Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Autoru kolektīvs. Tubabi Āfrikā

Darbojošies personāži:

  • landrōveris Discovery, 1992.g., 2.5 l, turbodīzelis;
  • Andris Krūmiņš – komandas kapteinis un pasākuma vaininieks;
  • Intars Špīlbergs – stūrmanis;
  • Mārcis Lauznis – fotogrāfs-ekonomists;
  • Vilnis Strods – dakters-slakters.

Maza paskaidrojošā vārdnīca:

  • tubabi – tā baltos cilvēkus sauc senegāļi. Labi atskaņojas ar vārdu "baobabi." Piemēram: tubabi-baobabi.
  • kakadū – dāvanu prasītāji, kas regulāri gadās pa ceļam. Tie ir gan bērni, večuki un citi civiliedzīvotāji, gan arī žandarmi un armijnieki. Nosaukums atvasināts no franču vārda kadū – "dāvana."
  • žļeba – Marokas pirmiedzīvotāju berberu nacionālais tērps ar spicu kapuci, tādēļ to valkātāji tiek nodēvēti par "rūķīšiem."

14.12.2008., svētdiena
Starts no Zolitūdes - Polija

11.00 startējam no Zolitūdes. Kā parasti viss it kā ir gatavs, taču tai pašā laikā nekas nav gatavs. Navigācijas sistēmai nedarbojas pele, Vilnis aizmirsis dzelteno potēšanās pasi. Pase neatrodas, jauna nopirktā pele nedarbojas. Izbraucam, Ķekavā paņemam 20 litrus avota ūdens. Tas ir feins un turpmāk visai labi noderēs.

Pirmais brauc Vilnis, Bauskā satiekam vīrus no Elejas, kas Dakāras virzienā plāno doties nākamajā dienā ar "Ņivu." 16:10 iebraucam no Lietuvas Polijā. Pa ceļam Intars nopircis pavisam dārgu peli, kas vismaz beidzot funkcionē. Navigācijas sistēmas (vairākas!) sāk darboties. Viena no tām Igora Siliņa balsī.

Polijā kā jau Polijā, piepildām bāku Lukoilā, ieēdam fļaku zupu ar goleņu, Andris ēd kaut kādus žž... Varšavā esam jau 22:25. Tomēr auksts. Gribās Āfrikas.

15.12.2008., pirmdiena
Polija - Vācija - Francija

Veiksmīgi braucam maiņās visu nakti. Polijas ceļi visai labi. Gadās neliela kļūme navigācijā pie Vroclavas. Esam uzņēmuši kursu uz Polijas-Čehijas robežas pusi. Tad Mārcis izvelk savu "Nokia" navigāciju un virza mūs atpakaļ uz pareizā ceļa. Viss jau ir feini, līdz mēs sākam braukt pa pļavā iebrauktām risēm (mums jau patika :)). Pēc neliela izbrauciena pa pļavām esam atpakaļ uz šosejas.

Stafeti pārņem Andris. Mārcis izskatās saguris. Izmēģinām jauno relaksācijas veidu, un aizmugurē ierīkojam divas guļvietas. Vienam jāguļ uz grīdas, bet otram  uz beņķiem. Nav ne vainas. Izdodas pat aizmigt.

Tikām Andris ar Vilni ir nošāvuši greizi. Nedaudz Viļņa nervu un rotaļas ar navigāciju. Nu esam atkal uz bāņa.

Laiks brokastīm. Ēdam līdzi paņemto paiku. Tālāk 9:13 brauc Mārcis. Viss ir OK. Samērā raiti virzāmies uz priekšu. Uzpildām degvielu Vācijā netālu no Štutgartes: 59 litri par 63,74 eirām (1,084 Eir/l). 16:05 iebraucam Francijā no Strasbūras puses pāri upei. Robežas nav, bet franči uz ceļa salikuši daudz sarkanbaltu piramīdiņu un ātruma ierobežotāju uz 10 km/st., lai nolāpītie ārzemnieki tomēr piebremzētu par godu Lielajai Francijai.

Francija mūs pārsteidz ar sniega kupenām. Akal dikti gribās Āfrikas.

16.12.2008., otrdiena
Francija - Spānija

Esam Francijā. Naktī pēkšņi viss esot smirdējis. Tādēļ Mārcis to nevar izturēt un iet tankštellē tīrīt zobus, turpat arī pakāš jaku. Vēl pa nakti par spīti nenormāli attīstītai navigācijai tomēr iemaldāmies maksas ceļos, tomēr dārgi nav. Pēcāk Vilnis laimē loterijā, jo dabū braukt kad ceļš top reti skaists pa Francijas-Spānijas pierobežas Pirenejiem, un no Bordo puses iebraucam Spānijā.

Brokastis ieturam tankštellē jau Basku zemē. Uz prīmusa uzvāram kafiju. GPS sola, ka Malagā būsim jau pēc 9 stundām, bet īpaši neticam viss.

Dažādu apstākļu dēļ pirms Burgasas iebraucam "pakaļā." Tā pieņēmusi akmeņainu pakalnu un nīkulīgu krūmiņu ainavas veidolu ar klīstošiem aitu bariem. Vīri sajūsmā par poligonu un sauc to par "mazo Āfriku." Izmaļamies pa to divas stundas, beidzot atkal esam uz autopistas un laižam Madrides virzienā. Vakarā plānojam nonākt pašā Spānijas apakšā  Malagā vai Gibraltārā.

Madridei cauri vālē Intars. GPS ir "atmeties," Siliņš klusē, kompis "uzkāries." Vadāmies no vecās labās papīra kartes un zīmēm uz ceļa. Madrides caurbraukšana notiek bez aizķeršanās. Braucam un braucam Kordovas virzienā. Neilgi aiz Kordovas pulveris ir beidzes, vajag atpūtu. Nostūrējam ceļmalā uz pirmo gadījušos hoteli. Vilnis mēģina atcerēties šo to no spāņu valodas, kā rezultātā tiekam pie diviem dubultiem numuriņiem par 42,40 eirām katrs. Vakariņās mums uzcep gaļu ar olām un kartupeļiem. Beidzot duša un citi mietpilsoņu labumi. Gulēt, jo braukts vairāk kā divas diennaktis bez īstas atpūtas.

17.12.2008., trešdiena
Spānija - Gibraltāra kints - Gibraltāra šķēršošana - Seuta

No rīta ceļamies 7:00 pēc Rīgas laika. Ārā sarma. Braucam. Degvielu lejam uz Malagas ceļa. Mūsu trīs inženieri iepūtuši dzīvību datoram un viņā kaut kas tur rādās.

10:45 uzreiz pēc Malagas griežamies virzienā uz Algeciri, no kuras iet prāmis uz Āfriku. Pirmo reizi pa kreisi atklājas Vidusjūra  3 dienu plāns ir izpildīts.

Iepērkamies lētajā Lidl tīkla veikalā, un tur pirktais alus mums pietiek līdz pat pašai Mauritānijai.

Nu nekādi nevaram palaist garām iespēju iegriezties slavenajā Gibraltārā angļu kontrolē esošai klintij ar nelielu pleķīti visapkārt tai. Izejam tādu kā robežpārbaudi, parādām pat pases. Tad ar savu pukšķošo autiņu lēnām bīdāmies cauri korķiem un pat atrodam kur apstāties vecpilsētas malā. Uzejot līdz Galvenajai ielai (Main street) pamanām lielgabalus, kas atņemti krieviem 1853.gadā Krimas karā, un kopš tiem laikiem atrodas šeit. Izstaigājuši pilsētiņu, nolemjam doties ar gaisa tramvaju augšā Gibraltāra klintī. Vienā virzienā biļete maksā 8 mārciņas un eiru kurss šeit ir dikti neizdevīgs, kartes neņem.

Pašā augšā mūs sagaida mērkaķi - magoti, no kuriem viens izrevidē Viļņa maisiņa saturu. Eiropā mērkaķi sastopami tikai šai vienīgajā vietā, un ticējums vēsta, ka ja tie pametīs klinti, tad arī britu vara še beigsies. Pāris stundu garā pastaigā var aplūkot klintī ierīkotos angļu krasta artilērijas bastionus un Sv.Miķeļa alu, par ieiešanu kurā atkal prasa naudu  4 mārciņas. Klints rietumu galā apsolīti Hērakla stabi, kuri izrādās lēta butaforija no plastmasas. Vilnis pukojas.

Nokāpjot no klints, izejam cauri visai jaukam botāniskajam dārzam un apsēžamies tieši pretī gubernatora mājai iekost pa steikam. Ir pulksten pieci, namu pamet godasardze, pirms tam ietīdama brezentā divus pāri ielai esošos lielgabalus. Paēduši un apmierināti bīdamies cauri korķiem ārā no Gibratāras. Mārcis uzņem dienas bildi  izbrīnīta dāmīte elektromobīlī.

Pēc neliela pārbrauciena nonākam Algecirē, kur no SIA "Morocca" iegādājamies prāmja biļeti mums četriem un autiņam uz spāņu pārvaldīto Seutas anklāvu Āfrikā. Kopējā cena 218 eiras (4 X pa 33 un 119 par autiņu, kuru mēs uzdodam zem 2 m augstumā esam). Atpakaļgaitā uzstumjamies uz prāmja un kāpjam augšā uz pasažieru klāja dzert aliņu. Prāmis visai patukšs, uz tā pirmie marokāņi. Garstāvoklis pacilāts  piedzīvojumi var sākties! "Nospiežam" no Latvijas līdzi paņemto džinu ar toniku. 20:35 pietauvojamies Āfrikas pusē Seutā, jeb, kā teiktu arābi  Sebtā.

Pilsētiņa smuka un sakopta, tieši pims Ziemassvētkiem, taču te vērojama dīvaina parādība. Visi nedaudzie hoteļi pilni un naktsmājas nav atrodamas. Pēcāk noskaidrojas vēl kāda dīvaina lieta – pilsētā ir daudz ceļvežos neminētu hoteļu, taču tie atrodas mistiskās vietās, nekādi nav apzīmēti ar informāciju no ārienes, turklāt arī tie visi ir pilni! Vilnis pagalam noskaišas un teic, ka tik stulbu pilsētu gan nekad neesot redzējis. Galu galā mēs uz Seutu apvainojamies.

Ja jau viņai mūsu nevajag tad mums tās arī nē. Izbraucam naktī uz Marokas robežu, bet tā izrādās otrā pilsētas galā. Nu iepildam lēto dīzeli, jo Seuta esot tāda kā beznodokļu zona (0,65 eiras/l). 

Dienas teiciens  Visi piso piloto! (laikam domāts par "auzās braucējiem"!)

18.12.2008., ceturtdiena
Seuta - Maroka - Hērakla ala - Liksa - Kasablanka


2:30 liekamies gulēt Vidusjūras krastā uz saliekamām gultām. Mūsu mēģinājums pagulēt paiet visai murgaini. Silts gan nav, jo no Vidusjūras puses zēģelē visai auksts vējš. Ap puspieciem tas vairs lāga nav paciešams. Joprojām Āfrikas gribās! Sapīkuši ceļamies un gāžam uz Marokas pusi.

Spāņi cauri izlaiž neskatoties. Pie arābiem Marokāņu pusē valda pilnīgs miers un klusums, tikai vējš dzenā kādu grabošu konservu budžu. Pēc kāda laika daži no viņiem tomēr ir atradušies un sākas nelielas formalitātes. Jāaizpilda 4 izziņas  pa vienam katram braucējam, un viena priekš auto. Šeit nezina tādu Latviju un visu laiku jauc tās francisko nosaukumu ar anglisko. Beidzot mūsu fizionomijas tiek atzītas par gana labām, lai iekļūtu Marokas karalistē.

Kā esam iekšā, tā Andris laiž riktīgi. Visai ātri tiekam līdz Tanžēras apkārtnei, kur arī atrodam Hērakla alu. Pēc senas leģendas tajā spēkavīrs esot atpūties pēc tam, kad atdalījis Eiropu no Āfrikas. Ala atrodas pašā Atlantijas okeāna krastā, pieripojam vēl tumsiņā un nostājam blakus hotelim El Mirador. Pašlāfējam mašīnā. Kad kļūst gaišs, izvāram rīta zupu ar makaroniem un cīsiņiem uz buljona bāzes.

Piesitas vīrelis un grib notirgot kaut kāda ādas somas. Galu galā viņš ir priecīgs par to, ka dabū ābolu, un samainām viņa 10 atsevišķās eiru monētas pret papīra naudaszīmi.

Pie Hērakla alas sēž iekšālaidējs. Par 4 cilvēkiem 20 dirhami. Alas īstā atvere ir uz okeāna pusi, kur varonis arī piestājis. No tās puses varētu būt skaists skats. Savukārt apmeklētāji alā iekļūst no krasta puses pa ieeju, kas visdrīzāk izcirsta mākslīgi. Ala ir visai forša, šur tur kādas mūrējuma pazīmes. Iekšā izvietotas suvenīru pārdotuves.

Promceļā mēģinām atrast Kotas senpilsētu, taču tā arī neizdodas, lai gan tā atzīmēta kartē. To nezina pat vietējā policijas patruļa.

Tālāk mūsu ceļā ir Liksas senpilsēta, kuras izcelsme tīta neziņā. Pirmie fiksētie pilsētas iedzīvotāji bijuši feniķieši ap 1200.g.pmē., no kuriem pēcāk pilsētu pārņēmuši romieši, tad arābi, kas pilsētu saukuši par Saules pilsētu. Pats Tūrs Heijerdāls stāstījis, ka Liksā atrodami megalītiski akmeņi, kas salaisti kopā bez mazākās spraudziņas. Ar lielu interesi gaidām vai šie akmeņi nebūs līdzīgi Dienvdamērikas megalītu būvēm.

Liksa atrodas pašā Tanžēras-Rabatas ceļa malā uz kalna Loukosas upes krastā. Tikko piebraukušus mūs sagaida vīrs žļebā. Viņu sauc par Muhtaru Hanaču  to liecina šiltīte uz krūtīm, nolikts viņš te ir ar Marokas kultūras ministrijas ziņu. Tam arī ir jēga, jo vīrs spāņu valodā (no franču valodas mēs vispār ne "bū ne bē," bet spāņu valodas vārdnīcai vismaz Vilnis ir blakus stāvējis) visai jēdzīgi māk pastāstīt un aprādīt pilsētu. Interesantākai ir romiešu amfiteātris, Apolona templis un kāds feniķiešu templis no lielākiem akmeņiem. Te tiešām vērojamas akmens apstrādes īpatnības, taču runas par megalītiskiem akmeņiem izrādās stipri pārspīlētas, un tādus ieraudzīt nezdodas. Vīram tiek 10 eiras, un mēs apmierinati dodamies Rabatas virzienā. Vieta ir jauka.

Vēl šodien gribam nokļūt Kasablankā. Intars kā šoferis ir galīgi izlaidies  dzer pie stūres, arī ēd, un vēl visādi izrunājas. Lēnām iepazīstam marokāņu braukšanas ieradumus ar visām viņu pīpināšanām. Pa ceļam kaut kādas pilsētas kaut kādā bankā samainām naudiņu.

Šodienas centrālais notikums: Intars Rabatā izbauc sešu joslu apli! Pēc tam abi ar Andri strīdas, kurš aizbraucis nepareizi. Taču īstais satiksmes čakaris sākas jau Kasablankā, kurā Intars jau brauc kā īstens arābs, pīpinot pa labi un pa kreisi, un iebāžoties it visur, kur iebāzties var. Tā vai citādi, tiek meklēts un arī atrasts lēts hotelis Hotel Qued Dahab: tajā divi dubultie numuri par 180 Dh (ap 18 eirām) katrs.

Vakarā ejam staigāt pa naksnīgo pilsētu cauri līdz okeāna krastam, kurā uzslieta un izgaismota atrodas milzīgā Hasana II mošeja. Esam tur pilnīgi vieni. Atceļā tirgū nopērkam maišeli ar mandarīniem (atzīmējams dramatisks svēršanas un nosvērtā aprēķināšanas process!) par 3 Dh. Jūtam kā līdz ar mandarīniem mūsos ielīst Marokas saule!

Tikmēr pie hoteļa mūsu auto sargā Mustafa, par ko dabū alus bundžiņu.

19.12.2008., piektdiena
Kasablanka - Safi - Agadīra - Gulimīma

Guļam kā lāči. No rīta mūsu inženieri "salaiduši tūtā" datoru, vārda vistiešākajā nozīmē. Intars ar Andri datoru ir izjaukuši, secinājuši, ka daudzas detaļas tajā ir liekas un sakrāmējuši tās papīra tūtā.

Tikai ap 10 (Rīgas laiks) laižam ārā no Kasablankas Džadidas (El Jadida) virzienā. Mustafa bez alus saņem arī savus 10 Dh. Vilnis iegādājies suvenīru  marokāņu grāmatzīmi (17 Dh).

Šodien piektdiena  musulmaņiem lūgšanu diena un brīvdiena, tādēļ viss strādā mazāk. Brokastis lāga nav dabūnamas. Tūdaļ pēc izbraukšanas no Kasablankas nonākam pie interesanta objekta  netālu no krasta jūrā atrodas klints, visa apbūvēta ar mājiņām. Liekas, šo vietu sauc par Abderahmānu (ja pareizu saprotam vietējos). Dodamies pa to izstaigāt. Gadās viena fotografēties kārojoša ģimenīte, kurai pat apsolām aizsūtīt bildes.

Brokastis, pusdienas, jeb kas nu tās tur skaitās, ēdam Kvalididā  mazs miests okeāna malā, kur mums dod zivis (336 Dh, tai skaitā 20 par servisu). Tikai Vilnis starp zobiem dabū asaku.

