Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Nāras

"Iereibuši zvejnieki naktī ar tīklu izvilka nāriņu. No rīta izrādījās, ka tas ir sams, un visi apkaunējās."

Nāras. Leģendas un nostāsti par zivjsievietēm eksistē visapkārt pasaulei. Visai kopēja ir iezīme, ka sauszemes vīrieši pārojušies ar tām. Lūk, būs ko darvinistiem pasvīst!
Saskaņā ar romantiskām leģendām nāra ir radība bez dvēseles. Tā cenšas tikt pie mirstīga vīrieša un līdz ar to palikt par cilvēku. Ja doties līdzi nārai zem ūdens, tad gadi aizsteidz vienā mirklī kā minūtes. Vīrietis, kas ticis zivju sievietes glāstu apburts jau nekad vairs neatgriezīsies uz sauszemes.

Nāru apraksts.
Gaiša ādas krāsa. Tā tas minēts vienmēr. Lai politkorektie nedusmojas, bet nēģeru nāras nav manītas.
Mati dažādi. Arī bez matiem. Tomēr izlaisti gari mati ir nāras raksturojošs atribūts. It bieži viņas tos ķemmē ar zeltītu zivs asaku.
Senajā pasaulē valdīja uzskats, ka nārām nav dvēseles, bet tās ļoti grib to dabūt, lai gan tām nav spēka atstāt jūru. Kāda V gs. leģenda vēsta, ka nāra, kas vēlējas iegūt dvēseli, katru dienu apmeklējusi mūku, kas dzīvoja uz saliņas pie Skotijas krastiem, un lūdzas kopā ar to. Tomēr nāra tā arī nespēja pamest jūru un ar asarām acīs reiz aizpeldēja uz neatgriešanos.
Nav zināms, ko tās ēd. Eksistējot vairāki XVII - XIX gs. pieraksti, kuros tā laika nopietni cilvēki apgalvo, ka nāras ēd zivis un arī mazākus jūras radījumus. Šur tur viņām piedēvē pašu noslīcināto ķermeņu ēšanu vai kanibālismu.

Nāras pasaules tautu nostāstos.

Sanu bušmeņu klinšu gleznojums. Cilvēki-putni/zivis no Rietumkapas provinces DĀR. Apmēram ducis cilvēku, kas slīd pa debesīm, varbūt pa ūdeni. Tiem ir cilvēku galvas, rokas un ķermeņa augšdaļa. Senais mākslinieks ķermeņa apakšējās daļas attēlojis kā astes – vai nu tās ir putnu vai zivju astes, tas nav saprotams. Daži pētnieki uzskata to par ainu, kurā cilvēki pārvēršas bezdelīgās. Tomēr, ja tās ir zivju astes, tad šis zīmējums varētu pretendēt uz senāko nāru attēlojumu pasaulē, kā nekā tam ir ap 10 000 gadu!

Feniķieši. Pirmie, kas pastāstīja citiem par mazu radībiņu ar zivs asti un cilvēka rociņām, dzīvojošu jūrā, bija feniķieši, kas paši pielūdza dievi Derketu/Atarhati. Neviens no senajiem feniķiešiem neriskēja doties jūrasbraucienā bez Derketas atļaujas. Zvejošanas tiesības par bargu naudu pirka no galvenā priestera. Derketas attēls saglabājies uz senām feniķiešu monētām – pati īstākā nāra!

Asīrieši. Iespējams, nostāsti par nārām radušies no senām asīriešu leģendām par dievi Atarhati (Semiramīdas māte), kas nejauši nogalējusi savi iemīļoto, pametusi sauszemi un turpmāk mitusi zem ūdens ka sieviete-zivs. Senie zīmējumi viņu attēloja kā zivi ar cilvēka galvu un kājām.

Senā Grieķija. Grieķu dzīve bija nesaraujami saistīta ar ūdeņiem. Tieši tāpat bija arī ar viņu mitoloģiju. Grieķiem nāra bija kas līdzīgs kentaura jūras analogam – priekšdaļa no cilveka, bet pakaļdaļa ne. Senākajos mākslas darbos tā tiek atainota Scilla.
Glauks – sena jūras dievība, kas arī ir radība ar zivs asti. Ar zivs asti tika atainota arī Afrodīte (radusies no jūras putām!) Sīrijā un Palestīnā.
Bet visbiežāk senie grieķi vēstīja par sirēnām – sievietēm ar zivs astēm. No visām sievietem-zivīm sirēnas bija visneparastākās un visbīstamākās. Spāņu siren, franču sirene, itāļu sirena, poļu syrena - daudzās valodās nāras sauc no grieķiem aizgūtā vārdā.
Sirēnas bija pazīstamas ar savām skaistajām balsīm. Aizklausījušies to dziesmās, garām peldošo kuģu matroži zaudējuši prātu, grieza uz skaisto skaņu pusi, tādējādi uz klintīm sadauzot savus kuģus. Tika uzskatīts, ka, ja sirēnām kaut reizi neizdosies apmāt jūrniekus ar savām skaistajām dziesmām, tad tās izmisumā metīsies lejā no klintīm un noslīcināsies jūrā.
Okeāns un Fetīda. Tie bija brālis un māsa, arī vīrs un sieva – divi veci jūras titāni. Tiem bija neskaitamas meitas okeanīdas – sālsūdeņu gari un dažādas nimfas, pēcāk tas kļuva par dažādu ūdenskrātuvju dievībām.
Nereīdas. Tās bija jūras veča Nereja meitas – ūdens nimfu paveids, kas mita Vidusjūrā. Tiek uzskatīts, ka nereīdas bijušas skaistākās no visam sievietēm-zivīm. Viņu raksturīgākā iezīme – zilie mati. Nereīdas bija izteikti jaukas dabas un vienmēr nākušas talkā nelaimē nonākušiem jūrniekiem.
Najādas (no grieķu val. „tece,” „tekošs ūdens”) – nimfu paveids, kas dzīvo strūklakās, akās, pazemes avotos un strautos. Tās uzskata par saldūdens gariem. Tapat ka citi gari, najādu spēki nesaraujami saistīti ar saviem ūdeņiem. Ja ūdenskrātuve izsīkst, tad najāda iet bojā. Vietējie iedzīvotaji šos ūdens garus pielūdza, bieži meta ūdenskrātuvēs dažādus ziedojumus. Dažviet, piemēram Lernā, najādu ūdenstilpnēm piedēvēja dziedinošas īpašības. Šādos ūdeņos ziedojot pat slīcināja lopus, to krastos bieži iekārtoja orākulus.
Platons esot uzlūkojis nāras kā "paracilvērcisku atzaru": "Gulšņājot un prātojot, sapiniet kājas, un jūs ieraudzīsiet vietu, kur pirksti un pēdas, izskatās tieši kā zivs aste. Tātad mūsu kājas, kad tās bija nedalītas, kalpoja kā zivs aste peldēšanai. Aste sadalījās, un mēs iznācām sauszemē. Un aizgājām. Un kustamies pa sauszemi līdz pat šim laikam."

Senā Roma. Romiešu vēsturnieks Lukiāns rakstīja, ka nāra ir pa pusei sieviete ar asti kāju vietā.

Nāras viduslaiku Eiropā. Par nārām līdzīgām ūdensradībām rakstīja viduslaiku gudrinieks Paracelzs, kas tās nosaucis par stihiskajiem ūdens gariem – undīnēm (unda – „vilnis” no latīņu valodas). Tās ir skaistas meitenes, reizēm ar zivs astēm, kas iznāk no ūdens un sukā matus. Ar savu dziedāšanu un skaistumu tās savaldzina ceļiniekus un ievelk tos ūdens dzīlēs.
Nirnbergas bībelē (1483.g.) attēlots Noāsa šķirsts, bet tam blakus peld nāra.
Eiropā uzskatīja, ka nāras spēj izpildīt vēlēšanās. Lūk, saistība "Pasakai par zelta zivtiņu!"

Nāras Vācijā. Ir zināma sena ģermāņu leģenda par bruņinieku Laurensu un nāru vārdā Ondīne. Tie abi iemīlēja viens otru. Nāra, zinādama, ka dzemdēdama bērnu zaudēs savu nemirstību, viena alga bija ar mieru apprecēties ar bruņinieku. Laulību ceremonijas laikā bruņinieks tai zvērēja uzticību: „Katras manas rīta pamošanās elpa būs par ķīlu mīlestībai un uzticībai pret tevi.” Pēc gada Ondīne dzemdēja viņam dēlu.
Gāja gadi. Nāra novecoja un vīram zuda interese par viņu. Kādu rītu Ondīne pārsteidza savu vīru jaunas meitenes skavās. Skumju un sāpju pārņemta, nāra nolādēja Lourensu: „Tu zvērēji man ar savu rīta elpu! Tad zini – kamēr būsi nomodā, tā būs pie tevis, taču, kolīdz aizmigsi, elpa pametīs tavu ķermeni un tu mirsi.”
Mūsdienās kāds medicīnisks sindroms ieguvis neoficiālu „Ondīnes lāsta” nosaukumu. Tā gadījumā miega laika apstājas elpošana. Ar sindromu sasirgušie ļaudis spēj elpot tikai nomodā esot. Lielākā daļa no viņiem nomirst jau zīdaiņa vecumā, un tikai pavisam daži izdzīvo pateicoties elpošanas aparātiem.

