Pazemē iesprostotais vētras dievs un viltīgā lapsa: Dr. J.Matušeka iztulko 4400 gadus vecu šumeru mītu

Nesen — 2025. gada februārī — akadēmiskajā žurnālā IRAQ publicētajā Čikāgas Universitātes profesores, šumeroloģes dr. Janas Matušekas (Jana Matuszak) pētījumā analizēts sens šumeru mīts, kas pierakstīts uz Nipūrā atrastas, ar agro dinastiju IIIb periodu (ap 2540.–2350. g. p.m.ē.) datētas māla plāksnītes NI 12501.

Lai gan plāksnīte tika atklāta jau 19. gadsimtā un tās attēls rotā slavenā šumerologa Samuela Noa Kramera 1956. gadā izdoto grāmatu “No šumeru plāksnītēm”, tā līdz šim nebija pilnībā iztulkota.

Nepilnīgi saglabājies teksts satur šumeru mītu par vētru dievu Iškuru, kurš ir atbildīgs par lietus atnešanu uz šumeru zemi. Mīts sākas ar Iškura atrašanos auglīgā ainavā, kuru veido zivju bagātas upes un lieli liellopu ganāmpulki. Šī skaistā idille tiek iznīcināta, kad dievs un viņa ganāmpulks tiek nolaupīts, un aizvests uz pazemes pasauli – Kuru.

Satrauktais un bezpalīdzības sajūtas pārņemtais Iškura tēvs, šumeru augstākais (pēc Anu) dievs Enlils sasauc dievu sapulci un lūdz dieviem- anunnakiem palīdzēt atgūt viņa dēlu. Taču tikai lapsa pasper soli uz priekšu un piesakās doties glābšanas misijā uz pazemes pasauli.

Plāksnīti NI 12501 par īpaši unikālu un nozīmīgu padara divi momenti:

1. Vienīgais mitoloģiskais sižets, kur vētras dievs ir galvenais varonis;
2. Senākais literārais darbs, kurā darbojās mums labi zināmais pasaku viltnieks lapsa.

Daudzu tautu pasakās un teikās (to skaitā arī latviešu) lapsai ir viltīga dzīvnieka reputācija. Parasti viltība saistās ar kaut ko negatīvu, jo maldināt citus, lai sasniegtu sev vēlamu mērķi, ir neētiski. Tas ir secināms arī no latviešu tautas pasakām par viltīgo lapsu. Tomēr NI 12501 stāstā lapsas viltība ir nepieciešama, lai glābtu vētras dievu no pazemes pasaules gūsta un atjaunotu kosmisko kartību. Tā ir pasaule, kurā darbojās citi likumi, kurus pat Anu un Enlils nevar mainīt. Dievu varenība tur izbeidzās. Mīts par Iškura gūstu apakšzemē un glābšanu no tās skaidri atklāj, ka viltība ir augsta intelekta īpašība, spēja atrast risinājumu situācijās, kur ar spēku neko nevar izdarīt (Mans subjektīvais viedoklis, Matušekas pētījumā tāda formulējuma nav.).

NI 12501 plāksnītes stāsta kodols ir vētras dieva Iškura nonākšana kopā ar viņa govīm pazemes pasaulē, kas virszemē izraisa sausumu un badu. Tātad ir izjaukta kosmiskā kārtība. Dievi nevar uz to nereaģēt. Taču dievi zina, ka pazemes pasaulē zūd viņu autoritāte un spēks. Tieši šajā kritiskajā brīdi parādās lapsa, kura uzņemas neiespējamo misiju. Lai arī mīta beigas ir pazudušas, izmantojot citus, radniecīgus mītus par mirstošajiem un atdzimstošajiem dieviem, piemēram, Inannu un Dumuzi, ir iespējams rekonstruēt labvēlīgu nobeigumu: lapsa atved Iškuru atpakaļ augšējā pasaulē.

Plāksnīte NI 12501 satur vairāk nekā tikai izklaidējošu stāstu. Mīts aptver vairākas tēmas:

• Nāves un augšāmcelšanās motīvs;
• Gadalaiku cikliskais raksturs;
• Lauksaimniecības pārpilnības koncepts, kas saistīts ar dievišķā klātbūtni.

Čikāgas Universitātes šumeroloģes Dr. J. Matušekas pētījums ir ļoti nozīmīgs, jo tas atklāj ne tikai lapsas lomu seno šumeru kosmoloģiskajā modelī, bet arī parāda, cik nozīmīgi ir pētīt salīdzinoši mazizzināto senās Mezopotāmijas ķīļrakstu literatūru. Turpmāki pētījumi droši vien dienasgaismā izvilks vēl citus, līdz šim nezināmus šumeru mītus vai stāstus.

Šumeru civilizācija

Šumera bija senākā zināmā civilizācija, kas atradās vēsturiskās Mezopotāmijas dienvidu reģionā. Tā izveidojās halkolīta un agrā bronzas laikmetā, īpaši 4. gt. p.m.ē. otrajā pusē, balstoties uz agrākām kultūrām, kas reģionā pastāvēja jau 5.–6. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.

Pagaidām nav skaidra šumeru izcelsme. Ir vairākas teorijas, piemēram, tāda, ka šumeri, iespējams, bija Ziemeļāfrikas tauta, kas migrēja no Zaļās Sahāras uz Tuvajiem austrumiem, izplatot lauksaimniecību šajā reģionā. Tomēr pierādījumi liecina, ka senākie lauksaimniecības centri radās Tuvajos Austrumos (Auglīgajā pusmēnesī). Cita teorija kā šumeru pirmdzimteni norāda Dilmunu, kas, iespējams, atradusies Bahreinas salā Persijas jūras līcī. Neatkarīgi no tā, vai Bahreina bija šumeru pirmdzimtene – viņu leģendās pieminētā Dilmuna, vai nē, arheologi salā ir atraduši liecības par augstas civilizācijas klātbūtni – Mezopotāmijas stila apaļos diskus.

Vairums vēsturnieku uzskata, ka Šumeras pirmie pastāvīgie iedzīvotāji bija šumeru valodā runājoša Rietumāzijas tauta (par to liecinot pilsētu, upju un nodarbošanos nosaukumi, kas nav raksturīgi nedz semītu, nedz indoeiropiešu valodām).

Šumeru civilizācija izveidojas Urukas periodā (ap 4.gt.p.m.ē.) un turpināja attīstīties Jamdata Nasra un agrīno dinastiju periodos. Šumeru pilsēta Erida Persijas līča piekrastē tiek uzskatīta par vienu no vecākajām pilsētām pasaulē.

Vēsturiski ticami ieraksti šumeru rakstītajos avotos, māla plāksnīšu uzrakstos atrastajiem valdnieku sarakstiem sākas ar Kišas ķēniņu Enmebaregasi (Mebarasi). Viņš bija Kišas I dinastijas priekšpēdējais ķēniņš un šumeru valdnieku sarakstā minēts, ka viņš valdīja 900 gadus. Tāpat kā viņa dēls Aga, Enmebaregasi valdīja laikā, kad Kiša bija dominējošā pilsētvalsts starp pārējām šumeru pilsētvalstīm (valdīja agro dinastiju I periodā starp 2900.-2800.g.p.m.ē. vai agro dinastiju IIIa periodā ap 2600.g.p.m.ē.). Viņš ir pirmais ķēniņš šumeru valdnieku sarakstā, kura vārds ir apliecināts ar arheoloģiskiem atradumiem. Tas iezīmē kvalitatīvu lēcienu no mītiskās vēstures uz faktisko vēsturi.

Atklātie uzraksti ar Mebaragesi vārdu liek pētniekiem savādāk skatīties arī uz šumeru valdnieku sarakstiem. Agrāk uzskatīja, ka tie ir tīri mitoloģiska rakstura teksti, jo tajos minēti neiedomājami un neticami gari valdnieku valdīšanas laiki. Īpaši gari valdīšanas periodi, daudzu desmitu tūkstošu gadu garumā bija valdniekiem, kas valdīja pirms plūdiem. Pēc tam, kad tika atrasti dokumentāli pierādījumi Kišas ķēniņa Enmebaregasi vēsturiskumam, kļuva skaidrs, ka visticamāk arī citi sarakstos minētie ķēniņi bija vēsturiski reālas personas.

