Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Daodedzin. Laodzi

Laodzi (604.-5.gs.pmē.)

Daodedzin

Par Daodedzin.

Daodedzin (sacerējums par Dao un De) ir viens no būtiskajiem tekstiem, kas pasaulē sarakstīti. Tas ir sens ķīniešu teksts, kurā apkopota sava laika tautas gudrība, garīgās zināšanas, dabas vērojumi un mistiska izpratne par pasauli kopumā. Pēc satura pretējs Konfūcija mācībai, tas ir viens no lielākajiem senās Ķīnas kultūras pieminekļiem. Daodedzin laika gaitā ir mainījies un attīstījies līdz ar ķīniešu valodu un šobrīd šis teksts ir gudrības apkopojums, esence, kuras autori ir daudzi ķīniešu gudrie. Daodedzin teksts, kādu to pazīst šodien, savu formu ieguva laikā no 7. līdz 2.gs.pmē.
Leģenda Daodzdzin izcelšanos stāsta citādi. Konfūcija laikā Ķīnā savu dzīvi saskaņā ar Dao un De praktizēja kāds Laodzi (burtiski tulkojot, Vecais Meistars, kurš dzimis 604.g.pmē. un dzīvojis 160 vai 200 gadus), kurš strādāja par karalisko arhīvu glabātāju Džou valstī. Cita leģenda stāsta, ka Džou ķēniņš, neklausoties Laodzi iebildumus, reiz pierunāja viņu ieņemt galvenā tiesneša posteni, bet jau pēc pirmās tiesas sēdes saprata, ka no tā nekas neiznāks, jo Laodzi taisnīguma izpratne tik ļoti atšķīrās no normālās, ka viņš vienkārši nevarēja šī amata pienākumus veikt.
Reiz sapratis, leģenda vēsta, ka Džou valsts iet uz galu, Laodzi sēdās mugurā vērsim un devās ārā no toreizējās Ķīnas teritorijas (vai arī no Džou tiešajiem valdījumiem) uz rietumiem. Pie vārtiem viņu apturēja vārtu sargs, kuru sauca Jin-Hsi, un tas lūdza lai Laodzi atstāj pasaulei no sevis kādu piemiņu. Laodzi nokāpa no vērša, apsēdās un sāka rakstīt. Pēc dažām stundām viņš vārtu sargam iedeva tekstu, kurš sastāvējis no divām daļām un kurā bija nedaudz vairāk kā 5000 hieroglifu. Tas tad arī bija sākotnējais Daodedzin teksts. Bet Laodzi, atkal uzkāpis vērša mugurā, devās tālāk uz rietumiem*.
Šajā populārajā, lai arī maz ticamajā stāstā ir savs šarms, kas sasaucas ar pašu tekstu. Daodedzin panti tika nodoti vārtu sargam, kurš simbolizē spēju atvērt saprašanas vārtus. Vārtu sargs simbolizē arī pagrieziena punktu cilvēka dzīvē, kad katrs no mums sper soli ārpus. Visa grāmata tika dota pēc pirmā lūguma un vienā piegājienā, tiklīdz tika jautāts – tas norāda uz gudrā devīgumu un spēju koncentrēti sniegt būtisko.
Dao nav viennozīmīgs jēdziens, šajā darbā ir desmitiem tā nozīmju nianses. Vienas no biežāk lietotajām Dao nozīmēm ir Augstākā Realitāte, Likums vai vienkārši Ceļš. Tikai jāatceras, ka apzīmējumam ir visai attāls sakars ar to, ko tas apzīmē, sevišķi tik slidenā gadījumā, kad runa iet par Dao, par kuru stingri ņemot, runāt vispār nav iespējams. Dao nav iespējams tvert un ielikt rāmjos, pat tik smalkos rāmjos, kā valoda vai prāts. Labākajā gadījumā tajos var “noķert” daļu no ziloņa, bet ne vairāk, jo Dao ir bezgalīgs savā daudzveidībā. Var tikai mēģināt nojaust tā esamību un saprast pamatprincipu caur tā manifestācijām – De. Un dzīvot saskaņā ar to.
Cilvēka ideāls pēc Daodedzin ir tāds, kurā abas stihijas sadzīvo harmonijā - vesels, nevis skaldīts cilvēks. Cilvēks, kurš dzīvo apzināti tagadnē, nevis savos sapņos. Apzināts bērns (hieroglifa Dzi nozīmes ir bērns, skolotājs, meistars, filosofs). Nesamākslota, spontāna pasaulē-esamība. Dao gudrība nav ideoloģijās, zināšanās, pierādījumos un citos prātojumos. Tā liecina par Tīro Klātbūtni – attiecībām ar pasauli bez prāta un citu starpnieku palīdzības.
Gudrais ir ārpus visa tā, kas padara cilvēku derīgu kaut kam, tajā pašā laikā attālinot to no ideāla. Tāpēc normāliem cilvēkiem Dao sekotāji var izlikties ārprātīgi, jo runā un rīkojas tie pilnīgi ne-normāli.

* - doties uz rietumiem ķīniešu līdzībās nozīmēja arī nomirt.

 

  Daodedzin

I
Dao, ko iespējams apjēgt,
Nav mūžīgi esošais dao,
Vārds, ko iespējams izteikt,
Nav mūžībai sacītais vārds,
Debess un zemes sākumu nevar izsacīt vārdos.
Vārdos izsakāmais ir visu radību māte.
Tas, kas no iekāres brīvs, nojauš to dziļāko jēgu;
Tas, kam ir iekāre, zina vien pieredzēto.
Abiem tiem cēlonis viens, vien vārdi un izpausmes šķiras.
Kopīgo abiem dēvē par slēpto, par to, kas nav jutekļiem tverams.
Tas, kas ir apslēpts zem slēptā, ir vārti uz dziļāko jēgu.

II
Tad, kad iesāka atzīt, ka skaistais ir skaists,
Pamanīja, ka pastāv neglītais.
Tad, kad iesāka atzīt, ka labais ir labs,
Pamanīja, ka pastāv nelabais.
Esošais neesošs kļūst, kā nav, tas gūst esamību.
Grūtais un vieglais viens otram ir priekšnoteikums.
Garais un īsais viens otram dāvina veidu.
Augstais un dziļais viens otram salīdzinājums.
Skaņas un toņi cits citu saskaņā saista.
Agrāk un vēlāk viens otram ir turpinājums.
Apskaidrotais bez rīcības visu paveic
Mācību viņš sniedz nerunādams.
Visas būtnes tiecas gūt piepildījumu, un viņš sevi tām neatrauj.
Radot viņš nepiesavina, darinot nepatur.
Paveicis nekavējas pie padarītā.
Tieši tādēļ, ka neko nepiesaista,
Viņu neviens neatstāj.

