Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Eiropa

Eu'rōpē - grieķu val.
Nosaukums no sengrieķu mitoloģijā esošās Tantāla meitas - Eiropas.

Pasaules daļa ziemeļu un austrumu puslodē (neliela daļa arī rietumu puslodē), Eirāzijas kontinenta rieteņos. 

Raksturlielumi.
Platība - 10 010 000 km2. 6,7% visas sauszemes. Tai skaitā 730 000 km2 salu. Otrā mazākā pasaules daļa aiz Austrālijas ar Okeāniju.
Iedzīvotāji - 624 000 000 (1970.g.).

Ģeogrāfja. Eiropas robeža ar Āziju pieņemta gar Urālu austreņu  piekāji, Embu, pa Kumas-Maničas ieplaku. Ekonomiskajā ģeogrāfijā arī pa Galveno Kaukāza grēdu.
Eiropas galējie punkti:     Z - Nordkina rags (71o08' ziemeļu platuma), Norvēģijā;
                                        D - Marokka rags (36o ziemeļu platuma);
                                        R - Rokas rags (9o31' rietumu garuma), Portugālē;
                                        A - Polārie Urāli (67o20' austrumu garuma), Krievijā.
No Mazāzijas pussalas Eiropu atdala Bosfora un Dardaneļu jūras šaurumi, bet no Āfrikas - Gibraltāra un Tunisas jūras šaurumi.
Eiropai ir ļoti izrobota krasta līnija - 38 000 km. Liela krastu tipu daudzveidība.
22,8% teritorijas aizņem pussalas: Kolas, Skandināvijas, Pireneju, Apenīnu, Balkānu.
Salas: Novaja Zemļa, Franča Jozefa zeme, Špicbergena, Īslande, Britu salas, Sardīnija, Sicīlija.

Eiropas izpētes vēsture. Eiropas pirmā civilizācija ar savu rakstību, plašiem piļu kompleksiem un dinamisku mākslu bronzas laikmetā bija Mīnojiešu kultūra Krētas salā. Mīnojiešu civilizācija uzplauka laika periodā no 2000.-1500.g.pmē.
Joniešu grieķi II g.tk.pmē. beigās iepazina Egejas, Jonijas un Tirēnu jūru krastus, vidusjūras ZR un lielākās salas.
Eiropas izpēte antīkajos laikos bija saistīta arī ar feniķiešu tirdzniecības braucieniem, pēcāk ar sengrieķu kolonizāciju un vēl vēlāk ar Senās Romas impērijas robežu izplešanos.
Senie grieķi ar Eiropu savulaik saprata grieķu un trāķiešu apdzīvoto Egejas jūras baseinu, kas tika uztverts kā dabiska robeža. Tādejādi jau senatnē Eiropa tika atdalīta no Āzijas.
No VIII gs.pmē., pateicoties jūras ceļojumiem un kolonizācijai, sengrieķu ģeogrāfiskie priekšstati paplašinājās - tie iepazinās ar Eiropas dienvidu piekrasti no Gibraltāra līdz Kaukāzam.
No VI gs.pmē. jonieši izplatīja jēdzienu "Eiropa" uz visām zemēm ziemeļos no Vidusjūras.
Drīz vien par robežu starp Eiropu un Āziju sāka uzskatīt nevis Fasisu (Rionas upes Kaukāzā grieķiskais nosaukums), bet gan Tanaīsu (Donas sengrieķu nosaukums). Vēlāk par robežlīniju tika pieņemta līnija, kas pa īsāko ceļu savienoja Melnu jūru ar Kaspijas jūru, kā arī līniju starp Azovas jūru un tā saucamo Ziemeļu Okeānu.
Koloniju atīstības laikā skitu zemēs Melnās jūras ziemeļu krastos segrieķi pastāvīgi paplašināja savas zināšanas par Austrumeiropu (Prokonēsas Aristejs). Pateicoties feniķiešiem un grieķim tapa zināms par Vidusjūras rieteņu piekrasti. Pēc feniķiešu un kartāgiešu (Hamilkons) ekspedīcijām uz Alvas salām (Britānija?) un Masālijas Piteja ceļojuma pa Ziemeļeiropu, jau Maķedonijas Aleksandra laikā bija paplašinātas zināšanas par Rietumeiropu.
Romiešu iekarojumi Gallijā, Spānijā, Britānijā, Ģermānijā, Alpu, Piedonavas un Piekarpatu apgabalos sniedza daudz precīzākas ziņas par šīm zemēm.
Ziņas par Skandināviju un tās krastu aprises, kā arī par zemēm Eiropas ZA, Romas impērijas laikos bija visai fragmentāras ziņas.