Nolemjam braukt visu nakti. Kaut vai tādēļ, ka pa ceļam nekādi interesantie objekti nav gaidāmi, bet līdz Sahārai ceļš vēl tāls. Līdz pat Agadīrai ceļš iet gar okeāna krastu un tiekam apbalvoti ar daudziem jaukiem skatiem. Tiesa, ūdens vēl auksts un tā arī neizdodas nopeldēties. Pa ceļam vairākas senas pilsētas, piemēram, Safa. Taču pilsēta atzīmējas vienīgi ar to, ka mūs apčakarē tankštellē, jo bākā ielej vairāk nekā ir tās tilpums.

Kaut kad naktī arī izbraucam cauri Gulimīmai. Tā ir pēdējā pilsēta pirms Rietumsahāras, kas nu jau galīgi ir nonākusi Marokas kontrolē. Tas uzreiz ir jūtams, jo ik pa brīdim mūs stādina žandarmi un armija  pēta pases un prasa datu anketas fišš, kuras lielā skaitā esam jau sakopējuši Rīgā.

20.12.2008., sestdiena
Iebraukšana Rietumsahārā - Dahla

Līdz ar pirmo gaismu samanām arī Lielo Tukšumu, kas nu ir ap mums. Dzīvības nekādas, tikai retas spoku pilsēteles. Pirmie objekti  smilšu kāpas ceļmalā.

Ieturam maltīti mašīnā pa sauso un visu dienu vālējam pa Rietumsahāru regulāri uzrādot visādiem "pogainajiem" dokumentus un fišas. Kādā no benzīntankiem tiekam "sašauti" ar fēnam līdzīgu prekšmetu, kurš pazīstams arī ar nosaukumu "ātruma detektors." Smaidīgs arābu ments paziņo, ka ātrums pārkāpts un vajag maksāt 40 eiras. Jau tā līdz baltām pelītēm nobraucies Intars kāpj ārā no autiņa un meimuro varas pārstāvim līdzi aizpildīt protokolu. Tikmēr Mārcis saka, ka kaut kā dārgi šis pasākums tomēr sanāk, un mēs tam piekrītam. Pēc neilga laiciņa Intars atgriežas kā sertificēts Marokas ātruma pārkāpējs (protokolu mēs viņam iesakām ierāmēt un mājās likt pie sienas) ar priecīgu ziņu – sods esot samazināts līdz cēnerim. Tā lūk profesionāls marokāņu policists liek ļautņiem šķirties no naudas ar prieku!

Tikām ments jau pievērsies turpmākai savas karjeras augšupejai un nostopē garmatainu francūzi ar baltu mersi. Vilnis nobildē šo ainiņu. Šo pašu spranci mēs satiekam vēlāk jau Nuakšotā un viņš ir dikti sajūsmināts par bildi.

Dahlā  pēdējā lielajā pilsētā pirms izbraukšanas uz Mauritāniju, ierodamies jau puskomatozā stāvoklī, īpaši Mārcis ar Intaru, kas nobraukušies visvairāk. Pie tam Vilnim, kas meklē hoteli, rodas aizdomas, ka pēdējais no viņiem nemaz vairs neko nesaprot. Hotelis Aguira kļūst par mūsu apmešanās vietu uz šo nakti.

Pēc īsas dušas kompānijas fiziskais un morālais stāvoklis krasi uzlabojas, dodamies izstaigāt pilsētiņu. Nekā jau ko redzēt te nav, pat pludmale atrodas vairākus desmitus kilometru prom no pilsētas. Nopērkam maišeli ar zaļajiem zirņiem pākstīs un tie garšo gluži kā mūsējie. Krastmalas maiņas kantorī samainām naudu un krastmalas kroģelī paēdam vakariņas. Mūsu oberis  tāds baigais žipčiks, burtiski izdīc no Intara bundžiņu alus. Ielu tirgotājs Vilnim ar noslēpumainu seju un klusiņām vaicā, vai nevar nopirkt viskiju. Musulmaņi izrāda vēlmi ieraut! Bet laikam jau viņiem dikti grūti tikt pie šmigas. Te nu vietā būtu importēt pie viņiem pāris Jōzapus un Opyncōnus no mūsu pašu mīļās Latgales, lai pamāca tiem "dzimtenīti" dzīt!

Rītdienas plāns - ietikt Mau... ( šai vietā rakstītājs aizmidzis )...

21.12.2008., svētdiena
Dahla - pirmās peldes - Marokas-Mauritānijas robežjosla - Nuadiba

Kā jau iepriekš gandrīz tika pateikts, šodienas plāns ir ietikt Mauritānijā.

Neskatoties uz to, plāna pirmā daļa tomēr ir labi izgulēties. Tā arī darām. No rīta auksta duša (vispār jau Āfrikā auksta ūdens nemz nav). Vilnis no rīta izmetis loku un iepircis vietējos maizes plāceņus par 1 Dh gabalā. Numuriņā uz prīmusa vāram ūdeni kafijai un vēl ir maizītes ar "Triāla" aknu pastēti (neslēpta "Triāla" reklāma!), kas iesmērēta marokāņu plācenim pa vidu.

Kravāšanās, rullējam ārā no Dahlas. Pagrieziens pa labi Mauritānijas virzienā. Pa ceļam pirmās divas peldes (beidzot!) no okeāna atejošā milzīgā ezerā. Kaifs, ko tik ilgi esam gaidījuši! Intars sagriež kāju un Vilnis viņu ļečī. To mēs varam atļauties, jo veselības viņam vēl ir pietiekami.

Nu mums palikuši 350 km līdz moru valstij Mauritānijai. Pa ceļam mīnu lauki un pauguru virsotnē sakrauti akmens stabiņi, kam no attāluma, laikam, jāatgādina sargareivjus. Pēdējais benzīna tanks ir 50 km pirms robežas. Rietumsahāru Marokas karalis padarījis par beznodokļu zonu un šeit ir pagalam lēta degviela. Dīzelis tikai 4.38 Dh (ap 30 eirocentiem) par litru, tādēļ pielejam arī divas kannas uz jumta.

Lāga nezinām ko iesākt ar nelielajiem alkohola krājumiem. Intaram kaut kur ieliets balzāmiņš. Mārcim un Andrim medicīniskais spirts. Pa visu mašīnu izmētātas alus bundžas, kāda no tām droši vien vēl atlikusi. Mauritānijā alkoholu ievest ir aizliegts, bet nav nekādu ziņu vai ārzemniekus krata. Aizsteidzoties priekšā notikumiem var teikt, ka nekrata. Vispār nekrata.

Un tā, klāt ir Guerguarata  marokāņu robežkontroles punkts. Ir 19:00 pēc Rīgas laika. Pie Marokāņiem akal jāaizpilda divas anketiņas ar nosaukumu Fiche D`Embarquement. Pases pārbauda reizes 6-8. Pēdējais marokāņu "pogainais" pirms izbraukšanas ar priecīgu gīmi prasa kadū. Turpmāk tādi prasītāji tiek saukti un ierindoti kakadū kārtā. Apmulsis Andris ieskapē viņam "Kaimiņu" kaseti. Klausies vesels!

Šlagbomis paceļas un tieši mjkrēslī iebraucam 3 km joslā, kas nepieder nevienam. Pa šo ceļu  bezceļu jālīkumo kamēr parādīsies mauru robežpunkts. Gids jau nu gluži vajadzīgs nav, taču braukt nost no risēm nav ieteicams, jo apvidus vēl joprojām tiek uzskatīts par mīnētu. Šai joslā vietējie taisa visādas rebes ar mašīnām un vēl ko citu. Andris ir pie ruļļiem un češī tā riktīgi, bet kā smejies, tomēr iestieg kādā smilšainā bedrē. Lai tiktu ārā, jānolaiž riepas pustukšas, bet tas prasa maķenīt laika. Kamēr ņemamies, štēlmaņi paltrakos jau klāt. Kāds bārdainis paplikšķina pa auto motorvāku un saka: "Labs autiņš! Vai nevēlies pārdot?"

Andris nevēlas pārdot, bet gan vēlas braukt pie velna vecmāmiņas ārā no šīs nekurienes. Auto pakārpās un pirmo reizi nodemonstrē savas iespējas  ārā ka nemetas.

Mauritāņu robežpunktā plīv apdriskāts karogs ar pusmēnesi. Mūs pieņem pagalam nesteidzīgi. Kāds visai zolīds vīrs ar dārgu pulksteni uz rokas pārbauda mūsu pases un nopērkam Mauritānijas vīzu katrs par 20 eirām.

Toties ar muitu ir interesanti. Jau tumsiņā piebraukuši pie izejas ieraugām, ka uz ceļa mētājas metāla sliedes, apmestas ar asajām malām uz augšu. Kādu laiciņu gaidām, lai kāds mums pievērš uzmanību, taču velti. Pēc Mārča ieteikuma viņi abi ar Vilni kāpj arā, apmet dzelzgabalus pārbraucamā stāvoklī un Andris jau pukšķina pāri. Nu gan saceļas jandāliņš! No pustumsas atskan pārsteiguma saucieni, no visām pusēm lien ārā clvēki komuflāžas apģērbos un visi auro cik spēdami. Ar žestiem tiek norādīts tādas pašvakas koka būdiņas virzienā un pavisam nopietni apgalvots, ka tā ir muita. Nu ir mūsu kārta brīnīties - būdelei nav nu itin neviena paša uzraksta vai kāda nebūt cita atribūta, kas to atšķirtu no kamieļu gana pagaidu mītnes. "Kamieļu būdā" iedegas uguns un atskan sirdīga balss  ierunājas Viņa Gaišība Muitnieks.

Andris iet padoties, citiem jāgaida pie auto. Kādu brīdi no turienes atskan satrauktas balsis, tad klusākas un klusākas, līdz beidzot muitas procedūra ieiet pavisam konstruktīvā gultnē. Atgriežas arī Andris, kā allažiņ mierīgi smaidīdams, šķīries no 10 eirām un saņēmis savam autiņam "vilka pasi," proti, papīru, kas neļaus to Mauritānijā pārdot.

Nu dzelžus pārbraucam jau oficiālā kārtā. Vēl daži kontrolposteņi un pēc kādas stundas esam ja otrā ielākajā mauru pilsētā Nuadibā. Vienā no krogiem Vilnis salūkā puiku, kas mūs aizved uz kempingu Abba. Tas maksā no mums četriem 8000 ugijas (1 eira ~ 320 ugijas) par kopēju istabu ar četrām gultām. Vēl ir kopēja virtuve un milzīga halle ar zvilņiem. Kempinga pagalmā stāv arī citu ceļinieku braucamrīki: divu holandiešu apvidus vāģi ar teltīm uz jumtiem un poļu pārīša Opel tipa traktors. Puisis vēl parāda kur apmainīt naudu.

Blakus restorānā mums par visiem nodīrā 50 eiras (15 200 ugijas), tiesa, iedod arī ūdenspīpi ar tabaku, kuru aizstiepjam uz kempingu. Izplūstam pa zviļniem un vedam nesteidzīgas sarunas ar poļiem par šo un to. Polijā devalvēts zlots, blakus esošajā Malijas republikā tuaregi ar valdības spēkiem akal sarīkojuši klopi, šoreiz jau pie Moptas, kas atrodas starp slaveno Timbuktu un Dogonu zemi. Ap 20 nogalināto. Izskatās, ka Malija šai reizei nesanāks.

Ak jā, Intars, par spīti ārstēšanai, vēl joprojām ir visai žiperīgs.

Dienas beigas.

22.12.2008., pirmdiena
Nuadiba - Nuakšota

9:00 no rīta pamostamies savā 4-vietīgajā bezgaisa miteklī  kempingā. Nomazgājamies, podā ūdens jālej kā no ūdenskrituma, lai dabūtu prom. Šorīt brokastīs Vilnis vāra auzu pārslu tumi ūdenī ar "Spilvas" ķiršu zapti. Andris ar Intaru sapumpē vēl vakar uz robežas nolaistās riepas. Mārcis ar Vilni iet pirkt autiņam apdrošināšanu, kura pēc Mauritānijas likumiem ārzemniekam jānopērk tuvējā pilsētā uzreiz pēc iebraukšanas valstī. Parunājam ar holandiešiem, kas dodas pāri visai Āfrikai uz Keiptaunu. Vņiem ir tie foršie džipi ar teltīm uz jumtiem.

Izbraucam no hoteļa un Vilnis dodas mainīt naudu. Šoreiz uz banku. Arābu bankas tomēr ir kas stipri īpatns. Kaut vai šai gadījumā  Mauritānijas Islāma banka (Banque Mauritanica Islamique) sola kursu 365 ugijas par 1 eiru. It kā jau labs, krietni lielāks kā uz ielas, taču klerku, kas to var izdarīt, jāgaida pusstundu. Tad savukārt noskaidrojas, ka viņš būs vēl pēc 2 stundām. Tā ka vienalga jāmaina uz ielas (1:320).

Iebraucam Nuadibas tirgū (vispār jau visa pilsēta ir viens vienīgs tirgus), nopērkam banānus un kādu palielu zaļu bambāli, kas varētu būt melone. No šejienes dienas aforisms: "Ja melone ir zaļa un apaļīga, tad, iespējams, tā ir arbūzs!"

Satiekam džeku ar mugursomu, kas ceļo viens. Patlaban tas dodas uz pasaulē garāko vilcienu ap 2,3 km garumā, kas iet no Nuadibas uz raktuvēm Atāras reģionā. Arī mums izdodas to ieraudzīt, izbraucot no pilsētas. Nu garš jau gan!

Paši dodamies pa visai labi asfaltēt ceļu uz dabas parku Du Banc D`Arguin, kas ir viena no pasaules labākajām vietām putnu vērošanai, īpaši jau tieši šai laikā. Ceļam gar malām sapūsti barhāni. Tikai daži metri pa mīnu lauku un Vilnis ir augšā. Tālāk vārds viņam pašam: "Baigais kaifs! Nebiju domājis, ka uzkāpšana smilšu čupā, lai arī visai lielā, var sagādāt tādu gandarījumu."

No šosejas jāgriež pa labi pie Čamas ciema uzreiz aiz tankštelles, taču mēs aizraujam garām, jo skaidra ceļa nekur nav. Kad attopam, tad nobremzējam pie kāda tuarega večuka ceļmalā, kurš tarkšķ no vienas vietas spāniski kā Maskavas radio. Viņš arī pievērš mūsu uzmanību faktam, ka esam paredzētajai vietai garām jau 60 km, par ko tiek uzņemts uz zvaigžņu kuģa borta un parauts kādu gabalu tālāk līdz kādam ciemam. Večuks kļūst par labu ieganstu, lai brauktu iekšā tuksnesī vietā, kur viņš izkāpj. Pēc neilga brauciena pa smilšainu ceļu nonākam zvejnieku ciematiņā. Tas mums lāga nepatīk, jo ierodas tāds noskrandis ciema vecākais ar savu kakadū vēlmi. Neko nemāk paskaidrot, vai te iespējams līdz Nuakšotai baukt pa liedagu. Krietni labāka situācija ir nākamajā ciemā, kurā ciema vecākais  varena auguma smaidīgs vīrs ar retiem zobiem, nekādus kakadū neprasa, bet slapjās smiltīs sazīmētās diagrammās liek noprast, ka brauciens pa liedagu tagad nav laba doma. Arī paši redzam, ka ūdens, liekas, ir pašā paisuma maksimumā. Nopeldamies, salasam gliemežvākus un iedodam bērniem barankas. Atgriežamie ar auto uz asfalta un dodamies galvaspilsētas Nuakšotas virzienā. Tā nu pa pudmali braukt nesanāk  Intars bēdīgs!  un dabas parkam arī esam aizrāvuši garām. Tāds lūk rezumē!

Nuakšota aprakstos raksturota kā baisa miskaste. Nu vietām jau ir kā ir, bet nav jau arī tik traki. Ir pievakare un iekļūstam TĀDĀ sastrēgumā pie Marokāņu mošejas, kādu nekad vēl neesam redzējuši. Autiņi pīpina, spraucas, samājas ar rokām. Pa starpām ielu tirgotāji, zirgi un ēzeļi, tumsnēji, balti un pavisam melni ļaudis vienā jūklī ar zivīm, banāniem un kapitālu smirdoņu. Lai kā, izbraucam un Ģenerāļa Golla avēnijas un ātri uzmeklējam naktsvietu Auberge Manata. Visai feina vieta, mums piešķir vietu beduīnu teltī uz matračiem.

Vakarā uzēdam pie Žaka ēstuvē uz stūra.

23.12.2008., otrdiena
Diena Nuakšotā - Senegālas vestniecība - pelde pludmalē - baiss un neparasts pasts - Nuakšotas valsts muzejs

Šitā diena ceļojuma laikā nav tikusi pierakstīta, tādēļ notikumu gaitu mēģināsim restaurēt pēc atmiņas. Arī ar atmiņu mums ir tā kā ir, tādēļ sagrābstīts ir sekojošais apakšā rakstītais.

Ceļamies visai vēlu, jo jāskrien nekur jau nav. Pastaipāmies, nomazgājamies un brienam uz Senegālas vēstniecību pēc vīzas. Lonely Planet stāv rakstīts, ka to varot saņemt pat 24 stundu laikā. Vēstniecība nav diez ko tālu, brienam pa to pašu Ģenerāļa de Golla avēniju, kamēr tā krustojas ar Rue de I`Ambassade du Senegal, uz kuras tad arī mūsu meklētā iestāde atrodas. Tiesa, dabā tai ir cits nosaukums. Esam tur tieši 10:00, kad tā atveras un tiekam laipni ielaisti. Simpātiska ēka ar prezidenta portretu hallē.

Pēc brīža mums iedod aizpildīšanai veidlapas, kas ir spranču mēlē un visai grūti izprotamas. Kaut kā ar Allāha palīdzību un vairākkārtēju pārprasīšanu tas arī izdodas. Ielīmējam jau no Rīgas līdzpaņemtās fotogrāfijas, Andris un Vilnis aiziet un kaut kur pārkopē mūsu Mauritānijas vīzas. Gatavs!