III
Ja augsti necienītu gudro vārdus,
Tad tautas vidū strīdi neceltos.
Ja dārgi nevērtētu retās mantas,
Tad tautas vidū zagļi nerastos.
Ja nerādītu to, kas uzbudina,
Tad sirdīs alkatība nemostos.
Šādu kārtību ievēro apskaidrotais.
Viņš ļaužu sirdis dara tukšas, kuņģus pilnus,
Viņš ļaužu dziņas dara vājas, kaulus stiprus,
Lai tautai zināšanu nebūtu, nedz vēlmju,
Bet tie, kas zina, bītos rīkoties.
Un, ja no piepūles var izvairīties,
Tad viss nostājas savā vietā.

IV
It visu iespējamo sevī ietver dao,
Bet, visu veidojot, tas neizsīkst.
Ir bezgalīgs tā dziļums, pirmsākums viņš esošajām lietām.
Viņš tajā savu caurspiedību mīkstina.
Un savu virmojumu tajās remdina.
Viņš savu mirdzējumu lietās apvalda.
Viņš paliek vienībā ar savu radījumu pīšļiem.
Nav saredzams, bet visur darbojas.
Nav zināms man, ka būtu viņš kam dēls.
Par parādību pirmtēvu viņš senāks šķiet

V
Ne mīlu pret radībām izjūt daba:
Kā salmu suņi [upurēšanai paredzēti] tai radības ir,
Ne mīlu pret ļaudīm jūt apskaidrotais:
Kā salmu suņi tam cilvēki ir

VI
Vai telpa, kas debesis nošķir no zemes,
Nav līdzīga kalēja plēšām?
Tā tukša, bet bezgala bagāta.
Tā virmo, un viss tajā izmainās.
Pat ilgstošās runās to nevar izteikt.
Tās dziļumu var tikai nojaust.

VII
Ielejas tukšība pastāv vienmēr.
Tā ir apslēptā spēja būt mātei.
Mātes būtības izejas vārti
Zemei un debesīm saknes ir.
Tās liegā virmojumā neizkust no vietas,
To darbošanās mūžam neapsīkst.

VIII
Mūžīgi debesis pastāv un ilgstoši – zeme.
Cēlonis zemes un debesu mūžīgai esamībai
Tas, ka tās nepastāv sevis labad.
Tādēļ tām ilgstoša dzīvība dota.
Tā arī apskaidrotais:
Sevi pašu viņš noliek aiz citiem,
Tomēr izrādās citiem priekšā.
Viņš nesaudzē sevi un izrādās saudzēts.
Vai gan ne tādēļ, ka sevi viņš novārtā pamet,
Tas, kas ir viņa, gūst pilnību?

XX
Ūdenim līdzīga augstākā labestība.
Ūdens labestība ir derēt visām būtnēm, neapdraudot tās.
Vietās, ko cilvēki noniecina, ūdens sastopams.
Tādēļ tik tuvs tas ir dao.
Apskaidrotais rīkojas gluži kā ūdens.
Dzīvojot tas labestību pauž atrašanās vietā.
Domājot labestību izpauž dziļumā.
Dāvājot labestību izpauž savā mīlā.
Runājot labestību patiesībā pauž.
Pārvaldot tas labestību izpauž nosvērtībā.
Darbojoties labestību varēšanā pauž.
Rīcībā tas labestību izpauž, zinot īsto laiku.
Kas sevi neizceļ, tas netiks pelts.

XXI
Ja to, ko paturēt vēlas, pilda malām pāri,
Tas nesaglabāsies.
Ja to, ko ikdienā lieto, trin pārmērīgi asu,
Tas drīz tiks sadeldēts.
Kas lielu telpu ar zeltu un dārgakmeņiem pilda,
Tas nenosargās to.
Kas, dižciltīgs būdams un bagāts,
Vēl atļaujas būt kundzisks,
Tas nelaimi sev gatavo.
Ja, uzdevumu veicis, darītājs paiet malā,
Tad dao ir izpaudies.

XXII
Kas savu garu gaismojošu vērš, lai vienoto tas jaustu,
Tas spēj no savām nesaskaņām vaļā tikt.
Kas sevi lokanu un kautru dara,
Var atkal kļūt kā tikko piedzimušais.
Kas izjūtas spēj attīrīt un skaidrot,
Tas var no savām kļūdām vaļā tikt.
Kas ļaudis mīl un izprot savu zemi,
Tas daudz ko paveic, ļaudīm nezinot.
Vien tad, ja debess vārti spēj būt atvērti vai slēgti,
Tie apskaidrībā ieņemt var.
Drīkst tikai tas, kā skatam apslēpts nepaliek nekas,
Bez zināšanām būt.
Radot un barojot, veidojot nesagrābt,
Darinot nesaistīt, vairojot nepakļaut:
Tāds ir visdziļākais de.

XXIII
Trīsdesmit spieķu saistīti vienā rumbā,
Ratu vieglumu nosaka tukšums starp tiem.
Podnieki mīca mālu, lai veidotu traukus,
Lietojams tikai trauka iedobums.
Namdariem, ceļot māju, jāatstāj logi un durvis,
Tikai mājas iekšējais tukšums ir apdzīvojams.
Esamība ir manta, bet lieto neesamību.

XXIV
Visas krāsas kopā apžilbina redzi,
Visas skaņas reizē dzirdi apstulbo.
Visas garšas kopā garšu notrulina.
Medības un spēles sirdi uzbango.
Dārgas mantas noved neceļos.
Gudrais, kopjot miesu, acis nelutina.
Ņemot vērā īsto, atmet šķietamo.

XXV
Valdnieka labvēlība un īdzība rada bažas.
Gods ir liels ļaunums manas patības dēļ.
( Ko gan izsaka: „Valdnieka labvēlība un īdzība rada bažas?” )
Labvēlība mūs pazemo;
Ja to iemanto, ir tā it kā pienāktos bīties,
Ja to zaudē, tad arī ir tā, it kā pienāktos bīties.
To var nozīmēt: „Valdnieka labvēlība un īdzība rada bažas.”
( Ko gan izsaka „Gods ir liels ļaunums manas patības dēļ?”
Ļaunums ir iespējams tādēļ, ka mana patība savtīga ir;
Ja es bez patības būtu,
Kādēļ ļaunums tad paliktu vēl? )
Tādēļ: kas sevī pašā pasauli godā tur,
Tam pasauli uzticēt var.
Un tam, kas sevī pašā pasauli mīl,
Var pasaule pakļauties.

XXVI
Grūtais ir vieglajam sakne.
Miers ir nemiera kungs.
Gluži tāpat arī cēlais:
Ceļodams augu dienu, nenoliek smagu nastu.
Kaut gan viņš arī varētu krāšņumu skatīt,
Apmierināts viņš jūtas savā vientulībā.
Cik daudzkārt mazāk iespēj diženais valdnieks,
Varas un krāšņuma apņemts kādreiz tik brīvi justies!
Tiecoties tikai pēc vieglā, varenībai zūd saknes.
Ļaujot iekārēm vaļu, varai drīz pienāk gals.

