Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Donelijs, Ignācijs (1831.-1901.g.)

„Cilvēces attālāko pagātni mēs tikai tagad sākam saprast: apmēram simts gadus atpakaļ pasaule nekā vēl nezināja par Pompejiem un Herkulanamu; nekā nezināja par valodas saitēm, kādas vieno indoeiropiešu tautas; tikpat sveši un neizprotami bija daudzie uzraksti, kuri grezno senās Ēģiptes kapenes un svētnīcas, vai arī bultu smailīšu veidā ir sastopami Babilonē; tāpat nepazīstamas bija vēl Jukatānas, Meksikas un Peru drupās atklātās, apbrīnojamās civilizācijas. Mēs atrodamies it kā pie sliekšņa, kas vēl jāpārkāpj. Zinātniskā pētniecība virzās milzu soļiem uz priekšu.
Kas gan var paredzēt, vai pēc nākamiem simts gadiem mūsu zemeslodes plašie muzeji jau neleposies ar teiksmainās Atlantīdas dārgumiem, statujām un ieročiem, bet bibliotēkas vēl lielākā skaitā būs ieguvušas senrakstu iztulkojumus, kuri jaunā gaismā atklās visas cilvēces pagātni un līdz ar to tās lielās problēmas, kādas vēl pilnā mērā nespēj atrisināt mūsdienu zinātnieki un domātāji.”
Ignācijs Donelijs

1. Biogrāfija. Ignācijs Lojola Donelijs (1831.-1901.g.) (Ignatius Loyola Donnelly) bija ASV kongresmenis, populārs rakstnieks zinātnieks-amatieris. Viņš ir pazīstams galvenokārt ar savām teorijām saistībā ar Atlantīdu un katastrofismu.

1.1. Dzīves agrīnais posms un izglītība. Ignācijs Donelijs bija īru imigranta Filipa Kerola Donelija (Philip Carrol Donnelly) dēls, kurš bija apmeties uz dzīvi Filadelfijā, Pensilvānijā. 1826.gada 29.jūnijā Filips apprecējās ar Katrīnu Gevinu (Catherine Gavin), kas bija otrās paaudzes īru izcelsmes amerikāniete.
Sācis darboties kā tirgotājs, Filips studēja medicīnu Filadelfijas medicīnas koledžā. Vēlāk viņš saslima ar izsituma tīfu un nomira 31 gada vecumā, atstājot savu sievu ar pieciem bērniem.
Katrīnai nu vajadzēja gādāt par bez tēva palikušajiem bērniem. Ignācijs Donelijs, kas bija jaunākais ģimenē, tika uzņemts prestižajā Centralaja augstskolā (Central High School), otrajā vecākajā valsts augstskolā Amerikas Savienotajās valstīs. Tur viņš guva īpašās sekmes literatūrā.
Donelijs toreiz izlēma kļūt par advokātu, un kļuva par Bejamina Brevstera (Benjamin Brewster) kantora darbinieku. 1855.gadā viņš apprecējās ar Katrīnu Makkafreju (Katherin McCaffrey), no kuras viņam bija trīs bērni. Šajā pašā gadā viņš pametis ierēdņa darbu, pievērsās politikai un piedalījās sabiedrisko/komunālo māju celtniecības projektos.
Kļuvis par finansiāla skandāla valodu objektu, 1857.gadā Donelijs pārcēlās uz Minesotas teritoriju, kur apmetās uz dzīvi Dakotas apgabalā. Kopā ar vairākiem partneriem, Donelijs izveidoja utopisku kopienu, sauktu par Nininger City. Tomēr 1857.gadā celtā panika nolēma neveiksmei mēģinājumu izveidot kooperatīvo saimniecību un kopienu un Donelijs iedzīvojās dziļos parādos.

