka pat, ka tā bijusi pirmā starptautiskā policijas operācija. Bandītiem bija nepieciešams krievu rubļus samainīt, un tie iekrita Francijā. Plašajos arestos tika paņemts ciet pat Terpetrosjans.

Baku cietumā. Kamēr viņa biedrus arestēja pa visu Eiropu, Staļins pēc kaut kāda nenozīmīga panta patvērās Baku cietumā (šis cietums darbojas vēl šodien, un tajā pat ir tā pati kamera un koja, kur viņš mitis). Cietumā viņš baudīja cieņu no ieslodzīto un cietuma personāla puses, dzīvoja labos apstākļos. Pēc laika, kad tracis ap Tbilisi laupīšanu bija norimis, Staļins par naudu (to it kā esot zaudējis spēlē viens no viņa kameras biedriem) no cietuma izbēga.

Darbība komunistiskajā partijā. KP biedrs no 1898.gada.
1913.gadā atradās Vīnē. 
No 1917.gada oktobra nozīmēts par nacionalitāšu lietu Tautas komisāru, valsts kontroles Tautas komisāru, RKI (krievu).

Pēc Oktobra apvērsuma. Staļinam izcēlās konflikts ar pirmo Sarkanās armijas virspavēlnieku latvieti Jukumu Vācieti, pēc kā 1919.gadā J.Vācietis tika pārcelts uz kara akadēmiju.

Padomju varas laikā. 1922.gadā Lazars Kaganoviučs palīdzēja Staļinam kļūt par Centrālkomitejas organizatoriskās un izglītības sekcijas vadītāju.
Pēc lielinieku apvērsuma viņš kļuva par Ļeņina pēcteci un valdīja PSRS no 1922.-1953.gada.
1922.gadā kļuva par ģenerālsekretāru.
SNK (SM) un GKO (krievu) priekšsēdētājs, aizsardzības Tautas komisārs, virspavēlnieks.

Dalība kolektivizācijā. XX gs. 20.gadu beigās sākās lauksaimniecības kolektivizācija, kas tika veikta ar necilvēcīgu brutalitāti, sekojošu badu, kas paņēma daudzu miljonu zemnieku dzīvību. Tādejādi Staļinam izdevās atbrīvoties no zemniekiem – zemes īpašniekiem un likvidēt Padomju Savienībā lielāko ekonomiski neatkarīgo šķiru. Šī nozieguma pamatā bija nevis ekonomiski apsvērumi, bet gan skaidri izteikti politiskie motīvi.
30.gadu sākumā viens no viņa galvenajiem darbiem bija kolektivizācija. Tas izraisīja lauksaimniecības sabrukumu 1932.-1933.gadā un badu Ukrainā.

Staļins pirms II Pasaules kara. Par spīti vārdu karam starp PSRS un Vāciju, Staļins vienmēr bija uzskatījis krievu-vācu sadarbību par savas ārpolitikas stūrakmeni. Tomēr Hitlera agresīvais antikomunisms tuvināšanos traucēja. PSRS iestājās tautu savienībā un paļāvās uz tā saukto kolektīvo drošību un zināmu sadarbību ar rietumvalstīm. Bet visu laiku Staļins atgādināja Hitleram, ka savstarpējā sadarbība, kāda pastāvēja Veimāras republikas laikos, var tikt atjaunota.
1939.gada 10.martā Staļins teica nozīmīgu runu partijas XVIII kongresā. Tajā viņš apvainoja Rietumvalstis intrigās pret Vāciju un PSRS, kā arī apgalvoja, ka tās darbojoties pret kolektīvo drošību.
11.aprīlī, Maskavā bija sākušās sarunas starp PSRS, Angliju un Franciju par garantijām un par vienotu fronti pret nacistu Vāciju.
Sākumā Hitlers neizrādīja interesi par krievu aktivitātēm. Viņa plānos bija ievilkt Poliju savā varas sfērā, lai pēc tam varētu vērsties pret PSRS. Tā kā Polija izturējās noraidoši, tad Hitlers izšķīrās par karu. Nu bija vajadzīga vienošanās ar PSRS. Tādēļ Hitlers pa diplomātiskiem kanāliem atbildēja apstiprinoši. Staļins reaģēja atbilstoši. Jau 1937.gadā viņš bija nomainījis žīdu tautības vēstnieku Berlīnē pret krievu. Nu bija pienākusi arī Ļitvinova kārta – 1939.gada 3.maijā viņu nomainīja pret krievu Vjačeslavu Molotovu (Skrjabinu), jo Hitleru nevarēja lieki kaitināt.