XXVII
Labs ceļotājs pēdas neatstāj.
Labs runātājs nepārsakās.
Labs lēsējs skaitīkļus nelieto.
Labs slēdzējs bez bultām un atslēgām slēdz,
Bet viņa slēgtais nav atdarāms.
Labs saistītājs valgus nelieto,
Bet viņa sietais nav atraisāms.
Tā arī apskaidrotais:
Viņš allaž ir cilvēku labais glābējs,
Tādēļ nav novārtā pamesto ļaužu.
Viņš allaž ir radību labais glābējs,
Tādēļ nav novārtā pamesto būtņu.
Jo tāda ir viņa apskaidrība.
Viņš labos ļaudis dara par slikto skolotājiem
Un sliktos ļaudis dara par labo sekotājiem.
Gan to, kas nemīl savu skolotāju,
Gan to, kas nemīl savu sekotāju,
Nekāda gudrība no maldiem nepaglābj.
Tāds ir pats svarīgākais noslēpums.

XXVIII
Kas, zinādams savu vīrišķo spēku,
Turpina sievišķā nespēkā palikt,
Tas ir gultne pasaules plūdumam.
Ja viņš ir gultne pasaules plūdumam,
Viņu nepamet mūžīgais de
Un viņš var atpakaļ vērsties un atkal kļūt kā bērns.
Kas, zinādams savu apskaidrību,
Turpina nespodrā ikdienā palikt,
Tas ir pasaulei paraugs.
Ja viņš ir pasaulei paraugs,
Tad tam netrūkst mūžīgā de,
Un viņš var atpakaļ vērsties un kļūt par vēl nedzimušo.
Kurš, zinādams savu diženumu,
Turpina nepamanāms palikt.
Tas ir pasaules iespējamība.
Ja viņš ir pasaules iespējamība,
Tad viņam prieku dod mūžīgais de
Un viņš var atgriezties sākotnē.
Ja pirmatnība gaist, kļūst cilvēks lietojams,
Ja cildenais zina šādu noslēpumu, viņš spējīgs gudri vadīt kalpotājus.
Tādēļ: ja augums cēls, nav jāapgraiza tas.

XXIX
Ja, lietojot varu, kāds tīko pasauli sagrābt,
Es labi zinu, viņš neveiksmi piedzīvos.
Jo pasaule ir tik smalka un izgaistoša,
Ka ar to nevar rupji rīkoties.
Kas rīkoties ar to vēlas, tas to pazudina,
Kas noturēt to vēlas, tas to pazaudē.
Jo būtnes vai nu virzās, vai arī seko līdzi.
Tās saniknotas ir vai noskumušas,
Tās spēkā pieņemas vai spēku zaudē,
Vai uzvar tās, vai uzvarētas tiek.
Un arī apskaidrotais:
Viņš izvairās no straujā, viņš izvairās no krāšņā,
Viņš izvairās no majestātiskā.

XXX
Kas pēc dao likuma ļaužu valdniekam palīdz,
Tas ar ieroču spēku pasauli neapdraud.
Viņa augstākā māksla ir prasme būt piekāpīgam.
Tur, kur kareivji mituši, ērkšķi un dadži aug.
Lielām armijām līdzi nāk bada laiki.
Faktisko uzvaru vēlas gudrais un vienīgi to,
Neiedrošinādamies ar varu iekarot.
Faktisko uzvaru, kurai neseko dižošanās,
Faktisko uzvaru, kurai neseko lepošanās,
Faktisko uzvaru tad, ja citādi nevar,
Faktisko uzvaru, kurā nav varas draudu.
Kas kļuvis varmācīgs, tas noveco,
Jo tas ir pretrunā ar dao.
Un, kas ir pretrunā ar dao, tas drīz mirst.

XXXI
Pat visskaistākie ieroči nelaimi vēsta,
Tādēļ visas radības ieročus nīst.
Tas, kurš izpratis dao, pie ieročiem nekavējas.
Apskaidrotais savā ikdienas dzīvē
Uzskata kreiso pusi par goda vietu.
Ieroču amatā goda vieta ir labā puse.
Ieroči postu un nelaimi nes,
Tie nav līdzeklis cildenajam.
Tikai, ja citādi nevar, cēlais ieročus lieto.
Miers un apcere viņam visdārgākais.
Cildenais uzvar, bet neizjūt uzvaras prieku.
Kas ar uzvaru lielās, tas līksmo, kad ļaudis mirst.
Kas nāvēšanā gūst prieku, ilgoto nesasniegs.
Laimīgos brīžos uzskata kreiso pusi par goda vietu.
Nelaimes brīžos uzskata labo pusi par goda vietu.
Zemākais virsnieks pa kreisi stāv, augstākais virsnieks – pa labi.
Tātad tie ieņem vietas gluži kā bērēs.
Daudziem cilvēkiem mirstot, vajag tos godināt sērās.
Tam, kas gūst uzvaru kaujā, kā bērēs jāizturas.

XXXII
Kamēr dao pirmpasaules mūžībā paliek,
Vārdu vēl nav.
Tik maznozīmīga ir dao neskartība,
Ka tikai kā līdzekli lietot neviens to pasaulē nedrīkst.
Ja valdnieki un gudrie to prastu neskartu glabāt,
Tad visas būtnes kā viesi malā nostātos.
Tad vienotos debess un zeme, lai dāvātu saldo rasu.
Un tauta pēc savas gribas par taisnību rūpētos.
Vien tad, kad tēlu skaidrošanās sākas, ir vārdi uzrodas.
Bet, kamēr vēl attiecas vārdi uz esošo vienādā mērā,
Ir zināms arī tas, kur vajag apstāties.
Ja zina, kur apstāties klājas, tad juceklis neveidosies.
Kas dao pasaulei ir, var apjaust, to salīdzinot
Ar kalnu un ieleju strautiem, kas upes un jūru pilda.
[ Sīkās sastāvdaļas ir visur. ]

XXXIII
Kas izprot citus, tam daudz prāta.
Kas izprot sevi, tas ir gudrs.
Kas pārvar citus, tam daudz spēka.
Kas pārvar sevi, tas ir varens.
Kas sekmes izcīna, tam stingra griba,
Visbagātākais tas, kam piemīt mērenība.
Kas seko dabiskumam, pastāv ilgi.
Tas, kuru atceras, joprojām dzīvs.
[ domāti leģendārie valdnieki ]

XXXIV
Dižais dao iestrāvo visur,
Labā un kreisajā pusē tas var būt.
Visas radības tikai caur viņu rodas,
Un viņš sevi tām neatrauj.
Kad darbs ir veikts, viņš pie tā nekavējas.
Viņš baro un tērpj visas būtnes,
Bet neuzkundzējas.
Tādēļ, ka alku tam nav,
Viņu varam par niecīgu saukt.
Tādēļ, ka būtnes uz viņu vēršas,
( Un viņš tām neuzkundzējas )
Viņu varam par diženu saukt.
Tā arī apskaidrotais:
Nekad viņš necenšas būt liels,
Tādēļ spēj dižens būt.