1.2. Politiskā un literārā karjera. Donelijs pievērsās politikai un kļuva par Minesotas gubernatora vietnieku, un sabija šajā amatā no 1860.-1863.gadam. Viņš ieguva nenogurstoša kaujinieciska politiķa reputāciju. Viņš bija republikāņu kongresmenis no Minesotas 38., 39. un 40. ASV kongresos (1863.–1868.g.) un senators no 1874.–1878.g. Būdams likumdevējs, Donelijs atbalstīja paplašinātas Frīdmaņa biroja (Freedmens Bureau) pilnvaras, kas nodrošinātu brīvlaistajiem izglītību, lai viņi tāda veidā varētu aizstāvēt savas tiesības un intereses u.c. Donelijs bija arī sieviešu vēlēšanu tiesību atbalstītājs. Aizstāvot Ziemeļrietumu intereses, galvenokārt zemes piešķiršanu dzelzsceļu būvei, viņš izpelnījās taupīgi noskaņotu kongresmeņu dusmas.
Tā kā Republikāņu partijā nostiprinājās konservatīvisms, Donelijs pieslējās šās partijas liberālajam spārnam. 1878.gadā Donelijs pameta Minesotas pavalsts senātu, atgriežoties savā jurista praksē un pievērsās rakstīšanai.
1882.gadā Donelijs publicēja savu vislabāk zināmo darbu „Atlantīda - pirmsplūdu pasaule.” Tajā viņš sīki izklāsta teorijas par zudušo kontinentu Atlantīdu. Grāmata tika labi pārdota un tās pamatdoma bija, ka Atlantīda bija augsti attīstīta pirmsplūdu civilizācija. Donelijs apgalvoja, ka Atlantīda, par kuru Platons stāsta savos dialogos „Timajs” un „Kritijs,” gāja bojā katastrofā, kuru Bībelē atceras kā Lielos plūdus. Citējot maiju civilizācijas pētniekus Čārlzu Etjēnu Brasēru de Burburu (Charles Etienne Brasseur Boourg) un Augustu Le Plonžonu, Donelijs pauda pārliecību, ka Atlantīda bija kopēja seno civilizāciju (Āfrikā, Eiropā un Amerikā) izcelsmes vieta. Viņš arī uzskatīja, ka Atlantīdas sala/kontinents bija sākotnējās mājas āriešu [indoeiropiešu] rasei, kuras sarkanmatainie, zilacainie pēcteči varētu būt vēl sastopami Īrijā. Donelija teorijas par Atlantīdu kā lielu zemes masīvu Atlantijas okeānā un tās bojāeju mūsu laiku ģeologi noraida, sakot, ka tas ir pretrunā ar plātņu tektoniku.
Gadu pēc grāmatas par Atlantīdu publicēšanas Donelijs nāca klāja ar grāmatu Ragnarok, the Age of Fire and Gravel, kurā viņš pamato savu pārliecību, ka plūdus, kā arī Atlantīdas bojēju (arī mamutu izmiršanu) izraisīja Zemes sadursme ar masīvu komētu. Šī grāmata arī tika labi pārdota un abām grāmatām šķiet bijusi nozīmīga ietekme uz žīdu zinātnieka Imanuela Veļikovska strīdīgo ideju attīstību pusgadsimtu vēlāk.
1888.gadā Donelijs publicēja The Great Cryptogram, kur izvirzīja ideju, ka Šekspīra lugas rakstījis Fransiss Bēkons. Šī ideja bija ļoti populāra 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā. Viņš pat ceļoja uz Angliju, lai vienotos ar Samsonu Lovu (Samson Low) par savas grāmatas angļu izdevumu, teica runu Oksfordas (un Kembridžas) biedrībā, pēc kuras viņa tēze, „ka Šekspīra darbus sacerējis Fransiss Bekons” tika nolikta kā neveiksmīga balss. Grāmata bija pilnīga neveiksme un Donelijs tika diskreditēts.
Paralēli rakstīšanai 1880-tajos gados Doneljis iesaistījās dažādās citās kampaņās par sabiedriskajiem amatiem. 1884.gadā viņš zaudēja kongresa priekšvēlēšanu kampaņā (šoreiz kā demokrātu kandidāts). 1887.gadā viņš kā neatkarīgais kandidāts sekmīgi piedalījās kampaņā par Minesotas likumdevēja vietu. Šā perioda laikā viņš bija arī Minesotas fermeru alianses/savienības organizētājs.
1892.gadā Ignācijs Donelijs rakstīja People`s Party`s Omaha platformas preambulu tā gada prezidenta priekšvēlēšanu kampaņai. 1900.gadā People`s Party viņu nominēja par ASV viceprezidentu. Pazīstama arī kā Populistu partija, Tautas partija (People`s party) bija attīstījusies no fermeru savienības un bija platforma, kas pieprasīja atteikšanos no zelta standarta, valsts banku likvidēšanu, progresīvo ienākuma nodokli, tiešas senatoru vēlēšanas, civildienesta reformu un astoņu stundu darbadienu. Tajā gadā Donelijs iesaistījās Minesotas gubernatora pirmsvēlēšanu kampaņā, bet cieta sakāvi.

1.3. Laulības. 1894.gadā nomira viņa sieva Katrīna. 1898.gadā viņš no jauna stājas laulībā ar savu sekretāri Merinu Hensoni.

1.4. Nāve. Ignācijs Donelijs nomira 1901.gada 1.janvāri 69 gadu vecumā Mineapolisā, Minesotā. Viņš apglabāts Kalvārija kapsētā pie Sv.Paula baznīcas Minesotā. Donelija personīgie dokumenti arhivēti Minesotas vēstures biedrībā.