Reljefs. Eiropā dominē zemienes - 70% teritorijas līdz 300 m vjl., un augstienes; kalni aizņem tikai 17% teritorijas - 5,1% > 1000 m un 1,5% > 2000 m. Pēc virsas vidējā (292 m) un maksimālā augstuma Eiropa atpaliek no citām pasaules daļām un kontinentiem (izņemot Austrāliju). Daži rajoni atrodas zem jūras līmeņa - Piekaspijas zemiene (28 m zjl.), Ziemeļjūras piekraste.
Eiropas austreņu pusi aizņem galvenokārt Viduseiropas (Vācijas-Polijas) un Austrumeiropas (Krievijas) līdzenumi ar augstumu līdz 300-400 m (Pievolgas, Viduskrievijas, Piedņepras, Valdaja augstienes; Baltijas un Baltkrievijas grēdas).
Ledāja eksarētas augstienes - Mānselke, Suomenselke, Smolande un kalni - Hibīni, dažādo arī Ziemeļeiropas reljefu uz Baltijas vairoga, no kura uz dienvidiem līdz Dņepras vidustecei un Karpatiem izplatījies pleistocēna apledojums. Tas veidojis Viduseiropas un Austrumeiropas ziemeļu daļai raksturīgās glacieru formas.
Eiropas dienvidu daļā izteikta ūdeņu erozija. Lielos līdzenumus austreņos norobežo Urāli un Mugodžari, ZR - Skandināvijas kalni; dienvidos - Rūdu kalni, Sudeti, karpati, Krimas kalni.
Rietumeiropas vidienē augstākā augstākā kalnu sistēma Eiropā - Alpi (Monblāns 4807 m); to ģeomorfoloģisks turpinājums uz dienvidiem un DA ir Dināru kalniene, Pinda kalni, Staraplanina, Apenīni; uz DR - Pireneju un Andalūzijas kalni. Minētie ir galvenokārt jauni kroku kalni ar alpīnām formām.
Dienvideiropā tiem līdztekus stiepjas zemākas un vecākas cilu kalnu grēdas un masīvi: Maķedonijas kalni, Rodopi un Rila Balkānu pussalā; Kantabrijas kalni un Centrālā Kordiljēra Pireneju pussalā. Izplatīts karsts (Karsta plato u.c.); lielākās alas: Helloha, Eisrīzenvelta, Palomeras-Dolensijas, Postojnas, Agtelekas, Demēnovas alas.
Starpkalnu ieliecēs Vidusdonavas, Lejasdonavas un Padānas līdzenumi. Plaša teritorija uz ziemeļiem no Alpiem un Juras, galvenokārt Francijā un Rietumvācijā, ir tektoniski saskaldīta vidēji augstos masīvos: Centrālais, Čehu masīvs ar Šumavu, Vogēzijs, Švarcvalde, Reinas šīferkalni. Hercīnā reljefa pazeminājumi grābenos - Augšreinas, Ronas, un sineklīzēs - Tīringene, Londonas, Parīzes baseins.