Dokumentus paņem varen feina krāsaini-melna senegāļu tante, kas gan atsakās nobildēties. Sola, ka būšot parīt, bet varot atnākt arī rīt, ja nu kas.

Diena kā parasti saulaina, tādēļ, dodamies uz pludmali. Taksis mūs turp aizrauj kādās 15 minūtēs. Jāsaka, ka tādu pludmali galvaspilsētas tuvmā gan nevienam nav nācies redzēt. Tā ir tik tuksnesīga un vientulīga, ka vienīgie tās apmeklētāji esam mēs, putni un palaikam teritoriju pārstaigā kāds nēģeris dažādus draņķus vākdams. Toties pelde ir uz goda, relakss pilnīgs. Kādu puskilometru uz dienvidiem smiltīs gandrīz pilnīgi ieskalots zvejas kuģis ar aprepējušiem spara ratiem.

Pāris stundu palažojušies, kātojam pāri tuksnesim līdz šosejai uz pilsētu. Pa ceļam mūs visus četrus paņem jau pirmais mauru autiņš un aizrauj līdz pilsētai. Maksu ne pa kam neņem.

Dodamies uz pastu, kas, iespējams, būs "baiss un neparasts." Neparasti pastā ir tikai tas, ka pastkartes te nopirkt nevar. Tādēļ Vilnis visus iedvesmo doties uz Nuakšotas Valsts muzeju tepat netālu. Tādējādi viņš mēģina reabilitēties no Intara pārmetuma, ka "tikai pa smirdīgām vietām vien vadājot." Muzeja apmeklējums ir gandrīz vai obligāts, ņemot vērā, ka tā ir vienīgā tāda veida kultūras iestāde Nuakšotā.

Ieeja oficiāli ir 300 ugijas (mazliet zem 1 eiras), bet noplēš tomēr 500. Muzejs visai necils: pirmais stāvs veltīts vēsturei un arheoloģijai, bet otrais – Mauritānijā mītošo tautu etnogrāfjai. Te labi redzamas interesantās Sahāras pilsētiņas  Čingveta, Kvālata un Koumbisaleha, līdz kurām mēs, visdrīzāk, neaizbrauksim. Atšķirībā no pasta, pastkartes te var nopirkt vienkārši, kā arī diskus ar mūziku un kinokadriem par valsti un tās kultūru.

Ar nopirktajām kartēm dodamies uz pastu, kas atkal nodemonstrē ko neparastu  darba laiks cauri un durvis ciet. Vilnis dodas uz Piektdienas mošeju, bet mēs trīs uz "auberģi" spēlēt zoli. Iegriežamies arī lielākajā  Marokas mošejā, taču tālāk par slieksni mūs nelaiž.

Vilnim atgriežoties, piesitas kāds visai pozitīvs maurs ar piedāvājumu tūrei pa tuksnesi. 20 eiras dienā par kamieli, 20 eiras dienā par gidu (viņam arī kamieli) un pāris dienas ar kamieļiem pa tuksnesi. Ja interesē, lūdzu dati:

Muhameds Ali
Nuakšota, Mauritānija
Tālrunis 75389123.

Piezīmējam, ka mauriem visai labi var uzticēties, jo tādi visai godprātīgi ir. Tālruņa numurs ir vietējais, iespējams, pievienojot kodu, var piezvanīt arī no Latvijas. Ja ne tad jāzvana, kad esat uz vietas.

Dienas turpmāko daļu pavadām spēlējot zoli un aizkātojot līdz Žakam ko uzkost.

24.12.2009., trešdiena
Otrā diena Nuakšotā - atkal pastā - zivju tirgus - Rosas robežpunkts - iestrēgšama Senegālas dubļos

Šodien ilgi guļam, jo nekur nav jāskrien. Naktī līdz 2:00 kaimiņu mājā bija tusiņš. Lēnām aizvelkamies pie mūsu francūža Žaka (starp citu, kāpēc mēs viņu saucam par Žaku? Ak jā, tāpēc ka francūzis! Tas pēc vecā labā principa, ka visi krievi ir Ivani un visi latvieši Jankas) paēst. Lūk kārtējā vilšanās – Žaks nemaz nav Žaks, turklāt vēl ir libānis.

Tā kā Mārcis vakar paspējis ielīst tīmekļa Delfos, tad viņš pie brokastu galda notur mazu politinformāciju. Latvijā pie varas esošā žipčiku banda aizņēmusies no kaut kādiem citiem žipčikiem 7,5 miljardus (tas ir tika daudz, ka nav jau vairs svarīgi ko tieši!). Spriežam, ka mums jau jāatdod nebūs, jo tai brīdī neesam bijuši dārgajā Dzimtenē.

Pēc brokastīm dodamies tur kur pasts, pārbaudīt vēlreiz cik "tas baiss un neparasts." Baiss nav vis, bet mazliet neparasta ir šķirba žogā, kurā pēc apštempelēšanas jāieslidina pastkarte (2 pastmarkas = 100 + 280 ugijas). Tā uz Latviju aizceļo četri apsveikumi kas visdrīzāk tur nonāks kādu mēnesi pēc tam, kad būsim ieradušies jau paši.

Nu ar padarīta darba sajūtu dodamies uz pludmali, jo saulīte ir forša. Pa ceļam Intars trennējās kaulēties, lai nopirktu mauru apmetni, taču par to gribēja veselas 100 eiras. Tā ka štelle nesanāk, taču noķeram taksi un nonākam pludmalē. Par laimi tā izrādās pie zivju tirgus un tas laikam ir vienīgais, ko Nuakšotā ir vērts redzēt. Garās rindās gar okeānu stiepjas laivu rindas, cilvēki iet ņigu-ņegu kopā ar zivīm, tīkliem un visādiem draņķiem. Nu jā, ir arī neliela smirdoniņa. Toties bagāts foto klāsts. Noejam garām tirgum un gabaliņu tālāk ņemamies peldēties un sauļoties pie kāda hoteļa jūras krastā. Tātad Nuakšotā tomēr ir viens tāds!

Ik pa brīdim šur un tur krastā metas laivas un cilvēku bariņi velk tīklus. Labākais laiks šeit esot no 46 pēcpusdienā, kad laivas vairumā atgriežas ar lomiem.

Intars, optimisma spārnots, paziņo, ka vīzas būšot gatavas jau šodien. Tādēļ dodames uz Senegālas vēstniecību pie tās pašas krāšņās kundzītes. Par brīnumu, tā patiesi arī ir. Mellais mammis salīmē markas, saštempelē un novēl jauku ceļojumu (vīzas cena 1700 ugijas).

Nu ko, Dārgais lasītāj! Rīgas franču vēstniecībā mūs visus par lohiem tur! Par apm. 40 latiem ir ar mieru paņemt dokumentus senegāļu vīzai, jāgaida 2 mēnešus un pozitīvu rezultātu nemaz nesola. Pie tam vēl par līdzīgu summu arī grib mauru vīzu "kārtot," lai gan visi, kam nav slinkums, to vienkārši pērk uz robežas.

Nekavējoši dodamies uz savu "auberģi," maksājam par naktsmājām (2 x 8000 ugiju) un par mūsu kankaru izmazgāšanu  veselas 3000 ugijas.

Braucam ārā no Nuakšotas  posteņi pēc posteņa. Arvien vairāk un uzstājīgāk uz ceļa parādās kakadū vīri. Braucam jau melnā tumsā, uz ceļa pagadās arī pa kādam ēzelim. Redzam arī vienīgo riktīgo avāriju ceļojuma laikā  kāds mersis ir pilnīgi izšķīdis.

Ierodamies Rosas (Rosso) robežpārejas punktā, no kurienes pa gaismiņu pāri Senegālas upei kursē prāmis. Tā kā ir nakts, tad prāmis neiet. Alternatīva ir doties pa visai švaku ceļu uz Djamu kādus 100 km tālāk uz okeāna pusi, kur ir tilts un robežu varot šķērsot cauru diennakti. Tumsā ceļš samanāms visai aptuveni. Vairākas stundas Intars vālē pa ceļu paralēli Senegālas upei, līdz labā šusē ieperās dubļu lāmā.

Nu labvakar! Atbraucām!!!

25.12.2008., ceturtdiena
Jāšanās pa Senegālas zampu - Djamas robežpunkts - iebraukšana Senegālā - Senluija - Ziemassvētki "Zebrabārā"

"Vēl bišķiņ, un likās, ka būs jau ārā,"  Intars saka samiegojušamies Vilnim, kurš tobrīd ir snaudis, un tam tagad pavēstīts, ka nakšņošana būs šeit pat uz vietas, t.i. Senegālas upes krastā tīrelī ar lauvām kaimiņos. "Nekas, nekas, tūlīt izrāpsimies," - visai optimistisks ir arī Andris.

Liriskā atkāpe Nr.1. "Zampas smalstīšana."

"Tūlīt izrāpšanās" ilgst no 12:00 līdz 15;00, kad mūs visai efektīgi no dubļu zampas izrauj kāds mauru busiņš. Pa to laiku ir izprovēts viss. Rakšana  ir divas lāpstas, lielā un maziņā, no kurām vienāda mērā nav itin nekādas jēgas Tās zibenīgi aplīp ar mālu un ir knapi kustināmas. Sajūta ir tāda, it kā mēs maisītu plastilīnu. Tādēļ mālus grābjam tikai ar rokām. Nākošais līdzeklis ir spiediena samazināšana riepā. Visai labs līdzeklis smilšainos apstākļos, bet pilnīgi neefektīvs pret dubļainu zampu. Zampai ir vienalga, kāds spiediens ir jūsu riepās, kā arī vai tās riepas vispār tur ir. Andris gāzē un kārpās, bet rezultāts ir tikai viens metrs uz aizmuguri un kādi 20 cm dziļāk zampā. Rodas draudi, ka mašīna varētu iesēsties zampā līdz tiltiem. Ak jā, tiek lietotas arī laipas, kas īpaši gan situāciju neuzlabo. Visai iedarbīgs ir arī domkrats  mūsu gadījumā piepūšams dzeltens maiss, kas slīd pa māliem kā pa puņķiem un tā vien grib izsprāgt no mašīnas apakšas.

Tikām Mauritānijas valdība, jāsaka, visai neapdomīgi gan, ceļa malā uzslējusi kādu infomatīvu plakātu. Par nelaimi Mauritānijas valstij, Andra vinčas trose sniedzas līdz iebetonētajai stenda kājai, kas tiek izmantota par atbalsta punktu. "Dodiet man kādu nebūt atbalsta vietu, un es izvilkšu autiņu!"  sauc Andris, nu gluži kā tāds Arhimēds. Mārcis dūšīgi skrūvē vinču, Andris gāzē, plakāts šūpojas, Vilnis ar Intaru stutē slieces. Mašīna pamaļas vēl kādu 1,5 metru uz aizmuguri, bet vinčas darbība līdz ar to arī beigusies, jo spēka leņķis jau palicis tuvu taisnam. Par brīnumu, plakāts izturējis, tiesa palika šķībs (vēl tagad moka ziņkāre, kas tur bija rakstīts!).

Brīdī, kad nākas atzīt, ka visi līdzekļi ir izmēģināti, Allāhs (kas ir visvarens!) sūta mums mauru busiņu. Čiks un viss, esam ārā. Tikai acis spīd ārā no dubļu kārtas, kas mūs sedz.

Tā nu ap pulksten četriem no rīta esam uz dambja-tilta Djamas robežkontroles punktā pār Senegālas upi. Mauri par izlaišanu paņem 40 eiras. Kopā ar mums te iebrauc divas mašīnas ar nēģeriem un itāļu numuriem. Punktā visi guļ, nēģeri smejas: "Tā taču ir Āfrika! Te visu laiku visi guļ!,"un iet modināt birokrātus. Un sākas naudas spiešana, kā pirmās 10 eiras tiek izvilktas par šlagbomja pacelšanu. Tad vēl pa 10 no cilvēka + 35 par autiņa apdrošināšanu paņem robežsargi un tālāk pie muitniekiem process apstājas, jo muitnieka vienkārši nav. Guļam līdz 11:00 un gaidam svarīgo personu. Atnācis, viņš visai maz uzmanības pievērš mums (mūsu mašīna un mantas ir ĀRKĀRTĪGI netīras), bet baigi šmonī mellos no Itālijas. Radušos laiku var izmantot aizejot līdz upei, tepat blakus jau ganās nīlzirgi un krokodili, tiesa gan, nevienu neieraudzījām. Toties pa to laiku pienāk tvaikonis un tilts tiek pacelts  interesanti.

Izbraucam un uzreiz parādās tāda ainava, kādu no Āfrikas varētu vēlēties  savanna un tajā akāciju kociņi ar plakanu lapotni. Ceļmalā paskrāpējam no riteņiem dubļus, jo Intars sūdzas, ka mašīnai kratās stūre. Secinām, ka zem mašīnas pielipis vēl vienas mašīnas svars.

Pēc visai īsas atelpas tiek uzņemts kurss uz 1647.gadā dibināto Senluiju (St.Luiss), kas aprakstīta kā koloniāla franču pilsētiņa  pirmā franču pilsēta Āfrikā. Tās vecā daļa atrodas uz salas un savienota ar paša Eifeļa celtu dzelzs tiltu. Tā pat iekļauta UNESCO sarakstā. Kā parasti piesitas brīvprātīgie izpalīgi. Paēdam un pastaigājam pa salu, kas izrādās visai jauka pilsētiņa.

Izbraucot no pilsētas, Andris ar Intaru automazgātuvē sarunā par 5000 WAF (West Africa franc - Āfrikas franki) jeb apmēram 5 Ls ar strūklu nomazgāt autiņu. Melnais vīrs nopūlas gauži, pat paliek bišķiņ škrobīgs. Tālāk dodamies nakšņot uz "Zebrabāru," kas atrodas kādus 60 km uz dienvidiem no Senluijas. Sahāras pieveicējiem tas sola pirmo aliņu par brīvu. Iestāde izvietojusies Langue de Barbarie dabas parka teritorijā, tāda īsta miera osta ar šūpuļtīkliem un bungalo tipa mājelēm. Tā pieder kādai francūzietei, un tas uzreiz ir pamanāms pēc kārtības, kāda šeit valda. Aprunājamies ar kādu pavecu vācu pensionāru pāri, kuri braukā apkārt tik labi ekipētā autiņā, ka pat porcelāna šķīvīši durvīs sastiprināti. Ceļojoša "mazā Vācija"  mēs smejamies.

Pa visiem paņemam vienu bungalo ar divām gultām, jo vairāk nav. Pirmas brīvais aliņš ir senegāļu "Gazele" ar visai labu tilpumu  0,63 l. Vakarā mūs uzlūdz uz svinīgām vakariņām, jo ir taču Ziemassvētki, kas ir piemirsies. Īsta Ziemassvētku pasēdēšana: labs ēdiens, glāze karsta ķīseļa un balti bērneļi. Tikai palmas mazliet traucē.

26.12.2008., piektdiena
"Zebrabārs" - pa liedagu uz Dakāru - Dakāra - brauciens pēc "zāles"

Ceļamies un vārām putru, ir vēl Mauritānijā pirkts piens un Latvijas auzu pārslas. Vēl pirms 12:00 uzrodas saimniece un liek mūs ārā  miteklis jau ir rezervēts.

Nomaksājam 135 eiras un apspriežamies ar viņu. Ir iespēja ar autiņu laist līdz Dakārai pa pludmali. Braucam cauri Pahaja (Pahai) ciemam, no kura jābrauc perpendikulāri uz okeānu. Pa ceļam Mārcim rodas ideja vizināties uz jumta. To arī pamēģinām un tiekam izvazāti arī cauri koku zariem. Toties Intars akal ir sajūsmā  vālē pa kāpām ar nolaistu gaisu un bloķētiem riteņiem. Lai gan veicami tikai 2 km, tie izvēršas par bezgalīgu līkumošanu starp kokiem, būdelēm un kaktusiem. Beidzot, uzvaras bļāvienu pavadīti, tomēr esam pludmalē. Autiņam sāni vienās švīkās no kaktusiem, viens kaktusa gabals iestrēdzis pie antenas pamatnes, kaktusu dzelkšņi sadūrušies riepās.

Tālākais  braukšana līdz Dakārai pa pludmali: visi dabū paārdīties pa okeāna krastu. Vilnis to dara īpaši nesaudzīgi  ar ātrumu 80 km/st. lēkādams pa krastmalas smilšu sērītēm. Beidzas ar to, ka Mārcis turēdamies no krēsla izrauj atzveltni. Ik pa brīdim gaisā ceļas putnu bari, dažreiz iespaidīga lieluma.

Patiesā priekā piestājam pusdienu pauzei. Tajā Intara Bolderājā taisīta armēņu basturma ar rupjmaizi un Gazele alu. Krastā griežam pie Kaijāras pilsētiņas, t.i. pims Sarkanā ezera, kas izsenis bijis brauciena Parīze-Dakāra gala posms.

Dakāra mūs sagaida ar netīrām priekšpilsētām, korķiem, ielu tirgotāju pūļiem. Pilsētā kā Cēzars iebrauc pats Andris  viņa sapnis piepildījies! Izbraucam pilsētai cauri un Ngoras rajonā meklējam kempingu, kas kartē it kā ir iezīmēts. Vilnis noķer kādu puisi, kas sola mūs uz kempingu aizvest, ka rezultātā nonākam kaut kādā iekškvartāla viesnīcā. Lēta dikti, bet visa mūsu mazā sabiedrība par vietu tomēr nesajūsminās.

Nu ir laiks padomāt arī par ko citu. Tādēļ Vilnis, Intars un nēģerpuika Musa brauc pēc "zāles." Tas izvēršas 2 stundu pasākumā, kā rezultātā tiekam pie divām kaņepju paciņām. Pīpējam kā dulli, taču solītā "laime" tā arī neiestājas.