Germāņu-skandināvu nāras. Ģermāņu-skandināvu folklorā nāras dēvē par niksām (nixen, nihhus, nyko). Tas veido veselu mītisko radību rasi. Sievieši un vīrieši dzīvo zem ūdens, spēlē pijoles un slīcina ziņkārīgus ceļiniekus, ja tie, sev par nelaimi, atnāk paklausīties brīnišķo mūziku.
Niksu vīrieši spēj pieņemt daudz dzīvnieku veidolu, visbiežāk tas ir zirgs (pats vārds niks cēlies no saknes nykr – „upes zirgs”). Sievietes ir ļoti skaistas, tām gan ir tikai divi veidoli – dama ar zivs asti un parasta sieviete – šai gadījumā sazīmēt niksu iespējams tikai pēc tādas pazīmes kā slapjas apģērba malas. Skandināvijā ūdenslilijas sauc par „niksu rozēm.”
Niksām var nest upuri – noslīcināt kādu dzīvnieku, iemest ūdenī tabaku, iepilināt ūdenī trīs asins piles vai pat šņabja šļuku. Tad niksa var iemācīt upura nesēju burvestīgi spelēt pijoli – tā, ka „dejo koki un apstajas ūdenskritumi.” Niksas, līdzīgi skotu banšām(?), parāda cilvēkiem nāves zīmes, t.i. iznirst tanī ūdenskrātuves vietā, kur visai drīz kāds noslīks, un žēlabaini kliedz.

Somu nāras. Somi nāras sauc par nakki. Tās ir baismīgas būtnes, kuras izdomājuši vecāki tādēļ, lai bērni neblēņotos pie ūdeņiem. Nakas aizvelk palaidņus zem ūdens tad, ja tie aiztiek savu atspīdumu ūdenī vai spēlējas zem tiltiem, piestātnēm un citās bīstamās vietās. Nakas ir ļoti skaistas no priekšpuses, bet pretīgas no aizmugures. Daži pētnieki apgalvo, ka nakām ir trijas krūtis un tās spēj pārvērsties par zivīm.

Īslandiešu nāras. XII gs. īslandiešu hronikās tiek minēta pussieviete/puszivs, kādas novērotas pie Grimsejas salas (pie Grenlandes krastiem): „Šim briesmonim bija pagalam atbaidošs izskats: platas uzacis, caururbjošs skatiens, milzīga mute un dubults zods.”
Speculum Regale (īslandiešu XII gs.hronika) vēsta: „Pie Grenlandes krastiem sastopams briesmonis, kuru ļaudis iesaukusi par „Margīru.” Šis radījums līdz jostas vietai izskatās kā sieviete, tai ir sievietes krūtis, garas rokas un mīksti mati. Kakls un galva tai visādā ziņā ir tādi paši kā cilvēkiem. No jostas un zemāk gan briesmonis līdzīgs zivij – tam ir zivs aste, zvīņas un peldspuras.”

Eskimosu nāras. Tiem ir dieve Sedna – tipiska nāra, kas pie tam ir cilvēkēdāja un veda kopdzīvi ar suni.

Anglosakšu nāras. Te viņas sauc par mermaid.

Skotija. Skotu nāras (merrou) ir vienas no lādzīgākajām, ir draudzīgas pret cilvēkiem un bieži dzīvo starp tiem. Viņām ir burvju cepurīte, kas ļauj elpot zem ūdens – ja tā tiek pazaudēta, tad vairs nekad nāra nespēj atgriezties majās.
Skotu mitoloģijā ir vēl viens nārām līdzīgs radījums – šelks. Tas ir cilvēkveidīgs ronis.

Anglija. Britānijas salās eksistē nostāsti par jūras fejām (laikam takš tās pašas nāras!). Tie tēloti kā teriantropi, kas sevī ar apvienot cilvēku-zivju vai cilvēku-roņu ārējās pazīmes. Šie teiksmainie teiantropi nereti savaldzina vīriešus un sievietes, pateicoties tam pasaulē nāk jaukti pēcteči. Tādiem bērniem esot "peldplēves starp pirkstiem" un "roņu sejas." (Narvez, The Good People, 245.lpp.)

Latviešu nāras. Latviešu folklorā tas nav izplatīts personāžs. Vienīgais iespējamais nāras novērošanas gadījums Latvijā, ko Mazais Zaļais sastapis, ir minēts Ojāra Mita grāmatā "Mistiskā pasaule:"
"Rucavas pagastā dzīvojošā astoņdesmitgadīgā saimniece Atiķe stāstīja, ka viņas mamma, maza meitenīte būdama, redzējusi, ka zvejnieki no jūras atveduši tīklā sapinušos nāriņu. Tai bijušas mazas rociņas, uz galvas matiņi un - zivs aste. Nezinājuši, ko iesākt, un ielikuši baļļā ar ūdeni, kur viņa nekustīgi sēdējusi. Pēc kāda laika palaiduši atpakaļ jūrā, un nāriņa priecīgi aizpeldējusi.
Tā stāstīja mūsu pašu zvejnieksieva."

Dārvins par nārām. "Astes peldspura ir tāds pats pārvietošanās orgāns kā, piemēram, kājas. Starpība ir tikai tajā,ka kājas pielāgotas sauszemei, bet astes spura - ūdenim. Ja sapratīgā cilvēce sakļautu apdzīvotības vidi līdz okeāniem, jūrām, ezeriem, upēm, tad daba noteikti atdotu priekšroku astu peldspurām."