2. Atlantīda - pirmsplūdu pasaule. Šā jautājuma pētījumu rezultātus Donelijs apkopoja 1882.gadā iznākušajā grāmatā „Atlantīda- pirmsplūdu pasaule.” Tas līdz mūsu laikiem ir piedzīvojis vairāk nekā 50 izdevumu un neskatoties uz daudzajām kļūdām un pārspīlējumiem, joprojām ir darbs, kuram atraisītības un stingrās, noteiktās pārliecības ziņā nav līdzinieku.
Donelijs pauda noteiktu, stingru pārliecību, ka Atlantīda bijusi pirmā pasaules civilizācija, lielvara, kas kolonizējusi un civilizējusi Atlantijas okeāna krastus, Vidusjūras reģionu, Kaukāzu, Dienvidameriku, Misisipi ieleju, Baltiju un pat Indiju un daļu Vidusāzijas. Tā bijusi vieta, kur izgudrots alfabēts un tā tālāk. Atlantīdas bojāeju viņš uzskatīja par vēsturisku faktu, kas iemūžināts leģendās par Lielajiem plūdiem. Mīti, pēc Donelija domām, bija neskaidra, sagrozīta patiesās Atlantīdas vēstures versija.

2.1. Ignācija Donelija 13 hipotēzes par Atlantīdu. Ignācijs Donelijs savas grāmatas „Atlantīda - mīts vai pirmsplūdu pasaule” (1882.gads) ievadā izvirza 13 sekojošās hipotēzes:
1. Reiz Atlantijas okeānā, iepretim Vidusjūrai, atradusies plaša sala - saglabājusies daļa no kontinenta, kuru senā pasaule pazinusi kā Atlantīda.
2. Platona sniegtais salas apraksts nav izdomājums, kā ilgstoši tika uzskatīts, bet patiesa vēsture.
3. Atlantīda bijis reģions, kur pirmo reizi notikusi pāreja no barbarisma uz civilizāciju.
4. Gadsimtu gaitā veidojusies varena, civilizēta nācija, kuras pārstāvji dzīvojuši Meksikas līča krastos, Misisipi baseinā, ap Amazoni. Dienvidamerikas rietumkrastā, Vidusjūrā, Eiropas un Āfrikas rietumu piekrastēs, Baltijā, Melnās un Kaspijas jūras reģionā.
5. Patiešām pastāvējusi pirmsdilūviju pasaule: Ēdenes dārzs, hesperīdu dārzi, Elizejas lauki, Alkinoja dārzi... Olimps. No seno tautu teiksmām tie veidojuši kopīgas atmiņas par lielu zemi, kur agrīnā cilvēce pirms gadsimtiem dzīvojusi mierā un laimē.
6. Seno grieķu, feniķiešu, indiešu un skandināvu dievi un dievietes bijuši valdnieki un varoņi no Atlantīdas, un darbi, ko viņiem piedēvē mitoloģija, ir atmiņu sajaukums par reāliem vēsturiskiem notikumiem.
7. Ēģiptes un Peru mitoloģija pārstāv sākotnējo Atlantīdas reliģiju - Saules pielūgšanu.
8. Vecākā atlantīdiešu izveidotā kolonija laikam atradusies Ēģiptē, kuras civilizācija bijusi Atlantīdas salas civilizācijas reprodukcija.
9. Eiropas „bronzas laikmeta” rīki cēlušies no Atlantīdas. Atlantīdieši arī bijuši pirmie dzelzs izgatavotāji.
10. Feniķiešu alfabēts, visu Eiropas alfabētu sencis, atvasināts no Atlantīdas alfabēta.
11. Atlantīda bija āriešu jeb indoeiropiešu, semītu un varbūt arī urāliešu un altajiešu valodas saimes pirmdzimtene.
12. Atlantīda gājusi bojā briesmīgā dabas katastrofā, kurā sala ar gandrīz visiem iedzīvotājiem nogrimusi okeānā.
13. Nedaudz cilvēku izglābušies ar kuģiem un plostiem un aizveduši ļaudim austrumos un rietumos vēstis par šausmīgo katastrofu; šīs vēstis līdz mūsu dienām saglabājušās kā dažādu Vecās un Jaunās pasaules tautu leģendas par lielajiem plūdiem.