Sarunās ar latviešiem par kara bāzēm. 1939.gadā krievi sāka uzspiest latviešiem „savstarpēju palīdzības paktu.”
Sarunās ar krieviem valsti pārstāvēja ārlietu ministrs Munters un sūtnis Maskavā Kociņš. Padomju savienību – Staļins, Molotovs, Potjomkins un Zotovs. Pēc dažām glaimīgām ievadfrāzēm Staļins paskaidroja, ka stāvoklis ir savādāks kā 1920.gadā. „Es saku jums atklāti, interešu sfēru sadalīšana ir notikusi. Pēc Vācijas ieskata, mums vajadzēja jūs okupēt, bet mēs negribam izmantot to jums par sliktu. (...) Vācieši ir pieprasījuši sadalīt Latviju gar Daugavu, bet Padomju savienība nevar piekrist šādai vienas tautas dzīves telpas pārdalīšanai.”

1939.gadā Staļins kļuva par Sociālistiskā darba varoni.
1943.gadā Staļins kļuva par Padomju Savienības maršalu.
1945.gadā kļuva par Padomju Savienības varoni.
1945.gadā kļuva par Padomju Savienības ģeneralisimusu.

Katiņa. Lēmums par poļu gūstekņu nošaušanu Katiņā bez kādas tiesas tika izlemts 1940.gada martā, un to pirmais parakstīja pats Staļins.
1945.gada 4.februārī tikās ar Čērčilu un Rūzveltu Livādijas pilī Krimā. Te tika izlemts Eiropas pēckara liktenis un arī Baltijas valstu iekļaušana PSRS sastāvā. "Sabiedrotie" neiebilda.
Šai laikā viņš centās atpalikušo SPRS pārveidot par industriāli attīstītu lielvalsti.
Iekšpolitikā īstenoja masu represijas pret reāliem un iedomātiem komunistu ienaidniekiem un tādējādi ir vainojams miljonu cilvēku nāvē. Viņa režīms izraisīja badu Ukrainā (golodomors), izveidoja Gulag nometņu sistēmu, deportēja veselas tautas (Krimas tatāri, inguši, čečeni) uz nomaļiem SPRS reģioniem.
Staļins parakstīja dekrētu, ka bērnus no 12 gadiem var nošaut kā tautas ienaidniekus.
Gruzīni vēl joprojām šodien lepojas ar Staļinu.

Orlovs. Šis čekists bija likvidējis visus tos dokumentus, kas liecināja, ka Staļins bijis ķeizara ohrankas aģents. Kad Orlovs saprata, ka viņš tiks likvidēts, tas aizbēga uz Ameriku un Staļinam piedraudēja, ka viņa nāves gadījumā visi šie materiāli tiks nodoti atklātībai. Staļins viņu lika mierā un tā Orlovs pārdzīvoja Staļinu un nomira tikai 1979.gadā.

Halkingolas konflikts. Uz karu ar japāņiem Staļins nosūtīja Žukovu.

Otrā pasaules kara laikā. Staļins uzbrukuma rītā ne par ko nevarēja noticēt, ka Hitlers sācis karu.