XXXV
Kas Lielo Pirmveidu spējīgs sevī glabāt,
Tam visa pasaule pati pienāk klāt.
Tā tuvojas, un neviens tai nedara ļauna;
Tā bauda mieru, aizstāvību un labvēlību.
Gan mūzikas skaņas un gardumi vilinoši
Var aizkavēt gājēju doties tālākā ceļā,
Bet dao, ja tas kādreiz izsacīts vārdos,
Ir nesamanāms un garša tam nepiemīt.
Ja uzlūko to, nekas sievišķs nav saredzams,
Ja rīkojas tā, kā liek dao, šai darbībai gala nav.

XXXVI
Ja vēlies ko savilkt kopā,
Tam iepriekš jāļauj krietni izplesties.
Ja gribi kaut ko vāju darīt,
Tam iepriekš jāļauj krietni stipram kļūt.
Ja gribi kaut ko iznīcināt,
Tam iepriekš krietni uzplaukt vajag ļaut.
Ja vēlas kaut ko paņemt,
Tad iepriekš nepieciešams krietni dot.
To sauc par slēpto apskaidrību.
Jo maigais pārveic cieto un stipro uzvar vājais.
Kā zivis nedrīkst atstāt ūdens dzīles,
Valsts vadīšanas prasmi nedrīkst tautai paust.

XXXVII
Ir dao mūžīgs savā bezdarbībā,
Bet it nekas nav atstāts nepaveikts.
Ja valdnieki un dižie to paturētu vērā,
Tad visas būtnes pašas veidotos.
Un, pat ja veidojoties atraisītos dziņas,
Tās rimtos vientiesībā, bez vārdiem iztiekot.
Bez vārdiem vientiesība no dziņām atbrīvo.
Ja dziņas norimušas, tad miers var iestāties.
Tad pasaule pati no sevis var palikt taisnīga.

XXXVIII
Tas, kam de ir visvairāk, nealkst veikt labus darbus,
Tieši tādēļ tam piemīt visaugstākais de.
Tas, kam de tikai nedaudz, bez mitas alkst paveikt ko labu,
Tādēļ viņam ir tikai nedaudz de.
Tas, kam ir augstākais de, bez rosības daudz ko paspēj,
Bet, kam de tikai nedaudz, tas rosās, bet daudz ko nespēj.
Tas, kam ir labsirdība, tai seko, par mērķiem nedomājot,
Bet, kas taisnības tīko, tas rīkojas, mērķiem sekojot.
Kas rīkojas morāles priekšstata vārdā, alkst algas un pateicības,
Taču, ja pateicību un algu nesagaida,
Spējīgs nikni un neganti rīkoties.
Tādēļ, ja dao zudis, vēl paliek de.
Ja de arī zudis, vēl paliek labsirdība,
Izgaistot labsirdībai, paliek taisnīgums.
Ja arī taisnīgums izzūd, paliek morāles priekšraksts.
Kur spēkā morāles priekšraksts, tur zudusi uzticība.
Tas jau ir juku laikmeta iesākums.
Sīkumains aprēķins ārēji šķiet it kā dao, bet aizved nejēdzībā.
Gudrais pievēršas būtībai, nevis ārējam veidam,
Viņš pēc kodola tiecas, nevis čaumalām,
Izvēlas īsto un atmet šķietamo.

XXXIX
Jau kopš pirmlaikiem vajadzīgs vienojošais.
Debesis, iemantojušas vienojošo, spēj būt dzidras,
Zeme, iemantojusi vienojošo, spēj būt stingra,
Gari, guvuši vienojošo, spējīgi radoši būt,
Ielejas tukšība, guvusi vienojošo, tiek piepildīta,
Radības guvušas vienojošo un ir dzīvas,
Valdnieki iemantojuši vienojošo un ir cēli.
Visur darbojas vienojošais.
Ja debesis nebūtu dzidras, tām nāktos sagrūt,
Ja zeme nebūtu stingra, tai nāktos trīcēt,
Ja gari nebūtu radoši, viņiem nāktos sastingt,
Ja tukšība netiktu piepildīta, tai nāktos izsīkt,
Ja radības nebūtu dzīvas, tām nāktos sairt,
Ja valdnieki nebūtu cēli, tie tiktu gāzti,
Un tātad: dižajam pamats ir sīkais,
Augstajam pamats ir zemais.
Un arī diženie, un arī valdītāji
Mēdz dēvēties par vientuļiem, par niecībām, par sērdieņiem
Un šādi atzīst niecīgo par pirmssākumu.
Bet ja tā nenotiktu?
Ja ratiem vienas sastāvdaļas trūkst, nav pašu ratu.
Un tādēļ tīkamāks par jašmas gludenumu
Vienkāršā akmens raupjums.

XL
Atpakaļatgriešanās ir Dao virzīšanās.
Nevarība ir Dao izpaušanās.
Visas lietas debesīs un uz zemes rodas no esamības.
Esamība cēlusies ir no tā, kas ir neesošs.

XLI
Ja augstāko spēju cilvēks uzzina par Dao,
Viņš cenšas dzīvot saskaņā ar to.
Ja vidēju spēju cilvēks uzzina par Dao,
Viņš reizēm seko tam, bet brīžiem neseko.
Ja neapdāvināts cilvēks uzzina par Dao,
Viņš tikai gardi pasmejas par to.
Bet, ja viņa smiekli tad neskan visai skaļi,
Par īsto Dao viņš vēl nav dzirdējis.
Tādēļ parunu teicējs sacījis šādus vārdus:
Dao apjēgšana šķiet kā miglainība,
Sekošana Dao šķiet kā ačgārnība.
Skaidrais Dao maigums liekas skarbums.
Augsta prasme šķiet kā tūļāšanās.
Īsta tikumība liekas izlaidība.
Liela bagātība šķiet kā trūkums.
Patiess spēks šķiet bikls kautrīgums.
Īstā būtība izpaužas pārmaiņu gaitā.
Lielam laukam stūri nav pamanāmi.
Labus darba rīkus lēni gatavo.
Pati dobjākā skaņa nav sadzirdama.
Lielam veidojumam aprises izgaist tālē.
Dao mēdz būt apslēpts un bez vārda,
Taču visiem nes veltes un piepildījumu dod.

XLII
Dao radījis vienu.
No viena divējādība cēlusies.
Divējādība radījusi trejādību.
Bet trejādība radījusi visas būtnes.
Būtnēm aizmugurē palikusi tumsa,
Pretī atspīd gaismas vizēšana,
Bet visu būtņu pirmssākumu veido abu saplūdums.
Cilvēkiem netīk vārdi vientuļais, pamestais, nelaimīgais,
Bet šādi sevi dēvē valdnieki un dižie.
Jo būtnes liekas zemas, ja tās izceļ,
Un liekas augstas, ja tās zemu liek.
Ko māca citi, mācu arī es:
“Varmākas nenomirst dabiskā nāvē.”
To vēlos darīt par mācības pamattēzi.

XLIII
Tas, kas ir vismierīgākais virs zemes,
Pārveic to, kas ir visstiprākais.
Un pat tanī, kam nav poru, neesošais ienāk,
Tādēļ veiksmi var dot arī mierīgums.
Bez vārdiem mācību, bez rīkošanās veiksmi
Var tikai nedaudzi virs zemes gūt.