Šumeri pamazām zaudēja kontroli, palielinoties semītu (akādiešu) pilsētvalstu ietekmei no ziemeļrietumiem. Ap 2270.g.p.m.ē. Šumeru iekaroja semītu valodā runājošas akādiešu impērijas valdnieki, taču šumeru valoda saglabāja svētās valodas statusu. Šumeriem ap 2100.–2000.g.p.m.ē. Ūras III dinastijas laikā izdevās atjaunot savu dominanci, kas ilga simts gadus, lai gan akādiešu valoda šajā periodā un kādu laiku pēc tam joprojām tika lietota ikdienas saziņā un administratīvos tekstos.

Šumeru pilsētvalstu priekšgalā atradās valdnieks, kuram bija tiesības uz ensi – valdīšanu dievu vārdā. Valdnieks bija atbildīgs arī par pilsētas dieva templi.

Šumeru garīgais centrs bija Nipūra. Starp pilsētvalstīm bieži notika kari par zemi un apūdeņošanas sistēmām, kā arī par hegemoniju. Taču vienas pilsētas virskundzība pār citām šumeru pilsētvalstīm parasti bija īslaicīga. Dominējošās pilsētas-hegemones valdnieks ar titulu “lugals” (“stiprais vīrs”) parasti nejaucās citu pilsētvalstu iekšējās lietās.

4.gt.p.m.ē vidū liecības par riteņu transporta izmantošanu parādās gandrīz vienlaicīgi Mezopotāmijā, Ziemeļkaukāzā (Maikopas kultūra) un Centrāleiropā.

Ap 3000.g.p.m.ē. šumeri cilvēku un preču pārvadāšanai izmantoja ratus ar diviem vai četriem riteņiem. Saskaņā ar zinātnieka Stefana Bertmana pētījumiem, “šo transportlīdzekļu riteņi bija veidoti no diviem masīviem koka pusdiskiem, kas sastiprināti ar naglām un pārvilkti ar ādas “riepām””.

Ap 3200.g.p.m.ē. dižciltīgie un bagātnieki izmantoja kaujas ratus kā personīgu transportlīdzekli.

To apliecina arī L.Vullija vadītājos izrakumos Ūrā atklātais tā sauktais “Ūras standarts” (tā ir paša atklājēja interpretācija. Tagad uzskata, ka šī mozaīka rotāja kādas kastes ārpusi). Vienā no ainām šajā no gliemežvākiem, sarkana kaļķakmens un lazurīta veidotājā mozaīkā attēloti kaujas rati. Šī mozaīka, kura uzieta kapenēs PG779, tiek datēta ar apmēram 2550.g.pm.ē., kad , iespējams, nomira Ūras valdnieks Ur-Pabilsags. Tas ir viens no senākajiem neapstrīdamajiem pierādījumiem, ka šumeri riteni izmantoja pārvietošanās līdzekļos.

Jāpiebilst, ka ritenis kā podnieka ripa Tuvajos Austrumos ir pazīstams jau nedaudz agrāk. Tā parādās ap 4000-3500.g.p.m.ē.

Šumeri graudu malšanai galvenokārt izmantoja ar roku darbināmus dzirnakmeņus (nav liecību par riteņa mehānismiem dzirnavās - tās attīstījās vēlāk, hellēnisma un romiešu laikos).

Ķīlu rakstu šumeri izgudroja ap 3000.g.p.m.ē. Urukas periodā. Senākas plāksnītes bija tīri ekonomiska rakstura teksti, kuros bija tikai skaitļi, fakti, rēķini, ievākto miežu un dateļu daudzums, piešķirtās zemes platības.

Ar laiku rakstības izmantošana paplašinājās, teksti vairs nebija vienkārši tikai inventāra saraksts vai izsniegto/samaksāto kredītu apliecinājums. Ķīļraksts tika izmantots, lai radītu matemātiskus, astronomiskus, reliģisku un literārus tekstus, kā arī ziņojumu rakstīšanā, kas nozīmē, ka radās arī pasta piegādes.

Šumeri ir atstājuši pasaulē senākos literāros darbus: tie ir mīti par dieviem, kosmogoniju un varoņiem, taču pats izcilākais literārais darbs noteikti ir eposs par Gilgamešu.

Šumeru astronomi bija vieni no pirmajiem, kuri zīmēja zvaigžņu kartes, sagrupējot zvaigznes zvaigznāju kopās. Šumeru astronomi zināja par piecām planētām, kuras var saskatīt ar neapbruņotu aci.

Šumeri sāka mērīt telpu un laiku, par pamatu ņemot skaitli 60.

Agro dinastiju periods

Ap 2400.g.p.m.ē., agrīno dinastiju IIIb periodā, Šumerā bija autonomas pilsētvalstis, lai gan līdz 2350.g.p.m.ē. bija arī veiksmīgi mēģinājumi apvienot tās vienā valstī – valdnieks Lugalzagesi sakauj daudzas pilsētvalstis un izveido pirmo valsti, kas aptvēra gandrīz visu seno Mezopotāmiju. Parasti pilsētvalsti veidoja viens pilsētas centrs un mazākas apmetnes perifērijā.

Katrai pilsētvalstij bija savs dievs aizbildnis (kuram savukārt bija ģimene un personāls). Nipūrā tas bija Enlils. Taču pilsētās atradās vēl citi tempļi citiem dieviem.

Neskatoties uz politisko autonomiju, pilsētvalstīm bija līdzīga politiskā un administratīvā prakse, valoda, rakstība un ticības sistēma ar lokālām variācijām.

Lai arī katrai pilsētvalstij bija savs dievu panteons, bija dievi, piemēram, Enlils, kurus pielūdza visā Šumerā.

Šumeru valoda

Šumeru valoda ir mirusi jau apmēram četrus tūkstošus gadu. Tajā runāja senā šumeru tauta, kas tagadējās Irākas dienvidos izveidoja vienu no pasaulē senākajām civilizācijām. Tā ir arī viena no vissenākajām dokumentētajām valodām cilvēces vēsturē. Šumeru valoda tiek uzskatīta par izolātu – tā nav radniecīga nevienai citai zināmajai valodai un tai nav zināmu pēcnācēju. Šī izolētība, kā uzsver šumeroloģe Dr. J. Matušeka, padara tulkošanu no šumeru valodas īpaši sarežģītu.

Lai gan šumeru valoda kā sarunvaloda izzuda jau ļoti sen, tā turpināja dzīvot kā rakstu valoda. Senie babilonieši to izmantoja zinātniskos, reliģiskos un rituālos tekstos – līdzīgi kā vēlāk Romas katoļu baznīca liturģijā saglabāja latīņu valodu.

Vispārēja informācija par Iškuru

Iškurs ir sens šumeru vēju un zibens dievs. Plašākā nozīmē viņš ir Mezopotāmijas vētru dievs, kas saistīts ar gan ar dzīvību raisošām, gan lietus un plūdu iznīcinošam īpašībām (Segliņš, 2021, 76.lpp).

Vētras dieva destruktīvie aspekti ir vairāk izteikti Mezopotāmijas dienvidos, savukārt ziemeļos viņš biežāk tiek godāts kā auglīga lietus nesējs. Tas atspoguļo nokrišņu atšķirīgo nozīmi lauksaimniecībā attiecīgos reģionos (Bienkowski un Millard 2000: 2; Schwemer 2007).Tomēr abas Iškura rakstura puses ir labi dokumentētas šumeru un akādiešu literatūrā (Švēmers, 2001 un 2007).

Nav skaidrības par vētras dieva Iškura ģenealoģiju, taču pakāpeniski par viņa tēvu tiek atzīts debesu dievs Anu (Segliņš, 2021., 77.lpp). Reizēm šumeru literatūrā viņš ir pieminēts kā Enlila dēls, kā tas ir arī NI 12501 tekstā. Babiloniešu laika tekstos ir atrodama tikai viena norāde par Iškura māti – tā ir dieviete Uraša. Iškura sieva ir Medimša. Dievu sarakstā An=Anum ir minēti pieci Iškura bērni – 2 dēli un 3 meitas.

3.gt.p.mē. ikonogrāfijā Iškuru attēloja kā mītisku dzīvnieku ar lauvas un pūķa iezīmēm. Ūras III dinastijas laikā viņu attēloja kā bulli un šis attēlojums dominē arī turpmākajos gadsimtos. Bieži Iškuru attēlo ar zibeņiem rokās stāvot uz buļļa vai blakus tam.

Neskatoties uz to, ka Iškurs nekad neatradās panteona galvgalī, viņš bija diezgan ietekmīgs senās Mezopotāmijas dievs, kura īpašības pārņēma līdzīgi dievi kaimiņu tautas: Asīrijas dievs Veru, hurriešu Teššubu un hetu-luviešu Tarhuns.

