Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Atlantīda

Ar Atlantīdu kopš sengrieķu Solona un Platona laikiem saprot tūkstošiem gadu senu augsti attīstītu civilizāciju, kas atradusies Atlantijas okeānā aiz Gibraltāra (Hērakla stabiem) un gājusi bojā pēkšņā un briesmīgā katastrofā nogrimstot okeānā. 

Pirmo reizi Atlantīdu pieminējs Platons savos dialogos "Tīmajs" un "Krītijs. Kopš tā laika strīdi par to nenorimst. Šim stāstam neticēja un to apstrīdēja jau Platona skolnieks Aristotelis un Strabons. Atlantīdas teorijas piekritēji senatnē bija Sicīlijas Diodors un Plīnijs Vecākais.

Pēc Šlīmaņa atrastās Homēra mītiskās Trojas, arī zinātnieki sāka uzmanīgāk izturēties pret ziņām par Atlantīdu. Ir izvirzītas milzum daudz teorijas par šīs mītiskās zemes atrašanās vietu sākot ar Krievijas ziemeļiem un beidzot ar Brazīliju, lai gan Platons precīzi norādījis vietu - Atlantijas okeānā aiz Gibraltāra. Vesela gūzma ezotēriķu-pajoliņu atlantiem piedēvē zilus brīnumus - telepātiju, milzīgu augumu, modernas tehnoloģijas, lidaparātus un trešo aci.

Līdz pat šai dienai zinātniekiem nav izdevies apstiprināt tādas Atlantīdas pastāvēšanu, lai gan ne mazums pasaulē ir senatnē apdzīvotu vietu, kas tagad atrodas zem ūdens.

Saites.
Nogrimušo celtņu saraksts.
Lemūrija/Mu.

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Senās liecības hronikās par Atlantīdu.
Grieķiski - Ἀτλαντὶς νῆσος.
Atlantīdas nosaukums radies no titāna Atlanta vārda.

Ar Atlantīdu kopš sengrieķu Solona un Platona laikiem saprot tūkstošiem gadu senu augsti attīstītu civilizāciju, kas atradusies Atlantijas okeānā aiz Gibraltāra (Hērakla stabiem) un gājusi bojā pēkšņā un briesmīgā katastrofā nogrimstot okeānā.

Solons. Pirmais, kas bija runājis par grimušo Atlantīdas kontinentu savā darbā Atlantis, bija Solons. Taču viņa darbs nav saglabājies līdz mūsdienām. Par to mēs zinām tikai pateicoties vēlākajiem Platona darbiem. Pats Solons ziņas par to esot ieguvis no Saīsas Amona priesteriem Ēģiptē, kad devās ceļojumā pēc politisko reformu organizēšanas Atēnās.

Platons. Par Atlantīdas mītisko salu pasaule pirmo reizi uzzināja tieši no viņa, kura dialogos „Tīmajs” un nepabeigtajā „Krītijs” pirmo reizi to aprakstīja. Šajos dialogos pierakstīta Atēnu politiķa Solona sniegtā informācija, iegūta no ēģiptiešu Amona priesteriem Saīsā.
Uz Atlantīdas teorijas bāzes Platons pamatoja savu mācību par valsti savā dialogā "Valsts."
Diemžēl dialoga "Krītijs" beigas ir pazaudētas, citur gan teikts, ka tas ir nebabeigts. Domājams, tajā tika aprakstīta Atlantīdas bojāeja. Teksts apraujas ar frāzi, kurā teikts, ka pār nelaimīgo salu gāzušās dievu dusmas. Par bojāeju minēts arī dialoga sākumā - dēļ lielās salas nogrimšanas okeāns aiz Hērakla stabiem kļuvis nekuģojams lielā platībā sekluma un dūņu dēļ.
Daudzi Platona laikabiedri viņam neticēja, pat viņa tuvākais skolnieks Aristotelis. Arī vēlāko laiku pētnieki skaitļus un datus nosauca par fantastiskiem. Pats Platons pilnībā apzinājās sava stāstītā neticamību un tamdēļ vairākkārt no jauna atkal apliecināja, ka viss rakstītais nav viņa izdomāts, bet atreferēts tā, kā to stāstija Solons.
Daudz faktu no dialogiem liecina par labu Platonam. Atlantīdā dzīvojušo dzīvnieku un augošo augu apraksti saskan ar Amerikā esošajiem un grieķiem nepazīstamiem. Tāpat tajos parādās tādas zināšanas ģeogrāfijā un astronomijā, kādas grieķiem tā kā nebija vis. Darbā ir apraksts, kurā Platons tēlo Atēnai iedalīto zemju ģeoloģiju Ledus laikmetā, kas visai labi saskan ar mūsdienu priekšstatiem par to.
Tuvāk par to esejā Platons par Atlantīdu.

Aristotelis – lai gan ir Platona skolnieks, viņš ir agrīns Atlantīdas teorijas kritiķis (esot noliedzis Atlantīdas pastāvēšanu), taču raksta par plašu salu Atlantijas okeānā. "Platons ir mans draugs, bet patiesība tomēr ir dārgāka," - šos vārdus Aristotelis esot teicis Atlantīdas sakarā.

Krantors – Platona skolnieks, kurš apgalvo pats redzējis kolonnas ar Atlantīdas vēsturi Saīsā. Mazajam Zaļajamnav zināms par to nekas sīkāk.