XLIV
Mans vārds vai miesa,
Kas man tuvāks?
Mans mūžs vai manta,
Kas man dārgāks?
Iegūt vai zaudēt, -
Kas gan ir grūtāk?
Jo ir taču zināms:
Kurš savu sirdi vērtis alkatīgu,
Tas katrā ziņā daudzko izniekos.
Tam, kurš daudzko krājis,
Nāksies daudzko zaudēt.
Kas spēj būt pieticīgs, tas nepiedzīvos kaunu,
Kas mēru zin, tas nepieredzēs briesmas,
Un viņš var cerēt sasniegt ilgstamību.

XLV
Liela pabeigtība šķiet kā pirmatnība,
Taču nebeidzama ir tās darbošanās.
Liela pārpilnība šķiet kā nepilnība,
Taču neizsmeļama tās izpaušanās.
Liela patiesība liekas aplamība.
Dziļa asprātība liekas nejēdzība.
Liela daiļrunība šķiet kā neprasmīga runāšana.
Kustība veic salu.
Tveici pārvar miers.
Bet skaidrība un miers var pārvaldīt pasauli.

XLVI
Tad, kad zemes virsū Dao ievēro,
Zirgi mēslojumu ved uz lauka.
Tad, kad Dao netiek ievērots,
Pāri laukiem auļo kara zirgi.
Briesmīgākais grēks – savai iekārei dot pilnu vaļu.
Briesmīgākais ļaunums – nebeidzama alkatība.
Postošākā ļaužu sērga – mantkārība.
Kas ar pietiekamo spējīgs mierā būt,
Tas būs ilgstoši apmierināts.

XLVII
Nav jāiziet pa durvīm,
Lai zinātu pasauli.
Nav jāraugās pa logu,
Lai Dao nojaustu.
Jo tālāk aizklīst kāds,
Jo mazāk zina.
Un arī apskaidrotais:
Viņš, ceļā nedodamies, sasniedz mērķi;
Viņš nevērodams daudzko noskaidro;
Viņš nepūlas, bet tomēr daudzko veic.

XLVIII
Kas mācās, tas ik dienas vairāk zina,
Kas seko Dao, tas ik dienas mazāk dara.
Tas allaž ierobežo savu rosīšanos,
Līdz spējīgs sasniegt nerīkošanos.
Bet nerīkojoties nekas nav atstāts nepaveikts.
Jo varu iegūt spējīgs tikai tas,
Kas vienmēr paliek brīvs no darbošanās.
Pārlieku rosīgais nav spējīgs varu gūt.

XLIX
Apskaidrotais nedzīvo ar savu sirdi,
Tautas sirds tam kļuvusi par viņa paša sirdi.
Viņš pret tiem, kas labi, vienmēr labs.
Un pret tiem, kas ļauni, arī vienmēr labs.
Šādi stiprinoties labestībā
Tiem, kas uzticīgi, apskaidrotais vienmēr uzticīgs,
Taču arī neuzticīgajiem viņš ir uzticīgs.
Šādi, stiprinoties uzticībā,
Apskaidrotais dzīvo gluži nemanāmi,
Taču tautai atdarīta viņa sirds.
Ļaudis nāk pie viņa dziļā godbijībā.
Viņš tos uzlūko kā savus bērnus.

L
Būtnes nerimtīgi dzimst un nāvē dodas.
Treji dzīvē nāk no katriem desmit ļaudīm.
Treji dzīvie nāvei pretī iet,
Bet vēl ir’a treji, kas mirst darbošanās dēļ.
Kādēļ tas tā?
Jo viņi pārāk tiekušies pēc dzīves labumiem.
Man nācies dzirdēt,
Ka tas, kurš iemācījies saprātīgi dzīvot,
Var ceļot, neizvairoties no tīģeriem un degunradžiem,
Var neapbruņots iziet cauri karapulkiem.
Jo degunradzim nav viņā, kur ragu iegrūst,
Un tīģerim tur nav nekā ko plosīt,
Un ierocim tur nav nekā ko cirst.
Kādēļ tas tā?
Jo viņā nav nekā, kam būtu jāmirst.

LI
Dao rada būtnes, De tās uztur,
Esme dod tām spēku, spēks tās pilnveido.
Tādēļ tādu būtņu nav’a,
Kas negodātu Dao un necienītu De.
Ja Dao tura godā un ciena arī De,
Tad likumi un rīkojumi lieki,
Jo viss no sevis labi risinās.
Tādēļ lai Dao un De rada, lai uztur, vairo, attīsta un pilnveido,
Lai izaudzē un briedina un sargā,
Radīt, nepiesaistot sev,
Nepakļaujot veidot,
Vairot nepaverdzinot,
Tāds ir pats dziļākais De.

LII
Pasaules sākumu dēvē par pasaules māti.
Kas māti atradis, lai bērnus apzinātu,
Kas bērnus atzinis, lai māti apliecinātu,
Tas arī, mūžam izbeidzoties, briesmās nenonāks.
Kas muti tura slēgtu, vārtus aizdarītus,
Tam mūžu iespējams bez briesmām nodzīvot.
Kas runā daudz un nemitīgi rosās,
To arī palīdzība nespēj glābt.
Kas nenozīmīgo ņem vērā, tas ir tālredzīgs;
Un tas, kurš vājo aizsargā, ir stiprs.
Kas Dao mirdzējumu spējīgs sasniegt,
Lai iemantotu atgriešanos skaidrībā,
Tam nepaliek nekas, ko apdraudētu briesmas.
Un viņš var pastāvību iemantot.

LIII
Ja zināšanas man par ārējo vien būtu
Un es tās gribētu ar Dao saskaņot,
Tad ņemtu vērā to, kas ir jau izpaudies.
Kur līdzeni un plati lielie ceļi,
Tur tauta cenšas apkārtceļus iet.
Kur ceļas krāšņas valdītāju pilis,
Tur nezāles aug laukos, tukšums apcirkņos.
Kur [dižie] staigā izrotātos tērpos
Un katrs nēsā asu ieroci,
Kur liela izvēlība ēšanā un dzeršanā,
Kur mantu sakrāts pārmērīgi daudz,
Tur valda laupītāju likums, nevis Dao.

LIV
Kas labi iedēstīts, tas neizgāzīsies,
Kas labi iežogots, tas neaizklīdīs.
Kas nākamajām audzēm atstāj piemiņu par sevi,
Tas nemirstīgs.
Kas šādi ( saskaņā ar Dao ) ievirza pats sevi, tā uzvedības De var izpausties.
Kas šādi ( saskaņā ar Dao ) virza ģimeni, tā uzvedības De var pārpilnībā izpausties.
Kas šādi ( saskaņā ar Dao ) virza savu ciemu, tā uzvedības De var plaši izpausties.
Kas šādi ( saskaņā ar Dao ) virza savu valsti, tā uzvedības De var bagātīgi izpausties.
Kas šādi ( saskaņā ar Dao ) virza pasauli , tā uzvedības De var vispārēji izpausties.
Un tātad:
Pēc sevis iespējams par citiem spriest,
Pēc savas ģimenes par citām zināt,
Pēc sava ciema var par citiem secināt,
Pēc savas valsts var izprast citas valstis,
Pēc savas pasaules var iztēloties citas pasaules.
Bet kā lai zin, ka pasaulē ir tāda sakarība?
Vien šādi secinot.