Ģeoloģija. Eiropas austreņu daļu aizņem prekembrija Austrumeiropas (Krievijas) jeb Eiropas platforma, kas aptver Austrumeiropas un Viduseiropas līdzenumu, Skandināvijas pussalas DA; platformas arhaja kristāliskie ieži atsedzas Baltijas jeb Fennoskandijas vairogā un Ukrainas masīvā. Pārējo daļu sedz proterozoja, paleozoja un mezozoja konglomerāti, smilšakmeņi, māli, merģeļi, dolomīti, kaļķakmeņi, kā arī jaun ākie kainozoja nogulumieži. Vietām platformu sedz bazalti un citi izvirdumieži. Nogulumiežu kārtas biezums Hamburgas ieplakā līdz 6 km; Baltijas dienvidu daļā - ap 2 km. Boļšezemskas tundru, Franča Jozefa Zemi un Barenca jūras kontinentālo šelfu aizņem Barencijas platforma, hebridu salas un Skotija. ZR - Erijas platforma. Timana skrausts veidojies proterozoja beigās un paleozoja sākumā (Baikāla krokojums), sastāv no slānekļiem. Špicbergenas, Skandināvijas, Lielbritānijas un Īrijas kalni veidojušies paleozoja sākumā (Kaledonijas krokojums); sastāv no dziļuma, izvirduma un noguluma iežiem. Pireneju pussalas vidienes, Bretaņas un Kornvolas pussalas kalni, Francijas Centrālais masīvs, Ardēni, Vogēzi, Švarcvalde, Reinas Šīferkalni, Harcs, Čehu masīvs, Rūdu kalni, Sudeti, Urāli, Novaja Zemļas kalni veidojušies paleozoja beigās (hercīnais krokojums); sastāv no magmatiskiem, metamorfiem un nogulumu iežiem (sarkanie smilšakmeņi, mālainie un karbonātu ieži). Epihercīnās ieplakas (Garonnas zemiene, Parīzes baseins, Lejasdonavas līdzenums, Krimas ziemeļu daļa, Kumas-Maničas ieplaka) piepildītas ar mezozoja un kainozoja nogulumiežiem. 
Andalūzijas kalni, Pireneji, Alpi, Apenīni, Karpati, Dināru kalniene, Balkānu pussalas un Krimas kalni veidojušies mezozoja beigās un kainozojā (alpīnais krokojums); sastāv no dziļuma, izvirduma un noguluma iežiem (kaļķakmeņi, krīts, slānekļi, smilts). Vidusdonavas līdzenumā biezs neogēna nogulumiežu slānis.
Īslande ir Ziemeļatlantijas grēdas vulkāniskais pacēlums, radies kainozojā. Zemes garozas lauzumu vietās gar plaisām vēl tagad pārvietojas atsevišķi garozas bloki, izraisot zemestrīces un vulkānisko darbību.

