Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Norvēģija

Valsts Skandināvijas pussalas rieteņu piekrastē.

Galvaspilsēta - Osla.
Iedzīvotāji - norvēģi.

Vēsture. Pirmie cilvēki Norvēģijas teritorijā ieradās visai drīz pēc ledus segas atkāpšanās. Tie saistāmi ar vēlā paleolīta laika Ārensburgas kultūru. Mūsdienu norvēģu genotips vistuvāk līdzinās kontinentālo ģermāņu genotipa, tādēļ domā, ka protoģermāņi, līdzi nesdami lauksaimniecības prasmes un senziemeļnieku pirmvalodu, Norvēģijā visdrīzāk ieradušies līdz ar auklas keramikas un kaujas cirvju kultūru pirms apmēram 4200 gadiem.
Norvēģijas valsts rašanās. 874.gadā Vestfoldes (Vestfold) novada ķēniņš Haralds Skaistmatis mēģināja uzkundzēties pārējai Norvēģijai, bet citu novadu ķēniņi un rieteņu krasta vikingi tam pretojās. Haralds Skaistmatis savus pretiniekus sakāva 882.gadā Havsfjordā (Hafrsfjordr). Tad arī sākās Norvēģijas apvienošana, jo Haralds kļuva par Rieteņnorvēģijas (Vestlandet) karali, pārvaldot arī pārējo Norvēģiju.
Norvēģijas kristianizācija.  Norvēģijā kristīgā ticība sāka ieviesties aptuveni tajā pašā laikā, ap X gadsimta otro pusi, kad kristījās karalis Hakons Labais. Norvēģijas kristianizēšanu turpināja nākošie valdnieki – Ulavs Trigvesons un Ulavs Svētais, kuru valdīšanas laikā angļu-sakšu mūki Norvēģijā cēla baznīcas un veica tautas kristīšanu.
Norvēģija Dānijas varā (?-974.g.). 974.gadā sakši pie Danevirkas nocietinājumu līnijas sakāva Dānijas karaļa Haralda Zilzobja spēkus, ieņemot arī daļu no dāņu Dienvidjītlandes teritorijas. Pēc sakāves Zilzobis zaudēja arī Norvēģiju, kas līdz tam dažus gadus atradās tā kontrolē un bija spiests domāt par to, kā saglabāt vēl palikušos valdījumus.
Karaļa Hokona IV Vecā valdīšanas laikā no 1217. līdz 1263.gadam viduslaiku Norvēģija sasniedza vislielāko varenību - nodibināja varu pār Īslandi, devās karagājienos uz Skotiju.
XV gs. Norvēģija kļuva par katoliskās Dānijas daļu.
Norvēģija vairākus simtus gadu palika pasaulē vienīgā ķeltu kristiešu valsts. Tās karaļi no 1030.-1450.gadam patstāvīgi kanonizēja cilvēkus un patstāvīgi iecēla bīskapus, par spīti Vatikānam.
Liela daļa norvēģu gāja bojā baismīgajā mēra epidēmijā 1349.gadā.
Zviedrijas-Norvēģijas ūnija (1814.-1905.g.). To pārtrauca 1905.gadā un izveidoja neatkarīgu Norvēģijas valsti.
II Pasaules karā. Šai karā Norvēģija ievēroja neitralitāti, tomēr Dānijas piemērs parādīja kā lielvaras neņem to vērā, no iesaistīšanās karā Skandināvijā izdevās izvairīties tikai Zviedrijai.
Vācieši ieņem Norvēģiju. 1940.gada aprīlī Vermahts sāka operāciju "Mācības Vezērā," kuras mērķis bija Norvēģijas sagrābšana. Iesākumā vācu ģenerāļi visai nelabprāt ņēmās izstrādāt iebrukuma plānu, tomēr Hitlers pieprasīja tā sagatavošanu.