LV
Kas lielisko De spējīgs sevī glabāt,
Tas var būt līdzīgs tikko dzimušajam.
To nedzeļ kukaiņi un nekož čūskas,
Nedz zvēri plosa to, nedz putni knābj.
Kaut viņa kauli smalki, cīpslas mīkstas,
Viņš tomēr spējīgs cieši turēties.
Par vienību starp vīrišķo un sievišķo tam nav ne jausmas,
Bet viņš ir jaunradošu spēju pilns un spējīgs smalki just.
Pat augu dienu brēcot, balss tam neaizsmok,
Jo tā pauž dziļu saskaņu un mieru.
Kas atzīst saskaņu, var ilgstošs būt,
Kas ilgstamību atzīst, ver būt gudrs.
Kas spējīgs vairot dzīvību, ir laimīgs.
Ka gara spēkus lieto, dziņām sekojot, ir varmācīgs.
Kas kļuvis varmācīgs, tas noveco,
Jo tas ir pretrunā ar Dao.
Un kas ir pretrunā ar Dao, tas iet bojā.

LVI
Kas zina daudz, tas gari nerunā,
Kas runā daudz, tam zināšanu nav.
Kas savu muti tura slēgtu, vārtus aizdarītus,
Var sava prāta caurspiedību mīkstināt
Un savu tieksmju saspringtību remdināt,
Un sava gara mirdzējumu apvaldīt.
Kas paliek vienībā ar veidojumu pīšļiem,
Tas spējīgs veikt visdziļāko un apslēptāko savienošanos.
To nevar pievilkt klāt, lai ar to saradotos,
To nevar atstumt nost, lai ar to sanaidotos,
Tam nevar pieiet, lai to izmantotu,
Tam nevar pieiet, lai to apkarotu,
Tam nevar pieiet, lai to godinātu,
Tam nevar pieiet, lai to pazemotu,
Tādēļ, ka tas ir cēlākais virs zemes.

LVII
Valsts vadītājam jāprot taisni spriest.
Un spēja pievilt noder karalietās.
Bet pasauli var iemantot vien tas,
Kas spējīgs palikt brīvs no rosīšanās.
No kā man zināms, ka tā notiek pasaulē?
Jo vairāk kādā zemē aizliegumu,
Jo dziļāk tauta nabadzībā grimst.
Kur ļaudis sakrājuši dārgas mantas.
Tur nerimst ķildas ģimenē un valstī.
Jo augstāk ļaudis izkopuši savas mākas,
Jo vairāk nederīgu lietu gatavo.
Kur vairāk likumu un rīkojumu,
Tur zagļi nežēlīgāk aupa tautu.
Un tādēļ gudrais teicis:
Es atturos no rīcības un tauta pati visu labi veic;
Es neuzbudinos un tauta pati panāk taisnīgumu;
Es necenšos daudz veikt un tauta pati labklājību rada;
Es atraisos no iekārēm un tauta pati tikumīga kļūst.

LVIII
Ja valdītāji mierīgi un apdomīgi,
Tad tauta godīga un patiesīga kļūst.
Kur valdītāji jaucas tautas dzīvē,
Tur viltība un divkosība zeļ.
Ai, nelaime! No tevis izaug laime.
Ai, laime! Tevī slēpjas nelaime.
Bet kam gan zināms, ka tās abas ir tik augstas,
Ka nāk vien tad, kad pašām labpatīk?
Jo taisnīgums var vērsties varmācībā
Un labvēlība var par nežēlību kļūt,
Bet tauta – ilgi dzīvot neziņā.
Un tādēļ apskaidrotais:
Ir paraugs, taču netop varmācīgs,
Daudz zina, tomēr netop uzbāzīgs,
Ir patiesīgs, bet viņa patiesība nenomāc,
Ir gaismojošs, bet netop žilbinošs.

LVIX
Valdot ļaudis vai kalpojot debesīm,
Savaldība ir vērtīgākā māka.
Apvaldot sevi, var piekāpties īstā laikā.
Laikus izlīgstot, gūstamas balvas, ko sniedz De.
Gūstot balvas no De, viss labi veicas.
Labi veicoties, spēks kļūst neizsīkstošs.
Neizsmeļams spēks nes līdzi valdīšanu.
Valdīšanā, ko sniedz neizsīkstošs spēks, iemīt ilgstamība.
Tieši tad tā dziļi sakņojusies
Dao nebeidzamā ritējumā.

LX
Lielu valstu valdītājiem jābūt apveltītiem
Ar tik smalku izjūtu un prasmi,
It kā nāktos sīkas zivis cept uz iesma.
Tad, kad zemi valda saskaņā ar Dao,
Nomirušo gari nenāk atpakaļ.
Ne jau tādēļ, ka šiem gariem spēka trūktu,
Bet to vara ļaudīm nekaitē.
Un, ja nomirušo gari ļaudīm neparādās,
Viedo gari pret tiem necīnās.
Bet, ja abu veidu gari nenaidojas,
Spēki apvienojas darbībā, kas ved pie De.

LXI
Lielajai valstij jāturas apakšpusē,
Kļūstot par vienojošo pasaules lejasteci.
Tā ir pasaules sieviešu kārtas puse.
Sievišķais, uzturot mieru, pārveic vīrišķo,
Tomēr, glabājot mieru, paliek apakšā.
Liela valsts, ja tā spēj būt lēnprātīga,
Iemanto mazas valsts mīlestību.
Maza valsts, ja tā cenšas būt pazemīga,
Iemanto lielas valsts atzinību.
Viens spēj iemantot mīlestību, būdams apakšpusē,
Otrs var iemantot atzinību, tiekdamies apakšpusē nākt.
Ja vien lielā valsts grib tuvoties, lai pabarotu,
Ja vien mazā valsts grib vienoties, lai palīdzētu,
Tad tās abas ieņem iecerēto vietu.
Taču lielajam ir jāuzturas apakšpusē.

LXII
Dao ikvienam ir lielākā bagātība.
Labajiem ļaudīm Dao ir krāšņākā rota.
Ļaunajiem ļaudīm Dao ir patvērums.
Skaistus vārdus viegli teikt, visiem dzirdot.
Krietnus darbu viegli veikt, visiem redzot.
Bet vai sliktos ļaudis vajadzētu pamest?
Kāda gan jēga tad būtu no valdītāja,
Kāda no valdītāja trejiem padomniekiem?
Kaut dārgakmeņiem rotāts varas zizlis
Un ugunīgus zirgus iejūdz valdītāja ratos,
Nekas nav vērtīgāks par sekošanu Dao.
Kādēļ gan Dao senatnē tik ļoti bija cienīts?
– Tad lūdzējam daudz biežāk tika dots,
Bet tam, kas kļūdījies, daudz vieglāk tika piedots.
Un tādēļ Dao toreiz katram bija dārgs.