Iškuru jau 3.gt.p.m.ē. pielūdz Lagašā, Adabā un Karkarā, kur atradas viņa galvenais templis “e-u-gal-gal(-la)” – Lielo vētru māja.

Līdz šim nebija zināms neviens mīts, kur Iškurs darbotos kā galvenais varonis. Ar profesores J.Matušekas jauno plāksnītes NI 12501 tulkojumu un analīzi viņš beidzot iegūst galvenā varoņa statusu un tas paplašina mūsu izpratni par vētras dieva vietu šumeru panteonā.

Plāksnītes NI 12501 atklāšana: Kramera interpretācija un tālāki pētījumi

Plāksnīti NI 12501 (P221771) 19. gadsimta beigās uzgāja Pensilvānijas Universitātes arheologi, veicot izrakumus Nipūrā.

Tieši šīs plāksnītes fragmenta attēls greznoja 1956.gadā iznākušās amerikāņu asirologa Samuela Noa Kramera grāmatas “No šumeru plāksnēm: 25 pirmie cilvēka pierakstītie notikumi vēsturē” vāku. Savas grāmatas 106.lpp, blakus melnbaltai plāksnītes fotogrāfijai, Kramers pievienoja īsu komentāru: “Vēl viens mīts par Enlilu [...] joprojām nepublicēts.”

Kramers plāksnīti gan pareizi datēja, gan sniedza īsu tās satura kopsavilkumu. Viņš arī norādīja uz vienu būtisku paralēli: mīta centrālo tēlu – lapsu – var salīdzināt ar lapsas figūru stāstā “Enki un Ninhursaga”.

Tomēr Kramers izvairījās no plāksnītes teksta pilnīgas tulkošanas. To, visticamāk, var skaidrot ar plāksnītes fragmentāro stāvokli – saglabājušās ir tikai nelielas teksta daļas, kuru nepilnības neizbēgami radītu plašas iespējas dažādai interpretācijai. Šādos apstākļos Kramers, šķiet, nevēlējās publicēt tulkojumu, kas neizbēgami būtu hipotētisks un spekulatīvs, tā vietā aprobežojoties ar vispārīgu satura izklāstu.

1965.gadā Ādams Falkenšteins savā pētījumā par Anunas dieviem transliterēja un daļēji iztulkoja epizodi, kurā Enlils uzrunā anunnakus.

2001.gadā zinātnieks Daniels Švēmers monumentālajā pētījumā par vētras dievu Iškuru transliterēja un iztulkoja vairākas teksta daļas, kur šis dievs tiek pieminēts.

2019. gadā Šilvija Ševeģārto (Szilvia Sövegjártó) savā pētījumā par lapsas tēlu senajā šumeru literatūrā detalizētāk izskaidroja Kramera novērojumu, ka plāksnītes NI 12501 tekstā lapsa spēlē līdzīgu lomu kā lapsa mītā “Enki un Ninhursaga”.

2025.gadā Čikāgas Universitātes profesore, šumeroloģe Jana Matušeka publicē pilnu plāksnītes teksta tulkojumu un analīzi – pirmo zināmo stāstu, kur galvenajās lomās darbojās vētra dievs Iškurs un lapsa.

Plāksnītes raksturojums

Plāksnīte NI 12501 tika salikta kopā no vairākiem fragmentiem. Tomēr, kā norāda Vestneholcs (2023), viens neliels fragments salikšanas procesā tika aizmirsts un tas tiek glabāts atsevišķi. Matušeka savā rekonstrukcijas zīmējumā tagad to ir novietojusi pareizajā vietā.

Vislabāk saglabājusies plāksnītes daļa ir 13,7 × 12,2 cm liela. Saglabājusies kreisā mala ir aptuveni 3 cm bieza, savukārt labajā pusē plāksnīte kļūst gandrīz divas reizes biezāka. Iespaidīgie izmēri liecina, ka tā sākotnēji bijusi ļoti masīva plāksne. Spriežot pēc izliekuma, raksta Matušeka, saglabājusies mazāk nekā trešdaļa no tās kopējā apjoma. Trūkst plāksnītes augšējās, apakšējās un labās malas daļas.

Par laimi, no kreisās malas saglabājies pietiekami daudz, lai apstiprinātu, ka pirmā kolonna patiešām bijusi “i” kolonna, un nelielais zudums augšpusē ļauj secināt, ka tās pirmās rindas atradušās ļoti tuvu teksta sākumam. Kopumā saglabājušās piecas teksta kolonnas, taču katras kolonnas beigās redzamā lielā atstarpe liedz pilnībā rekonstruēt tekstu.

Plāksnes reverss, tik tālu, cik tas ir saglabājies, ir pilnīgi tukšs, bez uzrakstiem. Tomēr pētījuma autore pieļauj, ka zudušajā labajā pusē, uz reversa, reiz varētu būt turpinājies teksts. Šobrīd kopumā ir pilnīgi vai daļēji salasāmas 69 rindas.

Pašlaik plāksnīte NI 12501 glabājās Stambulas Arheoloģijas muzejā.

Mīta rekonstrukcija

Plāksnītes fragmentārais saglabāšanas stāvoklis neļauj pilnībā rekonstruēt mīta sižetu, tomēr rūpīga teksta analīze un salīdzinājums ar citiem līdzīgiem stāstiem ļauj skaidrāk izprast saglabājušās epizodes.

Kolonna “i”

Plāksnītes NI 12501 sākums ir pazudis, tāpēc nav zināms, vai mīts sākas ar pasaules radīšanas aprakstu. Pirmās kolonnas saglabājušais teksts sākas ar idilliskas pārpilnības un saskaņas ainas tēlojumu: purvos, kanālos un upēs, kas mirdzējušas, mitušas vismaz trīs dažādu veidu radības.

Pirmās kolonnas 14.rindā saglabājušās ķīļraksta zīmes iepazīstina ar mīta galveno varoni Iškuru. Lai gan teksts tālāk apraujas, ir vērts atzīmēt, ka vētru dievs Iškurs bija arī kanālu inspektoru aizbildnis, tādēļ upju un kanālu apraksts šeit uzsver tieši šo viņa būtības aspektu.

Kolonna “ii”

Otrās kolonnas sākumā poētiski aprakstītas Iškura krāsainās govis. Joprojām valda labklājība un pārpilnība. Tomēr pār šo idilli nolaižas draudu ēnā. Grupa jaunu vīriešu kaut ko dara attiecībā pret dievu valdnieku Enlilu. Ko tieši, nav zināms, jo tālāk teksts apraujas. Kad trešās kolonnas sākumā teksts atkal kļūst salasāms, Iškurs kopā ar visām govīm jau atrodas pazemes pasaulē – Kurā.

Kolonna “iii”

Trešā kolonna vēsta, ka Iškura govis ēd zāli Kurā. Vārda “Kura” pieminējums norāda, ka vētras dievs un viņa govis atrodas pazemē. Tas nozīmē, ka Iškura govis ēda zāli, kurai trūka barības vielu un tādejādi tās nevarēja uzturēt savu saimnieku. Jādomā, ka laikā, kad vētras dievs bija ieslodzīts pazemē, virszemē pārstāja līt lietus un iestājās sausums.

Lai arī šīs dieva prombūtnes sekas (izņemot ceturtās kolonnas 2–3.rindas) saglabājušajās plāksnītes teksta daļās nav tieši aprakstītas, tomēr atsauci uz dievieti Espešu, kura cepa ļoti daudz maizes, varētu interpretēt šāda kontekstā.

Par seno Adapas dievieti Espešu informācijas ir ļoti maz. Trešās kolonnas tekstā viņa aprakstīta kā maizes cepēja.

Kolonna “iv”

Pirmās divas rindas atklāj dramatiskas sekas, ko izraisījusi vētru dieva prombūtne. Iškurs, kurš nodrošina lietu un līdz ar to arī visas dabas auglību, atrodas gūstā pazemes pasaulē. Virszemē šajā laikā bērni piedzimst, taču pārtikas trūkuma dēļ drīz mirst – tēlaini sakot, viņi “dodas uz Kuru”.

Enlils sasauc dievu sapulci un vēršas pie anunnakiem:

“Mans dēls tiek turēts gūstā Kurā.
[Vai ir kāds, kurš varētu] atvest viņu atpakaļ?
Iškurs tiek turēts gūstā Kurā.
Vai ir kāds, kurš varētu viņu atvest atpakaļ?”

Taču neviens no anunnakiem neuzdrošinās pieteikties šai bīstamajai misijai pazemē.