Nāru novērojumi pasaulē.
Angļu nāras. Kādā hronikā minēts, ka „1161.gadā jūrā Orfordas tuvumā angļu piekrastē ticis noķerts mežonīgais cilvēks bez astes, ar ķermeni, kas klāts ar apmatojumu, taču plikgalvis, kuru iemetuši atpakaļ jūrā. Tas noticis tad, kad neviens nav varējis to piespiest runāt.”
Nāras Holandē. Sigo de la Fonda grāmatā „Dabas brīnumi jeb Neparastu un ievērības cienīgu parādību un piedzīvojumu savakums no visas pasaules ābeces kārtība izvietotas” aprakstīts, ka Holandē „1403.gadā pēc briesmīgas vētras, kas pārrāva Rietumfrīzijas aizsprostu, pļavā uzgāja jūras sievieti, kas bija sapinusies ūdenszālēs. To atveda uz Harlemu, apģērba, iemācīja adīt zeķes un lūgties pie krucifiksa. Tā lietojusi uztura cilvēku pārtiku un dzīvojusi vairākus gadus (pēc dažiem avotiem līdz 15 gadiem), neiemācījusies runāt.” Ticis stāstīts, ka tā daudzkārt nesekmīgi mēģinājusi bēgt uz jūru. Nelaimīgo nāriņu apglabājuši pēc kristīgām paražām.
Līdz ar lielo ģeogrāfisko atklājumu sākumu Eiropu aizvien biežāk sasniedza ziņas no pasaules okeāniem un jūrām par tur novērotām nārām.
Kristobals Kolons pirmā jūrasbrauciena laikā 1492.-1493.gada rakstīja, ka pie Gviānas krastiem redzējis trijas nāras.
Viduslaiku Jablonska „Enciklopēdiskais leksikons” vēsta, ka „...jūras sieviete jeb sirēna, kuru mežoņi sauc par „pensengoni,” bet portugāļi par pez-mjuder („sieviete-zivs”) ir zivs, ko reizēm redz un noķer jūrās, tāpat kā dažās Āfrikas, Indijas upēs, Filipīnu un Moluku salās, kā arī pie Brazīlijas krastiem un eiropiešu Ziemeļjūrā.”
Ieraksts angļu ceļotāja Henrija Hudzona kuģa žurnālā, peldot pie Jaunās Pasaules krastiem: „Šodien no rīta viens no manas komandas, palūkojies aiz borta, ieraudzīja nāru. Tad viņš saka saukt citus, un atnāca vēl viens. Tikmēr nāra piepeldēja pie kuģa pavisam tuvu un uzmanīgi nopētīja tos. Mazliet pēc tam vilnis to apmeta. Augšpus nabas tās kailais ķermenis un mugura bija gluži kā parastai sievietei... tai bija ļoti balta āda, gari melni mati nokarājas atpakaļ. Kad tā ienira, viņi ieraudzīja asti, aste bija līdzīga brūna delfīna astei, plankuminiem izraibināta kā makrelei. Matrožu, kas to redzēja, vārdi: Tomass Hils un Roberts Rainars. Datums: 1608.gada 15.jūnijs.”
No angļu flotes kapteiņa Ričarda Vitburna memuāriem: „Nevaru nepastāstīt dažus vārdus par dīvaino radījumu, kuru es pirmo reizi satiku 1610.gadā. Agri no rīta, kad stāvēju Ņūfoundlendas Sv.Jāņa līča upes pusē, pārsteidzoša būtne ātri piepeldēja pie manis, priecīgi lūkojoties man tieši sejā. Tai bija sievietes seja; acis, deguns, mute, zods, ausis, kakls un piere bija proporcionāli un ļoti skaisti. Uz viņas galvas bija daudz zilu josliņu, kas atgādinaja matus, taču, bez šaubām, tie nebija mati. Es un cilvēks no manas ekipāžas, kas toreiz bija kopā ar mani un kurš ir dzīvs arī vēl šodien, aplūkojām radību diezgan ilgi. Kad tā tuvojās mums tuvāk, es, baidoties no tās uzbrukuma, atkāpos atpakaļ, paliekot no tās šķēpa attālumā... Šis radījums tikmēr, pamanījis, ka esmu atkāpies, ienira un peldēja uz vietu, kur es kādu laiku iepriekš biju izkāpis malā. Pie tam tā bieži lūkojās atpakaļ uz mani. Toties es tagad varēju redzēt tās plecus un muguru līdz jostas vietai, kas bija kvadrāta formas, balti un gludi kā cilvēkam. Kāds bija tās ķermenis no priekšpuses, no kakla un zemāk, es saskatīt nespēju.
Pēc kāda laika radījums piepeldēja laivai, kurā tobrīd atradās mans kalps Horidžs, tagadiņ Austrumindijas Kompānijas kapteinis. Radījums satvēra laivas malu ar abām rokam un mēģināja tajā ierāpties. Laivā esošie pārbijās, un viens no viņiem no visa spēka iesita tam pa galvu. Tad tas likās mierā. Vēlāk tas tuvojās vēl divam laivām, kuras stāvēja pie krasta tai pat līcī.”
XVII gs. sargkareivis no Buloņas (Francijā) cietokšņa sienas sadzirdēja jūrā troksni un nošāva vīrietim līdzīgu humanoīdu ar zivs asti.
Spāņu žurnālists Ikers Himeness Elizārs publicēja baznīcas dokumentus par Francisko de la Vege Kasāru, kas dzīvoja Lirganesā, Kantabrijā. No agras bērnības tas peldēja labāk par visiem citiem. Kad Francisko palika 16 gadi, viņš devās uz Las Arēnas pilsētu pie Biskajas līča, lai mācītos par galdnieku. 1674.gadā viņu peldes laikā stipra jūras straume ierāva jūrā un viņš pazuda bez vēsts.
1679.gada februārī pie Kadisas līča zvejnieki notvēra humanoīdu, kuru iepriekš jau vairākas dienas bija vērojuši ūdenī. Tas izskatījās kā gara auguma jauneklis ar bālu ādu un rudiem matiem, to klāja zvīņas gar muguru un vēderu. Starp pirkstiem bijusi brūna peldplēve. Stāstīts, ka tas rēcis un kaucis, bijuši vajadzīgi 12 cilvēki, lai to noturētu. Radījums 3 nedēļas atradies franciskāņu klodsterī, kur viņam veikts ekzorcisma rituāls.
1680.gada janvārī to aizveduši uz Kantabriju, kur pazudušā Franciska Kasāres māte un viņa brāļi pazinuši radījumā savu dēlu. Kamēr tas dzīvojis ciemā, ēdis jēlu gaļu vai jēlas zivis, gandrīz nemaz nav runājis.
1682.gadā aizbēdzis jūra un vairs nav parādījies.
1682.gadā „jūras cilvēks” noķerts pie Sestras pilsētas Itālijā, ļaudis gājuši paraudzīties uz to. „Visu dienu tas tika uzsēdināts uz krēsla, kas visai pārliecinoši pierāda, ka tā ķermenis bija pietiekoši lokans un tam bija locītavas, kas nav zivīm. Viņš nodzīvojis vien dažas dienas, raudot un žēlabaini vaidot, visu to laiku nav neko ēdis ne dzēris.”
1717.gadā franču zinātnieks Hano rakstīja: „Sirēnai līdzīgs briesmonis tika noķerts Borneo salas piekrastē Amboinas administratīvajā apriņķī. Tā bija zivs ar sievietes seju un krūtīm, kura to adgādina arī tādējādi, ka pārojas ar vīriešiem. Garumā 1,5 metri. Nodzīvoja uz sauszemes 4 dienas un septiņas stundas mucā ar ūdeni. Periodiski izdeva skaņas, kas atgadinaja peles pīkstēšanu. Piedāvātos moluskus, krabjus un jūras gliemežvākus neēda.”
Par šo notikumu ieinteresējas krievu cars Pēteris I, kas uzrakstīja vienam no šī notikuma dalībniekiem – dāņu koloniālajam mācītājam Francim Valentīnam. Tas apstiprināja, ka nāru redzējuši vēl vairāk kā 50 cilvēku un piemetināja: „Ja vispār kādi stāsti pasaulē pelna uzticību, tad šie noteikti. Tas, ka tiem netic, nenozīmē neko: vienmēr atradīsies cilvēki, kas noliegs, ka pasaulē ir tadas pilsētas kā Konstantinopole, Roma vai Kaira – tikai tādēļ, ka pašiem nav nācies tādas redzēt.”
18.gs. vidū bīskaps Ēriks Pontopidāns savā daudzsējumu „Norvēģijas dabas vēsturē” paziņoja: „Atradīsies simtiem aculiecinieku ar nevainojamu reputāciju, kas apstiprinās, ka redzējuši līdzīgas radības.”
1737.gadā žurnālā Gentleman’s Magazine aprakstīts, ka angļu pilsētas Eksteras tuvumā zvejnieki, velkot krasta tīklus, tajos sapinušos uzgājuši nezināmu radījumu 4 pēdu garumā ar asti „kā lasim,” un nosituši to ar nūjām. „Šis neradījums mirstot vaidēja kā cilvēks. Acis, deguns un mute tai arī izrādījās kā cilvēkam. Tiesa, deguns bija nedaudz saplacināts.” Radījuma ķermenis tika izstādīts Eksterā apskatei.
1739.gada žurnāls Scot’s Magazine paziņoja, ka kuģa Halifaks komanda Maurīcijas salas piekrastē noķērusi vairākas nāras, uzcepuši un apēduši tās. Gaļa garšojusi līdzīgi teļa gaļai.
1797.gada vasarā skolotājs Viljams Monro pastaigājies pa Surso pilsētas pludmali (Keitnesas grāfistē) Sensaidhedas virzienā Ziemeļskotijā. Piepeši viņš pamanīja uz klints jūrā līdz pusei ūdenī esošu radījumu: „Manu uzmanību piesaistīja figūra, kas atgādināja kailu sievieti; tas nebūtu nekas pārsteidzošs, ja vien es nezinātu, ka peldēt starp klintīm pie šī krasta ir neiespējami. Viņa sēdēja uz klints, kas slējās arā no jūras, un ķemmēja savus gaiši brūnos matus, kas krita pār pleciem. Viņai bija apaļa piere, apaļīga seja, sārti vaigi, parastas, kā visiem ļaudīm, mute un lūpas. Zobus es neredzēju, jo mute bija aizvērta. Krūtis, vēders, rokas un pirksti bija tāda pat izmēra, ka normālam pieaugušam cilvēkam; spriežot pēc tā, ar ko nāra bija aizņemta, plēves starp pirkstiem tai nebija, lai gan apgalvot to es nevaru. Pēc tam, kad biju to ieraudzījis, viņa nosēdēja uz klints vēl kādas 3-4 minūtes, ķemmējot savus matus, garus un biezus, ar kuriem viņa, liekas, lepojās, bet pēc tam ienira jūrā un vairs tā arī neparādījās. Es brīnišķīgi to saskatīju, jo atrados tuvu un tieši virs tās klints, uz kuras viņa sēdēja, bet saule spīdēja spoži.”
