Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Benediktīņi

Senākais no mūku ordeņiem, kas radās Itālijā ap 530.gadu.

Rašanās avoti. Lielo teoloģisko disputu laikposmā basiliešu mūki – bēgļi un trimdinieki – izplatīja rietumos austrumnieciska askētisma normas. IV un V gs. Itālijā, Gallijā, Āfrikā un Spānijā plaši ieviesās koinobiji. Tomēr vispārīga modeļa, kas ļautu unificēt to dzīvi, nebija.

Rašanās. Benediktīņi bija senākais mūku ordenis Eiropā - tas izveidojās ap 530.gadu Montekasīnas klosterī Itālijā un nosaukts tā pamatlicēja Nursijas Benedikta vārdā par benediktīniešu ordeni. Sākumā tas atradās gotu okupācijas centrā.

Dibinātājs - Nursijas Benedikts (480.-543.g.). Līdz mūsu dienām nonākušie dokumenti sniedz skopas ziņas par viņa dzīvi. Līdz ar mācekļu grupu (Maurs un Placīds) Benedikts dibinājis 12 klosterus Subiakas apkaimē. Vietējā klēra nenovīdība to spiedusi pārcelties uz Kasino, kur tuksnešainā pakalnā dibināja visievērojamāko benediktiešu ordeņa abatiju, kas pārdzīvojusi viduslaikus un saglabājusies līdz mūsdienām. 

„Statūti.” Diemžēl šī dokumenta oriģinālais teksts ir gājis zudumā. Liekas, tas bijis sastādīts galēji vienkāršotā latīņu valodā. Kopš VIII gs. dokuments daudzkārt tika pārrakstīts, piešķirot stilam pacilātāku toni.

Saimniecība. Statūti paredzēja obligātu darba ieviešanu, pie kam sākumā tam bija paredzēts divreiz vairāk laika nekā lūgšanām. Komūnai vajadzēja pašai nodrošināt sev iztiku un pārlieku necerēt uz bagātnieku ieguldījumiem. Benediktieši ieviesa atmatu aparšanu un citas jaunas lauksaimniecības metodes, kas uzlaboja Rietumeiropas ekonomiskos apstākļus.

Struktūra. Galu galā klosteris kļuva par feodālu muižu ar saviem dzimtļaudīm. Abats kļuva par koinobija kristu, klosteris – par mazu baznīcu. Mūku pienākums bija bez ierunām pakļauties savam priekšniekam, kas bija viņu patvaldnieks uz mūžu. Ievērojamu vietu ieņēma reliģiskā audzināšana un tekstu studijas. Tika pētīti un saglabāti senie rokraksti.

Attīstība. Benediktiešu kustība izvērsās, taču saukt to par masveidīgu būtu pārspīlēti. Vienkāršiem cilvēkiem iestāšanās klosterī kļuva par notikumu, kas sekmēja viņu kulturālo un sociālo izaugsmi.
Nākošajos gadsimtos lieli klosteri radās Farfā (Sabīnā), Sanvinčencā pie Volturnas, Sansalvatorā (Monteamiata kalnos), Praļjā (Nonantolā), Sanmikelē della Kjuzā, bet ārpus itāijas robežām – Šveicē (Sangallo), Beļģijā (Stavelo), Vācijā (Fuldā, Laršā, Reihenauā), Francijā (Korbī, Flerī, Bekā, Klunī) un Anglijā (Jorkā, Malmsberijā). Atcerieties, arī daudzu latviešu apmeklētais Klunī klosteris Francijā ir benediktīņu.

Liķieris "Benediktīns." Šī liķiera recepti 1510.gadā izgudrojis benediktīņu mūks Dons Bernardo Vincelli no Fekānas (Francija). Liķiera stiprums ir 40%, tā izgatavošanā izmanto 27 sastāvdaļas - kadiķogas, safrānu, melisu, tēju, koriandru, medu, kanēli, vaniļu, citronu, apelsīnu mizas, krustnagliņas, mārsilu u.c. Uz katras liķiera pudeles ir etiķete ar iniciāļiem D.O.M., ko atšifrē kā "Dievam, labākajam, diženākajam" (Deo optimo maximo).
Lielās franču revolūcijas laikā liķera pagatavošanas recepte zuda. Tomēr leģenda vēsta, ka 1863.gadā franču vīndaris Aleksandrs Legrāns atrada kādu foliantu ar dzēriena recepti, atšifrēja to un "benediktīņa" ražošana atsākās no jauna.

Saites.
Kristīgās konfesijas.
Mūku ordeņi.