27.12.2008., sestdiena
Diena Dakārā - Jofe - Gores sala - ārā no Dakāras - Ndangane

No rīta slejamies augšā agri  8:00 (Rīgas laiks). Vilnis iet atvadīties no foršā veča Ibrahima – viesnīcas saimnieka, bet tas vēl čuč.

Braucam uz Jofes pilsētu tepat netālu, kas slavena ar saviem dziedniekiem. Šie vīri veicot garīgi slimo cilvēku dziedināšanu kādā rituālā ar nosaukumu ndup. Ārstēšana laikam sekmējas visai labi, jo rituāls ir labi apmeklēts, brauc cilvēki arī no tuvējām ārzemēm. Ezotēriskais cereonijas pamatojums bāzējas senajos Melno afrikāņu priekšsatos par pasaules uzbūvi, stipri līdzinās vudū reliģijai. Un skati neesot priekš vājiem nerviem: gari iemiesojas cilvēkos, tie raustās krampjos, putas uz lūpām un baltas pārgrieztas acis. Esot arī visai padārgi.

Nonākam pilsētiņā un mēģinam noskaidrot, kur un kad tas rituāls notiek. Ceļvedī teikts, ka vienu vai divas reizes mēnesī - atkarīgs no savāktajiem pacientiem. Brīnums nenotiek, un, pavisam nejauši, rituāls nav šodien. Norises vieta laikam ir autoostas laukumā, bet par nākamo ceremonijas norises laiku pilsētiņā neviens satiktais neko prātīgu nepavēsta.

Tādejādi apskatām otru ievērības vērto pilsētiņas objektu  kāda svētā pravieša Safa mauzoleju. Vietējā tradīcijā šo vīru uzskata par islāma pamatlicēja Muhameda melnādaino reinkarnāciju. Mauzolejs atrodas blakus mošejai okeāna krastā, kuras milzīgais smilšainais pagalms ir sētas apjozts. Parādība visai interesanta kaut vai tādēļ, ka islāms reinkarnācijas neatzīst, un stingrie islāmisti par šito ķecerību noteikti Senegālas nēģeriem "sadotu pa biksēm."

Nu ko, atkal Dakāra. Noparkojam autiņu tuvējā centrā un kājiņām tipinam uz prāmju staciju  esam ieplānojuši apmeklēt Gores salu. Apēdam brokastīs ceptu olu, sviestmaizi un "Gazeli." Apmeklējam pastu, samainām naudu un dodamies uz prāmi.

Pusstundas brauciena attālumā no Dakāras okeānā atrodas Gores sala. Šeit radīta tāda kā tūristu paradīze  sapucēta koloniāla pilsētiņa ar daudzām jo daudzām suvenīru un bilžu tirgotavām. Bez tam te vēl ir mazs, bet pietiekami interesants vēstures muzejiņš cietoksnī (200 ĀF) un pāris milzīgi krasta artilērijas lielgabali salas otrajā galā. Vīri sapērkas "senegāļu telefonus"  bungas. Intars tik veiksmīgi izkaulējas par gleznojumiem, ka tie jāpērk  grib vai nē.

Tad, kad šeptes esam beiguši, atļaujamies pusdienas ar Gazeli, ko sen jau esam pelnījuši. Šīs pusdienas palikušas atmiņā ar milzīgo mušu daudzumu, pat neatceramies  garšoja vai nē.

Nu atgriežamies Dakārā un dodamies uz autiņa pusi. Vilnis pa ceļam pamana smuku nēģerieti ar puķu kurvi uz galvas, ņemas to fotografēt un pazūd. Tādēļ mēs nonākam pie mašiņa trijatā un konstatējam, ka to aplenkuši brīvprātīgie mazgātāji, sargātāji un vēl sazin kādi tur mārutki. Klīrēšanās ar viņiem ir visai apnicīga, tādēļ ar nepacietību gaidām to sasodīto Vilni. Nu beidzot viņš arī parādās, arī ar brīvprātīgu pavadoni  esot filmējis kā Senegālas prezidents ar svītu pa Republikas bulvāri atgriežas savā pilī no vizītes Francijā. Puikas spiedz un prasa naudu, bet mēs  sliktie balģīmji, stūrējam tik prom. Izbraucam no Dakāras Gambijas virzienā ar nolūku vēl šovakar nonākt Ndangānas ciematiņā Salumas (Sine-Saloum) upes deltā. Te esot skaistas mangrovju audzes upju krastos un liels daudzums putnu, par kuriem priecāties.

Tā nu pirms skaistās dabas mums tomēr trīs stundas ir jāpasēž Dakāras korķī, jāpaelpo izplūdes gāzes un jāpakaitina ielu tirgotāji. Rīgai līdz Dakāras korķiem tomēr vēl ir tālu. Korķis stiepjas līdz pat Mbavai un tas ir ap 40 km. Tālāk jau iet kā pa sviestu, taču pēdējais posms no Joalfadiutas (Joal Fadiuta) līdz Ndanganei tiek pievārēts jau tumsā un tikai pateicoties navigācijai.

Ndanganē atrodam nakšņotavu Le Barracuda, tajā ir tikai viens divvietīgais numuriņš. Iztriepjam tankštellē nopirkto lēto senegāļu vīniņu un liekam uz auss. Daži no mums visu nakti nokaujas ar odiem.

28.12.2008., svētdiena
Dabas parks pie Salumas upes - viesnīca pirms Kaolakas

No rīta ceļamies brokastīs un tās kā allažiņ ir franču, t.i. nekādas. Nu viss tiem frančiem ir vairāk vai mazāk lietojams, bet nu tās viņu brokastis ir galīgi neizdevušās. Un šito savu brokastu sērgu viņi iemācījuši arī visai Rietumāfrikai, kas pret tamlīdzīgām muļķībām izrādījušies visai uzņēmīga. Kafija un baltmaize ar sviestu  6 eiras uz četriem, hotelis  15 eiras par numuriņu.

Šodien paredzēts doties laivas izbraucienā pa upi un papriecāties par mangrovju audzēm. Laivu piestātne ir tepat pie viesnīcas un zibenīgi uzrodas kāds bižains un garš čalis  laivinieku priekšnieks. Uz galda tiek izklāta rezervāta karte un apspiests maršruts. Tā kā mēs gribam baigi garo maršrutu, tad mums arī "ielomī" baigo cenu  140 000 ĀF. Pēc kaulēšanās tā nokrīt līdz 90 000 ĀF (~90 Ls). Ko mēs esam nokaulējuši tā arī netop skaidrs, beigu beigās mellais vienkārši atmet ar roku un saka: "Braucam!" Laiciņu pagaidām kamēr tiks ielādēts alus un pusdienas, tad "atdodam galus." Kā pirmo apmeklējam kaimiņu ciemu, kurā tiek iekrauts grills.

Lai gan mūs vairāk interesē daba, ceļojuma maršruts ir tāds, ka iesākumā ved cauri vairākiem ciemiem. Pirmais tāds ir Guisanoras salā, kurā vairums ciematnieku, īpaši bērni un sievietes, atrodas baznīcā uz dziedāšanu, jo ir taču svētdiena. Pasākums ir tik jauks, ka negribas to pamest: krāšņi ģērbtā draudze ar savam sulīgajām dziesmām izskatās varen labi. Ārpusē mums piesitas kāds pilnīgs "čau" vecis, kas ir Boba Mārlija fans, regulārs zāles pīpētājs un arī vietējais mākslinieks. Savā darbnīcā viņš demonstrē interesantā tehnikā darinātas bildītes: ar līmi notrieptos laukumiņus viņš apber ar dažādu toņu dabisku materiālu pulveriem, kuri tur pielīp un veido zīmējumu. Ciema laukumā viņš mums parāda trīs kokus, kas savstarpēji saauguši kopā ar zariem. Tie simbolizējot pagānu, kristiešu un musulmaņu brālību. Pats viņš piederot pie pirmajiem, tādēļ kristiešu baznīcā kāju nesperot.

Sēžamies laivā un tiekam novesti uz nākamo ciematu  Djifēri. Bezmērķīgi pa to paklīstam, atkal atkritumu kalni un visaptveroša tirdzniecība. Esam atbraukuši šurp dabu skatīt, bet to kā reizīti neviens mums nerāda!

Toties nu nodeva kuņģim. Pārceļamies uz kādu saliņu, kas varētu tikt uzskatīta par neapdzīvotu, ja uz tās zem saulsardziņa nebūtu izlaidušās divas baltas dāmas. Mūsu abi melnie puiši gatavo pusdienas - zivs ar saceptiem sīpoliem un visvarenā Gazele. Nopeldamies un gardi paēdam.

Tālāk sākas stīvēšanās. Abi izpalīgi mūs tā kā grasās jau vest uz māju pusi. Ilgi un nerezultatīvi noris pārrunas, ka jābrauc kaut kur iekšā pie zvēriņiem – kokodīļiem un ņupuņupučiem. Uz visu šiem ir atbilde  vī, vī, taču tā arī nekas nemainas. Beidzot novienojamies, ka tas bižainais rīta vīrs ir baigais dirsa un mūs bezmaz vai apčakarējis. Esam sarūgtināti. Atklājas Mārča kauslīgā daba, kurš ierosina bižainajam krastā sakrāmēt pa galvu.

Beidzot kaut kāds kompromiss tomēr tiek sasniegts un kādas divas stundas iestūrējam šaurākās attekās. Te ir lielāka iespēja samanīt dzīvnieciņus, pārsvarā tie ir putni  pelikāni, flamingi un citi. Nomierināmies, galu galā brauciena noslēgums jau sanāk tīri jauks un rādam īkšķi uz augšu puisim Hasanam. Abi mūsu pavadoņi jau īstenībā ir jauki  viņi izskatās nelaimīgi, gluži vai žēl.

Tā nu piestājam krastā, Hasans vēl izprasa manu veco T-kreklu, bet mēs aši laižam prom. Mūsu nākamais mērķis ir Kaolakas pilsēta, no kuras rītdien plānots apmeklēt kaut kādas dīvainas megalītu celtnes Gambijas pierobežā Medinasabakas (Medina Sabak) pilsētas apkaimē. Pirms pašas Kaolakas plsētas jau tumsiņā uz ceļa pamanām Djoloff Inn hoteli. Mūsu numuriņi atrodas uz jumta, turpat vēl rēgojas arī napabeigtas un neiebetonētas armatūras, uz kurām tumsā un neskaidrā stāvoklī var arī uzdurties. Paēdam vakariņas vietējā kroģelī kur mūs pabaro dikti simpātiska nēģeriete. Saimnieks par visu mums sarēķina 70 eiras.

Šonakt ir Vilnim kārta gļukot. Viņš mokās bezmiegā, iet staigāt pa nakti, bet fonā skan kaut kādas ūjināšanas pa visu pilsētu un pret rītu tiek palaista sirēna.

29.12.2008., pirmdiena
Kaolaka - Gambijas robežpunkts - "megalītu ceļš" - Tambakunda

Izbraucam no viesnīcas uz Kaolakas pilsētas cetru ar mērķi samainīt naudu, iepirkt pārtiku un ūdeni. Pa ceļam labajā pusē redzama dīvaina gaiši zila celtne  šo milzīgo mošeju sācis, bet nav pabeidzis celt kāds ambiciozs senegāļu miljonārs Ndiouga Kebe, kā daļu no savas "Nākotnes pilsētas." Mošejai kaut kas nav kārtībā ar plānojumu, tādēļ, visticamāk, Allahu tajā neviens tā arī nelūgsies.

Pati pilsēta kā vienmēr ir liels tirgus. Musulmaņu bankas lēnas un neizprotamas. Naudu samainām maiņas kantorī, tas atrodas dzelžu un koku vairumtirdzniecības bāzē, ar kolorītu večuku. Intaram tā piegriezies smirdošais tirgus jūklis, ka ārā no mašīnas viņš nekāpj. Taču garlaicīgi viņam nav – var atgaiņāties no brīvprātīgajiem mašīnas mazgātājiem.

Megalītu meklējumi starp savannā izkaisītajiem ciematiņiem grasās būt laikietilpīgi. Iesākumā nonākam pie Gambijas robežpunkta Medina Sabakas pilsētas tuvumā. Te nu esam smagas izvēles priekšā  Gambijā varam iebraukt bez vīzām, taču atpakaļ Senegālā mūs nelaidīs, jo vēlreiz nepieciešama senegāļu vīza (gudrinieki Nuakšotas vēstniecībā divreizēju nedeva!). Arī tas nebūtu nekas, ja nenāktu virsū Jaunais gads ar visām sekojošām brīvdienām. Bet laika nemaz mums tik daudz vairs nav.

Tādi lūk apsvērumi rosās pa mūsu galvām, kad dodamies pie senegāļu robežpoličiem apjautātes par šo un to.

Protams, šie saka, – nekādas problēmas! Brauciet, tā sacīt uz Gambiju, vai Švambiju, viss būs štokos.

– Paga, paga, bet kā tad tiksim atpakaļ? Mums taču nav vīzas!
– Ā, nu jā, atpakaļ bez vīzas nelaidīsim viss!
– Nu bet tad jau nekādos štokos nebūs!?
– Nu jā, nebūs gan  poliči piekrīt.

Te nu pilnībā redzama tāda tipiska afrikāņu bezatbildība. Poličiem jau tiešām nekādu problēmu - tās radīsies mums.

Dodamies prom un kāda liela koka paēnā aiz sirdsēstiem apēdam divus arbūzus ar karotēm. Maltītes beigās bērnu skatītāju pulks jau mērāms desmitos.

Nu skaidrs  megalīti. Ar tiem ir tieši tā kā likās. Kad pēc palielas līkumošanas esam nonākuši Ngaijenas ciematiņā, neviens par šeit esošajām Tombe du voi ("Ķēniņienes kapenes") dzirdējis nav. Jebšu neviens nesaprot šo nosaukumu sacītu no mūsu mutēm. Tāpat neko citu kā franču valodu šeit neviens neprot. Tā mēs pamzām, aptaujādami visu kas kustās, aizripinām līdz ciema mošejai. Tā ir noplukusi, izskatās veca, bet izrādās celta tikai 1981.gadā. Veiksme mums tomēr uzsmaida  mulla aizsūta pēc kāda puiša vārdā Muhameds. Šis "cerību stars" bišķiņ parle angle, un, lai gan arī nezina neko par Ķēniņienes kapenēm, var parādīt objektus no tā sauktā Megalītu ceļa (Megalithenpiste). Tā nu mēs Muhamedu uzņemam uz borta un dodamies visai patālā un interesantā braucienā pa līkumainim celiņiem, salmu jumtu ciematiņiem un pāri izžuvušām upēm. Pēdējā no ciematiem tiek uzņemts vēl viens vīrs un objekts beidzot ir klāt!

Atšķirībā no iedomātā Megalītu ceļa  ar palieliem akmens bluķiem bruģētas štrāses, šis megalītu ceļš savu nosaukumu ir ieguvis pateicoties vairākiem megalītiskās kultūras objekiem, kas izvietojušies relatīvi nelielā apvidū. Te ir akmens apļi, būvju atliekas un kapenes, par kurām, kā jau minējām, neviens uz vietas neko nezina. Tā esam nonākuši pie viena no Megalītu ceļa objektiem Sinengaijenas (Sine N'Gayena) - nosaukums pēc tuvējā ciema, akmens apļiem.

Tie ir vulkāniskas izcelsmes akmeņu apstrādāti stabiņi, kas izkārtoti aplī. Kā atklājuši amerikāņu Mičiganas uniersitātes zinātnieku pētījumi, tie ir seno cilvēku apbedījumi - ap 1200 gadu veci. Katra apļa centrā atrastas vairāku cilvēku mirstīgās atliekas. Viskrāšņākais šīs kultūras paraugs ir tā sauktie "Vasas akmens apļi " gan jau Gambijas teritorijā, kuru akmens stabi slejas pat 3 m augtumā. Akmens apļu teritorija iežogota, jau vairākus gadus te rokas amerikāņu pētnieki, ir arī neliela mājiņa.

Mūsu ierašanās brīdī vārti slēgti. Visai ātri ierodas vietas pieskatītājs (pēdējā ciemā uzņemtais pasažieris tātad tas nav!) - gara auguma vīrs gaiši zilā apmetnī. Te būs viņa vārds un tārunis, varat uzprasīties ciemos: El Hadji Gaye 775062502, Sine N`Gayena.

Vārtus atslēdz, un mēs veicam apgaitu pa teritoriju. Lielākie stabiņi slejas kādus 1,5 m virs zemes un kopējais apļu skaits ir ap 20. Nu ko, kā teicis ēzelītis Iā: "Bija vērts! Labi vismaz ka lietus nelija!"

Palēnām atvadāmies, iedodam nelielas naudiņas uzraugam un Intars pavisam neielu naudiņu piešķir kādam večukam, kas arī piedalījies apgaitā. Vedam atpakaļ uz pirmo ciemu mūsu Muhamedu. Tam tiek naudas ekvivalents veselu 5 Ls apmērā, par ko puisis nāvīgi priecīgs.

Tālāk tiek uzņemts kurss uz Ngandas pilsētiņu, taču tas nemaz nav vienkārši. Ceļi savannā te dalas, te šķiras, līdz beidzot atklājam, ka nu jau braucam vienkārši pa zāli. Navigācija pa krievu militāristu kartēm nu ir vienīgais glābiņš. Tostarp zāle paliek arvien garāka un koķeļi biezāki. Beidzot esam ārā uz neliela ceļa un iebraucam ciemā tieši tobrīd, kad viena smuka nēģeriete nomalē mazgājas, plikos melnos cičus tirinādama.

Tā mēs vēl šodien pa tumsiņu tiekam līdz Tambakundas pilsētai, lai gan ceļš ir briesmīgs un bedres asfaltā ir patiesi riebīgas - mazas un ar asām malām. Pilsēta kalpo par izeju uz Niokolokobas (Niokolo-Koba) dabas parku, kas tiek uzskatīts par labāko Rietumāfrikā lielo dzīvnieku aplūrēšanai.

