Lukiāns, Samosatas (~120.-180.g.)
Lucian of Samosata.
Viens no lelākajiem Romas impērijas laika grieķu rakstniekiem, ievērojams ar saviem satīriskajiem dialogiem un uzbrukumiem dievu morālei.
Dzīvesgājums. Dzimis ap 120.gadu Samosatā (mūsdienu Turcijā).
Sengrieķu satīrisks rakstnieks.
Darbojies Samosatā (Sīrija), vēlāk Atēnās un Romā, vadīja skolu.
Miris 180.gadā.
Uzskati. Visizglītotākais Antiohijas skolas pārstāvis. Tuvojās adaptacionisma strāvojumiem, Samosatas Pāvila uzskatu piekritējs.
Vienādi skeptiski izturējās pret visām reliģijām, māņticībām un izsmēja veco reliģiju piekritējus vēl vairak nekā kristiešus.
Uz II gs. 3.ceturksni attiecas tā sauktās Pāvila gana vēstules - Timotejam, Titam un Filimonam, kanonisko evaņģēliju noformēšana un kristietības antīko kritiķu Lukiāna un Celza darbi.
Darbi. Viņa spalvai pieder ap 80 stāstu un dialogu, galvenokārt ar satīrisku saturu. Tajos ir arī sarkastiska kristietības kritika.
„Patiesais notikums.” Šai darbā apsteidzis Žilu Vernu. Viņš apraksta kā devies kuģojumā aiz Hērakla stabiem pār Rietumu okeānu, lai palūkotu, kas aiz tā dzīvo. Taču otru krastu viņš nesasniedza, jo pēkšņa vētra sāka celt viņa kuģi augšup, kamēr pēc 7 dienām un naktīm viņi nonāca gaišā un apaļā salā – uz Mēness.
„Peregrīna nāve.” Arī "Par Peregrīna galu." Šai stāstā diezgan sīki raksta par kristiešiem. Sacerējuma varonis, pēc vētrainas un visai izlaidīgas jaunības iepazinies ar kristiešu mācību, drīz vien kļuvis par viņu vadoni un pat sacerējis viņu svētās grāmatas, "kristiešu priesterus un rakstu mācītājus padarīdams par tīriem bērniem." Kad viņš tika ielikts cietumā, "no paša rīta varēja redzēt pie cietuma kaut kādas vecenes, atraitnes, bārabērnus. Bet kristiešu barveži pat naktis pavadīja ar viņu cietumā." Tālāk Lukiāns atzīmē, ka kristieši, gaidīdami balvu debesu valstībā, "vienādā mērā nicina jebkādu mantu un uzskata to par kopēju. Un lūk, kad pie viņiem ierodas krāpnieks, sava amata meistars, kas prot izmantot apstākļus, viņš drīz vien kļūst bagāts un izsmej vientiešus."
Acīmredzot, Lukiāns izjutis zināmas simpātijas pret kristiešiem, kas krituši par upuri tādiem blēžiem kā Peregrīns.
"Gailis." Lukiāns šai darbā liek kurpniekam Mikilam sarunāties ar gaili, kas teic, ka savā laikā esot bijis filozofs Pitagors. Saskaņā ar Pitagora mācību dvēsele pārceļo pēc nāves no vienas būtnes citā būtnē.
Ikaromenips. Ironisks dialogs. Menips - dialoga varonis, aizlidojis uz Mēnesi, no tā noskatās uz cilvēku dzīvi.
Saites.
Sengrieķu literatori.