LXIII
Tas, kurš atļaujas nerīkoties,
Nodarbojas ar bezdarbību,
Spējīgs izgaršot bezgaršīgo,
Sīkajā saredz dižo un nedaudzajā daudzo,
Ļaunu cenšas atmaksāt ar labu,
Darot vieglo, iespēj paveikt grūto,
Pievērsdamies niecīgajam, veido lielisko.
Viss grūtais pasaulē kā vieglais sācies,
Viss dižais pasaulē no sīkā veidojies.
Un arī apskaidrotais:
Viņš negrib dižens kļūt, tādēļ veic dižus darbus.
Kas viegli apsola, tam grūti ticēt.
Kas visu domā vieglu, tas drīz nonāk grūtībās.
Bet apskaidrotais katrā darbā saredz grūto,
Tādēļ viņš spējīgs visu viegli veikt.

LXIV
To, kas vēl mierīgs, viegli pārvaldīt.
To, kas vēl neattīstīts, viegli ietekmēt.
To, kas vēl nenostiprinājies, viegli liekt.
To, kas vēl niecīgs, viegli izkliedēt.
Uz to der iedarboties, kā vēl nav.
Un kārtot vajag to, kur vēl nav juku.
No dīgsta mata resnumā var izaugt milzu koks.
Un deviņstāvu torni ceļ ar pirmo zemes piku.
Ar pirmo soli sākas tūkstošjūdžu ceļojums.
Kas cenšas rīkoties, tas pazudina,
Kas cenšas piesaistīt, tas pazaudē.
Un arī apskaidrotais:
Neko viņš nepazudina, jo nerīkojas.
Neko viņš nepiesaista, tādēļ nezaudē.
Visbiežāk ļaudīm neveiksme nāk tad, kad darbs gandrīz jau pabeigts
Un tādēļ darba pabeigšana prasa
Ne mazāk rūpju kā tā iesākums.
Tad nebūs velti iztērētu pūļu.
Un tādēļ apskaidrotais
Visvairāk vēlas negribēt neko.
Viņš nealkst grūti iegūstamu lietu
Un cenšas apgūt nemācīšanos.
Viņš atgriežas pie tā, kam pūlis paiet garām,
Lai veicinātu lietu dabiskumu,
Viņš iedrošinās nedarīt neko.

LXV
Tie, kas senos laikos ievēroja Dao,
Nepūlējās tautu izglītot,
Cenzdamies to turēt vientiesībā.
Valdīšanu ļoti apgrūtina
Tas, ka ļaudis zina pārāk daudz.
Tādēļ tas, kurš valda, izmantojot zināšanas,
Savas zemes sabrukumu gatavo.
Tas, kurš valda, nelietojot zināšanas,
Ir šīs zemes labklājības veidotājs.
Bet, kurš spējīgs vērā ņemt tās abas,
Ir vispilnīgākais valdītājs.
Šāda noslēpuma zināšana ir vispilnīgākais De.
Apslēptākais De ir dziļš un sniedzas tālu,
Lietām atgriežoties, atgriežas tām līdzi,
Novedot tās īstā saskanībā.

LXVI
Upes un jūras visās ielejās valda
Tādēļ, ka tiecas viszemākās būt,
Tādēļ tās ir valdnieki visās lejās.
Un arī apskaidrotais:
Ja viņš ilgojas pacelties ļaudīm pāri,
Viņam jākļūst vispazemīgākajam.
Ja viņš ļaužu vidū grib izvirzīties,
Viņam jākļūst visapvaldītākajam.
Un tātad:
Lai gan viņš paceļas pāri, ļaudīm nekļūst smagi.
Lai gan viņš izvirzās priekšā, ļaudis nav atstumti.
Un arī:
Ļaudis labprāt izvirza viņu un no tā nenovēršas.
Tādēļ, ka viņš nesacenšas,
Neviens virs zemes nespēj sacensties ar viņu.

LXVII
Visi mēdz teikt, ka dižs gan ir mans Dao,
Tomēr ikdienas dzīvē tas nevar būt noderīgs.
Taču tieši tādēļ Dao tik dižens,
Ka tas ikdienas dzīvē nevar būt noderīgs.
Ikdienišķs derīgums drīz ved sīkumainībā.
Treji lielākie dārgumi man doti:
Pirmais to vidū ir mīla pret cilvēkiem,
Otrais no tiem ir mana pieticība,
Trešais dārgums man pazemība ir.
Kam ir cilvēkmīlestība, tas var drosmīgs kļūt,
Kam ir pieticība, tas var atļauties būt devīgs,
Kam ir pazemība, tas var valdnieks būt.
Drosmīgais bez cilvēkmīlestības,
Devīgais bez pieticības,
Valdnieks, kam nav pazemības,
Virzās pretī savai bojāejai.
Tas, kurš cīnīdamies seko cilvēkmīlai, uzvar kaujās
Un ir nepārvarams tad, kad aizsargājas.
Debesis to allaž cenšas paglābt,
Cilvēkmīla viņu apsargā.

LXVIII
Prasmīgs virspavēlnieks nemīl karu,
Prasmīgs karavīrs nav saniknots.
Tas, kurš spējīgs uzveikt, nesāk ķildu.
Tas, kurš vadīt spēj, nav augstprātīgs.
Šāds ir īstās miermīlības De.
Šāds ir ļaužu vadīšanas pamatlikums.
Tikai tā var nonākt saskaņā ar dabu
Līdz par senākajam pirmsākumam.

LXIX
Karotājiem pamācība teikta:
Labāk kautram viesim, nekā lepnam kungam būt.
Labāk pēdas tiesu atiet nekā sprīdi uzmākties.
Veiksmi var gūt arī neuzbrūkot.
Pārveikt pretinieku var bez ieročiem,
Padzīt pretinieku necīnoties,
Spēku nelietojot, uzvarēt.
Visbīstamāk ir zemu vērtēt pretinieku.
Kas vieglprātīgi uzbrūk, zaudē Dao balvas.
Un tādēļ, diviem karaspēkiem sastopoties kaujā,
Gūst panākumus tas, kurš vairāk par to skumst.

LXX
Manus vārdus viegli saprast, viegli īstenot,
Taču nav neviena, kas tos saprastu un īstenotu.
Vārdiem, ko es saku, ir savs pamats,
Darbiem, ko es ierosinu veikt, ir sava jēga.
Tomēr ļaudis nezin to un nespēj mani saprast.
Tas, ko saprot tikai daži, ir pats dārgākais.
Tātad apskaidrotais rupjā tērpā glabā dārgakmeņus.

LXXI
Zinātājam zināt sevi nezinošu ir pats augstākais.
Nožēlojami ir nezinošam tēlot zinātāju.
Tikai tas, kas šādi neizliekas,
Var no tādas ligas palikt brīvs.
Viedais paliek brīvs no šādas kaites,
Izlikšanās viņam nepiemīt.
Tādēļ viņš no nožēlojamības paliek brīvs.