Tambakundā apmetamies hotelī Keur Khoudia, kur mums piešķir divus divvietīgus bungalo. Vakarā vēl iedzeram Gazeli un kļūstam par lieciniekiem visai dīvainai globalizācijas ainai  televizorā rāda ķīniešu pornofilmu franču valodā un to skatās Senegālas nēģeri.

30.12.2008., otrdiena
Tambakunda - diena Niokolokobas Dabas parkā

No rīta hotelis mums dod neparasti labas franču brokastis  tajās ietilpst arī cepta ola, kas arī Āfrikā ir cepta ola. Kamēr Mārcis ar Vilni vēl pampst, Intars ar Andri salūkojuši pasažieri  tas ir kāds Hanss no Luksemburgas. Vienojamies, ka viņu ņemam līdzi mašīnā uz dabas parku. Lēmums izrādās pareizs, jo mūsu kompanjons izrādās visai jauks cilvēks un labi noder kā franču valodas tulks.

Ieeja parkā atrodas Darsalamas (Dar Salama) ciemā, kur jāpērk biļetes autiņam un katram braucējam atsevišķi. Obligāti jāņem arī gids  mums tiek Bana. Bana atkal parle france, bet mums šodien ir pretlīdzeklis  Hanss.

Tā nu braucam iekšā parkā līdz Simenta ciemam, no kurienes vislabāk doties lūrēt zvēriņus. Labākais laiks tam ir no rīta 7:0011:00 un vakarā 16:0018:00. Toties vakarā 18:00 mūsu gidam darbadiena beidzas, arī patstāvīgi staigāt apkārt pēc šī laika vairs nedrīkst  liels naudassods. Vai nu tas lauvu dēļ, vai vienkārši  lai iebraucēji neblandītos un netaisītu bardaku. Pārnakšņot ir iespējams rezervātā  te sabūvēti vairāki kempingi. Viens no tiem – "Lauvas nometne" iepatīkas arī mums.

Pabraukājam pašā dienas karstumā  pa daļai uz jumta, bet daudz gan neredzam  fazānu bariņus, vairākas antilopes un purvā pa gabalu kārpucūkas. Turpat purvmalā aši krūmā iešmauc arī visai liela čūska. Gar ceļu daudz visai nelieli lēcēji un skrējēji, kas pārvietojas tik ātri, ka lāga nav aplūkojami. Pats labākais ir mangustu kalniņš  viss vienās aliņās, kurās aši sasprūk vesels bars rūsganbrūnu vāveru ar platām astēm. Riki-tiki-tavi!

Fazāni  šīs padumjās džungļu vistas, nav slinki ilgi un nogurdinoši skriet mašīnai pa priekšu, līdz daži no viņiem neiztur un tomēr paceļas spārnos, tādējādi novēršot mūsu aizdomas, ka lidot tās nemaz nemāk.

Nu bet pusdienas bij` tā kā kāzas! Tai pašā Simenti ciemā, kas droši vien uzcelts tikai tūrisma nolūkos, pašā Gambijas upes krastā skaistā vietā kāds senegāļu Ķirsons uzcēlis tautiskā stilā ieturētu palielu nojumi ar krogu tajā. Netrūkst arī Gazele mūsu karstuma izvārdzinātajos ķermeņos, kā nekā 38 grādi!
Ieēduši un atpūtušies sākot ar 16:00 atkal vagojam parku. Vilnis ar Intaru uz jumta pēkšņi sāk aurot  viņiem liekas, ka starp kokiem pavīdējis skrejoša lauvas dibens. Metamies vajāt "zvēru karali," kas diemžēl tomēr izrādās pamatīgi liela antilope - rezervāta simbols un lepnums. Lielais karstums sāk atiet, arī mežs atdzīvojas. Kokos top redzami mērkaķi. Parkā arī esot šimpanzes, kuras gan redzēt esot liela veiksme.

Nāk tumsiņa un dodamies uz "Lauvas nometni." Dabūnam divvietīgas salmu būdiņas un dušu, kurā ūdeni lejam uz galvas no mucas. Mūs apņem akla tumsa, zem nojumes sveces gaismā pļāpājam ar Hansu, pīpējam zāli un Vilnis mēģina rakstīt dienasgrāmatu.

Liekas jau, ka diena galā, kad parādās mūsu Bana un saka, ka nometnes darbinieki mūs aicina uz senegāļu tēju pie sava ugunskura. Tēja gan ir parasta ķīniešu melnā tēja, toties gatavota tai pašā īpašā veidā, kuru aprakstījām jau Mauritānijā. Lai kā  atkārtošana ir zināšanu māte, tādēļ: divās atsevišķās krāsniņās uzvāra tēju un cukurūdeni. Tad tos salej kopā un daudzkārtīgi pārlej, lejamo trauku paceļot visai augstu gaisā un tomēr ietrāpot mazajā glāzītē. Nekas garām noliets netiek  tas pateicoties ilgstošajiem trenniņiem. Tēja ir salda un lipīga.

Mārcis ar Intaru atnes savus "senegāļu tālruņus," mellie puiši visai labprāt tos grabina un vakars izvēršas pavisam jauks. Tikām Hansam ir iespēja iztaujāt viņus par tradīcijām un sadzīvi, šo to arī mums pārtulkojot.

31.12.2008., trešdiena.
Otrā diena Niokolokobas Dabas parkā - Tambakunda - Kidira - Bakela  - Jaungada ballīte Matamā

No rīta pa nometnes kokiem plosās mērkaķi. Rīta dzestrumā kūp Gambijas upe un tās otrā pusē atklājas skaists skats: pa smilšu sērīti uz upi tusnīdami dodas divi nīlzirgi (gambzirgi?). Pēcāk tie ienirst aiz mazas krācītes, vairs netop redzami, bet pieņemot ūdensprocedūras skaļi un garšīgi sprauslā.

Sapaunojamies un pametam šo viesmīlīgo vietu, vēlreiz izbraucam cauri parkam. Atkal dažādi dzīvnieki, un mašīnas prekšā uz ceļa izlec arī milzīgā antilope un nelielu brīsniņu ir apskatāma visā savā krāšņumā.

Hansu aizraujam atpakaļ līdz pašai Tambakundai un viņš mums vēl pēdējo reizi izpalīdz  piezvana uz Senegālas vēstniecību Gambijā un izprašņā par tās darba lakiem ap Jauno gadu. Katrā ziņā skaidrs ir viens  var nākties sēdēt Gambijā līdz pat trim dienām vīzu gaidot. Mjā...

Kapitulējam. Ceļojuma lielākā neveiksme  Gambija izpaliek. Izpaliek Vasas akmens apļi, kurzemnieku forts Jēkaba salā un Džordžtauna. Mēs tā palēnītēm sākam stūrēt uz māju pusi.

Bet tam visam ir arī sava labā puse. Mājupceļš vedīs pa Senegālas augšdaļu, gar Senegālas upes kreiso krastu. Arī šeit jābūt kam ievērības cienīgam, kaut vai tādēļ vien, ka klasiskie tūristi līdz šejienei nonāk reti. Vēl vienu negatīvo aspektu izkliedē ceļā satiktais policists, kurš apgalvo, ka ceļš ir visai labs. Tā kā esam izbraukuši jau velns zina ko, tad pēc tāda jau sākam ilgoties.

Pa ceļam ieēdam maizītes, kuras Intars nopircis ceļmalā un uzdzeram ūdeni. Pa ceļam mērkaķu bari, kurus apstājamies vērot un fotografēt.

Apgalvojumi par labo ceļu izrādās taisnība un visai ātri nonākam Kidirā, kas ir galvenais robežas pārejas punkts uz Maliju, šeit ir pat dzelzsceļš. Te var vērot bambarus, kas ir lielākā Malijā dzīvojošā tauta. Tiem ir atšķirīgs apģērbs.

Izbraucot no Kidiras zem mašīnas atskan sprādziens. Domājam riepa, bet nē – kādam bērnelim nav palaimējes, jo zem mūsu traktora paripojusi bumba.

Ceļš skaists un brauciens sagādā prieku. Apvidus mazapdzīvots, jūtama Sahāras tuksneša elpa, kas atrodas tepat otrā upes pusē. Pa laikam pie Senegālas upes izvietotas franču koloniālās pilsētiņas, kas iesākumā celtas kā forti Senegālas upes krastos. No tiem franči kontrolēja apkārtni un sastādīja pretspēku Hadža Omāra Talla musulmaņu valstij ar centru Malijā.

Viena no tieši tādām pilsētiņām ir Bakela. Tās 1854.gadā celtais forts stāvajā upes krastā ir pietiekami labi saglabājies un patlaban tajā mīt pilsētiņas administrācija. Skaists skats pāri upei uz Mauritānijas pusi. Turpu šurpu slīd laiviņas, upes malā spilgti saģērbti sievieši mazgā vešu. Intars šeit izkaulējas un dabū divus arbūzus.

Braucienu turpinām uz Orosogujas (Ouro Sogui) pilsētiņas pusi. Šoseja jorojām ved gar upi, ik pa brīdim gadās kāds palu iebrucināts tilts. Vienā tādā pa vidu iestrēgusi fūra. Nakšņojam viesnīciņā Oasis du Fouta, kuras smaidīgais saimnieks mums vakariņās apsola kotleti. "Kotlete" izrādās makten sīksta jēra gaļa ap ribiņām ar spilgti izteiktu mazuma piegaršu. Jāsaka, ka daudzos gadījumos tie mellie tomēr nesaprot ko patiesi nozīmē labi paēst.

Ak jā! Ir taču vecgada vakars! Prasām saimniekam, vai apkārtnē nav paredzētas kādas jautrības. Jā esot gan  pusnaktī balle netālu esošajā Matamas pilsētiņā.

Liriskā atkāpe Nr.2 "Jaunais Gads Matamā."

Ūūūūū, Godājamākais no Lasītājiem!!! Tas ir Jaunais gads pašā Āfrikas sirdī! Un šīs Āfrikas sirds vārds  Matama!

Viesnīcnieka norādītā balle sākas 12:00, bet pēc Rīgas laika tas ir 2:00 naktī. Jau pēc ceļabiedru nogurušajām sejām redzams, ka daļa mūsu mazās sabiedrības varētu balli arī nesagaidīt. Prasām, vai nevar braukt ātrāk, taču vietējais garais puisis Mass noraidoši purina galvu un kaut ko franču mēlē stāsta.

Dodamies uz numuriņiem un mēģinām kaut kā nosist laiku ar TV. Norādītajā laikā visi guļ. Un tikai Vilnis veic Hērakla cienīgu varoņdarbu un slienas stāvus, pieraudams arī Mārci. Kaimiņu numuriņš uz ārējās vides kairinājumiem neatbild un Jauno gadu sagaidīs Orfeja valstībā.

Brienam līdz autiņam, uzreiz klāt Mass, kuru tā kā esam apsolījuši ņemt līdz. Ļoti gari atkal kaut ko klārē Vilnim, un tas, gribēdams atšūties, visu laiku tik māj ar galvu un saka : Vī, vī!" Pēc tam, atpakaļ lūkojoties, saprotam, ka esam apsolījuši visus viņa čomus līdzi paņemt un vēl iedzeršanu izmaksāt. Nu lai, ja jau uzdzīvojam, tad uzdzīvojam! Jaunais gads taču tikai vienu reizi gadā!

Sarāpjas mums aizmugurē veseli četri un ir varen priecīgi: Mass, Buna, tad viens, kura vārdu neatminam, un nezin kāpēc nicīgi par Prezi dēvēts puisis. Mass vispār nav valdāms un savu sajūsmu pauž sizdams dūri plaukstā, tādējādi nepārprotami norādīdams, ka galamērķī var dabūt nopisties. Pēc melno pasažieru vēlēšanās mūzika tiek pagriezta skaļāk un, kā saka, izrāde var sākties!

Ceļš makten labs, un ir garāks nekā solītie 7 km. Tumsā braucam pāri kaut kādam grāvim, un tiltiem, pie kam tiltiem abās pusēs uzmetināti vareni metāla rāmji. Tādēļ, lai smagie cauri nelīstu, mums no spoguļa katrā pusē paliek pa 5 cm.

Matana izrādās parasts pierobežas miests ar vienu putekļainu galveno ielu, uz kuras viss arī atrodas. Kā pirmais tur atrodas krogs, un tur mēs arī tiekam ievilkti. Tipiska afrikāņu dzertuvīte, kailām balsinātām sienām un pieticīgu ēdienkarti: Gazele alus, visas burbuļlimonādes un Mass kaut kur izrok arī ugunsūdeni. Pārējiem izmaksājam alu un mēģinām patērzēt. Daudz maz tas izdodas tikai ar Bunu, kurš bišķiņ parle angle. Vaicājam, ar ko nodarbojas. Esot biznesmen, braucot uz Mauritāniju, pērkot kreklus un vēl ko, šeit pārdodot. Buna arī ģērbts statusam atbilstoši  uzvalkā un šlipsē. Tomēr viņa statuss tam ne brīdi netraucē dzert uz mūsu rēķina, jo "biznesmeņiem," kā zināms, naudas nav. Atceros, ka dažus tādus "biznesmeņus" esmu pazinis arī Latvijā. Krogs pilns ar nēģeriem, visi iemetuši, bet tā arī neredz, ka vilktu uz kašķi. Toties visu laiku kāds ienāk un tad noteikti tiek stādīts mums priekšā: tēvoči, brāļi, nebeidzami draugi, roka piekūst ar visiem sveicināties. Tikai mazliet pārspīlējot var teikt, ka kādi 25 jau nu bija. Kā viens no pēdējiem stādīts priekšā tiek vietējais dīdžejs, kas vadīs ballīti klubiņā pāri ielai.

Nu jau arī ir laiks dančiem un ejam uz burziņu. Pie durvīm būdīgs feiskontrolis, un mēs kā kapitālistiskās un bagātās Eiropas pārstāvji pērkam visiem biļetes (cik atminam apm. 1,5 Ls). Priekš pēdējā mums pietrūkst naudas un klāt sagrabina viņi paši.

Iesākumā ļaužu nav daudz, bet stundas laikā sarodas pilna zāle. Visi dejo ar visiem, lai gan netrūkst arī pārīšu. Mūzika labu labā  tikai vietējā (senegāļu?) valodā, ritmiņš tāds melli afrikānisks uz regeja šniti ar maziem spāņveidīgiem piesitieniem. Gandrīz nekādas Rietumu kopēšanas. Tauta gados jauna un saģērba nenormāli stilīgi. Meitenēm īsas un dekoltētas kletitiņas un visvisādi kareklīši. Kurpītes greznas, ar zelta maliņām un vis ko citu. Džeki ar' zolīdi, dažs pat uzvalkā. Nekādas otrādi apgrieztas tupas beisbola naģenes vai vēl trakāk  trenniņbikses. Visa kustošā masa pustumsā vibrē, gaiss paliek kā elektrizēts. Tādu kaifu nevienā Rīgas disenē neatrausies! Tumsā spīd tik balti zobi.

Tiesa gan, nekas neliecina, ka balle būtu veltīta tieši Jaunajam gadam. Ne vismazākā rotājuma. Laikam tas tomēr saistāms ar islāmu, jo svētki te var būt tikai reliģiski.

Nu bet mūsu mellajiem draugiem pēkšņi uz vietas nesēžas. Esot jābrauc! Āķis lūpā, uz citu diseni! Tā nu bliežam apakaļ tos pašus septiņus un krustojumā nebraucam pa labi uz viesnīcu, bet gan taisni. Neilgi braukuši, nonākam pie armijas bāzes ar automātistiem sardzē. Buna kaut ko ar viņiem sarunā un mūs ielaiž. Te vienā paviljonā arī notiek balle  tikai armijniekiem. Tie ir tādi klucīgi un dūšīgi veči, arī sievas tiem resnas un ar "kūkām" uz galvas. Nu moins! Matanas meitenes bija kudī smukākas!

Naudas mums tā kā līdzi vairāk nav paņēmies un pie ieejas biļetes nopirkt nevaram. Buna kaut ko diskutē, žestikulē, līdz, mums liekas, paliek pat cemmīgs. Pārējie viņu no ieejas aizvelk un, liekas, ka Jaunais gads nu ir galā. Mēs sakām  gulēt. Šie vēl kaut ko tur mēģina izdomāt, taču mēs stāvam cieti kā krams  gulēt, un viss!

Tā nu dropīte galā. Viesnīcā mūs ielaiž samiegojies viesnīcnieks, kas pie reizes aiztrenc arī mūsu jaunizcepto drauģeļu baru.

Laimīgu Jauno gadu!

01.01.2009., ceturtdiena
Matama - Podora un Ziloņkaula sala - Rosas pārceltuve - Ričardutola

No rīta Mārcim un Vilnim esot sajūta, ka vakar dzerts. Vieglas brokastis (nu "franču" taču!) un braucam dienasgaismā palūkoties uz Matamu. Nu miests kā jau miests, taču uz ceļa saduramies ar ārkārtīgi rūpīgu policijas kontroli.

Tālākais virziens tiek uzņemts uz Rosu: tā ir vieta, kur ar prāmi pārcelsimies atpakaļ uz Mauritāniju. Viss kā parasti, taču pa ceļam ir viena pieminēšanas vērta vieta. Tā ir Ziloņkaula sala (Īle Ā Morphil) ar vairumu mazu senegāļu ciematiņu. Salā var nokļūt tikai pa ceļu, kas ved uz Podoras pilsētiņu, tādēļ vispirms apmeklējam to.