Ceturtās kolonnas 13. rindā parādās lapsa, kurš, acīmredzot, uzņemas atbrīvot Iškuru no pazemes gūsta. Ko tieši viņš tur darīja, teksts diemžēl nepasaka, taču ir skaidrs, ka viņa ierašanās izraisīja karstas diskusijas dievu vidū.

Kolonna “v”

Pēdējās kolonnas saglabājušajās rindās kāds, iespējams, Enlils izlemj, ka lapsai ir jādodas uz pazemes pasauli(3.–4.rindas). Tālāk tiek vēstīts, ka lapsai Kurā piedāvā maizi un ūdeni. Taču lapsa nevis vienkārši atsakās pieņemt pazemes pasaules maltīti, bet viltīgi, tēlojot, ka pieņem, paslēpj ēdienu un dzērienu somā vai maisā. Ar to arī stāstījums pārtrūkst un tikai var minēt, vai lapsai izdevās izvest laukā no Kuras vētras dievu Iškuru.

Stāsts pārtrūkst, bet visticamāk, ka lapsas misija bija veiksmīga

Lai arī plāksnītes teksts beidzās ar brīdi, kad lapsa vēl atrodas pazemē, tomēr, balstoties uz citiem līdzīgiem šumeru un babiloniešu mītiem, ir iespējams rekonstruēt labvēlīgu mīta noslēgumu. To, ka lapsas misija varēja būt veiksmīga, apliecina arī citi šumeru mīti un literāri sacerējumi, kur vētras dievs darbojās virszemē un nekas neliecina par viņa pastāvīgu prombūtni mitoloģijas kopainā.

Mīts par Iškura gūstu pazemē, iespējams, ir daļa no šumeru radīšanas mītu tradīcijas. Tas gan nevēsta gluži par pašu pirmo radīšanas aktu, bet gan par to, kā izveidojās tā pasaules kārtība, kurā mēs dzīvojam. Mīta shēma ir tipiska: sākotnējo labklājības un pārpilnības laikmetu satricina Iškura un viņa govju nolaupīšana un aizvešana uz pazemi. Šis notikums izraisa kosmiskās kārtības sabrukumu.

Tieši brīdī, kad dievi ir zaudējuši cerību, parādās varonis, kurš izglābj vētras dievu un viņa ganāmpulku no pazemes gūsta, atjaunojot svētīgos nokrišņus un auglību. Vai šis mīts vēsta par vienreiz notikušu kosmisku krīzi, kas tiek atrisināta galīgi uz visiem laikiem, vai arī tas ataino nokrišņu sezonālo raksturu Mezopotāmijas dienvidu daļā – to savā pētījumā mēģina izskaidrot Matušeka.

Motīvi un konteksts

NI 12501 ir unikāls teksts, jo tas ir vienīgais mitoloģiskais stāstījums, kur vētras dievs Iškurs ir galvenais varonis. Tomēr, ņemot vērā agrīno dinastiju IIIa perioda tekstu krājumu relatīvo nepieejamību un turpmāko gadsimtu literāro tekstu trūkumu, ir ārkārtīgi grūti konceptualizēt mītu par Iškura nonākšanu pazemē 3.gt.p.m.ē. vidus un beigu kontekstā.

Matušeka savā pētījumā ir izdalījusi piecus galvenos motīvus, kas parādās plāksnes tekstā un kuri ir atrodami arī citos šumeru, akādiešu un babiloniešu mītos, kur gan Iškurs nav galvenais varonis. Analizējot šos motīvus, zinātniece parāda, kā NI 12501 iekļaujas senās Mezopotāmijas mitoloģisko sižetu tradīcijās un literārajās kompozīcijās, kas veidojušās vairāku gadu tūkstošu garumā – no agrīno dinastiju IIIa perioda līdz pat Jaunbabilonijas laikiem.

Matušekas analizētie pieci galvenie motīvi:

1. Iškurs kā auglības nodrošinātājs;
2. Pazemes gūstā nonākuši dievi un citas pazudušas dievības;
3. Dievu bezpalīdzība un bezbailīgi varoņi;
4. Glābšana no pazemes pasaules (Kura) un citi ar to saistīti motīvi;
5. Enlils un lapsa.

Dievišķā klātbūtne kā labklājības garants un nokrišņu sezonālais raksturs Irākas dienvidos

Matušekas iztulkotais NI 12501 teksts apliecina, ka Iškurs bija lietus nesējs, kas nodrošinājis veģetācijas augšanu un līdz ar to iztiku gan lopiem, gan cilvēkiem. Mīta sākumā aprakstītā pārpilnības aina ar zivīm bagātām upēm, un lieliem Iškuram piederošiem govju ganāmpulkiem izbeidzās, kad vētras dievs un viņa ganāmpulki nonāk Kuras valstības gūstā. Rezultātā iestājās sausums un bērni mirst no bada.

Vecbabiloniešu poēmā “Eršemma Gud maḫ pa e₃-a”, kur Iškurs tiek godāts kā “lielais bullis”, atrodami mājieni par iespējamu dieva nāvi un atdzimšanu.

Šī poēma uzsver nokrišņu sezonālo raksturu Irākas dienvidos. Motīvs par vētras dieva ciklisko prombūtni un atgriešanos gan var tikt interpretēts kā Iškura nāve un atdzimšana, tomēr to nav iespējams tieši attiecināt uz NI 12501 tekstu, un šāda interpretācija būtu jāuztver ar vislielāko piesardzību, norāda Matušeka.

Lai arī kāds varētu būt mīta nobeigums, plāksnītes NI 12501 tekstā skaidri iezīmējās bažas par ūdensapgādes traucējumiem. Irākas dienvidos zemkopība pamatā balstījās uz apūdeņošanu – lai novadītu ūdeni uz saviem tīrumiem un dārziem, cilvēki raka kanālus, kas atzarojās no Tigras un Eifratas. Savukārt dzīvnieki bija vairāk atkarīgi no lietus, kam pateicoties ganībās auga sulīga zāle, tāpēc mīta centrā nonāk ganāmpulki un Iškurs kā lietus nodrošinātājs, kura iesprostošana pazemē izraisa badu lopiem un cilvēkiem.

3.gt.p.m.ē. nokrišņu daudzums bija ievērojami lielāks un vienmērīgāk sadalīts rudens un ziemas mēnešos. Saskaņā ar Rosta pētījumiem, administratīvie dokumenti no Ūras III dinastijas laika Ummas pilsētas liecina, ka apūdeņošana bija galvenokārt nepieciešama pavasarī, nevis sējas un dīgšanas laikā oktobrī un novembrī. Matušeka uzskata, ka šāda relatīvi mazāka atkarība no apūdeņošanas pirms ilgstoša sausuma perioda sākuma ap 2150.g.p.m.ē. varētu izskaidrot lielāku Iškura nozīmi senākajos tekstos, tostarp NI 12501.

Dievi, kas ieslodzīti pazemes pasaulē, dievu bezpalīdzība un bezbailīgs varonis, kurš glābj pazudušos dievus

Mīti par mirstošiem un atdzimstošiem dieviem, kuri kā ķīlnieki tiek turēti ieslodzīti pazemē, ir plaši izplatīti ķīļrakstu literatūrā. Senākais avots, kur šis motīvs ir nepārprotami skaidri dokumentēts, ir plāksnītes SF 31 (P010611) teksts, kas datēts ar agrīno dinastiju IIIa periodu. Tajā aprakstīta Ama’ušumgal (vai Inannas) periodiska, iespējams ikmēneša, nolaupīšana un atgriešanās no pazemes pasaules.

Divos leksikona fragmentos – IM 205093, iespējams, no sargoniešu skolas Umma, un 6N-T1012 no Ūras III dinastijas laika Nipūras – ir mājieni par vergu darbu, ko, atrodoties pazemes pasaulē, attiecīgi veikušas Inanna un Geštinana.

Lielākoties motīvs par gūstniecību pazemē atrodams mitoloģiskos tekstos, piemēram, “Inannas nokāpšana pazemē”, kuru galvenie varoņi ir Inanna, Dumuzi un viņa māsa Geštinana.

Plāksnītes NI 12501 teksts ir īpašs ne tikai ar to, ka tas ir vienīgais mitoloģiskais stāstījums par vētras dieva Iškura nonākšanu pazemē, bet izceļas arī ar to, ka apraksta šī notikuma izraisītas katastrofālas sekas – bērnu mirstību sausuma un bada dēļ.