LXXI (variants)
Iepazīt neapzināmo ir pats augstākais veikums.
Nožēlojami ir zināmo neiepazīt.
Tas, kurš zina, ka neko nav iepazinis,
Ir no šādas likstas palicis brīvs.
Gudrais palicis brīvs no šādas vainas,
Jo viņš zina, ka zināmo neiepazīst.
Tieši tādēļ no minētās kaites viņš palicis brīvs.

LXXII
Kad zūd bijība pret to, kas drausmīgs,
Īstie šausmu laiki iestājas.
Labāk, ja ikviens ir drošs par savu māju
Un var mierā būt ar likteni.
Tas, kas nevārdzina tautu, netiks nīsts.
Un apskaidrotais:
Savu gaismu zin, bet paliek ēnā,
Savu spēku zin, bet paliek bikls,
Gūdams īsto, atmet šķietamo.

LXXIII
Kas, drosmīgs būdams, kļuvis pārgalvīgs, tas mirst.
Kas, drosmīgs būdams, nekļūst pārgalvīgs, tas dzīvo.
Viens drosmes veids nes labumu, bet otrs – postu.
Bet kam ir zināms,
Kādēļ viens no tiem gan debesīm nav tīkams?
Pat tam, kas apskaidrots, to grūti izprast.
Jo debess Dao necīnās, bet allaž uzvar.
Tas nerunādams visu noskaidro.
Tas nesauc, tomēr visi pie tā tiecas.
Tas nepūloties visu nokārto.
Kaut rets un lielacains ir debess tīkls,
Nekas tam nespēj cauri izslīdēt.

LXXIV
Ja ļaudis nāves priekšā nejūt baiļu,
Vai viņus var ar nāvi iebiedēt?
Bet vai gan tos, kas nāves bailēs rīkojušies neparasti,
Man vajadzētu ķert un nonāvēt?
Kam gan var ienākt prātā šādi rīkoties?
Ir tikai viens, kas mirstīgajiem nāvi nes.
Un, kurš to tīko aizstāt,
Tas ir kā nejēga ar asiem amatrīkiem.
Kas asus rīkus lieto, darbu neprazdams,
Tas drīz pats sevi ievaino.

LXXV
Ļaudis badu cieš,
Jo valdītāji prasa pārmērīgus meslus.
Lūk, kādēļ ļaudis badu cieš.
Tautu grūti vadīt,
Jo valdītāji cenšas paveikt pārāk daudz.
Lūk, kādēļ tautu grūti vadīt.
Ļaudis nāvi neņem vērā,
Jo valdītāji dzīves baudu alkst.
Lūk, kādēļ ļaudis nāvi neņem vērā.
Bet tas, kurš strādā ne jau savas dzīves labā,
Ir labāks nekā tas, kurš dreb par dzīvību.

LXXVI
Maigs un nevarīgs ir tikko piedzimušais.
Ciets un stings kļūst cilvēks, kad viņš mirst.
Zāle un koki dīgstot ir maigi un sulas pilni.
Cieti un sīksti tie kļūst, kad bojā iet.
Jo cietība un stiprums pieder nāvei.
Maigums un vājums piemīt dzīvībai.
Un tātad:
Smagi ieroči nenes uzvaru,
Augsti koki viegli izgāžas,
Lielajiem un spēcīgajiem nav tās veiksmes,
Kāda mēdz būt vājajiem un mazajiem.

LXXVII
Kā loka uzvilcējs mēdz darīt debess Dao.
Kas bija augstu, nonāk apakšpusē,
Kas bija zemu, nonāk virspusē.
Kur pārpilnība mīt, tur Dao paņem,
Un tur, kur trūkums mājo, Dao dod,
Bet šādi dara tikai debess Dao;
Tas remdē pārmērības, postu mazinot.
Un šādi nerīkojas ļaužu Dao:
Kur jau ir pārāk maz, tur tas vēl atņem,
Kur jau ir pārāk daudz, tur iedod klāt.
Bet kurš gan spējīgs citiem atdot to, kā pašam gana?
– Vien tas, kurš seko Dao.
Un tādēļ gudrais darinādams nepiesaista,
Kad darbs ir veikts, viņš nepaliek pie tā,
Viņš savu nozīmību citiem neuzspiež.

LXXVIII
Nekas nav pasaulē tik mīksts un maigs kā ūdens.
Un tieši tas visvairāk spējīgs cieto graut.
Bet pašu ūdeni nekas nav spējīgs mainīt.
Kā vājais uzveic stipro,
Un maigais pārvar cieto,
Ikkatrs zina,
Bet ne ikviens to spējīgs īstenot.
Un arī gudrais teicis:
“Kas savas zemes kaunu uzņemas,
Tas kļūst par vadītāju upurrituālam.
Kas savas zemes postu uzņemas,
Tas kļūst pat valdītāju pasaulei.”
Vispatiesākie vārdi skan kā blēņas.

LXXIX
Ja, labojot lielu netaisnību, savukārt pieļauj netaisnību,
Vai to gan var par labu darbu saukt?
Bet gudrais attiecina uz sevi vissmagākos pārmetumus,
Nevienu nepeļot.
Krietnie visu paveic, pildot pienākumu,
Bet nekrietnie visur alkst uzstiept savu gribu.
Neviens nav sākotnēji Dao izredzēts,
Bet izrādās, ka Dao vienmēr bijis krietno pusē.

LXXX
Kaut valstis būtu mazas, tajās nedaudz ļaužu,
Lai arī cik daudz būtu sarežģītu rīku, tos labāk mierā likt.
Kaut ļaudis dzīves laikā neilgotos nāves
Un neaizklīstu tālu svešumā.
Ja arī būtu laivu, ratu pietiekami,
Nevienam nevajag’a ar tiem projām braukt.
Lai arī cik daudz būtu ieroču un bruņu,
Tos mūžam nevajag’a kaujā laist.
Lai ļaudis atkal auklās mezglus sien
Un mezglu rakstu lieto rakstu zīmju vietā.
Kaut garda šķistu pārtika un drēbes – košas,
Kaut ērti šķistu mājokļi un dzīve – jautra.
Ja arī kaimiņzemes atrastos tik tuvu,
Ka vienā sadzirdētu otras suņu rejas, gaiļu dziedāšanu,
Kaut ļaudis mirtu sirmā vecumā,
Ne reizes nebijuši kaimiņzemē.

LXXXI
Dzirdēt patiesus vārdus nav patīkami.
Vārdos, kas tīkami, patiesības nav.
Krietnais nemēdz sacīt skaistas runas.
Gudrais ar zināšanām nelepojas.
Kas ar ziniībām plātās, tam gudrības nav.
Apskaidrotais nekrāj īpašumu.
Viņš tiecas iespējami vairāk iedot citiem.
Bet, jo viņš vairāk atdod,
Jo vairāk viņam atkal ir ko dot.
Debesu Dao visiem nes svētību, nedarot pāri nevienam.
Cildenā valdnieka Dao veic nesacenšoties.