Pilsētiņā nonākam pie 1744.gadā celta un 2005.gadā labi restaurēta franču forta ar tajā iekārtotu muzeju. Franči paši arī naudu devuši. Biļete ap 2,00 Ls no katra balta viepļa. Muzeja pieskatītājs liels un resns lādzīgs vīrs Abdula. Ekspozīcijā materiāli par Tekrouras valstiņu ap III–I gs.pmē. šajās vietās, par franču kolonizācijas periodu, vergu tirdzniecības laiku un koloniālajiem kariem ar arābiem. Var paturēt rokā īstu senegāļu musketi, kas tepat arī taisīta.

Pēc muzeja vajag arī ko piezemētāku  Gazeli. Uz krodziņu mūs noved vietējais izpalīgs, kas par to mēģina izkļančīt kādu naudu. Kroģelis kā izmiris, galu galā iepriekšējā naktī droši vien gājis jautri.

Podoras pilsētiņa ir kā vārti uz apmēram 6000 cilvēku apdzīvoto Ziloņkaula salu. Tās nosaukums nāk vēl no koloniālajiem laikiem, kad ziloņu ilkņus te pārvadāja intensīvi. Izmetam pa to līkumu, atklājam burvīgus pavecus ciematiņus pilnus ar bērniem un vecīšiem. Bērni visai blīvi grupējas ap auto. Dažā brūkošo un tuksneša vēju erodēto māju atliekas rada gluži vai Mēness ainavu. Salā eot dzimis pats slavenais Hadžs Omārs Talls, kas ar ieročiem rokās pretojās franču koloniztoriem. Jau ārpus salas, aiz tilta šosejas kreisajā pusē ir vēl kāds objekts  Vudumedijas (Voudo Madijou) ciema šeiha Ahmeda Mediuja (Ahmad Madijou) ornamentēts mauzolejs, būvēts 1926.gadā. Vēl kaut kur salas vidienē ir veca mošeja celta no dubļu un māla maisījuma, kā slavenās celtnes Timbuktā un Augšvoltā, mums gan diemžēl nav laika to sameklēt.

Tālāk ceļā uz Rosu izbraucam cauri Deganai un Ričardatolas pilsētiņām, no kurām pēdējā dedzina kaut kādas riepas tā, ka viss ļoti smird. Intars īpaši par to ir sašutis. Pie Rosas kontrolposteņa Andris jau nodod cedeli par mašīnu un esam pie prāmja. Zibenīgi apkārt salec bars ar "palīdzētājiem," bet viņus pierē neņemam. Robežpostenī policists pavēsta divus jaunumus: pēdējais prāmis šodien atiet tieši šobrīd (ir ap 18:00 pēc vietējā laika) un hotelītis Auberge du Walo šeit uz vietas ir nolikvidējies. No šejienes divi attiecīgi secinājumi: uz Mauritāniju dosimies tikai rīt, bet nakšņošana paredzama brīnišķi smirdīgajā Ričardatolas pilsētiņā, par ko īpaši "sajūsmināts" noteikti būs Intars.

Tā nu akal braucam uz Ričardutolu, pa ceļam Andris ņem savu cedeli apakaļ. Apmetamies viesnīciņā Auberge de la Cite uz galvenā ceļa. Smird. Gazeles nav. Toties vīriņi ielas otrā pusē sasēduši uz tepiķa un ilgstoši dzied. Ēstuves arī nav. Uztaisam numuriņā zupīti no koncentrātiem, kurai Mārcis salūkojis karsto ūdeni. Mūsu melnie hoteļa kaimiņi laikam pasūtījuši maukas, tādēļ pa ēku šurpu turu drasē smuki sapucēti meitieši un vispār  valda liels ļembasts.

02.01.2009., piektdiena
Prāmis pār Senegālu - Nuakšota - nometne okeāna malā

Gulējuši šonakt esam visai sūdīgi, jo gar logu brauc dinozauriski autiņi un pret rīta pusi kāds pilsētā palaiž kuģu sirēnu, no kuras var reanimēties pat nosprādzis bruņurupucis. Vispār uz šito senegāļi ir lieli meistari. Iespējams, tas ir muedzinu parastā Allāh akbar vietā.

Brokastis, degviela, Rosas pārceltuve. Kā jau bijām gaidījuši, dažādu dienaszagļu un mistisko starpnieku īpatsvars uz vienu kvadrātmetru šai vietā stipri pārsniedz vidējo. Stundas laiks līdz prāmim tiek pavadīts atgaiņājoties no viņiem visiem, taču vienlaicīgi arī tiek skaitļoti tie, kas patiesi pārstāv kādu oficiālu iestādi. Pamazām solīti pa solītim virzāmies tuvāk prāmim. Stāvam Senegālas upes malā un vērojam kā pirogās pāri tiek celti cilvēki.

Pamazām, taču neatvairāmi, vairojas mūsu bažas par to, vai šajā Mauritānijas malā vīza ir nopērkama uz robežas. Bažas nebūt nelīdz kliedēt kāds nopietna paskata mauru vīrs apmetnī, kuš apgalvo, ka mums vīza jābrauc kārtot uz Dakāru. Suns ar viņu, ceļamies tik pāri un tad jau redzēs. Vai tad nu patiesi mūs dzīs atpakaļ.

Pārcelšanās norit visai ātri, un otrā krastā nododamies likteņa un mauru vīra rokās. Darbonis mazliet kaut kur paskraida, kaut ko parunā ar pogainajiem. Rezultātā galvenais pogainis mūsu virzienā nokliedz All rigt! un pamāj ar roku. Kāpjam autiņā kopā ar mauru, izbraucam ārpus robežpunkta. Pa ceļam maurs aizdzen pāris mazāka ranga pogaiņus, kuri arī vēlas kādu naudiņu. Jau ārpusē benzīntankā dodam viņam 20 eiras par balto viepli plus ugijas 15 Ls vērtība par viņa darbībām.

Un tā, Godājamie lasītāji  nekādi autoratīvi nevaram Jums pastāstīt, kādai tad ir jābūt likumīgai robežas šķērsošanai šai vietā. Mārcis pārstāv mūsu sabiedrības skeptisko galu un uzskata, ka mūs ir piečakarējuši. Vadoties no loģikas, vīza mums tomēr būtu bijusi jāpērk šā vai tā, un tā arī uz Marokas robežas maksāja 20 eiras. Tā ka vienīgi mēs esam pārmaksājuši mauram, jo varbūt varējām nokārtot arī paši. Bet varbūt nevarējām. Tā ir un paliek mīkla.

Lai kā  ardievas Senegāla un sveika Mauritānija!

Dodamies taisnā virzienā uz Nuakšotu. Pa ceļam vairāki kontrolposteņi, dažos dežūrē kārtējie kakadū. Nuakšotā mūs neviens negaida. Velnišķīgi gribas ēst, bet tā kā ir piektdiena  musulmaņu lūgšanu diena, tad viss ir ciet, tai skaitā arī mūsu libāņa Žaka ēstuve. Veikalā tiek nopirkti kaut kādi nieki, un braucam no pilsētas ārā.

Braucam līdz Džreidai un mēģinām tur tikt līdz jūrai. Ir doma braukt pa pludmali. Izrādās, šai vietā atrodas mauru karabāze, un tiekam tikai līdz šķērsbomim. Intars ar Andri dodas pie kārts un ilgstoši, es pat teiktu - kreatīvi (lūdzu nejaukt ar "kretīniski") diskutē ar militāristiem. Pēc 20 minūšu pagalam saturīgas diskusijas latviešu, arābu un franču mēlēs, puses varen apmierinātas šķiras. Neviens neko nav sapratis, bet visi laimīgi. Galvenais tomēr ir skaidrs  šeit līdz jūrai netiksim.

Provējam laimi citā vietā  starp Tannitu un Tiolitu. Tur okeāna krastā kārtojamies uz naktsguļu  izliekam saliekamās gultas un nostiepjam nojumi. Vakariņās Gaļina blanka (reti kurš zina, ka tā ir "baltā vistiņa") un šķaidam medicīnisko spirtu no aptieciņas ar kolu. Spēlējam zoli, līdz kamēr kļūst tik tumšs kā nēģerim vienā vietā...

Ar labu nakti!

03.01.2009., sestdiena.
Citplanētiešu uzbrukums - satiekam citus braucējus - Bankas de Arguinas rezervāts

Nakts okeāna malā paiet mierīgi. Bangas krāc un vēji pūš, taču gulēšana padodas visai salda. Tikai Mārcis izplēšas cauri savai saliekamajai gultai un turpmāko nakts daļu pavada uz zemes.

Liriskā atkāpe Nr.3 "Intars mūs visus izglābj no citplanētiešu nolaupīšanas."

Rīta gaismiņā Andris zvaigžņotajās debesīs skaita krītošās zvaigznes, dažu minūšu laikā tādas ir veselas 11. Ir arī pavadoņi un citi parasti lidaparāti, kas kustas pa noteiktām orbītām. Tā Andris ierauga NLO. Tā ir maza zvaigznīte, kas galīgi nevēlas uzvesties tā kā visas. Ik pa brīdi tā pārvietojas, tad apstājas un pēc brīsniņa atkal pārvietojas. Kustība visai haotiska un dažādos virienos. It kā nebūtu zināms tāds cilvēku lidaparāts, kas šitā uzvestos. Saulei austot, tā izzūd pati pēdējā, tādējādi parādīdama, ka bijusi viszemāk.

Intars, kas notikušo vērojis īpaši uzmanīgi, varētu pat teikt  aizdomīgi, pēc ilgstošas klusēšanas nāk klajā ar oficiālu paziņojumu. Tā būtība ir šāda, ka, laikā, kad visi saldi čučējām zem zvaigžņotās Āfrikas debess, nobrieda reāli abdukcijas (t.i. citplanētiešu nolaupīšanas!) draudi mūsu mazajai kompānijai.

Objektīvi izvērtējot radušās briesmas, Intars, kā jau liela un plaukstoša uzņēmuma direktors, spēja pieņemt vienīgo īsto un pareizo lēmumu un pielietot efektīvo "raibo un puķaino apakšbikšu" aizsardzības taktiku. Praktiski tas nozīmē apakšbikšu uzvilkšanu galvā un briesmu pārlaišanu tādā veidā. Kā jau izsenis atzīmējuši slaveni ufologi, kā piemēram skotu pētnieks Mak-Fak-Jedritvaisons un viņa mauru kolēģis Abdul Abstul Ab-Taburetku, šāds aizsardzības veids ir viens no efektīvākajiem abdukcijas draudu gadījumos.

Tā nu esam ļoti pateicīgi Intaram par izglābšanos un noklausāmies īsu ievadkursu taktikas pielietošanā. Bez tam Intars šo aizsardzību izmanto vēl pāris gadījumos  gan nākamnakt izkarot apakšbikses (vairākas !) pie beduīnu telts un atvairot "zīļukam" līdzīgo radījumu, gan guļot uz mašīnas jumta jau Marokas Rietumsahārā.

Paldies viņam!

Ceļamies un vārām putru. Kravājamies un kārtojamies. Pēkšņi pa pludmali no Nuadibas puses sāk vālēt autiņi. Strīpām vien, visi rietumnieki, taču ir arī kāds žigulis ar krievu numuriem. Samājamies...

Arī paši sākam braucienu, tiesa gan  pretējā virzienā. Okeāns atrodas paisuma stāvoklī un ūdens turpina pienākt, nav visai tālu no maksimuma. Intars vālē ne pa jokam ar ātrumu ap 60 km/st. Tieši pie akmeņaina zemes raga, kas iestiepjas jūrā satiekam vēl vienu kompāniju.

Tajā kopā ar spāņu mašīnām ir divas latviešu ekipāžas. Pirmie (cik feini!) ir tie paši divi vīri, kurus satikām Bauskā izbraukšanas dienā (sveiciens jums, ja lasāt!). Tēvs un dēls, ja nemaldos  zemnieki no Elejas. Otrā mašīnā vīri no Vēju pilsētas Liepājas. Raga otrā pusē viņi pametuši žiguli, un tie braucēji izsēdināti pa viņu mašīnām.

Tikšanās, lai gan priecīga, fiksi tiek pārspriests šmigas jautājums, kuru turpat, paisuma viļņiem šļakstot, bresmīgā ātrumā strēbjam no kakliņa. Tomēr atelpa ir pavisam īsa, jo dabas spēki ūdens izskatā uzmācas arvien vairāk. Ir pēdējais brīdis, lai apbrauktu klinti, un tas jādara jau pa ūdeni. Izšķiras, vai mums vēl būs auto, jo sālsūdens šalts pat tehniskā drauga apakšu var kļūt par nelabojamu ļaunumu. Operāciju Andris veic teicami, un par to tiekam apbalvoti  aiz klints paveras liela neskartu smilšu kāpu platība. Pastaiga pa tām iedvesmo. Aiz raga arī pamestais žigulis.

Brauciens turpinās, ūdens nāk virsū. Tādēļ Intars spiests braukt tuvāk tuksnesim, taču tur, savukārt, mašīna izrāda grimšanas pazīmes. Turklāt visai vieglprātīgi esam devušies ceļā bez pietiekamiem ūdens krājumiem (lasi  ūdens mums nav!). Tādēļ ar zināmu atvieglojumu sasniedzam Noumgāru, kas ir jau kādus 5 km dziļi Bankas de Arguinas rezervāta teritorijā.

Līdz ar to mūs notver parka darbinieks un noved līdz parka birojam. Tā pie ierēdņa mēs iegādājamies divu dienu biļetes 4 cilvēkiem par 2400 ugijām kopā.

Kamēr pērkam biļetes viens no mauriem ierunājas krieviski  tas ir okeanologs Sidi Eli, kurš studējis Murmanskā. Viņš mums ielej kannu ar ūdeni no akas aiz biroja mājiņas. Intars ar Mārci viņam notirgo krievu militārās kartes e-veidā. Tiesa gan, mauram tās nekādi nenoderēs, jo nav vienkārši savietojamas ar tiem verķiem, kas ir viņa rīcībā. Sidi mums iedod karti un apskaidro, kā nonākt līdz Ivikai – zvejnieku ciematam pašā dabas parka centrā. Taču mēs kravājamies tik ilgi, ka viņš iznāk vēlreiz un ieaicina pie sevis uz tēju.

Ar prieku pieņemam uzaicinājumu un pašā dienas karstumā kādu stundiņu nozvilnam uz paklāja un spilveniem, gardo saldo tēju baudīdami. Te sapulcējušies kādi astoņi saules nogurdināti vīri. Mārcis ar Intaru dricelē krievu kartes maura datorā, mēģinot uzstādīt Ozei Explorer. Gribas gan viņu brīdināt, ka dators var nonākt arī "tūtā." Tikmēr tiek pārkāpts elektriskās taupības režīms un dienas vidū par godu viesiem ieslēgts tālrādis. Mauri ar rūpi sejās vēro kā žīdu lidmašīnas bombardē Gazu, Al Džazīra rāda saspridzinātus bērnus un sagrautas mājas.

Dodamies pēc Sidi kartes Ivikas virzienā. Atklājas bezgalīgs poligons autiņu izjādēm. Vārdu sakot, brauc kur gribi, kā gribi un dari ko gribi. Vairākas stundas ar mīkstām riepām Intars līdz besim izbraukā visvisādas kāpas, sālsezerus un vienkārši vietas, kurās nav nekā. Nonākuši Ivikā, atzīmējamies šeit esošajā parka birojā un apmetamies vienā no diviem kempingiem. To mums ieteicis Sidi, kā vēlāk uzzinām no citiem ceļotājiem Rīgā, šis kempings pieder viņam pašam. Par 12000 ugijām mums piešķir beduīnu telti un vakariņās sola zivi.

Izklaides uz vietas nav visai daudz. Esam nometnes venīgie iemītnieki, vēl viena kompānija atbrauc tikai pašā vakarā. Uz vietas ir mazs (nu pavisam mazs!) suvenīru veikaliņš, vēl var doties netālu nopeldēties, vai pavērot pelikānus un flamingus.

Zivi ar sīpolu mērci mums uzservē atsvišķā bungalo. Vakarā teltī metam zoli. Atnāk večuks un kaut ko dikti ilgi klārē. Liekāmies nekā nesaprotam un viss, lai gan konceptuāli ir skaidrs  par kaut ko grib naudu.

04.01.2009., svētdiena
Izbraucam no rezervāta - Marokas robeža - pēdējā pelde

Esam labi pagulējuši, arābu jurtās vienmēr salda šlāfēšana. Uz rīta pusi, pēc Intara vārdiem, mūs apciemojis Zīļukam līdzīgs (ne)radījums, domājams citplanētiešu zonde. No tās mūs paglābusi vecā labā PAAS (Pretcitplanētiešu Apakšbikšu Aizsardzības sistēma). Šoreiz aizsardzība bijusi divkārša  vienas apakšbikses Intaram galvā, bet otras Andris izkarinājis žūšanai telts priekšā. Tādējādi Svešo uzbrukums atsists un varam celties un vārīt kafiju.

Šodien ir pretmalārijas diena un visi aprijam pa tabletei mefagīna. Krāmējamies uz prombraukšanu un nu klāt ir arī mūsu večuks, kas vakar gribējis naudu – atsevišķi par dušu. Iedodam 500, bet tādu vajagot no katra... (šai vietā pildspalva iegūst kakadū statusu).

Atkal velkam pa tuksnesi pēc navigācijas kādus 50 km. Izbraucam uz šosejas vietā, kuru meklējām turpceļā, taču pašāvām garām  Čamai. Tā atrodas ap 500 m uz dienvidiem no Total tankštelles. Tālāk virzāmies uz Marokas robežas pusi. Atkal parādās pogainie posteņos. Viens tāds ēnā mašīnā sēdēdams, sūta pie mums savu jaunāko kolēģi, kurš piesārcis, bet apņēmības pilns, prasa veselas 10 eiras. Saņēmis skaļu un vētrainu atteikumu, izskatās tīri vai atvieglots, un, novēlējis laimīgu ceļu, dodas pie vecākā atskaitīties.