1809.gada 8.septembrī Monro stāstījums tika publicēts avīzē Times. Avīzei nosūtītajā vēstulē viņš rakstīja: „Man jāuzsver, ka līdz tam, kad es redzēju to pats savam acīm, man bija bieži nācies dzirdēt tādus stāstus, pie tam no personām, kuru patiesumā es nekad nevarētu šaubīties. Taču tad, tāpat kā citi, es nesliecos ticēt šīm liecībām. Man jāatzīstas, ka tikai, kad ieraudzīju šo fenomenu, pārliecinājos par tā realitāti. Būšu priecīgs, ja mana liecība vismaz kaut kādā mērā spēs nostiprināt šī fenomena eksistences faktu, kas naturālistiem liekas neiespējams, vai arī sašūpot citu skepsi, kas gatavi apstrīdēt visu, ko nav paši savām acīm redzējuši.”
1819.gadā Īrijā paisuma laikā pie krasta pamanījuši nāru. Krastā sapulcējās daudz ļaužu, kamēr viens no tiem izšāva uz radījumu. Tā „ar spalgu kliedzienu panira zem ūdens.”
1823.gadā Dānijā tika nodibināta Karaliskā komisija, lai tā izpētītu visus ziņojumus par nārām.
Aleksandra Kārmaikla traktātā Carmina Gadelica (1900.g.) ir pieminēts, ka 1830.gadā Benbekjūlas salā Hebridos, Lielbritānijā vietējie iedzīvotaji, vācot ūdenszāles, ūdenī pie krasta pamanījuši radījumu „kas bijis it kā sieviete, taču miniatūrā.” Vairāki vīrieši mēģinājuši līdz tam aizpeldēt, taču nesekmīgi. Pēc šīm neveiksmēm viens zēns sācis mest tam ar akmeņiem un arī trāpījis. Pēc vairākām dienām viļni malā izskalojuši savādu līķīti. Vietējais iedzīvotājs to aprakstījis tā: „Radījuma augšējā daļā bija kā labi barotam trīs vai četru gadu bērnam, taču ar nenormāli attīstītām krūtīm. Mati – gari tumši un spīdīgi, āda balta, mīksta un maiga. Ķermeņa apakšējā daļa bija aste ka lasim, taču bez zvīņām.” Daudz ļaužu liecināja, ka redzējuši šo līķīti. Vietējam šerifam Dunkanam Šovam tika uzdots pašūt tam līķautu un pagatavot zārciņu. Acīmredzot, Kārmaikls saņēmis šīs ziņas no pašiem aculieciniekiem, viņš tika apmeklējis šīs vietas. Jau XX gs. tika mēģināts uzmeklēt šī radījuma kapavietu, taču nesekmīgi.
1881.gada 31.oktobrī amerikāņu avīzes ziņoja par krastā uzietu neparastu radījumu. Bostonas avīzes reportieris, kas pats redzējis ķermeni, rakstīja: „Šis jūras brīnums ir labi saglabājies. Galva un ķermenis pārliecinoši demonstrē tās sievišķo izcelsmi. Sejas panti, acis, deguns, zobi, rokas, krūtis un mati – tas viss ir pavisam cilvēcisks. Mati uz galvas ir gaiši (Ha! Blondīne!), zīdaini, dažas collas garumā. Rokas beidzas ne ar pirkstiem, bet gan ar nagiem, kas atgādina ērgļa nagus. Virs jostas tā pilnīgi līdzinās sievietei. Zem jostas šīs radības ķermenis ir tieši tāds pats kā у кефали, kas mīt šejienes ūdeņos: zvīņas, pleznas un tieši tāda pati aste.”
1881.gada oktobrī un novembrī Jaunorleānas iedzīvotāji pulcējās bezgalīgās rindās, lai aplūkotu nāras līķi, kas atradās vecas noliktavas ēkā, vannā ar ledu. Nāru esot nošāvis kāds piedzēries matrozis Norvēģijas šērās. Par pusvelti nāras līķis ticis izpirkts no amerikāņu biologa Osvalda Namitnas uz Ameriku un atvest. Viņa zinātniskajā atskaitē teikts: "Ilgi saglabāt tāda radījuma, kas ir cilvēkaun ūdenī peldoša dzīvnieka simbioze, atliekas, neizdosies. Tādēļ pagatavoja akvareļus, kuros atainotas sieviešu kartas īpatņa anatomiskās īpatnības, primārās un sekundārās dzimumatšķirības. Augstāk par jostu tā ir parasta sieviete, kuras vecums svārstās no 20 līdz 25 gadiem. Āda gluda, balta, mazliet švīkaina. Mati uz galvas stingri, vijas gredzeniem, sarkani-rudi. Acis melnas,aziātiska griezuma. Piere plata. Roku pirksti gari un ļoti plāni. Muskulatūras gandrīz nav. Ķermeni zem jostas vietas var nosaukt par saaugušu kāju pēdu vietā. Tur, kur cilvēkam ir pēdas, šim radījumam ir ārkārtīgi attīstīta, līdzīga lāpstai, peldamā spura. Ar spalvainajiem zivs astes audiem tai nav nekā kopēja. Tie ir muskuļu audi, kas caurausti ar elastīgiem kauliem. Tādējādi var uzskatīt to par zināmu kroplību. Steidzamu secinājumu izdarīšana nav vēlama. Sieviete tikusi nošauta, kad to vētra izmetusi krastā. Viņa mita ūdenī, par ko nav šaubu." (Avots: Тайны и загадки. 05.11.2012.)
1886.gada maija un jūnijā Čikāgā tika izstādīta dzīva nāra. Chikago Tribune reportieris Frenks Baturums zīmēja viņas portretu, pats neticot savām acīm, mēģina to raksturot: "Viņu, smugļanku, visai pievilcīgu, atveda cukura rūpnieka I.H.Krebsa diližansā, tērptu krāšņā blīva auduma kleitā. Viņa jaušami kautrējās savas fizioloģiskās atsķirības - pilnīgi no divām peldspurām noformētas astes, kas izmēros piecas reizes pārsniedza viņas nelielās delnas un, visdrīzāk, vāji noderēja aktīvai peldēšanai.
Pilsētas advokātu komisijas loceklis Čeiza kungs, izsmējies, sacīja, ka izjokošana sanākusi varena, un apavus, nomaskētus zem peldspurām, nu ir īstais laiks noņemt. Tad Krebss, kas aizbilda sievieti kopš tās noķeršanas brīža Mičigana ezera ūdeņos, uzstāja, lai šis skeptiķis tad pieliktu pūliņus to noņemšanai, ko tas bija nosaucis par apaviem. Fiasko bija pilnīgs. Nāra izrādījās patiesi nāra, tieši tāda, kādu mēs to redzam uz Sirota pasaku gravīrām, tas ir, tai bija dabiska zivs aste. Mežone angliski izskaidrojās visai pavirši, ar nelielu grassirujuščim akcentu, itkā turot mutē akmentiņus. Kungi neuzdrīkstējās, bet dāmām bija iespēja redz;et viņu arī kailu. Atsaucās, ka ta esot veidota brīnišķīgi. Taču zivs peldspura. Tas, viņu nekropļojot, liedza tai pārvietošanās iespēju pa sauszemi.. N.H.Krebss panāca privilēģiju, ka šī ūdenī peldošā dāma dalīja sabiedrību ar viņa meitām.
Lai kā nepūlētos, iegūt no mežones ziņas par tās noslēpumaino pagātni, viņas noslēpumainajiem radu rakstiem tā arī neizdevās.Tai nebija slinkums atkārtot, ka viņas dzimtene - Mičigana ezera sēkļi, bet vecāki - fermeri, kuri, ieraugot briesmīgo jaundzimušās kroplību, pameta to oļhovņikā, krastā. Kādulaiku meiteni audzinājusi melnādaino podjonščiku ģimene. Paaugusies, Katrīna - tā viņu nosaukuši - kļuva par nastu, un viņu atstājuši pie ūdens. ūdenī viņa ātri iejutās, atrodot tur pārtiku. Lai kā nevērtētu, nāras - parasti cilvēki, kas izkropļoti dabas iegribas dēl."(Avots: Тайны и загадки. 05.11.2012.)
1900.gadā Skotijas ziemeļos Aleksandrs Hanns 6-7 pēdu attālumā redzējis uz rifa atspiedušos radījumu, kas atgādinajis sievieti ar zeltaini viļņotiem matiem, zaļām acīm un lokveida uzacīm.
Misionāri Angolā stāstīja par satiktām nārām, kas dzīvojušas vietējos ezeros un upēs. Iezemieši tās ķēruši un notiesājuši. Paši misionāri bija aizņemti ar domām par to, vai šiem radījumiem ir dvēsele, un vai viņu ēšanu neuzskatīt par kanibālismu. Cerams, ka visas nāras vēl nav apēstas.
1945.gadā krievpadomju virsnieks Ivans Morozovs no Austrumprūsijas uz Maskavu esot izvedis nāru, ko tam uzdāvinājuši vietēji vācu zemnieki. (Avots: Тайны и загадки. 05.11.2012.)
1957.gada 3.janvārī ceļotājs Ēriks de Bišops peldēja ar polinēziešu stila plostu no Taiti uz Čīli. Piepeši viņa dežūrējošais matrozis nokliedzās, ka saredz nesaprotamu radījumu, kurš galu galā izlēcis no ūdens uz plosta. Balansējot uz astes, tas, ar matiem līdzīgiem smalkām ūdenszālēm, nostājās viņu priekšā. Jūrnieks pieskāries neparastajam viesim, bet tūdaļ pat saņēmis tādu triecienu, ka nogāzies uz klāja. Nesauktais viesis tikām ielēcis jūrā. Jūrnieka rokās tomēr palikusi šķipsniņa zaigojošu zivs zvīņu, no tā Bišops izdarījis slēdzienu, ka „viesis” nav tiem tikai rēgojies.
1977.gada 3.janvārī dienvidāfrikāņu avīzes Pretoria News korespondents ziņoja, ka Lusakas (Zambijā) priekšpilsētā pēc upes paliem ūdens savākšanas kolektorā ienesta nāra, kas izskatījusies kā „baltā sieviete.”
1992.gada augustā zvejnieki no Kibīčas ciema Floridā kilometru no krasta pamanīja ūdenī guļošus „puscilvēkus-pusroņus” ar lielām galvām, līdzīgām cilvēku galvām, garām rokām, kuru galos bija peldplēves, un lielām acīm. Pamanījuši zvejas laivu, tie nopeldēja sāņus un apmeta laivai loku. Tad nonira dziļumā. Kad zvejnieki pēc stundas izvilka tīklus, tad izrādījās, ka tie ir sagriezti vairākās vietās.