Plūtarhs – rakstījis par kontinentu Saturniju un salu Ogigiju okeānā, aptuveni 5 dienu jūras brauciena attālumā no Britānijas.

Homērs – viņš piemin salu Ogigiju, kurā mitusi nimfa Kalipso.

Marcelīns – rakstīja, ka Aleksandrijas inteliģence Atlantīdas bojāeju uzskatījusi par notikušu faktu.

Prokls – raksta, ka netālu no Eiropas krastiem okeānā bijušas salas, kas vēlāk nogrimušas.

Hērodots – atstājis vairākas norādes uz Atlantīdai līdzīgu vārdu, kurā dēvēta noslēpumaina feniķiešu pilsēta Atlantijas okeānā – Tartēsa.

Sicīlijas Diodors – stāsta par amazoņu un atlantu karu, mītu par Atlantiju. Sniedz jauku Atlantijas salas aprakstu.

Teopomps – atstāsta ķēniņa Mida un satīra Silēna sarunu par plašu ārkontinentu.

Tertulliāns – piemin Atlantīdas nogrimšanu, runājot par zemes virsmas pārmaiņām.

Rihtera papirusi - ļoti diskutabla ir šo papirusu oriģināla izcelsme. Tos itkā uzgājis vācu pētnieks Rihters 1935.gadā kādā šodien nezināmā senēģiptiešu pilsētā Rietumsahāras teritorijā. Pats gāja bojā Otrajā pasaules karā, bet papirusi un to kopijas esot tikuši savākti (daļēji?) no viņa radiniekiem.
Papirusos gāja runa par kādas Karhas valsts vēsturi - tā atlanti paši esot saukuši savu zemi? Ziņas papirusos vēstīja, ka Atlantīda nav bijusi neko liela, bet stipri izstiepta A-R virzienā. Atradās starp 25. un 40.ziemeļu platuma grādu - tātad Vidusjūras, Ēģiptes un ASV dienvidu daļas līmenī. No Ziemeļamerikas krastiem to šķīra kādi 1000 km.
Salas rieteņu daļa bija pārsvarā kalnaina, visaugstākie bija Šakaba kalni (iespējams, ap 3000 m augstumā).
Salas rieteņu daļa bija pārsvarā kalnaina, visaugstākie bija Šakaba kalni (iespējams, ap 3000 m augstumā). Salas DA daļā atradās divas nelielas kalnu grēdas - Mahaša un Arvada kalni. Atlantīdas DA atradās izstiepta pussala, kas tiecās uz Āfriku un līdz tai palika tikai kādi 250 km. Visu centrālo daļu un arī austreņu daļu salā aizņēma līdzenums (tā rakstīja arī Platons). Labvēlīgs klimats un auglīga augsne ļāva Karhas iedzīvotājiem ievākt divas ražas gadā.
Salā bija liela upe - Šastra, kas iztecēja no Šakaba kalniem, šķērsoja centrālo daļu no rieteņiem uz austreņiem, pēc tam pagriezās uz dienvidiem un ietecēja Atlantijas okeānā. Pašā zemākajā salas daļā, gandrīz centrā, upe izpletās, veidojot tāda paša nosaukuma ezeru. Šai ezerā atradās paliela sala, kurā izvietojās Karhas galvaspilsēta - Liagora. Papirusos aprakstītā Liagora apmēram atbilst Platona aprakstītajai Poseidonijai. Tā bija ne tikai administratīvais centrs, bet arī liela tirdzniecības osta. Līdz tai uz augšu pa Šastru spēja atbraukt jūras kuģi. Abos ezera krastos atradās divas mazākas pilsētas - Alaša un Mahanarta.
Liagoras centrā patiesi atradās liela svētnīca, tikai ne Poseidona (pēc Platona), bet gan Amona. Karhas iedzīvotāji pielūguši sauli. Svētnīca bija liela pakāpju piramīda kanāla ielenkumā, un tā bija visas valsts centrs.
politiski Karha bija teokrātiska valsts - tai nebija laicīga valdnieka, bet valsti pārvaldīja Amona priesteri. Tie sevi uzskatīja par Amona dēliem un to dinastija bija nepārtraukta. Rihtera papirusos esot detalizēts vārdisks visu šo priesterķēniņu saraksts. Pirmais no tiem bijis kāds Sogars, kura laikā arī izveidojusies šī valsts. Viņa laikā: "...dievi nokāpa uz zemes, iemācīja mūs art zemi un rakstīt hieroglifus, iemācīja iegūt metālus un būvēt kuģus, iemācīja pielūgt Amonu un godāt tā kalpotāju varu. Pēc tam dievi pacēlās augšup debesīs."
Apmēram 1 000 gadu pēc savas vēstures sākuma atlanti sāka doties tālos jūrasbraucienos un izpētīt pasauli. Pirmām kārtām tie devās Āfrikas virzienā, kuras piekrastē tika dibināta Amenemfas pilsēta - iespējams, tā pati, kurā arī tika uzieti Rihtera papirusi. Nākošajā tūkstošgadē atlantu apmetnes Āfrikā stiepās no Senegālas ietekai līdz Britānijai un no Orinoko grīvas līdz Floridai. Praktiski visur tie tikās ar barbariem, kam nebija nekādas kultūras. Reizēm ar tiem karoja, reizēm tirgojās. Iekarot jaunas teritorijas atlanti īpaši necentās.
Ja ticēt Rihtera papirusiem, tad kopš tiem lakiem līdz papirusa sarakstīšanas dienai pagājuši 3000 gadi. ja pieņemt, ka papirusa vecums ir ap 5000 gadu, tad atlantu civilizācija sanāk ap 8000 gadu veca. nekas nav teikts par Karhas zemes nogrimšanu, jo šāds notikums nebija vēl noticis.
Vēl papiruss min atlantu kolonijas, kas dibinātas Vidusjūras austreņu daļā. No tām galvenās bija Troja Mazāzijā un Knosa Krētas salā.

