Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Arāla jūra

Savulaik liels ezers Centālāzijā kazahijas un Uzbekijas teritorijās, kas nu ir izžuvis un kļuvis par Akumas tuksnesi.

Ģeogrāfija. Pamatā Arālu apūdeņoja Amudarja un Sirdarja, ar tām pietika, lai Arālu turētu normas robežās.

Vēsture. Arāla jūras robežas mainījušās visu laiku. Tas oticis dēļ tā, ka Arālā ietekošās upes pastāvīgi mainījušas gultnes - tecējušas uz Arālu, tad uz Sarikamišu. Tā Arāls atkāpās, bet pēc ta atkal ieņēma savas agrākās robežas.
Piemēram, tūkstoš gadu atpakaļ pa Arāla jūras dibenu pārgājienu veica Horezmas šaha armija, pa ceļam apstādamās lielās un plaukstošās pilsētās. Tagad izsīkušās jūras dibenā arheologi patiesi uziet cilvēka veidotas būves - piemēram, Kerdera mauzoleju, kas 800 gadus bija atradies 20 m zem ūdens.
Arāla jūru pētīja Alekseja Butakova ekspedīcija XIX gs. vidū. Viņš atklāja vairākas salas - Barsakelmešu, Kaskakulānu un Atdzimšanu (sākumā to nosauca par godu ķeizaram Nikolajam I). Atdzimšanas salai nebija kazahu nosaukuma, jo izveidojās tikai XVI gs. dēļ tā, ka jūra kļuva seklāka.
1960.gadā Arāls aizņēma 68 000 kvadrātkilometru platību ar maksimālo dziļumu - 71 m. Ezera ūdeņos mita 36 sugu zivis, 20 no tām bija rūpnieciska nozīme. Arāls noteica ne tikai reģiona klimatu, bet arī tā ekonomiku. Tā krastos atradās 10 konservu fabrikas, 2 kombināti un vairāk kā 65 zivju pieņemšanas punkti.
Arāls sāka izsīkt XX gs. 60.gados, jo ap to laiku strauji pieauga apūdeņojamo zemju platības. Galu galā tas arī padarīja galu Arālam. 60.gadu sākumā ezerā ietecēja ap 60 kubikkilometru ūdens gadā, 70.gadu sākumā - ap 40, 80.gadu sākumā - ap 15, bet 80.gadu vidū šis rādītājs bija jau tikai 1 kubikkilometrs. 1990.gados rādītājs stabilizējās ap 5 kubikkilometriem gadā. 
1989.gadā ezers sadalījās divās atsevišķās ūdenskrātuvēs. Dienvidu daļā dēļ paaugstināta sāļu daudzuma ūdenī gāja bojā visas zivis.
Sākumā ūdens atkāpās mazliet, pēc tam ātrāk un ātrāk. Pēdējos 15 gados process jau norisinājās strauji un ezers izsīka. 
1985.gadā režisors Sergejs Azimovs uzņēma filmu „Raudas pēc Arāla,” ko filmēt aizliedza. 80.gadu beigās filma tomēr tapa. Savulaik Arāls bija 2 reizes lielāks par Baikālu.
Tagad, pateicoties Kazahijas varas iestāžu pūlēm izdevies saglābt tikai tā ziemeļu daļu, ko apūdeņo Sirdarja. Amudarjas ūdeņi tiek izmantoti Karakuma kanālam un apūdeņošanas sistēmai. Arāla vietā tagad ir saindēts tuksnesis - desmitgadēm ilgi Amudarja un Sirdarja savos ūdeņos uz Arālu nesa ķimikātu atliekas un lauku mēslojumu, kas nosēdās jūras dibenā. Speciālisti uzskata, ka šoreiz Arāls vairs neatjaunosies.