Dienvidamerikas indiāņu nāras. Čako indiāņi no Paragvajas stāsta, ka agrāk uz Zemes dzīvojuši tikai vīrieši. Reiz tie zvejojuši zivis un noķēruši tīklos „ūdens sievietes.” Viens no vīriešiem sagājies ar tādu, bet piraja nokodusi šim ficuku! To ieraudzījuši, indiāņi rīkojušies visai saprātīgi – ielūguši šīs sievietes uz dejām. Tās ar prieku dejojušas visu nakti un pirajas izkritušas no šo apģērbiem. Tā viņas kļuvušas nekaitīgas vīriešiem.

Slāvu nāras. Sauktas par mavkām, voģjaņicām (мавок, водяниц), kā likums, asociēja ar mirušām – meitenēm-slīkonēm, tie bija ļauni un cilvēkiem naidīgi neradījumi.
Vilas – slāvu analogi grieķu nimfām, arī tuvas nāru radinieces – tās esot ārkārtīgi skaistas. Atšķirībā no nārām, vilas spēj pārvērsties no meitenēm par dažādiem dzīvniekiem (gulbjiem, vilkiem, zirgiem).
Krievu nāras. Krievi nāras dēve par rusalkām. Vārda izcelsme krievu filologiem ir visai neskaidra. Vieni pētnieki saista to ar vārdu ruslo („gultne” – krievu val.), bet citi ar īpašvārdu rusij („bērs”? – krievu val.), trešie – ar upes Rosas (Рось) nosaukumu. Jebkura no šīm trim versijam varētu būt pareiza – nāras, pamatā rudmates, peld pa upju gultnēm un mazgājas rasā.
Atšķīrība no rietumnieku radībam, krievu rusalkas nav ar zivju astēm, tām nav zvīņu un to ķermeņi ir tik maigi, ka pat saule spīd cauri. Iekšas tomēr nav redzmas, jo gariem jau tādu nav!
Krievu rusalkas var iedalīt divos veidos. Pie augtākajām attiecas dabiskās nāras, kas ir tikai kādas divas vai trīs uz veselu lielu upi. Tās ir nemirstīgas un nākušas tiešā veidā no nešķīstajiem spēkiem. Dabiskās nāras nekad neiznāk no ūdens, tamdēļ satikt tās nākas ārkārtīgi reti. To āriene ir atbaidoša: ķermenis, acis un mati ir zaļā krāsā, bet starp roku un kāju pirkstiem ir peldplēve ka zosīm.
Dabiskā nāra ir ūdensgara (voģanoi – krievu val.) sieva. Kopā ar vīru valda pār krievu mitoloģiskajām un zemākajām upes būtnēm slāvu-krievu mitoloģijā – dabiskajām nārām, купалками, водяницами un лоскотухами (šeit nu lāga pārtulkot nemaz šito nevar!).
Par nārām parvēršas noslīkušās meitenes, visvairāk tieši pašnāvnieces, kas šķīrušās no dzīves dēļ pretmīlas trūkuma, meitenes, kas mirušas uzreiz pēc saderinašanās ar līgavaini, ļaudis, kas peldējušies nepareizā laikā un arī tie, kurus ūdensgars novilcis sev dzelmē par kalpiem. Dabiskās nāras visbiežāk dzīvo ūdenī, taču reizēm arī laukos – полуденицы, arī kokos – „koku rusalkas.” Parasti tās ir sievietes, lai gan ir dzirdēti stasti arī par nārām-vīriešiem. Reizēm uzvedas kā sardzes un izglābj slīkstošos. Rādās skaistu meiteņu veidolā, ar gariem matiem, retāk – kā kosmatih neglītas sievietes (parasti ziemeļos dzīvojošajiem krieviem). Nesaķemmētas – tā ir droša nāru pazīme, jo parastai zemnieku meitenei tāda nevīžība nav pieļaujama.
Retumis nāras apmeklē savas bijušās mājas un ģimenes, taču parasti nekā ļauna nevienam nenodara. Tieši otrādi, ja mājinieki, pamanījuši mirušo dvēseļu klātieni un uz galda tām atstājuši cienastu, nāras kļūst par pastāvīgām un neredzamām ģimenes aizstāvēm, sargot no nelaimēm un ķibelēm (liekas - tie paši latviešu veļi).
Dabiskās nāras (atšķirība no naturālajām? – kas gan tā par klasifikāciju!) ir mirstīgas, un ūdens garu veidolā izdzīvo savu atvēlēto zemes laiku. Tādai nārai raksturīgas tādas pat rakstura īpašības, ieradumi un gaume, kādas tai piemita dzīvai esot. Visnemierīgākās ir nāras, kurām palikuši nepabeigti darbi uz Zemes.
Nāras tēls saistīts vienlaikus ar ūdeni un ar augu valsti, tajās savietojas ūdens garu un karnavālu personāžu iezīmes, tādas kā, piemēram, Kostroma (Кострома) un Jarila (Ярила), kuru nāve garantēja labu ražu. Visdrīzāk tieši no šejienes ir radusies nāru saistība ar mirušo pasauli. Droši vien, ka ienākušās kristietības ietekmē nāras sāka uzskatīt par negantiem nelaiķiem, kas miruši nedabīgā nāvē.
Rudeni, ziemu un pavasari nāras pārlaiž guļot zemūdens kristāla pilīs, kas parastā mirstīgā acij nav redzamas. Bet vasaras sākumā kopā ar visu pārējo dabu, kad, saskaņā ar dīvainu nostāstu, atdzīvojas mirušie, nāras iznāk no ūdens un izklīst pa piekrastes mežaudzēm, kur apmetas uz dzīvi kokos. Tāda izvēle nav nejauša, jo senajos laikos slāvi savus mirušos glabāja kokos.
Nāras prot dziedāt, pie tam tā, ka klausītāji var tās klausīties dienām ilgi, aizmirstot par laika tecējumu. Klausītāji nesaprot ne vārda no dziedātā, jo nāru valoda nemaz nelīdzinās cilvēku valodai. Tā esot maģisku vārdu sakopojums, kas saprotams tikai pašām nārām.
V.Medvedjevs (В.Медведев), kas dzīvo Augšsaldinas (Верхне-Салдинского) rajona Medvedjevas (Медведево) ciemā, stāsta: „Tagilas upes krasta ir kalns – Augstā klints (Высокий камень). Uz tā vasaras vakaros bieži nāras dziedāja, un zirgi baidījās – likās velli...”
Mēnesnīcu naktīs nārām patīk sēdēt uz piekrastes akmeņiem, sukāt ar zivs asakas suku, kas noklāta ar zeltu, savus līdz papēžiem garos matus. Šo suku aiztikt nedrīkst, citadi nāra katru nakti nāks pie jūsu mājas pēc tās pakaļ, un klaudzinās visos logos un durvīs līdz pat rītausmai. Ja tas nelīdzēs, tad viņa jūsu ģimenei uzsūtīs kādu kaiti (мор) un riebs tik ilgi, kamēr nedabūs savu mantu atpakaļ. Nāras tā rīkojas tamdēļ, ka suka viņām ir īpaši nozīmīgs priekšmets. Kamēr nāras sukā savus matus, tik ilgi no viņām tek ūdens, kas atsvaidzina to maigos ķermeņus. Ja suka tiek nozagta vai pazaudēta, bet nāra atrodas tālu no ūdens, tad tās āda var izžūt ka valim, kas izmests krastā.
Atminas Sisertas (Сысерть) pilsētas iedzīvotāja N.Makarova (Н.Макарова): „Pie mums ūdenī arī dzīvo nāras. Kāds vīrs atrada zelta suku, tad pie viņa naktī naca nāras un daudzināja: „Atdod suku, atdod suku.””
Nārai nevar būt vīra, taču arī tai gribas nedaudz mīlestības un maiguma, tad nu arī nāras meklē savu likteņa lemto. Iespējamākie kandidāti ir šķirteņi un tie, kam ar savām sievām nevedas. Kad nāras tādus sastop, tad piedāvā nodoties mīlas priekiem. Ja vīrietis tam ļaujas, tad pēc mīlas akta nāra cenšas pierunāt vīrieti doties tai līdz uz zemūdens valstību. Nāras apgalvo, ka viņu mīļotais nenoslīks vis, bet tieši otrādi – turpmāk dzīvos mūžīgi. Mīlas apstulbinātais vīrietis iet ūdenī, un, protama lieta, noslīkst...