2.2. Okeanogrāfija. Ignācijs Donelijs pauž nesatricināmu pārliecību, ka Atlantīda bija kontinents Atlantijas okeānā, stāstot par okeanogrāfu pētījumiem: „Pieņemot, ka mēs Vidusatlantijā pirms Vidusjūras, kaimiņos Azoru salām, atrastu atliekas no jūrā nogrimušas varenas salas, tūkstoš jūdžu platas un divus vai trīs tūkstošus jūdzes garas - vai tas neapstiprina Platona vēsti, ka „priekšā jūras šaurumam, ko jūs saucat par „Hērakla stabiem,” atradusies sala. Tā bijusi lielāka nekā Lībija un Āzija (Mazāzija) kopā” un dēvēta par Atlantīdu? Un pieņemot, ka Azoru salas bijušas šīs nogrimušās salas kalnu virsotnes, sagrautas briesmīgos vulkānu izvirdumos, ka ap tām atrodas jūrā ieplūduši lieli lavas noslāņojumi un ka visu nogrimušās zemes virsmu klāj tūkstošiem jūdžu vulkānisko pelnu gruvešu - vai tad mēs nebūtu spiesti atzīt, cik ļoti neapstrīdamus pierādījumus dod Platona vēsts, ka vienā drausmīgā dienā un naktī nāca varena zemestrīce un plūdi, kas noslīcināja šo spēcīgo tautu? Atlantīdu aprija jūra, un jūra kļuva nepieejama un nepārbraucama no salas pārpalikušā lielā dūņu daudzuma dēļ.
Visu to apstiprinājuši jaunākie pētījumi. Dziļjūru mērījumus izdarījuši dažādu valstu kuģi: Savienoto valstu kuģis „Delfīns,” Vācijas fregate „Gazele,” britu kuģi „Hidra,” „Izaicinājums” u.c. Tie fiksējuši kartēs Atlantijas okeāna gultni, un rezultātā atklāts liels plato, kas sniedzas no kāda punkta Britu salu krastā uz dienvidiem līdz Dienvidamerikas krastam pie Oranžā Raga, no turienes līdz Āfrikas krastam un tad uz dienvidiem līdz Tristana da Kunjas salām... ap 9000 pēdu virs Atlantijas dzīlēm un Azoru salas, Sv.Pāvila klintis, Augšāmcelšanās sala un Tristana da Kunjas salas paceļas virs okeāna līmeņa...
Šeit tad nu ir senā kontinenta „mugurkauls,” kurš kādreiz aizņēmis visu Atlantijas okeānu un no kura veidojušās Eiropa un Amerika. Okeāna dziļākas vietas sasniedz 3500 asu, tās ir kontinenta daļas, kuras, kā zināms, nogrimušas pirmās un radījušas līdzenumus austrumos un rietumos no centrālās kalnu grēdas; dažas no augstākajām grēdas virsotnēm, t.i., minētās salas, vēl tagad ir virs okeāna līmeņa, bet lielais Atlantīdas „ķermenis” guļ vairākus simtu asu zem tā. Šīs „savienojošās kores” mēs uzskatām par ceļu, kurš reiz vedis no Jaunās pasaules uz Veco un pa kuru augi un dzīvnieki ceļojuši no viena kontinenta uz otru. Kā parādīsim tālāk, pa šīm pašām takām melnie cilvēki no Āfrikas nokļuva Amerikā un sarkanādainie - no Amerikas Āfrikā.
Un, kā jau teicu, pati lielākā cēloņsakarība ir tā - kā pakāpeniski uz Atlantīdas kontinentu iedarbojās spiediens, tā daļas austrumos un rietumos pacēlās. Šī sakarība darbojās joprojām: Grenlandes krasts, ko var uzskatīt par Atlantīdas ziemeļu galu, vēl arvien grimst tik ātri, ka senās ēkas zemajā, klinšainajā salā atrodas zem ūdens un grenlandieši ieguvuši pieredzi neko nebūvēt pie krastmalas. Tāda pati nosēšanās notiek gar Dienvidakarolīnas un Džordžijas krastiem, bet Eiropas ziemeļos un pie Dienvidamerikas krasts strauji ceļas. Gar pēdējo, kā izmērīts, radušās 1180 jūdžu garas un 100 līdz 1300 pēdu augstas pludmales.
Kad savienojošās kores sniegušās no Amerikas uz Eiropu un Āfriku, tās nav ļāvušas tropiskajiem okeāna ūdeņiem plūst uz ziemeļiem: Golfa straumes tad nav bijis; noslēgtais okeāns, kas apskalojis Ziemeļeiropas krastus, bijis stindzinoši auksts; rezultātā iestājies leduslaikmets. Kad Atlantīdas barjeras nogrimušas, pietiekami ļaujot sasilušajiem ūdeņiem plūst no tropiem uz ziemeļiem, ledus un sniegs, kas klāja Eiropu, pakāpeniski pazuduši. Golfa straume plūdusi apkārt Atlantīdai un tās riņķveida kustība joprojām ir pirmā, kas it kā ziņo, ka tur bijusi sala.
Kuģa „Izaicinājums” virsnieki Atlantīdas korē atklājuši vulkāniskus slāņus; tie nogremdējuši dziļās dūņās, kuras kā mums vēstījis Platons, pēc salas sagrūšanas padarījušas jūru nepieejamu.
No tā neizriet, ka Atlantīdu uzreiz pilnībā aprija jūra, kores, kas to savienoja ar Ameriku un Āfriku, slējās virs ūdens līmeņa; tās varēja pakāpeniski nogrimt jūrā vai iet bojā kataklizmās, kādas aprakstītas „Vidusamerikas grāmatā.” Platona Atlantīda varēja sarukt līdz mūsdienu Delfīna grēdai.
Arī Savienoto Valstu kuģis „Getisberga” izdarīja vairākus ievērojamus atklājumus šajā teritorijā. „Getisbergas” kapteiņa Gorindžā atklājums veikts, mērot dziļumu uz sēkļa 130 jūdžu attālumā no Sv.Vinsenta raga, braucienā pāri Atlantijai, kurš rīkots sakarā ar iepriekšējiem mērījumiem šajā pašā Ziemeļatlantijas reģionā. Uzskata, ka zemūdens kore vai plato sniedzas no Madeiras salām uz Portugāles krastu un ka sensenos laikos tas varējis būt sauszemes tilts no šīm salām uz Eiropas dienvidrietumu galu...
K.V.Tomsons konstatējis, ka faunas paraugi, kas izrakti Brazīlijas krastā, ir līdzīgi paraugiem no Dienvideiropas rietumu krasta. Tas arī liecina, ka bijusi kalnu grēda, kas sniegusies no Eiropas uz Dienvidameriku.
Arī kāds kuģa „Izaicinājums” komandas loceklis drīz pēc ekspedīcijas izteicis domu, ka lielais zemūdens plato ir atliekas no „zudušās Atlantīdas.”