Vācieši visai ātri, lai gan ne bez problēmām, okupēja Norvēģijas dienvidu daļu. Norvēģu armija, atšķirībā no Dānijas, nopietni pretojās. Daudz nopietnāka pretestība bija valsts ziemeļos, kur norvēģi kopīgi ar angļu-poļu-franču  ekspedīcijas korpusu 1940.gada maija beigās izsita vāciešus no Narvīkas pilsētas. Bez tam britu flote vairākkārt deva jūtamus triecienus vāciešiem Norvēģijas piekrastes ūdeņos.
Tomēr tieši Sabiedroto sakāve frontē Eiropā mazināja viņu militāros panākumus arī Norvēģijā. Tādēļ ekspedīcijas korpuss pameta Norvēģiju 1940.gada jūnija sākumā. Tā paša mēneša vidū vācieši bija okupējuši visu valsti.
1940.gada 7.jūnijā Norvēģijas karalis Hokons VII un Juhana Nīgošvolla valdība bēga uz Lielbritāniju un 16.jūnijā vācu karaspēks ieņēma visu Norvēģiju. Sākumā nacisti vēlējās izveidot sava režīma administrāciju sadarbībā ar valdību, kā viņi to bija izdarījuši Dānijā, kur Hitlers bija ļāvis darboties karalim, valdībai, tiesām un pat parlamentam. Dānijai bija piešķirta iekšpolitiskā autonomija. Tomēr šāds plāns attiecībā uz Norvēģiju bija jāatmet, jo vāciešiem neizdevās sagūstīt karali un valdību. Reihskomisārs Jozefs Terbofens iesāka sarunas ar pārstāvjiem no Administrācijas padomes, Augstākās tiesas, lielām organizācijām un parlamentu. Viņa mērķis bija aizvietot Nīgošvolla valdību ar „Valsts padomi,” ko atzītu parlaments.
Briti bombardē Norvēģijas ziemeļus. 1941.gada jūlija pirmspēdējā dienā britu lidmašīnas, kas bija pacēlušās no aviācijas bāzes kuģiem "Viktorija" un "Fjūresa," uzbruka Kirkenēsas un Petsamas (aiz Polārā loka) ostām. Tādejādi Lielbritānija pirmo reizi mēģināja militāri palīdzēt Padomju Savienībai. Tomēr britiem bija nepieciešams laiks, lai noruna par palīdzību sarkankrieviem kļūtu par ko reālāku nekā atbalsta izteikšana un solījumi sniegt jebkuru palīdzību. Londonā, piemēram, sākumā uzskatīja, ka Sarkanā armija nespēs izturēt vērmahta triecienus. Briti nosprieda triecienus vāciešiem veikt tieši Norvēģijas ziemeļos, jo ne Baltijas, ne Melnajā jūrā britu aviācijas bāzes kuģi ietikt nespēja. Bet no Britu salām bumbvedeji nespēja aizlidot līdz padomju teritorijai. Pie tam britiem jau bija līdzīga pieredze triecienos pa ienaidnieka ostām. Visveiksmīgākā no tām - uzbrukums itāļu jūras kara bāzei Terantas ostā.
Un tā, triecienā Kirkenēsai un Petsamai ņēma dalību 38 bumbvedēji, kurus pavadīja 19 iznīcinātāji. Uzlidojums izrādījās neveiksmīgs. Polārās nakts apstākļos vācieši jau iepriekš pamanīja britu aviācijas tuvošanos. Uzbrucēji nebija pienācīgi novērtējuši vācu PGA iespējas, kas atradās Kirkenēsā un Petsamā, un tās kļuva par nepatīkamu pārsteigumu. Tāpat arī ostās neatradās nozīmīgi un lieli mērķi, kopumā tika bojāti un nogremdēti tikai 3 nelieli kuģi. Vācieši zaudēja arī 2 lidmašīnas, bet angļi - veselas 16.