Ne 3.gt.p.m.ē. piederošie teksti, ne arī vecbabiloniešu versija par Inannas nokāpšanu pazemē neapraksta to, kas notiek pasaulē, kad kāds no dieviem īslaicīgi nespēj pildīt savas funkcijas.

Tikai 2. un 1.gt.p.m.ē. mijā tapušais teksts par Ištaras nolaišanos pazemē attēlo sekas, ko rada mīlas un kara dievietes prombūtne:

“Bullis neapleca govi,
ēzelis neapaugļoja mātīti;
jauneklis neapaugļoja jauno meiteni uz ielas,
jauneklis gulēja savā guļamistabā,
jaunā meitene gulēja viena.”
(Ištaras nolaišanās pazemē, 77–80 // 87–90)

Tekstā NI 12501 ir atrodama saīsināta versija tam, ko varētu nosaukt par “bezpalīdzīgo dievu un bezbailīgo varoņu” motīvu, kas izceļ viena varoņa, šajā gadījumā lapsas drosmi un spēju uzņemties iniciatīvu brīdī, kad visvarenie dievi ir apjukuši un nav spējīgi paši rīkoties.

Dažādas šī mitoloģiskā sižeta variācijas atkārtojās pēc noteiktas shēmas: kosmiskā kārtība ir apdraudēta, dievi zaudē valodu un nekustīgi sēž vai organizē sēru sapulces; tiek meklēts varonis, kurš varētu atjaunot izjaukto kosmisko kārtību; beidzot šāds varonis atrodas un kārtība tiek atjaunota.

NI 12501 ceturtajā kolonnā Enlils uzrunā anunnakus un jautā, kurš no dieviem varētu atvest atpakaļ no kuras viņa dēlu Iškuru. Tikai lapsa uzņēmās bīstamo glābšanas misiju.

Mītā “Enki un Ninhursaga” pēc tam, kad Ninhursagas lāsts ir atņēmis Enki spēkus, dievi sēž putekļos. Arī šajā gadījumā tā ir lapsa, kas apņēmās sameklēt dievieti Ninhursagu, kura ir kaut kur paslēpusies.

Eposā “Anzu” dēmoniskais putns Anzu nozog likteņa plāksnes un tas izraisa apdullinošu klusumu pat augstāko dievu aprindās, pat dievu valdnieks Enlils bija bez valodas. Uzaicinātie dievi atteicās uzņemties Anzu nogalināšanu. Šo uzdevumu galu galā paveic dievs Ninurta.

Babiloniešu eposs “Enūma elišs” dievu bezspēcību apraksta šādi:

“Igigi un visi Anunnaki bija sapulcējušies,
viņi sēdēja ciešā klusumā.” (“Enūma eliš” II, 121–122).

Vienīgi Marduks uzņemas cīņu pret Tiamatu un pēc uzvaras kļūst par Visuma radītāju, un dievu ķēniņu.

Pazemē nonākušo dievu atbrīvošana nebija vienkāršs uzdevums, tas prasīja zināmu atjautību un pat viltību.

Mītā “Inannas nokāpšana pazemē” dievietes uzticamā sūtne Ninšubura neveiksmīgi mēģina iegūt Enlila un Nanna atbalstu. Vienīgi Enki piekrīt palīdzēt atgūt Inannu no apakšējas zemes – Kuras. Enki rada divas liminālas (robežstāvokļa) būtnes Kurŋaru un Galatūru, kuras spēj šķērsot robežu starp divām kosmiskām sfērām – zemi un pazemi. Tās var planēt, lidot, grozīties un pārvietoties neierobežoti. Enki tām līdzi dod dzīvības ēdienu un dzīvības ūdeni, vienlaikus brīdinot nepieņemt pazemes valdnieku piedāvājumus:

“Viņi jums piedāvās upi, pilnu ar ūdeni – nepieņemiet to!
Viņi jums piedāvās lauku, pilnu ar miežiem – nepieņemiet to!”

Kurŋara un Galatūra, ievērojot Enki norādījumus, veiksmīgi piemāna Kuras valdnieci Ereškigalu un panāk, ka tā viņiem atdod Inannas nedzīvo ķermeni. Izmantojot Enki dotos līdzekļus, viņi atdzīvina dievieti un iznes viņu laukā no pazemes, pārkāpjot nosacījumu, ka ikviens, kas ienācis tajā, nedrīkst to pamest. Lai saglabātu kosmisko līdzsvaru, Inannai bija jāizraugās aizvietotājs, kas paliktu viņas vietā pazemēs valstībā.

Eposā “Gilgamešs, Enkidu un pazeme” Enkidu paliek iesprostots pazemē, jo pirms tam neievēro sava drauga Gilgameša padomus.

Šīs daļējās paralēles liecina, ka NI 12501 lapsa zināja vai bija informēts par protokoliem, kas jāievēro, ieejot pazemē, lai izvairītos no ieslodzīšanas tajā. Taču lapsas rīcība atšķīrās no citu ceļotāju uz pazemes pasauli rīcības, kuri atteicās no bīstamās viesmīlības dāvanas. Savukārt lapsa tēlo, ka ēd un dzer, maizi un ūdeni veikli paslēpjot maisā vai somā. Šāda viltība, lai gan atbilda seno mezopotāmiešu uzvedības modelim pazemē, iespējams, balstās lapsas dzīves un paradumu novērojumos, jo tās mēdz aprakt savu ēdienu. Arī lapsu paradums rakt alas un veidot pazemes midzeņus padarīja šos dzīvniekus par ideāliem kandidātiem misijām uz pazemes pasauli.

Paralēles ar mītu par Enki un Ninhursagu

Jau Kramers lapsas piedāvājumu tekstā NI 12501 salīdzināja ar līdzīgu epizodi mītā “Enki un Ninhursaga”, kas saglabājies trīs babiloniešu manuskriptos. Pēc tam, kad dieviete Ninhursaga bija nolādējusi Enki par viņa incestuālajām attiecībām ar savām meitām (Mīta konteksts: Enki pārgulēja ar savām meitām: Uttu pretestība un Ninhursagas izaudzētie astoņi augi bija mēģinājums atjaunot līdzsvaru, ko Enki izjauca, apēdot augus), dievs smagi saslima. Pati dieviete pēc tam nozuda un neviens nezināja, kur viņu meklēt. Šajā brīdī stāstījumā parādās lapsa, kas jautā Enlilam: “Ja es pie tevis atvedīšu Ninhursagu, kāda būs mana atlīdzība?” Enlils atbild: “Ja tu atvedīsi Ninhursagu pie manis, es tev savā pilsētā uzcelšu divus bērzus [Iespējams, ka šumeru vai babiloniešu teksta oriģinālajā valodā nosauktie koki nebija bērzi, bet tā to tulkojuši agrākie šumerologi, lai eiropiešiem būtu saprotamāk.] un tavs vārds būs slavens.” Lapsa gatavojas ceļam, taču šeit teksts pārtrūkst. Tomēr ir skaidrs, ka misija bijusi veiksmīga, jo Ninhursaga atgriežas un piekrīt izdziedināt Enki.

Tā kā Enki ir pazemes saldūdens okeāna (Abzu) dievs, kas baro upes un avotus, dieva slimība, visticamāk, simbolizē traucējumus saldūdens piegādē. Līdz ar to Enki atveseļošanās nozīmē arī dzīvības uzturēšanai nepieciešamā ūdens atjaunošanos.

Abos tekstos redzams viens kopīgs motīvs: dieva prombūtne izraisa eksistenciālu krīzi saistībā ar ūdeni. Enki slimības gadījumā runa ir par pazemes saldūdens avotu izsīkumu. Savukārt mītā par Iškura gūstu dieva neesamība nozīmē lietus trūkumu, kas Mezopotāmijā ir vienlīdz bīstams signāls. Tā kā mītam “Enki un Ninhursaga” ir laimīgas beigas, tas dod pamatotu iemeslu domāt, ka arī NI 12501 stāstā par Iškura atbrīvošanu no pazemes lapsas misija bijusi sekmīga.

Lapsas divejādā uztvere mezopotāmiešu avotos

Lapsa kā limināls (ar jēdzienu limināls šeit domāta piederība divām kosmiskajām sfērām) tēls un viltnieks ir pieminēts arī vēlāku laiku šumeru un akādiešu tekstos un sakāmvārdos. Šī tēla būtība ir divējāda: viņš spēj pāriet robežas starp pasaulēm, bet vienlaikus viņam piemīt viltība un reizēm pat nodevība.