1995.gada vasarā netālu no Vozņesenkas (Вознесенки) ciema Krasnojaras novadā, Čornajas (Черное) ezerā ar 1 mēneša intervālu gāja bojā trīs cilvēki: Nikolajs Kolosovs (Николай Колосов), Pāvels Papurins (Павел Папурин) un Dmitrijs Zolotarevskis (Дмитрий Золотаревский). Nikolajs gāja bojā atgriezdamies no kāzām, nolēma saīsināt ceļu un aizgāja cauri mežam. Pāvelu un Dimitriju līdz ezeram noveda ziņkārība. Tā kā visiem bojā gājušajiem sejās bija sastindzis svētlaimīgs smaids, tad vietējie iedzīvotāji nolēma, ka visā vainojamas nāras, un samētāja ezeru ar dinamītu. Uzpeldēja liels daudzums zivju, nezināma vīrieša līķis, tikai ne nāras.
Drīz pēc tam divi vietējie puiši – Mihails Ivanovs (Михаил Иванов) un Sergejs Berjozins (Сергей Березин), vakarā iemaldījās mežainajā purvā netālu no Čornajas ezera, un satika divas skaistas un kailas meitenes. Draiskules bija puišiem visai vēlīgas, tomēr Mihails sajuta ko nelāgu. Sergejs devās pie meitenēm, Mihails mēģināja to apstādināt, taču tika atgrūsts. Tad M.Ivanovs aizskrēja uz ciemu pec palīdzības.
Bruņotu ciematnieku ekspedīciju izdevās savākt tikai pēc pāris stundām. Tikuši līdz ezeram, tie spēja atrast tikai Sergeja naģeni peldam ezerā. Nākamajā dienā atrada arī ķermeni. Ciematnieki uzaicināja priesterus, kas veica rituālus nešķīstā spēka izdzīšanai no purva un ezera ūdeņiem. No tā laika apkartnē nāras vairs neviens nav manījis.
Laiku pa laikam nārām uznāk nenoteikta rakstura dziļas skumjas. Tad viņas, tāpat kā dzīvas sievietes, ņemas trakot un „besīties.” Zvejniekiem samudžina tīklus, melderiem lauž жернова, laukiem uzsūta stiprus, ilgus lietus un krusu. Mazliet nomierinājušās, tās sasēžas koku zaros un sāk skaļi dziedāt. Pēc tam iet zagt, piemēram, maizi, kas nārām ļoti garšo.
Lūk, kas par to stāstīts kādā 1970.gados pierakstīta notikumā (pierakstījis etnogrāfs V.Zinovjevs (В.Зиновьев)): „...Šeit plaša pļava un kolhoznieki tajā vienmēr sienu pļāvuši. Slēja telti, tajā arī gulēja. Reiz pamanīja, ka viņiem kāds maizi zog. Nolēma sargāt pēc kārtas. Nākamajā rīta visi aizgāja grābt sienu (ушли на покосы), nometnē atstāja jauniņo Vaņu. Palūkojās viņš uz upi: no омута iznāk nāra un dodas pie telts. Piegāja un ejā iebāza roku. Rokas stiepās arvien garākas un garākas... paņēma maizi un aizgāja. Bet Vaņka sēd ne dzīvs, ne miris. Kad visi savācās, viņš sāka visu stāstīt. Viņam nenoticēja: „Kāda gan tāda nāra!” Un lūk, apsēdās cits sargāt. Bet citi arī nolēma palūkot. Un ieraudzīja... Nāra iznāca, pamanīja, ka viņu novēro, un metās tiem pakaļ. Tie – uz ciemu. Ieskrēja klubā (tur agrāk bija baznīca) – viņa šiem pakaļ. Un, lūk, visi ieraudzīja, ka tā sastinga, nespēja ne soli paspert, un piepeši tai galva pazudusi. Izrādījas kā bez galvas. Un pavisam pazuda no acīm.”
Nāra baidās ne tikai no baznīcas atribūtikas, bet arī krievu lamāšanās – mata. Ja to kā nākas nolamāt, krievi raksta – „ar trijstāvīgajiem,” tad, iespējams, tā atstāsies. Tomēr šo atelpu nevajag izmantot, lai sekotu nārai. Esot bijuši gadījumi, ka cilvēki mēģinājuši nāru nomedīt, šāvuši uz to no ieročiem. Nāras atriebība ir šausmīga. Pirms tā nokritusi bez dzīvības, sacījusi: „Tagad tev gadu no gada kļūs arvien sliktāk!” vai arī „Ātrāk par mani iesi bojā.” Tas arī vienmēr tā noticies. Vai nu mednieks pats visai drīz miris, vai nu arī par to parūpējušās nāras draudzenes, kas pie viņa mājas katru nakti dziedājušas: (Плету, плету саван покойнику, плету покров мертвецу).
Galvenais aizsargs no nāru nedarbiem ir parastā полынь. Tas zariņus jānēsā uz krūtīm. Negaidīti satiekot nāru, tas jāizvelk un gaisā ar to jāzīmē liels krusts. Pēc tam tas jāmet tieši nārai acīs. Nāra pēc tādas apiešanās tūdaļ pat aizbēg. Ja nāru satiekot, poliņas jums tomēr nav, tad, lai paliktu pie dzīvības, ir jāatceras pareizā atbilde uz burvju jautājumu, ko nāra parasti uzdod: «Полынь или петрушка?» Ja ceļinieks atbild «Полынь», tad nāra vīlusies nokliedz «Сам ты сгинь!» un pazūd. Ja tomēr петрушка, tad nāra paliek priecīga un sauc: «Ах, ты моя душка!» un mēģina nokutināt nelaimīgo sastapto līdz nāvei.
Paši drosmīgākie agrāk ņēma līdzi uz mežu кочергу, satiekot nāras, sēdās uz tā jāteniski un lēkšoja pa mežu. Nāras nosprieda, ka pie tam jāj ragana un paspruka uz visām pusēm.
Tai pat laikā mīļākais nāras darbarīks ir panna. M.Jefimova (М.Ефимова) no Lejassaldas (Нижняя Салда) pilsētas Sverdlovas apgabalā Krievijā atceras: „Agrāk pie mums dīķī ūdens ragana dzīvoja ar garu bizi un čuguna pannu. Sauca viņu par Opaļihu (Опалиха). Tiklīdz ienācās pupas, tā no bērneļiem nebija glābiņa. Lien dārzā, zog. Bet Opaļiha dienā izlien no dīķa sakņudārzā – sargāt, lai neviens pupas nerautu. Viņai pašai dikti tās garšoja. Ak, kā bērneļi viņas baidījās! Kā ielien dārzā, sadzird troksni, bēg neatskatoties. Tā, lūk, viņa mums sakņudārzu sargāja. Bet naktī dīķī arī nedrīkstēja peldēties. Opaļiha ar nokaitētu pannu peldēja.”
Tika uzskatīts, ka nāram paši lielākie svētki ir nakts uz Ivana-Kupalu (pa mūsējam – Jāņu nakts!). Tai naktī tās iznāca no ūdens un водили хороводы.
Nāru nedēļā (nākamā aiz troicas), tās nāca ārā no ūdens, skraidīja pa laukiem, šūpājās uz koku zariem, varēja nokutināt satiktos līdz nāvei vai ievilkt līdzi ūdenī. Nāru nedēļā īpaši bīstama ir ceturtdiena – nāru Lielā diena. Aizmāršīgos, tāli aizpeldējušos un piedzērušos šai dienā nāras slīcināja un nobedzai arī visādos citos veidos desmitiem. Tajā nāru nedēļā cenšas iztikt bez peldēm, nemazgāt drēbes, nešūt, izejot no ciema, ņemt līdzi to pašu полынь.
Nāru nedēļā esot arī bieži gadījumi, kad nāras vēršas pie cilvēkiem ar lūgumu dot tām vārdu un drēbes. Tas tamdēļ, ka par nārām bieži pārvēršas meitenes, kas dzimušas nedzīvas vai mirušas vēl pirms kristībām un nav dabūjušas vārdu. Ja vārdu tās dabūnot, tad varot atpakaļ pārvērsties par cilvēkbērnu un nomirt vēlreiz pa īstam. Ak vai, tam cilvēkam, kas šādu lūgumu nārai atteiks – tās naids būs briesmīgs un izrēķināšanās arī. Tas esot saistīts ar to, ka ar līdzīgu lūgumu nāra pie cilvēkiem var vērsties tikai vienu reizi 7 gados. Tamdēļ šai gadījumā garāmgājējam jānovelk kaut kas no sevis un jāsaka: „Kristu tevi, Līze, Džeina vai Marusja, Tēva, Dēla un Svētā gara vārdā.” Nu un tad neredzamie eņģeļi savākšoat bērna dvēselīti un nogādāšot taisni paradīzē.