Aplūkojamie objekti.
      Dolmeņi.
Valsts dienvidos.
      Apļi laukos.
 
     Piktogrammas.
      Ziemeļu labirinti.

Norvēģijas pūķu baznīcas. Kādreiz Norvēģijā tādu pūķim veltītu baznīcu bija ap 1500, bet tagad tikai 28. Tās bija karkasa būves, pirmo reizi radās X-XI gs. Vairumu no tām rotāja stilizēti pūķu atveidi, kas bija izvietoti koka kolonnu galos vai portālos.
Šis norvēģu baznīcu stils ir zinātnieku nosaukts kā „Urnesas stils,” pēc Urnesas pilsētas koka baznīcas – tādas vecākās Norvēģijā. Pēcāk šis stils izplatījies uz Angliju un Krievijas ziemeļiem. Norvēģijā šīs baznīcas cēla līdz 1349.gadam, kad vairums norvēģu gnostiskās garīdzniecības gāja bojā buboņu mēra epidēmijā.
Urnesas baznīca. Celta 1130.gadā, un ir vecākā no pašlaik saglabātajām baznīcām. Tās sienas bez tradicionāliem kristiešu musturiem rotā arī pūķu attēli.
Borgundas baznīca. 1180.gadā celta. Koka karkasa baznīca, kas nekad nav tikusi restaurēta. Baznīcas jumts rotāts ar pūķu galvām.

Ziemeļu salu reģions.
Torghatenas caurais kalns. Tam tiešām var iziet cauri.
Vegas sala. Sala iekļauta UNESCO sarakstā. Te ir 737 m augstais Rostindena (Rosstinden) kalns.
Alstas sala. Labs pārgājiens uz vienu no Septiņu māsu virsotnēm (iespējas: Tvilingenas virsotne 980 m, Skjerdingena virsotne 1037 m).
Donnas sala. Tā izskatās pēc milzīga sejas profila. Iespējams kāpiens Donnamānena (Gulošā vīra kalns) kalnā - 858 m.
Lovundas sala. Te var nokļūt divu stundu braucienā pāri Sjonafjordam. Var uzkāpt salas virsotnē Lovundfjeletā - 623 m. var iet gar salas piekrasti un vērot putnu - mazo alku, kolonijas akmeņu nobirās.
Svartisena ledājs. Austerdāles ledāja atzars pie Molranas.
Alstas sala. Septiņas māsas.
Lovunda. To iecienījuši aiki - "ziemeļu papagaiļi."
Tirēnas sala. Tai var iekļūt "vēderā."

Pašlaik visvecākais ekspluatācijā esošais tvaikonis ir norvēģu pasažieru kuģis Skibladner, kas kursē lielākajā Norvēģijas ezerā Mjēsā.

Seljorda ezers. Arī norvēģiem ir ezers, kurā mājojot ūdensbriesmonis.

Hesdalēnas ielejas logs. NLO rajons ziemeļos.

Kalni.
Hallingdāles ieleja.
Hardengerfjords.
Gleznainas ainavas. Hardangervidas augstkalnu ainavu ceļš.
Vēringa ūdenskritums. (Vōringfoss)
Sērfjords.
Troļļu mēle. (Trolltunga) Milzīga, smaila granīta skabarga, kas pārkārusies pāri Tisedāles kraujas malai.
Buerdāles ledājs. Trešā lielākā Norvēģijas ledāja - Folgefones ledāja, mēle.
Lotes ūdenskritums. (Lātefoss
Preikestūlena klints. Tā sauktā "Mācītāja kancele" pie Līsefjorda, no kuras paveras skats uz vienu no skaistākajām ainavām Eiropā.
Kjeraga akmens. (Kjeragbolten) Varens klintsbluķis, kas iesprūdis Līsefjorda kraujas malas plaisā. Drosmīgākie var mēģināt uz tā nostāties, lai fotografētos.

Bergena. Koka arhitektūras pērle. Edvarda Grīga dzimtā pilsēta. Tai gandrīz 1000 gadu. Bijusi Hanzas savienībā. 1702.gadā bijis liels ugunsgrēks un tikai nedaudz koka mājas ir paglābušās. Gaisa tramvajiņš septiņu minūšu laikā paceļ Fleja kalnā. Kalna augstums – 320 m vjl. Te ir muzejs.
Netālu Troldhaugenā ir Edvarda Grīga muzejs (Troldhaugen.com). 