Pa dienas gaismiņu Mauritānijas-Marokas robeža tiek šķērsota pagalam mierīgi un negadās nekas pieminēšanas vērts. Marokas pusē robežsargi piešķir mums daļiņu saules  pilnu riekšavu savu zeltaino mandarīnu.

Tālāk seko brauciens pa Rietumsahāru un pēdējā pelde kaut cik siltajā okeānā aiz mīnu lauka pavisam tuksnesīgā un vientuļā vietā. Vēl pēc kāda brītiņa nonākam tankštellē, kur var riktīgi ieēst jēra gaļas un dārzeņu sautējumu marokāņu māla podā - tadžinā. Varen smeķīgs! Braucam visu nakti un skatāmies pastulbu jeņķu filmu ar jokiem zem jostas vietas. Vilnis neskatās bet klausās, jo brauc. Nesaprotamu iemeslu dēļ marokāņu fūras uzskata par savu pienākumu ik pa brīdim iebliezt acīs savus tālos.

Ap 4:00 no rīta pulveris beidzies un nobraucam tuksnesī uz guļu. Intars ieņem pretcitplanētiešu aizsardzības pozīciju uz jumta, pārējie mašīnā. Klik...

05.01.2009., pirmdiena
Laijone - Tarafaija - Gulimīma - Tiznita - Ouladteīma.

Esam pagulējši līdz 10:30 (Rīgas laiks). Kafija, jogurts ar musli un Intara rīta brēciens. Šoreiz tas tāds vārgāks kā parasti, jo tur augšā uz mašīnas jumta guļot, laikam ticis pakļauts sūrajiem okeāna vējiem, nemaz nerunājot par neatslābstošajiem citplanētiešu uzbrukumiem. Lec saule un kļūst manāmi siltāks.

Pēc stundas brauciena nonākam Laijonē  lielākajā no Rietumsahāras pilsētām. Te vēl ielejam lēto degvielu (4.18 Dh/l), kas vienaikus ir arī vislētākā sastaptā cena.

Tālākais virziens uz Tarfaijas pilsētiņu. Tā ir tukšā vietā uzcelta pilsētiņa, pietiekami jauka un kārtīga, bet kurā ir tikai musulmaņu universitāte un kāds piemineklis ar ļodenīti pludmalē. Tas veltīts Sent-Ekziperī, kas regulāri pārlidodams šīs vietas, bija tiktāl no tām iedvesmojies, ka uzrakstījis "Mazo princi." Lidmašīnīte ir izlieta no čuguna, bet neviens uzraksts neliecina par saistību ar slaveno rakstnieku. Sīkums jau, taču labi ka iebraucām un redzējām.

Tālāk ceļš ilgi iet cauri līdzenumam un iebraucam "īstajā" Marokā. Gadās arī pa kādai aizai, tas atdzīvina sajūtas. Nu jau arī kādas kalnu joslas. Tā mēs cauri viegli kalnainajam apvidum veicam ceļu Tarfaija-Tan-Tana-Gulimīma-Bouizakarne-Tiznita. Pēdējā no pilsētiņām paēdam viesnīcas "Mauritānija" ēstuvītē, garšīgs kebabs ar ceptiem kartupeļiem un salātiem. Un iepazīšanās  marokāņu alus Flag. Čuras jau, bet vismaz tāds ir. Vakariņas četriem 187 Dh (18,7 eiras). Ar alkoholu Marokā ir tā, ka viņš ir, taču visai retās iestādēs, jo licence maksā ap 2000 amīšu dolāru gadā, kas ir baigais kāposts.

Cilvēks jau ir tāds lopiņš, ka viņam vajag paēst un kājas siltumā turēt, pie tam vēlams, lai pa galvu nesit. Tā kā izpildījušies visi šie iepriekšminētie apstākļi, tad visai apmierināti dodamies Agadīras virzienā, taču, līdz tai neaizbraucot, pa Taroudanas ceļu nogriežamies uz austrumiem  Atlasa kalnu virzienā. Nākošās dienas plānā ir izbraukāšanās pa kalniem, kas šais vietās ir vieni no skaistākajiem visā Marokā. Tāpat te kaut kur ir arī kāds visai iespaidīgs ūdenskritums, jo atzīmēts pat rupjajās kartēs.

Jau tumsiņā nonākam Ouladteīmā (Oulad-Teim) un apmetames briesmīgi lētā nakšņotuvē par 30 Dh (ap 3 eirām) no cilvēka. Pirmā stāvā kinoteātris. Cena ir likumsakarīga, jo dušas atrast nevar. Tas arī ir visai loģiski, jo to nav. Vilnis aiziet uz tīmekli, kurā nosēž kādu pusotru stundu. Latvijā nekā principiāli jauna – tas pats bardaks. Neviens vēl tā īsti nezin, ka drīz tiks sisti Saeimas logi.

Kad atgriežas, tad tiek pakļauts pārbaudījumam: numuriņos uz klauvējienim neviens neatbild, logi tumši, marokānis apakšā neko nesaprot. Bet pats labākais  uz ielas nav ne vēsts no mašīnas! Esot vairākkārt izstaigājis visu pilsētiņu stundas laikā kompānijas un auto meklējumos. Tad atgriezies hotelī, un, vietējo iedvesmots, stipri bungājies pa durvīm, kamēr tās tapušas no Mārča atvērtas. Izrādās  visi jau saldi šlāfē! Nu bet mašīna? Ak mašīna! Nu to vienkārši ieteikuši iedzīt garāžā. Tas arī viss, bet Vilnis jau bija sataisījies uz Rīgu ar stopiem braukt!

06.01.2009., otrdiena
Taroudanta - autopārgājiens pa Antiatlasa kalniem - viesnīca Virgīnā

No rīta slejamies bišķiņ paagrāk un dodamies uz Taroudantas pilsētu. Tā pasniegta kā viena no feinākajām šai rajonā, un tā izrādās taisnība. Apjozta ar 5 km garu sarkanīgu māla ķieģeļu mūri, un tas tāds savukārt ir vislabākais eksemplārs visā Marokā, maina krāsu atkarībā no diennakts laika. Mazā čaihanā paēdam pankūkas un izstaigājam medīnu, kas, atšķirībā no mūsu Vecrīgas tieši otrādi  skaitās nabago iedzīvotāju rajons. Vēl var uzrāpties ārējo mūru augšā un kādu posmu pa tiem nostaigāt. Šeit satiekam tūristus grupā un Mārcis iegādājas smilšakmens zīlonīti.

No jaunās pilsētiņas dodamies uz mistisko ūdenskritumu Aulouzas pilsētiņas tuvumā. Ūdens upēs ir maz. Nu, jāsaka uzreiz, ūdenskritumu jau nekādu neatrodam, taču ar mums notiek labākais, kas šeit var gadīties. Un tas ir  kalni. Ceļi paliek aizvien stāvāki un šaurāki līdz beidzot esam kalnos līdz ausīm. Andris paburās pa kartēm un paziņo, ka viņam ir "plāns A": tas ir, visu dienu pa kalniem izlīkumot apmēram 90 km posmu un pret vakaru izbraukt uz Marrakešas šoseju. Plāns visai vienkāršs - varētu arī izdoties!

Tā nu Intars ar Andra un navigācijas gādību lēnām pukšķina gar krauju malu pa bezgalīgajiem serpentīniem. Mārcis un Vilnis ik brīdi lec arā foķēt. Skaistākajās vietās noteikti tiek pačurāts. Ik pa brīdim atiet kaut kādas ēzeļu takas uz maziem ciemiem. Vairākas stundas rāpelējoties sasniedzam gandrīz 2 km augstumu. Pēc tam ir ieleja ar ciemu un veikalu. Vekals tiek "izķemmēts"  nopērkam maizi, pļumpūdeni, riekstus un kaut ko tādu, kas izskatās pēc desas. Ap šo laiku jau "plānam A" pievienojies "apakšplāns B," kas nosaka, ka nakšņot var nākties kalnos. 

Uzreiz pēc ciemata navigācija un Andris mūs noved no ceļa vārda tiešākajā nozīmē  šie abi kā sazvērējušies liek mums braukt pa upes gultni, kas pilna ar asiem akmeņiem. Izrādās kopš 1944.gada (karšu sastādīšanas laiks) šis tas ir mainījies un ceļš ir citur. Pa jaunatrasto ceļu zigzagos rāpjamies uz augstāko maršruta vietu  tā ir kalnu pāreja 2219,6 m augstumā. Lai gan te zēģelē auksts vējš, tiek izlemts šajā zīmīgajā vietā darīt VISU. Tā arī mēs darām visu – čurājam, dejojam, stāvam uz galvas, bļaujam un ieturam pusdienas. Pusdienas gana labas, ja neskata "desu," kas izrādās tik briesmīga, ka to vēlāk neizdodas izbarot pat izkāmējušam sunim. 

Un kā punkts uz "i" vrsotnē tie uzslieta maza akmens piramīdiņa un tajā ievietota plastmasas pudele ar vēstījumu ģeokoučinga spēles faniem. Un tā  šeit precīzas koordinātes:

Latitude: 30gr. 56.438 N
Longitude: 8gr. 7.488 W
Altitude: 2219.6 m.

Pievienotajā tekstā Intars skaidrā latviešu valodā brīdina no citplanētiešiem, kas šai apvidū ir gaužām aktīvi un piselīgi.

Tā lūk, meklējiet veseli!

Ceļš uz leju jau ir kaut kas. Vietām mazliet klāts ar ledu un tur Intars dudina pavisa prātīgi. Priekšplānā atkal izvirzas "plāns A," jo, lai gan tuvojas vakars, pēc kartes Marrakešas šoseja vairs nav tālu. Nobraucienā pusceļā pretī nāk autiņš. Kāpjam ārā un Intars atpakalgaitā stūrē kādus 200 m atpakaļ, līdz varam samainīties. Lejā aizā mazi arābu ciemi ar interesanti ģērbtiem cilvēkiem, "rūķīšiem" un ēzeļiem.

Tā arī nonākam līdz šosejai. Mārcis sēžas braukt, šī šoseja ir baigi līkumaina un viena no smukākajām Marokā. Satumst. Sāk līt lietus. Atrodam viesīcu Virgīnas ciemā. Iesākumā tā liekas visai šika, tā ka piekrītam maksāt 1200 Dh (ap 120 eirām, vakariņas un brokastis iekļautas). Numuriņš marokāņu stilā, ir duša, liela vanna, kamīns, foršas gultas, apūtas zviļņi, balkons un spoguļi. Tā nu kaifojam: vanna ir tik liela un augsta, ka viss siltais ūdens iziet tikai tās pašas sasildīšanai - tā nu kaifīgas karstās peldes vietā mums tup pliks un nosalis Mārcis ar zilām lūpām. Arī kamīns velk slikti, un pa nakti Dažs Labs no mums saelpojas dūmus. Bez tam tajā samestie sakņaugi malkai regulāri sprāgst un ogles veļas ārā no kamīna mutes uz grīdas - tā ka bail gulēt, ka kaut kas neaizdegas. Uz balkona-terases nevar iziet specīgā lietus dēļ. Bet samaisam atkal spirtiņu no aptieciņas ar limpeni un mums viss atkal patīk. Vakariņas labas + pudele marokāņu vīna. Noskaņas jau gan tādas sakāvnieciskas, jo tiek dzerts jau uz laimīgu bezcerīgā pasākuma nobeigumu un par krīzi Latvijā.

Tā nu naksniņa paiet visai murgaini. Vissaldākā gulēšana tomēr ir pie beduīniem teltīs.

07.01.2009., trešdiena
Diena Marakešā - viesnīca Kenifrā

No rīta pārvaram nedaudz vairāk par 100 km un iebraucam Marakešā. Rīta lietus, kas bija visai pamatīgs pie viesnīcas kalnos, šeit vairs nav vērojams. Šai 1062.gadā Almoravīdu dinastijas sultāna Jusufa bin Tačfina dibinātajā pilsētā ir mazliet pāri par miljonu iedzīvotāju. Rietumu pasaulītē tā nu ir modē – izlutušie ļautiņi-dekadenti var braukt uz turieni un dzīvot, elsojot sajūsmināties un čurāt biksēs par nez kādiem tur Austrumu un marokāņu dzīves stiliem un darinājumiem mākslas salonos. Īstenībā parasta Austrumu pilsēta ar tikpat parastiem bezkaunīgiem tirgotājiem, vecpilsētu  medīnu, žīdu kvartālu – melahu, pāris pilīm un mošejām. Pilsēta vairākkārt kļuvusi te svarīga, te arī ne tik ļoti, taču pavisam savu nozīmību nav zaudējusi nekad dēļ stratēģiski izdevīgās vietas. Arī vēl šodien viena no pilīm, karaļa, tagadējā monarha, rezidence, ir apsargāta un nefotografējama.

Cita tāda pils  Bahija (De La Bahia) ir visai labs islāmiskās mākslas paraugs. Lielā mērā aplūkojamas arābu mozaīkas, kokgriezumu pils durvis un strūklakas. Valsts vara ir krietri pacentusies, restaurējot šo daiļumu, jo kāda cita pils  Bada (El Badi), vēl joprojām guļ krāsmatās. Cēlis to tika sultāns Ahmeds al Mansurs laikā starp 1578. un 1602.gadu, tai laikā vieta tikusi izdaudzināta kā viena no visskaistākajām pasaulē. Mums viņa paliks atmiņā ar lielo daudzumu pārziemojošo stārķu uz mūriem un torņu galos, kā arī ar kādu gareniski pārzāģētu lielgabalu laukuma stūrī.

Tā nu izklejojam daļu centra un apmetamies paēšanai. Pēc maltītes nolemjam spēku sadalīt mobilitātes dēļ pa pāriem: Andris & Intars, Mārcis & Vilnis. Kā nekā jāiepērk visādi loriņi un panckas, lai var mājiniekiem atskaitīties.

Tā nu otrais pāris (Mārcis & Vilnis) nonāk kāda jestra tirgotāja ietemē, kā rezultātā stipri pārmaksā par "rūķīšu" tērpiem. Te nu ir īstais brīdis paskaidrot, ka tā nosaukums ir žļeba (īstenībā latvju rakstos jau lietots vārds "dželaba", Red.) – tradcionāls berberu apģērbs. Spicā kapuce tam piešķir līdzību ar pasaku tēliem rūķīšiem. Vēl sliktais Vilnis piemetina, ka kaut kad esot redzējis šausmeni "Migla" (The Fog), kur tādi "rūķīši" nākuši ārā no miglas un cirtuši ļaužiem ar maziem azotēs paslēptiem sirpīšiem. No tā laika sākam lūkoties uz "rūķīšiem" aizdomīgi, lai gan kaušanās ar asiem un durstīgiem priekšmtiem no "rūķīšu" puses tā arī netika reģistrēta. Nopirktie tērpi tika uzģērbti tūlīt, Vilnim vēl ap galvu tiek apsiets čurbāns, tā ka vienīgais, kas nodod viņā dumju rietumu tūristu, ir Canon fotoaparāts. Lai gan arī bārda nav dzīta turpat vai mēnesi, neviens tomēr neuztver viņu kā berberu tūristu.

Pilsēta ir viens liels un milzīgs tirgus. Tās centrālajā laukumā Jemaa el Fna iekārtojušies čūsku dīdītāji. Tie stabulē saviem lopiņiem kobrām, ik pa brīdim rauj tās aiz astēm un apklāj ar mutes bļodām. Citi tikām grābj tūristus aiz stērbelēm un velk tuvāk. Nezinām ar kādu mērķi, taču klāt iet briesmīgi negribas. Kobras, sacēlušas savas apkakles, izskatās visai briesmīgi. Saprotams, fotografēšana ir maksas pasākums.

Lielajā tirgū zem jumta plašā klāstā pieejamas dažādas garšvielas un aromātiskas substances. Pārsvarā tās tirgo gramos par 1 Dh/gr.

Vilnis & Mārcis nolemj apmest vāl kādu loku pa pilsētu un nonāk Sādiešu kapenēs, kas piekļaujas Kasbahas mošejas austrumu sienai (ieeja 10 Dh vai 1 eira). Savu nosaukumu ieguvušas no kādreiz varenās sultānu dinastijas. Kolonētās zālēs (koubbas) apglabāti 66 sādieši, ieskaitot pašu sultānu Mansuru, kas visi laikam ir paša pravieša Muhameda pēcteči. Šīs zāles tiek uzlūkotas kā viens no skaistākajiem andalūziešu-marokāņu mākslas paraugiem. Kapeņu dārzā ir vēl vairāk kā 100 apbedījumi, taču ne iekšā ne ārā ne uz viena nav nekādu uzrakstu.

Tālākais gājiens ved ap Karaļa pili uz melahu  žīdu kvartālu. Te nu jāpiebilst, ka gandrīz katrā Marokas senajā pilsētā tāds ir. Viduslaikos marokāņu sultāni visai labprāt vēlējās redzēt Mozus ticīgos apdzīvojam savas pilsētas, jo lai gan tie tādi špāsīgi pēc ticības, tomēr bijuši veikli amatnieki un tirgotāji. Tā arī Marakešā ir vēsturskais melahs, kurā dzīvojot daži no vēl 238 (kurš gan to tik smalki saskaitījis?!) Marakešas žīdiem. Tāpat šeit ir darbībā vecākā Marokas sinagoga. Izejot cauri kvartālam gan neko īpašu nesaskatām, ja nu vienīgi baigos dubļus un uz ielas mums piedāvā hašišu.

Atgriežamies pie autiņa, kur mūs jau gaida Andris & Intars, atkal notiek komandas savienošanās. Braucam ārā, un tas nav vienkārši. Ieliņas paliek arvien šaurākas un šaurākas, līdz nonākam pie vēsturiskā mūra ar vārtiem, kas mūsu aparātam par šauru. Tā tas notiek divas reizes, līdz tomēr ārā esam!