Izrakteņi. Izrakteņi daudzveidīgi un resursi bagāti, bet izvietoti nevienmērīgi. Lielākie akmeņogļu krājumi ir Austrumeiropā - Krievijas Eiropas daļā un Ukrainā (Doņecas, Pečoras, Ļvovas-Volīnijas baseini); Lielbritānijā; Vācijā (Rūra, Zāra); Francijā (Lotringa, Flandrija); Beļģijā (Sambras baseins); Spānijā (Astūrija); Polijā (Silēzija).
Brūnogļu un lignītu atradnes Krievijā (Piemaskava, Urāli), Vācijas DA, Čehijas ZR, Serbijā. Dabasgāze - Krievijā (Volgas-Urālu rajonā, Komi APSR), Baltkrievijā, Rumānijā (Ploještu rajons u.c. Karpatu dienvidu priekškalnēs), Vācijā, Ungārijā, Austrijā, Nīderlandē. XX gs. 60.gados Ziemeļjūrā atklātas  lielas gāzes un naftas atradnes, 1971.gadā sāka ieguve (Vācija, Lielbritānija, Norvēģija, Nīderlande).
Dzelzs rūdas atradnes Krievijā (Kurskas magnētiskā anomālija, Krivojrogas, Kremenčugas, Kerčas baseins, daudzas atradnes Urālos), Skandināvijas ziemeļos (Kīrunas-Jellivāres baseins Zviedrijā, pie Kirkenēsas Norvēģijā), Spānijā (Bilbao apvidus), Francijā (Lotringa), Lielbritānijā (Velsa, Stefordšīra), Vācija (Harcs), Itālija (Elba, Sardīnija, Toskāna), Rumānija, Polija.
Mangāna rūdas - Krievijā pie Ņikopoles, Itālija, Grieķija.
Boksīti - Krievija (Tihvinas, Oņegas atradnes, Ziemeļurāli), Ungārijā (Bakoņi), Dināru kalnienē, Rumānijas ZR, Grieķija, Francijas dienvidi, Itālijas austreņi.
Vara rūdas - Ziemeļeiropā (Somijas austreņi, Norvēģija, Zviedrijas ziemeļi), Polija, Vācija (Harca austreņos), Spānija.
Polimetālu rūda - Vācija (Harcs), Spānija (Kartahenas un Santanderas apvidus), Itālija (Sardīnija), Zviedrija (pie Šelleftes), Īrija (Tinagas atradnes), Bulgārija.
Reto un leģējošo metālu rūdu atradnes Eiropā ir nedaudzās vietās.
Volframa un alvas rūdas - Lielbritānija, Norvēģija, Pireneja pussalas ZR, Čehija, Vācija.
Hroms - Krievija (Urāli), Balkānu pussala.
Kobalts, niķelis, molibdēns - Krievijas ziemeļos un Ziemeļeiropas valstīs.
Dzīvsudrabs - Spānija, Itālija.
Kālija sāļu atradnes - Krievija (Urāli), Baltkrievija, Vācija, Francija.
Vārāmā sāls - Krievija, Polija, Rumānija, Lielbritānija.
Apatīti - Krievija, Zviedrija, Norvēģija.
Fosforīti - Krievija (Volgas-Vjatkas baseins), Igaunija, Beļģija, Spānija.
Sērs - Ukraina, Itālija (Sicīlija), Spānija un Polija.
Būvmateriālu izejvielas - māls, smiltis, grants, kaļķakmens, ģipšakmens - sastopams gandrīz visur.
Mazāk izplatīts granīts, marmors u.c. būvakmeņi.

Hidrogrāfija. Eiropas Z un ZR - Ziemeļu Ledus okeāns.
Jūras: Z - Ziemeļu ledus okeāns (Z un ZR) ar Norvēģu, Barenca, Balto, Karas jūrām;
           R - Atlantijas okeāns ar Baltijas un Ziemeļjūru;
           D - Vidusjūra (ar sava baseina jūrām), Melnā, Marmora, Azovas jūras;
           DA - slēgtā Kaspijas jūra (īstenībā ezers).

Lielākais, garākais, dziļākais, augstākais.
      3 garākās upes: Volga (3531 km), Donava (2860 km), Urāla (2428 km).
      3 lielākie ezeri (Kaspijas jūru neskaitot): Lādogas (17 700 kvkm - Krievija), Oņegas (9720 kvkm - Krievija), Vēnerna (5546 kvkm - Zviedrija).
      3 lielākās salas - Lielbritānija, Īrija, Sicīlija (Īslandi neskaitām).
      3 lielākās pussalas: Skandināvijas (~ 800 000 kvkm), Pireneju (582 000 kvkm), Balkānu (~505 000 kvkm).
      3 augstākās virsotnes (visas Alpos): Monblāns (4807 m - Francija), Monterozs (4634 m), Jungfravs (4158 m).

Saites.
Eirāzija.
Ģeogrāfija.