Tāpēc vēlākajos šumeru un akādiešu sakāmvārdos ir vērojama divejāda attieksme pret paļaušanos uz tās palīdzību. No vienas puses, kā liecina populārs sakāmvārds, citēts arī jaunasīriešu vēstulē ABL 555 (SAA 13, 45), pieķeršanās lapsas astei var nozīmēt izglābšanos. No otras puses, šķiet, ka mēģinājums sagrābt lapsu aiz ausīm var nest pretēju rezultātu – gluži atšķirīgi no ķeršanas pie vērša ragiem, kas tradicionāli simbolizē drošību un kontroli.

Enlils un Lapsa

Enlila un lapsas attiecību raksturs un izcelšanās līdz galam nav skaidra. Tekstā NI 12501 ir aprakstīta senākā abu tēlu mijiedarbība. Tās ir arī senākais avots, kur lapsa darbojās kā viltnieks.

Enlils un lapsa ir sastopami daudzos šumeru sakāmvārdos un pasakas no vecbabiloniešu plāksnītēm. Sakāmvārds uz bojātās plāksnītes SP 2+6.58, kas rekonstruēta, balstoties uz paralēliem tekstiem SP 2+6.71 un 72, liek domāt, ka lapsa ir mēģinājusi apmānīt pašu dievu valdnieku: “Lapsa meloja(?) Enlilam.” Tomēr šī formulējuma, kas ievada sēriju līdzīgu izteicienu, īsta nozīmē nav viegli nosakāma. Nav zināms, vai šis sakāmvārds vienkārši izceļ šī dzīvnieka divkosīgo raksturu, vai atsaucās uz konkrētu mitoloģisku notikumu, kas aprakstīts citos tekstos.

Īss stāsts, kas iekļauts SP 8 Sec. B 20 krājumā, kurā apkopoti sakāmvārdi un prozas miniatūras par lapsas tematiku, vēsta, ka sensenos laikos lapsa pieprasīja no Enlila vērša ragus – simbolu, kas Mezopotāmijā apzīmēja dievišķu statusu un autoritāti. Pārsteidzošā kārtā Enlils piekrita šai prasībai un lapsa ieguva dievišķās regālijas. Taču, kad sākās lietus, viņš vairs nespēja iekļūt savā ērtajā un drošajā alā – ragi bija pārāk lieli un traucēja. Šī situācija lapsu piespieda atzīt patiesību: dievišķās privilēģijas nav domātas viņam, un tās labāk atdot atpakaļ valdniekam Enlilam. Lai arī šīs pārdrošās prasības konteksts nav zināms, nekas stāstā neliecina, ka lapsa būtu mēģinājis izmantot viltību vai blēdību – drīzāk tas atklāj viņa ambīcijas un iedzimto nespēju pielāgoties autoritātei, kuru viņš vēlējās sev piešķirt. Tomēr Sövegjártó (2021.) apgalvo, ka no stāsta var secināt, ka Enlils paredzēja lapsas nespēju attaisnot savu jauno dievišķo statusu un šajā slēptajā cīņā par varu pārspējis lapsu viltībā.

Šumeru stāsts “Lapsa un Enlils kā tirgotājs”, kas fragmentāri saglabājies uz vairākām nesaistītām plāksnītēm, vēsta, ka Enlils pārģērbies par tirgotāju. Lai gan pilnībā sižetu vairs nav iespējams rekonstruēt, svarīgi ir atzīmēt, ka senajā Mezopotāmijā tirgotājiem bija ne pārāk uzticamu cilvēku reputācija. Kā norāda Matušeka, šis varētu būt vēl viens piemērs tam, ka Enlils izrādās viltīgāks par lapsu.

1.gt.p.m.ē. babiloniešu avotos Enlils un lapsa kopā parādās dažāda žanra darbos, sākot no populārās, lai arī fragmentāri saglabājušās lapsas sērijas stāstiem līdz pat tekstiem par zīlēšanu un pareģošanu pēc zīmēm, kā arī dievišķo aizliegumu sarakstiem. Lapsas cikla stāstā lapsa vairākas reizes tieši uzrunā Enlilu. Pašā teksta sākuma, kad Enlils, dusmīgs par zemes apmeklējuma laikā atklāto, aptur lietus līšanu, lapsa mudina dievu valdnieku saudzēt savu radību, jo viņš jau ir izlīdzis ar lielāko daļu savu ienaidnieku – pārējos gan Enlils tiek aicināts iznīcināt. Pēc tam teksts apraujas, taču neskatoties uz to, ka tas ir slikti saglabājies, nav pamata domāt, ka lapsas loma nokrišņu atjaunošanā būtu tieši saistīta ar stāstu, kas saglabājies uz plāksnītes NI 12501. Drīzāk, kā norāda Kīnasts (2003), šis ir pirmais lapsas mēģinājums noliegt savu vainu kādā pārkāpumā.

Dažos tekstos lapsa sauc Enlilu par savu kungu un sevi dēvē par ša Enlil-”tas, kurš pieder Enlilam”, turklāt pierādot savu uzticību (patiesu vai tēlotu) ar lūgšanām un upuriem.

Šumma izbu (seno Mezopotāmijas (galvenokārt asīriešu un babiloniešu) zīlēšanas plāksnīšu sērija, kas sastāv no 24 māla plāksnītēm un ietver apmēram 2000 teratoloģisku zīmju (omenu). Tajās aprakstītas anomālas cilvēku un dzīvnieku dzemdības, kuras tika interpretētas kā dievu sūtītas zīmes, uz kuru pamata tika pareģota nākotne.) V 114 plāksnītē minētā zīme – gadījumā, ja aita dzemdē lapsu – tiek interpretēta kā labvēlīga Enlila valdīšanas pazīme. Tā paredz gan aitkopības (t.i., pavalstnieku) pārpilnības pieaugumu, gan arī valdnieka valdīšanu, kas būs tikpat ilga un veiksmīga kā Sargonam.

Babiloniešu astronomijas tekstu apkopojumā Mul Apin I i 17 ir pieminēta Lapsas zvaigzne (mulKA₅.A) – viena no 33 Enlila zvaigznēm – kas tiek skaidrota kā d er₃-ra gaš-ri DINGIR[meš] “Erra, varenais starp dieviem”. Šis teksts arī norāda uz saikni starp Enlilu un Erru, kas šajā gadījumā varētu būt lapsa(?).

Noslēdzot apskatu par Enlila un lapsas attiecībām šumeru un akādiešu literatūrā vairāk, nekā 2 tūkstošu gadu garumā, Matušeka secina, ka nav neviena piemēra, kurā lapsa jebkad būtu veiksmīgi apmanījusi Enlilu, kas ir svarīgi NI 12501 gadījumā. Tas nozīmē, ka visticamāk lapsas misija, lai glābtu Iškuru, bija veiksmīga.

Šumeru literārais mantojums

Vairāki nozīmīgi teksti, to skaitā plāksnīte NI 12501, sakāmvārdu krājumi, “Enki un Ninhursaga”, stāsts “Lapsa un Enlils kā tirgotājs”, “Lapsas cikls”, uzieti Nipūrā, kur atradusies galvenā Enlila svētnīca. Iespējams, ka šie teksti arī tapuši šajā pilsētā un atspoguļo vietējās tradīcijas, taču vēlāk tie izplatījušies visā šumeru apdzīvotajā teritorijā.

No agrīno dinastiju perioda ir saglabājies diezgan maz literāru tekstu, taču, pilnīgi iespējams, ka šajā laikā izveidojās un attīstījās daudzi motīvi un sižeta līnijas, kas zināmas no vēlāka laika ķīļraksta literatūras. Ar agrīno dinastiju IIIb periodu datētā plāksnīte NI 12501 noteikti papildina mūsu zināšanas par senās Mezopotāmijas mitoloģiju un parāda, kā sižetiskie elementi tika izmantoti, veidojot stāstījumu par mītisko pagātni.

Tomēr nav iespējams noteikt, vai lapsas glābšanas misija“ Enki un Ninhursaga” ir iedvesmota no NI 12501 jo nav saglabājušās šā teksta kopijas. Visticamāk, ka abos mītos izmantots kopīgs mitoloģisko sižetu materiāls, kas laika gaitā mainījās un varēja atšķirties reģionāli.

Gan NI 12501, gan Bartas cilindrs, gan “Šurupakas pamācības” liecina par agrīnas Mezopotāmijas mitoloģijas literatūras bagātību. Turpmākos pētījumos tiks atklāti vēl citi teksti no agrīno dinastiju perioda (I-IIIb).