Maiju raksti. Maiju sakarā ir trīs tādi rakstu avoti, kas varētu liecināt par Atlantīdas eksistenci:
1. Popol-Vuh. Maiju kičes cilts hronika, pierakstīta tagad ar latīņu burtiem. Tā vēsta par trim varoņiem, kas devušies uz austreņiem pie kāda varena ķēniņa zvērēt uzticību.
2. Čilam balam. Vienā no tās grāmatām - "Jaguāra pravieša grāmatā," tiek aprakstīta iespējamās Atlantīdas bojāeja: "negaidīti uznāva milzīgs gāziens, gāja lietus, kad trīspadsmit dievu pazaudēja savus zižļus, nogāzās debeši, krita uz zemes, kad četri dievi, četri bakaba sagrāva to."
3. Bīskapa Landas liecība. "Ziņojumā par lietu stāvokli Jukatānā" viņš raksta, ka daži indiāņu sirmgalvji stāsta, ka viņu zeme bijusi tādas tautas apdzīvota, kas nākusi no austreņiem. Šo tautu izglābis kāds dievs, kas tai parādījis 12 ceļus pāri jūrai.
Tādējādi, iespējams, ka vēl irms Atlantīdas bojāejas viens no kultūrtautas atzariem to pametis (ČilamBalam liecība), pa 12 ceļiem pametuši dzimteni (Landas ziņojums) un vēl pēc tam uzturējuši kontaktus ar dzimteni (Popol Vuh liecība). Diezgan drosmīgs secinājums, vai ne?!

Nogrimušas Atlantijas okeāna salu valsts liecības tautu folklorā.
Guanči – Kanāriju salu pirmiedzīvotāji nogrimušo zemi sauca par Atāliju, un sevi uzskatīja par vienīgiem izglābušamies cilvēkiem pēc katastrofas. Bija visai izbrīnīti, kad 14.gs. turpu aizburāja spāņi – tātad pasaulē bez viņiem vēl bija cilvēki.

Vikingi – nogrimušo zemi sauca par Atli.

Berberi – šie Ziemeļāfrikas pamatiedzīvotāji apraksta nogrimušo zemi kā kareivīgu valsti ar bagātīgiem zelta un sudraba krājumiem.

Acteki – sauca savu pirmdzimteni par Actlanu.

Indiāņi Mičigana ezera apkaimē – senču jūrā nogrimušo kontinentu saukuši par Acaltanu.

Atlantīdas kartes.
Atanāsija Kirhnera karte. Šis 17.gs. vācu katogrāfs karti uzzīmējis sekojot Platona aprakstam. Nezin kādēļ, bet autors karti attēlojis pretēji mūsdienu veidam - ar dienvidiem augšā. Tātad Amērika ir pa labi.
Pirī Reisa karte. Šī turku admirāļa karte attēlo mums šodien nezināmu sauszemi Atlantijas okeānā.

Atlantīdas apraksts. To ir sniedzis pats Platons dialogos "Tīmajs" un "Krītijs" (nepabeigts vai nozaudētas beigas) pēc noklausītā Solona stāsta. Apraksts ir precīzs un detalizēts.

Ģeogrāfija. Salas krasti lielā pārsvarā bijuši stāvi, kas to aizsargājuši gan pret Atlantijas vētrām, gan svešzemju armijām. Aiz krasta klintīm atradās meži, ezeri un upes, bet pār visu to slējās kalnu virkne ar vulkāniem un daudzskaitlīgiem karstajiem avotiem, kurus lietoja salas iedzīvotāji. Pēc izmēriem Atlantīda atgādināja Spāniju; garumā tā bija 500 jūdžu, bet tās ziemeļu mala bija Gibraltāra līmenī.
Salas dienvidu daļa manāmi atšķīrās. Šeit kalni izbeidzās un sākās plats un auglīgs līdzenums – gandrīz 250 jūdžu garumā un 370 jūdžu platumā. Tā bija valsts maizes klēts.

Flora, fauna un iedzīvotāji. Salā bija bagātīgi dabas resursi, daudzveidīga flora un fauna, starp kuriem arī daudz zīloņu (iespējams, šeit runa varētu iet par mastodontiem). Valsti apdzīvojušas 10 ciltis. Auglīgais līdzenums bija nosēts ar ciematiņiem, fermām, pilsētiņām un tempļiem, kanālu sistēma tos saistīja ar galveno pilsētu. Kanālos peldēja kuģi, kuri pārvadāja koksni un lauksaimniecības produkciju.