2.3. Par Atlantīdas bojāeju. Lai pierādītu, ka vispār ir iespējama lielu sauszemes masīvu nogrimšana un ka tā notikusi antropogēnā laikmetā, Donelijs apkopoja datus par zemestrīcēm, kas izraisījušas zemes iegrimšanu Javā, Sumatrā un Sicīlijā, kā arī 2000 kvadrātjūdžu platībā pie Indas:
· Zemestrīces 18.gadsimtā, kas notikušas Islandē un kā rezultātā radusies sala. Uz jaundzimušo salu savas pretenzijas izteica Dānijas karalis, bet tā atkal nogrimusi.
· Kanāriju salas, „varbūtējās Atlantīdas impērijas daļu,” zemestrīces piemeklēja ik pēc pieciem gadiem.
· Par 1755.gada 1.novembrī notikušo Lielo Lisabonas zemestrīci Donelijs rakstīja sekojošo: „Sešās minūtēs aizgāja bojā 60 000 cilvēku. Lieli ļaužu pūļi bija sapulcējušies drošajā jaunajā krastmalā, kas būvēta no marmora; bet pēkšņi tā nogrima ar visiem ļaudīm un neviens no līķiem neuzpeldēja virs ūdens. Lielu skaitu tuvumā noenkurotu laiviņu un kuģu, pilnu ar cilvēkiem, aprija virpulis.”
Zemestrīces apmērus grūti iztēloties. Satricināta tika Eiropas lieluma zemestrīces teritorija, kas sniegusies no Baltijas līdz Rietumindijai un no Kanādas līdz Alžīrijai. Marokā zemē atvērās astoņas jūdzes plata plaisa, kas aprija ciemu ar 10 000 iedzīvotājiem un pēc tam atkal aizvērās.
„Ir ļoti iespējams, ka konvulsiju centrs bijis Atlantijas okeāna dzelmē un zemes lielo dzemdību sāpju sekas tūkstošiem gadu vēlāk šajā vietā atnesusās postu.”- tā Donelijs. Viņš turpina Atlantijas okeāna zemestrīču joslas aprastu: „Kamēr konstatējam, ka Lisabona un Īrija, Atlantijas austrumdaļā kļuvušas par šā lielā zemestrīces grūdiena objektu, Rietumindijas salās, tā pašā centra rietumdaļā atkārtoti piemeklētas tādā pašā veidā. 1692.gadā Jamaika cieta šausmīgā zemestrīcē... Zemes josla Potrojalas pilsētas tuvumā, apmēram tūkstoš akru platībā, nogrima nepilnā minūtē, un jūra acumirklī to pārpludināja.”
Pievēršot uzmanību Azoru salām („neapšaubāmi - Atlantīdas kalnu virsotnēs”), Donelijs konstatējis, ka nogrimušās Atlantīdas vulkāni arī nākotnē var sagādāt pārsteigumu: „1808.gadā Sanhorhē vulkāns pēkšņi pacēlās 3500 pēdu augstumā un izvirda sešas dienas, izpostot visu salu. 1811.gadā Sanmigelas tuvumā vulkāns pacēlās no jūras, radot 300 pēdas augstu salu, kuru nosauca par Sambrinu, bet tā atkal nogrima. Līdzīgi vulkānu izvirdumi Azoru salās notikuši 1691. un 1720.gadā.
Gar lielo līniju, iespējamo lūzumi zemeslodes virsmā, kurš sniedzās no ziemeļiem uz dienvidiem cauri Atlantijas okeānam, atrodama aktīvu vai izdzisušu vulkānu sērija. Islandē ir Oerafa, Hekla un Rauda Kamba, vēl viens - Piko Azoru salās, Tenerifes smaile, Fogo - viena no Zaļā raga salām, daži izdzisuši vulkāni ir Īslandē un divi Madeirā, Fernandu di Noronjas salas, Debesbraukšanas sala, Sv.Helēnas sala un Tristana da Kunjas sala visas ie vulkāniskas izcelsmes...”
Augstāk minētie fakti liecina, ka lielā uguns, kas iznīcināja Atlantīdu, vēl joprojām kvēlo okeāna dzīles; ka briesmīgās svārstības, kas nogremdēja Atlantīdu, var atkal to uzcelt.