Vozroždeņijes sala. "Atdzimšanas sala." Šī mazā saliņa (216 kvkm platība) Arāla jūrā (tagad pacēlums Arālkuma tuksnesī) kalpoja par sevišķi slepenu Padomju Savienības bioloģisko ieroču izpētes vietu, tagad pieder Uzbekijai.
Pirmo reizi krievpadomju militāristi spēra kāju uz salas 1942.gadā. Toreiz viņu uzdevums bija noskatīt vietu 52.lauku zinātnieciski-pētnieciskās laboratorijas evakuācijai, t.i. kara daļai, kas nodarbojās ar bakterioloģisko ieroču izmēģinājumiem. Sala likās tam piemērota.  Zivju konservēšanas rūpnīcu slēdza, nedaudzos vietējos iedzīvotājus izmitināja un kopš ta brīža sala kļuva par ārkārtīgi slepenu militāru objektu. Zvejniekiem un medniekiem pieeja te bija liegta.
Īsā laikā te uzcēla iespaidīgu izmēru kara pilsētiņu, laboratorijas korpusus, krematoriju bioatkritumu likvidācijai un pat lidmašīnu skrejceļu. Nākamos 40 gadus zinātnieki šeit pārbaudīja ģenētiski radītas bioloģisko ieroču sporas, to skaitā mēri, bakas, brucelozi, Sibīrijas mēri u.c. Izmēģināja uz laboratorijas dzīvniekiem, bieži vien mērkaķiem. Jo bīstamāks bija infekcijas izraisītājs, jo ātrāk tas nonāca salas laboratorijās.
1972.gadā militāristu vainas dēļ gāja bojā 6 zvejnieki. Tā kā Arālā bieži bija vētras, priekšniecība bija atļāvusi vietējiemniedzīvotājiem vajadzības gadījumā patverties vienā no salas līcīšiem. Tomēr reiz zvejnieki, kas pilnībā nenovērtēja pasākuma bīstamību, līcītī iekārtojās labā laikā. nejauša vēja pūsma viņu virzienā aizdzina mākoni ar izsmidzinātiem mēra baciļiem. Tas pārklāja 2 laivas un 6 dzīvības tika zaudētas jau pēc dažām stundām, pat nepaspējot sasniegt krastu. Infekcijas izplatīšanās nenotika tikai tādēļ, ka laivas ar miroņiem nejauši uzgāja militārais patruļkuģis.
Tomērcitos gadījumos mēra perēkļi ap Arālu ir uzliesmojuši, bijušas arī Sibīrijasmēra izpausmes. Bijušas pēkšņas karantīnas un eksotisku augļu partiju konfiskācijas. Interesanti, ka lielos daudzumos tieši uz salu arlidmašīnām nogādāja eksotiskos augļus - tie bija nepieciešami laboratorijas dzīvnieku barošanai.
1970.gadu beigās krievu spiegi iemanījās pat izzagt no ASV 1976.gadā atklātās leģionāru slimības izsaucēju.
Bieži vien no laboratorijas saindējās savvaļas saigu bari, to bija daudz salās un ezera piekrastē. Pēc katra "eksperimenta" tūkstošiem kareivju devās "sakopt" teritoriju - stepi apstrādāja ar lizolu (mēra izraisītājs šī preparāta iedarbībā iet bojā 1,5-2 stundās). Dzīvnieku līķus vāca un nodeva laboratorijās visā PSRS teritorijā.
Eksperimenti ar cilvēkiem. Mēļoja, ka tādi notikuši - izmantoja uz ilgiem termiņiem notiesātos. detaļas nav zināmas. neliela daļa no tiem atgriezās savās iepriekšējās ieslodzījuma vietās un varēja cerēt uz pirmstermiņa atbrīvošanu.
1988.gadā, mēģinot iznīcināt pierādījumus Padomju Savienība visus savus Sibīrijas mēra uzkrājumus izmērcēja balinātājā, un mucās esošos materiālus apraka.
Viss pēkšņi beidzies 1992.gadā, militāristi atstāja salu dažu dienu laikā. Vietējie iedzīvotāji pamešanu pamanīja tikai pēc tā, ka vairs neieradās smagās kravas lidmašīnas. Vēl pēc tam gadu vai divus vietēji baidījās šīs vietas apmeklēt. nedaudzie dosminieki atrada salā visu esam savās vietās: dārga kara un celtniecības tehnika, pilsētiņa vairāku tūkstošu ļaužu dzīvošanai. Dzīvojamās telpās bija mēbeles, trauki, dažādas mantas, pat televizori. Durvis uz laboratorijas telpām gan bija slēgtas, laboratoriju aparatūra nomontēta un izvesta.
Uzbekija ,kam tagad sala piederēja, vērsās pēc palīdzības pie amerikāņiem. ASV zinātnieki 1997.gadā sāka šīs salas izpēti un konstatēja, ka sešos no 11 apbedījumiem sporas ir izdzīvojušas.
2001.gadā te ieradās jau iespaidīga ekspedīcija. Ņēma augsnes paraugus, atklāja kapus ar bioatkritumiem un vairakus desmitus ieraktas tērauda cisternas. Speciālisti uzskatīja, ka cisternās atrodas nāvīgi bīstami biomateriāli, kas tikuši radīti šais laboratorijās.
Kopumā amerikāņi nomierināja varas iestādes, ka salā nav nekādas īpašās bakterioloģiskās bīstamības - drīzumā turpu ieradās marodieru bari. Lai gan tolaik sala vēl bija īsta sala ar ūdeni apkārt, visu vērtīgo izlaupīja ļoti ātri, palika vien plikas sienas.
Amerikāņi it kā atzinuši, ka ir netieši norādijumi par aksperimentiem ar cilvēkiem. Piemēram, laboratorijās bija cietuma tipa dzīvojamie boksi. Līdz šim arī nav īsti skaidrs, kamdēļ militāristi tik pēķšņi atstāja salu.
Pēc Arāla jūras izžūšanas šī sala kļuva par pussalu. pastāv risks, ka tuksneša grauzēji varētu inficēties ar apglabāto biomateriālu, kas varētu būt inficēts.

Barsakelmešas sala. Tiek uzskatīta par anomālu zonu.

Saites.
Ezeri.