Galvaspilsēta Poseidonija. Atradās līdzenuma dienvidu malā un bija pilsētplānošanas šedevrs. Pilsēta bija celta riņķa formā, pašā centrā bija templis par godu Poseidonam un viņa Zemes sievai Kleito. Templi apņēma dārgmetāliem apšūti mūri. Tiešā tā tuvumā atradās salas valdnieka teritorija ar valdnieka pili. Tālāk sekoja pirmais no koncentriskajiem un ar garenasi savienotajiem kanāliem, kuri iekļāva un dalīja pilsētu. Pavisam bija 3 tādi koncentriski kanāli, tie bija labi kuģojami.

Reliģija. Galvenā salas dievība bija Poseidons. Leģenda vēsta, ka viņš nonāca no debesīm un izvēlējās par sievu mirstīgu sievieti - bāreni Kleito. Tā viņam dzemdējusi 10 dvīņu pārus no kuriem cēlušies nākamie Atlantīdas ķēniņi.
Viņu vecākais dēls – Atlants, tika pirmā valdnieka godā. Poseidona kultā upurēja vēršus. Pie centrālā pilsētas tempļa bija birzs, kurā vērši brīvi ganījās. Pēc ierastas tradīcijas, katrus 5 vai 6 gadus valdnieks, viņa radinieki un vietvalži savācās šeit kopā, lai atjauninātu derību ar Poseidonu un lemtu valstiskās lietas. Iesākumā tiem bija jānomedī vērsis: taču nedrīkstēja lietot dzelzs ieročus, tāpēc to darīja ar koka nūjām un cilpām. Noķēruši vērsi, viņi veda to pie metāla kolonnas, kura atradās templī. Šai kolonnā bija iegravētas senās teiksmas un valsts likumi. Vērsi upurēja virs kolonnas un tā asinis tecēja pa šiem uzrakstiem. Pēc tam augstmaņi zvērēja uzticību likumam, un, lai stiprinātu ticību, dzēra no trauka, kurā vērša asinis bija sajauktas ar vīnu. Noslēgumā viņiem bija sapulce un tika pieņemti lēmumi.

Atlantīdas vēsture. Platons raksta, ka laikā, kad Dievi savā starpā dalījuši pasauli, jūras dievam Poseidonam krita salu kontinents. Tas atradās kaut kur starp Hērakla stabiem un „pretējo kontinentu,” ar ko to savienoja salu ķēde. Kādreiz tas bija „tik liels kā Āzija un Lībija, kopā ņemot.” Poseidons ieradās šai zemē, kur jau dzīvoja kāda mirstīgo cilvēku tauta. te viņš par sievu apņēma vietējo sievieti Klito, kas tam dzemdēja 5 dvīņu pārus. Kā pirmais tā dēls bija atlass, no kā cēlās arī salu valsts nosaukums - Atlantīda. Turpmāk šie 5 dvīņu pāri `veidoja Atlantīdas ķēniņu dinastiju.
Simtiem gadu valstī valdīja gudrība un mērenība. Taču ar laiku augstā tikumība izdzima un vietā nāca alkatība un patmīlība. Bagātība un lepnums laupīja tautai Dievu aizgādnību un noveda pie bojāejas. Salas iedzīvotāji krita varas grēkā – to armija iekaroja un centās noturēt milzīgas teritorijas: Ibēriju, Francijas dienvidus, Ziemeļāfriku un Itālijas ziemeļus. Tad viņi centās pakļaut Ēģipti un Grieķiju. Visbeidzot viņi tika apturēti lielā kaujā, kurā vadošā loma piederēja atēniešiem. Neilgi pēc tam, Dievi, liekas, galīgi novērsās no viņiem un pilnībā tos iznīcināja. Varenas zemestrīces un plūdi vēlās pār Zemi. Atlantīdu aprija jūra pusotrā diennaktī. Tas noticis ap 9565.g.pmē. (balstoties uz Solona uzklausīto stāstu Saīsas templī). Palika tikai dūņains okeāns, kas bija grūti kuģojams.
Savukārt Sokrāta skolnieka Krītija vēstītais pauž, ka Ēģiptes priesteriem ir ziņas par noslēpumainu tautu no Atlantīdas. It kā pirms 9 tūkstošiem gadu tā pārņēmusi savā varā daudzas zemes ap Vidusjūru. To pēdējā kaujā sakāvuši atēnieši.