2.4. Zudušie tilti. Ne tikai daži dzīvnieki varētu būt pierādījums nogrimušiem zemes tiltiem pāri Atlantijas okeānam, bet arī tas fakts, ka banānus un citus bezsēklu augus pāri šiem tiltiem uz Ameriku aizveduši augsti attīstītas aizvēsturiskas civilizācijas pārstāvji. Ignacijs Donelijs šajā sakarā citējis profesoru Kunci: „Kultūraugiem, kam nav sēklu, jābūt radītiem pirms ilga laika- mums Eiropā nav vienkāršu ekskluzīvu kultūraugu bez sēklā - tātad varbūt nāktos secināt, ka šie augi kultivēti jau agri, dilūvija perioda sākumposmā.”
Donelijs ar nesatricināmu pārliecību piebilst: „Pēc Platona vārdiem, tikai tāda civilizācija un tieši tāds klimats atrodami Atlantīda, nekur citur. Esam konstatējuši, ka tā līdz ar tuvējām salām plešas 150 jūdžu no Eiropas krasta vienā pusē un gandrīz sasniedz Rietumindijas salas otrā pusē, ar saviem savienotājtiltiem tā sasaista Brazīliju un Āfriku.”

2.5. Pierādījums Atlantīdas bojāejas faktam globālās katastrofas rezultātā. Saskaņā ar Donelija pausto pārliecību mīti par Lielajiem plūdiem ir pierādījums Atlantīdas nogrimšanai zemestrīču un plūdu rezultātā. Donelijs izcēlis kādu detaļu, kas viņaprāt ir svarīgs pierādījums Platona vēstījumam par Atlantīdu. Tās ir dūņas, kuras, kā stāsta Platons (un arī feniķieši) pēc Atlantīdas nogrimšanas padarījušas okeānu nekuģojamu. Donelijs raksta: „Tas ir viens no Platona stāsta punktiem, kas izraisījis seno ļaužu un pat mūsdienu pasaules neticību un izsmieklu. Haldiešu leģendās esam atraduši ko līdzīgu - Kasisutra teicis: „Es uzmanīgi vēroju jūru, visa cilvēce bija atgriezusies dūņās.””
„Kuģa „Izaicinājums” pētījumi rāda, ka visa nogrimusī kalnu grēda, kuras daļa ir Atlantīda, līdz pat šai dienai klāta ar bieziem vulkāniskiem iežiem.”
„Bet mums jāatceras, ka Pompejus un Herkulānu izvirdumā 79.g. pirms Kr.Dz. pārklāja tāda vulkānisko pelnu kārta, ka tās septiņpadsmit gadsimtus palika apbedītas 15 līdz 40 pēdu dziļumā...”
„1783.gadā vulkāna izvirdums Islandē pārklāja jūru ar pumeka kārtu 150 jūdžu platībā, un kuģu pārvietošanās tika ievērojami traucēta.”
„Sumbavas salas izvirdums 1815.gada aprīlī izmeta masas, kas klāja jūru divu pēdu biezumā un vairāku jūdžu garumā. Kuģiem caur tām bija grūti izbraukt.”
„Tas liecina, ka Platona apgalvojums, kas izraisīja zinātnieku izsmieklu, pats par sevi ir viena no visvairāk apstiprinošajām iezīmēm viņa stāstā. Varbūt atlantīdiešu kuģi, kas pēc postījumiem atbrauca apskatīt savu dzimeteni, atrada jūru nepieejamu vulkānisko pelnu un pumeka dēļ. Tie šausmās atgriezās atpakaļ Eiropā; un varbūt Atlantīdas civilizācijas iznīcināšanas globālais trieciens vedināja uz krasiem periodiem vēsturē, kuros tika pazaudēti visi sakari ar rietumu kontinentu.”

