Alva
Viegli kūstošs metāls, bronzas piedeva.
Vēsture. Alva pieder pie tiem metāliem, ko cilvēki atklāja un sāka izmantot tālā senatnē.
Senākās alvas atradnes bijušas Āzijā.
Ap 1500.g.pmē. Anglijā atklāja Kronvolas raktuves, kuras ilgu laiku apmierināja Eiropas zemju pieprasījumu. Alvas ceļš veda no Kornvolas pussalas Anglijā uz Vidusjūras piekrasti.
Vēl II-I g.tk.pmē. sauszemes ceļi parasti bija bez seguma. Romieši dēvēja alvu par "balto svinu."
Alvas nozīme būtiski pieauga līdz ar bronzas liešanas tehnoloģijas apguvi, kuras sastāvā tā bija nepieciešama (~15 %).
VI-V gs.pmē. monopols alvas ievešanā no Alvas salām (iespējams, Lielbritānijas) piederēja kartāgiešiem, kas šo noslēpumu greizsirdīgi sargāja.
Kad XII gs. atklāja atradnes Rūdu kalnos, sākās alvas izstrādājumu uzplaukums Eiropā.
Alvas lējēju amats pieder pie jau aizmirstas amatniecības nozares, kaut gan vēl pirms vairāk nekā simts gadiem alvas izstrādājumi bija plaši izplatīti. Gadsimtiem ilgi cilvēki lietoja alvas šķīvjus, bļodas, karotes un krūzes, cunftu namos un zeļļu brālībās bija daudz kannu un pokālu, aptiekās izmantoja dažādus no alvas izgatavotus traukus, baznīcu altārus greznoja alvas svečturi, kristāmbļodas un vāzes. Tikai niecīga daļa no daudzveidīgā alvas izstrādājumu klāsta saglabājusies līdz mūsdienām.
Fizikālās īpašības. Tā ir sudrabaini pelēks, matēti mirdzošs, mīksts metāls ar zemu kušanas temperatūru, labi padodas apstrādei, izturīgs pret gaisa un mitruma iedarbību. Nolietotos alvas traukus gandrīz bez zudumiem var pārkausēt un lietot no jauna.
Alva nav izturīga vienīgi pret aukstumu, jau -18 grādos pēc Celsija sākas sairšanas process, kura rezultātā rodas “alvas mēris,” kas alvas izstrādājumus pārvēršas pulverī.
Atrašanās dabā. Dabā alvu tīrā veidā sastop reti, parasti tā ir savienojumā ar citiem metāliem.
Alva Latvijā. Alvas trauku lietošana un alvas lējēju amats Latvijā izplatījās laikā no XIII gs. līdz XX gs. sākumam. Latvijā ar alvas apstrādi nodarbojās Rīgā un lielākajās pilsētās, tai skaitā – Jelgavā, Kuldīgā, Grobiņā un Liepājā. Lai gan alva ir viegli apstrādājama bez liešanas, tomēr par galveno alvas priekšmetu izgatavošanas veidu kļuva tieši liešana.
Alvu izkausēja kausējamā bedrē vai dzelzs katlā, atkarībā no tā, cik lielu un smagu priekšmetu vajadzēja izgatavot. Vissenākās formas bija no māla, kaļķakmens un ģipša. 17.gs. sāka lietot dārgās misiņa formas. Vienu formu izmantoja ļoti ilgi, pat piecdesmit un simts gadu. To nereti mantoja viens meistars no otra.
Latvijā alvas trauki un priekšmeti muzejos eksponēti samērā reti un, galvenokārt, fragmentāri. Tiek uzskatīts, ka vēsturiski alvas izstrādājumu vidējais vecums ir apmēram 30 gadi, pēc kura bieži vien alvas priekšmeti bijuši pakļauti pārkausēšanai.
Saites.
Alvas ceļš.
Metāli.