Pētniecība Atlantīdas sakarā. Ēģiptiešu hronikas (kāds papiruss?) vēsta, ka viens no II dinastijas faraoniem sūtījis savu floti Atlantijas okeānā, lai pārliecinātos, ka Atlantīda tiešām zudusi. ekspedīcija esot atgriezusies pēc 5 gadiem neko neatklājusi. Vairāk Mazajam Zaļajam par to nekas nav zināms.
Saskaņā ar savu radīto kontinenta dreifa teoriju Alfrēds Vegeners 1915.gadā apgalvoja, ka juras periodā bija tikai viens liels Pangejas kontinents. Paleozoja ērā tas sadalījās divos – Laurāzijā un Gondvānā. Tālāk šie divi sadalījās vēl sīkāk: Laurāzija – Ziemeļamerikā, Atlantīdā un Eiropā, bet Gondvāna – Dienvidamerikā, Āfrikā, Austrālijā, Indijā, Antarktīdā un Mu.
Interese par grimušo kontinentu bijusi vienmēr ļoti liela - radusies pat vesela nozare atlantoloģija. Ar to nodarbojušies un vēl joprojām nodarbojas tūkstošiem zinātnieku. Pirmie tās meklējumi hronikās minēti mūsu ēras 50.gados.
Franču pētnieks Ogists de Planžons meklēja Atlantīdas pēdas maiju kultūrā un bija pirmais (pēc grāfa Valdeka gan), kas ķērās pie maiju rakstības atminēšanas. Tā rezultātā viņš Tro-Korteziānas kodeksā (viens no trim maiju kodeksiem, atrodas Madridē) esot salasījis rindas, kas stāsta par Atlantīdas bojāeju - 6.Kana gadā saka mēnesī notika gigantiska zemestrīce, kas turpinājās līdz 13.Čuenam. Sekojoši, Atlantīda esot gājusi bojā pirms 8100 gadiem.
Pēc kāda laika Planžons publicēja pētījumu "Maiju un kiče svētās mistērijas pirms 11500 gadiem un viņu attieksme pret Ēģiptes, Grieķijas, Haldejas un Indijas svētajām mistērijām." Šajā un nākamajos darbos viņš apgalvoja, ka starp Seno Grieķiju un maijiem bijusi intensīva saskare, apgalvoja, ka teju trešdaļai maiju vārdu ir grieķiska cilme. Nogāja pat tiktāl. la pierakstīja maijiem metriskās sistēmas radīšanu un nodošanu eiropiešiem! viņaprāt pat masoni kopējuši maiju rituālus. Galu galā ar šiem gājieniem Planžons pats sevi izsvītroja no nopietni ņemamo maijologu saraksta, lai gan arī viņa panākumus nevar noliegt.

Slavenais Trojas atklājējs Heinrihs Šlīmanis nāca pie secinājumiem, ka Troja varētu būt bijusi Atlantīdas kolonija.
Visai drīz Planžona fantāziju stafeti Atlantīdas meklēšanā pārņēma slavenā Heinriha Šlīmaņa mazdēls Pauls XX gs. sākumā. Misticisms, kas saistīts ar šo neizprotamo Šlīmaņa mantojumu iztirzāts esejā Paula Šlīmaņa saceltā jezga.
Čičenicas Upurakas slavenais izpētītājs Tompsons 1879.gadā savā rakstā "Atlantīda nav mīts" (žurnālā Popular saience monthly) mēģināja pamatot maiju kultūras izcelsmi no Atlantīdas. Bēgļi no Atlantīdas esot piestājuši Ziemeļamerikas austreņu piekrastē un apmetušies Augšezera rajonā. Tomēr vietējās mežonīgās ciltis esot piespiedušas maijus pamest šos rajonus un tā tie pakāpeniski nonākuši līdz Jukatānai. Arī pēc saviem pētījumiem Upurakā nonāca pie līdzīgiem secinājumiem - maiji tomēr nākuši no Atlantīdas.
Liels Atlantīdas mīta popularizētājs bija Ignācijs Danelli, kas to darīja ar salīdzinošās mitoloģijas un viltoriāņu ģeoloģijas palīdzību.
Īpaša interese par zudušo kontinentu radusies pēc Pirmā pasaules kara. Zinātniski tehniskais progress ļāva pielietot arvien labāku tehniku. Daudzās valstīs tika dibinātas Atlantīdas pētīšanas biedrības.
Būtisks stimuls un apstiprinājums Atlantīdas teorijai gūts 1967.gadā, kad amerikāņu zemūdens arheologs Dimitris Ribikofs no lidmašīnas pie Androsas salas (lielākā sala Bahamu arhipelāgā) 10 m dziļumā pamanīja gandrīz 300 m garu akmens sienu. Turpmākie pētījumi pierādījuši, ka šai rajonā zem ūdens atrodas daudzu desmitu celtņu atliekas, un tā ir tikai aisberga "redzamā daļa." Tuvāk par to esejā Bahamu salu Atlantīda. Iespējams, tieši šī ir maiju un acteku pirmdzimtene Actlāna.
Konservatīvie zinātnieki gan Atlantīdu nemeklē, jo uzskata, ka ar šo stāstu Platons aicinājis laikabiedrus uzcelt ideālu valsti - sarakstījis pirmo utopiju.
Tomēr Atlantīdas problemātika, visdrīzāk, jāapskata vienlaikus arī ar Lemūrijas meklēšanu Klusā un Indijas okeāna rajonā. Šo zemju nogrimšana, iespējams, ir to pašu cēloņu izsaukta.
Problēmas pētnieki nosauc apmēram 50 vietas, kur senā sala varētu būt bijusi izvietojusies - Vidusjūra, Melnā jūra, Azoru salas, Brazīlija, Sibīrija un pat Kolas pussala un Antarktīda. Šveices arheologs Eberhards Cangers par Atlantīdu uzskata Troju.
1973.gada 25.jūlijā amerikāņu zemūdene militāro manevru laikā pie Spānijas krastiem nejauši esot atklājusi nogrimušas pilsētas drupas. Par atradumu tūlīt ziņots augstākajām amatpersonām, taču ASV prezidenta Ričarda Niksona administrācija šo ziņu noslēpa. Tikai tagad sākušas noskaidroties dažas pētījumu nianses.
Zinātnieks Džeimss Horviks laidis klajā grāmatu «Misija «Atlantīda»: ko zina jūrnieki par pazudušo kontinentu», kurā apraksta šo operāciju. Horviks rakstīto pamato ar atslepenotiem oficiāliem dokumentiem un intervijām ar zemūdenes bijušajiem jūrniekiem.
Atbilstoši jūrnieku stāstītajam, drupas atradās 1 600 m dziļumā, aizņemot milzu platību - aptuveni 50 kvkm. Kopš tā laika ASV jūras spēku kuģi veikuši vismaz 4 ekspedīcijas šajā apvidū. Pēdējā ekspedīcija notikusi 1997.gadā. Horviks apgalvo, ka ar robotu palīdzību iegūti senākās kultūras priekšmeti, tomēr plašākai sabiedrībai tie neesot parādīti.
Žaks Īvs Kusto, kura ekspedīcijas pētīja Egejas jūru 1981.gadā, savā grāmatā "Atlantīdu meklējot" velk paralēles ar Krētu laikā no 2700.-1500.g.pmē. Patiešām, Santorini katastrofa varētu būt viens no izskaidrojumiem.
2008.gada augustā vācu zinātniekiem Rainera Kīnes vadībā Spānijas piekrastē Kadisas pil­sētas tuvumā esot izdevies atklāt liecības par leģendāro Atlantīdu. Satelīta fotouzņēmumi liecinot, ka Atlantīdas «sala» atradusies Spānijas dienvidu piekrastē, kas applūdināta plūdos starp 800. un 500.g.pmē.
Vācu zinātnieks apgalvo, ka satelīta fotouzņēmumos redzamas 2 kādreiz majestātisku celtņu — Poseidona un Kleito tempļu — drupas, kā arī no tiem izejošie koncentriskie apļi, kas it kā saskan ar Platona darbos atrodamo Atlantīdas aprakstu.