Runā, ka nāru var noķert un uz neilgu laiku pat nodarbināt (tā saucamā „simtlatnieku programma”!). Tamdēļ jāizvēlas tāda vieta, kur nāras bieži pulcējas, uz zemes tur jāuzzīmē liels maģisks aplis. Apļa viducī jāuzvelk krusts, pašam jānostājas centrā. Tikko nāras ir parādījušās, tā jāuzdot tām pēc iespējas grūtāka mīkla. Parasti nāras šādus spēles noteikumus pieņem un patiesi mēģina mīklu atminēt. Brīdī, kad nāra ir aizdomājusies, vajag būt veicīgam un uzmest tai kaklā aukliņu ar krustu kā piekariņu. Saņēmusi šādu „kakla rotu,” nāra kļūst pakļāvīga, to var atvest mājas un likt pildīt kādus darbus.
Liecība, pierakstīta Karpatos 1960.gados etnogrāfiskās ekspedīcijas laikā. Mikola bijis vientuļš un īgns večuks, kas dzīvojis kalna nogāzei piebūvētā pusbrukušā būdā Prutas upes līkumā. Reiz vasaras viducī rītausmā, Mikola devās zvejot uz attālu un klusu vietu.
Ejot pa sēri pie jau iepriekš nolūkotā laukakmens, vecītis piepeši apstājās, jo pamanīja, ka uz akmens kāds guļ. Pieejot tuvāk, zvejnieks apstulba: tā bija nāra! Neliela auguma – ne vairāk ka pusotra metra, trausla, ķermeņa augšdaļa ar ļoti baltu ādu, zaļpelēki mati gandrīz līdz jostas vietai, tie līdzinājās smalkām ūdenszālēm. Klasiski daiļa seja ar milzīgām un melnām acīm bez zīlītēm, kas it kā lūdzās pēc palīdzības.
Aizmirsis par bailēm, vecītis nometa no sevis darba kreklu, pārlika tajā nāru, cenšoties neieelpot dīvaino un stipro smaržu, kas nāca no tās ķermeņa, jo tā izsauca reibumu. Mikola atnesa upes radību uz savu būdu. Gulta viņam bija tikai viena – tur nāru arī noguldīja. Divas dienas Mikola nosēdēja pie nāras gultas, taču nāra nekādas dzīvības pazīmes neizrādīja. Beidzot Mikola pamanīja, ka nāras lielās acis apmiglojas, un saprata, ka viņa ir mirusi...
Aromāts arī no nāras sāka samazināties, pie reizes mazinājas arī dīvainais stāvoklis, kurā večuks bija zaudējis laika atskaiti.
Ekspedīcijas dalībnieki gan stāstu pierakstīja, bet onkulim ne īpaši noticēja. Tad Mikola aizveda viņus uz savu būdiņu un netālu no tās zem kokiem bija maza kapa kopiņa – uz tās pareizticīgo krusta vietā bija stabiņš ar kokā izgrieztu nāras figūriņu.
Saskaņā ar dažām leģendām nāras ir dēmoni, kas ēd cilvēku gaļu. Jūrniekus tās pievelk ar savu dziedāšanu un miesas aromātu.
1893.gadā Krieviju satricināja krasta apsardzes bruņukuģa Rusalka pazušana. Labi bruņotais tērauda tvaikonis pazuda bez pēdām pusceļā no Rēveles (tagadējā Tallina) uz Helsingforsu ar visu ekipāžu – 177 jūrniekiem.
Kuģi meklēja ilgi un neatlaidīgi. Kāsa Somu jūras līci no viena gala līdz otram, laida lejā ūdenslīdējus, pētīja jūras plašumus no gaisa balona, kas pacēlās no tvaikoņa Samojed (Самоед) klāja. Tomēr viss veltīgi, neviens līķis netika izskalots malā – arī tas izsauca visvisādas baumas. Krievu melnsvārči nelaida garam iespēju autoritatīvi paziņot, ka tas ir dieva sods par tik bezdievīgu kuģa nosaukumu: „Zināma lieta – nāra. Pati zem ūdens panira un cilvēkus dibenā aizvilka.”
Un patiesi! Kuģis, laižot ūdenī, nav ticis iesvētīts, jo „svētie tēvi” atteicās kāpt uz tamlīdzīgiem kuģiem (krieviem tolaik bija arī kuģi ar nosaukumiem Колдун, Леший, Баба-яга) un vispār dēvēja tos par „vella divizionu.”
Tikai otrajā dienā pēc bruņukuģa pazušanas pie vienas no saliņām piestāja glābšanas laiviņa; zem tās soliņiem atrada viena matroža līķi. Uz tā cepures bija rakstīts – Rusalka.
Vasīlija Čornija stāsts. Vasīlijs Čornijs () bijis virtuozs čigānu ģitārists un labs paziņa krievu valodas vārdnīcas slavenajam autoram Vladimiram Dālam. Reiz viesību laikā viņš Dālam pastāstīja tādu neticamu stāstu.
Reiz, klejojot pa Maskavas guberņu, vakarā apsēdies pie upes, dziļa omuta malā, ko vietējie sauca par Ivaškina omutu. Tā Jauzas upes dzidrajā ūdenī viņš piepeši pamanījis gar dibenu nesteidzīgi peldam kailu meiteni. Drīzi šī meitene iznirusi līdz pusei ārā no ūdens, nekaunēdamās kailuma, un ņēmās cieši pētīt Vasīliju. Čigāns neapjuka, un mēģināja aprunāties ar svešinieci. Taču tā klusēja un neatbildēja - tikai skumji smaidīja. Tad Vasīlijs nolēma to izklaidēt ar dziedāšanu, un balss viņam bija laba. Meiča ilgi viņā klausījās kā noburta, piepeši sākdama arī piedziedāt, ne mazāk skaisti. Sāka krēslot, un meiča ar zīmēm rādījusi, ka tai laiks doties prom. Čigāns ne aci nepaspēja samirkšķināt, kad tā jau bija ienirusi dzelmē. Tomēr viņš bija spējis pamanīt, ka kāju vietā tai ir zivs aste!
Par neparasto tikšanos nevienam nebija stāstījis. ie Ivaškinas atvara ar ģitāru nācis regulāri un izklaidējis "net tikai šo zilacaino nāru bet arī divas viņas draudzenes." Nāras izskatīgajam puisim esot pieķērušās. "Kad tabors noņēmās no vietas, es atnācu atvadīties, atnesu ledenes un riekstus, draugaļas manas gauži raudāja." Dāls bija taujājis, vai tās ir saprātīgas, uz ko tika atbildēts - "Labas pret labiem, bet ja ieskatīs, tad zīdaini uzdāvās, tādu kā mēs, ne kā nāras."
Dāls, iespējams žem šī stāsta iespaida, bija sācis vākt pastāstinus par šo tēmu, un bijis pārsteigts, cik to daudz - īpaši Orenburgas guberņā. Bija zemnieki, kas ne tikai nenoliedza zivjastaino sieviešu eksistenci, bet arī zvērēja, ka ne reizi vien redzējuši tās, sarunājušies. Zinātāji apgalvojuši, ka nāras nekad nenodzīvojot līdz vecumam, jo mirstot radībās. "Zināju es kādu puis;eno no nāras. Derīgs, spēcīgs, atklāta ūdens baidās, ūdenim tuvumā nenāk, bīstas noslīkšanas. Monastiras sādžas vīri izvilka viņu, vēl bērnu, no ūdens ar tīkliem. Ļoti viņš mocījās, kad būdā ienesa. Būdas saimnieks teicis, ka nemocīs, ja tīklos zivi sadzīs. No rīta atnāca vīrs tīklus palūkot, bet tie zivju pilni. To bērnu labi ļaudi pieņēma, turēja kā savu. Zivis tas nedzenāja, neēda. Strādāja saimniecībā. Ilgāk par citiem nodzīvoja, bez jautrības, skumjās" - tā Dālam pierakstīts.
Dāls apgalvo, ka nāras mitinās atvaros. ja nav atvaru - nav arī nāru. Ja atvars tumšs - tad nāras tajā ir ļaunas, bet tikai pret sieviešiem, ne vīriešiem. Ja atvars ir dzidrs un ne pārāk "iegriezts," tad varavas ir maigas pret abiem dzimumiem.
Dāls: "Muromā, uz Okas, īsta nāru valstība. Jūlijā upe mēdz būt kā piens - silti un tīri skalojas. Tad arī redz nāras, sēdošas uz akmens bluķiem. Mati gari - miesas jaukumus piesedz. Ja mati sasukāti - tātad ligavaiņus gaida. Ja mati nekārtībā - tātad skumst, nolād vientulību.
Leģenda Muromā pārstāsta it kā pie muižnieka Krasova nāra mājās par saimnieci bijusi. Divus bērnus tai Krasovs piedzīvoja. Mīlēja ļoti. Aiz māņticības viņu māju aizdedzināja. Kvasovs mēģināja no uguns neparasto sievieti paglābt. Pārsedzes iegāzās. Sadega viņš. Es lūkojos divējadi, atceroties, ka cilvēce dzimusi un izgājusi no okeānu ūdeņiem."