Staļina nāve. Staļins nomira 1953.gada 5.martā.
Tikai 4 dienas pēc Staļina nāves - 1953.gada 9.martā, viņa ķermeni nolika mauzolejā apskatei blakus Ļeņinam. Tur viņš atradās mazāk kā 10 gadus un 1961.gadā viņu no turienes izņēma destaļinizācijas politikas ietvaros. Sarkanā zārkā PSRS diktatoru apglabāja pie Kremļa sienas.
Staļina nāvi cilvēki uzņēma ar atvieglojumu, jo bija noguruši no gadiem ilgajām vajāšanām un terora. Viņa nāve iezīmēja krasu pagriezienu Padomju savienības un arī okupētās Latvijas vēsturē. Kaut gan tiešas izmaiņas likumos un lēmumos netika izdarītas un līdzšinējā sabiedrības struktūra saglabājās, bija vērojams acīm redzams sasprindzinājuma atslābums. Gāja mazumā nedrošība un nakts aresti. Baisais Staļina radītais murgs līdz ar viņa nāvi izplēnēja.
1956.gada pavasarī PSKP CK XX kongresā partijas vadība ar Ņ.Hruščovu priekšgalā nosodīja Staļina personības kultu un 30.gadu represijas.
Staļina mūmiju no Mauzoleja iznesa pēc 5 gadiem (1958.gadā?), Staļingrada tika pārdēvēta par Volgogradu.

Staļinisms Latvijā.
„Zin vēl Latvijā ik kalns un leja
Dziesmu skaistāko par Staļinu, kas dzied,
Tautai ciešanās mirdz Tava gudrā seja,-
Gaišums cilvēcīgs no viņas nenoriet.” A.Brodele, „Dziesma par Staļinu.”

Šodien. Krievijas impērijā 37% pozitīvi vērtē Staļinu (2009.gada dati), viņu atbalsta komunistu partija.

Staļins - politiķis. Viņa politika bija panākt visu iespējamo diplomatiskā ceļā, un vēl pagrābt to, ko šādi nevar dabūt, tomēr ne tik daudz, lai pretējā puse sāktu karu.
Tā, piemēram, kad Jaltas konferencē runāja par Polijas rieteņu robežu pa Oderu un Neisi, Čērčila padomnieki nebija pamanījuši, ka Polijā ir divas Neises. Kad Staļins okupēja teritoriju starp Rietumneisi un Austrumneisi, tad to piešķīra poļiem. Trešajā konferencē Potsdamā Sabiedrotie tika nostādīti fakta priekšā un panāca tikai to, ka robežu noteikšana jāatliek līdz miera konferencei. PSRS diplomātija pēc kara tika virzīta tā, lai šādu konferenci vācu jautājumā nevarētu sasaukt. Līdz ar to arī Potsdamas pagaidu lēmums ieguva paliekošu raksturu.

Aplūkojamie objekti.
Muzejs Gori. Leila Abuašvili – gide Gori muzejā. Pēdējo reizi ekspozīcija atjaunota 1979.gadā.

Piemineklis Gori. 6 m augstā statuja te nostāvēja gandrīz 60 gadu. 2010.gada 25.jūnija naktī Sākašvili varas iestādes pieminekli pa nakti demontēja: „Staļina pieminekļiem nav vietas XXI gs. Gruzijā.” Jaunajos laikos statuja pārvesta uz muzeju Gori un uzstādīta tur.
Pieminekļa vietā plānots uzcelt memoriālu Staļina represiju un 2008.gada krievu-gruzīnu kara upuriem.

Piemineklis Tkibuli. 3 m augsta statuja. Pirmo reizi šo pieminekli demontēja pēc toreizējā Gruzijas prezidenta Zviada Gamsahurdijas rīkojuma XX gs. 90.gadu sākumā. Nākamais prezidents Eduards Ševarnadze 90.gadu beigās deva rīkojumu pieminekli atkal uzstādīt. Atkal to demontēja Mihails Saakašvilli 2010.gada jūnija beigās.

Citāti.
Staļina doma - rakstnieki ir „dvēseļu inženieri” un literatūra – veids, kā ietekmēt masas. 

Saites.
Krievu cari.