Ģeologi par Atlantīdu. Ģeologi pilnībā noliedz seklu un dūņainu sēkļu esamību Atlantijas okeānā pretī Gibraltāram un uzskata tos par feniķiešu tirgotāju sadomājumiem, lai cīnītos ar tirdzniecības konkurentiem Atlantijas okeānā.
Visa Atlantijas okeāna garumā Z-D virzienā stiepjas zemūdens kalnu grēda. Tās virsotnēs tikuši uzieti floras un faunas paraugi, kas raksturīgi sauszemei. Tātad kalnu virsotnes kādreiz atradušās virs ūdens.
Tomēr ģeologi atzīst Atlantijas okeāna dibenu par visai jaunu. Daži tā apgabali, un tieši okeāna vidū, pēc struktūras atgādina šelfu. Bieži vien šo apgabalu dziļums arīdzan ir visai necils un okeānam neraksturīgs - tikai 200-250 m. Tādā dziļumā zeme spētu nolaisties vienas pašas zemestrīces laikā.
Seismiskās parādības. Pēdējā lielā zemestrīce šai okeāna rajonā fiksēta 1755.gadā. Parasti vulkānu izvirdumi ir pavisam bieži un parasti. Tā piemēram, 1957.gadā netālu no Azoru salām vulkāna izvirduma rezultātā parādījās jauna saliņa, ko gan dažos mēnešos noskaloja okeāna viļņi. Laikā no 16.-18.gs. Atlantijas okeānā tika atklātas vairāki desmiti līdz tam nezināmas salas. Ilgu laiku uzskatīja, ka jūrnieki pavisam parastā kārtā saputrojušies, kamēr saprata šo salu klejotājraksturu.
Koraļļi. Tie aug ne dziļāk par 40 m. Atlantijas okeānā tie uzieti 250 m dziļumā. Zemes nolaišanās par 200 m notikusi pēkšņi, jo citādi būtu konstatēts, ka koraļļi auguši uz augšu.
Azoru salas. Senos laikos, kad ūdens līmenis bija zemāks, vai arī pašas salas atradušās augstāk, tās trīs vulkāniskās smailes veidoja vienu kalnu ar trim virsotnē. Izteikta hipotēze, ka tieši šis "trejzaris" varētu būt kļuvis par Poseidona simbolu.

Biologi par Atlantīdu.
Azoru salu izcelsme ir vulkāniska. Visai interesanta ir salu flora un fauna. Te dzīvo ne tikai peles, žurkas un laski, bet arī gliemeži, kas nekādi nevarētu patstāvīgi pārvarēt sālsūdens barjeru. Salā sastopamās papardes ir identiskas Kanāriju salās, Venecuēlā un Īrijā augošajām.
Kanāriju salās augošās papardes ir identiskas Azoru salās, Venecuēlā un Īrijā augošajām.
Tātad bioloģiski Azoru un Kanāriju salas varētu ietilpt senajā Atlantīdas teritorijā.

Katastrofas notikšanas laiks. Leģenda vēstot, ka tas noticis pirms 6000 (9000-?) gadiem. Šis laiks labi sasaucas ar pēdējās civilizācijas dzimšanas laiku Divupē ap 3800.g.pmē., kas ir drīz pēc Katastrofas, kas varētu būt iegājusi vēsturē kā Lielie plūdi. Kaut gan tikpat labi Atlantīdas nogrimšana un Lielie plūdi ir divi dažādi notikumi.
Katastrofas pēdas atrodamas visā pasaulē. Piemēram Jakūtijā tiek uzieti simtiem mamutu, kas gājuši bojā pēkšņi - apmēram 10-12 000 gadu atpakaļ. Nāves cēlonis esot bijis nosmakšana.