Baltkrievu nāras. Sens pagānisks nostāsts Baltkrievijā vēsta, ka pavasara un vasaras ziedēšanas pilnbriedā (Jāņos?!) no ūdeņiem iznākot nāras, lai apciemotu ciemus, laukus un pļavas.

Poļu nāras. Polijā nāras godināja ka ūdens garus un sauca par boginki.

Dienvidslāvu nāras. Dienvidslāviem tās bija sieviešu gari, kas saistīti ar ūdeni. Tiek sauktas par vilām. Tās ir skaistas meitenes ar izlaistiem matiem, pārzināja akas un ezerus, spēja „noslēgt” ūdens avotus.

Japāņu nāras. Liels skaits mazu un neglītu nāriņu mūmiju tiek glabāts daudzās Japānas svētnīcās. Tēma gana interesanta, ka ar laiku par to būtu kas jāuzraksta.

Zinātne par nārām. Oficiālā zinātne nāru esamību, protams, neatzīst, un neko par tām nezina. Tomēr ir arī tādi zinātnieki, kas patiesi nopietni pēta šo problēmu. Tomēr arī viņi uzskata, ka cilvēku-zivju (arī cilvēku-putnu vai cilvēku-zirgu) eksistence bioloģiski nav iespējama.
Spriežot pēc aprakstiem, nāras visai ilgi var uzturēties ūdens virspusē. Taču atrašanās tikai gaisā gan nevar būt tik ilga. Pagājušo gadsimtu ieraksti kuģu žurnālos liecina, ka visas noķertās nāras neglābjami gāja bojā – ātrāk nekā jūras amfībijas.
1960.gadā Karaliskās biedrības loceklis profesors Elisters Hardijs izteica pieņēmumu, ka cilvēks cēlies nevis no citiem primātiem, bet gan no pērtiķveidīgiem radījumiem, kas dzīvojuši zem ūdens.
Elains Morgans attīstīja šo ideju grāmatā The Aquatic Ape (1982.g.).
Karls Banze sava rakstā „Nāru bioloģijas pamati” uz dažādu ziņojumu pamata mēģināja aprakstīt nāras no zooloģijas viedokļa ka ūdens zīdītājus, kas dzīvo silto jūru seklajos piekrastes ūdeņos. Pēc Banzes domām eksistēja trīs nāru veidi:
1. Parastā nāra – mita Vidusjūrā un Atlantijas okeānā pie Portugāles un Spānijas krastiem.
2. Indijas nāra – mita Amerikas atlantiskajā piekrastē.
3. Eritrejas nāra – atrodama Sarkanajā un Arābijas jūrās, kā arī Indonēzijas arhipelāgā.

Daudzi avoti vēsta par to, ka nāras naktīs seklajos ūdeņos ar savām dziedāšanām ievilina ceļiniekus un jūrniekus. Talākais nav īsti skaidrs, bet, domājams, šie ļauži galu galā noslīkst vai pat zem ūdens tiek ēsti.
Neskatoties uz lielajām smadzenēm un arī darba spējām, nāru kultūra nav attīstīta. Uguns lietošana (tātad arī keramika un metalurģija) ir apgrūtināta dēļ ūdens vides. Tāpat nāras tā arī nav spējušas no jūrās atrodamajām zālēm attīstīt aušanu un līdz ar to apģērbu izgatavošanu.
Banze uzskata, ka ziņojumu skaita samazināšanās par nārām saistīta ar to, ka cilvēku ūdenstransports ir attīstījies tiktāl, ka cilvēka tieši kontakti ar ūdeni samazinās, pie tam tagad ir iespēja vagot jūru un okeānu ūdeņus tālu no krastiem, kas agrāk jūrniekiem kalpoja kā orientieri. Banze domā: „To izmiršanas iemesls – galvenokārt zivju nozvejas pastiprināšanās piekrastes zonās un jūras piesārņošana. Rezultātā pastiprināti savairojas medūzas, bet nāras, ar to maigo ādu, īpaši ķermeņa augšdaļā, nespēja pārciest svilinošo medūzu uzbrukumus.”

Hipotēzes.
Jūras dzīvnieki. Protams, ka daudzi biologi norāda, ka par nārām bieži tiek pieņemti dažādi jūras dzīvnieki, kā piemēram, sirēnas (dugongi (Halicore Dugong), jūrasgovis, lamantīni), delfīni un pleznkāji. Tieši jūrasgovs, kas ēd ūdenszāles, iztālēm var būt līdzīga pelēkam zivjcilvēkam ar zaļiem matiem.
Gaismas lūšanas ūdenī izraisīti māņi. 1981.gadā kanādiešu zinātnieki V.Lens un I.Šrēders mēģināja izskaidrot viduslaiku skandināvu rakstos minētos ziņojumus par nāru novērojumiem – tie esot gaismas lūšanas ūdenī stipri izkropļoti jūras dzīvnieku attēli.
Seksuālā versija. Tāpat eksistē versija, ka jūrnieki ilgo kuģojumu laikā bijusi stipri garlaikoti un nogribējušies pēc sievietes miesām, tamdēļ arī roņu vietā tiem rēgojās pusplikas ūdenssievietes.
Okeāna plašumi iedarbojas uz zemapziņu. Psihoterapeite Linda Kārtere-Eika spriež, ka okeāna plašumi iedarbojas uz cilvēka zemapziņu un tam sāk rādīties nāras.
Eksotiskas dienvidu saslimšanas. Ir vairākas slimības, kuru laika cilvēka āda pārklājas ar ko zvīņām līdzīgu, piemēram, psoriāze.
Dotie izskaidrojumi viena alga nespēj izskaidrot šo kriptīdu novērojumus no tuva attāluma. Toties nākamā versija gan spēj.
Mimikrijas radījums. Kriptologs Dž.Gulins ir izvirzījis interesantu versiju, ka uz Zemes eksistē kāds nezināms un neizpētīts radījums, kas ir spējīgs hipnotiskas mimikrijas rezultātā rādīties par visu ko - mežaveci, jaunavu Mariju, Mazo Zaļo, Mikipeli – tostarp arī par nāru. Gadījies ļaudīm acīs, tas pieņem kādu no cilvēka smadzenēs jau esošajiem tēliem un tā arī rādās. Solāris, tā sacīt...
Saskaņā ar šo teoriju radījums var izskatīties arī pēc cilvēka, būt tā apģērbts un arī runāt. Notikumā iesaistītā cilvēka apmiglotā apziņa var runāt pati ar sevi, tikām šis Radījums var netraucēti notīties.
Ģenētiska anomālija.
Sirēnomēlija jeb „nāras sindroms” – visai reta cilvēka attīstības anomālija (1/100 000 gadījumu). Tas raksturojas ar kopā saaugušām kājām, visbiežāk tas noved pie jaundzimušā nāves. Arī iekšējie orgāni tadiem bērniem ir attīstīti anomāli, urīna, dzimuma un gremošanas izvadi atveras ārēji līdzīgi kloākai. Zināmi tikai divi gadījumi, kad tādi cilvēki ir spējuši izdzīvot: Tifānija Jorksa (ASV) un Milagrosa Kerrona (Peru). M.Perona parcieta 3 operācijas, pēdējā no kurām sekmīgi norisa 2006.gada septembrī. Ispējams, ka šī medicīniska anomālija arī ir sekmējusi stāstus par nārām.

Nāru ķermeņu viltojumi.

Nāra no Fidži. Pazīstams izklaižu meistars F.T.Barnums sasniedza grandiozu popularitāti, demonstrējot „nāru no Fidži salām.” Pirmo reizi tās, it ka īstās, mūmija tika izstādīta 1842.gadā Ņujorkā. Vēlāk ar 38 cm garo mūmiju vņš apbraukāja visu Ameriku, kāda cilvēka vārdā pats sūtīja vēstuli uz avīzi, kurā aprakstīja vairākus notikumus no tās pilsētiņas dzīves, kur bija apstājies ceļojošais cirks. Noteikti tika pieminēta nāras mūmija kā sensācija.
Nesen speciālisti tomēr noskaidroja, ka nāras mūmija ir viltojums. Tā pagatavota no papjē-mašē un dienvidjūru zivs zvīņām. Ķermeņa augšdaļa ņemta no jauna orangutāna.

Sanktpēterburgas nāra. Sanktpēterburgas (ASV, Floridā) iedzīvotājs eBay izsolē izstādīja 1,5 m garu jūras briesmoni, kuru tas esot uzgājis kādā tukšā pludmalē. Iesākumā domājis, ka atradis kādu nezināmu zivi, bet vēlāk sapratis, ka neko tādu agrāk nav redzējis. Zvīņām klātais ķermenis ar galvu un rokām līdzinājās cilvēkam, tomēr kāju vietā atradās zivs aste. Atradējs uzskatīja, ka nāra kritusi par upuri tā saucamajam „sarkanajam paisumam” – milzīgam sarkano un toksisko ūdenzāļu sakopojumam.
Tirgot neparasto ķermeni sāka ar 2 ASV dolāriem, un pārdots tas tika par 1550 dolāriem. Tomēr vēlāk izrādījās, ka šī „nāra” ir mākslīgi izveidota – tās autors ir kāds Huans Kabana – mākslinieks no ASV. Viņš specializējas skulptūru veidošanā no īstu jūras zivju un dzīvnieku atliekām.

Nāru tēli kultūrā.
Pasaka.
Hansa Kristiana Andersena pasaka, pēc kuras vēlāk uzņemta pilnmetrāžas multfilma.
Mazā nāriņa. Jauka Volta Disneja multiplikācijas filma bērniem.
Mazās nāriņas statuja Kopenhāgenā. 1,25 m augsta un 175 kg smaga bronzas statuja. Atrodas ostā un to uzskata par Kopenhāgenas simbolu. Veidojis Edvards Ēriksens 1913.gadā pēc Hansa Kristiana Andersena pasakas par Nāriņu. To katru gadu apmeklē gandrīz miljons tūristu. 2010.gadā no aprīļa līdz novembrim Nāriņa devās uz Expo izstādi Šanhajā (Ķīnā).  
Nāra - Varšavas simbols. Tāda ir nāra Sava.

Saites.
Garu pasaule.