Tālāk dodamies Fēsas virzienā, kuru domājam sasniegt rītdien dienas pirmajā pusē. Brauciens turpinas līdz tumsai un vēl bišķiņ, Kenifras hotelīti jau atrodam stipri vēlu. Viesnīciņas saimnieks ir jauns un foršs čalis, nedaudz pārsteigts par ārzemniekiem, jo tādi laikam te ieklīst reti. Tā jau te ir forši, tikai briesmīgs aukstums, galu galā ziema taču. Bet segas biezas, tā ka čuču čuču...

08.12.2009., ceturtdiena.
Diena Fēsā - Habarima sinagoga - paklāju veikalā - Mulaidrīsa - Volubila - viesnīca Ovezānē

No rīta ceļamies un esam labi izgulējušies, neskatoties uz ārējo aukstumu. Puisis ir klāt jau no rīta un viņa acīs deg vēlēšanās mums nodarīt kaut ko labu. Tādējādi viņš uzdāvina pāris svaigas marokāņu karašiņas un savu vizītkarti.

Turpinām ceļu uz Fēsas pusi un ceļā mūs pārteidz sniegs. Tas ir biezs un treknām pārslām ātri noklāj visu apārt. Nekad līdz šim nav gadījies redzēt tā apsnigušas mošejas, ka no kupenām rēgoja tikai smailes ar pusmēnešiem. Marokāņi stāv ceļmalās, kurām izzuduši grāvji. Tikai daži paši drosmīgākie lēni dudina pa ceļu. Tos vēsi apliek Andris, jo autiņam ir "ziemas riepas" - marokānim ne īpaši saprotams termins.

Nolaižamies no 1500 m augstuma un sniegs beidzas. Mirklis atelpas un, kad ierodamies ap dienasvidu Fēsā, tajā diemžēl līst lietus. Novietojam autiņu pie pilsētas mūra un dodamies lūkot izslavēto Fēsas medīnu, kas esot spicākā visā Ziemeļāfrikā. Tā sanācis, ka, iegājuši medīnā, esam tieši melahā. Uzreiz atrodam vienu no divām šejienes sinagogām  Habarima dievnamu. Ejam iekšā, taču tikai Intars ne pa kam. Tā arī nesaprotam vai viņš saguris, jebšu ir briesmīgs antizemītis (kādas šausmas!).

Sinagoga gan ir uz goda. Viss kā pieklājas: mūs sagaida vīrelis, kas iekasē pa ceinerītim (apm. 1 eira) no katra un ar patiku izrāda iekšelpas. Goda vietā, kā pieklājas, liels Toras pergamenta rullis, vairākus simtus gadu vecs. Sinagoga pa daļai ir arī kā muzejs  uz sienām izvietotas fotogrāfijas ar tekstiem, kas sniedz informāciju par žīdu kopienas dzīvi un kultūrvēsturiskiem pieminekļiem visā Marokā. Nofotografējamies ar atslēgu glabātāju un dodamies ārā pie skumstošā Intara.

Tālāk patīkamais  iemaldāmies vietējā ēstuvītē, kur mūs uzved otrajā stāvā un labi pabro, laikam bija kaut kādi cīsiņi. Vietējie tikām skatās futbolu un arī kā žīdi atkal bumbo Gazu. Izgājuši ārā zibenīgi kļūstam par divu puiku medījumiem, kas solās parādīt vecpilsētu par 10 eirām. Laika maz, ieliņas labirintiskas, tādēļ ļaujamies viņu piedāvājumiem. Tā nu pļekšķinam pa pielijušajām ieliņām puikām pakaļ. Pavadājuši šurp un turp, puikas paziņo, ka nu iesim uz marokāņu mākslas muzeju, pie kam no tā otrā stāva esot dikti jauks skats uz kaut kādiem dārziem.

Liriskā atkāpe Nr.3 "Paklāju veikalā".

Nu re, Godājamais Lasītāj! Šis nelielais tekstiņš noderēs gadījumā, ja liktenis (lasi - "mazi viltīgi puišeļi") būs ievedis Tevi paklāju bodē. Iesākumā Tev stāstīs, ka tas ir berberu mākslas muzejs, laba skatu vieta, varbūt pat bibliotēka, taču Tu ne pa kam netici. Vēlreiz pasvītroju  tas būs veikals! Un ievests Tu šeit tiec ar labākajiem austrumu cilvēka nolūkiem, jo noteikti Tava garā un laimīgā mūža piepildījums ir iegādāties paklāju. Tieši šeit un tieši tagad. Varbūt Tu pats to vēl neesi apzinājies, bet tas taču nekas!

Var taču arī tikai paskatīties. Kā muzejā. Apsēdies, Draugs. Padzer tēju no mazām glāzītēm. Tikām puiši Tavā priekšā klās tepiķi pēc tepiķa. Šis te, lūk, ir no Alžīrijas pierobežas, bet šim te zīda dzīpariņi ieausti.

Kad kaudze priekšā ir jau paliela, tad jāsāk tie zortēt. Un tā jāapgūst daži vārdi, ar kuru palīdzību noformulēt Godājamā Pircēja viedokli par katru no grīdsegām. Tie ir: ižmaļ  "nevajag" un haļi  "atstāt." Tā nu paklāji viens pēc otra nogulst divās kaudzēs, pie kam tie ar haļi ir krietnā mazumā. Manās acīs iekrīt divi tepiķi, viens jau ar pieminēto ieausto zīdu.

Nu, kad esam tik tālu, tad darbs rakstāmam un papīram. Arābs uzraksta cenu  7000 Dh un 8000 Dh. Zīdainais bišku dārgāks. Pamazām noorentējos uz to par 7000, taču pie sevis nospriežu, ka 200 eiras būtu labi, bet 250 eiras ir galējā maksa. Nūūūū, šai brīdī jāvelk ar bēdīgu sejas izteiksmi, tas jau gan dikti "sālīti," naudas nav, students esmu! Spēlīte pieņemta, arābs blenž manā bārdainajā mūlī un zina, ka nekāds students jau neesmu, taču andelē šis arguments ir gana labs. Tā nu pārmaiņus tā cena tiek samazināta un palielināta, kamēr piekūstam. Kompromiss vēl tālu. Tirgotājs ņem lirisko pauzi un dodas pakaulēties ar pārējiem, kuri aplūko dažādas austas sedziņas.

Atelpa man nāk par labu, kad atgriežas arābs, mana apņēmība nosist cenu ir tikai augusi. Tā nu turpinām, kamēr nonākam pie manām 250 eirām, kas ir 2500 dirhami. Tā lūk, no 7000 uz 2500.

Bet, tad, kad Godājamais Pircējs ir samaksājis nolīgto un atslābinājies, tiek izmests pēdējais triks  paklāju iesaiņo kāds bēdīga paskata jaunēklis, kas par to izkļančī vēl 10 eiras! Tā lūk! Neatslābināties!

Austrumu ļaudis ir laipni, taču austrumu tirgotāja interese izzūd pilnībā, kolīdz viņš sapratis, ka štelles cauri. Mani biedri arī pa kādam niekam nopirkuši, bet daži tomēr nē. Pret tādiem tiek izlietots pavisam pēdējais līdzeklis  jau uz ielas laiž pakaļ puikas ar "pēdējā brīža cenām." Un tas iedarbojas, tomēr iegādājamies vēl kaut ko.

Tā nu būsim priecīgi, ja šī mazā ainiņa no paklāja veikala kādam izrādīsies noderīga. Pie laba paklāja nav viegli tikt!

Pēc iziešanas no paklāju veikala puikas ir visai priecīgi, lielākais kā dāvanu rāda zilu gaisīga auduma lakatu, ko jau aptinis ap kaklu un mums lielīgi rāda. Promejot aplūkojam lielu ūdensratu, kas apūdeņojis skaistos kalifu dārzus, bet nu ir rāms un kluss. Ša vietā musulmaņu dāmas nesot un liekot svecītes, lai dzīvē izlūgtos kaut ko labu (ko tieši, vairs neatcermies, bet, liekas, saistītu ar auglību).

Puikas vēl pariņķo pa pilsētu, parāda mums divas mošejas, kurās, kā vienmēr, iekšā jau netiek. Nu jau laiks uz izeju, esam tuvu mašīnai un jāšķiras.

Mūsu mazie pavadoņi beigās nostrādā īstu austrumu fokusu  10 eiras, izrādās, vajag katram. Stīvējas un klīrējas. Intars izrāda nepiekāpību un velk tik ārā no ieliņu labirinta mašīnas virzienā. Vilnis džekiem iebirdina kaut ko saujā, lai liekas mierā. Tad puikas izmet pēdējo fokusu piedāvā parādīt vēl kat ko. Mums ir pamatotas aizdomas, ka tas bija gājiens, lai iemānītu mūs medīnas labirintos tā, ka zaudējam orientāciju, un tad par izvešanu akal paprasīt naudiņu. Par to kaut kur tika lasīts, gājiens gan nav tāds īsti ētisks.

Braucam tālāk uz izslavētās romiešu senpilsētas Volubilas pusi. Pa ceļam ir svētākā no marokāņu pilsētām  Mulaidrīsa (Moulai Idrisa). Tik svēta, ka paši marokāņi tā īsti nevar saprast ko viņiem ar to pilsētu iesākt. Vēl necik sen neticīgie (mēs, tātad) nemaz tur nevarēja nākt, tad nevarēja nakšņot. Kad nu mēs tur bijām nonākuši, tad izrādījās, ka nu jau varam arī nakšņot. Tā nu mēs uz šīs pilsētiņas piemēra varam izsekot patiesai islāma uzskatu evolūcijai. Vēl pieplusojam vēlēšanu tiesības sevietēm Katarā un fotografēšanas atļauju Sauda Arābijā  nu ko, nav nemaz slikti priekš Muhameda sekotājiem!

Vilnim vajaga par visu makti redzēt Idrīsa I mauzoleju un viņš savā "rūķīša" tērpā teciņus metas savu plānu izpildīt. Tiešs pravieša Muhameda pēctecis Mulajs Idrīss ieradās šais vietās un pievērsa vietējos islāmam, noibināja šeit pirmo kalifu dinastiju, tādējādi kļūdams par Idrīsu I. Tad nu šis pats vīrs ir apbedīts pilsētiņā uzceltajā mauzolejā, kas padarījis vietu par svētu. Vilnim ļauj iet tikai līdz šlagbomim, aiz tā atklājas gaišos un pavisam baltos toņos ieturēta celtne, neko vairāk saskatīt nevar. Tad vēl var uzskriet pilsētas augstākajā vietā un uzņemt panorāmas foto.

Tikmēr palicēji nezaudē laiku velti  uzradušies "rūķīšu" tērpu tirgotāji un ap mašīnu iesākas rosīga tirdzniecība. Vilnim pārrodoties no svētumu baudīšanas, vairums komandas jau izsktās kā "rūķīši," jo sapirkušies žļebas. Vēl papildus iegādājas arī tādas tamborētas benītes uz galvaskausiem. Andris šai ietērpā (vēl ar savu rūsgano bārdu) mums atgādina Kaukāza modžahedu, kamdēļ dabū īslaicīgu iesauku  "čečens."

Smukā romiešu senpilsēta Volubila no šejienes ir tikai 4,5 km attālumā. Nelaimīgā kārtā tumsa nāk virsū, bet gaisma ir tik svarīga seno fresku apskatīšanai. Raitā solī tiek izlēkšota visa pilsētiņa, kāds gids rāda visu svarīgāko: bronzas naglu akmens plāksnē, akmens pipeles atveidu un protams, senās freskas. Gandrīz vai lieki piebilst, ka tās visas ir erotiska raktura. "Kautrīgie" musulmaņi stipri saskrāpējuši intīmās detaļas "Peldošām nimfām" un "Diānas peldei," un tādi šie gleznojumi nonākuši līdz mūsdienām. Mārcis iemanās uzņemt pat divus "zilos," kas dupsējas vienā no attēliem.

Tālāk ceļš jau virzās uz pēdējās Marokas pilsētas Tetovānas pusi. Pa ceļam uz to apmetamies Ovezānes pilsētas viesnīcā. Iepērkam augļus un limonādes  tās ir visas vakariņas. Alus nav. Nav un viss  meklē cik gribi.

09.01.2009., piektdiena.
Tetovāna - Seuta - Gibraltāra šķēršošana

No rīta ceļamies un braucam. Nekā īpaša. Nonākam Tetovānā, kas jau stipri atgādina pilsētu Spānijas dienvidos. Vienīgais ievērības cienīgais objekts šeit ir Arheoloģijas muzejs (esot neparasti labs!), kurā atrodas Liksas senpilsētā uzietie artefakti. Ejam uz to veselas trijas reizes, bet viņš ir un paliek mums aizslēgts. Tāda šodien ir Allaha griba  piektdiena un musulmaņi akal lūdzas. Tā nu nākas apmierināties ar to, kas ir muzeja pagalmā  dažas freskas, žīdu kapu plāksnes un vēl citi akmens gabali.

Starplaikos starp slēgtā muzeja (ne)apmeklējumiem izklīstam pa medīnu (kā parasti  viens liels tirgus), piedalāmies vietējo skolēnu demonstrācijā pret Gazas bombardēšanu un paēdam.

Nu jau vēlā pēcpusdienā velkam uz Sebtu/Seutu un pētam, kad pazudīs pēdējais "rūķītis." Pēdējais rūķītis tomēr izrādās Vilnis, kas savu žļebu tā arī nav novilcis.

Robežkontrole ir visai ātra, nevienu mēs ar savu noskrāpēto mašīnu neinteresējam. Tikai divus marokāņu "draugus," kas, gribi vai negribi metas mūsu vietā kārtot robežformalitātes. Kopīgi viņus abus izlamājuši, ar labi padarīta darba sajūtu iebraucam Spānijas Āfrikā. Seutai braucot cauri dienas laikā, secinām, ka pilsēta jau nu smuka. Ieejam lielveikalā, paši nezinām kādēļ, laikam jau esam noilgojušies pēc civilizācijas "atribūtiem." Ārā pēdējā Āfrikas atrauga – mistiska paskata džeks grib sargāt mūsu mašīnu. Labi, ka negrib mazgāt, jo tad viņam būtu darīšana ar Intaru.

Prāmis uz Algecīri kož tās pašas 218 eiras. Pirms tā pārbaude drusku nopietnāka, apkārt klīst arī suns-narkomāns. Otrā pusē ir jau tumšs un mēs kniebjam pēc navigācijas Barsleonas virzienā.

10.01.2009., sestdiena
Spānija - Katalonija - Francijas Alpi - viesnīca Formula 1

Nu, Godājamais Lasītāj, nekā interesanta vairs te nebūs. Dodamies mājās mazliet pa citu ceļu, tā maldīgi cerēdami vēl kaut ko ieraudzīt. Šis cits ceļš ved cauri Katalonijai iekš Francijas Alpiem. Agri no rīta, bet jau gaismiņā, notiek neparedzēts gadījums - autiņam beigusies zupīte. Labi, ka uz jumta vēl ir kanniņa ar Sahāras Lēto...

Puse dienas tiek braukts cauri super smukai piesnigušai aizai Francijas Alpos ar vecām pilīm un mazām pilsētiņām. Skaisti gan, taču uz piekšu netiek. Vakarā pēc Intara ieteikuma atrodam palētu viesnīciņu Formula 1 kaut kur pie Lionas apvedceļa. Liekas, vieta saucas Bourgan en Presse. Turpat netālu iegriežamies arī franču restorānā, kas ir baigi labs, tikai Intaram atkal neveicas. Vismaz astoņas reizes izpētījis, un secinājis, ka tas noteikti nav kalmārs, viņš paņem steiku, tiesa  tatāru. Rezultātā kalmāru viņam arī neatnes, taču tatāru steiks ir jēlas gaļas putriņa ar garšvielām. Lai gan mēs pārējie viņu iedrošinam un "steiku" slavējam, Intaram tas nepatīk un no tā laika, liekas, viņš uz frančiem tur nelabu prātu.

11.01.2009., svētdiena
Francija - Vācija - Polija

Nu jau pavisam nekā interesanta. Velkam pa platajiem Francijas ceļiem. Paēdam (šite Vilnis noteikti iebildīs!) McDonaldā, kur mums visiem uzdāvina krūzītes! Tālāk virziens Štutgarte-Bedforda-Mulhausa-Freiburga jau ir Vācijā. Mārcim neveicas domātā ieprkšanās Vācijā izpaliek dēļ tā, ka ir svētdiena un viss ciet. Jāpaliek bez šurpceļā pakāstās jakas. Visu nakti pa maiņām braucam caur Vāciju. Ap 1:00 Vilnis iebrauc Polijā.

12.01.2009., pirmdiena
Polija - Lietuva - Dzimtene!

Polijā sniegs, taču nedaudz. Braucam un braucam. Iebraucam Lietuvā caur ..... un visai drīz aiz robežas paēdam leišu kroģelī. Nu jau gandrīz vai mājās.
Uz Latvijas robežas mūs sagaida svinīgi  robežments mūsos atšifrē Dakāras braucējus. Varētu viņu pat sabučot, taču varas parstāvis varētu arī nesaprast.

Iecavas veikalā Mārcis un Vilnis svinīgi dodas pēc alus. Vilnis, kā jau vecs slims berberu tūrists  čurbānā un "rūķīšu" žļebā. No veikala izbēg nedzudzie apmeklētāji, kasiere gan, iekodusies apakšlūpā, drosmīgi paliek savā vietā.

Rīga mūs sagaida ar nelielu korķi uz Bauskas šosejas.

Viss, atbraucām!

Post scriptum. Janvāris Rīgā pagalam aktīvs! Dusmīgi ļautiņi Saeimas rifkabīļiem izbirdinājuši logus. Ek, ka nav spēka - vajadzētu arī aiziet... Mēs Jums parādīsim! 

Ceļojuma attēlu galerija: ŠEIT.

Pirmo reizi publicēts 12.01.2009. Aliens.lv iepriekšējā versijā.