Kura – mirušo valstība

Šumeru vārdam “Kura” ir vairākas nozīmes – kalns, austrumi, pazeme un svešā zeme (Matušeka, 2025). Matušeka norāda, ka vārda “Kura” daudznozīmība šumeru literatūrā tiek izmantota stāstījuma mērķiem un, ja plāksnītes NI 12501 trešās kolonnas rindas apraksta Iškura govis ēdam zāli “kura”, tad ar to ir domāta pazemes pasaule, nevis Zagrosa kalnu sulīgās ganības, jo kalni šumeriem varēja simbolizēt robežu starp divām kosmiskajām sfērām.

Vārda “Kur” ķīļraksta zīme attēlo kalnu, kas ļauj domāt, ka pazemes valstība, iespējams, atradusies kalnos, kas atradās uz ziemeļaustrumiem no Šumeras austrumu robežas. Šumeru valodā ir vēl divi citi vārdi, kas apzīmēja pazemi – “Ki” un “Aral”. 2.gt.p.m.ē. laikā “Ki” pakāpeniski kļūst par dominējošo pazemes valstības apzīmējumu. Turpretī “kur” turpina lietot, apzīmējot kalnu (Segliņš, 2021, 147.lpp).

Šumeru laikos Šumeras austrumu robeža nesniedzās līdz kalniem un līdz ar to tie bija kaut kas tāls un neaizsniedzams. Tāpēc arī pazemes mirušo valstība tika novietota tur. Turpretī Akādas impērija jau ietvēra daļu šo kalnu reģiona un līdz ar to jēdziens “Kur” zaudēja savu ģeogrāfisko piesaisti un apzīmēja pazemes pasauli (Segliņš, 2021, 148.lpp).

Pēc senās Mezopotāmijas mitoloģijas radīšanas stāsta, eposa Atrahasis vēstījuma, dievi cilvēku radīja no māla, klāt piejaucot nogalinātā dieva Ve-ilu asinis. Līdz ar to katrā cilvēka bija dievišķā substance. Dievi bija cilvēku radījuši, lai tas kalpotu dieviem, lai tas veiktu dieviem vajadzīgos darbus.

Tomēr dievišķā elementa klātbūtne nedeva cilvēkam nemirstību. Kā raksta Segliņš, senajiem divupiešiem nebija ne augšāmcelšanās, ne pārdzimšanas, ne dvēseles vai gara pārceļošanas un pāriemiesošanās jēdzienu.

Pēc nāves cilvēks turpināja dzīvot kā “gidim” – spoks vai gars. Atšķirībā no seno ēģiptiešu pēcnāves dzīves koncepcijas, seno divupiešu priekšstatos mirušajiem nebija tiesas vai novērtēšanas procesa; viņi vienkārši parādījās Ereškigalas priekšā, kur viņi tika pasludināti par mirušiem un viņu vārdus pierakstīja rakstvežu dieviete Geštinana.

Pazemē mirušie ēda putekļus un mālu. Mirušā ģimenes locekļi rituāli lēja dzērienus kapā caur māla cauruli, lai mirušais varētu padzerties. Jau šumeru eposā “Gilgamešs, Enkidu un pazeme” Enkidu ēna Gilgamešam pavēsta, ka vislabāk pazemē klājās tiem, kuriem ir daudz pēcnācēju. Pēcnācēju pienākums bija rūpēties par to, lai aizgājējam pietiktu dzēriena vēl daudzus gadus. Ja cilvēks dzīves laikā nebija radījis pēcnācējus, tad pēc nāves viņam pazemē nebija pieejams dzēriens. No šādiem mirušajiem baidījās, jo ticēja, ka viņi var vajāt dzīvos. Vairākos avotos minēts, ka pazemē mirušie dzīvo tumsā kaili vai tērpti putnu spalvās. Kopumā Mezopotāmijas iedzīvotāji uzskatīja, ka dzīve pazemē ir tikai zemes dzīves blāvā ēna.

Mirušā statusu pazemes valstībā noteica divi faktori:

1. Sociālais stāvoklis dzīves laikā;
2. Mirušā radinieku rūpes par kapu uzturēšanu un regulāriem upuriem.

Valdnieki, piemēram, Urnamma un Gilgamešs, arī pazemē bija valdnieki un tiesneši u.tml. Šajā ziņā pazemes pasaules sociālā struktūra atdarināja uz zemes zināmo struktūru.

Ūras III dinastijas laikā tika uzskatīts, ka tas, kā cilvēkam klāsies pēcnāves dzīvē, ir atkarīgs no tā, kā viņš tiek apglabāts, vai tiek veikti attiecīgie bēru rituāli. Tiem mirušajiem, kuri tika apglabāti grezni, klājās labi. Savukārt trūcīgi apglabātājiem klājās sliktāk. Cilvēki, kuri netika pienācīgi apbedīti, piemēram, nomira ugunsgrēkā vai viņu ķermeņi sadega, kā arī tie, kas nomira vieni tuksnesī, nenonāca pazemē vai pat vispār pārstāja eksistēt.

Kuras valdniece ir dieviete Ereškigala, kuras priekšā ir bezspēcīgi ne tikai cilvēki, bet pat dievi. Kāds mīts vēsta, reiz dievi debesīs sarīkoja dzīres un ielūdza Ereškigalu. Pazemes mirušo valstības saimniece sava vietā uz debesīm nosūtīja savu vēstnesi Namtaru ar pavēli nosūtīt uz pazemi dievu, kurš viņas vēstneša priekšā nepiecelsies, lai viņa to nolemtu nāvei. Šīs pārdrošnieks izrādījās mēra un kara dievs Nergals. Vecākajā mīta versijā Nergals ar varu piespiež Ereškigalu kļūt par viņa sievu un piešķirt viņam pazemes valdnieka varu. Jaunākā versijā Ereškigala pati izvēlās Nergalu par savu vīru.

NI 12501 paralēles citu tautu mītos

1. Senas Anatolijas mīti

Anatolijas pussalā bija izplatīti mīti par debesu vētras dieva un viņa dēla Telipina pazušanu un atgriešanos. (hetu tekstu kataloga plāksnītes CTH 325 (mīts par vētras dieva pazušanu) un CTH 324 (mīts par Telipinu)) Sākotnēji Telipins bija hatu dievs, kas bija saistīts ar kultūraugiem un daži aspekti viņam bija kopīgi ar vētras dievībām. Abos mītos vēstīts, ka vētras dievs pazūd dusmu pilns, izraisot sausumu, badu un vairošanās pārtraukumu. Saules dievs uzaicina visus dievus uz mielastu, taču viņi nespēj remdēt izsalkumu un slāpes.

Lielākajā daļā versiju parasti tas ir pazudušā dieva tēvs, kurš pamana dēla prombūtni un informē pārējos dievus. Pašu dievu meklējumi beidzās bez rezultātiem, tāpēc tiek nosūtīts ērglis, taču arī tas atgriežas, neko neatradis. Dieviem par lielu pārsteigumu uzdevumu sekmīgi paveic mazā bite un, kā vēstīts CTH 325 § 18′′ plāksnītes tekstā, vētras dieva atgriešanās tiek nosvinēta ar bagātīgu mielastu.

Matušeka atzīmē, ka Anatolijas mītiem ir noteikti kopīgi motīvi ar NI 12501:

1. Dievs kā lietus nesējs;
2. Dieva pazušana un atgriešanās ar no tām izrietošajām negatīvajām un pozitīvajām sekām;
3. Tēva paziņojums par dēla pazušanu;
4. Bezpalīdzīgi dievi;
5. Dzīvnieka paveikts uzdevums.

Tomēr mītu detaļas atšķiras un nav pilnībā skaidrs, vai tie ir kaut kāda veidā saistīti, jo Anatolijas un šumeru tekstus šķir gan gadu tūkstoši, gan ģeogrāfiskais attālums.

2. Rietumsemītu mitoloģijā

Rietumsemītu mītos auglības, pērkona un vētru dievs Baals, lai arī varens un spēcīgs dievs, zaudē divkaujā ar nāves un sausuma dievu Mutu. Taču dieva nāve ir pārejoša un pēc tam, kad viņa māsa Anate ir sakāvusi Mutu, Baals augšāmceļas. Tomēr arī Muta nāve nav galīga, tas arī atdzimst un cīņa sākas no jauna. Skaidrs, ka mītu cikls par Baala nāvi un atdzimšanu ir saistīts ar dabas ritmiem un kosmiskās kārtības traucējumiem. Kopīgs ar NI 12501 ir tas, ka Baals arī bija atbildīgs par lietus atnešanu, tāpat kā šumeru mītos Iškurs. Baala nāve, tāpat kā Iškura gūsts pazemē, izraisa tādas pašas sekas.