Teorijas par katastrofas cēloņiem.

12.planēta – saskaņā ar šumeru kosmogoniju, šī planēta ar nosaukumu Nibiru reizi 3600 gados virzas cauri Saules sistēmai pa orbītu, kas šķērso ekliptiku zem šaura leņķa. Tādējādi tā mijiedarbojas ar visu sistēmas ķermeņu gravitācijas laukiem. Konkrētā gadīumā tā izsaukusi katastrofiskas izmaiņas uz Zemes, kas bija par cēloni Atlantīdas bojāejai.

Ledāju kušanas rezultātā.

Vulkāni un zemestrīces - vulkanologi esot noskaidrojuši, ka vienā laikā esot atmodušies vulkāni dažādās planētas vietās.

Kontinentu dreifs – šī dreifa rezultātā varēja notikt kontinentālās plāksnes šķelšanās tagadējās Atlantijas rajonā. Kā rezultāts – plašu teritoriju nogrimšana. Ja visi Zemes kontinenti kādreiz bijuši savienoti vienā veselā, tad pēcāk tie ir sadalījušies un dreifē prom viens no otra uz Klusā okeāna samazināšanās rēķina. Vēl tagad tie tīri labi saliekami kopā kā puzles gabaliņi. Vienīgais izņēmums ir savienojums starp Eiropu un Ziemeļameriku. Šķiet, ka trūkstošajam gabalam ir tādi paši izmēri kā Atlantijas okeāna zemūdens plato. Pastāv iespēja, ka tas kādreiz var būt bijis izdaudzinātais Atlantīdas kontinents.

Sadursme ar meteorītu - Atlantīdai esot trāpijis liels asteroīds un tā tai pienācis gals. Tādā gadījumā lielais akmenis no kosmosa noteikti pārsistu samērā plāno okeāna garozu un šai vietā izplūstu magma. Tā sajauktos ar ūdeni, radītu sprādzienu, bet kvēpi un garaiņi paceltos augšējos atmosfēras slāņos. Tādējādi pār planētu iestātos ja nu ne gluži tumsa, tad mijkrēslis gan.

Ūdens līmeņa celšanās. Interesantu teoriju izvirzījis franču atlantologu virsaitis, pazīstamais ģeologs un vēsturnieks Žaks Kolina-Žirārs no Vidusjūras universitātes Provansā. Viņš nolēmis pārbaudīt Platona klasisko versiju, kas vēsta, ka Atlantīda atradusies aiz Herkulesa Stabiem (Atlantijas okeānā netālu no Gibraltāra jūras šauruma).
Franču pētnieks tāpat ņēmis vērā, ko Platons vēstījis par atlantu bojāejas laiku. Pēc mūsdienu laika skaitīšanas metodēm tas noticis ap 9.g.tk.pmē.
«Lai pārbaudītu šo versiju, mēs studējām Pasaules okeāna svārstības pēdējos 19-20 tūkstošus gadu. Salīdzinājām cilvēku migrāciju paleolīta laikmetā saistībā ar okeāna līmeņa svārstībām. Izrādījās, pirms 19 000 gadu okeāna līmenis bija par 130 m zemāks nekā šobrīd. Ap 9.-10.g.tk.pmē. sākās pastiprināta ledāju kušana un Pasaules okeāna līmeņa celšanās.
Pētot koraļļu rifus, secinājām, ka tolaik 100 gadu laikā ūdens līmenis pieau­ga apmēram par 2 metriem, tādēļ nav nekā neparasta, ka sala nozuda zem ūdens Platona aprakstītajā laikā. No tā izriet, ka starp Ziemeļāfriku un Eiropu eksistējis lielu salu arhipelags.
Arī Gibraltāra jūras šaurums bija daudz šaurāks un garāks. Praktiski tāds jūras šaurums arī bija «iekšējā jūra», par ko stāstīja Platons. Senā «šauruma-jūras» rietumu daļā atradām no rietumiem uz austrumiem izstieptu salu, kurā, iespējams, dzīvojuši atlanti. Mūs­dienās tā ir Spartela sala, kuras garums 14 km, bet platums — 5 km», stāsta Ž.Kollins-Žerārs.
Nogrimušās būves. Pastāv ļoti daudz nogrimušu būvju Atlantijas okeāna krastos: Bimini piramīdas pie Floridas, Zaļā Raga salu, Kanāriju salu, Kubas, Venecuēlas un Puertoriko apkaimē. Tās visas liecina par kādu senu katastrofu un ūdens līmeņa celšanos. Tās visas mēģinām uzskaitīt esejā Zemūdens būves visā pasaulē.
Okeāna dibens. Atlantijas okeāna dibenā atrastai lavai ir bijusi tāda struktūra, ka tā varējusi izveidoties tikai gaisā. Taču iespējams, ka lava izveidojusies uz salas, kas mierīgi vēlāk nogrimusi, tādi gadījumi ir zināmi visai daudz.
Ar radaru un citu specializētu ierīču palīdzību esot izdevies uztaustīt zemūdens salas ar saldūdens avotiem okeāna vidū - uz šīm salām atklāta arī bagātīga augu valsts.
Okeanogrāfijas dati liecina, ka Platona aprakstītajā laikā Ziemeļatlantijas kalnu grēda varēja pacelties virs ūdens, tādējādi atklājot salas. taču tikpat iespējams arī esot, ka Azoru salu plato virs ūdens tomēr nekad nav pacēlies.
Bimini zemūdens komplekss. Daudz argumentu Atlantīdas teorijas piekritējiem devusi zemūdens celtņu kompleksa atklāšana pie Bimini Bahamu arhipelāga rajonā 20.gs. 60.gados. Interesanti, ka tādējādi Atlantīda atradusies bēdīgi slavenā Bermuda trijstūra rajonā.
Žaks Īvs Kusto. Slavenais okeānu pētnieks to visai sparīgi meklējis.
Tūrs Heijerdāls. Uzgājis daudzus faktus, kas liecina vai nu par kopēju dažādu kultūru izcelsmi, vai arī par pietiekami ciešiem kultūras sakariem starp civilizācijām. Viens no pirmajiem pētniekiem, kas akcentēja dažādo kultūru līdzību, un tātad arī to kopējo izcelsmi, bija Donelli.
Pēdējie jaunumi. 2009.gada februārī atklātībā nonāca ar datoru apstrādāti fotouzņēmumi no apvidus, kas atrodas uz austrumiem no Kanāriju salām un 620 jūdžu attālumā no Āfrikas krasta (precīzas koordinātes - 31o15`15.53Z un 24o15`30.53R). Tajā redzama taisnstūrveida tīklota struktūra ar malas garumu 180 km, t.i. Velsas lielumā. Šīs "rievas" okeāna dibenā kļuva redzamas pateicoties tam, ka okeāna dibena attēli, kas iegūti, fotografējot gan no kosmiskajiem pavadoņiem gan no kuģiem, tika sakombinēti ar datorprogrammām Google Ocean un Google Earth. Neparasto veidojumu pirmais pamanījis aviācijas inženieris Bērnijs Bamfords (38) no Česteras Google Ocean programmā. Pats Guglis ar secinājumiem ir uzmanīgs, un norāda, ka kartē ir vēl daudz "balto plankumu."