2.6. Galveno civilizācijas sasniegumu un izgudrojumu avots. Ar lielu entuziasmu Donelijs apgalvojis, ka „...gandrīz visas civilizācijas būtiskākās mākas, kuras varam attiecināt uz Atlantīdas pastāvēšanas laiku - pavisam droši Senās Ēģiptes civilizācija (kas attīstījusies vienlaikus), - ir radušās no Atlantīdas.”
„Sešos tūkstošos gadu pasaulē nav progresējusi civilizācija, kuru saņēmusi no Atlantīdas.” Donelijs bija pārliecināts, ka visi nozīmīgākie civilizācijas izgudrojumi nākuši no viena pirmavota. Savu teoriju Donelijs argumentē tā: „Es nespēju ticēt, ka lielie izgudrojumi radušies stihiski, kā varētu domāt, dažādās zemēs; nav patiesa teorija, ka, nepieciešamības spiesti, ļaudis visur nonāks līdz vienam izgudrojumam, lai atvieglotu savas grūtības. Ja tā būtu, visi mežoņi būtu izgudrojuši bumerangu; visiem mežoņiem būtu māla trauki, šaujamie loki, bultas, lingas, teltis un kanoe laivas; īsi sakot, visas ciltis būtu pacēlušās līdz civilizācijai, jo dzīves ērtības patīk tiklab vienam cilvēkam kā citam.”
„Katrai tautai pasaulē piederējis kaut kas no agrīno laiku civilizācijas, un, kā „visi ceļi ved uz Romu,” tā visas saplūstošās civilizācijas līnijas ved uz Atlantīdu...”
Donelijs saka: „Ja abās Atlantijas okeāna pusēs atrodam precīzi tādu pašu mākslu, zinātni, reliģiskos ticējumus, paradumus un teikas, tad ir absurdi sacīt, ka cilvēki katrā kontinentā attīstījušies atsevišķi, bet precīzi tiem pašiem soļiem un precīzi ar tādu pašu iznākumu.”
Ar Atlantīdu varētu izskaidrot sekojošas Jaunās un Vecās pasaules kultūras paralēles, kas parādās:
· leģendās,
· reliģijā (Saules pielūgšana),
· maģijā,
· ticībā gariem un dēmoniem,
· nostāstā par Ēdenes dārzu,
· līdzīgos simbolos (krusts un svastika),
· apbedīšanas tradīcijas un mumifikācijā,
· pseidomedicīniskos paradumos (apgraizīšanās, tēvs simulē bērna dzemdēšanu, laikā kad māte dzemdē, galvaskausu deformācija).

2.7. Mīti un leģendas - sagrozītas atmiņas par Atlantīdas civilizācijas vēsturi. Donelija pieeja mitoloģijai bija eifemeriska. Proti, viņš visus grieķu mītus uzskatījis par vēsturi. Atlantīdas vēsture esot grieķu mitoloģijas atslēga. Donelijs apgalvojis, ka grieķu dievi un dievietes, kas „dzimuši, ēduši, dzēruši, mīlējušies, trakojuši, zaguši un nomiruši, nāk no juceklīgām atmiņām par Atlantīdas valdnieku dzīvi.”
Donelijs raksta: „Grieķu mitoloģija ir ķēniņu, ķēniņieņu un prinču vēsture ar mīlēšanos, laulības pārkāpšanu, dumpjiem, kariem, slepkavībām, jūras ceļojumiem un kolonizāciju, ar pilim, tempļiem, darbnīcām un kalvēmn, metalurģiju, ar ieroču darināšanu un gravēšanu, ar vīnu, miežiem, kviešiem, liellopiem, aitām, zirgiem un galvenokārt zemkopību. Kurš var šaubīties, ka tā pārstāv reālu cilvēku vēsturi?”
Donelija taisa šādu slēdzienu: „Visa grieķu mitoloģija ir atmiņas par deģenerējušos cilti no izzudušas, varenas, augsti attīstītas impērijas, kura tālā pagātnē pletusies plašās Eiropas, Āzijas, Āfrikas un Amerikas teritorijās.”
Donelija skaidrojums, kā un kad Atlantīdas vēsturiskās personības kļuvušas citām tautām par dieviem, ir šāds: „Pieņemsim, ka Lielbritānija rīt sastapsies ar līdzīgu likteni. Kādas šausmīgas izbailes pārņemtu tās kolonijas un visu cilvēku dzimtu!... Viljams Iekarotājs, Ričards Lauvassirds, Kromvels un Viktorija var saglabāties atmiņā tikai kā vēlāko cilšu dievi vai dēmoni, bet atmiņas par kataklizmu, kurā acumirklī aizgājis bojā universāls impērijas centrs, neaizmirsīs nekad. Tās saglabāsies vairāk vai mazāk pilnīgos fragmentos katrā pasaules zemē.”
Donelijs domājis, ka arī feniķiešu dievi radušies no atmiņām par Atlantīdas valdniekiem. Ka nekā feniķieši bija tuvāki atlantiem, nekā grieķi. Donelijs rakstījis: „Zemes, kur feniķieši tirgojās, pletās tikpat tālu kā senās Atlantīdas impērijas teritorijas. Viņu kolonijas un tirdzniecības punkti uz austrumiem un rietumiem no Melnās jūras, cauri Vidusjūrai uz Āfrikas un Spānijas rietumu krastu, kā arī apkārt Īrijai un Anglijai; ziemeļu- rietumu virzienā viņi no Baltijas jūras sasniedza Persijas līci... Strabons aplēsis, ka viņiem gar Āfrikas krastu bijušas trīssimt pilsētas.”
Kristoforu Kolumbu Donelijs saistīja ar semītiem-feniķiešiem, rakstīdams: „Kad Kolumbs burāja atklāt Jauno pasauli vai no jauna atklāt Veci, viņš ceļojumu sāka no feniķiešu jūras ostas, ko šī dižā tauta bija dibinājusi 2500 gadus pirms tam. Šis Atlantīdas jūrnieks ar feniķiešu īpašībām izbrauca no atlantīdiešu ostas, vienkārši atklādams no jauna tirdzniecības un kolonizācijas ceļu, kas bija slēgts, kopš Platona pieminētā sala nogrima jūrā.”