Tomēr arī šajā gadījumā ir atšķirības, jo rietumsemītu mīti apraksta cikliski atkārtojošos mitoloģiskos notikumus, kamēr par NI12501 aprakstītājiem notikumiem pagaidām nevar izdarīt līdzīgus secinājumus.

3. Seno grieķu mīti

A) Persefones nolaupīšana

Seno grieķu mitoloģiskajā sižetā par Persefones nolaupīšanu ir vismaz divi ar plāksnītes NI 12501 mītu kopīgi motīvi:

1. Sausums un bads, kas rodas saistībā ar dievības atrašanos pazemē;
2. Granātābola sēkliņas apēšana piesaista pazemes pasaulei. Līdzīgi arī Mezopotāmijas tradīcijās ēdiena un dzēriena pieņemšana piesaista pazemei.

Tomēr jāuzsver būtiska atšķirība: grieķu mitoloģijā sausums un bads tiek interpretēts kā dievietes Dēmetras sēru izpausme, kad zemkopības un auglības dieviete, skumstot par meitas atrašanos pazemē, atsakās pildīt savas funkcijas. Šumeru tekstā NI 12501 situācija ir pretēja: tur šīs sekas izskaidrotas ar Iškura fizisku nespēju nodrošināt nokrišņus, jo viņš pats atrodas pazemē.

Mīts par Persefones nolaupīšanu ir seno grieķu etioloģisks skaidrojums gadalaiku cikliem, turpretī NI 12501 gadījumā pagaidām nav skaidrības, vai mīts par Iškura gūstu pazemē vēsta par vienreizēju kosmisku krīzi, kura pēc tam tiek atrisināta galīgi uz visiem laikiem, vai arī tas, tāpat kā mītu cikls par Dumuzi un Geštinanu, izskaidro sezonālos auglības un neauglības ciklus. Izņemot NI 12501, nav zināmi citi šumeru, akādiešu un babiloniešu mīti, kur būtu atrodama atsauce uz šo notikumu.

B) Pazemes pasaule un varoņu ceļojumi uz turieni

Sengrieķu priekšstati par pazemes mirušo pasauli vismaz senākajā periodā bija diezgan līdzīgi šumeru priekšstatiem. Agrīnajā mitoloģijā pēc nāves cilvēka dvēseles kā ēna mūžīgi mita pazemes valstībā, kur valdīja Aīds. Šajā pasaulē eksistence bija bez prieka, bez cerības un bez mērķiem. Vienīgais mierinājums, ar ko cilvēks šajā eksistencē varēja rēķināties, bija atmiņu saglabāšana par viņa darbiem dzīves laikā. Šāds liktenis mirušos sagaidīja neatkarīgi no tā, kāda bija viņu dzīve uz zemes.

Vēlāk šie priekšstati mainījās un kļuva sarežģītāki. Arhaiskajā periodā parādījās priekšstats par individuālu morālo atbildību pēc nāves, kāds nebija zināms senajiem mezopotāmiešiem.
Tomēr būtiski ir uzsvērt, ka arī grieķu mitoloģijā ir izplatīts motīvs par dzīvo nokāpšanu pazemē, līdzīgi kā tas ir seno mezopotāmiešu literatūrā. Jau pieminētajā šumeru eposā “Gilgamešs, Enkidu un pazeme” stāstīts par Enkidu ceļojumu pazemē. Grieķiem ir vairāki šādi stāsti, piemēram, par Hērakla, Orfeja un Odiseja došanos uz pazemes pasauli.

Salīdzinājumā ar šumeru varoņiem — Gilgamešu un Enkidu — grieķu varoņi ir daudz nekaunīgāki un pārdrošāki. Vismaz uz Hēraklu neiedarbojās pazemes valstības likumi un ierobežojumi — viņš ne tikai piekauj un savaino pašu pazemes valdnieku, bet pat izved virszemē pazemes šausmīgo sargu Kerberu, tāpat Hērakls no pazemes atpestī Tēseju. Protams, tas izskaidrojams ar to, ka Hērakls, tāpat kā Gilgamešs, ir pusdievs.

Citiem grieķu varoņiem ceļojums pazemes pasaulē gan neizvēršas tik veiksmīgs. Tēseja un viņa drauga Peritorija mēģinājums nolaupīt Aīda sievu Persefoni beidzās ar ieslodzījumu pazemē. Orfejam gan izdodas panākt atļauju atgriezt virszemē savu sievu Eiridīki, taču dziedonis pārkāpj noteikumus un sieva paliek pazemes valstībā. Viltīgajam Korintas valdniekam Sīzifam gan izdodas apmānīt uz laiku pazemes valdnieku, taču pēc tam maksā ar mūžīgu dievu sodu Tartarā velt milzīgu akmeni kalnā un tā arī līdz galam nekad neuzvelt.

Noslēgumā

Matušekas pētījums paver logu uz seno šumeru pasauli. Vēl pirms dažiem gadiem noslēguma pārdomās būtu rakstījis, ka šumeru mītos un eposos ir atspoguļoti šīs senās tautas atbilžu meklējumi uz eksistenciāliem jautājumiem. Taču tā tas nav. Šumeri ar tādiem jautājumiem savus prātus nenodarbināja. Viņiem Enlils vai Ereškigala bija tikpat reāli kā mums gravitācija un melnie caurumi. Šumeru mīti un eposi mums rāda, kā viņi aprakstīja pasauli, kurā dzīvoja. Šumeru prātus nodarbināja praktiski ar ikdienas dzīvi saistīt jautājumi un arī reliģiskie kulti bija daļa no šo praktisko dzīves jautājumu risināšanas un pārvaldīšanas.

Šāda kontekstā ir arī jālasa seno šumeru mīts par Iškura gūstu pazemē. Piedzīvojot ilgstošu sausumu un periodu bez nokrišņiem, šumeriem bija skaidrs, ka viens no viņu dieviem, šajā gadījumā Iškurs nespēj veikt savas funkcijas, jo atrodas ieslodzījumā pazemē. Vienīgais risinājums ir to izvest no pazemes.

Šumeru literatūrā eksistenciāli jautājumi tikai fragmentāri atpazīstami kā reliģiska (mistiska) pieredze, kas daļēji gūst apstiprinājumu dabas ritmos (Segliņš, 2021, 54.lpp). Pie tās pieder arī klīniskās nāves pieredze, kas, iespējams, ietekmējusi šumeru un vēlāko mezopotāmiešu episko literatūru. Piemēram, eposa par Gilgamešu septītajā plāksnē aprakstīts, ka Enkidu redz sapni, kurā viņu sagrābj Anzu un aizved uz pazemes pīšļu namu. To varētu interpretēt kā klīniskās nāves pieredzi.

Taču mītā par Iškura gūstu pazemē, kas aprakstīts plāksnītē NI 12501, noteikti veltīgi būtu meklēt eksistenciālus jautājumus. Turklāt šis mīts vēsta par kosmisku krīzi, ko izraisa vētras dieva ieslodzījums pazemē, nevis par cilvēka eksistenciālu robežstāvokļa pieredzi klīniskās nāves laikā.

Matušekas pētījums ir nozīmīgs ieguldījums šumeroloģijā un tas noteikti palielina izpratni par šumeru pasauli, kura mums ir tik maz zināma un bieži vien nesaprotama.

Avoti

Primārais avots :

cambridge.org

Sekundārie avoti :

news.uchicago.edu
cdli.earth
archaeologymag.com
ancient-origins.net
phys.org
de.wikipedia.org
en.wikipedia.org
oracc.museum.upenn.edu
en.wikipedia.org
tencinu.wordpress.com
en.wikipedia.org
en.wikipedia.org
oracc.museum.upenn.edu
worldhistory.org
en.wikipedia.org
facebook.com

Ilmāra Zvirgzda tulkojums. 2019. Eposs par Gilgamešu. Rīga: Jumava
Segliņš, Valdis. 2021. Senās Mezopotāmijas dievi, dēmoni un maģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds
Mitoloģijas enciklopēdija. 1.sējums. 1993. Rīga: Latvijas enciklopēdija
Mitoloģijas enciklopēdija. 2.sējums. 1994. Rīga: Latvijas enciklopēdija
2003. Pasaules vēsture vidusskolai I. Rīga: Zvaigzne ABC