Līdzības senajās kultūrās.
Azoru salas. Krievu atlantologs N.Žirovs kaut ko tādu esot atklājis pētot Azoru salu seno tautību(!?) pēdas.
Guanči. Šī ļoti interesantā Kanāriju salu pirmiedzīvotāju tautiņa cēlusi savus mitekļus no sarkaniem, melniem un baltiem akmeņiem gluži kā Platona aprakstītajā Atlantīdā.

Interesanti atradumi Atlantīdas sakarā.
Metāla kaķis. 1898.gadā tādu aizķēra ar zemūdens telegrāfa kabeli un pacēla uz klāja. Tā atrašanās vieta Mazajam Zaļajam nav zināma.
Dāma no Elčes. Šī seno ibēru skulptūra uzieta Spānijas teritorijā un redakcijai nav zināms kādēļ to piedēvē atlantīdiešiem.

Interesantas teorijas saistībā ar Atlantīdu.
Pēkšņā kromoņjoniešu parādīšanās Eiropas rietumu piekrastē. Pilnīgi mūsdienīgais un civilizētais cilvēku tips varētu būt parādījies Eiroopā pēc viņu mītnes zemes Atlantīdas nogrimšanas. Interesanti, ka viņiem bijis rakstūrīgs vēršu kults tāpat kā Atlantīdā, un šādus mākslinieciski ļoti augstvērtīgus zīmējumus tie atstājuši uz alu sienām (Altamira, Lasko u.c. alas).

Zušu nārsts. Dažas upes zušu sugas dodas nārstot uz Atlantijas okeānu Amerikas un Eiropas piekrastēs. Iespējams, ka tie kādreiz ir dzīvojuši Atlantīdas upēs, bet nārstot devušies šo sazaroto deltu sāļajos ūdeņos. Tādējādi tie it kā nevarot aizmirst savu seno dzimteni.
Taču jāsaka, ka ir arī zuši, kas rīkojas tieši otrādi - no okeāna dodas nārstot tūkstošiem kilometru tālās upēs. Tā ka ar katastrofām zušu nārstam varētu arī sakara nebūt.

Grimaldi grota. Daži pētnieki uzskata, ka atradumi šeit apgāž Atlantīdas teoriju, jo tajā atrastie apglabātie kromoņjonieši bija ap 21 000 gadu veci.

Dalība Gīzas kompleksa būvē. Daži amerikāņu atlantologi uzskata, ka tieši atlanti likuši pamatus Gīzas kompleksa un Sfinksas būvei ap 10 450.g.pmē.

Saistība ar Lemūriju/Mu. Sengrieķu domātājs Eihēmers savā "Svētajā uzrakstā" sniedz ziņas, ka visi senie grieķu dievi - Urāns, Krons, Zevs un Poseidons, mituši tālā salu valstī - Panahejā, ar kuru mūsdienās saprot to pašu Lemūriju/Mu.

Troja un Knosas pils - atlantu kolonijas. Tādu informāciju sniedz Rihtera papiruss, kura īstums gan tiek stipri apšaubīts.