2.8. Atlantīdas impērija. Atlantīda esot bijusi impērija,kas pletusies pāri pasaules lielākajai daļai. Savā darbā Donelijs iekļāvis leģendas, iespaidus, aprakstījis artefaktus, kas uzieti Peru, Kolumbijā, Bolīvijā, Vidusamerikā, Meksikā un Misisipi ielejā. Minētās vietas ar Atlantīdu vieno apbedījumu kultūra. Tāpat Atlantīdas ietekmes pēdas atrodamas Īrijā, Spānijā, Ziemeļāfrikā, Ēģiptē, pirmsromas Itālijas teritorijā, Liebritānijā, Baltijā, Arābijā, Mezopotāmijā un pat Indijā.
Donelijs daiļrunīgi pārspīlēja: „Impērija sniedzās no Andiem līdz Indostānai...tās tirgū vajadzēja būt kukurūzai no Misisipi ilejas, varam no Lielo ezeru rajona, zeltam un sudrabam no Meksikas, garšvielām no Indijas, alvai no Velsas un Kornvolas, bronzai no Ibērijas, dzintaram no Baltijas, kviešiem un miežiem no Grieķijas, Itālijas un Šveices...” Vārdu sakot, Donelijs apraksta globalizētu pasauli, kuru iznīcināja briesmīga katastrofa pirms 11 500 gadiem.

2.9. Vēsture sākās Atlantīdā. Donelijs apgalvojis, ka atlanti bijuši „...gandrīz visu mūsu mākslu un zinātņu izgudrotāji, mūsu fundementālo uzskatu „vecāki”, pirmie civilizācijas nesēji, pirmie jūrasbraucēji, pirmie tirgotāji un pirmie kolonizatori pasaulē. Viņu civilizācija jau bija veca, kad Ēģipte vēl bija jauna, un viņi bija aizgājuši tūkstošiem gadu pirms tam, kad Bābele, Roma vai Londona vēl tikai snauda. Šie zudušie cilvēki ir mūsu senči, viņu asinis plūst mūsu vēnās, vārdi, kurus mēs katru dienu izrunājam, to pirmatnējā formā bija dzirdami viņu pilsētās, laukumos un tempļos. Katra rases un domas, asiņu un ticības līnija ved atpakaļ pie viņiem...”

3. Darbi.
Ignacija Donelija grāmatu saraksts:
· „Atlantīda - pirmsplūdu pasaule” (Atlantis: antediluvian World), 1882.g. Šajā grāmatā Donelijs mēģina pierādīt, ka visas zināmās senās civilizācijas ir radušās no augsti attīstītas neolīta kultūras;
· "Ragnaroks, akmeņu un uguns laikmets" (Ragnarok, the Age of Fire and Gravel), 1883.g. Šajā darbā Donelijs apgalvo, ka Zeme aizvēsturiskos laikos sadūrusies ar komētu, kas iznīcinājusi augsti attīstītu civilizāciju;
· „Šekspīra mīts” (The Shakespeare myth), 1887.g.;
· „Eseja par Šekspīra sonetu” (Essay on the Sonnets of Shakespeare);
· "Lielā kriptogramma: Fransisa Bēkona kods šekspīra lugās" (The Great Cryptogram: Francis Bacon`s Cipher in Shakespeare Play), 1888.g. Šajā darbā Donelijs apgalvo, ka atradis kodu Šekspīra darbos, kas norāda, ka to īstais autors bijis Fransiss Bēkons;
· "Cēzara kolonna" (Caesar`s Column), 1890.g. ). Tas ir zinātniskās fantastikas romāns, kura darbība norisinās 1980.gadā un apraksta strādnieku sacelšanos pret globālo oligarhiju (publicējis ar pseidonīmu Edmunds Boizdžilberts (Edmund Boisgilbert);
· "Doktors Hugvets" (Doctor Huguet),1891.g. Romāns, to publicējis ar pseidonīmu Edmunds Boizdžilberts;
· "Zelta pudele jeb stāsts par Efraimu Benezetu no Kanzasas" (The Golden Bottle or the Story of Ephraim Benezet of Kansas), 1892.g.;
· "Lugu kods un kapakmens" (The Cipher in the Plays, and on the Tombstone), 1899.g. 

Saites.
Atlantoloģija.