Steindāles ūdenskritums. (Steindalsfoss)
Eidfjords.

Nordkaps. 386 m augsts klintsrags Māgerejas salā, atrodas uz 71.paralēles un ir vistālākais Eiropas ziemeļu punkts, apmēram 2000 km no Ziemeļpola, kur satiekas Norvēģu un Barenca jūras. 

Tankavāra. Bijušais zeltraču ciematiņš. Var pašrocīgi iemēģināt roku zelta skalošanā ar pannu. 
Altas klinšu gleznojumi.
Lingenfjords.
Ullsfjords.


Trumse. Lielākā pilsēta aiz polārā loka.
      Arktiskā katedrāle. Moderna.
      Polaria muzejs.

Molselvas ūdenskritums.
Lašu kāpnes.
Hamareja.
K.Hamsuna dzīves un darba vieta.

Lillehammere.
Maiheigenas brīvdabas muzejs.

Romsdāles ieleja.
      Vermas ūdenskritums.
(Vermafoss)
      Troļļu siena. Augstākā klinšu siena Eiropā, Romsdāles ielejā.
Troļļu ceļš. 4 stundu braucienā no Lillehammeres. Paši norvēģi to uzskata par pavisam parastu ceļu. Tas ir serpantīns ar 11 līkumiem un 12% kritumu.
Geirangers. Norvēģijas fjordu karalis, kurā krīt iekšā ūdenskritumi. Braucieni ar kuģīti.
Dalsnibas kalns. Ceļa serpentīns un kailo klinšu ainavas.
Beijas ledājs. (Boyabreen
Norsk Bremuseum. Ledāju muzejs.
Hoperstādes stāvbaļķu baznīca. Sena, rotāta grezniem kokgriezumiem.
Tvinnes ūdenskritums. Atgādina milzīgas it kā troļļiem domātas 110 m augstas kāpnes.

Olesunna. (Alesund) Norvēģijas ievērojamākā jūgendstila pilsēta.

Giskes un Godojas salas. 
Loma.
Mazpilsētiņa ar stāvbaznīcu.
Sognefjella kalnu un ainavu ceļš.
Lustrafjords.
Stālheimas ieleja.
Stālheimas gleznainais ceļa serpentīns un abi ielejas ūdenskritumi - Stālheimas un Sivles.
Nigārdas ledājs. Te iespējams pārgājiens.
Vīkefjella kalnu ceļš.

Langfosas ūdenskritums.
Horadlandē tekot pa klintīm ar tām "spēlējas," līdz nonāk Åkra fjordā. Šis nav Norvēģijas augstākais ūdenskritums, taču noteikti – viens no ainaviskākajiem. Tas ir apmēram 600 metrus augsts un 60 metrus plats. Langfosu vislabāk apmeklēt vasaras mēnešos no jūnija līdz septembrim.

Pēra Ginta kalnu ceļš.
Rondanes Valsts dabas parks.
Rondslatens - 2178 m augsts, pārgājiens uz to 8-10 h.
Dovres Valsts dabas parks. Stūrtopens - 2286 m, pārgājiens uz to 8-10 stundas.
Besingenas krauja. 1764 m augstumā, saukta ari par Gjendes plecu vai Āža muguru.

Jotunheimenes Valsts dabas parks. Te šaura klinšu strēmele atdala dvus ezerus un gandrīz 400 m ūdens līmeņa starpību. Turklāt viens no tiem ir tumšā, bet otrs - skaistā zilzaļā krāsā.

Interesanti ir Norvēģijas "ezeru briesmoņi" - SelmaHornindāla ezera briesmonis un Remijs.

Lofotu salas.
Svalbāras arhipelāgs.
Buvē sala.

Saites.
Norvēģi.
Norvēģijas karaļi (?-patlaban).